KONTROLDARBS MEŽA KOKAUDZĒTAVĀS


LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTE

MEŽKOPĪBAS KATEDRA















 



KONTROLDARBS

MEŽA KOKAUDZĒTAVĀS















Darbu izstrādāja                                                                                        
Ms IV nekl. kursa students                                            
          Matr. Nr.:









Jelgava  1998

9.variants.


1.Biotisko un abiotisko faktoru ietekme uz kokaugu sēklu ražošanu.

          Biotisko faktoru ietekmi uz kokaugu sēklu ražošanu saprot dzīvās dabas ietekmi. Uz sēklu ražošanu iespaidu atstāj kaitēkļi, slimības, meža dzīvnieki un putni. Mežaudzēs un plantācijās, savairojoties kaitēkļiem, ne tikai ievērojami samazinās sēklu raža, bet pazeminās arī to kvalitāte. Mežaudzēs augļu un sēklu kaitēkļu apkarošanu praktiski neveic, jo tas ir dārgs pasākums, bet sēklu nogabalos un plantācijās tas būtu obligāti veicams. Latvijā visnozīmīgākos bojājumus kaitēkļi rada egļu un lapegļu sēklām. Priedes sēklu zudumi ir samērā nelieli. Priedes čiekuru visbīstamākie kaitēkļi ir priežu čiekuru sveķotājsmecernieks un priežu čiekuru svilnis. Egles čiekurus dažreiz masveidīgi bojā egļu čiekuru svilnis un čiekuru tinējs. Egļu sēklas bieži iznīcina egļu sēklu spožlapsenīte un čiekuru pangodiņš. Bērzu sēklas nereti sabojā bērza sēklu pangodiņš un smecernieks. Oša sēklu ražas kvalitāti dažreiz ievērojami pazemina ošu smecernieks un ošu tinējs. Ozola zīles sliktas ražas gados līdz 90% apmērā sabojā zīļu smecernieks.
No slimībām visai bīstama ir egļu – ievu rūsa, kura atsevišķos gados iznīcina gandrīz visu sēklu ražu. Priedes un egles sakņu trupe, novājinot kokus, var samazināt sēklu ražu 2…10 reizes salīdzinot ar veselām mežaudzēm. Bīstama ir arī bērzu, melnalkšņu un ozolu sēklu mumifikācija, ko izraisa karantīnas kontrolei pakļautā Sclerotinia ģints sēnīte.
Arī putni un meža dzīvnieki var iznīcināt ievērojamus sēklu ražas daudzumus. Ja 100ha platībā pieaugušās un pāraugušās priežu mežaudzēs atrodas 30…50 dižraibā dzeņa pāri, tad tie var apēst līdz 80% no visa sēklu daudzuma. Egles sēklas barībai patērē krustknābji un dzeņi. Vāveres var iznīcināt līdz 30% sēklu un neražas gados tās barojas ar ģeneratīvajiem pumpuriem. Uz augsnes nobirušās sēklas apēd peles. Arī meža cūku apēstie zīļu daudzumi var būt ievērojami.
          No abiotiskajiem faktoriem uz kokaugu sēklu ražošanu vislielāko iespaidu atstāj klimatiskie faktori. Būtiskāko iespaidu atstāj temperatūra. Pārējie klimatiskie elementi (apgaismojums, nokrišņi, vējš u.c.) ir pakārtoti, jo tie iespaido ražas lielumu un kvalitāti. Jo vēsāks ir klimats, jo sēklu ražas gadi atkārtojas retāk un sēklu kvalitāte ir zemāka, tās ir sīkākas, daudz tukšu sēklu, pazemināta dīgtspēja, salīdzinot ar siltākiem klimatiskajiem apstākļiem. Kokaugu sēklu raža atkarīga arī no mežaudžu augstuma virs jūras līmeņa. Viduseiropā eglēm, kas aug 400…1000 m augstumā virs jūras līmeņa, 1000 sēklu masa sasniedz 6,3…8,5 g, bet eglēm 1200…1300 m virs jūras līmeņa tikai 4,4…5,1 g. Respektīvi jo mežaudzes atrodas augstāk virs jūras līmeņa, jo to saražotās sēklas kļūst sīkākas.
Liela nozīme ģeneratīvo orgānu veidošanā un sēklu nogatavošanās procesā ir arī koka vainaga apgaismojumam. Uzlabojot apgaismojumu, ko panāk mežaudzes retinot vai plantācijās kokus izvietojot noteiktos attālumos, vienlaicīgi paaugstinās temperatūra, līdz ar to uzlabojas sēklu kvalitāte un paātrinās to nogatavošanās. Saules starojuma tiešā ietekmē vainaga dienvidrietumu pusē čiekuri ļoti sasilst, sēklas kļūst sīkas un pazeminās to dīgšanas enerģija, kā tas novērots priedei.
Sēklu ražas atkarīgas ir ne tikai no klimata kopumā, bet arī no konkrētajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem veģetācijas periodā. Temperatūras pazemināšanās zem 0 °C kokaugu ziedēšanas laikā izraisa agri plaukstošo koku sugu (bērzu, alkšņu, lazdu) ziedu apsalšanu, kā rezultātā samazinās sēklu raža un veidojas daudz tukšo sēklu. Ziemeļu rajonos mežaudzēs apsalst regulāri arī priežu un egļu ziedi. Lietains pavasaris un vasara kavē apputeksnēšanos un līdz ar to veidojas čiekuri bez sēklām (partenokonija) vai sēklas bez endospermas un dīgļa (partenospermija). Sevišķi daudz tukšu sēklu ir lapeglei – 50% un vairāk, jo ziedputekšņiem nav gaisa pūslīši, kas palīdz to izplatīšanos un tādēļ intensīvi norit pašappute. Lapu kokiem šādos gadījumos neattīstās sēklas un veidojas partenokarpi augļi (bērzam nokrišņiem bagātā gadā var būt līdz 95% tukšu sēklu). Karstā un sausā veģetācijas periodā krasi pazeminās sēklu masa. Latvijā sēklu nogatavošanās un ievākšanas laiks atkarībā no temperatūras un mitruma režīma var svārstīties 2…3 nedēļu robežās.
Arī vējš un krusa ietekmē sēklu ražu. Ja tie ir spēcīgi tie netikai noplēš ziedus un kavē apputeksnēšanos, bet bojā arī augļus un sēklas. Skuju koku plantācijās sevišķi bīstams ir slapjš sniegs, kas uzkrājoties vainagā masveidīgi aplauž zarus ar čiekuriem.



2.Veģetatīvā pavairošana, tās nozīme meža stādāmā materiāla izaudzēšanā, pavairošanas metodes.

          Meža mākslīgai atjaunošanai ilgu laiku tika izmantots tikai ģeneratīvas izcelsmes stādmateriāls, jo sēkla ir efektīvākais ģenētiskās informācijas saglabāšanas forma. Jebkura veida veģetatīva pavairošana samazina gēnu kombinācijas iespējas. Ilgstoša veģetatīva pavairošana izraisa morfoloģiskas, anatomiskas un fizioloģiskas auga organisma izmaiņas, pasliktina augšanu, palielina uzņēmību pret dažādiem negatīviem faktoriem. Šī iemesla dēļ ilga mūža un stabilu mežaudžu izaudzēšana, lietojot veģetatīvas izcelsmes stādāmo materiālu, nav iespējama.
          Veģetatīvai pavairošanai mežsaimniecībā ir šādas priekšrocības:
1)     iespējama ātrāka kādas mātesauga ģenētiskās pazīmes iegūšana pēcnācējos;
2)     panākama mežaudžu produktivitātes kāpināšana ar selekcijas palīdzību – klonu atlasi;
3)     nodrošināta indivīdu pavairošana katru gadu lielos daudzumos;
4)     iespējams izaudzēt homogēnas augšanas gaitas mežaudzes;
5)     nav jārēķinās ar sēklu un augļu ražām.
Veģetatīvā pavairošana, samazinot mežaudzes ģenētisko mainību, paaugstina to izaudzēšanas riska pakāpi. Palielinās arī stādāmā materiāla iegūšanas izmaksas. Veģetatīvā pavairošana nozīmīgāka ir dekoratīvo koku un krūmu sugu un formu vērīgu iedzimto īpašību saglabāšanā, to augšanas un ziedēšanas paātrināšanā. Veģetatīvi izdevīgi pavairot sugas, kuras producē zemas kvalitātes sēklas vai kam sēklu ražas ir reti, neregulāri un nelielos daudzumos. Koku un krūmu sugas veģetatīvi pavairo ar spraudeņiem, audu kultūrām, noliekteņiem, sakņu atvasēm, krūmu dalīšanu un potēšanu.
Pavairošana ar spraudeņiem. Šī ir visplašāk pielietotā veģetatīvās pavairošanas metode. Spraudeņus iegūst no mātesauga virszemes dzinumiem, saknēm un lapām. Sakņu spraudenis ir mātesauga saknes daļa. Lapu spraudenis ir mātesauga lapa ar visu pumpuru. Zālainais spraudenis ir mātesauga nenobriedušie virszemes dzinumi, bet koksnainie spraudeņi – pilnīgi pārkoksnējušies virszemes dzinumi.
Audu kultūru metode. Tā ir veģetatīvās pavairošanas metode, kad no auga audu gabaliņa speciālā barotnē izaudzē (eksplantē) jaunu augu. Salīdzinājumā ar citām veģetatīvās pavairošanas metodēm audu kultūrām ir šādas priekšrocības: 1) pavairošana iespējama ātri; 2) pavairošana nav atkarīga no laika apstākļiem un ziedēšanas periodiskuma; 3) ātri iegūst derīgus mutantus; 4) iegūst vīrusu brīvus augus. Audu kultūras izraisa arī zināmas bažas, jo lielā daudzumā rodas homozigots stādāmais materiāls, kas var samazināt populācijas dzīvotspēju, un nav izslēgtas slimību ierosinātāju pavairošana un nevēlamu mutāciju rašanās. Pamatā ir divi audu kultūru veidi: meristēmu kultūras (izejmateriāls augšanas konus ar lapu aizmetņiem) un protoplastu kultūras.
Pavairošana ar noliekteņiem. Par noliekteni sauc no mātesauga neatdalītu apsakņojušos dzinumu. Salīdzinājumā ar ģeneratīvo pavairošanu noliekteņu apsakņošana saīsina stādāmā materiāla izaudzēšanas laiku par vairākiem gadiem. Labi apsakņojas liepu, sudraba un sarkanās kļavas, vīksnas, gobas, alkšņu un daudzu krūmu sugu noliekteņi. Iespējama arī parastās egles, baltegļu, ozola, bērza noliekteņu apsakņošanās. Ir zināmi šādi noliekteņu veidi: horizontālie, gaisa, vertikālie noliekteņi jeb noliekteņi grāvītī, dzinumu noliekteņi grāvītī.
Pavairošana ar sakņu atvasēm. Izmanto augu spēju veidot sakņu atvases. Viengadīgas vai divgadīgas sakņu atvases no mātesauga atdala (atgriež vai atdur) ar nelielu vecās saknes daļu.
Krūmu dalīšanu parasti lieto, atjaunojot vecus, ātri novecojušus dekoratīvo sugu (spireju, sniegogu, jasmīnu, ceriņu) un ogulāju (jāņogu, upeņu, ērkšķogu) krūmus. Krūmus izrok un ar lāpstu sadala tā, lai katram jaunajam augam būtu vismaz 1 vai 2 dzinumi un pietiekami attīstīta sakņu sistēma.
Potēšana. Potēšanu, ka stādāmā materiāla izaudzēšanas metodi meža mākslīgās atjaunošanas praksē lieto reti. Ar potēšanas metodi izaudzē stādāmo materiālu sēklu plantāciju ierīkošanai. Biežāk potēšanas metodiku izmanto dekoratīvo un augļu koku stādāmā materiāla izaudzēšanā, galvenokārt pielietojot acošanu (potēšanas veids). Skuju kokus sekmīgi potē izmantojot serdes un kambija vai kambija uz kambija salikuma metodi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru