LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS
UNIVERSITĀTE
MEŽKOPĪBAS KATEDRA
KONTROLDARBS
MEŽA KOKAUDZĒTAVĀS
Darbu izstrādāja
Ms IV nekl. kursa
students
Matr. Nr.:
Jelgava 1998
9.variants.
1.Biotisko un abiotisko faktoru ietekme uz
kokaugu sēklu ražošanu.
Biotisko faktoru
ietekmi uz kokaugu sēklu ražošanu saprot dzīvās dabas ietekmi. Uz sēklu ražošanu
iespaidu atstāj kaitēkļi, slimības, meža dzīvnieki un putni. Mežaudzēs un
plantācijās, savairojoties kaitēkļiem, ne tikai ievērojami samazinās sēklu
raža, bet pazeminās arī to kvalitāte. Mežaudzēs augļu un sēklu kaitēkļu
apkarošanu praktiski neveic, jo tas ir dārgs pasākums, bet sēklu nogabalos un
plantācijās tas būtu obligāti veicams. Latvijā visnozīmīgākos bojājumus
kaitēkļi rada egļu un lapegļu sēklām. Priedes sēklu zudumi ir samērā nelieli.
Priedes čiekuru visbīstamākie kaitēkļi ir priežu čiekuru sveķotājsmecernieks un
priežu čiekuru svilnis. Egles čiekurus dažreiz masveidīgi bojā egļu čiekuru
svilnis un čiekuru tinējs. Egļu sēklas bieži iznīcina egļu sēklu spožlapsenīte
un čiekuru pangodiņš. Bērzu sēklas nereti sabojā bērza sēklu pangodiņš un smecernieks.
Oša sēklu ražas kvalitāti dažreiz ievērojami pazemina ošu smecernieks un ošu
tinējs. Ozola zīles sliktas ražas gados līdz 90% apmērā sabojā zīļu
smecernieks.
No slimībām visai bīstama ir egļu – ievu rūsa, kura atsevišķos gados
iznīcina gandrīz visu sēklu ražu. Priedes un egles sakņu trupe, novājinot
kokus, var samazināt sēklu ražu 2…10 reizes salīdzinot ar veselām mežaudzēm.
Bīstama ir arī bērzu, melnalkšņu un ozolu sēklu mumifikācija, ko izraisa
karantīnas kontrolei pakļautā Sclerotinia
ģints sēnīte.
Arī putni un meža dzīvnieki var iznīcināt ievērojamus sēklu ražas
daudzumus. Ja 100ha platībā pieaugušās un pāraugušās priežu mežaudzēs atrodas
30…50 dižraibā dzeņa pāri, tad tie var apēst līdz 80% no visa sēklu daudzuma.
Egles sēklas barībai patērē krustknābji un dzeņi. Vāveres var iznīcināt līdz
30% sēklu un neražas gados tās barojas ar ģeneratīvajiem pumpuriem. Uz augsnes
nobirušās sēklas apēd peles. Arī meža cūku apēstie zīļu daudzumi var būt
ievērojami.
No abiotiskajiem
faktoriem uz kokaugu sēklu ražošanu vislielāko iespaidu atstāj klimatiskie
faktori. Būtiskāko iespaidu atstāj temperatūra. Pārējie klimatiskie elementi
(apgaismojums, nokrišņi, vējš u.c.) ir pakārtoti, jo tie iespaido ražas lielumu
un kvalitāti. Jo vēsāks ir klimats, jo sēklu ražas gadi atkārtojas retāk un
sēklu kvalitāte ir zemāka, tās ir sīkākas, daudz tukšu sēklu, pazemināta
dīgtspēja, salīdzinot ar siltākiem klimatiskajiem apstākļiem. Kokaugu sēklu
raža atkarīga arī no mežaudžu augstuma virs jūras līmeņa. Viduseiropā eglēm,
kas aug 400…1000 m augstumā virs jūras līmeņa, 1000 sēklu masa sasniedz 6,3…8,5
g, bet eglēm 1200…1300 m virs jūras līmeņa tikai 4,4…5,1 g. Respektīvi jo
mežaudzes atrodas augstāk virs jūras līmeņa, jo to saražotās sēklas kļūst
sīkākas.
