14.gadsimta mūzika

Rita Aroniete, 2.c

Mūzika radusies, atdarinot dabā dzirdētas skaņas. Tā kļuva par cilvēka darba, kulta paražu, izklaidēšanās, karagājienu neatņemamu sastāvdaļu. Mūzika bija saistīta ar darba, dejas, poēzijas ritmiku. Pakāpeniski mūzika veidojās par patstāvīgu mākslas veidu. Jau verdzības un agrā feodālisma laikā radās profesionālā garīgā mūzika. Attīstījās arī tautas un laicīgā mūzika, ko radīja tautas dziesminieki (minnezengeri, skomorohi, trubadūri). Renesanses laikmetā (14. – 16.gs.) attīstījās vokālā sadzīves muzicēšana.

Populārākie vokālās mūzikas žanri bija:

q  villanella

q  frotola

q  madrigāls

q  šansons

Augstu profesionālās attīstības pakāpi mesas un motetes žanrā sasniedza daudzbalsīgā a cappella kora mūzika (stingrā stila polifonija). Izveidojās komponistu skolas.

Sākot ar renesanses laikmetu, kas aptver 14. – 16.gs., Rietumeritopas zemēs feodālisma kultūra sāka pārveidoties buržuāziskajā kultūrā izraisot intensīvu mūzikas attīstību. Mūzikai daļēji atbrīvojoties no baznīcas un galma rituālu apkalpošanas, aizvien vairāk izcēlās tās estētiskās un izzinošās funkcijas. Humānisma ideoloģijas ietekmē mūzikā izvirzījās individuālie faktori – komponista personības vaibsti, viņa radošā izdoma, cilvēciskās jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamu komponistu daiļradē izveidojās krāšņa un bagāta skaņu mākslas valoda, kas radīja priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, kura kļuva par galveno mūzikas formāciju visā renesanses laikmetā.

 Renesanses laikmetā radās dažādi laicīgās mūzikas žanri, galvenokārt vienkāršas vairākbalsīgas dziesmas. Itālijā tādas bija villanellas, frotolas, kačijas, ballatas, tautas sadzīvē izplatījās laudas – himniska rakstura garīgas dziesmas. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances, Francijā – šansoni. Stila ziņā izsmalcināti madrigāli no Itālijas izplatījās arī citās Eiropas zemēs. Patstāvīgu māksliniecisku vērtību ieguva baznīcas mūzikas žanri – mesa, motete. Garīgajā mūzikā pieauga tautas mākslas ietekme, īpaši zemēs kur bija izraisījusies antikatoliskā reformācijas kustība: husītu himnas Čehijā, hugenotu psalmi Francijā, protestantu korāļi Vācijā.

Krasi pieauga skaņu mākslas cienītāju skaits. Sadzīvē uzplauka gan vokālā muzicēšana, gan arī atsevišķu instrumentu, īpaši lautas spēle. Joprojām attīstījās ērģeļu spēle.

Jaunā progresīvā mūzikas virziena idejas pirmo reizi sistematizēja franču kompanists, dzejnieks humānists, matemātiķis Filips de Vitrī (1291 – 1361) savā traktātā “Ars nova” (“Jaunā māksla”), kas tika publicēts Parīzē ap 1320. gadu. Revidējot viduslaiku sholastiskās dogmas, te tika izvirzīti jauni, dzirdes iespaidos pamatoti uzskati par skaņu izmantošanas principiem mūzikas darbos. Atzīstot tercas un sekstas par konsonējošiem intervāliem, pieļaujot skaņu hromatisku paaugstināšanu vai pazemināšanu, paplašinot kompozīcijās izmantojamo metrisko attiecību sistēmu, radās iespēja mūzikas dabisko likumsakarību dziļākai izpratnei.

