Rainis. “Mīla stiprāka par nāvi”.

Rainis.

“Mīla stiprāka par nāvi”.

Pētījuma autore - Ērika Bērziņa,

LU Filoloģijas fakultātes latviešu

Filoloģijas bakalaura studiju

Programmas 2. kursa studente.

“Mīla stiprāka par nāvi” – tas ir stāsts par kādas jaunas meitenes traģisko likteni. Tas ir stāsts par Turaidas Maiju, par Turaidas Rozi un mūžīgo mīlestības spēku.

Raiņa lugas “Mīla stiprāka par nāvi centrālā tēma ir mīlestība, uz kuras fona atklājas spilgti raksturu un uzskatu pretmeti. Mīlestības kodolu veido Maijas un Viktora Heila attiecības. Viņu mīlestībai ir jāiziet ērkšķainu pārbaudījumu ceļš, tās ir nesaskaņas pašu mīlnieku starpā (balstītas uz greizsirdību).

Liela uzmanība tiek pievērsta tieši sievietei, viņas pasaules skatījumam, domām, uzskatiem, tiesībām un pienākumiem.

Galvenā lugas varone ir Maija. Viņa ir atrasts bērns uz kara lauka starp miroņiem. Ap viņu vīts kāds noslēpums, neizdibināma burvība. Maija valdzina un pievelk cilvēkus. Daudzi domā, ka viņa nāk ne no šīs pasaules. Viņa ir skaista, gudra un domājoša būtne, atšķirīga no pārējām meitām, jo “pārējās meitas ir viegli paņemamas un skrien puišiem pakaļ kā aitas”.

Maija runā par sievietes maigo dabu, labsirdību un cēlumu. Viņa aizstāv sievietes tiesības: “Vai sieviete nav arī cilvēks? Ko tu viņu vien nosodi? – Un vai tad viņai rūp izdzīve? Viņa grib, lai to tur par cilvēku un lai viņa. Viņa negrib, ka to tur par īpašumu. Viņa nav medību suns, kuru pasvilpj un kauj.”

Maija uzsver sievietes sūtību kā cēlu un dievišķīgas mīlestības piepildītu, protams, ne visas sievietes spēj būt tādas. Spilgts piemērs tam ir Frīda – savtīga, nenovīdīga, pašlabuma meklētāja, kuras mērķis ir izjaukt Maijas un Heila laulību, kura ir gatava atdoties Jakubovskim un Jakubovska rokās nodot Maijas likteni, lai tikai iegūtu Heilu.

Maijas izredzētais ir dārznieks Viktors Heils. Viņš ir krietns un sirdslabs cilvēks, bet viņam ir kāds trūkums, tā ir greizsirdība, tik liela greizsirdība, ka viņš būtu pat spējīgs iedzīt savu mīļoto nāvē.

Heils kļūst gluži traks no savas greizsirdības : “Vienmēr tu mini savu brīvību. Bet sievai nevajag nekādas brīvības, viņas brīvība ir pie vīra azotē. Bet, kad tev tik dārga ir brīvība: aiziet prom no manis, tad ej tūliņ pie sava poļa!”

Pēdējā mirklī Heils tomēr saņemas, nomierinās un saprot, ka ir jādzīvo, ka viņam ir vajadzīga Maija. Viņš apsolās tapt gluži cits cilvēks. Un savu solījumu pilda. Viņš mainās, bet, manuprāt, pilnīgi mainīties viņš nespēj, viņš nav tik stiprs, nespēj izdzēst no sevis greizsirdību. Tam pierādījums ir arī tas, ka Heils Maijai notic tikai tad, kad tā ir jau mirusi un kad viņš uzzin tās nāves cēloni. Heils par vēlu nožēlo, par vēlu saprot, ka Maija bija svētā, uzticības pilnā, mīlošā.

Manās acīs Heils visu laiku saglabā greizsirdīgi sīka cilvēka iespaidu. Jo, ja tu esi greizsirdīgs, tu netici savam mīļotajam. Tur, kur valda neuzticība, nevar runāt par gaišu un tīru mīlestību.

Maija varbūt bija pelnījusi ko labāku, bet, es domāju, ka viens no viņas mērķiem bija padarīt cilvēkus labākus šai pasaulē, atvērt cilvēku sirdis labajam. Tas Maijai izdevās, jo ar savu mīlestību viņa atvēra Heila sirdi un palīdzēja Heilam mainīties. Arī Jakubovskim Maija gribēja palīdzēt viņa “dvēseles šaubās un nepratumos”, bet Jakubovskis saprata to nepareizi. Jakubovskis bija iemīlējies Maijā, bildināja viņu, bet bez panākumiem. Viņš solījās mainīties – Jakubovskis bija “nevaldāmas dabas, stiprinieks, dzērājs, sieviešu pavedējs, straujš, karstgalvis, ar tumšu pagātni” – bet nedarīja to. Viņš nevarēja iegūt Maiju ar labu, centās to izdarīt ar varu, spēku un viltu (viņam palīdzēja Frīda). Par sevi Jakubovskis saka: “Es esmu velns! Un es visu uzvaru! Un visi cilvēki man ir padoti. Es daru ar tiem, ko es gribu.” Viņš sevi nedaudz pārvērtēja. Viņam neizdevās uzvarēt labo, viņš neieguva Maiju, jo Maija pati bija uzvarētāja, viņa bija pārāka par Jakubovska alkatību un varmācību. Maija pati lēma savu likteni un izvēlējās labāk mirt nekā aptraipīt savu godu un mīlestību.

Maija mira un ar savu nāvi pierādīja, ka mīla ir stiprāka par nāvi, viņa mira mīlot un par mīlestību.

“Nāve un mīla tik tuvas viena otrai. Stipri mīlēt ir taču mirt priekš sevis un atdzīvoties priekš otra. Kura gan ir stiprāka – mīla vai nāve?”

“Mīla stiprāka par nāvi” – šie vārdi vēl šodien skan mūsu sirdīs, mēs atceramies Turaidas Rozi un ticam mūžīgās mīlestības spēkam