Liela nozīme ģeneratīvo orgānu veidošanā un sēklu nogatavošanās procesā
ir arī koka vainaga apgaismojumam. Uzlabojot apgaismojumu, ko panāk mežaudzes
retinot vai plantācijās kokus izvietojot noteiktos attālumos, vienlaicīgi
paaugstinās temperatūra, līdz ar to uzlabojas sēklu kvalitāte un paātrinās to
nogatavošanās. Saules starojuma tiešā ietekmē vainaga dienvidrietumu pusē
čiekuri ļoti sasilst, sēklas kļūst sīkas un pazeminās to dīgšanas enerģija, kā
tas novērots priedei.
Sēklu ražas atkarīgas ir ne tikai no klimata
kopumā, bet arī no konkrētajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem veģetācijas
periodā. Temperatūras pazemināšanās zem 0 °C kokaugu ziedēšanas laikā izraisa
agri plaukstošo koku sugu (bērzu, alkšņu, lazdu) ziedu apsalšanu, kā rezultātā
samazinās sēklu raža un veidojas daudz tukšo sēklu. Ziemeļu rajonos mežaudzēs
apsalst regulāri arī priežu un egļu ziedi. Lietains pavasaris un vasara kavē
apputeksnēšanos un līdz ar to veidojas čiekuri bez sēklām (partenokonija) vai
sēklas bez endospermas un dīgļa (partenospermija). Sevišķi daudz tukšu sēklu ir
lapeglei – 50% un vairāk, jo ziedputekšņiem nav gaisa pūslīši, kas palīdz to
izplatīšanos un tādēļ intensīvi norit pašappute. Lapu kokiem šādos gadījumos
neattīstās sēklas un veidojas partenokarpi augļi (bērzam nokrišņiem bagātā gadā
var būt līdz 95% tukšu sēklu). Karstā un sausā veģetācijas periodā krasi
pazeminās sēklu masa. Latvijā sēklu nogatavošanās un ievākšanas laiks atkarībā
no temperatūras un mitruma režīma var svārstīties 2…3 nedēļu robežās.
Arī vējš un krusa ietekmē sēklu ražu. Ja tie
ir spēcīgi tie netikai noplēš ziedus un kavē apputeksnēšanos, bet bojā arī
augļus un sēklas. Skuju koku plantācijās sevišķi bīstams ir slapjš sniegs, kas
uzkrājoties vainagā masveidīgi aplauž zarus ar čiekuriem.
2.Veģetatīvā pavairošana, tās nozīme meža
stādāmā materiāla izaudzēšanā, pavairošanas metodes.
Meža
mākslīgai atjaunošanai ilgu laiku tika izmantots tikai ģeneratīvas izcelsmes
stādmateriāls, jo sēkla ir efektīvākais ģenētiskās informācijas saglabāšanas
forma. Jebkura veida veģetatīva pavairošana samazina gēnu kombinācijas
iespējas. Ilgstoša veģetatīva pavairošana izraisa morfoloģiskas, anatomiskas un
fizioloģiskas auga organisma izmaiņas, pasliktina augšanu, palielina uzņēmību
pret dažādiem negatīviem faktoriem. Šī iemesla dēļ ilga mūža un stabilu
mežaudžu izaudzēšana, lietojot veģetatīvas izcelsmes stādāmo materiālu, nav
iespējama.
Veģetatīvai
pavairošanai mežsaimniecībā ir šādas priekšrocības:
1) iespējama ātrāka
kādas mātesauga ģenētiskās pazīmes iegūšana pēcnācējos;
2) panākama mežaudžu
produktivitātes kāpināšana ar selekcijas palīdzību – klonu atlasi;
3) nodrošināta indivīdu
pavairošana katru gadu lielos daudzumos;
4) iespējams izaudzēt
homogēnas augšanas gaitas mežaudzes;
5) nav jārēķinās ar
sēklu un augļu ražām.
Veģetatīvā pavairošana,
samazinot mežaudzes ģenētisko mainību, paaugstina to izaudzēšanas riska pakāpi.
Palielinās arī stādāmā materiāla iegūšanas izmaksas. Veģetatīvā pavairošana
nozīmīgāka ir dekoratīvo koku un krūmu sugu un formu vērīgu iedzimto īpašību
saglabāšanā, to augšanas un ziedēšanas paātrināšanā. Veģetatīvi izdevīgi
pavairot sugas, kuras producē zemas kvalitātes sēklas vai kam sēklu ražas ir
reti, neregulāri un nelielos daudzumos. Koku un krūmu sugas veģetatīvi pavairo
ar spraudeņiem, audu kultūrām, noliekteņiem, sakņu atvasēm, krūmu dalīšanu un
potēšanu.
Pavairošana ar spraudeņiem. Šī ir visplašāk
pielietotā veģetatīvās pavairošanas metode. Spraudeņus iegūst no mātesauga
virszemes dzinumiem, saknēm un lapām. Sakņu spraudenis ir mātesauga saknes
daļa. Lapu spraudenis ir mātesauga lapa ar visu pumpuru. Zālainais spraudenis
ir mātesauga nenobriedušie virszemes dzinumi, bet koksnainie spraudeņi –
pilnīgi pārkoksnējušies virszemes dzinumi.
Audu kultūru metode. Tā ir veģetatīvās
pavairošanas metode, kad no auga audu gabaliņa speciālā barotnē izaudzē
(eksplantē) jaunu augu. Salīdzinājumā ar citām veģetatīvās pavairošanas metodēm
audu kultūrām ir šādas priekšrocības: 1) pavairošana iespējama ātri; 2)
pavairošana nav atkarīga no laika apstākļiem un ziedēšanas periodiskuma; 3)
ātri iegūst derīgus mutantus; 4) iegūst vīrusu brīvus augus. Audu kultūras
izraisa arī zināmas bažas, jo lielā daudzumā rodas homozigots stādāmais
materiāls, kas var samazināt populācijas dzīvotspēju, un nav izslēgtas slimību
ierosinātāju pavairošana un nevēlamu mutāciju rašanās. Pamatā ir divi audu
kultūru veidi: meristēmu kultūras (izejmateriāls augšanas konus ar lapu
aizmetņiem) un protoplastu kultūras.
Pavairošana ar noliekteņiem. Par noliekteni
sauc no mātesauga neatdalītu apsakņojušos dzinumu. Salīdzinājumā ar ģeneratīvo
pavairošanu noliekteņu apsakņošana saīsina stādāmā materiāla izaudzēšanas laiku
par vairākiem gadiem. Labi apsakņojas liepu, sudraba un sarkanās kļavas,
vīksnas, gobas, alkšņu un daudzu krūmu sugu noliekteņi. Iespējama arī parastās
egles, baltegļu, ozola, bērza noliekteņu apsakņošanās. Ir zināmi šādi
noliekteņu veidi: horizontālie, gaisa, vertikālie noliekteņi jeb noliekteņi
grāvītī, dzinumu noliekteņi grāvītī.
Pavairošana ar sakņu atvasēm. Izmanto augu spēju
veidot sakņu atvases. Viengadīgas vai divgadīgas sakņu atvases no mātesauga
atdala (atgriež vai atdur) ar nelielu vecās saknes daļu.
Krūmu dalīšanu parasti lieto,
atjaunojot vecus, ātri novecojušus dekoratīvo sugu (spireju, sniegogu, jasmīnu,
ceriņu) un ogulāju (jāņogu, upeņu, ērkšķogu) krūmus. Krūmus izrok un ar lāpstu
sadala tā, lai katram jaunajam augam būtu vismaz 1 vai 2 dzinumi un pietiekami
attīstīta sakņu sistēma.
Potēšana. Potēšanu, ka
stādāmā materiāla izaudzēšanas metodi meža mākslīgās atjaunošanas praksē lieto
reti. Ar potēšanas metodi izaudzē stādāmo materiālu sēklu plantāciju
ierīkošanai. Biežāk potēšanas metodiku izmanto dekoratīvo un augļu koku stādāmā
materiāla izaudzēšanā, galvenokārt pielietojot acošanu (potēšanas veids). Skuju
kokus sekmīgi potē izmantojot serdes un kambija vai kambija uz kambija salikuma
metodi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru