Latviešu kultūras saglabāšana ASV (1999)

Autori: Linda Strenga un Māris Veide

Ievads

1998. gada augustā, divas nedēļas atrodoties kopā ar ASV latviešiem, pavisam reāli iejūtoties trimdas latviešu vidē un aprakstot viņu ceļojumu pa savu senču zemi – Latviju, radās neliels izbrīns par to, kā gan latvietis tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas var sevī izveidot un uzturēt tādu patriotismu, kāds bija sajūtams viņos. Turklāt ceļojuma laikā mēs sastapāmies ar daudzu vietējo iedzīvotāju negatīvu attieksmi pret it kā uzspēlētām Tēvzemes mīlestības jūtām no ASV latviešu puses.

Mums, vietējiem latviešiem ir grūti aptvert to, kā latvietis, dzīvodams okeāna otrā krastā – Amerikā, var zināt, kas Latvijā ir svarīgs, nozīmīgs – kā viņš var mīlēt zemi, ja to pat varbūt savā mūžā nemaz nav redzējis?! Kā var būt kāda runa par nebeidzamu Tēvzemes mīlestību, kura nodota no paaudzes paaudzē – vismaz 3 paaudžu garumā? Kā tas izskaidrojams, kur rodams kāds loģisks pamatojums?

Tas viss ir ļoti grūti saprotams, un tikai, dzīvojot kopā, redzot Latviju kopā – elpojot vienu un to pašu gaisu, runājot, redzot lietas viņu acīm, iespējams sajust Latviju daudz savādāk, saprast, ka to mīl... Un, lai pierādītu to, ka latvisko kultūru ir iespējams saglabāt trimdā, ka šīs vērtības patiesībā ir mūžīgas, izvēlējāmies rakstīt šo zinātnisko darbu ar nosaukumu "Latviešu kultūras saglabāšana ASV", pamatojoties uz to, ka lielākā daļa trimdas latviešu koncentrējušies tieši Amerikā.

Kā sava darba uzdevumus izvirzījām:

1)      izpētīt latviešu kultūras saglabāšanas centienus ASV;

2)      apzināt visas latviešu apvienības un organizācijas ASV, kā arī citas darbības formas, kas saistītas ar latviešiem ASV;

3)      izpētīt latviešu valodu un kultūru, tās attīstību ASV;

4)      izzināt pašu ASV latviešu attieksmi pret Latviju;

5)      izpētīt izglītības sistēmu latviešu skolās ASV;

6)      izskatīt repatriācijas jautājumu un ar to saistītās problēmas;

7)      veicināt un stiprināt sadarbību starp Latvijā un mītņu zemēs dzīvojošajiem latviešiem

Gadu desmitiem ilgi vispasaules revolūcijas un sociālisma/komunisma sludinātāji centušies piesaistīt un arī piesaistījuši ļaužu prātus skaistai, idilliskai teorijai, tās vārdā praksē pieprasīdami milzīgi daudz upuru un likdami dažādi apzīmētā sociālisma cilvēkiem dzīvot sliktākos apstākļos nekā zemēs, kur valda praviešu nokritizēts kapitālisms. Visu zemju proletārieši aicināti savienoties, un solīts, ka reiz būs "pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks".[1] Bet šādi lozungi taču šķeļ tautu, tādēļ jābūt neizsakāmi stipriem.

Cauri gadsimtiem skan latvieša lūgšana:

"Pazemīgi es lūdzu – dodiet man

manu maizi ēst, ko esmu izaudzējis.

Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man

manu valodu lietot un savu māti neaizliegt.

Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man

savu zemi mīlēt un savu godu neatmest.

Pazemīgi es lūdzu – neliedziet man

savas dziesmas dziedāt un dvēseli turēt.

Pazemīgi es lūdzu – atvēliet man

brīvu laiku bērniem un mazliet nākotnes cerību." /M.Zālīte/

Šos vārdus varētu nosaukt arī par latviskās kultūras lūgsnu nemirstībai...

Kāds īsti ir latvietis? Jau no laika gala latvieši ir bijuši individuālisti. Senie latvieši dzīvojuši viensētās, un vēl joprojām mēs katrs vēlamies savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Latvietis kā stiprs celms stāv Savā vietā. Viņš saaudzis ar Savu zemi, Savu sētu. (Ko darīt, ja zeme un sēta ir divās dažādās vietās?)

Katrā ziņā visu mūsu tautu, kas tik daudz smaguma pieredzējusi un pārdzīvojusi pagātnē, tomēr nesalūzdama, var droši saukt par izturīgu un stipru.

"Nav taču noslēpums, ka visos laikos izdzīvojuši tie, kam lokanāks mugurkauls un elastīgāki kakla skriemeļi, lielākas spējas uz kompromisu. Nepiekāpīgākie, taisnākie bieži iet bojā vai tiek izstumti." /M.Zālīte/ 

Un kā ir ar latvieti?.. Latvietis ir izdzīvojis, bet ne jau tāpēc, ka būtu klanījies kungiem un pieņēmis citu diktētos likumus. Latvieša izdzīvošana ir, pateicoties viņa ticībai. Ticībai sev, savai kultūra, savai dziesmai. Vēl šķiet tik nesen Latvijā bija dziesmotā revolūcija – pavisam nesen vairākums tautiešu vienojās vienā rokasspiedienā Baltijas ceļā. Toreiz 1989. gadā trīs Baltijas valstis vienojās kā vēl nekad. Un skanēja vārdi vējā:

"Tu skaties debesīs un es arī

Ar lūgumu vienu;

Un atbilde skan:

"Dziesmā es domas kopā sienu

Un pārvēršos par vienu."

Spēkā un ticībā dzīvība plūst

Pa Baltijas ceļu un debesīm,

Lai balta un brīva reiz Latvija,

Dievs, svētī uz to jel mūs!" /T.Žukovska/

Toreiz arī latvietis, kas dzimis ārzemēs bija ar mums. Domās. Un viņš klusu uz debesīm raidīja savu lūgsnu:

"Mīļā Latvija, es gribu piedalīties Tavai atdzimšanai,

 es gribu, lai Tava gaisma spīd, lai pasaule redz, lai izjūt, lai saprot.

Es gribu dziedāt, iedrošināt, atmodināt.

Es gribu vienoties ar Tevi, vienot Tevi." /M.Zālīte/

Visu latviešu kopīgās vēlēšanās un lūgšanas tika uzklausītas, un nu Latvija ir brīva valsts. Daudzi no trimdas latviešiem atgriežas tēvu, sentēvu mājās, jo nu tas ir iespējams.

"Tik ļoti izkliedētai un nīcinātai tautai kā latvieši pēc brīvības atgūšanas nākamais svarīgākais jautājums ir pārnākšana. Ja ceļš vienam pie otra visupirms netiek noiets garīgi, tad pārnākšanas brīnums nenotiek – nelīdz nedz uzspēlēta sirsnība, nedz kavēšanās atmiņās. Mēs cits no cita baidāmies, jo tik ilgi ir projām būts un mūs pēc sava vaiga un līdzības ir veidojusi tā pasaules mala, kurā bija lemts dzīvot. Būtībā mums visiem – gan šejieniešiem, gan tālumniekiem – ir uzlikts liels pārbaudījums. Vieniem ar nabadzību, otriem ar iespējām."[2] Tā tika rakstīts 1996. gadā, bet vēl šodien aktuāla ir tēma par atgriešanos no trimdas. Daudzi no vietējiem iedzīvotājiem uzskata, ka ir naivi ticēt tam, ka trimdas latvietis svētu, patriotisku jūtu vadīts, atsacītos no saviem labumiem un dotos uz savu tēvu zemi. Protams – sava daļa patiesības tajā ir, jo neviens nenoliegs, ka ir ļoti grūti pamest visu savu dzīvi, sen pierasto ikdienu, lai pēkšņi pavērstu savu dzīvi pavisam citā gultnē – uz mājām... Ne visiem pietiek spēka to darīt, taču to, ka viņos dzīvo šī vēlēšanās, šī tiekšanās pēc Savas Latvijas, – to nespēj noliegt neviens. Tieši tāpēc – vajag ticēt šim Latvijas pievilkšanas spēkam, jo ir cilvēki, kas to zina, – kas tic...

Latvietis, lai arī kur dzīvodams, neiznīks! Jau vairāk kā pusgadsimta pagājis, kopš daudzi latvieši izsvaidīti pa visu pasauli. Daudzi no tiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet latvietība tur nav izmirusi, un nekas tāds nemaz nav iespējams, jo, lai kā arī nebūtu, – latvietis ir sīksts, tik sīksts, ka pats to nemaz neapzinās...

Visas pasaules latviešu nacionāla integrācija ir ne vien svarīgs morāls un vēsturisks pienākums, bet arī mūsdienīgas nācijas pastāvēšanas nosacījums.

 I

Latvietības saglabāšana

Latvietības saglabāšana vienā no latviešu centriem ASV - Klīvlandē.

1.    Aktuālākie vēsturiskie fakti no 1990. g.

2.    “Kolonijas” nākotnes plāni.

3.    Kas darīts visu trimdas laiku?

4.    Kas darīts, lai saglabāt mūsu kultūru?

Uz šiem jautājumiem nav iespējams atbildēt vienā teikumā, tāpēc top grāmata “Latviešu simtgade Klīvlandē”. Nolūks – atstāt pēdas par latviešu kolonijas dzīvi no 1897 – 1997.

Saglabāt var vecas un dārgas lietas, idejas, piemēram, tautas dziesmas, tautiskus rakstus, katrs savā veidā ir tāds taustāms saglabājums. Bet muzeja mantas var būt arī nedzīvas.

Sabiedrībai vajag savu īpatnējo seju, lai tā būtu “dzīva”. Kas ir tas “savs”, kas raksturīgs Klīvlandes latvietim? “Savs” nav nekāds lugas uzvedums, ko režisors sagatavo izrādei. “Savam” bija jāizpaužas Klīvlandes latviešu sabiedrības dzīvē.

Ja runā par piecdesmito gadu latviešu ieceļotāju vilni (“jaunlatvieši”), katra nākamā desmitgade parāda citādākus vaibstus. Lielos vilcienos, vērtējot notikušo no 1999. g. perspektīvas, varētu izšķirt trīs posmus:

1. Sākums (1948. – 1965.) iezīmē sabiedrības nodibināšanos.

2. Pilskalnā (1966. – 1990.) parāda vienotas sabiedrības dzīvi.

3. Latvijas neatkarības gaismā (1990. – 1999.), stāsts par sabiedrības novecošanos.

Šis ieceļotāju vilnis (pretstatā pirmajiem ieceļotājiem, “veclatviešiem”, no 1880. līdz 1948.g.) bija nevis emigranti (tīkotāji pēc labākas dzīves), bet politiski bēgļi no padomju režīma. Tikai gadu tecējumā asimilācijas rezultātā, vairums kļuva par emigrantiem, nezaudējot savu saikni ar Latviju.

Jaunlatvieši  bija pārsvarā ar augstāko izglītību, idejiski brīvās neatkarīgās Latvijas caurstrāvoti, tāpēc arī viņu bērni veikli apguva augstāko izglītību (sekmēs pārspēdami amerikāņus) un izvirzījās labāk situētā vidusslāņa virspusē, un otrajā paaudzē izdzīvoja pilnīgi latvisku dzīvi.

Ko nozīmē šāda “pilna latviskā dzīve”? Sabiedrība nodibinājās, izveidoja savas biedrības un kultūras pasākumus, respektīvi, turpināja jaunradi mākslās.

Klīvlandē radās vairākas luterāņu draudzes, kuras sākuma posma beigās apvienojās. Palika  nelielas katoļu, baptistu  draudzes un nedaudzi pareizticīgie.

Nodibinājās “Latviešu biedrība” un “Daugavas Vanagi”. Radās skolas, kori, teātra kopas, mākslinieki. Rīkoja koncertus, izrādes, izstādes, saietus, kongresus. Tie visi veido latviskās sabiedrības ēku.

Laikraksti, žurnāli, grāmatas padarīja caurredzamus sabiedrības impulsus. Darbībā to visu uzturēja tautieši paši, jo “valsts nedod”. Trimdinieku uzdevums bija dzīvot latviskā vidē, saglabājot latviešu valodu, sabiedriskus pasākumus. Bet ar to nepietiek – nepieciešama jaunrade.

Raksta rakstnieki, aktieri spēlē teātri, mūziķi dzied. Skolās bērni mācās latviskumu, spēlēdami skolas teātrī, dejodami tautas dejas un dziedādami, koklēdami. Mācīdamies kalt rotas lietas, aust prievītes un jostas, valkāt svētku laikā tautas tērpus. Te var ar latvisko ietērpu padižoties četros dziesmu svētkos, kuri notika tieši Klīvlandē - 1963., 1968., 1973. un 1997. gadā.

Šī mantojuma ieviešana ikdienas sadzīvē izpaužas, kā ģimenes tradīcijas - savās mājās cenšas izkopt tautisku gaumi, kur dominē latviskais raksts, gleznas, grāmatas. Sadzīves lietas, ko var lēti un labi nopirkt amerikāņu veikalos, piemēro latviskās gaumes praktiskajai izpausmei.

Izveidojas latviskas sabiedrības virsslānis, kurš netieši diktē latviešu valodas kopšanu, sabiedrisko rosību, (teātru dienas, ceļojošas mākslinieku izstādes, rakstnieku saieti) un politisko akciju Latvijas atbrīvošanai.

Pēdējais izpaužas gadskārtējos 14. jūnija sarīkojumos (1950. – 1999.g. kopā ar igauņiem un lietuviešiem), demonstrācijās pret padomju režīmu, veidojot centrālo organizāciju (Amerikas Latviešu Apvienību), ar kuras palīdzību ASV valdība (prezidents, kongress, sabiedrība) tiek nepārtraukti uzrunāti - par padomju režīma upuriem, okupāciju un padomju genocīdu pret latviešiem.

Kad 1990.g. saļogās padomju iekārta, trimdas centrālā organizācija, visu koloniju atbalstīta, sagatavo ceļu neatkarīgās Latvijas sūtņiem panākt ASV–Baltiešu hartas īstenošanu (skat. pielikumā - “Partnerības harta starp Baltijas valstīm un ASV”). Bez trimdas ieguldījuma ceļš būtu sūrs, varbūt pat neizdotos (kā baltkrieviem).

Deviņdesmitie gadi iezīmējās ar to, ka notiek paaudžu maiņas. Tie, kuri Amerikā ieradās divdesmit gadu vecumā (otrā paaudze), nu ir septiņdesmitgadnieki. Ir ceturtā paaudze, mazbērni, kuri pilnīgi ieauguši amerikāņu vidē, kur asimilācijas vilnis bieži traucē latviskās izglītības pilnīgu apguvi.

Visspilgtākais uzsvars deviņdesmitajos gados ir palīdzība Latvijai – gan personiska, gan sabiedriska, ne tikai saiņi, sūtījumi un pakas, bet arī rosme, ierodoties Latvijā, piedaloties talkās. Daudziem neizdodas ieslēgties Latvijas jaunbūvē, citi atkal netieši rosina un atraisa jaunās paaudzes spējas nākotnei.

Ja sākumposmā klīvlandieši (latvieši) darbojās īrētās gadījuma telpās, pilskalna periodā notiek organiska pagasta dzīve, kas saista toreiz visas trīs paaudzes, vēlāk arī ceturto, kad sākas pirmās paaudzes ieceļotāju aiziešana aizsaulē.

Kā svarīgākie notikumi ir baznīcas iepirkšana, draudzes nama būve, dziesmu svētki (veseli četri), sabiedrības kultūras gadskārtējā rosme.

Rezultāts ir – dzīvs pagasts, kurš nepārtraukti mainās, veidojas, pārveidojas un turpina jaunradi kultūras laukos: joprojām dzied kori, paši spēlē teātri (1999.g.), dejo tautas dejas, rīko mākslas darbu izstādes, sagaida ciemiņus no Latvijas, atbalsta Latvijas pasākumus (daudzbērnu ģimenes, okupācijas muzeju, skolas Latvijā utt.).

Nākotnes plāni? Dzīvot, strādāt, mainīties. Atstāt pēdas. Nesen Nora Ikstena apgalvoja, ka trimdā nekas nav darīts latviešu literatūras ieviešanai pasaulē. Gaužām aplams apgalvojums! Trimdinieki nav bijuši kaunīgie tautieši, kuri sveštautiešu klātienē tūlīt cenšas “piemēroties”, runāt svešvalodā! Latvieši ir skaļi savā latvietībā, pievēršot amerikāņu uzmanību. Protams, tie pieraduši pie reklāmas.

Lai par trimdiniekiem runātu, jāparāda tas, kas “savs”. Tam jābūt nesajaucamam ne ar vienu citu rakstu. Tam jābūt – “mūsu”, kas spilgti atšķiras simtu citu vidū. Kā mūsu valoda (latviešu un latgaļu).

“Kas tieši darīts, lai saglabātu mūsu kultūru?” - vai uz šo jautājumu atbild viss iepriekš minētais? Atgādināšanai: mums pašiem vispirms jāzina, kas ir “savs”, kas cita…

Kāpēc un kā saglabāt latvietību?

Trimdinieks Juris Mazuts par trimdas latvieti un latvieti kā tādu raksta:

No tīri tehniskā viedokļa, šodien saukt sevi par latvieti nozīmē – būt Latvijas pilsonim (arī, ja tādu statusu apstiprina “otrā pusē”). Pārējie visi esam latviskas izcelsmes amerikāņi, kanādieši, austrālieši, zviedri, utt. Tāds sadalījums, ievērojot Latvijas neatkarības atjaunošanu, nav apstrīdams. Vienkārši – esam vai neesam. Sakarā ar 7. Saeimas ievēlēšanu Latvijas Ārlietu ministrija ziņoja, ka balstiesīgo ārzemēs ir apm., 30000, no tiem, aptuveni, 10000 1998. gada 3. oktobrī pieteikušies.

Droši dati rāda, ka II pasaules kara laika bēgļu gaitās uz rietumiem devās, aptuveni, 120000 latviešu; austrumu virzienā aizvesti, aizvilināti un/vai aizbraukuši tik pat daudz, ja ne vairāk. Trimdas 50 gados izaugušas 2–3 jaunas paaudzes, esam “vairojušies”, bet formālās latvietības no sākumskaitļa palikuši tikai, apm., 13%. Fakts!

Būt vai nebūt? Ikdienā apzināti tādus jautājumus necilājam, bet tie tomēr iedarbojas pie katras sīkas izvēles – tālāk veidojot gaisotni, kas latviskumam gādā pastāvēšanas iespējas…vai pieļauj putēšanu.

Bet nav jau runa par “turieni”…vietu un vidi, kas ir nesalīdzināmi stiprāka, paliekošāka savā latviskumā. Runa ir par “šejieni”, svešu vidi. Nav runa par pusotra miljona latviešu izturēšanu, bet par mūsu mazās saujiņas. Nav runa par savdabīgu “brīvā laika” latviskumu.

Izejas punkts katram no mums ir viens un tas pats: ar lielāku vai mazāku pārliecību sakām: “Gribu latvisko!” (vai “latviskums man svarīgs”; vai “turos pie latviskā”; vai “sirdī esmu..”) Labi: pastāv un tiek ievērota dzīva latviskuma apziņa – bet runāsim par tās izteiksmi. Izteiksmes veidiem. Tālāk ņemsim talkā shēmu.

(skat. pielikumā – “Dzīva latviskuma pakāpes”).

Tajā atzīmētas divas galējības. Tiešākais ceļš uz koncentrētu (un ikdienas) latviskumu ir – pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, lai kādas tur nebūtu sagaidāmās iespējas, problēmas. Dažiem tāds gājiens tomēr sagādā vilšanos…un tie atgriežas ārzemju diasporā. Tur liela bijušo trimdinieku daļa dažādu iemeslu – jauktu laulību, inerces, vienaldzības, izolācijas – dēļ jau asimilējušies vai tik tālu aizgājusi no latviskuma, ka… nu nav nozīmes. Šur tur vēl sastopami “misijas darbi” – MML (“mēs mācāmies latviski”) klases, “mazrunājošo” nometnes posmi.

Ja paliekam pie principa, ka galvenais latviskuma “pols” (latviska nākotne) ir Latvijā – varbūt pietiekami spēcīgs, lai reiz izraisītu “sasparošanos”, kas ārzemju latvieti pievilktu tuvāk, vai piekļautu pavisam – sakārtosim šejienes latviskuma pazīmes aptuveni tā, ka vienā galā tās izteiktāk orientētas uz Latviju, bet otrā uz vietējo, “iekšējo”… un apdraudēto.

Tādā kārtojumā nepārprotami pirmā vietā – Latvijas pilsonības (un pases) pieprasīšana. Pase, protams, neapstiprina “latviskumu”, …bet tā apliecina gribēšanu un paver ceļu. Tūlīt seko līdzdalība Latvijas procesos – vēlēšanās utt. Atgūta pilsonība, vārdu sakot, nav tikai “suvenīrs”; saņēmējs izpilda savus demokrātiskos pienākumus. Tad nāk “Latvijas projekti” – palīdzības akcijas, uzņēmumu veidošana, tirdzniecība, akadēmiskais darbs Latvijā…un īpašumu atgūšana. Viss tas saistās ar iedziļināšanos Latvijas ikdienā – pie reizes varbūt mudinot tuvošanos pilsonībai. Seko regulāri kontakti ar Latviju, tekoša informēšanās par “turienes” notikumiem, līdzdalība kopējās organizācijās  – tāda kā sagatavošanās pakāpe. Meklējumu. Laipu likšanas.

Toties, ja, galvenokārt, saistāmies diasporas organizāciju, draudžu, skolu un tml. pasākumos – orientācija manāmi nosliecas uz vietējo. Tādas rosmes liecina, ka darbojas zināms pretpols – ar savu īpatsvaru. Mēs gribam būt latviski, tur kur esam…strādājam latviskas sabiedrības labā. Turpat, līdzīgā stāvoklī, ir aktīvi kulturālais, radošais:  piedalīšanās koros, tautas deju grupās, teātra ansambļos, mūzikas, rakstniecības, mākslas jomā…latviskais trimdā 50 gadus prasījis tādas izpausmes. Bez sabiedriskas un kulturālas pajumtes veidošanas indivīda latviskumam nebūtu bijušas lielas izredzes. Lielā mērā tie, kas aizgājuši no sabiedrības, visātrāk asimilējušies.

Arī sabiedriskās rosmes pārorientējas. Ilgi tās veicināja “izturēšanu” (tātad kalpoja vietējiem mērķiem), bet tagad autori savus darbus cenšas iespiest Latvijā (te izdevniecības slēdz); avīzēs ziņas no Latvijas (un par notikumiem Latvijā) izspiež “mūsu” ziņas; koristi un dejotāji dodas uz Latvijas dziesmu svētkiem; ārzemēs pieņem audzinātājus, skolniekus no Latvijas. Sabiedriski kulturāli aktīvie, gribot negribot, biežāk skatās uz Latvijas pusi.

Paralēli, “trimdas jēgai” izplēnot, manāms atkāpes gājiens uz mazākām “savējo domu biedru” vienībām, puduriem, tādu kā norobežošanos, kas saka: re, pie mums vēl viss ir kārtībā.

Tālāk uz leju latviskuma izpausmē noliksim puspasīvās piederības zīmes – biedru maksas, abonējumus, piedalīšanos svētkos, salidojumos, kas neprasa lielu piepūli. Nedz arī izdomu. Turpat: gadījuma rakstura latviskuma pacelšanu, piem., jubileju reizēs, tūrisma braucienos, gada sapulcēs, Ziemassvētkos, utt. Moto: “gan jau un, ja notiek – notiek”. Latviskums te noslīdējis ziedojumu, hobiju līmenī.

Visubeidzot – gandrīz pie asimilācijas sliekšņa – nāk inerta dzīvošana atmiņās, ik pa laikam “uzpeldēšana” sabiedrībā vai draugu pulkā, tāds kā “dzirdu jau, bet īsteni negribu dzirdēt” nostādījums. “Tā lieta man pārāk grūta, ko tur vairs daudz?” Nākošie soļi iekrīt viegli un “loģiski” jānokrata “grūtības” pavisam:  jāstrīpo abonējumus, jāizstājas, nav bērnus jāved uz latviešu skolu, grāmatas prom krāmu tirgū un…aiziet. Uzdots.

Tāda shēma, protams, nav (un nevar būt) absolūta. Retais no mums, piem., “atsauksies” tikai vienā pakāpē.

Var vaicāt: “Kāpēc “sabiedriskajam” dots lielāks īpatsvars, vai tad personīgais nav tas “īstais latviskais”? (Atbilde: abi aspekti svarīgi, abi ieskaitāmi, viens papildina otru, viscaur “aktīvais” ņem virsroku; par samēriem var debatēt).

Shēma neietver mazgadīgos, jo tie nevar uz savu roku pieprasīt Latvijas pilsonību…nevar tur veidot uzņēmumus, šeit nevada organizācijas, neabonē “Laiku”…vārdu sakot, nevar “ievākt punktus” visās pakāpēs. Tātad – shēma pilnīgi stājas spēkā ar 18.gadu vecuma sliekšņa pārkāpšanu. Bet vai pirms tam jau bērna vārds neparādās vecāku pasēs, vai viņš nebrauc uz Latviju vecākiem līdzi, neveido pats savas nodarbības un organizācijas, nelasa…resp., vai virziens nav sazīmējams?

Vieta, kurā mēs ierindojamies, ir nedroša un mainīga. “Latviskumā” ejam uz augšu, leju, turpu un atpakaļ. Vakardienas aktīvais ir šodienas pasīvais. Ilgi zudušais pēkšņi ierodas, uzplaukst. Personīga pārliecība ved uz sabiedrisko darbu. Sabiedrības inerce atsvešina nepacietīgos.

Apstākļi mainās. Dzīves vieta pārcelta. Mainās draugi. Bērni ienāk pilngadībā un dara savas izvēles. Vecāki aiziet pensijā – un dara savas. Visu to ņemot vērā, pienācīgi orientējoties, soli pa solim – kādas mums “latviskuma” izredzes?

Uz kuru pusi – “Tik pie Gaujas” piedziedājumā ejam? Varbūt vēl der “latviet’s būšu”. Formālais izpildījums “latviet’s mūžam palikšu” jau diezgan skaidrs. Un kas tā bija –  citā dziesmā – ko solījām ar darbiem rādīt?[3]

Latviešu kultūras saglabāšanas centieni trimdā ASV

Latvijas kultūra

Ir Mātes laiks, kad jāpulcina un jāaprūpē visi gara bērni, kad vienotās, brīvās Latvijas labad, visas tautas labad jādzīvo ar saukli: “Vienoti – kultūrai!”

Latviešu rūpes par latviskās kultūras specifiku meklējamas jau Atmodas laikmeta sākuma posmā, kad latvieši, līdzīgi igauņiem, somiem un citām mazām tautām, uzsāka savas nacionālās apziņas attīstības ceļu.

Kopš tautiskās kustības sākumiem līdz pat mūsu dienām latvieši atradušies pastāvošas grūtības priekšā: kā pasaulei pierādīt un iestāsīt, ka latvieši tik tiešām vispār eksistē kā atsevišķa tauta, kas savukārt izskaidrotu un attaisnotu tās neatkarības centienus.[4]

“Katrai tautai ir kaut kas savējs, īpatnējs, viņai vien piederošs, kas to atšķir no citām. Ja šo īpatnību nav, tad nav vairs tautas,” tā savulaik teicis Brastiņu Ernests. Viņaprāt tieši īpatnības ir tās, kas noteic tautu.

Bet, kāpēc īsti latviešiem tāda īpatnība vēl mūsdienās vajadzīga un nepieciešama? Kam tā īsti kalpo? Ko tā dod tautai? Ko pašam indivīdam?

Gluži vienkārši – tauta pārstātu eksistēt, tiklīdz tās īpatnības nokristu zem zināma, kritiska nacionālo īpatnību sliekšņa. Uzturēt dzīvu savu kultūru nebūt nenozīmē to, ka 21.gs sākumā pa Rīgas, Sidnejas vai Ņujorkas ielām ikdienā būtu jāstaigā “etnogrāfiski pareizos” 19.gs vai agrāku laikmetu novadu tērpos:  vīzēs, pastalās, vadmalas svārkos, villainēs vai līdz zemei garos vilnas brunčos.

Latviešu nācijas kultūras mantojuma novērtējums jāsaprot vārda visplašākajā nozīmē, iekļaujot tajā visu to kultūras, gara un sabiedrisko attīstību, kas jebkad Latvijas teritorijā notikusi. Savu devumu tur atstājušas gan visas tās ciltis, kas ar laiku apvienojās tagadējā latviešu tautā, gan vietējie lībieši, čigāni, ebreji un poļi, respektīvi, visas tautības, kam bijusi sava loma vietējā dzīvē un sadzīvē, ieskaitot, protams, arī sava laika vācu, zviedru vai krievu virsslāņus. Tāpat būtu kļūda uzskatīt tikai zemniecisko kā absolūtu simbolu latviskajam, kas vienīgais būtu īsti pelnījis izglābšanu no aizmirstības. Tas viss, kas uz Latvijas zemes gadu simteņu gaitā ir celts un veidots, nav radies bez sakara ar latviešu tautu. Kultūras redzamākie sasniegumi jebkurā Eiropas zemē nav ciešāk saistīti ar vietējās zemes vienkāršo tautu kā tas, ko Latvijas zemē paveikuši un atstājuši tās dažādo tautību kungi vēstures gaitā. Rundāles pils tikpat pieder latviešu tautai, cik Versaļas pils – franču. Abas pēc vienādiem principiem celtas:  no vienkāršo vietējo ļautiņu sviedriem un asinīm, no naudas, ko valdnieka kasēs burtiski iepludināja “darba tauta”, ar šiem līdzekļiem apmaksājot veselas starptautisku arhitektu, mākslinieku un amatnieku komandas elitāri izkoptās mākas un spējas. Arī Rīgas nami pieder latviešu tautai, neatkarīgi no tā, kādas tautības bijis to arhitekts, kas par to celšanu maksājis un kas ir ēkas privātīpašnieks.

Tagadnes kultūru varētu iedomāties kā kaut ko līdzīgu tortei, kur pagātnes dažādie kultūrposmi katrs atstājis pa nozīmīgam noslāņojumam. Mīklā, no kā cepta šī torte, savukārt ietilptu visi tie dažādie kultūrelementi, kas savā laikā pārņemti gan no latviešu tautā saplūdušajām atsevišķajām ciltīm, gan no kaimiņvalstīm un Latvijā valdošajām varām.

Latvietis, kas savu tautu, tās kultūru un vēsturi pienācīgi iepazinis, tieši ar šīm zināšanām iemanto tiesības pēc brīvas izvēles savu kultūras dzīvi veidot tālāk.

Pirmie saglabāšanas centieni

Viens no aizrobežu nacionālistu ideologiem, L.Apkalns, teicis: “Pastāv tikai viena latviešu kultūra, kuru rada latvieši, lai kur tie atrodas”.

Saglabāt savu kultūru pirmām kārtām nozīmē nepazaudēt savas saknes, tādēļ viens no ceļiem, kā apzināties, ka tevī rit latvieša asinis, ir izzināt savu ciltskoku.

Daudzi no vēsturiskiem faktiem ir miglā tīti. Ir zināms kāds vārds vai varbūt kāds datums, kad noticis kaut kas ievērības cienīgs un nozīmīgs. Bet atmiņas robu un neuzrakstītā dažādos protokolos ir ļoti daudz.

Vai vectētiņš pāri okeānam tika kā jūras braucējs? Vai vecvecmāmiņa apprecējās Bostonā vai Čikāgā? Vai var izsekot savas ģimenes vēsturi tur – Dzimtenē – pāri okeānam, ja tik daudz dažādu faktu trūkst? Un kur Latvijā lai meklē savas pagātnes dzīves sastāvdaļiņas?

Daudzus gadus kopš Otrā Pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 1991.gadā, trimdas latvieši ASV bija neziņā par savu radinieku likteni, kuri pazuda kara un masu deportāciju laikā. Pēdējos gados – iespējams tāpēc, ka Latvija atkal parādījās pasaules kartēs, vai tāpēc, ka ar Interneta palīdzību tika atklāti jauni saziņas kanāli – to trimdas latviešu, kuri ASV ieradās pirms II Pasaules kara, radinieki arvien vairāk ir ieinteresēti par latviešu zaru savā dzimtas kokā.

Ar ko sākt?

Pārmeklēt kāda ģimenes “koku” – tas prasa ļoti daudz laika, dažreiz tās ir pārāk dārgas pūles. Kur kāda ģimene meklē savu sakņu pirmsākumus tik tālā zemē kā Latvija, meklēšana var izvērsties bezcerīga, pamatojoties uz vajadzību pēc ļoti pilnīgām valodas zināšanām un lielajām ceļa izmaksām. Tomēr top un attīstās jauni resursi, kas varētu palīdzēt tiem, kuri iesāk pētīt savas saknes Latvijā.

Tiem amerikāņiem, kuri meklē savus latviešu senčus, parasti jāsāk ar meklēšanu savās pašreizējās mājās. Kopš 1888. gada līdz II Pasaules kara izcelšanās laikam aptuveni 35 līdz 40 tūkstoši latviešu devās uz Ameriku. Daudzi, kuri izbrauca 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā bija ekonomiska rakstura migranti, kas cerēja uz labākiem eksistences apstākļiem, salīdzinot ar dzīvi Krievijas impērijā. Pēc neveiksmes 1905.gada revolūcijā Latvijā, ASV  parādījās ļoti daudz politisko bēgļu. Kad Latvija 1918.gadā deklarēja un ieguva savu neatkarību, emigrācijas straume uz ASV strauji apsīka.

1950ajos gados uz ASV sāka braukt II Pasaules kara laikā no amatiem atceltās personas, dažas no vecajām latviešu organizācijām un kolonijām joprojām turpināja pastāvēt.

Ģimenes vēstures izzinātāji, kuri ir ieinteresēti II Pasaules kara priekškara periodā, saskaras ar dažādām problēmām, mēģinot lietot pasažieru sarakstus, naturalizācijas vai citus dokumentus. Bieži latvieši, iebraucot ASV, secināja, ka imigrācijas ierēdņi sagrozījuši viņu vārdus. Piemēram, latviešiem tipiskās uzvārdu galotnes “s” vai “is” tika atmestas. Vārdi bija pierakstīti, lietojot veco Gotikas ortogrāfiju, tāpēc tagadējais vārds Ozols 1900.gadā varēja būt pierakstīts kā Ohsols. Pamatojoties uz to, ka etniski latvieši ASV iebrauca no Krievijas Impērijas, dažreiz tie netika identificēti kā etniski latvieši. Faktiski, tikai 1930.gadā Federālā iedzīvotāju skaitīšana atdalīja latviešus kā īpatnu etnisku grupu. Daži latvieši, kuri ASV ieradās īsi pēc 1905.gada revolūcijas, pārceļoja zem noms de guerre (pieņemti vārdi) – viņi cerēja, ka šādā veidā glābs sevi no Krievijas likumu dzelžainās un garās rokas.

Pamatprincipu meklējumi.

Melam Šmitam (Mel Schmidt) izaicinājums meklēt savas ģimenes koku iesākās ar mēģināšanu atrast kaut kādu pamata informāciju. Šmits, 58 gadus vecs Oregonas pastāvīgs iedzīvotājs, piedzima Oklahomā. Bijušais militārais pilots par savu izcelšanos sāka interesēties 1964.gadā, kamēr izvietojās fortā Benning, Džordžijas štatā.

“Ļaudis no manas mammas puses ir nākuši no Džordžijas un Alabamas,” saka Šmits, “es biju ieinteresēts uzzināt par abām manas ģimenes pusēm, bet izzināt mana tēva radus bija ļoti grūti. Viņa tēvs nomira 1918.gadā, kad mans tētis bija tikai piecus gadus vecs. Mans tēvs bija otrais no pieciem bērniem viņa ģimenē.

Mana vecmāmiņa vairs neapprecējās. Viņa bija dzimusi Bohēmijā 1888. gadā, Amerikā viņa ieradās aptuveni 1907. gadā  un tad dzīvoja Oklahomā, līdz 1961.gadā nomira. Viņa ciemojās Oregonā 1956.g. un pateica manai mammai viņas ģimenes  un mana vectētiņa brāļu un māsas vārdus. Mana mamma tos ievietoja Bībelē. Viss, ko mēs zinājām, bija tas, ka mans vectēvs Šmits ieradies no Latvijas kopā ar diviem brāļiem: Robertu, kurš arvien bija ļoti tuvs manam vectēvam, un otrs brālis – Karls/Kārlis vai Edvards, kurš devies uz Ohaio.”

1970.to gadu sākumā Šmits savās rokās ieguva sava vectētiņa nāves apliecību, kurā bija parādīti viņa dzimšanas vietas un laika dati – 1865.gads, Rīga.

Tad, 1982. gadā, viņa lieliskā onkuļa dēls Džons (John) Šmits, iedeva viņam dažas vecas aploksnes un Bībeli. Informācijas nebija daudz, lai sāktu meklēt ko vairāk, bet tas sniedza Šmitam vismaz dažas ziņas par to, kur Amerikā un Latvijā varētu atrasties viņa vectēva ģimene.

Izplēsta lapa no Bībeles un ieraksts, datēts ar 1888.gadu Mītavā (tagad – Jelgava). Aploksne,– vēstules Robertam Baltimorā un viņa māsai Emīlijai Bostonā, sūtītas no kādas pilsētas, kas tagad atrodas Lietuvas teritorijā. Informāciju par radiem Šmitam bija izdevība uzzināt pēc pieprasījuma izsūtīšanas pagājušajā gadā uz BALT–L – Interneta diskusiju listi.

Ir pierādīts, ka Internets, praktiski Vispasaules aptverošais tīmeklis (World Wide Web), ir labs pakalpojums savu sakņu meklētājiem, jo ir viegla pieeja datu bāzēm un cilvēkiem vienkārši sazināties vienam ar otru.

Interneta resursi līdzīgi kā nacionālie telefonu abonentu saraksti un Federālās valdības Sociālās Nodrošināšanas dienesta Mirušo reģistrs (Social Security Death Index) atļauj meklētājiem sameklēt informāciju īsā laikā, bet pagātnē tas būtu prasījis vairākas dienas, nedēļas, pat mēnešus. (piem., nesen izdarītie meklējumi Four11 korporācijas telefonu abonentu sarakstos uzrādīja 120 cilvēku adreses visā ASV ar uzvārdu Ozols.)

Meklējot Sociālās Nodrošināšanas dienesta Mirušo reģistrā, kurā lielā mērā reģistrētas personas, kuras mirušas pēc 1962.gada un kuras saņēmušas sociālo pabalstu maksājumus, tika atrasta 191 norāde ar vēl vienu ļoti populāru latviešu uzvārdu – Bērziņš.

Tomēr Sociālās Nodrošināšanas dienesta datu bāze nevarēja palīdzēt Šmitam noteikt viņa ģimenes locekļu atrašanās vietu, līdz kamēr viņš bija pavadījis ļoti daudz laika, vērīgi aplūkojot 35764 Šmitus lielajā datu bāzē.

Tātad – atgriezīsimies pie viņa stāsta: “Džons Šmits man arī pastāstīja, ka viņi nokāpuši no Bremerhavenas (Vācija) kuģa un devušies uz Baltimoru, un to, ka viņi strādājuši Baltimoras un Ohaio dzelzceļa veikalos, pietiekami nopelnījuši, lai naudu nosūtītu arī savai mātei un māsai. Tur viņi strādājuši līdz viņu māte nomirusi, kas, šķiet, notika aptuveni 1893.gadā. Tad trīs brāļi aizgājuši no šī darba un devušies uz Čārzla ezera krastmalu Luiziānā. Tur trešais no brāļiem devies uz Ohaio, lai strādātu gumijas plantācijās. Jūlijs, mans vectēvs, un Roberts devās uz Galvestonu Teksasā.”

Šmits šajā jautājumā saskārās ar pāris šķēršļiem. Pirmkārt, viņš vēlējās uzzināt vārdu trešajam brālim, kurš devās uz Ohaio, un vēlējās sakontaktēties ar viņa pēcnācējiem. Kā arī viņa centieni tika traucēti sakarā ar 1890.gada Federālās iedzīvotāju skaitīšanas datu pazušanu. Iedzīvotāju skaitīšanas sarakstos savākti fakti par ASV iedzīvotājiem, un tie ļoti bieži ir kritiski dokumenti dzimtu pētniekiem. Daudzi no 1890.gada iedzīvotāju skaitīšanas dokumentiem tika iznīcināti vai sabojāti 1921.gada ugunsgrēka laikā Tirdzniecības centrā Vašingtonā, D.C.

Grūtības pastiprināja fakts, ka Šmits neprot latviešu valodu. Ja viņš prastu runāt latviski, tad jau rīt brauktu uz Latviju, lai sameklētu savas ģimenes saknes. Tomēr ir izredzes, pamatojoties uz Latvijas vēsturi, ka Šmitam un citiem, kas interesējas par saviem dzimtas kokiem, zināmu labumu varētu dot arī vācu un krievu valodas zināšanas.

Arī Bonija Praisa (Bonny Price), kāda Teksasas iedzīvotāja, nav bijusi Latvijā. Tā vietā viņa savus meklējumus veikusi ar Interneta palīdzību. Ar Rietumeiropas Dzimtas Koku Apvienības federācijas palīdzību viņa ir izveidojusi mājas lapu, kas atļauj latviešu dzimtas koku izzinātājiem ievadīt informāciju par viņu ģimeņu meklējumiem ar cerību, ka vēsturnieki no citas  ģimenes palīdzēs.

“Mans vecaistēvs un vecmāmiņa abi ir no Latvijas,” saka Praisa, “katrā ziņā es zinu, ka mana vecmāmiņa ir latviete – Marija Otīlija Rubene. Viņa apprecējās ar manu vecotēvu Henriju Vēberu šeit ASV, kad viņi abi bija šeit ieradušies.

Praisa savas ģimenes saknes sākusi meklēt relatīvi nesen, bet divu pēdējo gadu laikā spējusi atrast dažus attālus brālēnus Latvijā, kas nākuši no vecmāmiņas puses. "Mana vecmāmiņa 1970os gados mēģināja doties uz Latviju, lai atrastu savus radus, jo dažādu apstākļu dēļ, kopš 1909. gadā viņa bija izceļojusi no dzimtenes, viņai nebija nekādu iespēju uzturēt sakarus ar radiniekiem. Jūtu, ka viņas sirds nekad nav aizmirsusi un atstājusi Latviju. Un, kad Latvija kļuva par brīvu valsti (1991.), nolēmu, ka tas ir īstais laiks, lai visu savu lielo ģimeni mēģinātu atkal apvienot," teica Praisa.

Panākumi.

Savā meklēšanā pārsteidzoši veiksmīga bijusi Marta Makenzija (MacKenzie) - datorprogrammētāja Ziemeļkalifornijā. Viņas vecvecāki bija Kārlis un Alvina (Bokum) Straumeri. Makenzija ir atradusi savus senčus un dzīvus radiniekus gan Latvijā, gan Pensilvānijā - pat Ilizionā, Kalifornijā, kā arī Kanādā un Zviedrijā. Pamatā viņa interesējas par savas dzimtas vēsturi, kura pamatā ir nākusi no Kurzemes, Ventspils rajona.

Makenzija nopietni savu latviešu senču meklējumos ieinteresējās 1980os gados. 1992.gadā kopā ar kādu draudzeni, kura apciemoja radiniekus, viņa pirmo reizi devās uz Latviju. Par šo braucienu viņa stāsta: "Pašā pirmajā sava ceļojuma nedēļā biju Dundagā, uz kurieni mani aizveda mana ceļabiedre un divi viņas radinieki. ļoti īsā laikā, jautājot dažādus jautājumus iedzīvotājiem par Dundagas baznīcu, pēc viņu norādēm nokļūstot mācītāja mājās, sastapāmies ar manu mātes māsīcu, kurš tagad dzīvo Dundagā. Vienā no fotogrāfijām, kura man bija līdz, bija viņa, vēl maza meitene, savas mājas priekšā. Uzņemšana bija lieliska!" Nākošajās dienās Makenzija satika vairākus radus un guva iespēju meklēt dažādus datus un faktus baznīcas grāmatās, arhīvos. Kopš tā laika Latvijā viņa atgriezusies trīs reizes, lai katrā no reizēm papildinātu savas zināšanas par ģimeni, kā arī viņa cītīgi turpina papildināt savas latviešu valodas zināšanas.

Kādus ieteikumus varētu dot Makenzija, Praisa un Šmits tiem, kas vēlas izzināt sava ciltskoka saknes? Praisa saka: "Meklējiet un atrodiet pēc iespējas vairāk un cik vien daudz iespējams, vispirms par tiem, kuri dzīvo ASV, tāpēc ka tas dos jums  pavedienu, kur jādara meklējumi Latvijā. Sāciet ar sevi un ejiet atpakaļ maziem un pārdomāti liktiem soļiem. Un galvenais - jautājiet pēc iespējas vairāk jautājumu saviem ģimenes locekļiem, kamēr viņi vēl ir dzīvi!"

Arī Šmits piekrīt Praisas vārdiem un saka: "Sāciet ar saviem dzīvi esošajiem ģimenes locekļiem, tad - miršanas apliecībām, tad baznīcu grāmatām". Mūsdienu svēto Jēzus Kristus baznīcu viena no misijām ir pierakstīt ģimeņu un dzimtu vēstures.

Ģeneologi iesaka arī izskatīt tautu skaitīšanas protokolus un ierakstus - pārbaudīt datumus, dzimšanas vietas, draugus, nodarbošanos. Kā arī tālāku meklēšanu veicināt (dot kādu pavedienu) var laulību un miršanas sertifikāti, testamenti. Kā arī vien no ieteikumiem ir - runāt un dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kuri mēģinājuši izzināt savas saknes, vai to dara joprojām.

ASV atrodami tikai daži arhīvi par Latvijas vēsturi, bet nozīmīgākie ir Baltu Institūtā Filadelfijā un Imigrācijas Vēstures Pētniecības Centrs Minesotas Universitātē, kaut gan latviešu ģeneologi tur atrodamajos dokumentos ne vienmēr var iegūt sev nepieciešamo informāciju. Daudz lielāku palīdzību var sniegt vecu latviešu avīžu lasīšana (visnozīmīgākie ir reliģiskais un nacionālistiskais laikraksts "Amerikas Vēstnesis", kā arī sociālistu avīze " Strādnieks"). Tomēr, jārēķinās ar to, ka pieeja šīm avīzēm ir limitēta - tās iespējams iegūt tikai pāris ASV bibliotēkās.[5]

Tātad, lai atrastu savus senčus, kā arī radus, kas varbūt vēl ir dzīvi, nepieciešams šim meklēšanas procesam veltīt daudz laika, entuziasma, turklāt, jārēķinās ar to, ka tas varētu prasīt arī daudz enerģijas.

Sākot no sevis, savas mājas un ciema, ar lielu pacietību tomēr katram ir iespējas atrast savus tuviniekus, ir tikai jātic izdošanās iespējai.

Latvietības izdzīvošana laika gaitā

Svarīgākie notikumi pa trīsdesmitgadēm:

līdz 1920. gadam

Tiek dibinātas jaunas latviešu biedrības un draudzes vairākos ASV štatos. Latvijas Dziesmu svētkos piedalās arī trimdas latvieši. Sākas mēnešraksta “Auseklis” izdošana. No Latvijas uz Rietumpasauli nelegāli emigrē tūkstošiem revolucionāru, un neilgi pēc tam arī atgriežas, taču - tikai daži simti. Sākas daudzu latviešu laikrakstu un žurnālu izdošana. ALTS 3.kongresā ASV prezidents T.V.Vilsons tiek aicināts atzīt Latviju de jure.

1921. – 1950.

Amerikas latvieši ar savu latviskumu aizvien vairāk izceļas dažādos kultūras pasākumos. Latvieši Amerikai izcīna godalgas sportā. Latvija tika atzīta de jure. Turpinās dievnamu pirkšana un atvēršana. Rietumpasaulē turpinās intensīva laikrakstu un žurnālu izdošana. Sākas arī latviešu laikrakstu konkurence. Tiek darīts viss, lai ieinteresētu ASV palīdzēt okupētajai Latvijai. Tiek apspriestas un risinātas bēgļu aprūpes problēmas. Nodibināta LWF (Latvian World Federation). Saskaņā ar likumu par 2. Pasaules kara bēgļu ieceļošanu uz ASV ārpus vispārējiem imigrācijas kvotu limitiem, ASV ieceļo apm. 400 tūkstoši bēgļu, to skaitā – 40 tūkstoši latviešu. Ap 1949.gadu tiek slēgta Baltijas universitāte, pārstāj iznākt daudzi latviešu periodiskie izdevumi, taču klajā nāk jauni. Latviešu ieceļošana ASV sasniedz kulmināciju. Noslēdzas latviešu bēgļu izceļošana no Vācijas. Notiek ALA dibināšanas priekšdarbu sanāksme.

1951. – 1980.

Aktivizējas radiostacijas, ka raida pārraides lietuviešu, igauņu un latviešu valodās. Nodibināta ALA, ALJA, pēcāk arī PBLA. Sāk iznākt arvien jauni periodiskie izdevumi. Latviešu organizācijas iegūst arvien jaunus īpašumus. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku 80 gadu atcerei tika rīkoti Dziesmu svētki trijos kontinentos. Ņujorkā nodibināta ACEN (Apspiesto Eiropas tautu asambleja). Nodibināta LELDAA (vēlāk LELBA), apvienojot 53 draudzes. Amerikāņu valstsvīri atbalsta ASCEM mērķi – Austrumeiropas atsvabināšanu no staļinisma. Tiek rīkoti arvien jauni un jauni latviešu svētki, arī dziesmu un deju svētki visā Amerikā. Mārīte Ozera no Čikāgas kļūst par Mis USA. ASV kongress īpašā rezolūcijā (HCR‑416) rezumē Baltijas tautu likteni padomju varas apstākļos un uzdod ASV prezidentam rīkoties ANO u.c. starptautiskajos forumos, lai atjaunotu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas faktisko neatkarību. Baltijas valstu diplomāti Vašingtonā deklarācijā prasa ievērot tautu suveneritāti un atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Vairākās ASV pilsētās baltiešu emigranti rīko protesta demonstrācijas pret 30 gadus ilgo PSRS virskundzību Baltijā un cilvēka tiesību pārkāpumiem. Pēc ALA pasūtījuma tiek uzņemtas dokumentālās filmas par latviešu dzīvi ASV. Nodibināta LaRA (Latviešu Rakstnieku apvienība). No ASV federālā budžeta iedalīti līdzekļi etnisko kultūru atbalstam. ASV delegāts ANO pilnsapulcē apsūdz PSRS koloniālismā. LELB Virsvaldes vēstījums aicina latviešus vairāk pievērsties Dievam, dzimtenes Baznīcai un dzimtajai valodai kā latvietības pēdējam patvērumam. ALA pārziņā nodibināta Amerikas latviešu pensionāru padome. Pirmoreiz emigrācijas vēsturē uz Ziemeļamerikas latviešu kolonijām organizētā viesturnejā devās Rīgas aktieru grupa un komponists Raimonds Pauls. ASV sāka rīkot latvisko ģimeņu semināru – “3´3” nometnes.

1981. – 1992.

Turpinās regulāras latviešu dziesmu svētku svinības, arī citi pasākumi – vairāk saistīti ar dziesmām un dejām. Notiek arī koncertturnejas pa visu Ameriku. Iznāk arī jaunas grāmatas latviešu valodā. ASV 14.jūniju sāka atzīmēt kā Baltijas Brīvības dienu. 1983.gada 13.janvārī tiek pieņemta rezolūcija, kurā PSRS apsūdzēta kolonismā un apzinātā genocīdā pret Baltijas tautām; vēlāk PSRS arī tiek atzītas par vainīgu. ASV nodibināta Brīvības Federācija – padomju apspiesto tautu trimdinieku organizācija. Palielinās latviešu organizāciju īpašumi. ALA budžets pirmoreiz sasniedza 0.5 miljonu dolāru (sākumā tas bija 20 tk dolāru). Turpina notikt regulāri dziesmu svētki pa visu ASV. Sakarā ar gaidāmo Eiropas konferenci Vīnē baltiešu diplomāti iesniedz ASV Ārlietu resoram kopīgu memorandu. Turpinās demonstrācijas, kur tiek prasīts atjaunot Baltijas valstu neatkarību. ASV oficiālās delegācijas sastāvā tika iekļauts PBLA vadītājs Oļģerts Pavlovskis. ASV sāk atzīmēt gadskārtēju Etnisko amerikāņu dienu, pagodinot arī izcilākos ieceļotājus ar “Izcila ASV pilsoņa” titulu. PSRS slepus traucē latviešu radiopārraides no ASV uz Latviju, kas vēlāk tiek izbeigts. Beļģija, Dānija, Nīderlande, Īrija, Lielbritānija, Lihtenšteina, Norvēģija, Portugāle un Šveice (katra atsevišķi) deklarē, ka neatzīst par tiesisku Baltijas iekļaušanu Padomju Savienībā, sakarā ar Eiropas Parlamenta pieņemto rezolūciju par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, ticības brīvības nodrošināšanu un politieslodzīto atsvabināšanu. Mičiganas Ovasipī sarīkota skautu un gaidu lielnometne “Draudzības lokā”. Eiropas Parlaments paziņo, ka Baltija nav PSRS sastāvdaļa, bet gan PSRS pārvaldīta teritorija, un tāpēc Baltijai nepieciešama lielāka autonomija. Eiropas Parlamenta paspārnē tiek izveidota baltiešu emigrantu darba grupa (informācijas birojs). Baznīcās notiek aizlūgumi par Latviju. Arvien vairāk latviešiem tiek piešķirtas “Tautas balvas”. ASV pieprasa un saņem no PSRS garantijas, ka Baltijas iekšējo problēmu risināšanā netiks pielietots bruņots spēks. Krievijas politiķis Boriss Jeļcins atzīst Baltijas tiesības atdalīties no PSRS. Lielākajos emigrācijas centros sāk veidoties LTF atbalsta grupas. PBLA nolemj atbalstīt Pilsoņu komiteju veidošanos Latvijā un sāk Latvijas pilsoņu reģistrāciju ārzemēs. Rīgā notiek Anša Epnera dokumentālās filmas “Es esmu latvietis” pirmizrāde; filmā attēlota latviešu dzīve emigrācijā. Latvijas Zinātņu akadēmija pirmoreiz tās pastāvēšanas 45 gados ievēl ārzemju locekļus. ALA, Latviešu institūts ASV, izdod "Latvju Enciklopēdiju". ASV dziesmu un deju svētkos piedalās arī Latvijas kori un deju ansambļi. Edgars Kleinbergs no Kalifornijas ar 200 tk dolāru ziedojumu izveido stipendiju fondu; tā procenti izmatojami papildus studijām ASV. Rīgā atvērts pastāvīgs PBLA birojs. Pretēji statūtiem par pamatkapitāla neaizskaramību izņēmuma kārtā LBF nolemj izlietot latvietības labā 0.5 mlj dolāru no 2.5 mlj dolāru lielā pamatkapitāla. Latvijas radio sāk translēt RL‑RFE latviešu pārraides; Rīgā atvērts latviešu redakcijas birojs. ALAs 41. kongresā tiek mainīts organizācijas darbības virziens – sakarā ar neatkarīgās Latvijas Republikas starptautisku atzīšanu ALA galveno uzmanību turpmāk veltīs emigrācijas kopības uzturēšanai. Latvija pārsteidzoši ātri spēj pasludināt pilnīgu neatkarību no Kremļa, kam seko valsts atzīšana (de jure un de fakto) visā pasaulē. Pēdējo reizi notiek PBLA gadagrāmatas "Latvija Šodien" izvadīšana pasaulē.

Pašlaik Amerikā tiek darīts viss iespējamais, brīžiem arī neiespējamais, lai saglabātu un saglābtu to, kas palicis no senās latviešu kultūras, jo nekur Latvijā sen vairs nerunā tā, kā runā trimdā, nekur Latvijā sen vairs nedzied tās dziesmas, ko dzied trimdā - Latvijā ir maz tādu vietu, kur kāds rūpējas par to, lai Latvija zaudētu pēc iespējas mazāk savas senās kultūrvērtības, savu paražu, savas būtības.

Jā, laiks iet, viss attīstās - arī valoda, arī tauta, taču, ir lietas, kuras mēs nedrīkstam tā vienkārši zaudēt - palaist pašplūsmā, lai notiek kas notikdams. Mēs nedrīkstam atļauties vienaldzīgu skatu uz dzīvi un savu kultūru, jo Latvija galu galā ir vienīgi Mūsu Zeme.

Amerikā vēl joprojām tiek veicināta repatriācija, latviešu apvienības palīdz viena otrai, palīdz latviešiem patiešām atgriezties savā tēvu zemē, varbūt pat kādam - savā dzimtenē. Ir tik daudz pārdzīvots, tik daudz darīts, lai latvietība pēc iespējas tiktu saglabāta - šis brīdis nav tas, kad vajadzētu apstāties… Ja ir izturēts tik daudz, tas nozīmē, ka latvieši izturēs arī savu pēdējo ceļu - ceļu uz mājām…

II

Kultūras saglabāšana

par spīti trimdai un laikam

Apvienības un organizācijas

ALA – Amerikas Latviešu Apvienība

Ārzemju latviešus vieno dažādas organizācijas, un tās ir viens no lielākajiem spēkiem, kas ne tikai satur daudzus trimdas latviešus vienkopus, bet arī aktīvi dzīvo par to, lai latvietība un mūsu kultūra neizzustu apkārtējo valodu, kultūru un dzīves apstākļu ietekmē.

Amerikas latviešu sabiedrības centrālā organizācija ir ALA (Amerikas Latviešu Apvienība). ALA dibināta 1951.gadā Amerikas galvaspilsētā Vašingtonā.  Amerikas Latviešu Apvienība ir no nodokļiem atbrīvota bezpeļņas organizācija, kas reģistrēta kā privāta brīvprātīgo organizācija pie US Agency for International Development. Šīs organizācijas pašreizējais priekšsēdis ir Aivars Osvalds.

ALA vieno ASV dzīvojošus latviešus, lai veicinātu latviešu sabiedrības darbību un attīstību un lai sniegtu ASV latviešu sabiedrības iespējamo un vienoto palīdzību Latvijai.

ALA veicina izglītības un kultūras pasākumus, uzņemas ASV latviešu bezpartejisko interešu aizstāvēšanu. Tā vieno vairāk nekā 160 organizāciju visā Amerikā. Amerikas latviešu organizācijas 8500 individuālie biedri, kas dzīvo katrā ASV štatā, veido lielāko latviešu organizāciju ārpus Latvijas.

Viens no ALAs galvenajiem darbības virzieniem ir latviešu kultūras veicināšana ASV. Kultūras nozares vadītāja ir Inta Šnādere, šī nozare koordinē ASV latviešu kultūras darba bagātīgo klāstu. Tā atbalsta un rīko latviešu kultūras pasākumus ASV kā latviešu, tā amerikāņu sabiedrībām. Kultūras nozares paliekoša velte nākotnei ir grāmatu par Latviju dāvinājumi ASV Kongresa bibliotēkai.

ALAs Kultūras Fonds kopš 1951. gada savācis un izdalījis vairāk nekā $500000 latviskās kultūras saglabāšanai un jaunrades atbalstam ārzemēs (pēdējos gados arī Latvijā). ALAs KF piešķir arī līdzekļus latviskai izglītībai ārzemēs.

Latviešu Institūts darbojas dažādās kultūras un zinātnes sfērās. Tas izdod Latviešu valodas vārdnīcu, Latvju Enciklopēdiju, žurnālu “Latvju Māksla”, rūpējas par skaņu un video ierakstu krātuvēm, vairākiem muzejiem un dokumentē nozīmīgus trimdas notikumus.

Ne mazāk svarīgs ALAs pienākums ir izglītības veicināšana ASV, šīs nozares vadītāja ir Rita Drone. ALAs Izglītības nozare gādā par iespēju katram ASV latvietim gūt latvisku izglītību. Tā saskaņo Amerikas latviešu skolu darbu, rūpējas par skolotāju tālāku izglītību, gādā par laikmetīgas mācību programmas un mācību līdzekļu sagādi. Darba lauks tagad ietver arī sadarbību ar izglītības iestādēm Latvijā.

Pavisam jauna ALAs izglītības programma ir “Sveika, Latvija!”. Tā ir radīta, lai veicinātu ārzemju latviešu jaunās paaudzes interesi par šodienas notikumiem Latvijā un darītu nozīmīgākas viņu gaitas latviešu skolā. Daudziem no viņiem Latvija ir tikai tāla un teiksmaina vecvecāku zeme. Dodot trimdas latviešu jauniešiem pašiem iespēju redzēt un piedzīvot šodienas Latviju, tiek piešķirta papildus jēga viņu skolas gaitām.

Programma paredzēta latviešu skolu 8.klašu audzēkņiem kā kurss visam mācību gadam, kas noslēdzas ar divu nedēļu braucienu pa Latviju. Mācību programmā jaunieši iepazīstas gan ar vietām, ko redzēs brauciena laikā, gan ar jaunākiem notikumiem Latvijā, par mācību līdzekļiem izmantojot latviešu avīzes, žurnālus, videolentes. Bet varbūt pats interesantākais ir sarakste ar saviem vienaudžiem Latvijā ar Internet palīdzību, ar kuriem pēc tam brauciena laikā būs iespēja satikties. Latvijas jaunieši, savukārt, parāda savas dzimtās pilsētas un pastāsta par savām skolām.[6]

1998. gadā, kad jau otro gadu Latvijā ieradās “Sveika, Latvija!” dalībnieki, bija izveidojusies sadarbība ar piecām Latvijas skolām: Valmieras ģimnāziju, Smiltenes ģimnāziju, Ogres ģimnāziju, V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju un Zemgales vidusskolu. Šī tiešā saskare ar Latvijas jauniešiem dod sajūtu, ka mēs esam tik līdzīgi, jo visi esam latvieši un piederīgi Latvijai neatkarīgi no vietas, kur esam dzimuši.

1998. gada ceļojums, kurā piedalījās 18 skolēni no Vašingtonas, Ņujorkas, Sietlas, Bostonas, Nūdžersijas un Filadelfijas, sākās 15.augustā un ilga līdz 28.augustam. Divās nedēļās jaunieši redzēja lielu daļu Latvijas, un šis ceļojums viņu atmiņās paliks neizdzēšams. Viss piedzīvotais tika iemūžināts grāmatā “Vai šeit ir manas Mājas?” (skat. pielikumā grāmatu “Vai šeit ir manas Mājas?”).

Šī gada ceļojumam pieteikušies jau 50 dalībnieki, tātad jauniešu interese par sentēvu zemi ir liela.

1998. gadā tika aizsākts arī projekts vecajiem ļaudīm – “Sveika, Dzimtene!”, un tas guva ne mazāku atsaucību, ne mazāku prieku viesa to latviešu sirdīs, kas savu dzimto zemīti vairs tikai miglaini atcerējās un alka reiz atkal mīt to savām kājām.

Projektu ietvaros, ALAs apgāds sagatavo, iespiež un piedāvā mācību grāmatas latviešu skolu vajadzībām visā pasaulē. Pēdējos gados apgāds arī izrauga un piedāvā ALAs biedriem dažādas grāmatas angļu valodā par Latviju un latviešiem.

Maz ir tādu trimdas latviešu jauniešu, kas savas latviskās izglītības ceļā nav saskārušies ar ALAs plašo stipendiju programmu. Stipendiju fonda rīcībā ir tuvu pie $150000 pamatkapitāla, kura ikgada peļņu piešķir stipendijās.

ALA, protams, nodarbojas arī ar ASV latviešu interešu aizstāvēšanu (gan ASV, gan Latvijā). Šajā jautājumā kompetenta ir tieši ALAs Informācijas nozare, kuras vadītājs ir Pēteris Blumbergs.

Informācijas nozare uztur sakarus ar ASV valdības un likumdošanas iestādēm, kā arī ar Latvijas diplomātisko korpusu, valdību un Saeimu, tos informējot par ALAs viedokli dažādos jautājumos. Kā arī tā vāc ziņas par notikumiem Latvijā un ASV, ko tā sniedz gan rakstveidā, gan uz pieprasījuma pamata ASV un Latvijas valdībām, latviešu presei ASV un Latvijā, PBLA un latviešu centrālām organizācijām visā pasaulē, kā arī ALAs biedriem.

Četrreiz gadā sagatavo žurnālu Latvian Dimensions angļu un latviešu valodās, ko ALA piesūta katram savam apvienības biedram.

ALA latviešus pārstāv arī Vidus un Austrumeiropas Koalīcijā (Central and East European Coalition – CEEC), kura ir kļuvusi par spēcīgu ieroci ASV latviešu interešu aizstāvēšanai ASV likumdošanas un valdības aprindās. Koalīcija apvieno 12 ASV dzīvojošo Vidus un Austrumeiropas tautību pārstāvjus no 18 dažādām organizācijām.

ALAs viena no nozarēm ir arī sadarbība ar Latviju. Šī nozare radās 1989. gadā kā tieša atbilde atmodas un pārkārtošanas procesiem Latvijā. Nozare sniedz palīdzību dažādām grupām un organizācijām Latvijā, sevišķi “Talcinieki Latvijai” projekta ietvaros, un sadarbojas ar citām latviešu organizācijām un labvēļu grupām ASV.

ALAs Biedu nozare rūpējas par ALA galveno vērtību un spēku — apvienības biedriem. Biedru nozares pienākumos ietilpst jaunu biedru iesaistīšanas pasākumi, biedru karšu izplatīšana un līdzšinējo biedru apzināšana, uzturot un izmantojot ALAs datu bāzi, kas ir viena no lielākām latviešu adrešu bāzēm ASV.

ALAs Finansu nozares pienākums ir gādāt par organizācijas finansiāliem pamatiem, bez kā neviena no iepriekš minētajām akcijām nav iespējama. Nozare plāno līdzekļu vākšanas akcijas un rūpējas par ALAs noguldījumu apsaimniekošanu.

PBLA – Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība

Ārzemju latviešu centrālo organizāciju augstākā pārstāvniecība ir Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA). PBLA galvenais mērķis ir bijis apvienot visus latviešus darbā par Latvijas brīvību un valsts neatkarību. Šobrīd mērķis ir veicināt latviešu tautas uzplaukumu neatkarīgā, demokrātiskā, kulturāli un saimnieciski attīstītā Latvijā, veicināt organizētas, ietekmīgas un vitālas latviešu kopienas uzturēšanu ārzemēs un sekmēt latviešu tautas vienotību pasaulē.

PBLA savu darbību uzsāka 1955. gadā, bet pirmā klātienes sēde notika 1972. gadā Vašingtonā. Pirmajos darbības gados apvienības nosaukums bija Brīvās pasaules latviešu apvienība.

PBLA līdzekļus darbībai iegūst no biedru organizāciju iemaksām, Latvijas Brīvības fonda kapitāla augļiem un vispārējiem ziedojumiem. PBLA ir inkorporēta bezpeļņas organizācija saskaņā ar Merilandes pavalsts (ASV) noteikumiem.

PBLA biedri ir latviešu centrālās organizācijas ārpus Latvijas. (skat. pielikumā - “PBLA - Pasaules Brīvo Latviešu apvienība”) 1996. gadā par biedru kandidātu uzņemts Krievijas Latviešu Kongress (KLK).

PBLA birojs kārto un koordinē visu PBLA administratīvo darbu sadarbībā ar valdes priekšsēdi, priekšsēža vietnieku, valdes locekļiem, Izglītības padomi, Kultūras fondu, PBLA pārstāvniecību Rīgā un Latvijas Brīvības fondu.

PBLA pārstāvniecība Rīgā darbojas kopš 1991. gada. Tās galvenie uzdevumi ir PBLA un LBF atbalstīto un ierosināto projektu īstenošana un pārraudzība, informācijas vākšana un izplatīšana, ārzemēs dzīvojošo latviešu interešu aizstāvība. Pārstāvniecība seko izmaiņām Latvijas likumdošanā un sabiedrības noskaņojumam, palīdzot PBLA un zemju centrālajām organizācijām izprast Latvijā notiekošo. Katra mēneša otrajā piektdienā pārstāvniecības birojā notiek tikšanās vakari Rietumu latviešiem.

PBLA nacionālpolitiskā darbība izpaužas dažādu viedokļu sagatavošanā un iesniegšanā valdībām un starpvalstiskām struktūrām, kā piemēram, NATO, izsakot un aizstāvot latviešu tautas un valsts intereses.

PBLA veic arī nacionālpolitisku darbu, izsekojot un analizējot notikumus Latvijā un darot šo informāciju pieejamu ārzemju latviešu centrālām organizācijām.

PBLA piedalās Latvijas likumdošanas darbā, it sevišķi jautājumos, kas skar ārzemēs dzīvojošo latviešu pilsoņu intereses. Ar PBLA līdzdalību ir veidoti Saeimas vēlēšanu likumprojekti un Repatriācijas likums (skat. pielikumā - “Repatriācijas likums”). PBLA uztur kontaktu ar Saeimu un valdības iestādēm dažādu politisku, saimniecisku, kulturālu un sabiedrisku jautājumu risināšanā. PBLA seko repatriācijas procesam, sadarbībā ar Repatriācijas centru ir apkopota informācija tiem, kas vēlas repatriēties.

PBLA aktīvi piedalījās Okupācijas deklarācijas izstrādāšanā Saeimā un sadarbībā ar Latvijas pastu – okupācijas laika terorā cietušo piemiņai veltītās pastmarkas izdošanā.

PBLA ir aicinājusi latviešu organizācijas ārzemēs rīkot seminārus, sanāksmes un citus pasākumus, lai apskatītu un izvērtētu ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu nākotnes iespējas. Šādi semināri ir notikuši Čikāgā, Bostonā, Minsterē, Sidnejā, Adelaidē, Melburnā un citās vietās.

PBLA atbalstījusi daudzus konkursa kārtībā izraudzītus un pašas ierosinātus projektus. Projektus vienmēr izvērtē PBLA valde. Iesniegtajiem projektiem jāatbilst vismaz vienam no sekojošiem mērķiem:

·         jaunatnes audzināšanai;

·         izglītībai;

·         veselības kopšanai;

·         demokrātijas attīstībai;

·         latviešu tautas tiesību aizstāvēšanai;

·         latviešu sabiedrības ārzemēs dzīves uzturēšanai (izglītībai, kultūrai, nacionālpolitiskam darbam).

Lai veicinātu ciešāku un labāku sadarbību ārzemēs un Latvijā dzīvojošo tautiešu starpā, īpaša vērība tika pievērsta kopējiem projektiem.

Lielākie piešķīrumi – Rīgas Biznesa Institūtam angļu valodas mācību auditorijas iekārtošanai, Rēzeknes augstskolas izveidošanai, skolu remontiem un datorklašu iekārtošanai, skolu pašpārvalžu veidošanai, latviešu valodas, latviešu literatūras un vēstures mācību olimpiādes norisei, dažādiem veselības un speciālās izglītības projektiem, invalīdu atbalstam, mācību līdzekļu un programmu sagatavošanai, skolotāju tālākizglītībai, medicīnas projektiem – Latvijas Medicīnas akadēmijā, Aizkraukles Veselības centrā, Gaiļezera bērnu klīniskās slimnīcas Kardioloģijas centrā, Vaivaru rehabilitācijas centrā u.c., zinātniskiem pētījumiem – LLU, LU, “Enviroment Canada” – Kanādas valdības atbalstītam Latvijas vides atsārņošanas projektam u.c.

Lai veicinātu un koordinētu latvisko izglītības darbu trimdas zemēs, 1976.gadā tika izveidota PBLA Izglītības padome (skat. pielikumā). IP sadarbojas ar latviešu mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozarēm, savācot un izplatot informāciju, rīkojot globālās izglītības darbinieku konferences un koordinējot izglītības darbu ārpus Latvijas. Kopš 1990.gada IP arī veic dažādus projektus sadarbībā ar Latviju, ieskaitot globālās izglītības darbinieku konferences Minstere I, II, III un IV. IP locekļi ir dažādo mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozaru vadītāji.

PBLA Izglītības padomes projekti.

·         Trīsreiztrīs (3´3) nometnes – visu paaudžu latviešiem visā pasaulē latvisko zināšanu paplašināšanai, latviskās kopības sajūtas veicināšanai, latvisko ģimeņu stiprināšanai, latvisko draudzību sekmēšanai un latviskās kultūrvides attīstīšanai. Ik gadus notiek septiņas nometnes – divas ASV, divas Anglijā, viena Austrālijā un divas Latvijā.

·         Ārzemju latviešu skolu programmu pārveidošanas darba grupa – darbs rit Ritas Drones vadībā, sadarbojoties ar Kanādas Izglītības nozari. Top vadlīnijas jaunajai programmai latviešu valodas kā svešvalodas mācīšanai.

·         Ģimeņu atbalsta koordinācijas centrs (ĢAKC) – darbība norit tikai Latvijas laukos un mazpilsētās, kur ģimeņu atbalsta grupās dalībnieki iepazīstas ar ģimeņu psiholoģiju, saskarsmes māku, bērnu audzināšanu, demokrātisku savstarpējo attiecību pamatprincipiem, kā arī izveido vidi, kurā valda savstarpēja uzticība un tiek sniegts un saņemts atbalsts.

1972. gadā tika dibināts PBLA Kultūras fonds (skat. pielikumā). Tā uzdevums bija atbalstīt latviešu kultūras saglabāšanu un jaunradi, kā arī latviskās izglītības pasākumus, kas veicināja mūsu nacionālo pastāvēšanu svešumā.

PBLA KF valde sastāv no 12 locekļu prezidija un 10 KF nozaru vadītājiem. Prezidijā ir valdes priekšsēdis un viņa 3 vietnieki, un 8 vicepriekšsēži, kas ir kultūras un izglītības nozaru vadītāji ASV, Austrālijā, Kanadā, Dienvidamerikā un Eiropā. KF nozares (rakstniecība, prese, mūzika, teātra māksla, pedagoģija, humanitārās un socioloģiskās zinātnes, tehniskās un dabas zinātnes, tēlotājas mākslas, daiļamatniecība un lietišķā māksla, tautas un mākslas dejas) vada nozaru priekšsēži, kuri kopā ar referentiem iesaka KF valdei kandidātus apbalvojumiem un palīdz izvērtēt līdzekļu pieprasījumus.

PBLA KF līdzekļi galvenokārt rodas no centrālo organizāciju gadskārtējām iemaksām. Ar šiem līdzekļiem KF atbalsta kultūras un izglītības darbību gan mītņu zemēs, gan Latvijā. KF piešķir arī nelielas balvas kultūras darbiniekiem par viņu sniegumiem latviešu kultūras laukā.

Daļa no PBLA KF piešķīrumiem Latvijā ir izglītības sistēmas izveidošanas atbalstam (mācību līdzekļu sagatavošanai, atbalsts skolotāju konferencēm utt.), atlikušie līdzekļi ir piešķirti Latvijas Kultūras Fondam, Latvijas Akadēmiskai bibliotēkai, Latviešu Etimoloģijas vārdnīcas iespiešanai, Latvijas Kara muzeja eksponātu iegādei, operas "Pazudušais dēls" komponēšanai, grāmatas par komponistu Albertu Jērumu sagatavošanai, J. Vītola fondam utt.

Ārpus Latvijas PBLA KF turpina atbalstīt jaunatnes latvisko izglītību, kultūras dzīves rosību un cittautiešu iepazīstināšanu ar latviskiem kultūras sasniegumiem.

Lai apliecinātu cieņu un izteiktu Rietumos dzīvojošo latviešu pateicību izciliem zinātnes, nacionāli politiskiem, sabiedriskiem un mākslas darbiniekiem, kā arī jaunatnes audzinātājiem un izciliem fiziskās kultūras pārstāvjiem, kas ar saviem darbiem un sasniegumiem ir palīdzējuši cittautiešiem izprast latviešu tautas brīvības centienus, ir cēluši godā un popularizējuši latviešu vārdu, kā arī snieguši paliekošas mākslas vērtības, 1963. g. PBLA nodibināja Tautas balvu (vēlāk nosaukta – PBLA balva), kas piešķirama gan fiziskām, gan juridiskām personām vai institūcijām.

Ierosinājumus PBLA balvai var dot tikai PBLA sastāvā esošo organizāciju valdes un balvu piešķirt ir tiesīga PBLA valde. PBLA balvas apmērs ir ASV $2,000, ko apbalvotajam viņa mītnes zemē reizē ar diplomu pasniedz Latvijas neatkarības pasludināšanas aktā 18.novembrī.

PBLA (Tautas) balvu ir saņēmuši: gleznotājs Jānis Kuga (1963), teologs Ludis Bērziņš (1964), literāts Jānis Sarma (1965), bīskaps Jāzeps Rancāns (1966), vēsturnieks Arnolds Spekke (1967), vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, sabiedriskais darbinieks Alfrēds Bērziņš, dramaturgs Mārtiņš Zīverts (1968), filozofe Zenta Mauriņa (1969), sabiedriskais darbinieks Vilis Janums (1970), ģeofiziķis Leonīds Slaucītājs (1971), dzejnieks Andrejs Eglītis (1972), Minsteres Latviešu ģimnāzija (1973), arhitekts Pauls Kundziņš (1974), filozofs Pauls Jurēvics (1975), daudzbērnu māte Ruta Šmite (1976), gleznotājs Augusts Annuss (1977), brīvības cīnītājs Gunārs Rode (1978), pedagoģe Anna Ziedare (1979), literāts Anšlavs Eglītis (1980), sabiedriskais darbinieks Bruno Albāts (1981), literāts Aleksandrs Plensners (1982), komponists Helmers Pavasars (1983), arhibīskaps Arnolds Lūsis (1984), muzikologs Ēriks Biezaitis (1985), sabiedriskais darbinieks Vilis Hāzners (1986); grupa "Helsinki – 86" (1987), vēsturnieks Ādolfs Šilde (1988), brīvības cīnītājs Gunārs Astra (post mortem, 1989), literāts Jānis Širmanis (1990), prelāts Kazimirs Ručs (1991), horeogrāfe Skaidrīte Darius (1992), sabiedriska darbiniece Marija Ķeņģis (1993), komponists Tālivaldis Ķeniņš (1994), pianists Artūrs Ozoliņš (1995), Latviešu skautu un gaidu kustība (1996), Fricis Dziesma (Fricis Forstmanis) (1997). 1998.gada Latvijas dibināšanas 80. atceres dienā PBLA balva tika piešķirta dr.psiholoģei Solveigai Miezītei par izcilu zinātnisko un akadēmisko darbu bērnu psiholoģijā un pedagoģijā kā Kanādā, tā Latvijā, piedaloties arī latviešu skolu veidošanā un jaunatnes audzināšanas darbā.

