Autors: nezināms
Ievads
Mans mērķis ir vairāk uzzināt par Latvijas
Arhitektūru, iemācīties strādāt ar avotiem. Šo tēmu par Latvijas arhitektūru un
tās stiliem (Jūgendstilu un Neoklasicismu) es izvēlējos tāpēc, ka tā mani
interesēja, it īpaši tāpēc, ka šis celtnes ir vēl saglabājušās šodien. Šo tēmu
rakstot man arī varēja palīdzēt vecāki. Mans uzdevums ir savākt pēc iespējas
vairāk materiāla par Latvijas Arhitektūru 20. gadsimta sākumā par
Jūgendstilu un neoklasicismu.
Mans uzdevums bija arī noskaidrot Jūgendstila un
Neoklasicisma stila ievērojamākās celtnes, to īpatnības to arhitektus un
atrašanās vietas. Noskaidrot katram stilam atbilstošas celtnes, to būvniecības
veidus un tipus. Šo tēmu rakstot bija arī jāmeklē fotogrāfijas par attiecīgiem
arhitektūras stiliem, šī gadsimta ēkām. Es pats arī vēlējos apskatīt šo
(jūgendstila un neoklasicisma) stilu celtās ēkas, kādas tās ir saglabājušās
mūsdienās. Es apskatīju īres namus Rīgā (Vīlandes, Tērbatas un dzirnavu ielā).
Fotogrāfijas es atradu galvenokārt grāmatā (Latvijas arhitektūra no senatnes
līdz mūsdienām” par tā laika arhitektūru un tās stiliem. Visvairāk fotogrāfijas
izdevās atrast par jūgendstilu, bet maz bija pieejamas fotogrāfijas par
neoklasicismu. Bija maz pieejams materiāls par neoklasicismu, tādēļ es nevarēju
to tik plaši izpētīt.
Jūgendstils
20. gadsimta sākumā noteikti un aptveroši sevi
pieteica jūgendstils. Kopumā tā bija reakcija pret vēsturisko stilu
arhitektūru. Arhitektoniskā dekora kā stilu veidojošā faktora un galvenā
celtnes idejiski jēdzieniskā simbolisma (semantikas) paudēja vietā jūgendstils
lika kvalitatīvi jauna tipa saikni starp utilitāri lietišķo un mākslinieciski
izteiksmīgo. Jūgendstila celtnes veidoja, arhitektoniski māksliniecisko tēlu
atvasinot no materiāli tehniskās substances: funkcionāli pamatotas telpiskā
plānojuma struktūras, konstruktīvā izpildījuma, izmantotajiem materiāliem.
Pazīstamais publicists Vidrižu Pēteris
1900. gadā rakstīja: “…modernie mākslinieki nepamatojas uz kāda pagājuša
laika un citas tautas mākslas atliekām, bet turas pie dabas un skatās pasaulē
ar modernām acīm un nevis caur grieķu un renesanses brillēm … varam priecāties,
ka esam jaunas, lēnām, bet stipri augušas mākslas liecinieki … arhitekts … lai
mums neceļ ēkas sengrieķu gotu un rokoko stilu imitācijās, kura nemaz nepieder
mūsu modernajai dzīvei un tik saceļ disharmoniju ar mūsu modernajiem apģērbiem.
Mēs nevēlamies dēstīt mūsu ziemeļos dienvidus palmas un negaidīsim oranžu
augļus no mūsu ābelēm. Bet lai viņš ceļ mums modernā garā, ar formām un
izgreznojumiem, kuri atspoguļotu mūsu laiku un viņa dzīves prasījumus.’’
Jūgendstils,
rūpējoties par skaistumu visā apkārtējā vidē, to centās panākt nevis
ulitārajam, lietišķajam pievienojot izgreznojumus, bet gan mākslinieciski
izteiksmīgi, veidojot pašu ikdienišķo lietu. Arhitekts A. Vanags to
izskaidroja šādi: “iedvest arhitektūrai jaunu dzīvību, atkratīties no nodilušām
melu formām, vest ārienes izrotājumu organiskā sakarā ar izrotājamo priekšmetu,
lūk, šie ir kara saucieni, kuri atskan visās malās.’’
Jūgendstila
mākslinieciskās metodes būtību savā rakstā “Mākslas amatniecība’’
1904. gadā trāpīgi noformulēja J. Asars: “Par pamatu modernai
dekoratīvajai mākslai ir jābūt modernai būvniecībai … būve nav jākonstruē no
ārienes uz iekšieni, kā agrāk darīja, kad rūpējās tikai par impozantu fasādi,
lai iekštelpu kārtība iznāktu kāda iznākdama, bet ir jākonstruē no iekšienes uz
ārieni, jāierīko iekštelpas pilnīgi lietderīgas un daiļas un to kārtībai tad
jāpiemēro nama ārējais veids. Iekštelpām un nevis fasādēm ir jābūt par izejas
punktu …’’
Kā
jau teikts, neviena stila formas, arī jūgendstila, nav atvasināmas no izmantoto
būvmateriālu tādām vai citādām īpašībām. Taču jūgendstila būtība vispār
nesakņojas iepriekš pieņemtā ārējā formā. Mākslas darba tapšanā jauni
būvmateriāli un būvkonstrukcijas ieguva arvien lielāku nozīmi, tie pavēra
jaunas iespējas telpas organizēšanā. Arī šis aspekts atspoguļojās tā laika
latviešu kultūras teorētiskajā domā: “… nevis vēsturiskos aizspriedumos
iestigusī arhitektūra, bet jau tehnikas brīnumu darbi ir uzspieduši tagadnei
savu stila zīmogu, caur kuru tā tik lielā mērā atšķiras no agrākajiem
izdzisušajiem stila laikmetiem… arī arhitektoniskās mākslas nozares… saņem no
šī jaunā avota gan tiešā, gan netiešā kārtā savu formālo izteiksmes veidu.
Tiešā kārtā caur mašinēlo izgatavošanas kārtību un caur jaunajiem
būvmateriāliem, kā stiklu, dzelzi dzelzsbetonu. Netiešā kārtā caur savu
idejisko noteiktību attiecoties uz padziļināto, caur daiļoto lietišķību,
saskaņojumu ar mērķi, konstrukcijas principa uzsvēršanu, kuram mēs tagad
galvenā kārtā piegriežam savu estētisko vērību.’’
Jūgendstila
izvirzīto uzdevumu – lietderīgo pārveidot skaistajā – varēja atrisināt ar ļoti
dažādiem, pat būtiski atšķirīgiem paņēmieniem, tāpēc jūgendstilam arī nav
izteiktas formu viengabalainības. Paralēli attīstijās cits no cita diezgan
atšķirīgi jūgendstila mākslinieciski stilistiskie novirzieni. Tiesa,
arhitektūrā no lietišķi dekoratīvajām mākslām ienāca vesela virkne vesela
virkne ornamentāli dekoratīvo motīvu. Visai iecienītas kļuva vertikāli stieptas
proporcijas, liekti vijīgas vai viļņveidīgas līnijas vai arī precīzi
ģeometrizētas formas, kas veidotas kā plaknē, tā arī reljefā, stilizēti augu
motīvi, dinamiska ekspresivitāte, asimetrija, akcentēta “mākslinieciska
plankuma’’ un kontrasta princips. Taču tam visam ir pakārtota nozīme.
Jūgendstilā ornaments nav stilu veidojošais faktors.
Tomēr
arhitektūras darinājumu un telpu vispār cilvēks uztver vizuāli, tieši caur
ārējo formu, tāpēc ārkārtīgi viegli varēja krist kārdinājumā un ar ārējā
arhitektoniskā ietērpa maiņu vien censties pārkāpt slieksni, kas šķir
jūgendstilu no eklektisma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jūgendstils mantoja no
eklektisma zināmu dekoratīvismu, tieksmi pēc telpiskās piesātinātības, ko
diktēja stilu evolūcijas vēsturiskais pēctecīgums. Ornaments joprojām zināmā
mērā bija sinonīms skaistuma jēdzienam.
Radās
celtnes, kuru fasādēs eklektismam raksturīgajā vienmērīgi ritmizētajā
kompozīcijā bija sakārtotas ornamentāli dekoratīvas formas un elementi, kas
nāca modē līdz ar jūgendstilu, vai arī tipiskas eklektisma celtnes, kuru
arhitektoniskajā apdarē vienkārši “ieausti’’ atsevišķi jūgendstila ornamentu
motīvi.
Raksturīgi
šāda “eklektiskā jūgendstila’’ piemēri ir īres nami Rīgā, Vīlandes ielā 11
(1899 – 1900, arh. R. Cirkvics), Tērbatas ielā 86 (1900, arh. H. Šēls
un F. Šefels), Baznīcas ielā 4a (1901, arh. K. Pekšēns), Elizabetes
ielā 33 (1901, inž. M. Eizenšteins), Vīlandes ielā 2 (1903, arh.
R. Cirkvics), Blaumaņa ielā 28 (1903, arh. K. Felsko), K. Barona
ielā 13/ 15 jeb Dzirnavu ielā 95 (1904, arh. J. Alksnis), Ventspilī, Pils
ielā 40 (1905, arh. R. Frišs), Liepājā, M. Būkas ielā 46 (1902),
Dzintaru ielā 18 (1903), Tirgoņu ielā 5 (1905, arh. L. Melvils). Ja Rīgā
šajā manierē veidotas vienīgi dzīvojamās ēkas, tad Liepājā arī tirdzniecības
nami (tirgus, kā arī tagadējais veikals “Sprīdītis’’ Graudu ielā 46) un pat
skola (1. vidusskola Ausekļa ielā 9, 1912).