Franču komponists un dzejnieks Gijoms de Mašo (ap 1300 – 1377) savās dziesmās (balādēs, rondo) un motetēs saistīja viduslaiku truvēru tradīcijas ar jauno polifonijas mākslu. Attīstoties sarežģītajai imitāciju un variēšanas tehnikai, polifoniskajā rakstībā izkristalizējās arī priekšnosacījumi cita veida daudzbalsībai – homofonijai. Viņš uzrakstījis vissenāko franču četrbalsīgo messu par godu Kārļa V kronēšanu 1364.gadā. 

Gijoms de Mašo nosauca ērģeles par “instrumentu karali”. Tajā laikā pastāvēja trīs ērģeļu veidi – neērtās baznīcu ērģeles un ērģeles laicīgām vajadzībām: portatīvi jeb pārnēsājamās ērģeles un pozitīvi jeb ērģeles, kas tika turētas vienā vietā. Ērģeles ir pats vecākais klaviatūras instruments, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Itāļu agrīno renesansi pārstāv Florencē dzīvojošais Frančesko Landīno (1325 – 1397) – neredzīgs ērģelnieks un komponists, daudzu vokālu ansambļu autors. Šo ansambļu vidū sevišķi svarīgi ir madrigāli. Tā saucās dziesmas dzimtajā valodā ar laicīgu tematiku (atšķirībā no agrāk izplatītajiem garīgajiem dziedājumiem latīņu valodā). Madrigālu sākotnējais tips – dziesma divām vai trijām balsīm, kas sastāvēja no vairākām strofām ar piedziedājumu. Tas izveidojās no mīlas lirikas apgarotajiem F. Petrarkas (1304 – 1371) tekstiem un F. Landino mūzikas. Aklais komponists Landīno bija viens no vadošajiem 14. gadsimta ērģelniekiem, kas biežāk spēlēja pozitīvus. 

Pēc ars nova uzplaukuma 14. gadsimta Itālijā nākošais skaņu mākslas attīstības posms sākās 16. gadsimtā, kad tās mūzika ieņēma vadošo vietu visas Eiropas mūzikas kultūrā.

Džons Dansteibls (1370/1380 – 1453) Anglija, Londona. Viņš bija angļu komponists un mūzikas teorētiķis. No 1419. – 1440. gadam kalpoja Heksefordas baznīcā par kanoniķi, vēlāk par galveno mūziķi pie Bedfordas hercoga (karaļa Henrika V brāļa). Kopā ar hercoga kapellu bieži viesojās Parīzē un Kambrē. No šejienes arī franču un itāļu kultūras un mūzikas ietekme, kas jūtama Dansteibla darbos agrās renesanses laikā. Dansteibls ir viens no ievērojamākajiem 14. gs.b. – 15. gs.s. polifonistiem. Viņa sacerējumiem bija liela nozīme polifonijas stingrā stila attīstībā tās sākuma posmā, pārspējot agrīnos franču - flāmu komponistus (H. Difē un Z. Benšuā). Dansteibls uzrakstījis trīs šansonus ar latīņu tekstiem. Pazīstamākais no tiem ir “Obella rosa”. Viņš arī izstrādājis t.s. motetes deklamāciju, kurā mūzikas ritms pakļauts dzejas ritmam.

Spānijas kultūras veidošanos 14. gadsimtā ietekmēja cīņa pret arābu iebrucējiem Pireneju pussalā. Tautā izplatījās romances žanrs, kam sākotnēji bija bruņinieciski episks saturs, bet vēlāk pārsvarā lirisks saturs. Laucinieku vidē izcelsmi guvuši tādi dziesmu žanri kā viljansiko un kantarsiljo, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Patstāvīgi un mijiedarbībā ar Bizantiju 14. gadsimtā attīstījās bulgāru baznīcas mūzika. Tās izcils pārstāvis bija Joans Kukuzels (ap 1280 – 14.gs vidum) – dziedonis, komponists un mūzikas teorētiķis, kurš ilgu laiku dzīvojis Bizantijā. Viņa plaši izvērstie, bagātīgi ornamentētie dziedājumi saistīti ar bulgāru tautas melodiku.

Polijā renesanses laikā daļēji ars nova un Nīderlandes komponistu ietekmē veidojās patstāvīga poļu polifoniķu skola. Galvenais mūzikas centrs Polijā bija tās galvaspilsēta Krakova, kur, sākot ar 14. gadsimtu, attīstījās arī pilsētu mūzikas kultūra – izplatījās studentu dziesmas, radās instrumentālistu cunftes (it īpaši ērģeļbūves un ērģeļspēles meistaru apvienības).

Daudzās Vācija pilsētās 14. gadsimtā bija sastopamas tā saucamās meistardziedoņu korporācijas. Tās veidojās no cunftēs apvienotiem amatniekiem. Meistardziedoņu mākslu reglamentēja stingri noteikumi, kas bija fiksēti īpašās tabulatūrās (dažādas instrumentālās mūzikas pieraksta sistēmas ar ciparu vai burtu palīdzību). Paši dziedājumi bija vienbalsīgi, tos izpildīja bez pavadījuma. Sākotnēji dziesmām bija reliģiski teksti, bet vēlāk saturs paplašinājās.

Visā Eiropā cienīja Vācu pilsētu muzikantu, it īpaši pūtēju apvienību, mākslu. Šāda veida laicīgo muzicēšanu pazina arī Latvijā. 14. gadsimta dokumenti liecina par Rīgas cunftes apvienības muzikantu brālības darbību. Šās apvienības dalībnieki spēlēja uz bazūnēm, cinkiem, trompetēm un citiem instrumentiem, piedaloties svētkos, dažādās izpriecās un pilsētas dzīves svarīgākajos notikumos.  Šādas apvienības bija ne tikai Rīgā, bet arī Kuldīgā un Jelgavā, kuru muzikantus uzturēja pilsētu maģistrāti un feodālā aristokrātija.

Pēc Kijevas Krievzemes sabrukuma, iestājoties feodālās sadrumstalotības periodam, radās vairākas dziedāšanas skolas. Par senkrievu dziedāšanas tradīciju galveno glabātāju kļuva Novgorodas skola. Sākot ar 14. gadsimtu par visas Krievijas dziedāšanas centru izvirzījās Maskava, kur apvienojās vietējo skolu sasniegumi. Laicīgo mākslu pārstāvēja galvenokārt skomorohi – sinkrētiska rakstura viduslaika aktieri un muzikanti.

Islama reliģija sākumā ierobežoja mūzikas attīstību, pieskaitot to pie aizliegtām izpriecām, taču vairums kalifu mūziku atbalstīja. Arābu muzikāli teorētiskās domas augsto attīstību apliecina Sāfī – addina (ap 1230 – 1294) un daudzu citu zinātnieku raksti. Pēc satura daudzveidīgā un laicīgā arābu viduslaiku mūzika ietekmēja Spānijas un Portugāles mūzikas mākslu, sekmēja dažu Eiropas mūzikas instrumentu, piemēram, lautas, violas veidošanos.

Vērtējot 14. gadsimta mūzikas kopainu, jāatzīmē, ka šajā sarežģītajā asu pretrunu pilnajā laikmetā izveidoti stabili pamati tai jaunajai mūzikas kultūrai, kuras celtniecība cauri gadsimtiem turpinās vēl šodien. Renesansi var uzskatīt par jaunas mūzikas vēstures sākumu, jo tieši tajā laikā pēc vairākos gadu tūkstošos skanošās vienbalsīgās mūzikas un pēc pirmajiem vairākbalsības mēģinājumiem komponisti pilnā mērā apguva un augsti izkopa daudzbalsības formas. Šādu “telpiskuma” apguvi mūzikā zināmā mērā var pielīdzināt perspektīvas apguvei renesanses glezniecībā; tas arī lika pamatus jaunam pasaules skatījumam tēlotājā mākslā. Renesanses meistaru veikumi kļuva plaši pazīstami 19. gadsimtā. Šodien renesanses meistaru daiļrade ir visvecākā mūzikas mantojuma daļa, kas pilnā mērā saglabājusi savu māksliniecisko dzīvotspēju.