PBLA izdevums "PBLA Forums"

PBLA Forums ir PBLA pārstāvniecības izdevums, kurš iznāk kopš 1992.gada. PBLA Forums lasītājiem piedāvā informāciju par PBLA darbību un dažādu pazīstamu trimdas darbinieku rakstus par sabiedriskiem, politiskiem un kulturāliem jautājumiem, kas skar Latvijas valsti un sabiedrību. Izdevums ir bezmaksas, iznāk neregulāri un to var saņemt PBLA pārstāvniecībā.

Lai dotu līdzekļus Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) darbam – projektiem, kas veicina brīvības un neatkarības atgūšanu latviešu tautai, kā bezpeļņas organizācija 1973.gadā tika dibināts Latviešu brīvības fonds. Tagad, kad neatkarība atgūta, LBF dod līdzekļus Latvijas atjaunošanas darbu veikšanai.

LBF līdzekļi jeb kopkapitāls, kas pašlaik ir pāri par 3,1 miljoniem dolāru, sadalās trīs daļās:

1)   neaizskaramā kapitālā, kas pēc iespējas izdevīgi ieguldīts valsts apdrošinātās bankās un nes procentus. Neaizskaramo kapitālu veido trimdas latviešu brīvprātīga pievienošanās fondam ar dalības maksu, kas ir vismaz $500 apmērā, un testamentārie novēlējumi. Visā pasaulē pašlaik ir vairāk kā 3325 LBF biedru, kas ir gan atsevišķas personas, ģimenes, gan organizācijas un draudzes, ziedojot bieži vien vairāk nekā $500 vienā reizē;

2)   rīcības kapitālu veido neaizskaramā kapitāla augļi (procenti) un atsevišķi ziedojumi;

3)   1990. gadā tika radīts trešais kapitāls eventuālam ieguldījumam Latvijas Republikas valsts parādzīmēs.

Latvijas brīvības fondu pārzina padome un pārvalde, LBF padome ir vienlaicīgi PBLA valde. LBF padome ir tiesīga lemt par visiem LBF jautājumiem un līdzekļu izlietošanu, kā arī budžeta apstiprināšanu. Visi padomes un pārvaldes locekļi darbojas bez atlīdzības.

Jau kopš 1993.gada Latvijas Brīvības Fonds (LBF) konkursa kārtībā piešķir aizdevumus pilsētu, rajonu un pagastu pašvaldībām. Aizdevumiem jākalpo iedzīvotāju labklājības celšanai, izglītības veicināšanai vai medicīnas sistēmas uzlabošanai un attīstīšanai. Līdz šim atbalstīti sekojoši projekti: parka, dīķa sakopšana Vestienas pagastā; datoru iegādei laikrakstam "Ziemeļlatvija"; attīrīšanas iekārtām Alūksnei; "Liepājas tramvajam"; Lielplatones internātskolas remontam; Rīgas pilsētas transporta biļešu aparātiem; Smiltenes slimnīcas iekārtām; Jelgavas Spīdolas skolai; Ogres ģimnāzijas jumta remontam; Siguldas pilsētas bērnudārza celtniecībai; Ērgļu pagasta katlu mājas būvei; Vērgales pagasta skolotāju mājas būvei; Valles vidusskolas remontam; Jaunpiebalgas vidusskolas jumta remontam; Aknīstes vidusskolas remontam.

PBLA ir aicinājusi latviešu organizācijas ārzemēs rīkot seminārus, sanāksmes un citus pasākumus, lai apspriestu un izvērtēt ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu nākotnes iespējas

PBLA vēlas veicināt tautas nacionālo pašapziņu, latviešu tautas pastāvēšanu un vienotību.

Svarīgākie mērķi un rezultāti:

·       dialogs ar Krievijas latviešiem

·       simpoziju veicināšana

·       ģimeņu atbalsta kustība

·       atbalsts Okupācijas muzejam

·       sadarbība ar Repatriācijas centru

·       piešķīrumi un aizdevumi

Skautu un gaidu organizācija

1917.gadā Rīgā, Cēsīs un Alūksnē sāk darboties skautu pulciņi, 1921.gadā apstiprina Latviešu Skautu Centrālās Organizācijas statūtus (1922.gadā Latviešu Gaidu Centrālās Organizācijas statūtus). Pamazām Latvijas jaunieši arvien vairāk iesaistās skautu organizācijās, to paliek arvien vairāk. 1941.gadā komunisti apcietina skautus un vadītājus, nogalina Latvijas skautu prezidentu ģen. K.Gopperi, deportē gaidu priekšnieci vad. L.Meņģelsoni un daudzas organizācijas dalībnieces. 1945.gadā latviešu skautu un gaidu kustību atjauno trimdā un 1967.gadā notiek pirmā lielā nometne “Tēvzeme” Gaŗezerā, ASV – piedalās 507 skauti.

Tikai 1989.gadā skautu un gaidu darbība atjaunojas Latvijā, bet, pateicoties trimdas latviešiem, latviešu skautu/gaidu kustība ir izdzīvojusi un varētu pat teikt – neatlaidīgi pastāvējusi kopš 1917.gada.

Nu jau 1999.gads un ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā ir latviešu skautu un gaidu organizācijas. Arī šādi – iesaistoties skautu un gaidu organizācijās – tiek saglabāta latvietība.

Skautu organizāciju mērķis it veicināt jaunatnes fizisko un intelektuālo attīstību, organizējot un vadot jaunatnes pašdarbību valstiski nacionālā garā pēc skautisma dibinātāja audzināšanas sistēmas, kuras nolūks ir:

1) kalpot Latvijas valstij, tautai un līdz ar to visai cilvēcei;

2) izveidot raksturu,

3) vingrināt un attīstīt pašpaļāvību un disciplīnu,

4) sagatavot praktiskai dzīvei un celt godā darba tikumu,

5) sekmēt veselību un fizisko attīstību,

6) izkopt dabas mīlestību un izpratni.

1)   Skautisms un gaidisms:

2)   ir praktiska audzināšanas sistēma, kas papildina mājas un skolas audzināšanu,

3)   meklē katra skauta un gaidas individuālās īpašības un tieksmes, sekmē pašdarbību, lai attīstītu labos centienus nevēlamo vietā,

4)   izkopj valstisko un tautisko apziņu, veicina draudzību tautu starpā, lai draudzīgā sacensībā un salīdzinājumā celtos mūsu sasniegumi un tiktu atskārstas citu vērtības,

5)   neiejaucas skauta un gaidas reliģiskajos uzskatos, bet mudina ievērot un izpildīt savas ticības prasības,

6)   novērš atšķirību apģērba ziņā mantīgo un nemantīgo starpā, nēsājot vienādu, vienkāršu, lētu un piemērotu tērpu, lai pastiprinātu vienoto garu,

7)   nosoda dažādu indevju (narkotiku) un alkohola lietošanu, smēķēšanu,

8)   saista skautus un gaidas organizācijā ar interesi un labu gribu. Kļūstot par organizācijas locekli, skauts un gaida dod solījumu un apņemas pildīt skautu vai gaidu likumus,

9)   meklē tuvināšanos ar pārējām jaunatnes un kulturālām organizācijām.

Skautu – latviešu – solījums skan: “Modrībā par savu godu, apņemos visiem spēkiem censties:

1)   būt uzticīgs Dievam un Latvijai,

2)   palīdzēt tuvākajiem katrā brīdī, un

3)   pildīt skautu likumus.”

(gaidas – latvietes – sola gluži to pašu)

“Būt uzticīgs Latvijai” – skauts cenšas izaugt par krietnu un derīgu Latvijas pilsoni. Skauts arvien atsaucas, kad Latvijai vajadzīga viņa palīdzība, neļauj to nonievāt un ir gatavs ziedot tās labā visu, pat dzīvību. Lai būtu modrs par Latviju, skauts ir arī modrs par sevi pašu, jo apzinās, ka, kļūstot pats spējīgāks, varēs Latvijai vairāk palīdzēt.

Viens no skautu un gaidu likumiem skan: “Skauts/gaida ir uzticīgs/uzticīga Tēvijai”. Jā – arī skauts un gaida, trimdas latvietis, ar visu savu sirdi IR uzticīgs savai Tēvijai.

Amerikas latviešu jauniešu apvienība (ALJA)

1952. gadā Ņujorkā tika dibināta ALA mūžabiedru organizācija – Amerikas latviešu jauniešu asociācija.

ALJA cenšas apvienot latviešu jaunatni Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā rīko jauniešu sarīkojumus (piem., gadskārtēju kongresu, Jauniešu dienas, “Sirds līksmo” balli), atbalsta jauniešu mākslu, tautas dejas, teātra un muzikālus pasākumus; informē biedrus par notikumiem Latvijā; sadarbojas ar citām latviešu un baltiešu organizācijām (piem. ALA, LNAK, DV, JBANC). Šī organizācija atbalsta 2x2 nometni, palīdz realizēt grāmatu un medicīnisko vielu sūtījumus uz Latviju.

Šajā asociācijā darbojas Amerikas, Kanādas, Latvijas un Eiropas latviešu jaunieši. 1997.gadā ALJA bija vairāk kā 250 biedru.

Ikviens organizācijas biedrs saņem mēnešrakstu “ALJA Ziņas” – jaunatnes  sabiedriskas dzīves, kultūras pasākumu un politiskas rosības kalendāru. Tajā tiek iespiesti arī īsi raksti, mākslas darbi un sludinājumi.

Biedri vismaz vienreiz gadā saņem jauniešu žurnālu “Vēja Zvani”, kas ir veltīts jauniešu interesēm un sabiedrībai, politikai, kultūrai, notikumiem Latvijā, intervijām un vispārējai jaunatnes organizāciju darbībai.

ALJAs darbība strauji mainījās kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Tai vairs nav jārīko demonstrācijas vai bada streiki, lai pievērstu uzmanību Latvijas liktenim. ALJA biedri dodas uz Latviju, gan ciemos, gan pastrādāt, gan dzīvot tur pavisam.

Ja ALJAs darba uzsvars pagātnē ir bijis politisks – prasot Latvijas neatkarību – tad  nākotnē tas būs informatīvs. ALJA veicinās ASV latviešu jauniešu sadarbību ar  Latviju. Šādas tiešās saskares, sadarbības un kontakta rezultātā jauniešos, kas dzīvo trimdā, tiks uzturēta latvietība.

ALJA valdes (skat. pielikumā - “ALJAs valdes locekļi”) darbību veicina ALJA Padome, un to izvērtē Revīzijas komiteja. Valdes sēdes tiek rīkotas dažādās pilsētās un ir atvērtas visiem ALJA biedriem. Visi biedri ir arī laipni aicināti piedalīties valdes ikdienas darbībā.

ALJAs priekšsēdis vada valdes un apvienības darbību, un viņa tiešajos pienākumos ietilpst sekot valdes locekļu un pilnvaroto darbībai, dodot novērtējumu, kritiku un ieteikumus. Vicepriekšēdis vajadzības gadījumā aizvieto priekšsēdi, bet pārējā laikā pilda dažādus pienākumus, ko valde, priekšsēdis vai pilnsapulce vajadzības gadījuma uzdod.

ALJAs sekretārs protokolē valdes sēdes. Sēdes laikā viņam ir jābūt modram un žirgtam, lai netiktu palaists garām kāds svarīgs lēmums. Pēc sēdes jāpārraksta, jāpavairo un jāizsūta protokols katram valdes loceklim, revīzijas komitejai, padomei un citiem, kas vēlas to lasīt. Pēc sēdēm jāuzraksta lappuses garš valdes sēdes kopsavilkums ALJA izdevumu, valdes vai laikrakstu vajadzībām.

Kasierim pēc ALJAs statūtiem ir jābūt vismaz 21 gadu vecam, un ir ļoti vēlama iepriekšēja pieredze un/vai izglītība grāmatvedībā. Kasieris atbild par apvienības grāmatām, iegrāmato ienākušos līdzekļus un tos nogulda bankā, izraksta čekus, tos nosūta attiecīgām personām vai organizācijām, bieži pievienojot korespondenci ar attiecīgiem paskaidrojumiem, jautājumiem vai atbildēm. Kasiera pienākumos ir sagatavot kases pārskatu uz katru sēdi, kā arī viņš uztur korespondenci ar personām un organizācijām par aizdevumiem vai aizņēmumiem.

Kasiera palīgs izplata un pārdod ALJA apgāda mantas, kā arī meklē iespējas pārdot jaunas mantas. Saskaņo ALJA inventāru.

Savukārt biedruzinis gādā par ALJA adrešu sarakstu, ierakstot jaunas adreses un izsvītrojot vecās, mudina jaunu biedru iestāšanos, sagādā adreses “ALJA Ziņu” un “Vēja Zvanu” vajadzībām.

“Vēju Zvanu” redaktors izdod divus VZ numurus gadā, izdomā žurnāla tēmu, sarunā rakstus, izlabo, saliek un arī iespiež.

Toties “ALJA Ziņu” redaktora galvenais uzdevums ir izdot “ALJAs Ziņas”. Šī avīzīte ir jāizdod reizi mēnesī – izņemot vasaru, jo tad tiek izdoti avīzes dubultnumuri maijā/jūnijā un  jūlijā/augustā. Informācijas ievākšanai, AZ redaktoram ir jāizveido sakarnieku tīkls.

Kultūras nozares vadītājam vislielāko atbildību prasa gadskārtējās ALJAs “Sirds līksmo” balles rīkošana Gaŗezerā. Kā arī šī cilvēka pienākumos ir izveidot kontaktus pilsētās visā ASV, lai veiktu ALJA biedru satikšanos sabiedriskos un kulturālos sarīkojumos.

Revīzijas komisijai uzdots cieši izsekot ALJA valdes darbībai, uzmanīt rezolūciju izpildījumu, valdes locekļu darbību un kases grāmatu kārtību. (ALJA darbība ir jārevidē vismaz divas reizes gadā.)

Informācijas nozares vadītājs ir atbildīgs informēt ALJAs biedrus par notikumiem Latvijā, kā arī par ASV valdības politiku, kas skar Baltijas valstis.

Ikkatram ASV latvietim ir iespēja kļūt par ALJAs biedru veicinātāju, nosūtot $25 čeku, uz adresi:

Dzintars Dzilna

4 Overbrook Place

Hillsdale, NJ 07642

Garīgās organizācijas trimdas sabiedrībā

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca trimdā.

Līdz 1940.g. Latvijā luterieši bija lielākais konfesionālais grupējums (55% iedz; apm. 1milj. latviešu un 60tk vācbaltiešu, kopā ap 300 draudžu). Pēc aptuvena vērtējuma trimdā bija devušies apmēram 100–110tk luteriešu, 145 garīdznieku (no 241) un arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

Trimdā Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) turpināja darboties atbilstoši 1928.g. pieņemtajai Satversmei; saskaņā ar to LELB bija pastāvīga Baznīca ar sinodālu pārvaldi. Tomēr tika ieviestas arī dažas izmaiņas un papildinājumi – draudzes, kas nesadarbojās ar vietējo apvienību, nevarēja pastāvēt LELB. No draudžu sarakstiem turpmāk tika svītrotas personas, kas divus gadus nav kārtojušas maksājumus. Mācītāju trūkuma dēļ dažviet reliģisko aprūpi atļāva veikt palīgmācītājiem, gan ar zināmiem ierobežojumiem – palīgmācītājiem nebija atļauts pieņemt grēksūdzi un laulāt. Pretēji pirmskara praksei Latvijā – par garīdzniekiem tika ordinētas arī sievietes.

Luteriešu Baznīcai bija liela loma trimdinieku idejiskā ievirzē un nacionālās stājas veidošanā, par ko liecina šādi izteikumi:

 “Baznīca ir Latvija svešumā.” /pāvests K.Kundziņš/;

“Mūsu Baznīcai brīvajā pasaulē ir divas sūtības:  pirmā – sludināt Kristus evaņģēliju, otrā – cīnīties par Latvijas tiesībām uz neatkarību un brīvību.” /jurists Pēteris Eglītis/;

“Vieni grib mūs iznīcināt, citi grib mūs pārtautot, bet mēs gribam palikt latvieši un ceram, ka mūsu draugi mums palīdzēs.” /arhibīskaps T.Grīnbergs/;

“Lielajā drāmā, kas tagad norisinās uz vēstures skatuves, Dievs zināmu lomu iedalījis arī mūsu tautai, mūsu Baznīcai un mums – trimdiniekiem. Mēs, trimdinieki, esam visu to garīgo vērtību, atziņu un patiesību glabātāji, kuras sveša vara grib atņemt mūsu dzimtenē palikušajiem brāļiem un māsām.” /arhibīskaps A. Lūsis/[7]

Ap 1954.gadu emigrācijā atradušies 87.4 tk luteriešu, kurus aprūpējuši 136 garīdznieki, no tiek 40 tk luteriešu un 82 garīdznieki ASV.

K. Kundziņš norāda arī, ka draudžu aktīvo locekļu skaits dažādās valstīts ir 50 – 90% no luteriešu kopskaita.

Līdz ar paaudžu maiņu latviešu draudzēs apvienoto luteriešu skaits no apm. 60tk cilvēku 60.gadu vidū samazinājies līdz 50 tk cilvēku 70.gadu vidū un 45 tk cilvēku 80.gadu vidū.

1959.g. LELB autorkolektīvs pabeidz jaunu Bībeles tulkojumu latviešu valodā no senebreju valodas, un 1965.g. ar British and Foreign Bible Society (BFBS) atbalstu to publicēja. 1967.g. tik izdota arī jaunā garīgo dziesmu grāmata.

1972.g. LELBV nodibināja Nākotnes fondu, – tā uzdevums ir atbalstīt teoloģijas studentus ar stipendijām. Kopš 1982.gada tiek organizēti trīsgadīgi teoloģiskie kursi, kas notiek ik vasaru luteriešu īpašumos Ontārio provincē Kanādā.

Latviešu luterāņi Ziemeļamerikā.

19.gs. beigās nodibinājās pirmās veclatviešu luteriešu draudzes Bostonā, Ņujorkā, Filadelfijā, Baltimorā, Klīvlendā, Čikāgā un Albertas provincē (Kanādā). Tās visas pieslējās t.s. Misūri sinodei, ko noteica latviešu sakari ar vācu ieceļotājiem.

Mūsu dienās luterisma Ziemeļamerikā ir pāris desmitu miljonu piekritēju, un tā ir vērā ņemama konfesija.

Pēc II Pasaules kara ASV ieceļoja apm. 45 tūkst., bet Kanādā apm. 16 tūkst. latviešu bēgļu; no tiem apm. 37 tūkst. un 13 tūkst. bija luteriešu konfesijai piederīgo. Ieceļotāji izveidoja savas draudzes aptuveni 130 pilsētās. Vairākums draudžu tika nodibinātas 1949.‑1951.gadā. Ziemeļamerikā LELB sāka darbību 1948.g., kad Kanādā ieradās arhibīskapa pārstāvis prāvests Alfrēds Skrodelis, bet darbā ASV tika norīkoti divi arhibīskapa vietnieki – prāvests Jēkabs Ķullītis Austrumkrastā (Ņujorkā) un prāvests Kārlis Kundziņš Rietumkrastā (Sietlā). Lielo attālumu dēļ draudžu pārvaldi iedalīja četros prāvestu iecirkņos jeb apgabalos: Austrumkrasta, Rietumkrasta, Vidienes un Kanādas iecirknis. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas prāvesti ASV Austrumkrasta apgabalā:

Jēkabs Ķullītis (1951 – 57) Ņujorkā,

Kārlis Arnolds Birznieks (1957 – 63) Filadelfijā,

Aleksandrs Veinbergs (1963 – 85) Vašingtonā,

Alberts Ozols (kopš 1985) Ņujorkā;

Vidienes apgabalā:

Pāvils Ķirsons (1960 – 65) Čikāgā,

Jānis Turks (1965 – 85) Kalamazū,

Vilis Vārsbergs (kopš 1985) Čikāgā;

Rietumkrasta apgabalā:

Kārlis Kundziņš (1949 – 62) Sietlā,

Arnolds Jānis Ernstsons (1963 – 67) Sanfrancisko,

Roberts Āboliņš (kopā 1968) Sietlā;

ASV Austrumkrastā ir apmēram 25 luteriešu draudzes, to vidū četras veclatviešu draudzes, divām ir savi dievnami Bostonā (no 1917 un 1928), bet trešajai – Filadelfijā (1931). Pēc kara jaundibinātajām draudzēm dievnami uzcelti vai nopirkti Bostonā (1965), Konektikutas Mančestrā (1953, 1962), Vilimetikā ( 1956, 1965), Ņujorkā (1947, 1965, 1967), Ņūbransvikā (1967), Filadelfijā (1967), Kveikertaunā (1959), Vašingtonā (1959, 1974). Plašus ārpilsētas īpašumus iegādājusies Bostonas Trimdas draudze (“Piesaule”, Ņūhempšīras pavalstī) un Ņujorkas draudze (Ketskila kalnos). Ņujorkas draudze ir lielākā latviešu draudze ārpus Latvijas, to aprūpē trīs mācītāji.

ASV Vidienē ir apmēram 40 draudzes un kopas, to vidū Čikāgas veclatviešu draudze ar savu dievnamu (1927). Pēc kara savus dievnamus iegādājušās draudzes Klīvlendā (1964), Detroitā (1968, 1981), Sagino (1966), Grandrepidsā (1950, 1951, 1952, 1962, 1986), Kalamazū (1955, 1961, 1965), Indianapolisā (1968, 1969), Čikāgā (1958, 1971, 1977), Milvoki (1961), Fodulakā (1962), Mineapolisā (1954), Omahā (1956), Linkolnā (1953, 1958, 1973) un Senatobijā (1950). Vienai no Grandrepidsas draudzēm pieder ārpilsētas īpašums “Mežvidi”. Liela nozīme latviešu sabiedriskā dzīvē ir arī Mičigana “Gaŗezeram”, kas izveidots ar luteriešu līdzdalību (1965).

ASV Rietumkrastā ir 12 luteriešu draudzes. Savi dievnami ir draudzēm Sietlā (1955, 1971), Portlendā (1977), Sanfrancisko (1956), Losandželosā (1960, 1975).

Gan skaitliskā, gan saimnieciskā ziņā Ziemeļamerikas luterieši ir spēcīgākais latviešu grupējums, uz kuru lielā mērā balstās visa trimdas kopība. No viņu ieguldījumiem tiek segti izdevumi LELB Virsvaldes un apgāda uzturēšanai, ārmisijas darbam, sīko draudžu un veco ļaužu atbalstam Vācijā un Latvijā.

Tomēr, – ne visi luterieši iestājušies latviešu draudzēs, – tam par iemeslu bijis savrups dzīves veids un vienaldzība ticības lietās, bet visbiežāk gan nevēlēšanās maksāt nodevas; daļa latviešu luteriešu iesaistījušies arī amerikāņu draudzēs.

Ziemeļamerikā kristīgās jaunatnes pulciņi darbojas galvenokārt lielāko draudžu ietvaros, notiek arī īpaši kopdarbības pasākumi (gadskārtēji salidojumi, koris u.c.). Taču laika gaitā jaunatnes pulciņu darbība jūtami samazinājusies.

Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienība Amerikā (LELDAA) dibināta 1957.g. sākumā, apvienojot 53 draudzes ASV (to vidū arī amerikāņu sinodēs sastāvošās). 1965.g. apvienībā izveidots Kanādas apgabals ar 13 draudzēm. Lielāko uzplūdu laikā apvienībā ietilpa apm. 90 draudzes un vairākas sīkākas kopas (draudzē jābūt vismaz 50 locekļiem, citādi to uzskata par kopu); tās aprūpēja apm. 85 garīdznieki. Vēlāk draudžu skaits samazinājās līdz 70. LEDAA pārvaldi izrauga garīdznieku un draudžu delegātu ģenerālkonference, kas sanāk ik pēc trim gadiem. 1975.g. LEDAA tika reorganizēta un ieguva arī jaunu nosaukumu – Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca Amerikā (LELBA). Pēc reorganizācijas, no vienas puses, tika uzsvērta LELBA saistība ar LELB, bet no otras puses – iegūtās sinodes tiesības tai deva iespēju kā patstāvīgai vienībai iestāties Amerikas luteriešu padomē (Letheran Council USA) un darboties LWF, WCC forumos. LELBA sinode tiek sasaukta reizi trijos gados.

Draudžu dienas sāka rīkot, lai rosinātu visu emigrācijas ticīgo līdzdalību Baznīcas dzīvē, padziļinātu viņu ticības izpratni un ticības nozīmi ģimenē; līdz ar dievkalpojumiem, garīgiem koncertiem nedēļu ilgā programma ietvēra pārrunas, lekcijas, pulcējot līdz 40 garīdznieku un līdz 500 ticīgo. Draudžu dienas notikušas Mičigana “Gaŗezerā” (1975, 1978, 1981), Ontārio “Saulainē”(1977), Ņujorkas Ketskilos (1982, 1986).

Amerikas Latviešu katoļu apvienība (ALKA) dibināta 1954.gadā, Grandrepidsā. Pirms tam katoļu darbība balstījusies uz bīskapa Jāzepa Rancāna personisko autoritāti. ALKA nomināli apvieno visus Amerikā dzīvojošos latviešu katoļus (apm. 5 tūkst. cilvēku). Taču reģistrēto locekļu skaits ir apm. 600 – 700 cilvēku, kas apvienoti apm. 25 teritoriālās kopās. ALKA oficiāli reģistrēta Ilinoisas pavalstī. ALKA kongresi notiek reizi 3 gados kādā no ASV Vidienes pilsētām, bet kopš 80.gadiem – Vendevegā (Viskonsinas pavalstī). Ik vasaras katoļu salidojumi notiek “Gaŗezerā” (Mičiganas pavalstī) un Stokbridžā (Masačesetsas pavalstī). ALKA ir savs stipendiju fonds. Tiek rīkotas īpašas latgaliešu kultūras dienas. Iznāk biļetens “ALKA Ziņas”, kā arī Čikāgas draudzes “Aglonas Vēstnesis” (kopš 1970), ko izplata visā Amerikā.

Latviešu katoļu studentu biedrība “Dzintars” dibināta 1947.g. Getingenē, tās devīze – “Kalpot Dievam un Tēvijai”. Biedrība uzņemta katoļu studentu starptautiskajā asociācijā “Pax Romana”. Biedrībā apvienojušies galvenokārt Latvijā pastāvējušo katoļu biedrību “Frat. Catholica” un “Terra Marianna” biedri. Biedrības kopas sākotnēji izveidojās draudžu ietvaros vācu universitātēs, nodibināts arī stipendiju fonds. Biedrība izdeva žurnālus “Pax Romana” (1947–48), “Dzintars” (1948–49), rakstu krājumu “Dzintars” (1947–51); vēlāk – biedrības apkārtrakstu (biļetenu), jubilejas rakstu krājumus (1957, 1973).

40.gadu beigās, kad latviešu vairākums izceļoja no Vācijas, biedrības darbības centrs pārvietojās uz Ziemeļameriku (ASV), kur atradās 80 (60)% biedru. Biedru kopskaits: 60.gados – 250 cilvēki, 80.gados – 350 cilvēki. Biedrības kongress sanāk reiz divos gados, bet gadskārtējie salidojumi (konventi) notiek vienas mītnes zemes ietvaros (ASV, Kanādā, Vācijā).

Latviešu katoļu akadēmiķu biedrība (LKAB) dibināta 40.gadu beigās Vācijā, apvienojot akadēmiski izglītotos katoļus. Pēc latviešu izceļošanas biedrība atjaunoja darbību ASV (1958).

Amerikas Latviešu baptistu apvienība (ALBA) dibināta 1950.g.; sākumā baptistu draudzes apvienojās tikai organizatoriski, bet kopš 1962.g. ALBA vadīja arī draudžu garīgo sadarbību, kopš 1979.g. ALBA ietilpst Vispasaules baptistu apvienībā (World Baptist Association). ALBA galvenais uzdevums – latviešu baptistu apvienošana, misijas darbs un latviešu evaņģelizācija; tā sniedz palīdzību svešatnes latviešiem, uztur sakarus ar latviešu baptistiem visā pasaulē, kā arī rosina baptistu darbību Latvijā. ALBA mītne atrodas Bukskaunti Filadelfijas tuvumā, tur notiek draudžu dienas u.c. pasākumi. ALBA aizgādībā darbojas koru apvienība, kuras gadskārtējās dziesmu dienas pēc kārtas rīko visas 10 apvienības draudzes (piedalās 130 kordziedātāju un līdz 600 apmeklētāju). Kopš 1950. g. tiek izdots mēnešraksts “Kristīgā Balss”. ALBA draudzēs apvienoti apm. 800–900 cilvēki.

ALBA vadītāji: Rūdolfs Vītols (1950–51), Augusts Mēters (1951–54), Fridrihs Čukurs (1954–69), Eduards Baštiks (1969–86), Uldis Ukstiņš (kopš 1986).

Dievturi ASV. Daļa trimdas latviešu uzskata, ka tikai cieša turēšanās pie latvietības un neatlaidīga cīņa par latviešu tautas pašnoteikšanos savas valsts robežās nodrošinās mūsu tautas pastāvēšanu nākotnē. Tādēļ dievturi trimdā izvērsuši darbību visā pasaulē.

Pirmo reizi vēsturē latvju dievestības kopšanai ir arī savs īpašums - “Dievsēta”, Viskonsinas vidienē, ASV. Bez galvenās ēkas - Skandavas, ir saimes ēka ar virtuvi, viesu istabām, grāmatu krātuvi un J.Veseļa piemiņas istabu. Tiek celta arī skolas ēka bērnu vasaras nometņu vajadzībām.

Ik gadus vasaras sākumā dievturi pulcējas Dievsētā (Sējas nedēļā). Darbi pie Dievsētas izbūves mijas ar lekcijām un pārdomām par dažādiem dievturības un latviskās dzīvesziņas tematiem. Piemērotas nodarbības un mācības bērniem, vakarēšanas un ugunskuri. Bērnu nometnes Dievsētā tiek rīkotas ik vasaru (pieņem tikai latviski runājošus bērnus). Tur tie pavada vairākās nedēļas, mācoties latviskos tikumus, garamantas un Dieva izpratni - katram vecumam pēc tā spējām, līdz ar latviskām rotaļām un citām nodarbībām brīvā dabā.

Dievturu izdevniecība “Latvietis” izdevusi bagātīgu dievturīgu grāmatu klāstu. Dievturu laikraksts (žurnāls) “Labietis” iznāk divas reizes gadā.

LDS dižvadonis pēc kara līdz savai nāvei bija E.Brastiņa brālis A.Brastiņš, bet tagad - M.Grīns, kura dzīvesbiedre ir A.Brastiņa meita.

Dievturi trimdā ir pielikuši ārkārtīgi lielas pūles latvietības uzturēšanai latviešos, cenšoties nepieļaut to pārtautošanos. Tagad viņi palīdz arī Latvijas dievturiem, gādājot grāmatas un līdzekļus dievturības atjaunošanai dzimtenē.

Citas darbības formas

Skolas

Gadu gaitā latvieši ASV ir izveidojuši savu izglītības sistēmu, kas ietver pamata un vidējās izglītības apmācīšanu valodā un kultūrā, iespēju pēc vidējās izglītības iegūšanas apgūt oficiālo valodu un kultūru, dažādas izglītības programmas, sākot no vietējiem īstermiņa kursiem literatūrā un valodā līdz vasaras nometnēm ar kultūras ievirzi (bērniem un pieaugušajiem) nedēļas garumā.

Pamatskolas un vidusskolas

Pašās lielākajās ASV pilsētās ar lielu skaitu latviešu iedzīvotājiem ir latviešu pamatskolas vai vidusskolas. Daudzos gadījumos skolas ir kā filiāles - pievienotas Latviešu luterāņu draudzei - un vairākumā šo gadījumu skolas darbojas sestdienās un svētdienās. Katra skola ir atbildīga par savām finansēm un mācību programmu, kaut arī Amerikas latviešu apvienība Rokvilā, Merilendā ir noteikusi dažas koordinātes nacionālajam līmenim (skat. pielikumā “ALA/LNAK izglītības programma”). Kā arī ALA 1997.gadā uzsāka izglītības programmu “Sveika, Latvija!”, kura skolēniem, kas beidz latviešu pamatskolu, piedāvā izdevību ceļot uz Latviju. (skat. pielikumu “Izglītība ASV”)

Gaŗezers

LATVIAN CENTER GAŖEZERS

57732 LONE TREE RD.

THREE RIVERS, MI 49093–9549

TEL. 616.244.5441 FAX 616.244.8380

SKOLAS DIREKTORE:

ELISA FREIMANE

4917 N. LOWELL

CHICAGO, IL 60630

TEL. 773.545.5613

FAX 773.736.7344

E–PASTS: gvvef@aol.com

URL: http://web.net–link.net/garezers/

1965.gadā ārpilsētas mītne “Gaŗezers” kļuva par latviešu organizāciju īpašumu. Gaŗezers atrodas Mičiganā un ir viena no pašām aktīvākajām vietām ASV, kur notiek dažādas vasaras nometnes, skautu un gaidu saieti, Amerikas Vidienes novadu dziesmu dienas, latviešu organizāciju saiešanu vakari, kā arī šeit notikušas emigrācijas latviešu vispārējās sporta spēles (1985.) un “Daugavas Vanagu” 6.globālās dienas 1989.gadā. Šī ir arī lieliska vasarnīcu vieta daudziem Amerikas latviešiem. Vieta, kur savu latvisko garu var uzturēt no bērna kājas līdz sirmam vecumam.

Šeit arī atrodas Gaŗezera vasaras vidusskola, ar kuru atmiņas saistās lielai daļai trimdas latviešu – gan jauniem, gan ne tik jauniem.

Par šo vietu visspilgtāk runā daudzu “Čikāgas piecīšu” dziesmu vārdu autora A.Legzdiņa dzejas rindas:

“Es skatos – vējā kalna galā karogs plīvo,

Un klausos Dzintaros kā dziesmas dzied.

Es redzu Gaŗezerā ceļa malās

Jau atkal krāšņas lauku puķes zied.

Vējš apstājas uz brīdi dziesmu lejā,

Lai ozolkoka zaros atpūstos.

Es kaut kur dzirdu senās kokļu stīgas,

Kurām vējš ir rotaļājot pieskāries.

Gaŗezers vienmēr būs mums sapņezers,

Kaut gadi nāks un kaut gadi aizies,

Tas paliksies mūsu sirdsezers”.

Turpinājumā šajā dzejolī ietverta daļa Gaŗezera dzīves. Tas, kā kaut kur ezermalā čalo nometnieku pulks, kuri vēl nemaz nedomā par skolu, kura stāv kalna galā un kura sagaidīs tos pēc pāris gadiem. Tas, kā pie grāmatām sēž ģimnāzistu bari un vasarā mācās, un tas, kā kādam varbūt tieši šeit – Gaŗezerā atmirdz pirmā mīlestība.

1998.gadā jau ceturto reizi (kopš 1979.gada) Gaŗezera vasaras vidusskolas (GVV) audzēkņi ieskaņoja latviešu dziesmas. (skat. pielikumā kasete “Gaŗezers dzied’98”) Kasetes ieskaņošanā piedalījās GVV meiteņu ansamblis, GVV vīru koris, kā arī GVV jauktais koris, kura sastāvā dziedāja visi skolēni. Materiālo pabalstu kasetes veidošanai deva Amerikas latviešu apvienība, “Sveika, Latvija!” programmas ietvaros.

GVV meklē darbiniekus

Skola meklē algojamos darbiniekus – audzinātājus un skolotājus, kas varētu vairākas nedēļas strādāt skolā. Ļoti labprāt gaidīs brīvprātīgos darbiniekus, kas var kaut uz pāris stundām palīdzēt ar vidusskolas darbiem. Vecāki un vecvecāki, labvēļi, brāļi un māsas visi ir palīdzējuši pirms skolas tīrīt un post telpas, krāsot, reģistrācijā dalīt vārdu zīmītes, nogalēs dežūrēt ballēs, vizināt skolēnus ekskursijās. Katra roka ir vajadzīga!

Ieteikumi par stipendijām

Kur meklēt atbalstu skolas izdevumiem? Ideālais laiks lūgt stipendijas no latviešu organizācijām ir pavasara mēnešos pirms skolas sākuma un pirms organizācijas pašas pārtrauc darbību vasarai. Stipendijas ir visvieglāk lūgt no vietējām organizācijām, piemēram, no draudzes, Daugavas Vanagu vietējās kopas, latviešu biedrības vai kredītsabiedrības. Dažās pilsētās ir arī īpaši stipendiju fondi, kas dibināti, lai palīdzētu jauniešiem segt izdevumus latviešu skolām un nometnēm.

Kā uzrakstīt vēstuli? Ja pats nezina kur lūgt stipendiju, ieteicams sazināties ar kādu savas pilsētas latvieti, kas darbojas kādā no augšminētajām organizācijām. Izvēloties organizāciju, jāuzzina kā sauc organizācijas vadītāju, kas ir viņas pareizais tituls, un pilnais organizācijas nosaukums; piemēram Janīna Kalniņa kundze ir Big Rapids latviešu ev.lut. draudzes priekšniece. Vēstulei būtu jābūt apmēram 3 rindkopām. Jāraksta uz laba papīra – bez caurumiem vai pleķiem – ar vislabāko rokrakstu, bez švīkām un strīpojumiem. Jābūt ļoti pieklājīgam, un ieteicams pirms nosūtīšanas lūgt kādam pieaugušam cilvēkam vēstuli pārbaudīt, lai nebūtu kļūdu.

Pirmajā rindkopā jāpasaka kāpēc raksta. Piemēram, "Šogad mācīšos Gaŗezera vasaras vidusskolas 2. klasē. Lūdzu jūsu organizācijas atbalstu segt skolas naudas izdevumus.”

Otrā rindkopā jāapraksta sevi un savu līdzšinējo līdzdalību latviešu skolā, vai dejojis tautas dejas, kur ģimene bijusi aktīva. Var arī pielikt kādus izcilus panākumus amerikāņu vai kanādiešu sabiedrībā.

Trešajā rindkopā jāpasaka paldies par palīdzību un iespējamo atbalstu. Ieteicams arī piedāvāt organizācijai palīdzēt, kaut vai rudenī, atgriežoties, pastāstot, kā patika vasara.

(Ja stipendiju piešķir, noteikti jāraksta pateicības vēstule, kurā jāpastāsta, kā ziedotā nauda izmantota.)

Pieteikuma un veselības lapas

Skolas Maksa 

Pirmajam bērnam  $1070

Otrajam bērnam $ 750

Trešajam bērnam $420

Piemaksas

Rotkalšana $ 45

Vitrāža $ 30

Zīmēšana $ 30

Keramika $ 30

Zēģelēšana $20

Fotografēšana ar paša aparātu $35

Fotografēšana bez paša aparāta $55

Attālumi no Gaŗezera

ČIKĀGA

130 m / 209 km

LANSINGA 

100 m / 160 km 

DETROITA 

160 m / 257 km

MILVOKI 

220 m / 354 km

GRAND RAPIDI 

85 m / 136 km 

MINEAPOLE 

550 m / 885 km

INDIANAPOLE 

180 m / 289 km 

ŅUJORKA

691 m / 1112 km 

KALAMAZŪ 

30 m / 48 km

RĪGA 

4501 m / 7244 km

KLĪVLANDE 

230 m / 370 km

SIETLA

2204 m / 3547 km 

KOLUMBUS 

270 m / 434 km

TORONTO 

390 m / 627 km

LOSANDŽELOS 

2165 m / 3484 km 

VAŠINGTONA 

595 m / 957 km

Transports no/uz

Kalamazū / Grand Rapidiem – $25 / $50

Aviokompānijas kas ielido Kalamazū

• American Airlines / Eagle

• Comair

• Delta

• Northwest Airlines

• United Airlines / Express

• US Air

Ātrvilciens

• Amtrak 

Autobusi

• Indian Trails

• Greyhound

GVV BIROJA TELEFONS 616–244–8281

GVV DIREKTORES TELEFONS 616–244–5883 

Latviešu valodas apgūstamās prasmes un iemaņas

(izvilkums no “LATVIEŠU VALODAS PROGRAMMA” cittautu mācībvalodu skolām. Izglītības un Zinātnes ministrija, 1995.)

Uz šo programmu balstās latviešu izglītības sistēma ASV un citās mītņu zemēs.

Latviešu valodas apguves procesā ir svarīgi attīstīt 4 pamatprasmes: auditēšanu, runāšanu, lasīšanu un rakstīšanu. Šīs prasmes faktiski nevar vienu no otras izolēt, atraut, tās izriet viena no otras. Tikai svarīgi ir atsevišķā brīdī uzsvērt katras minētās prasmes uzdevumu, lomu. Klausīšanās prasmes attīstībai parasti pievērš pārāk mazu uzmanību, to novērtē pārāk zemu, akcentējot runātprasmes attīstīšanu. Lai nerastos tipiska situācija – runāt skolēns prot, bet teikto saprast nespēj.

·         Auditēšanas uzdevumiem jābūt interesantiem pēc satura

·         Skolēni iepriekš jāsagatavo auditēšanas uzdevumiem, jāsniedz paskaidrojumi par gaidāmo informāciju, jāpaskaidro klausīšanās mērķis, uzdevumi

·         Skolotājiem jāpavada auditēšanas process ar žestiem, mīmiku, darbības imitēšanu

·         Jāmāca skolēniem uztvert teiktā galveno domu, dzirdētā būtību, neuztraucoties par atsevišķu vārdu, izteicienu neskaidrību

·         Jāmāca uztvert informāciju detalizēti

·         Jāmudina skolēni tūlītēji reaģēt uz dzirdēto, lai pārliecinātos par materiāla uztveres pareizību

·         Jāizmanto uzskates līdzekļi auditēšanas prasmju attīstīšanai.

1. Runāšanas prasmes attīstīšanā var sadalīt šādus nosacījumus:

·         Aktīvas piedalīšanās moments – skolotājam jāizvēlas tādi uzdevumi, nodarbošanās veids, kurā tiek iesaistīti visi skolēni, kuri rosina darboties visiem

·         Sadarbības moments/mijiedarbība – skolotājs izvēlas sarunu tematus, kas interesē, saista skolēnus, piedāvā iespēju izteikties par sevi, savām problēmām, izteikt savus uzskatus, argumentējot tos, diskutēt par attiecīgajā vecuma posmā aktuālo

·         Brīva, raita saruna – tā jāuzskata par svarīgāku faktoru kā runas nekļūdīgums. Skolotājam jāizvēlas uzdevumi, kas rosina skolēnus izteikt savas un uzklausīt citu domas, viedokli. Tas prasa no skolotāja īpašu taktiku runas kļūdu labošanā, norādē:

1.    Nelabot kļūdas skolēnu raitajā runā, iedrošināt viņus runāt, riskēt lietot labi nenostiprinātas runas konstrukcijas, darināt vārdus, frāzes pēc analogiem piemēriem. Tas nenozīmē, ka kļūdas netiek labotas - to skolotājs dara vēlāk, skaidrojot valodas parādības, gramatiskos likumus, analizējot visai skolēnu grupai vai atsevišķam skolēnam raksturīgās kļūdas;

2.    Darbībām, uzdevumiem pēc satura jābūt runāt rosinošiem.

·         Savu spēju apzināšanās – skolotāja uzdevums ir attīstīt skolēnos ticību saviem spēkiem (kaut sākumā tā būtu tikai ilūzija), šādam psiholoģiskajam noskaņojumam ir liela nozīme valodas apguves procesā. Skolotājam jāmudina, jārosina, jāpārliecina audzēkņi par savām spējām uztvert, saprast, runāt latviski, izvairoties no pretēja rakstura apgalvojumiem. Skolēna spējas jāattīsta pakāpeniski

·         Komunikativitāte – galvenais mērķis valodas apguves procesā ir attīstīt aktīvas klausīšanās un sarunāšanās prasmes. Aktīva klausīšanās paredz verbālu, fizisku reaģēšanu uz dzirdēto, skolotājam jāmudina dzirdēto komentēt, apstiprināt, apšaubīt utt.

1.   Lasīšanas loma.

 Literāra teksta iekļaušana valodas apguves procesā dod iespēju iepazīt citas tautas mentalitāti, veicina starpkultūru saskarsmi, sapratni, tomēr lasot nav jāatšifrē katra detaļa, nav jāizskaidro katra gramatiskā konstrukcija, svarīgi ir uztvert, saprast tekstu kopumā, nesaprotamo uztvert ar konteksta palīdzību. Jāattīsta teksta interpretācijas spējas, jāmāca saskatīt teksta struktūru, pārstāsta iespējas, jāveido prasme salīdzināt, analizēt, papildināt, komentēt, aprakstīt. Mācību procesā nebalstīties tikai uz lasāmā teksta izmatojumu, bet izmantot arī ikdienā sastopamus tekstus – reklāmas, instrukcijas, sludinājumus, receptes, preču lietošanas pamācības, kartes, prospektus utt.

2. Rakstīšana. Cieši saistīta ar iepriekš minētajām prasmēm. Pirmā iepazīšanās ar gramatiskajām likumsakarībām notiek jau auditēšanas posmā, runātprasmes veidošanā – runas frāžu sistēma (to vērtēšana, analīze, lietojums analoģiskās situācijās), uzskates līdzekļu izmantojums. Protams, vienkāršas valodnieciskās parādības vēlams apgūt bez teorijas izmantojuma (pēc parādību analizēšanas skolēni paši vispārina vērojumus), parādību atšķiršanai lietojams konteksts, izmantojams skolotāja skaidrojums, noteikti gramatiskie vingrinājumi. Galvenais rakstītprasmes attīstīšana – apgūt gramatikas likumus ar runas palīdzību.

ASV radio pārraides latviešu valodā

Vairākas lieljaudas raidstacijas Rietumpasaulē raida latviešu valodā; šīs pārraides finansē valsts, un tās paredzētas klausītājiem Latvijā un bijušajā Padomju Savienībā. Pārraižu redakcijas kolēģijā strādā galvenokārt profesionāli emigrācijas latviešu žurnālisti. Padomju varas orgāni pretēji starptautiski atzītām cilvēka tiesību normām līdz 1989.gadam šīs pārraides tīši traucēja.

“Amerikas balss” (“Voice of America”, VOA) – ASV valdības radiostacija. Dibināta 1942.gadā. Raida visu diennakti bez pārtraukuma. Galvenās studijas atrodas Vašingtonā, Eiropas studijas – Minhenē; galvenie raidītāji – Grīnvilā (Ziemeļkarolīnā), spēcīgi retranslatori Dienvidanglijā, Minhenē, Tanženā, Salonikos.

1951.gadā VOA pirmajā pārraidē latviešu valodā deklarēja šādu principu: “Ziņas būs labas un sliktas, bet mēs jums teiksim taisnību”. Pārraidēs tiek sniegta informācija par norisēm ASV, Latvijā un citur pasaulē (sevišķi par latviešu dzīvi), izteikts arī ASV valdības viedoklis. Redakcijas kolēģijā darbojas 12–15 līdzstrādnieku (to vidū pa vienam no ASV Rietumkrasta, Rietumeiropas un Autrālijas), vadībā bijuši Harijs Lienors, Ēvalds Freivalds, Benno Zigfrīds Ābers, Irēna Karule, Knuts Ozols. Redakcijas pasta adrese – B.Apse, Box 777, Washington D.C., 20044, USA.

Raidījumu laiks latviešu valodā kopš 1992.gada ir 2´30 minūtes. Pārraides translē arī Latvijas radio 2.programma.

“Brīvība –Brīvā Eiropa”(“Radio Liberty/Radio Free Europe”; RL–RFE) tika izveidota 1977.gadā, apvienojot radiostacijas “Brīvā Eiropa” (dibin.1951) un “Brīvība” (1953). Līdzekļus tās darbībai piešķir ASV kongress. RL–RFE studijas un galvenie raidītāji atrodas Minhenē, Amerikas studijas – Ņujorkā, bet retranslatori – Dienvidvācijā, Portugalē un Taivānā.

RL–RFE pārraides latviešu valodā sāktas 1975.g.; redakcijas kolēģijā 8–10 līdzstrādnieku, vadībā – Voldemārs Kreicbergs, pēc tam Jānis Arvīds Trapāns. Raida ik dienu 2´30 minūtes ar vairākiem atkārtojumiem, šīs pārraides kopš 1992.gada translē arī Latvijas radio.

Dziesmu svētki –

viena no trimdas latviešu dzīves sastāvdaļām

Dziesmu svētki un dziesma vispār jau no laika gala bijuši mūsu tautas vienotāji. Liela nozīme šādai tautas sanākšanai kopā, lai dziedātu, ir bijusi arī trimdas dzīvē.

Kopš 1953. gada – Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku 80. gadadienas – arī Amerikā latviešus vieno dziesma. Pirmie Amerikas latviešu dziesmu svētki notika Čikāgā, bet tiem seko daudzi citi. “Dziesmai šodien liela diena” un “Gaismas pils” atskan gan ASV Vidienes novada dziesmu svētkos, gan Amerikas Rietumkrasta un Austrumkrasta dziesmu svētkos. Viena no dziesmām pieskandētākā vieta ir Gaŗezers, kurā ik pēc diviem gadiem notiek Amerikas Vidienes novadu dziesmu svētki.

Šie svētki Amerikas latviešiem asociējas ar to, ka visapkārt skan tikai latvju valoda un gaisu pieskandina latvju dziesmas un melodijas. Svētkus parasti pavada arī Rakstnieku cēlieni - tajos tiek lasīti dažādu latviešu autoru darbi. Dziesmu svētki palikuši vienīgie sarīkojumi, kas dod iespēju publikai iepazīties ar daudz autoriem, kā arī autoriem - sajust publikas atbalsi.

Pēdējos divos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Latvijā aktīvu līdzdalību ņēmuši arī mītņu zemes latvieši.

“Mēs esam vienoti: Latvija un trimda. Šī diena un šie svētki savieno latviešu tautas dzīvos locekļus, kurus centās pretdabīgi šķirt. Visus šos gadus mēs esam bijuši varmācīgi šķirti – un tomēr nešķirami. Tādēļ, sākot ar šo dienu, mēs strādāsim un cīnīsimies vienoti. Latvijas izglītībā un saimniecībā, un politikā.

Dziesmu svētki vaicāja Kronvaldu Atim: “Ko tu saki, vai latviešu tauta pastāvēs, vai ir vērts turpināt?” Un Kronvaldu Atis toreiz atbildēja: “Ko tur vēl šaubīties? Tā tauta ir mūžīga!”

Un es jums šodien atkārtošu: “Ko tur vēl šaubīties? Latviešu tauta ir mūžīga!”[8]

Mēs bijām kopā dziesmotajā revolūcijā 1991. gadā, mums jābūt kopā arī tālāk - mūžīgi. Jo esam viena tauta, ar vienām saknēm, vieniem senčiem un vienu mīlāmo zemi.

Un visiem kopā sava dziesma jāsargā, jālolo un jāaudzina.

Trimdas rakstnieku ceļi

Pēc gandrīz pusi gadu simteņa latviešiem trimdā un latviešiem Latvijā vairs nav jāsasaucas caur sienām un stikliem, vairs nav jālūkojas caur spraugām un ap stūriem, nav vairs jāčukst vai jārunā caur puķēm. Raugāmies viens otrā un prasām: nu mīļie, ko jūs esat paveikuši?

Visu, ko vienai sabiedrībai ir iespējams noorganizēt vai nodibināt, to trimdas latvieši ir noorganizējuši vai nodibinājuši – draudzes, biedrības, skolas, nometnes, organizācijas ārstiem, arhitektiem, inženieriem, māksliniekiem, mūziķiem, medniekiem, makšķerniekiem. Savas ir studentiem, korporeļiem, koriem, tautas dejotājiem, jauniešiem, pensionāriem, preses darbiniekiem. Kopš 1972. gada 31. decembra – arī rakstniekiem: Latviešu Rakstnieku apvienība (turpmāk LaRA). No sākuma bija Preses biedrība, kas apvienoja visus preses darbiniekus. Preses biedrība bija eksistējusi brīvā Latvijā, to trimdā turpināja tā pati paaudze. Bet 1970–to gadu sākumā pilngadību sasniedza cita paaudze. Šī paaudze daudz ko redzēja savādāk nekā iepriekšējā, šī paaudze izdarīja apvērsumu mūsu jumta organizācijā Amerikas Latviešu apvienība, tā nāca ar svaigām idejām arī citur un reizēm dibināja kaut ko pavisam jaunu.

LaRAs iniciatori bija Oļģerts Cakars, Valdis Zeps un Valters Nollendorfs, visi no ASV vidienes. Nollendrofs arī bija LaRAs pirmais priekšsēdis. Viņš paskaidro: “Vajadzība pēc otras organizācijas (rakstniekiem) izrietēja tieši no latviešu Preses biedrības (LPB) eksistences un tās toreizējās valdes nostājas pret vairākiem latviešu rakstniekiem, kas bija viesojušies Latvijā. Toreizējā valdes priekšsēža Viktora Irbes nostāja bija samērā negatīva. Daudziem rakstniekiem nelikās, ka LPB pietiekami labi aizstāv viņu intereses. It sevišķi nepatika politiskās mērauklas.”

LaRA ir profesionāla bezpeļņas organizācija, kas darbojas ārpus Latvijas teritorijas. Tā pārstāv un aizstāv savu biedru intereses sabiedrībā un veicina literāru jaunradi. Par LaRAs biedriem var kļūt rakstnieki, literatūrzinātnieki, kritiķi un tulkotāji, kas sasnieguši respektējamu līmeni savā laukā. Kandidātu nominē divi LaRAs biedri un to apstiprina LaRAs valde ar ²/₃ balsu vairākumu. Katru gadu var izraudzīt ne vairāk kā divus goda biedrus (izcilas personības rakstniecībā, literatūrzinātnē, kritikā un tulkošanā). Par veicinātājiem biedriem bez balsstiesībām LaRA valde var uzņemt ikvienu, kas vēlas atbalstīt LaRAs darbu. Nominācijas process neattiecas uz LaRAs dibinātājbiedriem.

Pēc Nollendorfa no 1981. līdz 1986. gadam LaRAs priekšsēdis bija Aivars Ruņģis. Kopš 1986. gada – Dr. Kārlis Zvejnieks. Pašreizējais LaRas priekšsēdis ir Arturs Rubenis.

1990. gada februārī LaRA bija pa 100 biedru un ap 400 biedru veicinātāju, kuri dzīvo ASV, Kanādā, Austrālijā un Rietumeiropā.

Bez vispārējiem mērķiem, kā “rakstnieku apvienošana zem viena jumta”, “rakstnieku savstarpējo draudzību veicināšana” un “rakstnieku jaunrades veicināšana”, LaRAs darbība izpaudusies dažos ļoti konkrētos veidos.

Viens no pirmajiem pasākumiem bija “Dzejlapu projekts”. Dzejlapā publicēja viena autora darbus (6 lappuses), tā iznāca neregulāri, 1000 eksemplāru metienā. Dzejlapa bija jauns veids, kā popularizēt rakstnieku, tās deva lasītājam iespēju ieskatīties rakstnieka darbā, neprasot, lai nopirktu veselu grāmatu.

Par ļoti sekmīgu LaRAs pasākumu ir izvērties LaRAs Grāmatu Klubs (LGK), kas balstās uz abonementu principa. Grāmatas izdod 750 eksemplāros, un tās pārdod par ļoti lētu naudu.

Rakstnieku nedēļas idejas ierosinātājs bija Aivars Ruņģis. RN nolūks ir pulcināt rakstniekus un literatūras darbiniekus un cienītājus no visas pasaules, lai viņi pavadītu nedēļu intensīvā kopīgā darbā un sadraudzībā. Pirmā RN notika 1975.gada jūnijā, latviešu īpašumā Gaŗezers, Mičiganā. Tajā piedalījās 35 apvienības biedri un 25 citi latviešu rakstu mākslas cienītāji. RN notikušas Austrālijā, Mičiganā, Oregonā, latviešu īpašumā Mežvidi (Mičiganā), Latviešu studiju centrā Kalamazū (Mičiganā), Kalifornijā.

Kopš 1974. gada iznāk “LaRAs Lapa”, biezs literatūrzinātnisks periodisks izdevums, kuru saņem visi LaRAs biedri, bet var nopirkt katrs. Tur var atrast visas pasaules latviešu daiļliteratūru, tur ir recenzijas, apceres, intervijas, atmiņu raksti, korespondence, reti fotouzņēmumi, atskaite par LaRAs pēdējā laika darbību, lasītāju vēstules, utt.

Trimdas rakstnieku ceļš visumā ir bijis grūts, pat ērkšķains. Un tomēr – viņi ir turpinājuši rakstīt – likuši lietā dāvanas, ko Dievs tiem piešķīris. Trimdas rakstnieku darbi nezudīs, un ir pienākusi diena, kad VISA latviešu tauta ar viņiem var iepazīties.[9]

Un tagad sev jautāsim: kā saglabāt latviešu dvēseli?

Ja radies šāds jautājums, tad skaidrs, ka vismaz šķietami ir divas iespējas: dvēseli vai nu saglabāt, vai noliegt, atsakoties no tās. Bet vai mēs, garu ceļu staigājuši un svešatnes noguruši, vispār varam latviešu dvēseli nomest kā putekļainu, netīkamu tērpu, kas traucē mūsu tālākgaitu? Latviešu dvēsele nav mūsu personīgais īpašums, ar ko var rīkoties pēc patikas. [10]

LaRAs dibinātāji, biedri:

Voldemārs Avens, Artūrs Baumanis, Baiba Bičole, Oļģerts Cakars, Kārlis Dzelzītis, Jānis Gorsvāns, Irma Grebzde, Indra Gubiņa, Andrejs Irbe, Astrīde Ivaska, Ausma Jaunzeme, Tālivaldis Ķiķauka, Valdis Krāslavietis, Jāzeps Lelis, Ivars Lindbergs, Juris Mazutis, Valters Nollendrofs, Valentīns Pelēcis, Gundars Pļavkalns, Dīna Rauna (Sniedze Ruņģe), Aivars Ruņģis, Antons Rupainis, Ilze Šķipsna, Teodors Tomsons, Olafs Stumbrs, Benita Veisberga, Ingrīda Vīksna, Dzidra Zeberiņa, Aina Zemdega un Valdis Zeps.

“Grāmatu Drauga” darbība Amerikā (1949-1991).

Cik grāmatu “G.D.” ir izdevis Latvijā (1926-1944) un kas ir visvairāk publicētie autori, visā pilnībā vairs nav iespējams noskaidrot. Bet par darbību Amerikā ir iespējams dot īsu pārskatu.

Kopš 1949.gada “G.D” izdod laikrakstu “Laiks”, kas iznāk jau turpat 50 gadus (uz šodienu).

Kopš 1951.gada, kad pēc piecu gadu darbības Vācijā “G.D.” sāk izdot grāmatas Amerikā, izdotas 183 autoru 695 grāmatas (ieskaitot sekmīgu grāmatu atkārtotus izdevumus).

Pirmajās desmit vietās pēc izdoto grāmatu skaita ierindojas sekojoši autori - Anšlavs Eglītis (28), Gunārs Janovskis (23), Alfrēds Dziļums (22), Aīda Niedra (22), Irma Grebzde (21), Arturs Voitkus (16), Teodors Zeltiņš (15), Indra Gubiņa (14), Zenta Mauriņa (14), Voldemārs Kārkliņš (13), Ernests Aistars (9), Jānis Klīdzējs (9) un Egils Grīslis (8). No septiņiem vēl dzīvajiem šī saraksta autoriem apgāds sagaida vēl jaunus darbus nākamajos gados.

Latviešu valoda un tās kultūra

“Valoda - dārgums neatņemams, gadu simteņiem krāts un audzēts ozoldārzs, milzīgs un sens koks, cauri gadu tūkstošiem stīdzis, top aizvien zaļāks mums uzticētais šifrs - ja atminēsim vārdu būtību, uzzināsim dzīves jēgu” /A.Bels/

Latviešu valodā ir izteikta latvieša filozofija, mūsu dzīves uzskats. Tā ir latviešu (lai arī kur viņi dzīvotu) saistviela.

Parunājot ar trimdas latviešiem, kļūst skaidrs viens – viņi mūsu valodu uzskata par pašu skanīgāko, tuvāko un sirsnīgāko. Meitenes pirmo atzīšanos mīlestībā vēlētos dzirdēt tieši latviešu valodā, mātes no savu bērnu mutēm vēlas saklausīt: “Māmiņ!”.

Trimdas latviešu valoda pēc stila un izpausmes ir aptuveni 50 gadus vecāka nekā tā ir Latvijā. Tajā vēl ir saglabājušās daudzas tādas vārdu formas, kuras Latvijas pamatiedzīvotāji jau sen ir nomainījuši. Varētu teikt, ka valoda ASV ir kā “sava laika” piemineklis latviešu šodienas valodai.

Ir daudz spriests par to, vai vajadzētu trimdas gramatiku pielīdzināt latviešu valodas gramatikai Latvijā, bet tas arvien nav izdarīts. Kāpēc?

Valoda, tāpat kā viss dabā un sabiedrībā, mainās un pārvēršas. Katrā valodas sistēmas jomā – fonētikā, morfoloģijā, sintaksē un leksikā – pārmaiņām ir kādas īpatnības. Leksikas pārmaiņas mēdz stimulēt dažādi ārēji jeb ekstralingvistiski faktori, piem., pašu reāliju izzušana vai parādīšanās, cieši kontakti ar kādas citas valodas runātājiem, kāpēc radies bilingvisms, u.tml. Bilingvisma ietekme jūtama arī fonētikā un gramatikā, sevišķi sintaksē, tomēr fonētiskās sistēmas un morfoloģijas pārmaiņas galvenokārt regulē valodas attīstības iekšēji faktori – runas enerģijas ekonomija, analoģija, vairīšanās no homonīmijas u.c. valodā -visu laiku kaut kas rodas un kaut kas zūd. Taču valodas inventārs nemainās viss uzreiz. Mainās tikai kādi elementi, pie kam, tik lēnām, ka runātāji paši to nemana. Citādi nemaz arī nedrīkst būt, jo valodai taču jāfunkcionē kā sazināšanās līdzeklim. Valodas iekšējā struktūra bez tam ir ārkārtīgi sarežģīta, tās atsevišķo elementu pārmaiņas vienlaikus stimulē un bremzē dažādi faktori.

Mūsdienu valodas skaņas, formas, konstrukcijas, leksika un frazeoloģija ir veidojušās lēnām un pamazām, gadsimtu un pat gadu tūkstošu gaitā. Visās valodas jomās un pat vienā vārdā blakus pastāv dažāda vecuma elementi. Tāpēc ir parādības, ko nevar izprast tikai no mūsdienu valodas viedokļa.

Valodas vēsture reizēm ir arī tās tautas vēsture, kas šo valodu runā. Valodā ir ietverts viss, par ko tautai bijis jādomā un jārunā. Tāpēc labi izpētīta valodas vēsture spēj stāstīt par tautas vēsturi.

Literārās valodas vēsturē nerunā par valodas pārmaiņām izloksnēs, neinteresējas par skaņu, formu un konstrukciju cilmi, bet aplūko rakstos fiksēto tautas valodas paveidu, kas ar laiku ieguvis normatīvu raksturu un kļuvis par sazināšanās līdzekli visai tautai.

Mūsdienu latviešu valoda ir ilgas attīstības rezultāts. Dažādos laika posmos notikušas pārmaiņas pa daļai ir pārvērtušas senāko skaņu sistēmu un gramatiskos modeļus, bet, tā kā pārmaiņas nenotiek vienlaikus visā valodas izplatības apgabalā, neskar vienas un tās pašas valodas parādības un visas pozīcijas vārdā, valodā kopumā viena un tā pati valodas parādība var būt pārstāvēta nemainījusies un pārvērtusies vienlaikus.

Tā kā trimda ir rajons, kas būtībā bijis gandrīz pilnīgi atdalīts no Latvijas, turienes latviešu literārās valodas gramatika savā attīstībā nav gājusi tādus pašus ceļus, kā Latvijā.

Smagu triecienu latviešu valodai deva Otrais pasaules karš. Pēc kara no universitātes valodniekiem Latvijā bija palicis tikai prof. J.Endzelīns, kā arī latviešu valodas vēstures pētīšanai nelabvēlīgs bija marksisma ideju uzplūds.

Par pelnrušķīti var savā ziņā to dēvēt: nelielas, vēsturē līdz pat pasaules karam gandrīz neminētas, mazvērtīgas un gadu simtiem svešu kungu kalpinātas tautības runāta, tā iekļūst rakstos vēlāk nekā jebkura tās radiniece, jo visvecākie latviski rakstītie teksti, kas paglābušies līdz mūsu dienām, rodas tikai XVI gadsimtenī.  Maz par to ir interesējušies cittautu valodnieki un pat vēl... Latvijā to runā un raksta piesātinātu ar dažādiem ģermānismiem un slavismiem. Un taču tā ir lielu un augstu radu, cēlusies no tās pašas cilts kā valodas, kas tagad sastopamas visās pasaules daļās un, ievērojamu tautu runātas, ir rakstītas jau sen priekš Kristus. Sauc visas tās par indoeiropiešu.

Kad īsti atdalījusies latviešu valoda no leišu valodas, paliek nezināms. Chronistu minētie latviešu īpašvārdi rāda mums, ka ap 1200. gadu, kad Daugavas lejasgalā nostiprinājās vācu ienācēji, starp latviešu un leišu skaņām bija jau tā pati starpība, kas tagad.

Savu vārdu latvieši jeb latvji ir laika dabūjuši no kādas Latuvas; upi ar tādu vārdu min leišu valodnieks K.Būga, turpat minēta arī Latas upe (Viļņas apgabalā), un no kādas Lates upes Lange savā vārdnīcā atvasina latviešu vārdu. Atrodam kādu Latupi ziemeļaustrumu Vidzemē. Ap 1200. gadu latviešu vārds ir piederējis tikai tām baltu ciltīm, kas dzīvoja ziemeļos no Daugavas, – dienvidos no Daugavas toreiz dzīvoja sēļi un zemgaļi, bet Kursas ziemeļdaļā un Vidzemes rietumdaļā somu ciltīm pieskaitāmie lībieši.

Mūsu pirmo rakstu valoda diezgan maz atšķīrās no tagadējās valodas (autoru piez. – no valodas 1944. gadā). Ar viensk. lokātīva nozīmi tur lieto formas ar –n, piem., krustan (=krustā) sist; daudzsk. datīvs tur vēl beidzas (kā pa daļai vēl XVII gadsimteņa rakstos) ar –ms, piem., rupyems (Iasi: rupjiems) un daudzsk. datīvam tiems tur ir ari siev. kārtas nozīme; tagadējā šķ vietā tur ir rakstījums sk (piem., skirth), kas laikam ir jālasa kā sķ ar mīkstinātu s, un tagadējā –ņš vietā – rakstījums –ngs (piem., bhernings), kas laikam jālasa kā ņs ar mīkstinātu s, kā arī tagadējā šļ vietā – rakstījums szl (piem., daudzsk. akuz. bouszles, baušļus), kas laikam jālasa kā sļ ar mīkstinātu s; un diftonga au vietā tur atrodam – atskaitot vārda sākumu – diftongu ou. Paraugam došu te tēvreizi no 1585. un pēc tam no 1586. g. katechisma:

Thews mues, katters tu es exan debbes! Schwetitcz toep tous wartcz! Enak mums touwe walstibb! Touws praetcz notek lidse ka exan debbes, tha wurscon semme! Dode mums schoden deniske maise! Vnde pammette mums muse parrade, lidse ka mes pamettam scouwems parradenekems! Vnd newedde mums launan kardenaschen, beth pesti mums no tho loune!

Muusze thews exan tho debbes! Sweetyttz thope tows waerdtcz! Enakas mums touwe walstibe! Tows praetz noteke ka exan debbes, tha arridtczan wuersson semmes!  Musze  deniske mayse dode mums schoden! Vnde pammet mums musse parrade, ka mehs pammettam mussims parradenekims! Vnde nhewedde mums exan kaerdenaschenne, beth atpesty mums no to loune!

Kas mums šos tekstus padara svešādus, nav to valoda, bet rakstījums: ar e burtu tur ļoti bieži apzīmē jebkuru īsu patskani galotnēs un dažkārt arī piedēkļos; svelpeņu, šņāceņu un afrikātu c, dz rakstījums ir ļoti nemākulīgs (netiek šķirts s no z, š no ž, c no dz, z no ž, ie no e un ē) un nevienāds.

Ļoti kļūdaino XVI gadsimteņa tekstu valodu izkopj XVII gadsimtenī Mancelis, Fīrekers un Gliks. Un Stenders, kas XVIII gadsimteni dod latviešiem arī laicīga satura grāmatas, noved mūsu rakstu valodu pie tā attīstības posma, kas turpinās gandrīz bez jebkādiem pārveidojumiem līdz pat tautiskās atmodas laikmetam.  Latvieši tad paši jem spalvu rokā un sāk tīrīt savu valodu no daudzajiem ģermānismiem, pie kam sākumā vērību šai ziņā piegriež sevišķi leksikai.  Juris Alunāns un Kronvalda Atis rada veselu rindu jaunvārdu, kas pa lielākai daļai ir tagad pilnīgi ieviesušies.  Jaunākos laikos daudz jaunu vārdu ir darinājis Rainis savos dzejojumos, un daži no tiem ir tagad daudzu lietoti. No valodniekiem vispirms K.Mīlenbachs nopietni un enerģiski nodarbojās ar valodas tīrīšanu un izkopšanu, ravēdams arī tās svešās nezāles, kas bija ieviesušās sintaksē un frazeoloģijā.  Viņa darbu ir turpinājis šo rindiņu rakstītājs, ievezdams arī dažus jaunvārdus (jūtoņa, iznirelis, atbilst, ietekme u.c.). Pēc Latvijas nodibinājuma, kad visu sāka mācīt latviski, bija izjūtams liels aroda terminu trūkums. Novērst to raudzīja terminoloģijas komisija, no kuras darinājumiem viena daļa ir jau iegājusi tautas valodā. [11]

Pirmo latviešu gramatiku publicējis Rehehūzens 1644.g., zinātnisko gramatiku (“Lettische Grammatik”) – J. Endzelīns 1922.g. Vārdnīcu rinda sākas ar Manceļa “Lettus” 1638. g.; toreiz vispilnīgākā bija Mīlenbaha: “Latviešu valodas vārdnīca” 1923.–1932.g.

Oficiālu pareizrakstības vārdnīcu klajā laižot

“Varētu domāt, ka oficiālai latviešu pareizrakstības vārdnīcai bija jārodas jau priekš gadiem divdesmit, kad mēs paši kļuvām par savu skolu vadītājiem”, tā 1942. gadā Latviešu valodas krātuves sagatavotā Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā rakstīja Jānis Endzelīns.

Pašiem sava, oficiāla pareizrakstības vārdnīca latviešiem iznāca tikai 1942. gadā. Līdz tam – divdesmitgades laikā tika izdotas arī neoficiālas pareizrakstības vārdnīcas, tomēr tām visām bija tikai privāts raksturs: valdība nevienu no tām nebija atzinusi par oficiālu.

Fakts, ka līdz 1942. gadam latvieši tomēr varējuši kaut kā izdzīvot bez visiem obligātās rakstības, izskaidrojams ar to, ka principā latvieši rakstījuši tā, kā runājuši, atskaitot vienīgi tos gadījumus, kur rakstību noteica vārda etimoloģija.

Tātad, kad bija noteikts, ka jāraksta ar garumzīmi visi vidus dialektā gari runājamie patskaņi, mūsu pareizrakstība lielu grūtumu vairs nevarēja radīt.  Tas ir, attiecoties uz pašu latviešu vārdiem.

Turpretī svešvārdu rakstība ir ļoti grūti nokārtojama, jo to nevar pakļaut nekādam principam. Nevaram visnotaļ rakstīt svešvārdus ne tā, kā paši tos runājam, ne saskaņā ar to ļaužu izrunu, no kuru valodas tie pārņemti.  Pēc pašu izrunas vienmēr rīkoties nevaram tāpēc, ka gadās tādi svešvārdi, kurus nerunājam visi vienādi, – sakarā ar to, ka daži no mums tos ir pirmoreiz dzirdējuši vācu izrunā, citi turpretī – no krievu vai krievu skolās mācījušos latviešu mutes.  Tā, piem., mūsu vecākā paaudze, kas bija gājusi vācu skolās, bija tur apradusi ar fizīku, bet krievu skolu audzēkņi – ar fīziku.  Bet šā vārda grieķu oriģinālam abas pirmās zilbes ir īsas, un tāpēc tagad ieviešam fiziku.

Visu svešvārdu izrunu pieskaņot oriģinālam nav iespējams. Daudzu svešvārdu izruna ir jau pārāk stipri nostabilizējusies; un pie tam, apmēram tā, kā tos runā krievi vai vācieši. Bet vācu valodā gari patskaņi mēdz būt tikai saknes zilbēs, un uzsvērtā, ar patskani nobeigtā zilbē īsu patskani tur labprāt pagarina (piem., Typus blakus Typographie). Un krievu valodā senie garumi ir saīsināti, bet uzsvērtā, ar patskani nobeigtā zilbē patskaņus tur atkal daudzmaz pagarina.  Krievu un vācu izrunā tad nu grieķu un latīņu vārdi ir nereti patskaņu kvantitātes ziņā pārveidoti: garumi saīsināti un īsumi pagarināti.  Tādā krievu vai vācu izrunā tie arī pie mums ir iesakņojušies, cits dziļi, cits pavāji.

Šādi ar svešvārdu rakstību saistīti grūtumi savā laikā mani pamudināja ieteikt atturēšanos no garumu apzīmēšanas svešvārdos, kamēr to izruna nav stabilizējusies. Bet šī stabilizēšanās laikam vilktos garumā, un skolotājiem taču jāzina, kā mācīt skolniekus runāt un rakstīt. Un tāpēc jau labi sen kāda ministrijas iecelta komisija ir izteikusies par garumu apzīmēšanu arī svešvārdos, atzīstot pie tam dažos vārdos tagadējo izrunu, citos pieslienoties oriģinālam. Bet tad radās pret to reakcija. Bija daži kungi, kam bija šāda vai tāda noteikšana un kas negribēja atteikties no savām izrunas un rakstības paražām, un aizmirsa, ka paši viņi nedzīvos mūžīgi un ka bērniem nevar būt nekāda grūtuma piesavināties kāda svešvārda pareizo izrunu, ja viņi tikai skolā dabūs to pirmo reizi dzirdēt. Rezultātā tika iecelta jauna, pareizrakstības komisija, kas nosprieda, ka svešvārdos garumi nekur nav jāapzīmē. Komisijas atzinumi bija rediģēti tik neprātīgi, ka “Jaunākās Ziņas” kādu laiku rakstīja, piem., vārdu rediģēt bez garumzīmes trešajā zilbē, jo šis verbs taču ir svešvārds un svešvārdos garumi neesot jāapzīmē. Bet jaunatni vecie kungi nenomāca. Radās ideāliski noskaņotas jaunietes, kas, neviena nemudinātas un nevairīdamās pūļu un iespējamu nepatīksmju, savāca tik daudz parakstu petīcijai atjaunot iepriekšējo, valodnieku atzīto rakstību, ka skolām tā atkal kļuva obligāta un atguva savas tiesības arī ārpus skolas.

Pamati oficiālai pareizrakstībai bija likti, bet dažādi sīkumi vēl palika neizšķirti.

Gaidāmā grāmatiņā nav rakstu valodas, bet tikai pareizrakstības vārdnīca, un tāpēc tur nav tādu vārdu (piem., daba), par kuru formu vai rakstību nevar būt nekādu šaubu. Bet ir gan tur, piem., runa un virza, tāpēc ka izloksnēs ir runas vietā ruņa un virzas vietā – virze. Un ir tur, piem., bargs un vārti, tāpēc ka ir apgabali, kur to vietā runā bārgs  un resp. var(a)ti.

Daudzās izloksnēs ir sajukuši verbi ar –ēt (piem., meklētā) ar verbiem, kas beidzas ar –it (piem., kristīt) un verbi ar –ot (piem., skalot) ar tiem, kas beidzas ar –āt (piem., mazgāt), tāpēc lielā skaitā ir minēti arī tādi verbi ar –āt, –ēt, –it, –ot, par kuru rakstību vidus izlokšņu runātājiem nevar būt šaubu.

Vērība ir pievērsta arī saliktiem vārdiem, kuru rakstībā ir vērojama liela svārstīšanās, rakstot tos vai nu šķirti, vai kopā. Šai ziņā esam turējušies pie kādas agrākas komisijas lēmuma rakstīt kopā tādus divu vārdu salikumus, kur vienam vārdam nozīme ir pārveidota, piem., karaspēks (=armija), bet kara kuģis, vecaistēvs (=tēva vai mātes tēvs); bez tam arī tādēļ radniecības nosaukumus kā sievasmāte, (bet, piem., sievas māsīca), tēvabrālis (bet, piem., tēva brālēns).

Neesam turpinājuši to grieķu diftongu ai, oi, ei un ea skaušanu, ko mums priekš gadiem trim gribēja uztiept toreizējie varas vīri. Kāda jēga ir pārtaisīt, piem., neuralģiju par neiralģiju, kad taču citas tautas nerunā un neraksta šo vārdu ar ei un kad diftongs eu mums pašiem ir sastopams vārdos tev un sev?

Atstāt var ei grieķu eu vietā tikai tur, kur tas mūsu valodā jau pilnīgi iesakņojies, kā piem., Eiropas vārdā.”[12]

Tā par latviešu valodas pareizrakstību cīnījās Endzelīns 1942. gadā. Uz viņa izstrādāto pareizrakstības vārdnīcu atsaucas visi trimdas latvieši, jo mītņu zemēs aizvien runā un raksta vecajā latviešu valodā.

Viens no interesantākajiem faktiem ir tas, ka trimdas rakstos ļoti reti iespējams sastapties ar vārdu savienojumu “latviešu tauta”. Reti tāpēc, ka vārda “latvieši” vietā tiek minēts vēl skaistāks vārds - “latvji”, tātad “latvju tauta”.  Latvji - tas skan lepnāk.

Ir ticis daudz runāts par to, ka trimdā vajadzētu ieviest tagadējo latviešu valodu, it sevišķi tagad, kad būtībā ārzemēs dzīvojošus latviešus nemaz nevarētu saukt par trimdiniekiem – Latvija taču ir brīva valsts un visiem faktiski dota iespēja atgriezties.

Ir pagājuši 50 gadi, un mūsu valoda šajā laikā pamazām ir pārveidojusies – nevar prasīt, lai gada laikā vai vēl ātrāk tiktu ieviesta mūsdienu valodas gramatika arī ārzemēs dzīvojošo latviešu dzīvē. To nevar prasīt, jo katras valodas attīstība prasa ilgu laiku, kā Endzelīns reiz teicis – vismaz 50 gadus vajadzētu, lai valodā pilnīgi iesakņotos jauna veida gramatika.

Varētu jau ieviest šo jauno gramatiku, bet tas radītu nesaskaņas, šaubas, varbūt pat paniku. Daudzi vēl aizvien pieturētos pie vecās – Endzelīna gramatikas, bet pārējie censtos runāt un rakstīt pēc jaunās. Tas pavisam noteikti radītu disharmoniju, bet šāda disonanse nebūt nav nepieciešama.