Visu
šo ēku fasādes bagātīgi rotā “moderns’’ jūgendstila dekors, skumji nostalģiskas
izteiksmes maskas, kurām mati nereti pāraug koku lapotnē, fantastisku zvēru
figūras un tamlīdzīgi dekoratīvi motīvi. Gandrīz visur sastopams raksturīgs
ornaments ir trīs vai piecas parasti iekārtas līnijas, no kurām vidējā ir vai
nu garākā vai arī īsāka par malējām. Šajās līnijās, kas veidotas kā reljefas
lizēnas vai arī vadziņas, bieži vien iekārti aplīši.
Jūgendstila
evolūcija dekoratīvi eklektiskā manierē tomēr nevarēja būt produktīva, tā veda
acīmredzamā strupceļā. Ne velti jau laikabiedri tai veltīja pamatīgu, pat
iznīcinošu kritiku. Arhitekts A. Vanags jau pieminētajā rakstā atzīmēja:
“Citi, rādās, saprot zem “modernā stila’’ pilnīgu bez likumību, kur katrs var
fantazēt un ķēmoties, kā tik ienāk prātā, bez garšas, bez konsekvences. …lai
minam… namu uz Antonijas un Alberta ielu stūra. Žēl šī glītā apgabala, žēl
iztērētā darbaspēka un materiāla! Šai līdzīgu fasādi redzam arī šķūņu ielā (te
domāta ēka Šķūņu ielā 12/14, 1902, arh. H. Šēls un F. Šefels – aut.).
Skaidri manāms, ka šo abu “mākslas darbu’’ tēvs gribējis par vari būt “moderns’’
un radīt kaut ko oriģinālu. Iztērētais laiks būtu varējis tikt labāki
izlietots…’’
Tomēr nevar noliegt, ka šodien šīs celtnes šķiet
ne tikai impozantas, bet izraisa arī pozitīvu emocionālo iespaidu, ko rada gan
augstais detaļu kultūras līmenis un to izpildījuma kvalitāte, gan
profesionālisms kompozīcijas dekoratīvajā izveidojumā. To it īpaši var teikt
par efektīgo ēku Liepājā, Kūrmājas prospektā 2/4/6 (1908 – 1911), kā arī
vairākiem pazīstamā Rīgas arhitekta akadēmiķa H. Šēla un viņa līdzstrādnieka F.
Šefela darbiem – ēkām smilšu ielā 8, Ģertrūdes ielā 10/12 (abas 1902) u. c.
Dekoratīvo
formu spēles efektīguma, daudzveidīguma un kompozīcijas virtuozas
piesātinātības ziņā neviena celtne tomēr nevar līdzināties civilinženiera
M. Eizenšteina darbiem Rīgā – dzīvojamām ēkām Alberta ielā 2 un 2a (1906),
4 un 6 (1904), 8 (1903) 13 (1904), Strēlnieku ielā 4a (1905) un Elizabetes ielā
10a un 10b (1903). To fasādes burtiski pieblīvētas ar visdažādākajiem
jūgendstila dekoratīvajiem elementiem, var tikai apbrīnot autora neizsmeļamo
fantāziju. Tiesa, M. Eizenšteins daudz ko ir tieši nozīmējis no
publicētiem ēku fasāžu paraugiem, kuri nāk no Vācijas. Viņa radītais ansamblis
(visas ēkas koncentrētas pavisam nelielā teritorijā, bet Alberta ielā piecas no
tām stāv cita citai līdzās) ir patiesi unikāls, taču to nevar nosaukt par
raksturīgu ne Rīgas, ne Latvijas arhitektūrai.
It
sevišķi Rīgā jūgendstils jau no savas attīstības pirmsākuma ieguva izteikti
racionālistisku nokrāsu, kas izpaudās arī izmaiņās pilsētas apbūves principos.
Izplatījās sekciju tipa dzīvojamās ēkas, kuru plānojums ir tuvs raksturīgajam
mūsdienu dzīvojamo ēku un dzīvokļu plānojumam. 1911. – 1913. Gados, realizējot
arh. V. Reslera priekšlikumu, kurš ieguva augstāko novērtējumu projektu
konkursā, uzcēla t. s. Forburgu – dzīvojamo kvartālu starp tagadējām Ausekļa,
Sakaru un Eksporta ielām un Vašingtona laukumu. Tas bija pirmais mēģinājums
kvalitatīvi jaunā pakāpē veidot dzīvojamo vidi, kompleksi apbūvēt veselu
kvartālu. Līdzīgi, tikai mazākā apjoma būvniecības piemēri ir Ķergalvja nams
K. Valdemāra ielā 33 (1311, arh. E. Frīzendorfs), Ozoliņa nams
Brīvības ielā 88 (1910, arh. K. Pēkšēns, E. Pole un J. Alksnis,
inž. V. Keldišs), t. s. Upīša pasāža Marijas ielā 16 (1914, arh. A. Vanags)
u. c. celtnes.
Jūgendstila
būtiskākās strukturālās likumsakarības, kuru pamatā ir ēku iekšējās telpiskās
uzbūves un tās mākslinieciskā koptēla saistības apzināšana, pamatīgi iesakņojās
Latvijas arhitektūrā jau ar pirmajiem stila attīstības soļiem. Dzīvojamo ēku
fasādēs izzuda vienmērīga ritmika, logailas kārtoja atbilstoši iekštelpu
izkārtojumam tā, lai istabās būtu ērti izvietot mēbeles, logi nebūtu kaktos.
Jāpiebilst, ka lauku muižu arhitektūrā šis paņēmiens attīstījās jau eklektisma
periodā. Izplatījās erkeri, kas ciešajā apbūvē jūtami uzlabo telpu vēdināmību,
izgaismotību un izsauļotību. Fasādes ieguva plastiski dinamisku raksturu. To
visu var redzēt pirmajā “tīra’’ jūgendstila darinājumā - dzīvojamā ēkā Rīgā,
Audēju ielā 7 (1899, arh. A. Ašenkampfs), kā arī ēkās Tallinas ielā 23
(1901, arh. K. Pēkšēns un E. Laube), Smilšu ielā 2 un Kaļķu ielā 11
(abas 1902, arh. K. Pēkšēns), Kalēju ielā 23 (1903, arh.
P. Mandelštams). Visām tām fasādes gan ir vēl bagātīgi ornamentētas un
rotātas skulpturāliem elementiem, kas ir vispār raksturīgi agrajam
jūgendstilam, taču ornaments te nav primārais, tas nenosaka, bet vienīgi
papildina kompozīcijas koptēlu. Ornaments izmantots apmēram tāpat kā
rotaslietas, kas pieskaņotas apģērbam.
Zināmā
mērā līdzīgi šīm Rīgas celtnēm, visumā racionālistiski, bet bagāti rotāti
ornamentāliem izgreznojumiem jūgendstila darinājumi, kas burtiski apbur ar savu
krāšņo formu spēli, citās Latvijas pilsētās parādījās ar zināmu nobīdi laikā.
Tādas ir ēkas Liepājā, graudu ielā 44 (1909) un 27 (bijušā viesnīca “Astorija’’
un kinoteātris, 1912 – 1913), Republikas ielā 17 (1912, arh. V. Krūmiņš)
un Dzintaru ielā 14 un 16 (abas savdabīgi koka arhitektūras pieminekļi), kā arī
Daugavpilī, Saules ielā 41, kuras fasāde veidota, izmantojot Leipcigas
arhitekta F. Roha izstrādātu fasādes zīmējumu.
Iepriekšējā,
eklektisma laikmeta arhitektūrā zināmā mērā kanonizētie viendabīgie fasāžu
kompozīcijas paņēmieni, vienmērīgā ritmikā jau paši par sevi bija
priekšnoteikums, lai atsevišķi ierindas apbūves elementi “saliptu’’, radītu
harmonisku vienotību pilsētvidē. Protams, sarindojot pilnīgi vienādas ēkas,
nerodas ansamblis, bet garlaicīgi nomācoša vienmuļība. Eklektisma apbūvē ēkas
ar pilnīgi identiskām fasādēm sastopamas samērā reti. Tās vienmēr ir pietiekami
atšķirīgas, lai rastos ansambļa noskaņa. Jūgendstilā vērojams gandrīz tas pats,
taču kvalitatīvi atšķirīgā veidā. Slēgtajā kvartālu apbūvē jūgendstilam
raksturīgie erkeri, zelmeņi, tornīši, rizalīti un u. c. apjoma elementi un
arhitektoniskās detaļas pilsētbūvnieciskā aspektā, vizuāli uztverot ielu telpu
kopumā, kļūst it kā neatkarīgas no katras atsevišķas celtnes apjoma un veido
īpašu formu kopumu, kas kļūst viengabalains, optiski saplūst un harmonē
apkārtējā pilsētvidē. Tas, kā arī izlīdzsvarots detaļu mērogs nodrošina
ansambļu raksturu jūgendstila apbūvei, kaut arī pašam stilam nav izteiktas
formu viengabalainības.
Jūgendstila,
tāpat eklektisma laika apbūvē, ir nemazums piemēru, kur arhitekti savās būvēs
apzināti centušies izvērtēt vides kontekstu, radīt ansambli. Tā, piemēram,
arhitekts V. Bokslafts, 1903, ceļot Lielās ģildes kantoru un dzīvojamo ēku
Rīgā, Amatu ielā 4 fasādēs, kas pavērstas pret neogotiskajiem abu ģilžu namiem,
ar gotiska rakstura ciļņiem izrotāja logailu apmales, kā arī stūra erkeri, kuru
vainago smails tornītis, piešķirot arī šai ēkai kopumā gotisku noskaņu, bet
fasādi, kas iziet uz zirgu ielu, veidoja historizētam (orderu eklektismam)
tuvās formās, jo šajā ielā turpat līdzās atrodas 18. gs. beigu (virģeru
klasicisma) pieminekļi. Izveidojās viena no emocionāli iedarbīgākajām vietām
visā Vecrīgas apbūvē V. Brokslafa radīto ēku var uzskatīt arī par
eklektisma darinājumu, taču tāds ir tikai pirmais virspusējais iespaids. Ēkas
apjomu plastika, silueta dinamisms, logailu kārtojums un atsevišķas apdares
detaļas, it īpaši interjera, pilnīgi iekļaujas jūgendstila mākslinieciskajā
sistēmā. Iekšējā uzbūve eksterjerā atspoguļojās tieši, telpiski strukturālās
kategorijās, nevis asociatīvās formās veidotā apdarē.
Savukārt
arhitekts A. Šmēlings, projektējot īres namu Rīgā, Brīvības ielā 68,
sākumā to iecerēja līdzīgu Maskavā vai Pēterburgā izplatītajam t.s. jaunkrievu
stila celtnēm. Tomēr galu galā viņš izvēlējās pavisam citu stilistiku,
proporcijas, siluetu un apjomu kompozīciju, kas tieši sasaucas ar
“Bingnerhofu’’ – īres namu, kas atrodas uz pretējā Brīvības un Ģertrūdes ielu
stūra – lai radītu, kā viņš pats izteicās, ansambļa noskaņu pilsēttelpā.
Zīmīgi, ka A. Šmēlinga celtnei (to uzbūvēja 1903. gadā) visas apdares
detaļas ir principiāli atšķirīgas no “Bingnerhofa’’.
“Bingnerhofu’’
uzcēla 1900. gadā arhitekta V. Neimaņa vadībā, izmantojot Berlīnes
arhitekta A. Grīzekes fasādes skices. Ēkas nosaukums radās par godu vienam
no Rīgas namu būves akciju sabiedrības dibinātājiem Ā. fon Bingneram, kurš
bija arī šīs būves iniciators. Sabiedrība izvirzīja uzdevumu radīt lētākus
dzīvokļus, uzlabojot to plānojuma tipu un labiekārtojumu. “Bingnerhofa’’
arhitektūra jūtami atšķiras no Rīgā līdz tam celtajām dzīvojamēkām ar
sarežģītāku, iekštelpu funkcijai labāk atbilstošu logailu kārtojumu, fasādēs
izceļas erkeri un rizalīti, kurus vainago augsti zelmiņi. Zelmiņu apdarē
izmantoti romantiski stilizēti vācu renesanses motīvi. Ļoti ir ornamentāli
ciļņi, kas aizpilda ailstarpes starp stāvu pārsegumu līmeņos – motīvs, kas
būtiski iespaidoja jūgendstila dekoratīvo paņēmienu tālāko attīstību Rīgas un
visas Latvijas arhitektūrā. Laikabiedri šo ēku, acīmredzot uztveres zināmas
tradicionalitātes dēļ visbiežāk gan pieskaitīja neostiliem. Arhitekts
A. Vanags, piemēram, rakstīja: “Labi vēl tur, kur par pamatu kompozīcijai
paturēts vēl kāds no “veciem’’ stiliem un uz šī pamata cik necik veikla
mākslinieciska roka raudzījusi tālāk strādāt, kā to redzam, par piemēru pie
“Bungnerhof’’ fasādes, kuru vācu laikraksti savā laikā diezgan nevarēja slavēt,
kur par pamatu ņemtās vācu atdzimšanas formas…’’
Jāpiebilst, ka augstiem trīsstūrveida zelmiņiem
Rīgā bija spēcīgs vēsturisks konteksts – tādu bija vēl pietiekami daudz
Vecrīgas viduslaiku apbūvē, un daļa no tiem bija apdarināti renesanses vai
barokālās formās, bet “Bingnerhofa’’ zelmiņu asociācijas ar Melngalvju namu ir
acīmredzamas. Kopumā lietas būtībai atbilstošāks šīs ēkas vērtējums radās
nedaudz vēlāk. 1905. Gadā publicists un kritiķis Ā. Berkholcs
rakstīja: “…lai rastos “stila” darinājums, nebūt nav jābūt izmantotam
renesanses, rokoko utt. mantojumam. Stilu veido vienkāršība, mērķtiecīgums un,
kas ir gandrīz vai vissvarīgāk, pareiza materiālu izmantošana.
“Bingnerhofa” arhitektūra atstāja jūtamas pēdas
jūgendstila attīstībā ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Nostabilizējās
jūgendstila mākslinieciski formāls novirziens, ko nosacīti var dēvēt par
“romantisko jūgendstilu”.
Šai ievirzei visumā atbilstoša nozīmīga celtne gan
radās jau vēl pirms “Bingnerhofa”. Tā ir Cesvaines pils, kuru uzcēla
1896. gadā pēc Berlīnes arhitektu H. Grīzebaha un A. Dinklāges
projekta. Varenā laukakmeņu mūrī veidotā būve “ieaugusi” Vidzemes vidienes
paugurainajā ainavā, tā parādās gluži kā mirāža, atklājot skatienam aizvien
jaunus un jaunus arhitektonisko formu spēles efektus. Ēkas gleznainā būvmasu
kompozīcija no trim pusēm aptver pusatvērtu pagalmu, un te vienlaikus sakopotas
gan romānikas, gan gotikas, gan renesanses, gan baroka formas, taču atšķirīgi
no eklektismā ierastām. Ārkārtīgi sarežģītais apjomu kārtojums visumā jau
atbilst jūgendstila paņēmieniem, turklāt lielākā daļa vēsturisko formu
traktētas vispārīgi stilizētā, romantizētā garā.
“Romantiskais jūgendstils” ap 20. gs. pirmās
desmitgades vidu kļuva visai raksturīgs pilsētu īres namu arhitektūrā. Šajā
ievirzē veidotas, piemēram, ēkas Rīgā, K. Valdemāra ielā 23 (1901, arh.
A. Gīzeke, H. Šēls, F. Šefels), Brīvības ielā 12 (1903, arh.
K. Pēkšēns, E. Laube), K. Pēkšēna celtie nami Rīgā, Elizabetes
ielā 13 un Avotu ielā 1 (1904), Noliktavas ielā 5 (1905) u. c.; Liepājā, Peldu
ielā 38 (1902, arh. M. Berči), Kuldīgā, Liepājas ielā 9, Ventspilī, Pils
ielā 30 (1901) u. c. celtnes.
Romantiskā ievirzē jūgendstils izplatījās arī
individuālo dzīvojamo ēju arhitektūrā. Tā pirmsākumi meklējami jau 19. gs.
septiņdesmitajos gados angļu mākslinieka V. Morisa un arhitektu
F. Veba un N. Šova daiļradē. Latvijā tipiskas šāda stila villas ir
Liepājā, Liepu ielā 27 (1913, Drēzdenes arhitekta G. Jenikes projekts) un
Kūrmājas prospektā 16 (1900, arh. P. M. Berči), Cēsīs, Palasta ielā
11 (1911, arh. V. Reslers un H. Johansons), Rīgā, Baložu ielā 10
(1900, arh. A. Gīzeke un R. Donbergs), kā arī virkne ēku Mežaparkā,
kas celtas pēc F. Šefela, V. Neimaņa, K. Pēkšēna u. c. arhitektu
projektiem, bet sevišķi daudz – kopskaitā vairāk nekā 40 – pēc arhitekta
G. Tīzenhauzena projektiem.
Visās šajās ēkās no vēstures nākušie zelmiņu
motīvi, kā arī parasti diezgan bagātā jūgendstila ornamentālā apdare organiski
saaug ar sava laika prasību diktētu celtnes māksliniecisko tēlu. Zelmiņi bija
arī viens no efektīgākajiem līdzekļiem ēkas plastiskās izteiksmes
bagātināšanai. Tas bija īpaši nozīmīgi slēgtajā perimetrālajā apbūvē, kur
celtne pilsēttelpā lielākoties uztverama tikai ar vienu fasādi.
Pamazām romantizētās, retrospektīvā rakstura
apdares detaļas izzuda, bet aizvien jūtamāk iezīmējās zināms formu
stateniskums, vertikālisms fasāžu kompozīcijā. To izcēla logailu kārtojums, kā
arī vairākiem stāviem caurejošas vertikālas, ornamentālas joslas, vadziņas,
lizēnas vai pilastri. Dažkārt tie šķērso arī logailas, sadalot tās vairākās augstās
vai šaurās daļās. Ļoti izplatījās erkeri. Gandrīz vai obligāta kļuva no pārējās
fasāžu virsmas atšķirīga ailstarpu apdare starpstāvu pārsegumu līmenī. Tās
nereti aizpildīja arī ar ornamentāliem ciļņiem, ornamentālo dekoru pilnīgi
pakļaujot arhitektoniskajai pamatformai. Var pat runāt par īpašu “statenisko
jūgendstilu”.
Zināmā mērā stateniskums ir tīri formāls
kompozīcijas paņēmiens. Tas sasaucas ar iemīļotajām un izplatītajām jūgendstila
formu proporcijām gandrīz vai visos mākslu vizuālo veidos. Bez tam vertikālas
būvformas asociējas arī ar gotiku, bet jūgendstils viduslaiku arhitektūra
(tieši gotikā) saskatīja lietišķuma, formu loģikas un racionālisma iemiesojumu.
Tik tiešām, gotikā viens no galvenajiem mākslinieciskās izteiksmes nesējiem ir
noteiktā būvmateriālā realizēta telpiskā konstrukcija. Arī jūgendstila celtnēs
stateniskumam bija savs racionāls kodols: forma sasaucas ar funkcijas
diktētajām celtņu telpiskās struktūras īpatnībām. Sevišķi tas attiecas uz
daudzstāvu dzīvojamajām ēkām, kurās citas virs cita atrodas stāvi ar identisku
plānojumu. “stateniskajā jūgendstilā” racionālistiskās tendences ieguva
viskonsekventāko izpausmi. Šis novirziens ir arī viens no visizplatītākajiem
daudzu Latvijas pilsētu (izņemot Latgales) arhitektūrā. It īpaši Rīgā.
Viena no pirmajām ēkām, kuras fasādē uzsvērts
kompozīcijas vertikālisms, ir īres nams Rīgā, Lāčplēša ielā 18 (1906, arh.
J. Alksnis). Tā fasādē, it īpaši zelmiņos, vēl saglabājies ļoti grezns,
ekspresīvs ornamentālais rotājums, kas uztverams jau pa gabalu. Bagātīgi
ornamentēta ir arī uzsvērti stateniskās formās komponētā ēkas Baznīcas ielā 3
(1907, arh. F. Šefels) fasāde, taču te jau ornaments uztverams tikai tuvplānā,
vērīgāk ielūkojoties. A. Leitnera velosipēdu fabrikas Brīvības ielā 139 (1907,
arh. V. Bokslafs) fasādē ornaments parādās tikai delikāta pērēju virknes motīva
veidā vadziņās, kas paceļas no otrā stāva līdz pat dzegai.
Ornaments fasādēs var arī nebūt nemaz, kā,
piemēram, īres namiem Rīgā, Ģertrūdes ielā 54 (1909) un Antonijas ielā 13
(1910, abiem arh. A. Vite), Vidus ielā 11 (1909, arh. K. Pēkšēns), Miera ielā 3
(1912, arh. A. Šmēlings ar līdzstrādniekiem).
Šajā stilistikā iekļaujas arī skola Zeļļu ielā 4
(1910, arh. R. Šmēlings) un trīs ēkas, ko Rīgā uzcēla pēc pasaulslavenu
arhitektu projektiem. Tie ir divi ražošanas
apvienības VEF korpusi, kas celti pēc P. Bērensa
projektiem – pagalma ar torni (1913, F. Zeiberliha būvvadībā) un Brīvības un
Bērzaunes ielu stūrī (1914, F. Šefela būvvadībā; jumta stāvs nav realizēts), kā
arī bijušā Pētera baznīcas pastorāta ēka Vaļņu ielā 20 (nojaukta pēc 2.
Pasaules kara, celta 1910. gadā B. Bīlenšteina vadībā pēc H. Van de Veldes
projekta).
Daudzas no šīm ēkām it kā bija apsteigušas laiku
un drīzāk līdzinās tām, kas celtas jau pēc 1. pasaules kara. Taču vairumā
gadījumu “stateniskā jūgendstila” celtnes izceļas ne tikai ar izkoptu būvapjomu
plastiku un proporcijām, bet arī ar filigrāni nostrādātām ornamentālām detaļām,
kuru mijiedarbe ar arhitektonisko pamatformu ir mākslu sintēzes labāko paraugu
līmenī.
Rīgā ir ne viena vien vieta, kur apkārtējās
pilsēttelpas raksturu pilnībā nosaka “stateniskais jūgendstils”, piemēram,
vairākos Skolas ielas posmos, Brīvības ielā starp Ģertrūdes un Stabu ielām,
Stabu ielā 91 un 93 (1909
1910, arh. B. Bīlenšteins), Ģertrūdes 30, 32 un 34
(1909 – 1911, arh. J Alksnis un E. Laube) un citur. Sevišķi raksturīgus un
mākslinieciski izteiksmīgus “stateniskā jūgendstila” darbus radīja J. Alksnis
(ēkas stabu ielā 19, 1908, Lāčplēša ielā 35, 1909, Brīvības ielā 57, 1909,
Marija ielā 15, 1910 u. c.), E. Laube (K. Valdemāra ielā 37, Brīvības ielā 85,
Kijevas ielā 33 – visa 1912 u. c.), K. Pēkšēns (Hospitāļu ielā 5, 1910,
Brīvības ielā 170 un 172, 1911, Brīvības ielā 148, 1912 u. c.). Te minēta tikai
pavisam niecīga daļa no šo meistaru ražīgās daiļrades. Tie visi lielākoties ir
īres nami, taču “stateniskais jūgendstils” ir raksturīgs arī sabiedrisko ēku,
visvairāk – banku arhitektūrā. Rīgā tādas ir bijušas bankas Tērbatas ielā 14
(1909, arh. K. Pēkšēns un A. Medlingers), Smilšu ielā 3 (1910, arh. A.
Medlingers un H. Zeiberlihs), Smilšu ielā 1 (1912, arh. J. Alksnis), Brīvības
ielā 33 (1912, arh. E. Laube), Smilšu ielā 6 (1912, arh. V. Bokslafs), kantoru
un biroju ēkas Vaļņu ielā 2 (1911, arh. E. Frīzendorfs), Brīvības ielā 22
(1914, arh. P. Mandelštams), Brīvības ielā 24 (1914, arh. H. Tīmers), Vaļņu
ielā 9 (1914, arh. R. Heršelmanis).
Visu šo ēku ārējā veidolā skaidri jaušama
iekštelpu telpiskā struktūra. Bankām sabiedriskās telpas parasti atradās divos
apakšējos stāvos, bet augšstāvos – dzīvokļi, kantoru namiem vienu vai divus
apakšējos stāvus aizņēma veikali. Tas arī atspoguļojas fasāžu perforācijā ar
lieliem iestiklojumiem apakšējā un “parastiem” logiem augšējā daļā.
Arhitektoniski ļoti izteiksmīgajā ēkā Grēcinieku ielā 8 (1911, arh. P. Mandelštams)
trīs apakšējos stāvos atradās tirdzniecības telpas, divos augšējos – dzīvokļi.
Šī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa izskats gan tika izkropļots 1985.
gadā, kad daļēji aizmūrēja lielās, filigrāni izstiklotās vitrīnas un iebūvēja
logus ar rupjiem, ļoti bieziem impostiem.
Tipiski “stateniskā jūgendstila” pieminekļi ir
pretalkohola biedrības “Ziemeļblāzma” nams Vecmīlgrāvī (1910, celts pēc
sabiedriskā darbinieka un filantropa A. Dombrovska idejas un par viņa
līdzekļiem), ēkas Cēsīs, Rīgas ielā 20 (1913), Jelgavā, Akadēmijas iela 28,
Ventspilī, Kārļa ielā, Kuģinieku ielā 2 un Pils ielā 54 (1911, inž. R. Frišs),
Kuģinieku ielā 7 (1911, mūrniekmeistars E. Vitomskis), Kuldīgas ielā 15 (1910,
mūrniekmeistars E. Bauls) un 17 (1911, E. Vitomskis). Visai savdabīga ir divu
pēdējo ēku būvvēsture. Ēku Kuldīgas ielā 15 vainago vizuāli efektīgs, ar
reljefām, plastiski liektām jūgendstila līniju joslām rotāts zelminis, taču
projektā precīzi tāds bija paredzēts kaimiņu namam Kuldīgas ielā 17.
Celtniecības laikā abas ēkas it kā apmainījās iecerētajiem zelmiņiem.
Acīmredzot šī “kaimiņu būšana’’ varēja notikt arī tāpēc, ka abi projektu autori
un vienlaicīgi arī būvuzņēmēji bez tam bija arī kolēģi pilsētas būvvaldē.
Ārpus
Rīgas visvairāk “stateniskā jūgendstila’’ celtņu ir Liepājā: īres nami Kuršu
ielā 17 (1908, arh. M. Berči) un 21 (1910, arh. M. Berči; šīs ēkas kāpņu telpā
ir unikāli, oriģinālā saglabājušies jūgendstila figurālie gleznojumi), Graudu
ielā 34 (ap 1910), Pasta ielā 1 (1912), Graudu ielā 45 (1913, inž. Č. Karrs;
šai ēkai, kuras divos apakšējos stāvos bija veikali, izkropļota fasāde,
aizmūrējot vitrīnas) un 36/38 (1913, arh. M. Berči), Komunālā ielā 18 (1913),
Kuršu ielā 32 (1914), Klaipēdas ielā 6 (1914) u. c., kā arī teātris Teātra ielā
4, kuru uzcēla 1909. Gadā pēc Drēzdenes arhitektu V. Losova un M. H. Kīnes
projekta E. Strandmaņa vadībā.
Starp
racionālistiskajiem jūgendstila strāvojumiem Latvijas arhitektūrā īpaša vieta
ir t. s. nacionālajam romantismam. Tas bija loģisks sava laika sabiedriskās
esamības īpatnību atspoguļojums sabiedriskajā apziņā. 20. Gs. Sākumā, noritot
sevišķi straujam urbanizācijas procesam, aizvien spēcīgākas ekonomiskās
pozīcijas iekaroja latviešu buržuāzija. Izmainījās pilsētu iedzīvotāju
nacionālais sastāvs. It īpaši Rīgā, kur strauji pieauga latviešu iedzīvotāju
īpatsvars. Namīpašnieku vidū latviešu skaits sasniedza 44.7% (31.5% - vācieši,
10.4% - krievi). Latvijā ik gadus iznāca ap 300 laikrakstu un 160 dažādu
nosaukumu žurnālu latviešu valodā. Aktīvu radošo darbību izvērsa latviešu
arhitekti, E. Laube tūlīt pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas kļuva par
šīs augstskolas docentu, pedagoģisko darbību savienodams ar plašu būvpraksi.
Viena no latviešu kultūras dzīves koncentrācijas vietām bija arhitekta K.
Pēkšēna darbnīca, kurā kādu brīdi pastrādāja gandrīz visi jaunākās paaudzes
latviešu arhitekti. Pēkšēna namā Alberta ielā 12 atradās arī gleznotāja J.
Rozentāla darbnīca un dzīvoklis, tajā neilgu laiku dzīvoja arī rakstnieks R.
Blaumanis. K. Pēkšēna daudzpusīgo darbību raksturo arī fakts, ka viņam
piederēja centrālapkures iekārtu montāžas uzņēmums, kas bija viens no
lielākajiem Rīgā un darbojās arī pēc arhitekta nāves līdz pat 1940. gadam.
20.
gs. Sākumā Rīgā strādāja pavisam 10 latviešu tautības arhitekti, taču pēc viņu
projektiem pilsētas centrā (ieskaitot arī 19. Gs. otrās puses apbūvi) uzcelts
ap 40% no visām ēkām. Viņu vidū visražīgākais bija K. Pēkšēns – ap 250 kapitāla
daudzstāvu mūra ēku autors. Pēc J. Alkšņa projektiem uzcēla ap 130, I.
Devendrusa – ap 100, O. Bāra – ap 90, E. Laubes – ap 83, A. Vanaga – 71, J.
Gaiļa – ap 15, A. Malvesa un M. Nukšas – ap 20, E. Poles – ap 40 daudzstāvu
namu. Katrs no viņiem ir arī daudz koka ēku autors, gandrīz visi cēla arī ārpus
Rīgas.
Metodi, kā iemiesot nacionālās identitātes ideju
būvmākslas darinājumā, precīzi noformēja E. Laube. Viņš kā galveno atzina
celtnei izvirzīto uzdevumu
(būvprogrammas) nevainojamu funkcionālo
atrisinājumu, patiesu dabisku būvmateriālu izmantojumu, izvairoties jebkādu
imitāciju, kā arī pievēršanos nacionālo tradīciju, kultūrmantojuma radošai
apguvei. Žurnālā “Zalktis’’ slējās viņš rakstīja: “Pateicoties mūsu senlaiku
lietu krājumam, mums latviešiem ir dota iespēja nogremdēties mūsu senču garā,
un jo vairāk mēs to darīsim, jo vairāk vecais gars atjaunosies iekš mums un
atjaunotā spēcīgākā veidā pārņems katru no mums un visu mūsu dzīvi, mūsu
darbus. Tad arī mūsu būves izrādīs raksturu, kas būs pilnīgi pastāvīgs,
latvisks.’’ Tajā pat laikā E. Laube brīdināja no provinciāla lokālpatriotisma:
“…būtu tomēr ļoti nepareizi, ja mēs noslēgtos pret visiem svešiem un
vēsturiskiem iespaidiem, pret visu ārzemniecisku. Mūsu uzdevums ir visu redzēto
patstāvīgi pārstrādāt un pie savas ražošanas vispirmā kārtā noklausīties
balsis, kuras pauž mūsu latviskā sajūta un kuras mums čukst lēni laika gars.’’
Žurnāla redakcijas piezīmē pie Laubes raksta uzsvērts, ka bez savas īpatnējās
būvniecības nav iedomājama nevienas tautas kultūra, bet, tā kā pilsētu apbūvē
nav nekādu latviska būvstila tradīciju, tad “īpatnēji latviskam būs jāaprobežojas
pirmā laikā uz ornamenta izkopšanu ārā un iekšsienā’’, bez tam “viss drīzākā
laikā mums jāpiegriežas mūsu vietējo materiālu izmantošanai un jāpieslienas
vairāk ziemeļniekiem nekā dienvidniekiem.’’
Pirmās
nacionālā romantisma celtnes Rīgā parādījās 1905. Gadā – krietnu laiku pirms šī
raksta publicēšanas. Tie ir īres nami Lāčplēša ielā 4 (arh. K. Pēkšēns) un A.
Čaka ielā 26 un A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 (abas pēdējās – arh. K.
Pēkšēns un E. Laube). Šo ēku arhitektoniskais ir paskarbi smagnējs, bet ar
izteiksmīgu siluetu, akcentētām jumtu plaknēm, samērā skopu, bet rūpīgi
pārdomātu ornamentiku, kuras motīvi nāk no etnogrāfijas vai tautas lietišķās
mākslas. Izmantoti dažādi apdares materiāli akcentējot to dabisko toni,
tekstūru vai faktūru kā svarīgu kopējās kompozīcijas elementu. Visās ēkās ir
logi ar nošļauptām logailu augšdaļām, kas izraisa zināmas asociācijas ar
monumentālajām divslīpu jumta silueta formām tautas koka celtniecībā. Katra no
šīm ēkām ir samērā atšķirīga, taču visas ir it kā kāda pirmatnēja, lietišķa
spara apdvestas.
Latviešu
arhitektiem viņu mākslinieciskajos meklējumos zināmu impulsu deva tā laika
Somijas arhitektūra. E. Laube, A. Vanags u. c. Rīgas arhitekti bija apmeklējuši
šo zemi, iepazinušies ar turienes kolēģu daiļradi, pastāvēja arī cita veida
tieši radošie kontakti. Somijas robežai pāri bija pārskanējuši L. Sonka, E.
Sārinena u. c. somu arhitektu vārdi. Žurnāla “Vērotājs’’ slejās J. Rozentāls
1905. Gadā publicēja rakstu sēriju par Somijas mākslu un arhitektūru. Kā raksturīgākās
somu jaunākās būvmākslas iezīmes viņš minēja dabisku būvmateriālu patiesīgu
izmantošanu, funkcionāli ērtu plānojumu, asimetriju, ievirzi uz spēcīgu
ansambļa iespaidu, akcentētu apjoma plastiku. Viņš uzsvēra, ka galvenais tomēr
ir “dzīvības pilna fantāzija, kas nav apmierināma vienīgi ar nepieciešamo
praktisko un solīdo, bet kas rada pati savu burvju pasauli.’’
Gan
Latvija, gan Somija bija cariskās Krievijas nacionālās nomales, kurās bija
virkne analoģisku apstākļu sociālekonomikā, nacionālajā jautājumā, kultūrā utt.
Arī arhitektūrā, kas visspilgtāk parādījās jūgendstila nacionālā romantisma
ievirzē, analoģija ir vēsturiska likumsakarība. Nekādā gadījumā nevar runāt par
Somijas prototipu atdarināšanu. Zīmīgi, ka arī paši somu arhitektūras teorētiķi
un pētnieki gan toreiz, gadsimta sākumā, gan arī mūsdienās somu nacionālo
romantismu neuzskata kā kaut ko specifiski nacionālu, bet gan kā sava laika
Eiropas un arī pasaules būvmākslas labāko sasniegumu sintēzi, kas pieveidota
atbilstoši vietējiem ziemeļnieciskajiem apstākļiem.
Ir,
protams, jūtama vizuālā līdzība starp nacionālā romantisma celtnēm Latvijā un
Somijā, taču tikpat jūtamas ir arī atšķirības. Somu būves ir daudz
vispārinātākām būvmasām, it kā skarbākas, lapidārākas, retāk sastopamas logailas
ar nošļauptajām augšdaļām, tikpat kā nav ornamentu. Latviešu – nedaudz
“vieglākas’’, rotaļīgākas krāšņākas dekoratīvajā apdarē.
Rīgā
redzama no Somijas nākusi celtne – īres nams J. Alunāna ielā 2a jeb A. Pumpura
ielā 5, kuru pēc somu arhitektu G. Vazašernas un G. A. Lindberga projekta
uzcēla1906. gadā arh. A. Vanaga vadībā. Minētā ēka izceļas ar dzīvokļu (tiem
bija 7 – 9 istabas) augstvērtīgu plānojumu un perfektu apdari. Smagnējā fasādes
kompozīcijā dominē tumšs, rupji fakturēts apmetums, kurā iestrādātas vienkāršas
dekoratīvas granīta josliņas. Pelēkā somu granītā veidots arī rustikālais
cokols un kaltie portāli. Citu materiālu vai dekoratīvu elementu te nav. Toties
tanī pat laikā celtā ēkā Tērbatas ielā 33/35 (arh. K. Pēkšēns, E. Laube)it kā
viengabalainajā fasādē redzam gan dažādu faktūru apmetums, gan sarkanais
apdares ķieģelis, gan tumšu akmens šķembu apšuvums, gan koks, gan metāls (ar
nolūku eksponētas logailu metāla pārsedzes). Kompozīcijā svarīga nozīme bija
arī etnogrāfisku motīvu ornamentam uz balkona parapeta (iznīcināts remontdarbos
1973. gadā).
Rīgā
visvairāk nacionālā romantisma ievirzē strādāja A. Vanags, E. Laube un K.
Pēkšēns. Kā nozīmīgākās un mākslinieciski izteiksmīgākās A. Vanaga celtnes var
minēt ēkas Brīvības ielā 58 (1906), K. Barona ielā 30 (1907), 37 (1911), 62
(1909) un 64 (1911), A. Čaka ielā 64 (1909) un 70 (1910) u. c. E. Laubes –
Brīvības ielā 37 (1909), 47 (1908) un 62 (1908), Lāčplēša ielā 70, 70a un 70b
(1909, šo būvkompleksu dēvēja par “Romanova bazāru’’ – pēc vecā Lāčplēša ielas
nosaukuma), Ģertrūdes ielā 23 (1909), Alberta ielā 11 (1908), A. Čaka ielā
83/85 (1909) u. c., K. Pēkšēna – Kronvalda bulvārī 10 (1907, kopā ar E. Laubi),
Brīvības ielā 197 (1907), Ģertrūdes ielā 46 (1908) u. c. Līdzīgā manierē
darbojās arī A. Malvess, daļēji arī E. Pole, J. Alksnis, O. Bārs. Nacionālā
romantisma celtnes viegli pamanīt pilsētas apbūvē, taču tajā pašā laikā tās, kā
jebkurš profesionāli augstvērtīgs jūgendstila darinājums, nevainojami ierakstās
apkārtējā vidē. Sevišķi efektīgs ir četru nacionālā romantisma ēku ansamblis K.
Valdemāra ielā 67, 69, 71 un 73 (1909 – 1910, arh. E. Laube, A. Vanags).
Nacionālā romantisma mākslinieciskās izteiksmes
līdzekļi un paņēmieni bija tik iespaidīgi, ka tos savā daiļradē nereti
izmantoja arī vietējie Rīgas vācu arhitekti, piemēram A. Šmēlings ( īres nams
Ģertrūdes ielā 38, 1907), B. Bīlenšteins (ēkas Kijevas ielā 15, 1909 un 17,
1910). Tipiskā nacionālā romantisma gara ieturēts V. Bokslafa celtais
Āgenskalna ūdenstornis Alises ielā 4 (1910), īres nams L. Nometņu ielā 47
(1909), un Krusta baznīca Rīgā (1909, kopā ar arh. E. Frīzendorfu). Daļēji šīs
formas jūtamas arī V. Bokslafa celtajā Dubultu baznīcā.
Liepājā
nacionālā romantisma formās dažkārt darbojās arhitekts M. Berči (īres nams
Raiņa ielā 1, 1910), taču pati raksturīgākā nacionāla romantisma celtne Liepājā
ir nezināmā autora celta ēka Tirgoņu ielā 4 jeb Pasta ielā 2, kuras
arhitektoniskajā veidolā var saskatīt šī stilistiskā novirziena formālo
atribūtiku gandrīz pilnā apjomā. Ar Liepājas apbūvi saistīts arī somu nacionālā
romantisma dižmeistara L. Sonka vārds. Pēc viņa projekta inž. Č. Karra vadībā
1912. gadā uzcēla zviedru konsula T. P. Ekbloma namu Dzintaru ielā 23. Tiesa,
šī ēka radās tad, kad nacionālais romantisms bija jau “nogājis no skatuves’’.
Tās Liepājai varbūt pat pasvešā arhitektūra raksturīga L. Sonka
mākslinieciskajam rokrakstam periodā, kas sekoja nacionālajam romantismam.
Jāpiebilst, ka ap šo laiku otrai Somijas arhitektūras zvaigznei E. Sarinenam,
kurš 1912. gadā uzvarēja Rīgas amatu biedrības projektu konkursā (Ēka netika
uzcelta), Rīgas pilsētas ģerbonis noderēja par prototipu, radot Somijas pilsētu
savienības emblēmu. Tādejādi ar viņa starpniecību Rīgas gars vēl tagad vējo
karogā virs šīs organizācijas administratīvās ēkas Helsinkos.
Tipiski nacionālā romantisma darbi ir pēc
arhitekta A. Malvesa projektiem celtie tautas nams Madonā, Lauksaimniecības
biedrības nams Smiltenē un īres nams Cēsīs, Raunas ielā 10. Šis “stils’’
atspoguļojās arī Latviešu biedrības namu Jelgavā (nav saglabājies) un
Ventspilī, Maiznieku ielā 11 (1911) arhitektoniskajā izveidojumā.
Nacionālā
romantisma celtņu arhitektoniski mākslinieciskais veidols daudzos gadījumos
nomāca pavisam tuvo 20 – to gadu funkcionālismu. Tajā pašā laikā šis jugenstila
novirziens, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, būdams programmiski
antihistorisks, būvmākslas idejiskā satura ziņā tomēr bija visai tuvs
eklektismam: nacionālā romantisma formu pamatā ir noteiktas idejas atklāsme
mākslas tēlā. Šajā ziņā tas ir visai nozīmīgs pieturas punkts starp pagājušā
gadsimta eklektismu un mūsdienu postmodernismu, tam ir nepārvērtējama nozīme
daudzveidīgo un sarežģīto arhitektūras māksliniecisko uzdevumu atrisināšanas
veidu vēsturiskajā pēctecībā.
Nacionālā
romantisma mūžs tomēr nebija ilgs – jau ap 1911. gadu tas pilnībā izzuda.
Varbūt paši arhitekti paši izjuta tā tomēr zināmā mērā formālo iedabu, varbūt
savā nozīmē vienkārši bija tālaika ārkārtīgajiem māksliniecisko ideju
attīstības dinamismam. Taču noteikta loma bija laika biedru kritiskai attieksmei.
Jau 1905. gadā J. Rozentāls rakstīja, ka diez vai par paraugu mūra arhitektūrai
var noderēt koka celtņu formas, uzsverot, ka dekoratīvi ornamenti vien nav
“pietiekami, lai uz tiem radītu būvju stilu”. Somijā niknus uzbrukumus
nacionālajam romantismam publicēja kritiķis G. Strengelis un arhitekts S.
Frosternuss, bet 1910. gadā iznīcinošus spriedumus par E. Laubes darbiem
izteica J. Madarnieks. Par vienu no skaistākajiem nacionālā romantisma
darinājumiem – Niedres namu Alberta ielā 11 viņš rakstīja: “Mākslas ziņā šīs
mājas fasāde jāuzskata par neizdevušos. Jau pirmais iespaids tiek maitāts caur
tumšo, sarkani pelēko pamata toni, kurš padara jau tā smago fasādi vēl smagāku.
Ne jausmas no kopiespaida, no mākslinieciskās koncepcijas, no arhitektoniskās
kompozīcijas! Visa mājas fasāde ir viens nesakarīgs riebums bez noteiktiem
pamata virzieniem, bez interesantiem līniju un plankumu sadalījumiem. Ir
neiespējami orientēties lielajā formu, līniju un krāsu mudžeklī. Saņemt kaut
kādu estētisku apmierinājumu pie labākās gribas nav iespējams…” Veltījis pāris
atzinīgus vārdus Krastkalna namam Brīvības ielā 47, viņš tālāk raksta: “Kā uz
vismazāk izdevušos mājas daļu jānorāda uz jumtu, kurš ir pārmērīgi samocīts un
izlocīts… Ne tikai pie jumta apakšmalas vien, bet arī pie visa jumta un viņa
dubulti horizontālajiem dalījumiem mēs atduramies uz stipri izlauztiem līniju
sakropļojumiem un varmācīgām formu modelācijām, kas atstāj gribētu taisītu un
nemākulīgu iespaidu. … autors pazaudējis katru estētisku līdzsvaru un pašam
nemanot ieslīdējis nenozīmīgā komplikāciju mudžeklī. Mājas kopiespaidu
nepatīkami traucē ģēveļu nobeigumi. Bez mazākā motivējuma un tiešas vajadzības
pucējumā modelētie ornamenti atgādina drīzāk ielāpus nekā uz mākslas pamatiem
dibinātus skaistuma efektus.” Par virša namu Brīvības ielā 62 J. Madarnieka
spriedums bija šāds: “Vispārīgi ņemot , … fasāde ir izteiksmē nenogatavojusies
un nedod izjusti vesela kopiespaida, … nav izturēts ne arhitektūras
konstruktīvais, ne gleznieciskais pamatprincips. Uzkrītoši smaga un neveikla ir
jumta apakšdaļa, kura stipri traucē fasādes dekoratīvo vienību un uzskatāma kā
vienīgi kaila modes lieta. … Gļēvi neestētiska ir ģēveles viļņu veidīgā malu
līnija, kura nepiederas citādi stingrajām formām, tāpat kā nepiederas pucējumā
modelētie tepiķveidīgie ornamenti, … Kas attiecās uz vertikālo sienu dubulto
jumtu starpā, tad arī tā ar savu ornamentāciju un citādo nokrāsojumu arī
savukārt maitā kopējo vienību. Žēl, ka autors tik stipri padevies svešiem
iespaidiem, kas viņu kavē attīstīt savas personīgās spējas… Laube par maz
kritiski skatās uz saviem agrākajiem darbiem un nevelk konsekvences un nemēģina
pie nākamajām būvēm izlabot atrastās nesaskaņas un līdz tam nepamanītos
traucējumus. Tālāk varētu pārmest autoram, ka viņš par daudz svaidās uz vienu
un otru pusi un dzenās pēc katras jaunbūves pēc citām savādībām. Caur to zūd
viņam katra koncentrēšanās iespējamība, kura tikpat arhitektūra, kā visur citur
mākslā nepieciešama.”
Līdzīgas esejas jūgendstilam kopumā atrodamas ne
vienā vien tālaika izdevumā. Piemēram, K. Hartmaņa grāmatā par arhitektūras
stiliem: “Pamazām veidojās kritiska attieksme pret nemākulīgas atdarināšanas
dēļ kropli dzimušo savādo līniju spēli, pret uzbāzīgo, rupjo ornamentu
naturalizāciju. Ar vārdu “Jugendstil” jau 20.gs. pirmās desmitgades beigās
saistījās priekšstats par kaut ko nenobriedušu, pārdzīvotu, tādu, ko vajag
atmest. ”
Savdabīga vieta jugenstila arhitektūras mantojumā
ir Rīgas galvenā arhitekta (1879.g.) Reinholda Šmēlinga daiļradei. Viegli
pamanāma gandrīz ikviena Rīgas sabiedriskā ēka, kura, sākot ar 1907.g., celta
pēc viņa projektiem. Tās izceļas ar sarkano ķieģeļu un balti apmestu laukumu
mijkārtojumu fasāžu apdarē, izkoptu, plastisku brīvapjomu kārtojumu un
izteiksmīgu siluetu, ko parasti vainago vesels skursteņu mežs, bet paši
skursteņi ir īstas ķieģelī izmūrētas skulptūras. Šādā manierē veidotas virkne
skolas, Āgenskalna tirgus un ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā, pilsētas otrās
(tagad P. Stradiņa klīniskās) slimnīcas komplekss u. c. celtnes. Analoga stilistiska
un arī galvenokārt sabiedrisko ēku arhitektūra tajā laikā bija diezgan
izplatīta Ziemeļvācijā un Skandināvijā, bet Latvijā tā strādāja vienīgi R.
Šmēlings.
Neoklasicisms
Ap 1910. gadu neapšaubāmi kā reakcijas pret
jūgendstilā it kā neatrisinātajiem, drīzāk gan līdz galam neizprastajiem
mākslinieciskajiem jautājumiem parādījās jauns retrospektīvs virziens –
neoklasicisms. Tas šajā laikā vērojams visās Eiropas arhitektūrā, lai gan
atsevišķi padomju arhitektūras vēsturnieki to dēvē par “tīri krievisku
parādību”.
Neoklasicisms centās atdzemdināt klasicisma
mākslinieciskās kompozīcijas paņēmienus un formas, tās kā kaut kādas ārpus
laika un konkrētas telpas esošas, mūžīgas estētiskās vērtības pretstatot sava
laika realitātei. Jāatzīst, ka klasiskais lielā ordera motīvs, kolonādē vai
portiks vienmēr asociējās ar kaut ko cēlu un varenu. Tas atbilda buržuāzijas
augošajām prasībām pēc reprezentablas, pompozas arhitektūras. Ne velti
neoklasicisms visvairāk izplatījās banku arhitektūrā, taču reti kad tas ieguva
deklaratīvu, ortodoksālu veidu – tādu, kā banku ēkas Rīgā, Brīvības ielā 38 jeb
Elizabetes ielā 57 (1911, arh. E. Pole), K. Valdemāra ielā 3 (1911, arh. A.
Vite) vai Doma laukumā 8 (1913, arh. P. Mandelštams), zināmā mērā arī Sarkanā
krusta slimnīcas ēkā J. Asara ielā 3 (1910, arh. F. Šefels). Lielākoties ēku
fasādes no trešā stāva līdz dzegai apjoza plastisks ne pārāk akcentēts lielā
ordera pilastru motīvs, kas dziļāk iekļāvās “stateniskā jūgendstila”
kompozīcijas paņēmienos. Tādas ir bankas Rīgā K. Barona ielā 3 (1911, arh. J.
Alksnis), Blaumaņa ielā 5a (1913, arh. A. Malvess), īres nami A. Čaka ielā 25
(1913) un 35 (1911, abiem - arh. E. Laube), Tērbatas ielā 63 (1913, arh. J.
Alksnis).
Paradoksāli,
bet pati pirmā neoklasicisma celtne Rīgā bija Rīgas Latviešu biedrības nams, ko
cēla vecās, 1908. g. nodegušās ēkas vietā. Pirmajā jaunbūves projektā 1908. g.
arhitekti E. Laube un E. Pole ēkas fasādi paredzēja tipiskās nacionālā
romantisma formās, kas likās pats par sevi saprotams. Taču jau nākamajā gadā iecere
tika izmainīta par labu neoklasicismam, un tādā veidā ēku arī uzcēla. Tomēr
daži elementi – kupoli virs rizalītiem un it sevišķi J. Rozentāla veidotās
mozaīkas ir tikpat kā hrestomātiski jūgendstila darinājumi.
Neoklasicisms
sastopams galvenokārt tikai Rīgā, pārējās Latvijas pilsētās tā ietekme jaušama
visai reti, izņemot atsevišķas “klasiskas’’ detaļas fasāžu noformējumā. Arī
Rīgas neoklasicisms bieži vien pat nerada nekādas asociācijas ar klasicisma
prototipiem, visbiežāk tā vai citādi neoklasicismam pieskaitāmās ēkas drīzāk
atgādina tipiskus racionālistiska jūgendstila darinājumus. Tā, piemēram, bankas
ēkas Kaļķu iela 15 (1913, arh. J. Alksnis) fasādēs klasicisma manierē veidotie
pilastri uztverami tīri dekoratīvi. Tikai vērīgāk ielūkojoties, var pamanīt
stilizētos joniskos kapiteļus to vainagojumā. Plašie iestiklojumi visos stāvos
ar ļoti šaurajām ailstarpēm skaidri liecina par celtnes konstruktīvo uzbūvi –
tā bija Rīgā pirmā ēka ar monolītu dzelzsbetona karkasu. Ēkā nebija dzīvokļi,
visos augstākajos līmeņos atradās kantoru telpas, kas bija veidotas pēc tā
saucamā lielā biroja principa – plašas, ar starpsienām nesadalītas.
Tikpat
nosacīti neoklasicismam var pieskaitīt arī dzīvojamo, kantoru un tirdzniecības
namu Tērbatas ielā 13 (1912, arh. J. Gailis). Te kaut kas “klasisks’’ jūtams
vienīgi fasādes simetriskajā kompozīcijā ar atsevišķiem klasicisma formās
veidotiem ornamentāliem ciļņiem, bet vienlaidus iestiklojums divos apakšējos
stāvos drīzāk izskatās kā mūsdienu celtnes “no stikla un betona’’.
20.
gs. sākumu – jūgendstila laikmetu – kopumā raksturo kustība par jaunu,
laikmetīgu mākslu ar izteikti racionālistisku ievirzi. Tajā iekļāvās pat
retrospektīvais neoklasicisms. Radās lieliski arhitektūras un dekoratīvās
mākslas sintēzes paraugi augstvērtīgā, kvalitatīvā izpildījumā. Daudzo
stilistisko novirzienu vidū īpaša loma bija nacionālajam romantismam, kas
atklāja tautas garamantu neizsmeļamo bagātību.
Latvijas
būvmākslas attīstības centrs un virzītājspēks bija Rīga un Rīgas arhitektūras
skola, kurā noteicošo lomu ieguva profesionālie latviešu arhitekti.
Mākslinieciski vērtīgas un kultūrapjoma pūra
nozīmīgas celtnes radās visā Latvijā, bet Rīgas centrs šajā laikā kļuva par
savdabīgu jūgendstila arhitektūras ansambli, kam nav analogu visā pasaulē.
Nobeigums
Jau 19. gs beigās Latvijas arhitektūrā parādījās
jauni eklektismu noliedzoši konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi,
kuri sekmēja jūgendstila attīstību, piemēram, dzīvojamā ēka Rīgā, Audēju ielā
7/9 (1899. g., arh. A. A. Ašenkampfs). Celtņu arhitektoniskais veidols tika
pakārtots plānojuma struktūrai, izlietoti citi materiāli – metāls,
dzelzsbetons, keramika. Jūgendstils 20. gs. sākumā un līdz pat 1914. Gadam
plaši izplatījās Rīgas īres namu arhitektūrā. Jūgendstila attīstībā vērojami vairāki
virzieni. To vidū izceļas divi. Pirmā pamatā ir Rietumeiropas jūgendstils,
piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. – 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins).
Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors.
Otrs virziens pamatojas uz nacionālā romantisma monumentālās arhitektūras formu
un latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu, piemēram, latviešu arhitektu K.
Pēkšēna, A. Vanaga un E. Laubes daiļrades posmi. “Nacionālā romantisma’’ ēkām
īpaši uzsvērts jumta siluets, fasāde bagātināta ar erkeriem, mezonīniem, apdarē
plaši izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas.
Jau
ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt racionālā ievirze, kas
balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Kompozīcija kļuva
stingra, ģeometriski precīza, dominējoša ir pati būvmasa, apjomu plastika,
fasāžu virsmu fakturējums un tonālais risinājums. Paralēli izplatījās arī
vertikālisma tendences. Ēkas ieguva slaidus augstus erkerus, rizalītus, stāvus
zelmiņus, stūru torņus. Lizēnas un pilastri apvienoja vairākus stāvus.
Racionālās ievirzes redzamākie pārstāvji bija arhitekti V. Bokslafs, R.
Šmēlings. Ap 1910. gadu paralēli jūgendstilam sāka attīstīties jauns virziens –
neoklasicisms, kura iedīgļi bija vērojami jau pašā gadsimta sākumā.
Neoklasicisma garā Rīgā celts Rīgas Latviešu biedrības nams (1909. g., arh. E.
Laube, E. Pole), Rīgas amatnieku krājaizdevu banka K. Barona ielā 14 (1910. g.,
arh. E. Pole) un citas ēkas.
Latvijas
laukos jūgendstila arhitektūrā plašāk izplatīts bija racionālais virziens,
piemēram, kungu mājas Bātā (1907. – 1908. g.), arh. V. Reslers un G. Berči),
Lakšos (1900. Gadi, arh. V. Bokslafs) un citur. Racionālā jūgendstila ietekme
jūtama arī to ēku arhitektūrā, kuras tika celtas vēl retrospektīvisma garā. To
būvapjoms ir asimetrisks un dekora formas sakņojas vienā no vēsturiskajiem
stiliem, piemēram, muižas pils Veckārķos (1912. g.). Šī īpatnība vērojama arī
Rīgā vairāku sabiedrisko ēku celtniecībā gadsimta pirmajā desmitgadē, piemēram,
Biržas komercskola (1902. – 1905. g., arh. V. Bokslafs), Mākslas muzejs (1903.
– 1905. g., arh. V. Neimanis).
Jūgendstila
periods, it sevišķi Rīgas arhitektūrā, bija ļoti nozīmīgs latviešu mākslas
dzīvē. Šajā laikā pilnveidojās vietējā, nacionālā arhitektūra un māksla, tās
tradīcijas, kuras tālāk tika izkoptas 20. – 30. gados.
Izmantotā literatūra:
1. Asars J. Mākslas amatniecība // Kopotie
raksti.1. Sēj.
3. burtn. Rīga. 1910.
2. Skaidrīte Cielava. Arhitektūras stili Latvijā.
1998.
3. Dzimtenes Vēstnesis. 1910. gada 11. jūnijā.
4. J. Krastiņš, J. Strautmanis, J. Dripe. Latvijas
arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. 1998.
5. J. Krastiņš. Latvijas republikas būvmāksla.
1992.
6. Laube E. Par būvniecības stilu // Zalktis.
1908. Nr. 4.
7. Latvijas Arhitektūra 93` izdevniecība Baltika.
1993.
8. Modernais stils // Baltijas Vēstnesis. 1903.
27. Martā
(8. Aprīlī).
9. Vēl kaut ko par “moderno’’ mākslu // Baltijas
Vēstnesis. 1900. 10. februāris.
10. N. Z. Modernā inženieru māksla un jaunais
stils //
Liepājas atbalss. 1909. 18.(31.) augusts
11. Rīga: Enciklopēdija.– Rīga: galvenā
enciklopēdiju redakcija, 1988.
12. Rozentāls J. Par Somijas mākslu // Vērotājs.
1905.
13. Бартенев И. А., Батажкова B. H. Oчерки истории
архитектурных статей. Москва. 1983.
14. Гартман К. О. Стили. Ч. 2. Рига. 1915.
Annotation
Already
at the end of the 19th century new principles of constructive and ornamental
ecisions appeared which denied Eclecticism and advanced the development of
Jugendstyle in Latvian architecture, e. g. a dwelling in Riga, Audeju St. 7/9
(1899, architect A. Aschenkampf). The architectonic appearance of the buildings
was subordinated to the structure of the planning, different materials were
applied: metal ferroconcrete, ceramics. Jugendstyle was widely spread, in the
architecture or rent house in Riga in the period from the beginning of the
century till 1914. There are some trends in the development of Jugendstyle. Two
of them were distinguished. One of them is based on the West European
Jugendstyle e. g. the building in Alberta St. In Riga (1903 – 1908, engineer M.
O. Eisenstein). At the beginning Jugendstyle had tight links with Eclecticism,
decorations of the facades were rich. The second trend of Jugendstyle was based
on the unity of the form of the monumental architecture of the national
Romanticism and Latvian ethnographic motives. In this respect creative
activities of such Latvian archhitects as K. Pēkšēns, A. Vanags and E. Laube
could be mentioned.
Svešvārdu skaidrojums
Erkers
Vairāku stāvu augstumā uz āru izvirzīta ieapaļa
vai stūraina izbūve ēkas ārsienā, kas nesniedzas līdz zemei.
Eklektisms
19. gs. otr
19. gs. otrās puses mākslas stils.
Aila
Caurums, atv
Caurums, atvērums sienā logiem vai durvīm.
Altārdaļa, arī koris
Bazn+ţas austrumu da<š, parasti ar paaugstin
Baznīcas austrumu daļa, parasti ar paaugstinātu
grīdu.
Arka
lat.: arcus - loks, izliekums
lat.: arcus - loks, izliekums
Lokveida p
Lokveida pārsegums starp balstiem vai virs ailas.
Baroks
Mākslas stils, kas dominēja Rietumeiropā no 17.
gs. pirmās puses līdz 18. gs. vidum.
Cilnis, arī reljefs
Viens no t
Viens no tēlniecības pamatveidiem, kur
skulpturālais tēls veidots saistībā ar plakni.
Dzega
Sienu vainagojoaāĠjosla, kas atdala sienu no jumta
un pasarg
Sienu vainagojošā josla, kas atdala sienu no jumta
un pasargā sienu no nokrišņiem. Tā var būt arī sienu sadaloša starp diviem
stāviem, virs logiem un durvīm.
Fasāde it.: faccia (face) - seja
1. Ēkas
r
j
redzamā
daļa.
Izaķũr galveno, s
Izšķir galveno, sānu, sētas, ielas, dārza u.c.
fasādes
Funkcionālisms, arī konstruktīvisms, modernā
kustība
20. gs. 20. un 30. gadu modernais arhitektkŲas
stils. Rakstur+ŧs #ťometrisks bkŶmasu k
20. gs. 20. un 30. gadu modernais arhitektūras
stils. Raksturīgs ģeometrisks būvmasu kārtojums, gludas sienu virsmas, plaši
iestiklojumi, uzsvērts horizontālisms, līmeniski jumti.
Imposts
1. Arhitektoniski izcelta arkas p
1. Arhitektoniski izcelta arkas pēda virs staba,
kolonnas vai sijas.
2. Arhitektoniska deta<š starp kapiteli un arku
vai siju.
2. Arhitektoniska detaļa starp kapiteli un arku
vai siju.
3. Loga spraislis.
Jkŧendstils
3. Loga spraislis.
Jūgendstils
Mākslas stils 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.
Raksturīgi saspriegti vijīgu līniju un augu vai arī ģeometriski ornamenti.
Arhitektūrā ievadīja mūsdienu stilu sistēmu, kuras pamatā ir celtnes
funkcionāli tehniskās substances (būvprogrammas un tai atbilstoša telpiskā plānojuma,
izmantoto būvmateriālu un konstruktīvā risinājuma) mākslinieciski izteiksmīgs
veidols.
Kolonāde
Kolonnu rinda, kas apvienota ar horizont
Kolonnu rinda, kas apvienota ar horizontālu
pārsegumu.
Lizēna
Plakans izvirz+Ūums sien
Plakans izvirzījums sienā šauras vertikālas joslas
veidā.
Rokoko
Rokoko
Mākslas stils no 18. gs. 30. līdz 60. gadiem.
Galveno uzmanību pievērš izsmalcinātai un virtuozai interjeru dekoratīvajai
apdarei.
Rizalīts
it.: risalita - izvirz+Ūums
it.: risalita - izvirzījums
Uz priekaŵ izvirz+Ŵa
Uz priekšu izvirzīta ēkas daļa visā tās augstumā.
Zelminis, ar+Ġjumtgale, #ēŶele.
Zelminis, arī jumtgale, ģēvele.
Divsl+
ju jumtu nosl
Divslīpju jumtu noslēdzoša siena. Atšķirībā no
frontona zelmini neaptver dzegas.
Siluets
Apveids, kontūras.
pilastrs
Sienā iedarināts, mazliet izvirzīts četrstūrains
pīlārs.
ortodoksāls
Tāds, kas ir nelokāms kāda uzskata, mācības u.
tml. piekritējs.
arhitektonisks
Tāds, kas attiecas uz arhitektoniku.
Arhitektoniskās īpatnības. Pilsētas arhitektoniskā seja.
faktors
Būtisks, nepieciešams nosacījums (kādam procesam,
parādībai).
simbolisms
Mākslas virziens 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā,
kam raksturīga individuālisma un mistikas sludināšana.
lietišķs
Nopietns; tāds, kas savā runā, rīcībā, pievēršas
tikai būtiskajam, vajadzīgajam, nozīmīgajam.
atvasināt
izveidot, radīt, arī izsecināt no kādas
pamatkategorijas (formas, lieluma u.tml.).
-44-
substance
Lietu un parādību pamats, būtība.
struktūra
Sastāvdaļu savstarpējs izvietojums, sakarība (kādā
veselumā, sistēmā); attieksmju kopums starp sastāvdaļām (kādā veselumā,
sistēmā).
renesanse
Strauja mākslas un zinātnes uzplaukuma laikmets
14. - 16. gs.
Imitācija
Atdarināts priekšmets, materiāls, paņēmiens
u.tml.; atdarinājums.
Estētisks
Tāds, kas saistīts ar skaistuma un māksliniecisko
izjūtu; skaists.
dekoratīvs
Rotājošs, greznojošs, rotāšanai paredzēts; grezns.
ornamentāls
Tāds, kam ir ornamenta veids; tāds, kas ietver
sevī ornamentu.
proporcija
Savstarpējs samērs, atbilstība
stilizēt
Veidot atbilstoši kādam stilam.
Veidot nosacītā stilā; veidot nosacītās
ornamentālās formās.
ekspresīvs
Ļoti izteiksmīgs.
kompozīcija
Struktūra, uzbūve, daļu izkārtojums un savstarpējā
sakarība
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru