Uzbudināmība -uzbudināmo audu šūnu raksturīga
īpašība. Spēja reaģēt uz kairinātāju ar īpašu reakciju kopumu ,kuru sauc par
uzbudinājumu. Uzbudināmo audu šūnām raksturīgi 2 pamatstāvokļi -FMS un FAS. FMS
(fizioloģiskā miera stāvoklis). Tas ir stāvoklis, kuram raksturīga min.
vielmaiņas intensitāte šūnā, kas nodrošina tikai šūnas dzīvības pamatnorises.
Šūna neveic nekādu ārēju darbu. Lielākā daļa šajā stāvoklī var atrasties
neierobežoti ilgi. Šūnas pāreju no FMS- FAS izraisa kairinātājs vides izmaiņas,
kas iedarbojas uz šūnapvalku. Daļa šūnu spēj pāriet no FMS-FAS spontāni, bez
ārējā kairinātāja. Šo spēju sauc par automātiju. Piemīt šunām , kas nosaka
sirds ritmu un daļai gludās muskulatūras šūnu. Pārejas process no FMS-FAS
uzbubinājums. FAS (funkcionālās aktivitātes stāvoklis). Šī stāvokļa
raksturīgākās pazīmes ir krasi paaugstināta vielmaiņa un tas, ka šūna veic savu
specifisko f-ju, jeb ārējo darbu .Atšķirībā no miera stāvokļa, kurš var būt
neierobežoti ilgs, aktivitātes stāvoklis ir ierobežots laikā. Pašdziestošs, jo
uzbudinoties vienlaikus aktivējas arī fermentu
sist, kas pārtrauc specifisko f-ju un nodrošina atjaunošanos procesus.
Atjaunošanās ir samērā lēna pāreja no darbības stāvokļa atpakaļ FMS. Tas ir
aktīvs process, kuram vajag daudz enerģijas. IS informatīvais signāls
–FMS-(uzbudinājums) FAS- (atjaunošanās process) FMS.
Uzbudināmības dabiskais kairinātājs ir ķīmiska viela
- acetilholīns. Nervu šķiedra ar musk. šūnas ķermeni veido sinapsi. acetilholīns
uzbudina N - holinoreceptorus un rodas vietējs potenciāls, kurš neizplatās.
Uzbud. vadīšana pa nervu šūnām tiek transportēta viela - holīns. No holīna tiek
sintizēts acetilholīns. Holīns nonāk paplašinājumā kur tiek sintizēts
acetilholīns, kas atrodas pūslīša veidā. Acetilh. tiek ievadīts sinaptiskā
spraugā. Kontraktilitāte - t.i. spēja kontrahēties jeb sarauties.
Tiešais enerģijas avots ir ATF.
Enerģijas patēriņš dažādos
sporta nodarbību veidos, ja svars ir 60 kg:
1.
Rosme- 12,6 kJ jeb 3,0 kkal;
2.
Peldēšana- 4,4 kkal;
3.
Ritmiskā vingrošana 5,1 kkal;
4.
Airēšana- 5,3 kkal;
5.
Basketbols- 8,5 kkal;
6.
Riteņbraukšana- 8,5 kkal;
7.
Soļošana- 10,0 kkal;
8.
Skriešana- 10,5;
9.
Slēpošana- 12,0 kkal.
No šī savienojuma šķeļot ar ATF – fāze atbrīvojās
enerģija. Vienai ATF molekulai šķeļoties ar ATF – fāzes klātbūtni veidojās ADF.
ATF krājumi muskulī ir niecīgi. Tāpēc nepārtraukti ir jāatjaunojas ATF
molekulām. 1) Fosfogēnā jeb ATF-KF. ATF sadaloties 10 kkal. 2) Laktacīdā jeb
glikolītiskā. Notiek glikozes šķelšana, tas notiek ar vairākām ķīmiskām
reakcijām, kuru rezultātā veidojās arī pienskābe. 3) Oksidatīvā jeb skābekļa.
Pilnīga šķelšanās. Paliek H20 un ogļskābā gāze. Muskuļu šķiedras iedala,
baltajās un sarkanajās. Vēl iedala pēc šādi: 1)ātrās strauji nogurdināmās, 2)
ātrās lēni nogurdināmās, 3) lēnās lēni nogurdināmās
Musk. šķ. membrāna depolarizējās. Tam notiekot, tas
izplatās pa musk. šķ visām membrānām. Atveras Ca kanāli un Ca izplūst
sarkoplazmā. Ca jonu ietekme paaugstinās līdz 10(-7)>10(-5). Pieaugot Ca
jonu koncentrācijai pieaug līdz, tad atbloķējās aktīns, miozīna galviņas veido
kontaktus ar aktīnu un miozīna molekulas galviņas pagriežas pa noteiktu leņķi.
Līdz ar to velk aktīnu tuvāk sev un notiek olb.v. pārlādēšanās. Nervos
molekulas saīsinās, bet ar to mainās sarkomēra garums un arī musk. šķ. garums.
Atslābšana – sākotnēja garuma atjaunošanās. Tās notiek ar aktīvo jonu
transporta meh. Ieslēgšanos, kad tiek atsūknēti Ca joni sākotnējās krātuvēs –
šūnstarpu telpā.
Izometriskā kontrakcija, kuras laikā muskuļa garums
nemainās. Patiesībā arī izometrisko kon. Pamatā ir neliela protofibrillu
slīdēšana un sarkomēru saīsināšanās, iestiepjot tās elastīgās membrānu un
saistaudu struktūras, kas novietotas virknē ar kontraktīlo aparātu.
Dabiskos apstākļos org. musk. kontrahējas jauktā režīmā. Izotoniska kontrakcija, kuras
laikā musk. saīsinās, saglabājot nemainīgu savu saspringumu.
Uz atsevišķu kairinātāju musk.
atbild ar atsev. kon., kuras līknē izšķir:
1.
latento periodu no kairinātāja iedarbības momenta līdz
kontrakcijas sākumam.
2.
Saraušanās fāzi , kurai raksturīga musk. saīsināšanās un
saspringuma pieaugums.
3.
Atslābšanas fāzi, kuras gaitā musk. atgūst sākotnējo garumu
un tajā atjaunojas miera saspringums.
Tetāniskās kontrakcijas. Atsevišķas kontr. ilgums
vairākkārt pārsniedz uzbud. ilgumu. Ja intervāli starp cits citam sekoj. uzbud.
ir īsāki par atsevišķu kontr. ilgumu, rodas kontr. Summācija jeb superpozīciia
. Šādu musk. darbības veidu sauc par tetānu. Izšķir divus tetānus:
1.
Zobainais tetāns -
veidojas ja intervāli starp ritmiskiem kairinājumiem pārsniedz atsevišķu kontr.
saraušanās fāzes ilgumu, bet ir īsāki par kopējo atsev. kontr. ilgumu.
2. Gludais
tetāns -veidojas, ja intervāli starp ritmiskiem kairinājumiem nepārsniedz
atsevišķas kontr. saraušanās fāzes ilgumu. Šīs musk. kontr. rodas reti-tikai
veidojot īslaicīgas, ļoti spēcīgas kontr. Tetāns nelabvēlīgi ietekmē
asinsriti musk. un tā apgādi ar skābekli, šūnās strauji veidojas
enerģ. parāds, iestājas nogurums..
Cilvēkam ir labi izteikta, spēja uzturēt relatīvi
nemainīgu ķermeņa temperatūru. Tā pieskaitāma pie iekšējās vides konstantēm.
Optimāla temperatūra nepieciešama fermentu aktivitātes nodrošināšanai. Izdala
serdes, t.i., iekšējo orgānu temperatūru, kas ir relatīvi nemainīga, un čaulas
temperatūru (ādas, zemāda, skeleta muskulatūra), kas zemāka par čaulas
temperatūru. Dažādās ķermeņa daļās dažāda, mainīga vērsta uz to, lai saglabātu
nemainīgu serdes temperatūru. Siltuma ražošana notiek visur, kur notiek
oksidatīvā fosforilēšanās. Rodas primārais siltums (galvenokārt aknās) un sekundārais
siltums- rodas specifiskās funkcijas darba veikšanā (skeleta muskulatūra).
Siltuma atdošana notiek galvenokārt caur ādu.
Termoregulācijas mehānisms saistīts ar termoreceptoriem (perifēriskie- ādas,
atklātās gļotādas); iekšējo orgānu, asinsvadu termoreceptori, CNS
Termoreceptori, CNS term. (hipotalāms), termoregulācijas centru (atrodas
hipotalāmā). No receptoriem impulsi iet pa aferentām nervu šķiedrām uz
termoregulācijas centru, no tā no tā impulsi iet uz efektoriem, kas piedalās
produkcijā, ardošanā, saskaņojot šos procesus.
Muskuļu
saraušanās.
Saistīts ar muskuļu šķiedrām . Skeleta musk šķiedrā
paralēli tās gareniskajai asij izvietotas pavadienveida struktūras-
miofibrillas. Teelofragmas (Z līnijas) sadala katru miofibrillu segmentos-
sarkomēros. Ja katra miofibrilla ir vēl tievāku pavedienu (protofibrillu)
kūlis. Izšķir divu veidu protofibrillas- tievās un resnās. Abu veidu
protofibrillas ir fragmentētas, pie tam resno protofibrillu fragmenti ir
novietoti sarkomēra centrālajā daļā (A diski), bet tievo- sarkomēra perifērijā
un tie ir fiksēti pie telofragmām.
Muskuļu kontrakcijas ir saistītas ar siltuma
rašanos muskuļos. Izšķir sākotnējo un vēlīno siltumu. Sākotnējais siltums rodas
uzbudinājuma un kontrakcijas laikā, un to iedala aktivācija siltumā, saraušanās
siltumā, un atslābšanas siltumā.
Dažādu muskuļu izraisīto kustību potenciāla stipri
atšķiras un ir atkarīga no motorisko vienību izmēriem. Motoriskā vienība
motorisko neironu un tā inervētās muskuļu šķiedras. Ir lielās un mazās
motoriskās vienības. Mazās veido sīki sīki motoriskie neironi, kas inervē
nedaudzas muskuļu šķiedras. Lielo mot. Vien. Motoriskie neironi ir lielāki. To
aksoni ir resnāki, un tie inervē vairākus desmitus vai par simtus un tūkstošus
muskuļu šķiedras. Jo vairāk muskulī ir sīka motoriska vien. Jo precīzākas
kustības ir iespējamas. Vēl izšķir lēnās nenogurdināmās mot. Vien. , ātrās lēni
nogurdināmās mot., vien. Un ātrās strauji nogurdināmās mot., vien. Lielās ir
tur, kur lielas precizitātes nav vajadzīgs. Līdz 25-30 gadu vecumam muskuļos
palielinās ātro mot. Vien. Skaits, bet cilvēkam novecojot, to skaits atkal
samazinās.
Elektromiogrāfija. Skeleta muskuļu uzbudinājuma
pavada elektriskās svārstības, kuru pierakstu sauc par elektro miogrammu (EMG).
Lai reģistrētu EMG, elektrodus novieto uz āds virs muskuļa vai ievada muskulī.
MAX apzināti izraisītas muskuļu kontrakcijas laikā reģistrē interferences EMG
kura veidojas, summējoties daudzu asinhronisku aktivizējošas mot. Vien.
Darbības potenciāliem. Elektromiogrāfijas metodi izmanto medicīnā muskuļu
bojājumu un muskuļu inervācijas traucējumu diagnosticēšanai.
Daudzu iekšējo orgānu sienas veido gludās
muskulatūras šūnas, kuras ir sīkākas par skeleta muskuļu šķiedrām. Izšķir 2
gludās musk. Tipus –multiunitāros -katra šūna saņem no viena aksona(acs zīlītes
muskuļi, akomodācijas muskuļi, matu saknes muskuļi), viscerālos -muskuļu
šķiedras savā starpa veido kontaktu, katrai pienāk atsevišķs aksons ( veido
kuņģa, zarnu, asinsvadu, urīnpūšļa un citu iekšējo orgānu sienu muskuļslāni).
Pēc savām fizioloģiskajām īpašībām gludie muskuļi
atšķiras no šķērssvītrotajiem muskuļiem. Gludo muskuļu kontrakcijas ir lēnākas,
tie ilgu laiku var palikt kontrakcijas stāvoklī. Šādu stāvokli sauc par tonisku
kontrakciju jeb gludo muskuļu tonusu. Toniskās kontrakcijas laikā gludie
muskuļi tērē ļoti maz enerģijas. Lai uzbudinātu gludos muskuļus, nepieciešams
stiprāks kairinātājs nekā skeleta muskuļiem, jo gludajiem muskuļiem ir zemāka
uzbudināmība. Viscerālajiem gludajiem muskuļiem piemīt automātija – to
kontrakciju izraisa impulsi, kas rodas pašā muskuļa šūnā. Gludie muskuļi ir
viegli iestiepjami(dzemde, urīnpūslis).Gludajiem muskuļiem ir ļoti izteikta
jutība pret mediatoriem un vielām, kas cirkulē asinīs.
Vielmaiņa -N. šūnām ir tikai aerobie procesi -ar skābekļa līdzdalību. N. šūnu
šķeļ glikozi, ja 7-8 minūtes
skābeklis nepienāk , tad n. šūnas iet
bojā. N. š. f.- jas pēta neiroloģija. Nervu šūna- sastāv no neironiem un
neiroglijas. N. šūnai ir divu veidu
izaugumi – viens vai vairāki īsi dendrīti kuri vada uzbudin. virzienā uz
šūnas ķermeni, un viens garš neirīts ,kas uzbudin. vada prom no šūnas un
stiepjas no šūnas līdz orgānam vai arī beidzas centrālajā nervu sistēmā . Nervu
galos , kur nervu šķiedra saistās ar muskuli , ir gala aparāti, kas
piedalās sinapses veidošanā. Lai visos
n. šūnas izaugumos vielmaiņa norisinātos normāli , pašai šūnai jābūt veselai. Neironi ir š. ar ārkārtīri
intensīvu vielmaiņu, gandrīz ceturto daļu no organismā patērētā skābekļa
izmanto smadzeņu audi. Funkcijas: 1.receptorā f-ja. N.š izaugumu gali ir
specializējušies signāla uztveršanai. Ir gala veidojumi- receptori, kuri reaģē
uz specifiskiem kairinātājiem . Ādā ir nervu gali kuri reaģē uz temperatūru. 2.-uztvertās un neirona esošas
inf. Apstrāde un integrācija. Neironam piemīt
atmiņa – neiroloģiskā atmiņa .Vēlāk spēja to reproducēt. 3.-regultējošā
IS veidošana. Saistās ar to ,ka neironam ir spēja pieņemt lēmumu un neirons spēj ģenerēt izvadošo IS un dos
komandu aferentām struktūrām. Izejas signāls n. š. –ķīmiska viela jebkura n.š.
sekrēta š. kas sekretē ķīmiskas vielas.
Sirds muskuļiem piemīt 3
fizioloģiskas īpatnības ar kurām tās atšķiras
no skeleta muskuļiem: automātija, pakļaušanās (visu vai neko) likumam un
garā neuzbudināmības fāze .Sirds vadītājsistēma
sastāv no īpašām miokarda šūnām, kas ģenerē impulsus un vada
uzbudinājumu. Sirds vadītājsistēma sastāv no sinusatriālā mezgla ,
atrioventrikulārā mezgla, atrioventrikulārā (hisa) kūlīša un tā divām kājiņām.
Tipiskās šūnas veic miokarda saraušanos un nodrošina asins izgrūšanu .Tas
attīsta spēku ,lai sirds varētu izgrūst asinis sirds kambaros. Tipiskām šūnām
ir gara absolūtā retraktārā fāze ,kas nodrošina to, ka muskulis neuzbudināsies
pa laiku ,kamēr asinis izplūdīs no sirds. Tipiskām šūnām ir vienāda
uzbudināmība -šūnas uzbudinās pie maksimāla kontrakcijas spēka. Atipiskās šūnas
nodrošina sirds automātoju -šūnu spēja uzbudināties bez ārējā signāla.
Atipiskām šūnām ir maz miofibrillu un
daudz sarkoplazmas, tām nekad neiestājas ilgstoši membrānas miera potenciāls un
diostoles laikā notiek lēna diastoliskā depolarizācija . Atipisko šūnu
depolarizācija ir kairinātāj signāls, kas iedarbina tipiskās šūnas.
Asinsrites sistēmas beigu
daļa ir vēnas -asinsvadi, pa kuriem
asins atgriežas atpakaļ sirdī. Vēnu sienas ir plānas , tajās ir maz
elastīgo šķiedru un muskuļu šķidru,
tāpēc jau niecīgas spiediena izmaiņas
var ievērojami palielināt vēnu tilpumu. Asinsrites īpatnības vēnās ir saistītas
ar samērā nelielo spiediena kritumu
tajās .Jo lielāks ir spiediena
kritums kādā asinsrites sistēmas daļā,
jo labvēlīgāki apstākļi ir asiņu plūsmai
–asinis vieglāk plūst zemākā spiediena
virzienā. Vēnās ir vairāki palīgfaktori, kas tajās sekmē asiņu plūsmu .Pirmais –ir
skeleta muskuļu kontrakcijas. Katras kontrakcijas laikā muskuli spiež uz vēnām , tās saplok , un asinis tiek izspiestās sirds virzienā , bet
vēnu vārstuļi neļauj tām plūst atpakaļ.
Otrais –elpošanas kustības. Ieelpas laikā
palielinās asiņu ieplūde krūšu dobuma vēnās un sirdī . Trešais -sekmē asiņu atgriešanos
pa vēnām sirdī , ir sirds sūcejdarbība sakarā ar kambaru saraušanos un lielo
artēriju pulsācija. Lielās vēnas parasti iet blakus artērijām un artēriju pulsācija” masē” vēnas , veicinot tajās asiņu
plūsmu.
Elpošana ir procesu kopums, ar kura palīdzību
organisms saņem skābekli un izvada ogļskābo gāzi. Izšķir šādus procesus
funkcijas : 1. Ārējā elpošana jeb plaušu ventilācija. 2. Gāzu apmaiņa plaušu
alveolās difūzijas ceļā. 3. Gāzu transports fizikāli šķīdinātā veidā ar asinīm.
4. Gāzu apmaiņa audos. 5. Iekšējā elpošana jeb bioloģiskā oksidācija šūnu
mitohondrijos, kur notiek ogļhidrātu, tauku un ekstrēmos apstākļos arī
olbaltumvielu pārstrādāšana, atbrīvojot bioķīmisko enerģiju. Bez tam elpošanai
ir arī izvadfunkcija ( ūdens, ēteris, hloroforms)
Elpošana piedalās termoregulācijā, skābu bāzu
līdzsvara organizēšanā. Elpošanai ir nozīme balss veidošanā, tā ietekmē asiņu atgriešanos pa vēnām uz sirdi(ieelpā).
Elpošanas org. sistēma : deguna dobums, balsene, traheja, bronhi, plaušas. Ārējā
elpošana jeb plaušu ventilācija notiek pateicoties krūškurvja tilpuma maiņām,
kuras nodrošina elpošanas muskuļu ritmiskās saraušanās un atslābšanu. Mainoties
krūškurvja tilpumam gaiss vai nu ieplūst plaušās, vai nu arī izplūst no tām.
Gāzu apmaiņa notiek tikai alveolās, bet gaisam plūstot pa elpceļiem, deguna
dobumu, balseni, traheju, bronhiem un bronhiolām – gāzu apmaiņa nenotiek. Tāpēc
no gāzu apmaiņas viedokļa elpceļus sauc par anatomiski mirušo telpu. Elpceļos
cilvēkam ir apm. 150 ml gaisa(mirušās telpas gaiss), un tajos notiek gaisa attīrīšana,
samitrināšana un sasildīšana.
Cilvēks miera st. ieelpo un izelpo 500ml gaisa.
Šis gaisa tilp. Saucās par elpas tilpumu. Ja pēc mierīgas ieelpas izdara stipru
papildus ieelpu, tad plaušās var iekļūt vēl 1500ml gaisa. Tas ir ieelpas
rezerves tilp. Pēc mierīgas izelpas pie max. saspringtiem elp. Musk. Var
izelpot vēl 1500ml gaisa -izelpas rezerves tilp. Kopējais elpošanas tilp.
Rezerves ieelpas un izelpas tilp. sastāda vitālo kapic. Vit .kap. atkarīga no
dzimuma vecuma antropoloģijas. Normāls
plaušu dzīvības tilp. – max gaisa tilp., ko var izelp.pēc dziļās ieelpas. Pat
pēc max izelpas plaušās paliek apm.
1200ml gaisa –atlikuma tilp. Spirometrija ir metode ar kuras palīdzību nosaka
plaušu tilp.
Saraujoties ārēj. Ribstarpu musk. Un diafr.
kupolam kontakta rez. Iztaisnojoties krūškurvja tilp. palielinās. Tā kā kr.
kurvja iekš sienai pieaugusi 1 pliras kārta palielinās tās telpas tilp. , kas
ir starp abāmpliras kārtām un spiediens uz
plaušukļūst mazāks par atmosf. spiedienu. Spied. dēļ ārējais gaiss ieplūst
plaušās- notiek ieelpa. Ieelpas musk. Atslābstot, ribas smaguma spēka iedarbība
noslīd un diafr. Kupols ieņem iepriekš. st.-seko izelpa. Pastipr .izelpa.
saraujas iekš. ribst. un daži citi musk. Rezultātā kr. kurv. tilp. samazinās
vēl vairāk, plaušas tiek saspiestas un seko pastipr. izelpa. Surfankti- vielas
kuras samazina ,piedod alevolām apaļo formu un neļauj tām saplakt izelpas
laikā. Aizsargnozīme,regulē skābekļa difūzijas ātrumu caur alevolu sienu.
Cilv. elpo atmosfēras gaisu.Izelpojamā gaisā ir
20,94%skābekļa, 0.03%ogļskābā gāze, 79.03%slāpekļa. Izelpojamais gaiss veidojas
aleolu gaisam sajaucoties argaisu, kas atrodas elpceļos un kura sastāvs ir tāds
pats kā atmosfēras gaisam. Organismā gāzu maiņa notiek starp:1.gaisu un
asinīm,2.starp asinīm un audu šķidrumu. Tās ir 2vides, kuras šķir bioloģiskās
membrānas, caur kurām gāzes ceļo abos virzienos. Plaušās gāzes iet cauri
bioloģ. membrānai, kuru veido alveolu epitēlijs, bāzālā membr. ,kapilāru sienas
endotēlija. Gāzu apmaiņa organismā notiek difūzijas ceļā. Plaušās O2 pāriet no
alveolu gaisa asinīs tāpēc, ka skābekļa parciālais spiediens alveolu gaisā ir
lielāks nekā tā spriegums venozajās asinīs. Asinīm plūstot pa lielā asinsrites
loka kapilāriem, skābeklis atdalās no hemoglobīna un pāriet audos . Šī pāreja ir atkarīga no skābekļa spraiguma asinīs. Var
teikt ka CO2 nonākot asinīs izspiež O2 no savienojuma ar hemoglobīnu un pats
saistās ar to. Slāpeklis no alvelām iekļūst asinis, kur tas ķīmiski savienojas
ar hemoglobīnu. Rezltātā venozās asinis pārvēršas par arteriālajām asinīm ,kas
pa plaušu vēnām nonāk sirds kreisajā priekškambarī, bet no tā kr. kambarī un
lielajā asinsrites lokā.
Veselā
organismā elpošanas regulācijas mehānisms ar elpošanas centra līdzdalību
precīzi pieskaņo elpošanas dziļumu un biežumu vielmaiņas intensitātei.
Elpošanas refleksu loki iet caur elpošanas centru. Elpošanas centram ir divas
funkcionāli atšķirīgas daļas: ieelpas un izelpas daļas. Arī muguras smadzenēs
atrodas elpošanas kustību regulācijai nepieciešamās šūnas - motoneironi, kuras
sūta impulsus uz diafragmu un ārējiem
ribstarpu muskuļiem.
Elpošanas
regulācijā piedalās arī smadzeņu tiltā esošās šūnu grupas-pneimotaksiskais
centrs, kas nozīmīgs ieelpas un izelpas ilguma saskaņošanā.
Elpošanas
regulācijā piedalās arī šūnas, kas atrodas hipatalāmā un maina elpošanu
neiroemocionālu pārdzīvojumu brīžos.
Arī galvas
smadzeņu pusložu garozā ir šūnas, kas piedalās elpošanas regulācijā, piem.-
sportistiem izejot uz skrejceļa. Iegareno smadzeņu elpošanas centra šūnām piemīt
automātija t.i. spēja ritmiski uzbudināties. Elpošanas pašregulācija, ka ieelpa
izraisa izelpu, bet izelpa izraisa jaunu ieelpu. Tā ir elpošanas reflektorā
regulācija. Elpceļu receptoru kairinājums rada elpošanas aizsargrefleksus
-šķaudīšanas un klepošanas. pie elpošan. aizsargrefleksiem pieder arī īslaicīga
elpošanas apstāšanās –piem:
1.
Ožamo spirtu ieelpojot.
Rīga,
1999-12-12
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru