Sērdieņi tautasdziesmās.

                                                      

Es rakstu referātu par sērdieņiem, un aprakstīšu par to, ko profesors V.Sinaiskis domā par sērdieņiem tautasdziesmās.   

1.   Vispārīgi vērojumi par sērdieņiem sadzīvē.

1.Kas gan nezina, cik bēdīgs sērdieņa liktenis?

Bez tēva, mātes gādīgās rokas, bez tuviem radiem, tas lēti pielīdzināms putniņam, ko ļaunais liktenis izmetis no tā siltās ligzdiņas uz saltās zemes. Pirmais garām gājējs viegli var sāmīt šādu mazuli. Pat bērni, nekā ļauna nedomādami, rotaļādamies vien, nemanot var nogalēt pamesto dzīvībiņu… Bet varbūt, ka maz kas zina, ka nekur tik pilnīgi nav attēlots sērdieņa liktenis, kā latviešu tautas dziesmās, to bezgalīgi daudzajās sērdieņu grūtuma niansēs.Šai ziņā pat krievu dziesmas, kurās sūrās sērdieņu dzīves attēlojums nav mazāk gleznains kā latviešiem, tomēr nevar turēties līdzi latviešu materiālu daudzumam un dažādībai. Latviešiem te pirmā vieta.

Latviešu sērdieņu dziesmu dramatisms paceļas, pēc manām domām, visaugstāki tais dziesmās, kurās bārene, pamātes nomocīta, meklējas augstāku sargātāju: visi saka, visi saka: bārenīte, bārenīte! Vai tādēļ bārenīte, ka nav tēva, māmuliņas? Dievis tēvs, Laime māte, Dieva dēli bāleliņi. Jau bāreņu vārdi zīmīgi: sērdieņi, guduļi (ko sērdiene žēlojas, ko gudulis gaudojas?), bēdeņi, vārgdieņi, grūtdieņi. Visbiežāk gan daudzināmi sērdieņi, sērdienītes, bāreņi, bārenītes.

Nesalīdzināmi vairāk ir to dziesmu, kurās bārabērns ir sērdiene. Apmēram 44 dziesmas, kurās pieminami sērdieņi. Bez tam ap 369 dziesmu, kur nevar pateikt, kāda dzimuma sērdienis. Tāpat ļoti interisanti zināt, ka dziesmu vairums, ap 447, runā par sērdieni, kas palicis bez mātes.Tikai nedaudz ir dziesmu, ap 21, par serdieni, kas palicis bez tēva. Der arī ievērot, ka dziesmās lielākā cieņa mātei. Par tēvu raud pusmūža, trīs gadi, pat vienu dienu, bet par māti visu dzīvi. Atrodam dziesmās arī izskaidr-ojumu, kāpēc tas tā: tēvs paņēma jaunu sievu, es mūžam bārenīte. Turpretim: svešs tēviņis linus sēja, māte loka pūriņai. Kā no šīs pēdējās dziemas, tā no daudzām citām redzams, taisni sērdienei labāk mirtu tēvs nekā māte. Māte meitai tuvāka nekā tēvs; māte kopā ar viņu, meitu, darina pūru, kaut arī ne bez tēva palīga.

                                                                                                                                                                                                          

2. Jau katras sievietes dzīvē liela nozīme pūram, bet īpaši tas sakāms par sērdieni.

Pūrs liecina ne tik vien par līgavas turību, bet arī par tās darba tikumu, par tās māku nodarīt dzimtas dzīves vajadzības šujot u.t.t. Bet tas nav viss. Ir iemesls domāt, ka pūram ir vēl cita ļoti svarīga nozīme. Proti pūrs ir izrakstīts (izšūts)

Un šie svētie raksti bija laimīgi dzimtij, kurā šāda izrakstīta pūra daudz. Sērdienītei nav pat paraugu šādam ornamentam. Atliek tai noskatīt svētos rakstus no mēness:

                                     Bārenīte pūru šuva,

                                     Mēnesī raudzīdama.

                                     Kādi raksti mēnesī,

                                     Tādi raksti pūriņā.

Jāpiebilst, ka nav sērdienītei cita laika kad darināt pūru, kā pa naktīm. Bet arī tad tai nebija sava skala, ko aizdedzināt; tik mēness spīdēja tai pa lodziņu tumšajā istabā:

                                     Strādā viņa rītā agri, vakarā,

                                     Kad guļ sveša māmuliņa.

Nav tomēr čaklā sērdiene bez savas laimes: mātes vietā pūru darināt palīdz tai mīļā Māra, Laima, Dieviņš, saule un mēness. Bet ne tik dievi palīdz sērdienei pūru darināt, palīdz arī māsa, māsas vīrs un pat pamāte. Par pamāti ir runa kādās 260 dziesmās, par patēvu šķiet ne vairāk kā vienu reizi. Sen jau zināma pamātes un pameitas nesaticīgā sadzīve. Taisnības labad tomēr jāatzīmē, ka latviešu dziesmās dažreiz pamāte labāka par īsto māti, un tomēr padēlam nav mīļu vārdu ko pamātei tiekt.

Lai kā ļaudis palīdzējuši sērdienei, tomēr tā ir un paliek visu mūžu sērdiene. Neprecē to tautu dēli. Ar rūgtumu piemetina dziesma šai gadījumā:

                                    

                                     Nepieder auzu milti

                                     Kviešu miltu pabārkšiem:

                                     Nepieder bārenīte

                                     Tēva dēla līgaviņa.

Tamdēļ sērdieni precē visbiežāk tāds pats sērdienis. Lai kā nabaga sērdiene pūlējusies, maz tur labuma; ne sērdienes pūrs ir smags, bet viņa pati – pilna gaudu asariņu.

Bēdīgs sērdienes izskats: plika galva, basas kājas. Sērdiene uzaug ar vītolu vainadziņu, kalpo bargiem kungiem; grūti tai dzīvot svešos ļaudīs. 

Nav labas sērdienei dzīves arī tēva mājās ar pamāti. Iet tā uz mātes kapu, lai žēlotos par grūto dzīvošanu.

                                                                                                                                                  

3.Tāds jau sērdieņa liktenis visā pasaulē.

 

Tā bija ne tikai latviešos, bet arī citās tautās jau tālā senatnē. Tā jau bībelē ir norādījumi par atraitņu un sērdieņu vajām. Protams, ne par šo vispārīgo sērdieņa bēdīgo likteni – nevarību sociālajā dzīvē – daudz te spriest, bet gan par to, kā tad īsti tā jeb cita tauta attēlo sērdieņa likteni. Šai attēlojumā svarīgi visi sērdieņu dzīves sīkumi. Daudzreiz viens neliels sīkums jau atļauj spriest par pašas sabiedrības struktūru tai jeb citā laikmetā. Šādam sīkumam tad ir sociālā nozīme. Šī iemesla dēļ vajadzīgas daudz sīkākas ziņas par sērdieni dzīvē. Te nu būs vērīgāk jāaplūko, kāda tad īsti ir sērdieņu dziesmu un domu daba, tāpat kāds sērdienes, savu likteni pārdomājot, izraudāto asaru tēlojums. Tālāk tikpat interesanti dziesmu norādījumi par sērdienes darbu un nodarbināšanu, pēdīgi interesantie sīkumi, kas saistīti ar atmiņām par māti un domām par savu dzimti pretstatā citai dzimtij jeb tēva dzimtij, bet ar pamāti mīļās mātes vietā.

                                            

2.   Sērdiene sadzīvē atsevišķos gadījumos.

4.Sērdienes dziesmas.

   Lātvieši mīl daudz dziedāt. Daudz dzied arī sērdiene, bet viņas dziesma nav koša. Tā ir sēra dziesma, kas dziedama bēdās. Neizsakāmi traģisks ir dialogs sērdienes un viņas mātes starpā par dziesmām:

                                               Klausies, mana māmuliņa,

                                               Vai iet koši man dziedot.

                                                Tu, meitiņa, sēri dziedi,

                                                Tu paliksi sērdienīte.

Viņa taču nav gailītis, kas var dziedāt un dziedāt bez galvas sāpju; sērdienei sāp galva raudot pēc mātes, viņai sāp sirds. Sērdieni sit pamāte, pamāte viņu sagaida no lauka ar rīkstēm rokās. Bāli tās vaigi, sārtums mainās ar bālumu; viņa bez atbildes: un tā tad arī viņas vaina.

5. Sērdienes asaras. 

 

 Nav ko tad brīnēties, ka sērdieņu asarām dziesmās ļoti ievērojama vieta. Sērdieņu asaras tautasdziesmās salīdzina ar ūdeni, ar lietu, pat ar upi, jeb srautiem. Kur vien sērdiene,  tur vesela straume jeb upe. Raud sērdiene veselu dienu un nakti, gauži rauda uz rociņas gulēdama. Rūgti raud tā, kā egle, kā gulbis, kā lakstīgala, kā dzeguze. Neviens tomēr neredz sērdienes asaras, tik pamāte. Lai arī sērdienes asaras tīras un jaukas kā rožu krūmi un kā sudrabs, bet kam tad šīs asaras vajadzīgas?

6. Sērdienes domas.

 Nevar priecīgas būt arī domas sērdienei. Sērdienes domas vareni traģiskas, lielas savā nemeklētajā vienkāršībā un savās nebeidzamajās skumjās. Turklāt sērdienei vienai jādomā, vienai jārūpējas; nav taču sērdienei māmiņas. Nejaušus nāk prātā viena no Koļcova sērdieņu dziesmām: sēdīšos aiz galda, padomāšu, kā man dzīvi dzīvot vienam. Un domas vēl smagākas, ka bēda neatstās sērdieni, lai cik tā būtu raudājusi: nebūs vairs māmiņas mīļās, nedzirdēt sērdienei māmiņas gudro padomiņu. Sērdienei tik grūti, ka viņa gribētu nomirt bērnībā; viņa domā, cik labi būtu, ja to kaut tagad iemestu ūdenī: sitat mani, kaunat mani, metat mani ūdenī.

Lūk, dziesmās atrodam īpatnējas sērdienes domas. Viņa izspriež, kam grūtāk pasaulē: sērdienim tēvs nomira, vārgdienim māmulīte.   

7. Sērdienes dienas. Vārdi.

Jau bija runa, ka sērdienei labāk mira tēvs nekā māte. Nav ko brīnēties, ka sērdienes dienas ar pamāti dziesmās nodēvē par saltām dienām, bet dienas ar māmiņu par siltām. Jā, garas ir sērdienei dienas; garas dienas bez saulītes, bet vēl garākas bez māmuliņas. Sērdienes dienas – sēras dienas, nav tās nesērdieņu labās dienas.

Bet grūtas sērdienei ne tik dienas, smagi arī vārdi, kas sērdienei jādzird no pamātes: sveša māte gaidītāja ar bargo valodiņu.

Mīļo mātes vārdu sērdiene vairs nedzird: visi mīļi mātes vārdi, visi bargi svešas mātes. Nedzird viņa laba vārda, mātes teiktais vārdiņš nenoiet caur zemi līdz sērdienei. Velti sērdiene teic vārdu pie vārdiņa, neceļas viņas māmuliņa.

8. Sērdienes darbs.

   Sadzīvi aplūkojot ļoti interesanti zināt, kāds īsti bijis sērdieņu darbs, kur tie strādāja, kā tos atalgoja. Dziesmās šai ziņā diezgan nabadzīgs materiāls. Tomēr dažas dziesmas atļauj šo to sacīt par atsevišķiem jautājumiem. Sērdiene vispirms strādā pamātes mājās; te tā dara visus mājas darbus, strādā arī pēc saules rieta. Strādā viņa teicami, labākas strādnieces pamātei neatrast. Viņa maļ, gana govis jau agri, pa saltu rasu saldama, nosalst kāroze.

    Dienu viņa šuj, bet naktī mēness gaismā meklē pēc pamātes pavēles pazaudēto adatu. Pamāte sūta uz ezeru puķu, kaut tā pati kā puķīte. Pat ziemu sienu grābt sūta pamāte sērdieni, akmeņi sērdienei jādauza. Grūta dzīve pamātes mājās, bet nav salda dzīvošana svešos ļaudīs:

                                               Kungos radu grūtu darbu,

                                               Mājās bargu svešu māti. 

Smagajam darbam klāt pienāk arī smagā sērdienības apziņa, nevilšus rūgtums sakāpj sērdienes sirdī, ak, kaut būtu māmiņa, jeb, vismaz, īstie brālīši, tad nebūtu jādzird vārdi par savu bārenību, nebūtu jāklausa bargais kungs.

9. Sērdienes maize.

Smags ir sērdienes darbs, bez prieka, un arī pārtika ļoti vāja. Maza ir sērdienes maize. To lēti saprast, jo nav sērdienei kaizes pelnītāja tēva, nav sava arāja vīra. Uz pamātes nevar palaisties: pamāte prasa gan darbu darīt, bet baro un rūpējas par sērdieni vāji, ne tā kā pašas māmuliņa. Vēl vairāk, pamāte neieredz, vajā sērdieni, pamātei pa prātam nevar izdarīt ne dievs ne velns; viņa prasa divtik lielu darbu: govis ganīt un tai pašā laikā vērpt. Pamāte prot tik jautāt: vai visas govis, cik sērdiene savērpusi, bet rokā maizes vietā rīkstes.Laba pamāte, kā jau pieminēts, liels retums.

10. Sērdienes darba atalgojums.

Vāji algo sērdieni arī sveši ļaudis. Tās darbu tur par vieglu un lētu. Vienā dziesmā sērdiene dzied:

                                           Manim bija viena alga,

                                           Mirstu šodien, mirstu rītu,

                                          Mirstu šodien – mirstu rītu

                                          Neviens manis neraudāja.

Tomēr, ir sērdienei raudātāja. Vienā dziesmā ar simbolisku dabu stāsta, ka Laima raud par sērdieni, ko saplēsuši vilki ceļa malā. Otrā dziesmā, noteikti jau simboliskā, stāsta, ka nemaksā nopelnīto algu, bet dabūto algu viņai, sērdienei, bez māju, tā kā nav pat kur atgulties, nav kur paslēpt naudu. Lūk, šī dziesma sērdienes un Dieviņa veidā:

                                         Satiek mani mīļš Dieviņš,

                                  Ar pieciem enģeļiem. 

                                Ai, nabaga bārenīte,

                                        Nāc pie manim par kalponi!

                              

                               Aija, manis mīļš dieviņš,

                                        Ko tu man lones dosi?

                                        Es tev došu zelta kroni

                                        Sudrabiņa lapiņām.

Tiesa, šajās dziesmās ir runa, ka sērdienei savs pūriņš, bet atstāt tai savu algu neteic tai nevienu dienu, labāk un drošāk nēsāt kroni savā galviņā (galvas lakatiņā? matos?), ka sērdiene varētu algu pilnīgi nosargāt. Nevar tomēr nepiebilst, ka šī dziesma būdama tīri simboliska, ne pa pilnam uzticama, lai uz tās dibinoties varētu droši runāt par sērdieni sadzīvē. Šīs dziesmas dēļ jāpiebilst tīri metodoloģiskas dabas piezīmes.

11. Māte un sērdiene.

 Attēlodama bēdīgo sērdienes likteni dziesma sniedz arī citus materiālusl, gan arī tīro sadzīvi, bet poētiskās patiesības formā (te vajadzīgs apgriestais pierādījums). Tomēr ne mazāk nopietnu materiālu.  Proti, no šīm liecībām uzzinām ne tik to, ka sērdienei vistuvākā māte, bet arī kada mātes loma meitas dzīvē. Mums ir daudz interisantu mātes salīdzinājumu ar dabas parādībām, un šie salīdzinājumi liecina, kas bija un ir māte meitai.

Diesmas salīdzina māti ne vien ar sauli, bet arī par uguni, gaismu, siltām dienām, pašu siltumu, salīdzina ar saules dienu, kas nekad neapnīk un ar zemi. Īstā māte, sava māte, nekad neapnīk, ne tā kā vīra māte; šī - lietaina diena, pašas māte – saulaina. Māti dēvē par pirmo ēst devēju. Māte aiziet uz to pašu pusi, kur ir saule, meita viņu gaida ceļa jeb upes malā. Māti gaida meita. Meita gaida māti lapām klādama ceļu, gaida ar nākošo pavasari. Runājot par mātes aiziešanu (nomiršanu) piemin, ka tā vista atstāj savus cāļus. Nekas cits neatliek sērdienei kā mesties Daugavā jeb ezerā, lai tur piebiedrotos daudzajiem jau sev galu padarījušajiem sērdieņiem. Māte salīdzinājumā ar vistu, bet sērdieņi ar cāļiem, bez šaubām, ir sadzīves momenti, bet tam pašam salīdzinājumam ir arī tīri simboliska nozīme. Vista un gailis ir zodiaka zīmes (ķīniešu zodiaku), tātad pavasara, saules un mātes simboli. Saulei aizejot sērdiene paliek bez gaismas un siltuma, bez saules dienas un uguns, tā paliek bez visa tā, ar ko salīdzināma māte, kā nupat minējām. Interesanti šai ziņā salīdzināt šejienes pavasara svētku paražu kaut  gaili ar analoģiskām ķīniešu paražām. Ķīnieši pazīst īpašu debess gaili (arī cāli) un jauna gada diena viņiem “gaiļa diena”. Šai dienā ziedoja gaili, uz durvīm zīmēja tā tēlu, bet gaiļa vietā ēda olas (pavasara svētku, jauna gada olas). Latgalieši notriepa ar gaiļu sekstes asinīm durvis, bet olas bija neiztrūkstams pavasara svētku (Jurģa, Jura jeb Ūsiņadienas) piederumus.

12.Sērdieņi māsas un brāļi. Sērdienes meža dzimts. Balodis – bāleliņš.

Par sērdienes brāļiem dziesmās ir diezgan maz ziņu. To var izskaidrot tā, ka sērdienēm, kas pirmās savās mātēs dzimušas, tīri dabīgi nav īsto brāļu un māsu. Dažas sērdieņu dziesmas šai ziņā ir ļoti interesantas: sērdiene rada sev dzimti mežā. Tā vienā dziesmas variantā teic:

Visi bija ļaužu radi,

      Vai es viena koka radu?

     Ozols tēvis, liepa māte,

                                                     Oši, kļavi bāleliņi;

                                                     Oši, kļavi, ozoliņi

  Tie bij mani bāleliņi.

Brāļu un tēvu salīdzinājums ar ozolu norāda mums, ka ozols ir spēka un izturības simbols. Turpretim liepa, smaržīgā un mīkstā liepa, zarainā un smuidrā priede un egle raksturo sievišķo dabu. Tā sērdienes dvēselē atspoguļojas apkārtējā pasaule. Kā visbiežāki tas gadījās, tad ganu meitiņa dzīvoja pa mežiem, koku vidū. Tur vienatnē, bez tēva, mātes un bez tuvu radu, viņa iemīlējusi  kokus kā savus tuviniekus, kā saviešus. Koku vidū sērdiene vairs nejūtas viena, jo viņai ir koki – ir tēvs maizes pelnītājs, ir māte, mīļa, sava, īsta, bet ne sveša. Un nav viņa viena pati šai svešajā un vienaldzīgajā pasaulē. Jau pieminēju, ka sērdiene negrib vienmēr par sērdieni dēvēties. Tā atbild, ka viņa nav sērdiene, ka viņai ir dzimts debesīs. Nu ir tā, ka sērdienei arī zemes virsū sava dzimts, proti meža koku vidū. Priecīgāk sērdienei ganīt, ja tā zina, ka nav viena mežā, bet savā koku saimē. Priecīgāk sērdienei no rītiem atgriesties no pamātes svešajām mājām savā meža mājā, kur visi tās dzimts piederīgie koku veidolā. Var gan iedomāties, ar kādu mīlestību šīs bārenīgās bērna acis kavējas ap meža saviešiem.

Jāpiemin tomēr, ka sērdieņi savās dziesmās ir radījuši vienu otru skaistu tēlu. Tā skaists ir jaunākā brāļa salīdzinājums ar balodi:

                                                      Kur tu skriesi, balodīti,

                                                      Ar tiem zelta spārniņiem?

                                                      Skriešu brāļus apraudzīt,

                                                      Vai ir visi sētiņā.

                                                      Visi bija sētiņā.

                                                      Pastarīša vien nebija.

                                                      Pastarītis aiztecējis

                                                      Tēv’ un māti apraudzīti.

Tiesa, arī šai dziesmā simbolisma pēdas un brāļa salīdzinājumā ar balodi daudz aizgrābīgu sērdieņa gaudu. Pēdējais bāleliņš un arī tā vairs nav. Nav pēdējās cerības un sarga. Ja iedomājamies sērdieni bārenīgā baloža veidolā, tad nevilšus jāatminas krievu dziesma:

                                                     Gaužas mīļais balodītis,

                                                      Gaužas dienu, gaužas nakti,

                                                      Viņa mīļais draudziņš

                                                      Projām aizlaidies ir tālu.

                                         

Tiešām, sērdienīte raud dienu un nakti, nav viņai sava kaktiņa, nav viņai miera. Saltumā un badā, bārienos un pārmetumos, smagā darbā bez mīļu vārdu jānodzīvo sērdienei savs mūžs.

3.   Sērdieņa tiesiskais bijums.

13.Senais un tautiskais jēgums par tiesībām.

Vispirms vietā vispārīga piezīme par tautas dziesmu materiālu tiesībām. Proti, nevar šo materiālu sākt pētīt neatmetot mūsu tagadējos tiesību jēgumus, ar to definīcijām un terminoloģiju. Īpaši tas jāsaka par pašu “tiesību jēgumu” senajās un vispār vienkārši tautiskajās dzīves formās. Kas ir tagadējās tiesības? Tās ir ļaužu darinātas, vairāk jeb mazāk taisnīgas, rēgulas, ko vajadzības gadījumā aizstāv spaidi. Citādi uzskati par tiesībām vienkāršajai tautai un vispār senatnē. Tiesības pirmajā rindā ir sinonims, un šī taisnība nav cilvēcīga, bet gan dievīgā, ko ļaudis atraduši dabas parādībās kā lielā, dievīgā grāmatā, kas atvērta cilvēka priekšā. Šai grāmatā zelta burtiem – mūžīgajām zvaigznēm un planētu kustībām – ierakstīts ikviena cilvēka liktenis. No šejienes vārdi tiesības, taisnība, laime un liktenis būtiski izteic vienu un to pašu dzīves mūžīgo likumu. Lūk, taisni šādā jēgumā jāsaprot vārds “tiesa”, ko lieto tautas dziesmas, šai gadījumā sērdieņu dainas.

14.Sērdienes tiesa, pūrs un mantojums.

Dziesmas teic, ka Māra “daļu dod”, ir teicieni “tiesu šķirt”, tiesu spriest, tiesu dot. Bet sērdienes laime, kā jau noskaidrots, vienmēr ir sakarā ar pūru. Pūru dod laima. Protams, pūram jābūt diezgan lielam, lai sērdiene varētu cerēt iziet pie vīra un tā atrast sev dzīvē atspaidu, nebūt vairs sērdienei. Tikai tad viņa viegli var nopūsties un dziedāt:

                                                      Bārenīte es augdama,

                                                      Ne bārene dzīvodama.

 Tamdēļ mazs pūrs nav īsti nekāda laime, taisnība, sērdienes tiesa.Varam secināt, ka sērdienes tiesības vispirms ir kustamas mantas tiesības. Plašāki ņemot, pūrā ir arī lopi, govis, aitas, zirgi.

Sērdieņu dziesmas tieši neteic, ka sērdienītei nebūtu kustamas mantas, bet šo faktu mēs varam vērot no tā, ka nekustamā manta piederēja sērdienei. Arī Krievu taisnībā meita, ja tai brāļi nedabū nekustamās mantas. Tad tāds ir sērdienes māsas tiesikais bijums savu brāļu mājās. Māsa, nedabūjusi savas daļas, iet uz mātes kapu žēloties tur par pāridarītājiem brāļiem. Citā dziesmā māsa griežas pie brāļiem. Še jau taisni norāda uz dievīgo taisnību, uz sērdienes dievīgo taisnību, vismaz, norāda, ka sērdiene sava brāļa mājā grūti strādādama kaut ko nopelnījusi. Bet bez šīs atsaukšanās uz tiesību dabūt nopelnīto, sērdienei jādabū no brāļiem pūra daļa. Darbs nav pabeigts !!!