Teikas

Ievads

Teikas ir viens no plašākajiem un nozīmīgākajiem vēsturiskajiem folkloras žandriem.Latviešu tautas teikas iedalās trīs lielās grupās, teiku žandra paveidos: mitaloģiskās teikas, izcelšanās teikas un vēsturiskās teikas. Lielai daļai teiku ir senas saknes un sarežģīta vēsture. Tās izaugušas no sava laika cilvēku tieksmes un praktiskas nepieciešamības uzzināt, izprast un arī izskaidrot apkārtējās pasaules norisi, rast atbildes uz neskaitāmiem neizprotamiem jautājumiem, kas ar tām saistās. Izziņas tieksme ir teikām raksturīga iezīme, iegūtās atziņas te ir apvītas ar tautas iztēli. Var teikt, ka teikas ir  pasaules  vēsturiskās attīstības atspioguļojums.

            Lielākā daļa teikas ir saistītas ar kādu noteiktu, vietu, laiku, vai  vēsti par kādu konkurētu personu vai notikumu, dzīvās dabas objektiem. Daļā teiku pats stāstītājs apliecina, ka tā nav izdomāta, bet balstās uz paša teicēja vai kāda cita pieredzēto. Teikas glabā daudzu paaudžu iepludināto informāciju.

            Senās teikas visbiežāk stāstīja garo ziemas vakaros, kad pie skalu uguns mājinieki strādājuši dažādus darbus. Vīri tās labprāt stāstījuši pieguļā, dzirnavās, kad ilgāk bijusi āgaida sava kārta malšanai. Paslepus stāstītas pret kungiem vērstas teikas.

Kungiem teikas nv ptikušas un tie pat mēdza sodīt stāstītājus.

             Teikas daudzas apjoma ziņā ir īsas, koncentrētā formā ietverts vēstījums ar ierobežotu personāžu un vienkāršu nesarežģitu sižetisko līniju. Tomēr nav izveidojušās stingri noteiktas kompuzīcijas likumības. Teikas parasti aprobežojas ar kādas vienas epizodes vai notikuma izklāstu. Vēstījums parasti sāks bez kāda ievada un nobeigumā īsi tiek formulēta iegūtā atziņa.

Teikas robežoja arī ar citiem vēsturiskajiem folkloras žandriem, galvenokārt ar pasakām. Teikās un pasakās bieži darbojas vieni un tie paši personāži, arī notikumi nereti saistās ar noteiktu vietu vai laiku. Teikām līdzīgi sižeti sastopami arī leģendās.

                         Iztirzājums

Plaša un tematiski daudzveidīga latviešu tautas teiku grupa ir Izcelšanās teikas. Šo teiku izziņas lokaa ir viss visums: debess ar tās spīdekļiem, zeme un tās reljefs, nedzīvā un dzīvā daba, arī cilvēks un viņa dzīve. Balstoties uz sava laika cilvēku ierobežotajām zināšanaam par pasauli. Šai grupā ietilpstošo teiku cilme ir dažāda; daudzas teika radušās uz senu ticējumu pamata un tās saknes tiecās senā pagātnē, pat pirmatnējās kopienas iekārtā. Nereti skaidrojumus teikās ietekmējušas arī kristietiskās reliģijas mācības, tomēr visbiežāk tie savijušies ar atzsiņām, kas pamatojas uz paša teicēja pietredzi praktiskajā darba dzīvē, uz konkurētiem novērojumiem apkārtējā pasaulē, latviešu zemnieka pazīstamajā ikdienas darba dzīvē.  Izcelšanās teikās spilgti tiek apliecināta latviešu zemnieka svarīgākā atziņa, ka visa esošā pamatā ir darbs, tas ir visu vērtību radītājs un mērs. Darba rezultātā radusies zeme, visa apkārtējā pasaule. Darbā dzīvās dabas pārstāvji ieguvuši savas raksturīgās ārējās iezīmes un īpašības. Vērtējot cilvēka attieksmi pret darbu, teikās pausta atziņa, ka ikviens darbs veicams rūpīgi, godīgi, ka katram ir netikai vien jāstrādā, bet arī jācien tas kas gūts darbā.

           

Visas Izcelšanās teiku grupā galvenās darbojošās būtnes ir personificētie dabas spēki – Dievs un Velns. Teikas vēsta par viņu darbību un savstarpējām atiecībām.

Šis mitaloģiskās būtnes teikās nav abstrakas , bet iemiesotas konkurētos tēlos.

 Dievu mēs ieraugām līdzīgu latvieū tautas pasakās sastopamjam vecītim ar latvieša zemnieka vaibstiem. Viņš prādās arī ka sociālās taisnības nesējs – palīdz nabagiem. Dievs lemj arī cilvēka mūžu. Dievs ir prasmīgs un gudrs.

Arī Velns ir viens no populārākajiem tēliem latviešu folklorā. Izcelšanās teikās sākotneji ir uzsvērts viņa milzīgais spēks un augums, veikt pārdabiskus, cilvēkam neiedomājamus darbus. Viņs var nest lielus akmeņus, milšu klēpjus, kuriem izbirstot veidojas vesels kalns. Viņš nav ļauns, bet ir priecīgs ka var pemuļķot cilvēkus un pats ir viegli piemuļķojams. Tas redzams teikā ”Velna gulta un akmeņu tilts Alaukstā”. Velnu teikās redzamam arī ļaunu, taadu kas apzināti traucē Dieva darbus, cenšas dažādi kaitēt cilvēkiem.

Nedaudzās teikās kā varena spēka apveltīta būtne parādās arī milzis.pimēram teiās “Staburaga asaras,” “Par Cepurkalnu,” ‘’Kā Kangaru kalni cēlušies”. Izcelšanās teikās Velna darbība cieši savienojas ar Dievu.  Dievs ir radītājs, organizētājs, pavēlētājs. Teikās dažkārt runāts par Velnu kā dieva kalpu, vai sulaini, kas dara visu ko pavēl Dievs.

Teiku cikls par dabas spēkiem un parādībām nav īpassi plašs. Teikās redzams mēģinājums izskaidrot visuma rašans, dabas speeku rassanos un to savstarpēju saistību. Visas dabas parādības ir personificētas. Tas ļoti labi redzams daudzjās teikās par Perkonu. Tās tiek uzskatītas par cilvēciskām būtnēm. Galvēnās no tām ir Saule , Mēnes, zvaigznes – attēlotas ģimeniskā plāksnē un to attiecības ir līdzīgas cilvēku attiecībām. Nozīmīga būtne teikās ir pērkons. Ar zibeni tas soda nepaklausīgos. Pērkons cīnās ar Velnu , vajā to, un lai kur Velns censtos slēpties, vai pārvērsties, zibens to nosper. To apliecina teika “Pērkons nosper velnu”

Cilvēciskota un apdvēseļota teiāks ir uguns. Vairāks teikas liecina, ka uguns iesākumā bijusi tikai Velnam, kas to glabājis no visiem noslēptu. Dievs sūtījis izzināt Velna noslēpumu, tā ieguvis uguni un nodevis to cilvēkiem.

Teikas par zemi, tās izcelšanos un virsmas veidošanos veido plašāko izcelāsnās teiku ciklu. Tās ri bagātas un nozīmīgas gan tieku varoņu ziņa, gan ar svu daudzviedīgo tematiku.

Zemes radīšnā redzems Dievs un Velns kā kopīgi darba darītāji. Dievs šeit ir prasmīgs darba organizātors, kas izmanto Velnu par palīguiecerētā darba veikšanā. Zeme rodas gluda u līdzena, bet tieši Velna neparedzētās darbības rezultātā zemē izveidojas jūras un okeāni, kalni un lejas. Bet Velns mēdz arī apzināti parveidot zemes reljefu. Ir daudzas teika par liela apmēra akmeņiem, par dažādām tajos ittkā Velna iespiestām zīmēm. Blakus Velnam kā zemes pārveidotājs sastopams arī Milzis un Dievs. Teikās par kalnu izcelšanos galvenokārt darbojas Milzis.

Ar tauta iztēli bagāti apveltītas ir arī teika par alām, purviem, bedrēm un dūkstīm. Te redzam vēl cilvēka roku neskartu un nepāreidotu dabu, un līdzās velnam sastopamas cilēkam labvēlīgas mitaļoģiskas būtnes – Māru, Laimu, svētmeitas. Alās patvērumu rod netikai Velns, te mitinās arī burvji un laupītāji.

Ļoti plāšs ir teiku klāsts par mūsu ūdeņiem. Arī šeit saglabājušies seni, primitīvi priekšstati. Daudzās tiekās ir skaidrota upju izcelsanos. Populāras un mūsdienās gandrīz katram bērnam pazīstamas ir teikas par Daugavas rašanos. Upes bīstamas satiksmei padarīja krāces, zemūdens akmeņi, atvari, tāpēc atsevišķa teiku grupa runāts tieši pat šo šķēršļu rašanos.to apliecina teika “Kā radušās Ugunspils ezerā peldošās salas.”  Kā vaininieks vienmēr tiek minēts Velns.  Saistošas ir teika par Gauju. Ar savu straujo līloču tecējumu pa Latvijas skaistākajām vietām tā  bagātīgi rosia iztāli. Gauja attēlot kā dzīva būtne, ieguvusi cilvēka īpašības, dažreiz nevisai pievilcīgas, jo savos atvaros tā ne vienu vien reizi ievilkusi kādu peldētēju.teikā “Gaujas tecēšanas ceļš” Būdama arī pargalvīga, tā pretēji citām upem, kas tek uz jūru, sākusi pretēju ceļu. Skadībā citas upes gaujai izdūršas acis, lai tā neredzētu ceļu, Dievs pagriezis Gauju atpakāk pa saulei. Ļiti daudz ir teikas par mūsu zemes ezeriem. Par lielākajiem no tiem – Burtnieku, Lubānas, Alūksnes ezeru – teikas ir simtiem un tās ir dzirdējis jebkurs no mums. Daudza teikas vēstī, ka ezeri radušies nogrimušas plis, muižas vai mājas vietā, ezeri pārklāj netaisnīga kunga muižu vai pili, kuras ļaudis neievēro seno viesmīlības likumu. Par ezeru lidošanu, pārietošanos mākonī uz citu vietu, ir vesela teiku grupa. Tie ir aizaugušie ezeri, kuri aizlido, savā vietā atstājot purvu. Ezers var nolaisties, ja kāds atmin viņa vārdu; šīs teikas saglabā ticību vārda spēkam. Tas parasti notiek nejauši, vārdu uzmin mazs bērns, kas vēl pat runāt neprot, un pēc viņa izsauciena zemē nokrīt ezers. Ezeru lidošanu teicēji pasniedz kā ticamu, patiesu notiekumu, piemetinot, ka par to stāstījusi māte, un tai atkal mātesmāte. Pa gaisu lidojusi vesala jūra zivis birušas zemē, varējuši pielasīt pilnus kurvjus un pa zivju ceļu noiet līdz ezera jaunajai vietai.       

Gan ezeru gan upju mākslinieciskais tēls teikās radīts ar personifikācijas palīdzību; gan ezeri, gan upes attēlotas kā dzīvas būtnes, to rīcībā saskatāmas cilvēka raksturaiezīmes: Slokas ezers pirms celšanās augšā paēd brokastis, bet steidzoties aizmirst paņemt savu šķīvi. Lielauces ezers varējis paceltīes vienīgi tad, kad ar abām kājām stingri atspiedies zemē, bet Lubānas projām sktienot nobirdinājis trīs asaras – un tur iztecējuši trīs mazi ezeriņi.

Sazarojušās teikad ir par avotiem. Lielākoties tās saistītas ar veselības jeb dzīvības avotiņiem. Tēlaini teikas vēstī par šo avotiņu izcelšanos, to dziednieciskajām īpašībām. Dažās teikās par šīm spējā rūpējas Laima, kā piemēram teikās: “Avots – Raganītes izteka,” “Veselības avots.”  Teikās minēti arī sāls avoti, kuru ūdens ticis lietots sāls vietā; reiz kāds mankārīas cilvēks ļaudīm ūdeni ļāvis ņemt tikai par samaksu – un avots izsīcis. Populāras ir teikas par naudas avotiem; tur nogremdētās naudas mucas vau šķirstus var izvilkt tikai tad, izpildīs kādu noteikumu. Daudz līdzīgas teikas ir par naudu upēs un ezeros.

Jūra teikās attēlota maz. Interesantākās un populārākās teikas saistās ar Kolkasragu un tā tuvumā jūras kratā samestajām smilšu un akmeņu kaudzēm. Te darbojies velns. Vinš reiz nodomājie Rīgas jūra līci atšķirt nobaltijas jūras  ar dambi, ieomājies arī jūru no Kolkasraga līdz Roņsalai aizbērt ar smiltīm, bet viņa darbu pārtraukusi gaiļa daiesma. Vairākas teikas stāsta ka agrāk jūra sniegusies daudz dziļāk nekā tāir tagad.

Teikas par cilvēku skaidro tā izcelšanos, cilvēka raksura īpašību izveidošanos. Cilvēka rakstura veidošanā sadura divi mītiski spēki – Dievs un Velns. Dievs radīja cilvēku labu, Velns tam pielika otru pusi ar vēlējumu ļaunu darīt, ļaunu redzēt, ļaunu dzirdēt. Tādēļ cilvēkis ir netikai labs, bet viņam parādās arī sliktās īpašibas; teikās cilvēks tomēr seko Dievam nevis Velnam.

Teikās skaidrota arī cilvēka izplatīšanās pa visu pasauli, tautu un valodu rašanās. Šādas tematikas teiku tomēr ir maz. Vairums teiku risina ar lauku cilvēku ikdienu saistītus jautājumus: kā cilvēks mācījies šūt apģērbu un taisīt apavus, kā izgatavojis ēdienu, uzaudzinājis bērnus. Teikas vēstī ka agrāk viss bijis savādāk, labāk, un izmaiņas ir pašu cilvēku darbības sekas. Līdzīgi tautasdziesmām arī teikās cilvēku mūžu lemj Dievs un Laima, viņi nosaka cilvēka mūža garumu. Ar Dieva nolikumu cēlušās arī ļaužu kārtas – kungi, saimnieki un kalpi, kam katram savs dzīves ceļš. Šajās teikā Velns parādās maz, bet ar vienu lai kaitētu cilvēkam izgudrojis brandavīnu un tabaku, mācijis cilvēkiem šīs kaitīgās lietas lietot un tie ātri nomiruši.

Izcelšanās teiku ciklā par dzīvo radību, tās īpatnībām skaidrota latvieša zemniekam pazīstamo augu un dzīvnieku rašanās, raksturīgo iezīmju veidošanās. Teikās par mājdzīvniekiem ietverti visi galvanie latviešu zemnieku sētas mājlopi un citi dzīvnieki. Dzīvniekiem teikās piešķirts cilvēka prāts, viņi darbojas, runā, domā līdzīgi cilvēkiem un cilvēki saprot viņu valodu. Populāras ir teikas par zirgu sarunām Jaungada naktī, tās izveidojušās uz senu ticējumu pamata par naakotnes zīlēšanu. To apliecina teika: “Kad mājlopi varējuši sarunāties”. Sarunājas arī govis, un ar laiku šīs teikas vairs nav saistītas tikai ar Jaungada nakti. Tāpat kā citās teiku grupās arī šeit darbojas Dievs un Velns.. dievu šeit redzam kā labu lopkopi: viņš ceļ lopu kūtis, gana govis un aitas, cērp aitām vilnu, lai austu drānas. Velns visu noskatās un cenšas visu darīt tāpat, bet nekas neizdodas. Visiem zināmas ir teika par to kā govīm radušies ragi un šķilušies nagi. Teikās izviržīts jautājums, kāpēc dažiem dzīvniekiem, piemēram, sunim, jāstrādā grūts darbs: jāgana lopi, jāsargā māja, bet daži piemēram kaķies, var dzīvot nestrādājot. Teikās asprātīgi risināta kaķa un suņa nesaticība. Interesanta ir teika  “ Kā suns, kaķis un saimnieks noslēdz miera līgumu.”

Teikās par meža dzīvniekiem, kukaiņiem un zivīm ietverta daudzveidīga tematika. Galvenā uzmanība ir veltīta meža dzīvniekiem. To darbošanās un īpašības ir skaidrotas pamatojoties uz tā laka cilvēku zināšanām un novērojumiem. Arī te sastopamies ar Dieva un Velna tēliem.  Tālā pagātnē, kad mūsu zemi vēl klāja biezi meži, vilks būs radījis daudz raižu un zaudējumu ganāmpulkiem, tādēļ arī viņam veltīta tāda uzmanība. Teikas vilku dēvē par Velna roku darbu, velns ir ļauns un plēsīgs dzīvnieks. Teikas cenšas izskaidrot kāpēc vilkas ir stīvs mugurkauls, kādēļ viņam melns purns, vai kādēļ viņam spīdīgas acis.

Par lāci teikas stāsta, ka tas cēlies no cilvēkiem. Te varam saskatīt senas atmiņas par totēmismu; šādu teiku saknes stiepjas senā pagātnē, kad cilvēks zvērus uzlūkoja vēlpar saviem ciltstēviem. To apliecina teika “ Kā cēlies lācis”

Asprātīgas ir teikas par zaķi. Šo teiku risinājums ir tuvs pasakām, tādēļ šīs teikas nereti ievieto pasaku izdevumos. Tādas teikas ir : “Kāpēc zaķim pārplīsušas lūpas, “Kādēļ zaķis lec augšcilpiem.”

Teikas arī mēģina izskaidrot arī pārējo dzīvnieku, kukaiņu un zivju raksturīgo iezīmju rašanos. Zīvnieku teikās ir ievīta atziņa, ka visām dzīvajām būtnēm ir jāstrādā.

Teikās ir ietverts liels putnu skaits, tāpēc apbrīnojama ir cenšanās un prasme katram pārstāvim saskatīt un izcelt raksturīgās pazīmes. Vairākās teikās par putniem saglabājušies seni totēmiski uzskati par cilvēku un putnu tuviem sakariem. Par dažiem putniem teikas vēstī, ka tie cēlušies no cilvēkiem: par lakstīgalu pārvērtusies pamātes nicināta pameita, par dzeguzi – jauna sieva, par ķīvīti atraitnes meitiņa un meitenes skaistās bizes ir ķīvītei uz galvas kā divi cekuliņi. Šā cikla teiku vidū sastopamas arī teikas par to, kā putni dziedāt mācījušies. Teikas cenšas izskaidrot putnu dziesmu skaņas cilvēkam saprotmos vārdos. Šāis teikās daudz izdomas, prieka, asprātības, kas balstās uz dziļu šo putnu dziesmu pazīšanu. Nereti dziesmu skaņu attēlojumi ietērpti ritmā.

Teikas  par kokiem ir samērā maz,  tiem galvenokārt veltītas tautasdziesmas. Senāk kokiem piedēvētas cilvēciskas īpašības, tie esot runājuši tāpat kā cilvēki. Meklēti arī cēloņi kas kokiem kadījuši atščirīgas pazīmes. Kādēļ bērzam balta miziņa, kāpēc priede un egle ir mūžīgi zaļas, kāpēc ozolam robainas lapas. Parasti skaidrojumi saistās ar Dieva un Velna darbību. Tāpat kā dzīvniekiem un putnem cilvēki ir spējuši pārvērsties par kokiem: tā bērzs ir zēns, kas reiz izskrējis laukā baltā krekliņā, bet meitas pārvērtušās par liepām.

Teikās par labību un citiem augiem skarti tikai atsevišķi augu pārstāvji. Galvenā tematika saistās ar rudziem, to raksturīgo pazīmju izveidošanos. Še risinājums pamatots ar cilvēka attieksmi pret darbu,  pret čaklumu un slinkumu, un tā sekām.

                Nobeigums

            Latvieš tauta teiku skaitlisk;a un arī satura daudzveidības ziņā bagātais matreāls vēl ir maz pētīts un apgūts. E ietvērusies daudzu paaudžu dzīves pieredze, gudrība, dabas un sabiedrisko norišu skaidrojums. Dzīves attīstības gaitā teikas savu seno, nozīmīgo jēgu zaudējušas, mūsdienās tās turpina pastāvēt kā interesanti tautas mutvārdu sacerējumi. Izcelšanās tiekas rosina dziļāk iepazīt un iemīlēt dabas skaistumu, daudzkrāsainību.mšo teiku ētiskā pievilcība, poetiskā dabas uztvere saista un interesē rī mūsdienās. Teikas ir nozīmīgs izziņu avots daudzu nozaru zinātniekiem, raksniekiem un māksliniekie. Tiekas ir ļotinnoderīgas novadpētniekiem.