Pieprasījums un piedāvājums. Tirgus cena.

RIMPAK Livonija Biznesa institūts

Ekonomisko zinātņu katedra

Zinātniskais referāts

mikroekonomikas priekšmetā

"Pieprasījums un piedāvājums.

Tirgus cena."

                                                            Pasniedzējs:  Georgs Libermanis.

                                                                                                                                                                    

                                                            Students: __________, II kurss.

Rīga, 1995. gads

S A T U R S

            Ievads.

            1. Pieprasījuma un piedāvājuma ietekme uz pasaules cenām.

            2. Lietošanas vērtības loma cenu veidošanās procesā.

                       

            3. Faktori, kas nosaka pasaules cenu atšķirību no preces internacionālās cenas.

            4. Neekvivalentās preču apmaiņas būtība.

            5. Zinātniski - tehniskā progresa ietekme uz pasaules cenām.

           

            Secinājumi.

            Izmantotās literatūras saraksts.

Ievads.

               

            Jautājums par pieprasījumu un piedāvājumu ir cieši saistīts ar jautājumu par tirgus cenas veidošanos. Tirgus cena un tās veidošanās process ir viena no vissvarīgākajām tautsaimniecības teorijas problēmām. Pie labas un pareizas izpratnes par tirgus cenas veidošanās procesu, būs skaidrākas arī citas tautsaimniecības teorijas problēmas.

            Šajā referātā tirgus cenas veidošanās tiks apskatīta brīvās konkurences apstākļos, bet ir arī apstākļi, kur pastāv monopolstāvoklis un tur jau nekādas brīvās konkurences nav.

            Ja runā par tirgus cenas veidošanos brīvās konkurences apstākļos, tad no svara ir divi jēdzieni, kas jānoskaidro, lai izprastu tirgus cenas veidošanās procesu. Šie divi jēdzieni ir pieprasījums un piedāvājums.

            Ekonomiskie apstākļi ražošanā katrā nacionālajā saimniecībā ir pietiekoši atšķirīgi. Atšķirības saimniecības apgādes tehnoloģiskajos līmeņos, strādnieku kvalifikācija, dabas apstākļi noved pie ievērojamām atšķirībām darba ražīguma jomā. Tas nozīmē to, ka darba izmaksas uz vienu produkcijas vienību to saražojot, dažādās valstīs ir atšķirīgas. Katrā valstī arī veidojās savs darba intensitātes lielums. Tāpēc dažādās valstīs, uz vienu un to pašu laika vienību, darba izmaksas ir atšķirīgas. Kā arī ja ņem vērā to, ka darba ražīgums ir atšķirīgs, tad būs redzams ka dažādās valstīs vienā un tajā pašā laika vienībā tiek saražots dažāds daudzums produkcijas. Tātad atbilstoši  arī nesakritīs produkcijas vienības cena dažādās valstīs. Katrā valstī ir savs līmenis sabiedriski nepieciešamo izmaksu produkcijas ražošanai, kas nosaka to nacionālo vērtību.

            Pēc starptautiskās preču apgrozības attīstības, ražošanas internacionalizācija paaugstina darba sabiedrisko nozīmi starptautiskā mērogā, cena kļūst par starptautisku kategoriju. Atsevišķu valstu darbs saņem starptautisku atzinību, kā daļa no pasaules kopīgā darba.

            Darba izmaksas katrā atsevišķā valstī ir raksturojamas kā individuālas izmaksas. Tajā pat laikā cenu likuma darbība nosaka pielīdzināt dažādās individuālās izmaksas pie sabiedriskajām izmaksām. Tāpēc preču apmaiņai pasaules tirgū būtu jānotiek nevis pamatojoties uz nacionāli-sabiedriskām nepieciešamām darba izmaksām, bet pasaules vidējās izmaksās, citiem vārdiem sakot, starptautiskajā preču apmaiņas pamatā ir internacionālā preces vērtība.

            Preces starptautiskā vērtība (cena) tiek noteikta pēc sabiedriski nepieciešamā laika, kas nepieciešams tās pagatavošanai pie pasaules vidējiem ražošanas apstākļiem. Sabiedriski nepieciešamais darba laiks produkcijas vienības saražošanai tiks patērēts pēc pasaules vidējās darba intensitātes un ražīguma.

            Pasaules tirgū notiek dažādu nacionālo cenu salīdzināšana precēm un pasaules cena veidojās to nacionālo cenu iespaidā, kuru pamatā ir pasaules vidējās un sabiedriski nepieciešamie ražošanas izdevumi pasaules mērogā, kas būtībā ir preces internacionālā vērtība (cena). Šo cenu nevar aplūkot kā vidējo aritmētisko no ražošanas izdevumiem, kas nepieciešami šai precei. Sabiedriski nepieciešamie ražošanas izdevumi starptautiskajā mērogā veidojās, lielāko tiesu, pēc preces ražošanas apstākļu iespaida attiecīgajā valstī, kura patiesībā ir šīs preces piegādātājs pasaules tirgum. Pie tam, atšķirībā no nacionālā tirgus, kur lielākais preces ražotājs ir vienlaicīgi arī lielākais tās piegādātājs, pasaules tirgū dažreiz lielu daļu produkcijas realizē valstis, kuru daļa pasaules ražošanā ir ievērojami zemāka.

 

1. Pieprasījuma un piedāvājuma ietekme uz pasaules cenām.

                Par pieprasījumu tautsaimniecības teorijā sauc to zināmas preces daudzumu, ko pircēji ir ar mieru nopirkt pie dotās cenas.

            Pieprasījums ir tas preču daudzums, ko pircēji ir ar mieru nopirkt, bet nevis tas ko pircēji nopērk. Tā ir pieprasījuma definīcija, pie kuras tautsaimnieki pieturas jau no klasiskās skolas laikiem.

            Definīcijā iet runa par sakarību starp cenu un preces daudzumu, ko ir ar mieru pircēji nopirkt. Šī definīcija norāda uz funkcionālu attiecību starp diviem lielumiem: cenu un pieprasīto preču daudzumu.

                Ražošanas internacionālā cena, kas būtībā ir pārvērstā formā tās internacionālā vērtība, ir pamatcena no piedāvājuma puses. Tirgus saimniecībā cena veidojās zem pieprasījuma un piedāvājuma ietekmes. Pārdevējs vienmēr centīsies pārdot savu preci pēc iespējas augstāku cenu uzliekot, savukārt, pircējs centīsies izvēlēties zemāku cenu. Tad kad pieprasījums un piedāvājums nolīdzsvaro viens otru, tad iestājās līdzsvara cena, kura ir pieņemama gan pircējam, gan pārdevējam. Līdzsvara cena atbilst punktam, kur krustojās pieprasījuma un piedāvājuma līknes garfikā, kurā tiek attēlots pieprasījums un piedāvājums.

            Tālāk varētu aplūkot uz kādu ieturējumu līmeni orjentēsies cena atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma attiecības. Ja piedāvājums ir augsts, tad pasaules cena var būt uz līmeņa, kad ir vissliktākie nacionālās ražošanas apstākļi (pat tādā gadījumā, kad daļa tirgū ir diezgan maza), bet tas atļauj ražotājiem šajās valstīs iziet pasaules tirgū un gūt peļņu. Valstīs ar vidēju un īpaši tajās valstīs, kur ir virs vidējā līmeņa ražošanas apstākļi, ražotāja ienākums būs pietiekami augsts, kas, savukārt, stimulēs kapitālieguldījumus šo preču ražošanā un ražošanas pieaugumu. Tas pakāpeniski novedīs pie cenas samazināšanās un tās noteikšanu līmenī, kāds ir ražošanas ieturējumiem pasaules līmenī.

            Tajā gadījumā, kad preču kopapjoms pasaules tirgū ievērojami pārsniedz pieprasījumu uz tām, tad šo preču pasaules cenu nosaka preces, kas ražotas valstīs ar labākiem ražošanas apstākļiem. Ražotāji ar zemākiem un pat vidējiem ražošanas apstākļiem būs spiesti pamest un aiziet no pasaules tirgus. Piedāvājuma samazināšanās pakāpeniski novedīs pie pasaules cenas samazināšanās un tās tuvošanās atkal pie ieturējumiem pie ražošanas vidējiem apstākļiem.

            Pieprasījums un piedāvājums uz kādu konkrētu preci atstāj iespaidu arī uz to preču pieprasījumu, kurām ir iepriekšminētās preces lietošanas īpašības. Piemēram, paplašinot tirdzniecību ar sintētisko kaučuku, tas, savukārt, samazina pieprasījumu uz dabīgo kaučuku, kas atspoguļojās uz dabīgā kaučuka pasaules cenas.

            Cik par tik pasaules saimniecībā kapitāla un darbaspēka pārplūšana ir tomēr diezgan ierobežots process, pasaules tirgū periodi, ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu (vai arī otrādi), var būt ilglaicīgāki nekā valsts nacionālajā saimniecībā. Pie diezgan noturīgiem pieprasījuma apstākļiem uz kādu preci, valsts, kura cenšas sasniegt nacionālās ražošanas ražīguma augstāku līmeni un ieturējumu samazināšanu, pasaules tirgū realizēs šo preci saskaņā ar agrāk izveidoto pasaules cenu, kas tiek regulēta ar zemākiem vai vidējiem ražošanas apstākļiem, un tādā veidā sasniegs augstu peļņas līmeni.

            Neskatoties uz būtisku pasaules cenu atšķirību uz atsevišķām precēm pieprasījuma un piedāvājuma ietekmē no vidējiem, pasaules mērogā, ieturējumiem - ražošanas internacionālajā cenā, šis pieprasījuma un piedāvājuma mehānisms sekmē to, ka cena vairumam preču, acīmredzot, tiecās uz vidējo ieturējumu līmeni.

            Pasaules cena, kuras pamatā ir internacionālā ražošanas cena, būtībā ir tehnisko progresu stimulējošais faktors un darba ekonomija pasaules mērogā. Visas valstis ir spiestas orjentēties uz ražošanas internacionālo cenu, citiem vārdiem sakot, uz sabiedriski nepieciešamiem darba izdevumiem.  Tāpēc arī valstis ar zemāku darba ražīgumu cenšas to paaugstināt, lai izdevumi tuvotos sabiedriski nepieciešamiem izdevumiem. Tajā pašā laikā, valstis ar jau augstu darba ražīgumu, salīdzinot ar pasaules vidējo līmeni, ir interesētas tā pieaugumā, jo realizējot savas preces pa pasaules cenām, tās gūst pievienoto peļņu. Bet internacionālā ražošanas cena ir preču ražošanas likumdošanas ierocis, un noved pie asas konkurences ražotāju starpā dažādās valstīs un pie konkurenci neizturējošo ražotāju bankrota.

2. Lietošanas vērtības loma cenu veidošanās procesā.

            Lai gan arī cenu veidošanās pamatā pasaules tirgū par pamatu kalpo internacionālā ražošanas cena, tas vēl nenozīmē, ka preces lietošanas vērtība neatspoguļojās preces cenā. Preces pircēju, pirmkārt, interesē preces lietošanas īpašības un tās salīdzinot, pērkot preci, pircējs izvēlēsies to ar labākām tās lietošanas īpašībām.

            Konkurences cīņas karstumā pasaules tirgū rodās netikai sabiedriski nepieciešamās izmaksas pasaules mērogā (internacionālā ražošanas cena), bet arī sabiedriski nepieciešamā preces lietošanas vērtība. Tās pamatā ir normāla, pie noteiktiem ražošanas apstākļiem, preces spēja nodrošināt cilvēka vajadzības gan personīgajā, gan arī ražošanas patēriņā.

            Piemēram, ja iet runa par pārtikas precēm, tad nozīmīga loma ir garšas īpašībām, glabāšanas apstākļiem u.c. īpašībām. Cik par tik, patērētāji tirgū izvēlās preces ar labākajām patēriņa īpašībām, tad ražotāji arī uz to orjentējās. Bet ražošanas ieturējumi, kas saistīti ar produkcijas kvalitātes uzlabošanu, var būtiski atšķirties, jo tas atkarīgs no ražošanas tehnoloģijas, dabas apstākļiem un citiem faktoriem. Bet pircēju tas neinteresē, jo viņš ir gatavs samaksāt lielāku cenu par preci ar augstāku kvalitāti. Tātad, būtībā, lietošanas īpašības arī atstāj iespaidu uz pasaules cenu.

            Konkurences cīņa noved pie sabiedriski nepieciešamo darbu izmaksu izveidošanos, cerot uz sabiedriski nepieciešamo pozitīvo efektu. Ja atsevišķi ražotāji ir spiesti, lai sasniegtu šo efektu, paaugstināt ražošanas ieturējumus, tad sabiedrība nesedz šos izdevumus. Pasaules tirgū nacionālo ražošanas ieturējumu redukcija noved pie internacionālā ražošanas cenas veidošanās, bet patēriņa cenu redukcija atsevišķās valstīs - pie sabiedriski nepieciešamās lietošanas vērtības pasaules mērogā. Pasaules cena naudas izteiksmē izsaka internacionālo ražošanas cenu precei sabiedriski nepieciešamajā kvalitātē.

            Praksē cenu veidošanās procesā uz precēm, kas neatbilst sabiedriski nepieciešamajām un pieprasītajām pasaules tirgū kavalitātes prasībām (mūsdienu tehniskajam līmenim) tiek noteiktas daudz zemākā līmenī. Firmas, kas ražo preces ar īpašībām, kuras pārsniedz pasaules tehnisko līmeni, pārdod šīs preces par augstām cenām, līdz ar to saņem papildus peļņu.

            Mūsdienu apstākļos, kad tehnikas līmenis pastāvīgi kļūst sarežģītāks, šīs tehnikas lietotājiem par nozīmīgu faktoru kļūst ne tikai pašas tehnikas kvalitāte, bet arī pakalpojumi, ko sniedz izgatavotājs pārdošanas brīdī un tālākajā tās funkcionāšanas procesā, tehniskajā apkopē, garantijas remontā, u.c. Pasaules tirgū veidojās vispārpieņemtie apstākļi preču piegādei, tehniskajai apkopei, garantijas remontam. Izgatavotāja izmaksas, kas saistītas ar šiem darbiem, tiek ņemtas vērā preces pasaules cenā. Ja izgatavotājs nevar nodrošināt pasaules līmeni preču piegādei, tehniskajai apkopei, viņš nevar pretendēt uz pasuales cenas iegūšanu savai precei.

3. Faktori, kas nosaka pasaules cenu atšķirību no preces internacionālās cenas.            

                Pasaules cena veidojās ne tikai pamatojoties uz internacionālās ražošanas cenas un pieprasījuma un piedāvājuma ietekmes. Uz cenu veidošanos iedarbojās vēl vesela virkne faktoru.

            19. gs. beigās un 20. gs. sākumā izveidojās starptautiskais monopols karteļu formā, kas būtībā bija vairāku kompāniju, kas atrodās dažādās valstīs, vienošanās par pasaules tirgus sadali savā starpā un līdz ar to tās noteica monopolcenas. Šīs cenas var būt monopolaugstas, ja preču piegādātāji ir karteļa dalībnieki un monopolzemas, ja viņi ir preces pircēji, galvenokārt, izejvielu. Tā šie monopolisti pastāvīgi samazināja cenas uz izejvielām, kas tika piegādātas pasaules tirgū no attīstības valstīm un kas tiek ražotas uzņēmumos, kas nepieder monopolistiem.

            Pēc otrā pasaules kara dažos pasaules tirgos slepeni turpināja savu darbu starptautiskie karteļi, kaut gan daudzās rūpnieciski attīstītās valstīs sabiedrības izdarītā spiediena razultātā, tika pieņemti likumi par šo karteļu darbības ierobežošanu.

            Pasaules saimniecības sistēmā pieaugošāka loma ir lielām trasnacionālām korporācijām un koncerniem kuriem pieder uzņēmumi daudzās pasaules valstīs un kuri tiecās pēc ražošanas monopolizācijas veselai virknei produktu. Pie augstas ražošanas specializācijas dažas nacionālās kompānijas arī iemanījās monopolizēt tirgus uz atsevišķiem produkcijas veidiem. Lai paaugstinātu cenu lielie uzņēmumi izmanto kvalitātes monopolu. Viss tas rada apstākļus, lai varētu uzlikt monopolaugstas cenas uz atsevišķiem produkcijas veidiem, aizejot prom no ražošanas internacionālās cenas.

            Mūsdienu apstākļos jaunu faktoru klātbūtne noved pie monopolcenu lomas mazināšanos pasaules tirdzniecībā. Pie zinātniski-tehniskās revolūcijas apstākļu klātbūtnes, regulāri rodās jaunu preču veidi, bieži vien apveltītas ar tām pašām īpašībām, kas jau ir ražošanā. Tas noved pie kompāniju koukurences savā starpā, kaut gan tās ir dažādu nozaru kompānijas.

            Dažādu nozaru kompāniju konkurence savā starpā noved pie cīņas par noteiktu daļu kopīgā pieprasījuma pasaules tirgū. Cīņa starp dažādām kompāniju grupām noved pie monopolcenu ierobežošanas.

            Uz to ir vērstas arī jauno, neatkarību atguvušo valstu politika, kas liek šķēršļus monopolaugsto cenu noteikšanai pie preču pirkšanas no augsti attīstīto valstu uzņēmumiem. Īpašu nozīmi jaunattīstības valstīs ieņem cīņa pret monopolzemām cenām uz viņu piegādātām izejvielām un pārtiku.

            Faktors, kas ietekmē pasaules cenas, ir starptautiskais valstu regulējums, kas īpaši saistīts ar rietumeiropas ekonomisko integrāciju. Eiropas savienības ietvaros teik mēģināts veikt virsnacionālo cenu regulējumu tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tas gan attiecināms pašlaik uz lauksaimniecības produkcijas cenām. 

           

4. Neekvivalentās preču apmaiņas būtība.

            Cik par tik preču internacionālā vērtība ir augstāka par preču nacionālo vērtību rūpnieciski attīstītajās valstīs un zemāka tajās valstīs, kas vēl attīstās, tad maiņas rezultātā pamatojoties uz preču internacionālo vērtību rūpnieciski attīstītā valsts iegūst sev daļu no cenas starpības salīdzinot ar savu preču nacionālo vērtību, tajā laikā valstis, kas vēl attīstās, saņem mazāk par savu preču nocionālo vērtību. Tādā veidā, valstis ar augstu ekonomisko attīstību saņem no valstīm, kas vēl attīstās, ārējās tirdzniecības procesu rezultātā, saņem lielāku daļu sabiedriskā darba nekā pašas dot pretī. Tad rodās secinājums, ka šajā procesā ir parādīta neekvivalentās preču apmaiņas būtība, kas atļauj rūpnieciski attīstītām valstīm ekspluatēt valstis, kas atpaliek savā ekonomiskajā attīstībā.

            Šeit var rasties teorētiskā ziņā iebildumi. Preču maiņa pēc to vērtības (ražošanas cena) tiek pieņemta, kad preces ražotājs, kura individuālās darba izmaksas uz preču saražošanu ir augstākas par sabiedriski nepieciešamajām, pie preču maiņas nenosedz pilnībā savas darba izmaksas, bet izmaksas tiek nosegtas tikai daļai saražoto preču, kuras atbilst sabiedriski nepieciešamajām. Maiņu, šajā gadījumā, nevar nosaukt par neekvivalentu. Tieši otrādi, ja maiņas rezultātā viņš iegūtu izmaksas, kas vienādas savam individuālajam darba iztērējumam (patēriņam), sabiedrība, faktiski pārmaksātu viņam salīdzinot ar vidējā līmeņa izmaksām, un tieši tāda maiņa tad būtu neekvivalenta.

            Kaut gan maiņas rezultātā, kurš balstās uz preču internacionālo vērtību, valsts ar daudz zemāku darba ražīgumu dot vairāk materializēta darba nekā saņem, bet šajā gadījumā tā iegūst.

            Ja preču pasaules cena, kas tiek realizētas ar atpalikušu ekonomisko attīstību, ir zemāka par viņu nacionālājām izmaksām, tad pasaules cena uz precēm, ko šīs valstis iegādājās pasaules tirgū, tāpat ir zemāka par viņu pašu ražošanas cenu tādā valstī. Dotajā gadījumā, iegādājoties preces pasaules tirgū, valsts ekonomē daļu sava nacionālā darba. Tajā pašā laikā, daudzi produkcijas veidi, kurus var nopirkt pasaules tirgū ekonomiski atpalikusī valsts, viņas nacionālājā rūpniecībā vispār netiek ražota, bet, lai noorganizētu šo preču ražošanu ir nepieciešami lieli nacionālā darba resursu patēriņi. Tādā veidā, pie cenām, kuras ir orjentētas uz internacionālo ražošanas cenu, valsts ar daudz zemāku darba ražīgumu zaudē daļu no peļņas, kā preces pārdevējs, bet iegūst kā preces pircējs. Gadījumā, kad preču maiņa notiek pēc internacionālās vērtības (ražošanas cena), kad šajā procesā piedalās puses ar dažādu darba ražīguma līmeni nacionālajā līmenī, var ļoti nozīmīgi iegūt gan viena, gan otra puse.

          Svarīgākais faktors, procesā, kad notiek cenu novirzīšanās no preču internacionālās vērtības, ir dominējošais starptautisko kompāniju stāvoklis preču pasaules tirgū. Kā vienu no šī procesa sekām var minēt kā raksturīgu cenu daudzveidību mūsdienu periodam pasaules tirgū uz vienu preci, tajā pašā laikā konkrētu darījumu cenas būtiski atšķiras no vidējā līmeņa. Starptautisko kompāniju politika noved pie paaugstināšanas vai pazemināšanas pasaules cenu vidējā līmeņa veselai virknei preču, salīdzinot ar preču internacionālo cenu (ražošanas cenu). Lai samazinātu cenu uz jaunaattīstības valstu produkciju, ekonomiski attīstīto valstu kompānijas izmanto šo jaunattīstības valstu neizdevīgo stāvokli pasaules tirgū, lai stiprinātu savas ekonomiskās pozīcijas uz viņu rēķina.

            Specializējoties uz viena - divu produktu (preču) ražošanu, jaunaatīstības valsts ir spiesta eksportēt šīs preces uz jebkuriem noteikumiem, vai arī tikai ar šo preču eksportu tā varēs saņemt līdzekļus, lai iegādātos dzīvei nepieciešamās preces, tai skaitā arī pārtikas preces.

            Viss tas liecina par to, ka neekvivalentā preču maiņa pasaules tirgū turpina eksistēt. Bet jaunattīstības valstu cīņa par ekonomisko patstāvību, ir faktors, kas rada pretdarbību neekvivalentai preču maiņai. Lai mazinātu neekvivalentās maiņas efektu, nozīmīga loma ir politikai, ko realizē jaunattīstības valstis, par eksporta diversifikāciju, paplašinot tirdzniecības partneru tīklu, kā arī stiprinot sadarbību starp valstīm - izejvielu eksportētājiem.

5. Zinātniski - tehniskā progresa ietekme uz pasaules cenām.

            Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas iedarbojās mūsdienu apstākļos uz pasaules cenām, ir zinātniski - tehniskais progress. Šī iedarbība ir vērojama divos virzienos. No vienas puses - zinātniski - tehniskā progresa apstākļos aug darba ražīgums un ražošanas efektivitāte, kas noved pie darba izmaksu samazināšanos un attiecīgi pie izmaksu samazināšanos. No otras puses, uzlabojās preču lietošanas īpašības, īpaši rūpnieciskām precēm, kā ražošanas tā arī individuālā patēriņa precēm. Parasti preču lietošanas īpašību uzlabošana, kas saistīta ar lieliem zinātniskiem un  tehniskiem meklējumiem un pieaugot izstrādājuma sarežģītības pakāpei, noved pie tā sadārdzināšanos absolūtā izteiksmē, kaut gan ievērojami pieaug tās darīguma effekts. Piemēram, ja runa iet par mašīnu, tad aug tās ražība un samazinās ekspluatācijas izdevumi - pie absolūtas cenas pieauguma mašīna kļūst attiecīgi lētāka.

            Tāda veida piemēri par attiecīgo palētinājumu ,var kalpot mūsdienu lidaparāti. Neskatoties uz to, ka lidmašīnu cenas ir izaugušas desmitkārtīgi, salīdzinot ar pirmskara periodu, to attiecīgā cena priekš patērētāja samazinājās.

            Sekojoši, zinātniski - tehniskais progress novedis pie attiecīgā palētinājuma rūpnieciskajai produkcijai rēķinot to uz vienu vienību darīgā effekta pie iespējas palielināt tās absolūto cenu. Šī mūsdienu zinātniski - tehniskā progresa īpatnība ne vienmēr tiek ņemta vērā, kad runa iet par pasaules cenu dinamiku, īpaši uz rūpnieciskās produkcijas cenām. Bieži vien cenu indeksa pieaugums rūpniecības produkcijai neņem vērā derīgā effekta pieaugumu.

Secinājumi.

                Tirgus ekonomikas apstākļus valsts brīžiem mēģina kontrolēt noteiktu preču un pakalpojumu cenas. Šādi pasākumi nozīmē, ka valsts cenšas nepieļaut cenu brīvu veidošanos un zināmā jomā izslēgt pircēju vai pārdevēju konkurenci. Atsevišķiem produkcijas veidiem un attiecīgiem apstākļiem valstī šāds cenu regulējums var būt pat nepieciešams, lai radītu labvēlīgus apstākļus vietējiem ražotājiem.

                Neskatoties uz to, ka pieaug loma cenu faktoriem mūsdienu mārketingā, cena paliek par nozīmīgu rādītāju monopolistiskajā un ogopolistiskajā konkurencē.

            Cenas noteikšana precei - tas ir process, ko varētu iedalīt sešos etapos. Pirmais - firma ļoti rūpīgi nosaka mērķi vai mērķus savam mārketingam, piemēram, izdzīvošanas iespējas, tekošo ieņēmumu maksimizācija, līderpozīciju iekarošana tirgus daļas rādītājos vai preču kvalitātes jomā. Otrais - firma priekš sevis sastāda pieprasījuma līkni uz savu produkciju vai pakalpojumiem, kurus izdosies pārdot tirgū noteiktā laika sprīdī pēc dažādu līmeņu cenām. Jo neelastīgāks pieprasījums, jo augstāka var būt cena, ko uzliek firma. Trešais - firma izrēķina, kā mainās summa uz viņas ieturējumiem pie dažādiem ražošanas līmeņiem. Ceturtais - firma iepazīstās un izpēta konkurentu cenas, lai izmantotu iegūtos pētījumu rezultātus, kā pamatu, lai noteiktu cenu savai produkcijai. Piektais - firma izvēlās priekš sevis vienu no sekojošām metodēm cenu veidošanai: vidējie ieturējumi plus ienākums, bezzaudējumu analīze un ienākumu nodrošināšana, cenas noteikšana pamatojoties pēc preces patiesās vērtības, cenas noteikšana pamatojoties uz tekošo cenu līmeni un cenas noteikšana pamatojoties uz slēgtajiem tirgiem. Sestais - firma nosaka galīgo cenu precei, ievērojot pilnīgāko cenas psiholoģisko uztveri un ar obligāto pārbaudi, un ka šī cena atbilst firmas noteiktai cenu politikai un ka tā tiks labvēlīgi uztverta no distributoru un dīleru puses, kā arī pašas firmas tirdzniecības personālā, konkurentiem, piegādātājiem un valsts institūcijām.

Izmantotās literatūras saraksts.

1. Latvijas Republikas likums "Par uzņēmējdarbību".

2. Latvijas Republikas likums "Par konkurenci un monopoldarbības ieobežošanu".

3. Pasaules Bankas ziņojums "Palīdzība Latvijai muitas lietās".

4. "Mārketinga pamati", Filips Kotlers.

           

5. "Tirgus, cenas, konkurence", Georgs Libermanis.