Sociālo Tehnoloģiju Augstskola

Tiesībzinību Fakultāte

Normunda A.

kursa darbs:komerctiesībās

Uzņēmuma dibināšana, likvidācija un reorganizācija.

Darba vadītāja :

Rīga

2001

1. IEVADS.

1.1 Uzņēmuma dzīves cikls.

Uzņēmums ir uzņēmēja īpašuma daļa , kas nodalīta uzņēmējdarbības veikšanai. Uzņēmums ir tautsaimniecības pamatposms , kura galvenais uzdevums ir preču ražošana vai pakalpojumu sniegšana , lai apmierinātu patērētāju vajadzības.Jebkura uzņemuma dzīves cikls sastāv no šādām galvenajām fāzēm:

· Uzņēmuma dibināšana

· Uzņēmuma funkcionēšana

· Uzņēmuma reorganizācija

· Uzņēmuma likvidācija

Visu minēto fāžu norisei ir noteikti tiesiskie un materiālie priekšnosacījumi, kurus es apskatīšu šī darba gaitā.

Kā zināms uzņēmuma dibināšana , funkcionēšana, reorganizācija un likvidācija mūsdienu ekonomiskajā pasaulē nevar pastāvēt bez tiesiskās bāzes- likumi kas to visu regulē , uzņēmums?, uzņēmējdarbība? Kas ir uzņēmējdarbība? LR likums par “ Uzņēmējdarbību” nosaka, ka uzņēmējdarbība ir ilgstoša un sistemātiska ekonomiskā darbība un kapitāla ieguldīšana , kas vērsta uz preču ražošanu , realizāciju , darbu izpildi, tirdzniecību , pakalpojumu sniegšanu nolūkā iegūt peļņu.

2. Uzņēmuma dibināšana un dibināšanas tiesiskie priekšnosacījumi.

Uzņēmuma dibināšana ir jauna uzņemuma atvēršanas nosacījumu kopums.

Jebkurā valstī uzņēmuma dibināšanu reglamentē noteikti likumdošanas akti. Latvijā uzņēmuma dibināšana notiek saskaņā ar likumu “ Par Uzņēmējdarbību” un likumiem par atsevišķām uzņēmējdarbības formām. Saskaņā ar esošo likumdošanu Latvijas Republikā var būt šādi uzņēmumi pēc to īpašuma formas:

· Privātais uzņēmums,

· Jauktas īpašuma formas uzņēmums,

· Valsts vai pašvaldību uzņēmums.

Likumā par “ Uzņēmējdarbību “ ir arī noteikti uzņēmumi pēc to uzņēmējdarbības formas[1]:

1. Individuālais uzņēmums - zemnieka vai zvejnieka saimniecība ir vienas fiziskas personas īpašums vai ģimenes kopīpašums , var uzsākt uzņēmējdarbību pēc sava uzņēmuma reģistrācijas LR Uzņēmumu reģistrā. Individuālais uzņēmējs parv sava uzņēmuma saistībām atbild ar visu savu īpašumu un tas veic savu darbību pamatojoties uz LR likumu “ Par individuālo uzņēmumu(ģimenes ), zemnieka saimniecību un individuālo darbu.”

2. Valsts un pašvaldību uzņēmumi – pieder valstij un attiecīgajai vietējai pašvaldībai un tiem ir juridiskas personas statuss. Valsts un pašvaldību uzņēmumu dibināšanu, darbību , likvidēšanu un reorganizāciju nosaka civillikums un likums par valsts un pašvaldību uzņēmumiem, kā arī attiecīgā uzņēmuma statūti.

3. Sabiedrisko un reliģisko organizāciju uzņēmumi, dibināšanu , likvidēšanu un reorganizāciju regulē civillikums un organizācijas statūti, var dibināt tikai tādas organizācijas, kuras reģistrētas likumā noteiktajā kārtībā, organizācijai var būt juridiskas personas statuss.Šīs organizācijas par savām saistībām atbild ar visu savu īpašumu, izņemot gadījumus ja tas nav SIA .

4. Līgumsabiedrības- uzņēmēju vai uzņēmumu apvienība, kas noslēgta uz uz dibinātāju līguma pamata.Līgumsabiedrībām nav juridiskas personas statusa.

5. Līgumsabiedrība ar pilnu atbildību- apvieno vairākus uzņēmējus , kuri par sabiedrības saistībām atbild solidāri ar visu savu īpašumu proporcionāli sabiedrībā ieguldītajai daļai, tām neatbild par savu dalībnieku saistībām kas neattiecas uz līgumsabiedrību.

6. Komandītsabiedrība-līgumsabiedrība, kas apvieno uzņēmējus , no kuriem viens vai vairāki par sabiedrības saistībām uzņemas pilnu solidāru atbildību ar visu savu īpašumu proporcionāli komandītsabiedrībā ieguldītajai daļai, kamēr pārējie dalībnieki atbild par sabiedrības saistībām tikai savu iemaksu apmērā, arī komndītsabiedrība neatbild par dalībnieku saistībām kas neattiecas uz sabiedrību.

7. Statūtsabiedrība- īpašnieku apvienība, kas izveidota uz to dibinātāju pieņemto statūtu pamata un tai ir juridiskas personas statuss. Lai varētu veikt uzņēmējdarbību no statūtsabiedrības biedru iemaksām izveido statūtu fondu , šo fondu apmēru nosaka likums par attiecīgo uzņēmējdarbības veidu.

8. Statūtsabiedrība ar ierobežotu atbildību – kooperatīvās, paju un citas sabiedrības , kas savu statūtu fondu veido no tās dalībnieku ieguldītā īpašuma, sabiedrība par savām saistībām atbild ar visu tai piederošo mantu , bet dalībnieki tikai ar savu nošķirto mantu.

9. Akciju sabiedrība- šīs sabiedrības pamats veidojas izlaižot par samaksu attiecīgu skaitu akciju vai obligāciju par to nominālo vērtību. Sabiedrības pārvaldīšanu , akciju un vērtspapīru emisijas kārtību nosaka likums par akciju sabiedrībām.

10. Sabiedrības ar pilnu atbildību- savu statūtu fondu veido no fizisku vai juridisku personu ieguldītā īpašuma, sabiedrība par savām saistībām atbild ar visu savu īpašumu, bet ja tas ir nepietiekoš tad ar sabiedrības dalībnieku atbildību proporcionāli ieguldītajam īpašumam.

Lai varētu nodibināt uzņēmumu ir nepieciešami resursi, lai šis uzņēmums varētu pastāvēt un normāli funkcionēt. Izšķir vairākus resursu veidus pēc kuriem šī darbība varētu norisināties:

1) Finansu resurs-ziedojumi, aizņēmums, paškapitāls.

2) Materiālais resurs- ēkas vai ražošanas iekārtas.

3) Cilvēku resurs- vadība, speciālisti, tehniskie darbinieki.

4) Informācijas resurs- pastāvošie likumi, statistika, reklāma jeb mārketigs.

Pazīmes	Viena īpašnieka uzņēmumi				Statūtsabiedrības			Līgumsabiedrības
Pazīmes	Individuālais uzņēmums	Valsts uzņēmums	Pašvaldību uzņēmums	Sabiedriskās organizācijas	SIA	Akciju sabiedrības	Paju sabiedrības	Sabiedrība ar pilnu atbildību	komandītsabiedrības
Saimnieku vai dibinātāju skaits	1	1	1	1	1-50	3un<	7un<	2un<
Minimālais statūtkapitāls	-----	--------	-------	-----	2000	Bankai 2milj. Apdrošināšanas sab.100 tūkst. Pārējiem 25 tūkst.	--------	----------------	-------------
Statūtkapitāla sadale	-------	--------	---------	------	daļās	akcijas	pajas	------------	-------------
Daļa kādā jāsedz pamatkapitāls lai varētu uzsākt darbību	--------	--------	-------	--------	50%	25%	1/3	---------	-------------
Ieguldījuma forma	Nauda vai manta	Nauda vai manta	Nauda vai manta	Nauda , manta , individuālais īpašums
Pārvaldes institūcijas	īpašnieks	direktors	direktors	direktors	Dibinātājsapulce, direktors	Akcionāru sapulce, valde, direktors	Kopsapulce, valde	līgumpamata	līgupamata
Citi obligātie ieguldījumi	-------	---------	-----	------	1/3 no statūtkapitāla	1/3 no statūtkapitāla	1/3	----------------	-------------
Peļņas sadale	Īpašniekam	Uzņēmuma rīcībā	Uzņēmuma rīcībā un pašvaldībai	Pēc vienošanās	Proporcionāli daļām un atbilstoši statūtiem	Akciju dividendes	Proporcionāli pajām , atbilstoši statūtiem	Atbilstoši līgumam	Atbilstoši līgimam
atbildība	Ar visu mantu	Ar visu savu mantu	Ar uzņēmuma un pašv. mantu	Ar visu īpašumu	Ar īpašumu un dibinātāju daļām	Ar īpašumu un akcionāru daļkām	Ar īpašumu un dalībnieku pajām	Ar visu dalībnieku īpašumu	Ar visu dalībnieku īpašumu ko ir ieguldījuši
Likvidācijas iemesli	Īpašnieka nāve	Valdības lēmums	Pašvaldības lēmums	Ar sabiedriskās organizācijas lēmumu	Bankrots vai dibinātāju skaits pārsniedz 50	Bankrots vai dibinātāju skaits mazāks par 3	Bankrots vai dibinātāju skaits mazāks par 7	Beidzas līgums	Beidzas līgums

Visas uzņēmuma īpašuma formas ir līdztiesīgas , un uzņemuma dibināšanā var piedalīties jebkurš tiesībspējīgs valsts iedzīvotājs , juridiska persona , valsts vai citu valstu juridiska persona un pašvaldības. Uzņēmumu var dibināt šādos gadījumos:

· Saskaņā ar īpašnieka lēmumu,

· Saskaņā ar darba kolektīva lēmumu,

· Cita uzņēmuma piespiedu sadalīšanās ietekmē , sakaņā ar antimonopola likumdošanu,

· Izveidojot jaunu uzņēmumu uz atdalītas apakšvienības vai struktūras bāzes.

Uzņēmuma dibināšanas motīvs un priekšnosacījums ir patērētāju pieprasījuma apmierināšana pēc produkcijas vai pakalpojuma . Dibināšanas organizatoriskais pamats ir uzņēmēja darbība uzņēmuma reģistrācijas sagatavošanā.

Uzņēmuma dibināšana notiek noteiktā secībā:

· Dibinātāju sastāva noteikšana ,ÞDibināšanas līguma noteikšana,ÞUzņēmuma statūtu apstiprināšana ,ÞRēķina atvēršana bankā,ÞUzņēmuma reģistrācija,ÞUzņēmuma reģistrācijas nodokļa inspekcija,ÞPārējās statūtkapitāla summas iemaksa,ÞZīmoga izgatavošana.

Jauna uzņēmuma dibināšana sākotnējā posmā tiek noteikts dibinātāju sastāvs un izstrādāti dibināšanas dokumenti:

· Uzņēmuma statūti,

· Līgums par uzņēmuma dibināšanu un uzņēmuma darbību, norādot tā organizatoriski tiesisko formu. Vienlaikus tiek noformēts arī sabiedrības dibinātāju sapulces protokols , kurā ir atspoguļots dibinātāju lēmums par uzņēmuma direktora un revīzijas komisijas ievēlēšanu. Balstoties uz dibināšanas līgumu , tiek izstrādāti un dibinātāju kopsapulcē pieņemti uzņēmuma statūti. Tālāk bankā tiek atvērts norēķinu rēķins , kurā 30 dienu laikā pēc uzņēmuma reģistrācijas jāiemaksā vismaz 50% no statūtkapitāla summas.

Pēc uzņēmuma reģistrēšanas un reģistrācijas apliecības saņemšanas tas jāiereģistrē vietējā nodokļu inspekcijā, un jāizgatavo apaļais zīmogs. No šī brīža uzņēmums funkcionē kā patstāvīga juridiska persona. Ne vēlāk kā gada laikā uzņēmuma dibinātājiem ir jāiemaksā statūtfonda (pamatkapitāla) pilnā summa , ja tā nebija iemaksāta pilnā apmērā uzņemuma dibināšanas brīdī.

Ja uzņēmums tiek dibināts kā akciju sabiedrība, tad tā dibinātājiem ir jāparakstās uz sabiedrības akcijām.

Sabiedrības ar ierobežotu atbildību dibinātājiem tiek izsniegtas daļu apliecības. Tās apliecina dibinātāju tiesības saņemt dividendes un iegūt balsstiesības.

Lai reģistrētu uzņēmumu uzņēmumu reģistrā ir jāiesniedz sekojoši dokumenti:

· Iesniegums vai pieteikums, dibinātāju sapulces lēmums par uzņēmuma dibināšanu, uzņēmuma statūti, citi dokumenti , ko noteicis Latvijas Republikas Ministru kabinets. Dibināšanas dokumentu sagatavošana ir pirmais praktiskai uzņēmēja iesācēja solis. Uzņēmuma dibināšanas dokumentu paketes saturs ir atkarīgs no topošā uzņēmuma izvēlētās organizatoriskās tiesiskās formas.

2.1 Dibināšanas līgums.

Dibinot sabiedrību , līdz tās reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā ir jāsastāda dibinātāju parakstīts dibināšanas līgums . Pirms šī līguma sastādīšanas dibinātāju kopsapulcē ir jāapskata trīs galvenie jautājumi: 1) Uzņēmuma dibināšana un tās galvenie nosacījumi, 2)Uzņēmuma statūtu pieņemšana, 3)Uzņēmuma direktora iecelšana.

Dibināšanas līgumā tiek norādītas personas- dibinātāji, kuri uz saimnieciskās ieinteresētības pamata vienojas par konkrēta uzņemuma dibināšanu. Dibināšanas līgumā obligāti jāietver šādas līguma sastāvdaļas: 1)Līguma priekšmets, 2)sabiedrības dibināšanas kārtība, 3)Pamatkapitāls un tā veidošanas kārtība, 4)Līguma noteikumu izmaiņas un laušana, 5)Atbildība par līguma noteikumu neievērošanu, 6)Līguma darbības termiņi. Sadaļa līguma priekšmets būtu jānorāda sabiedrības darbības virzieni, juridiskais statuss, sabiedrības atbildība par saistībām, darbības laiks un atrašanās vieta.

Sabiedrības dibināšanas kārtība paredz vienošanos par darbībām, kuras tiek veiktas sabiedrības dibināšanā:

• kapitāla daļu sadale;

• statūtu projekta izstrādāšana;

• dibināšanas sapulces sasaukšana;

• uzņēmuma reģistrācijas kārtība;

• izdevumi, kuri saistīti ar sabiedrības dibināšanu.

Pamatkapitāla veidošanas kārtība paredz pamatkapitāla lieluma un kopējo daļu skaita noteikšanu,kā arī pamatkapitāla veidošanas struktūru naudas vai mantas
ieguldījumu veidā. Šeit tiek minēti arī noteikumi un kārtība,kādā notiks kapitāla daļu
īpašnieku maiņa. Dibināšanas līgums stājas spēkā ar tā parakstīšanas brīdi un darbojas
līdz sabiedrības dibināšanas sapulces sasaukšanai.

2.2 Dibināšanas sapulce.

Dibināšanas sapulces protokolā ir jāatspoguļo dibinātāju
priekšlikumi apspriežamajos jautājumos, bet lēmumu daļā jāatspoguļo balsošanas rezultāti
par katru darba kārtības punktu.

Dibināšanas sapulces protokolā tiek apskatīti galvenie sabiedrības dibināšanas
jautājumi:

• sapulces dalībnieku pilnvaras un balsstiesības;

• pamatkapitāla apstiprināšana;

• sabiedrības statūtu apstiprināšana;

• sabiedrības izpildinstitūciju un revīzijas institūciju izveidošana
Sapulces protokolu paraksta visi dibinātāji.
Ja reģistrēšanas fakts ir noticis, persona, kura ir pilnvarota reģistrēt uzņēmumu,
saņem uzņēmuma reģistrācijas apliecību.

Trīsdesmit dienu laikā pēc reģistrēšanas uzņēmuma vadībai ir jāveic šādi pasākumi:

• jāstājas nodokļu maksātāju uzskaitē, pēc kuras uzņēmumam tiek piešķirts nodokļu
maksātāju kods;

• jāatver norēķinu konts bankā un jāiemaksā tajā 50% no statūtkapitāla lieluma;

• jāpasūta zīmogs.

Tikai pēc šo pasākumu veikšanas uzņēmums iegūst juridiskas personas statusu
visām no tā izrietošām tiesību un rīcībspēju sekām.

Likumā minētās juridiskas personas pazīmes ir šādas:

• uzņēmuma dibināšana saskaņā ar likumu;

• organizatoriskā vienotība;

• nepieciešamā īpašuma nodrošinājums;

• patstāvīga mantiska atbildība ;

• saimnieciskajā apritē uzstāšanās savā vārdā.

Varu piebilst , ka ir iespējama uzņēmējdarbība , arī neiegūstot juridiskas personas statusu – bez uzņēmuma dibināšanas, bet šādai uzņēmējdarbības formai ir jāatbilst diviem svarīgiem nosacījumiem:

1. uzņēmējdarbību var veikt , neiesaistot līgumstrādniekus;

2. uzņēmējdarbība ir jāreģistrē vietējā pašvaldībā kā individuāls darbs.

2.3Uzņēmuma statūti.

Lielākā daļa uzņēmumu darbojas uz statūtu pamata un uzņēmuma statūti ir noteikumu kopums ,kas regulē uzņēmuma organizāciju un darbību. Statūtus apstiprina dibinātāju īpašnieku sapulce , bet valsts uzņēmumā – valsts institūcija un darbinieku kolektīvs. Uzņēmējsabiedrības statūtos jānorāda šādas ziņas, sabiedrība ar ierobežotu atbildību:

• sabiedrības nosaukums ( firma) un atrašanās vieta;

• sabiedrības darbības virzieni, mērķi un termiņš- ja tāds ir;

• ziņas par dalībniekiem: vārds un uzvārds vai nosaukums;

• sabiedrības pamatkapitāla – statūtu fonda lielums , vienas daļas vērtība , daļu skaits, to atsavināšanas kārtība , kā arī papamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas kārtība;

• sabiedrības un tās dalībnieku tiesiskās attiecības;

• sabiedrības pārvaldes struktūra;

• dalībnieku sapulču tiesīgums;

• gada pārskatu sastādīšanas, pārbaudīšanas un apstiprināšanas kārtība;

• peļņas sadalīšanas noteikumi;

• rezerves un citu kapitālu veidošanas kārtība;

• daļu īpašnieku maiņas kārtība;

• sabiedrības reorganizācijas un likvidācijas kārtība;

• pārējie noteikumi;

Bezpeļņas organizācijai:

• organizācijas nosaukums, adrese, juridiskais statuss:

• organizācijas darbības joma un mērķi;

• noteikumi par organizācijas pārvaldi un darbības kontroli;

• statūtu fonda lielums un finansēšanas avoti;

• dalībnieku iesaistīšanas noteikumi;

• darba samaksas kārtība;

• ieguldījuma daļas atsavināšanas kārtība;

• rezerves fonda izmantošanas kārtība;

• reorganizācijas un lividācijas kārtība;

• citi ar uzņēmuma īpatnībām saistīti noteikumi , kuri nav pretrunā ar esošo likumdošanu.

Pašvaldības uzņēmumam:

• uzņēmuma nosaukums un adrese;

• darbības joma un mērķi;

• noteikumi par uzņēmuma pārvaldi un kontroli;

• statūtu fonda lielums;

• noteikumi par rīcību ar uzņēmuma mantu;

• peļņas sadales kārtība,

• uzņēmuma reorganizācijas un likvidācijas kārtība;

• citi ar uzņēmuma īpatnībām saistīti noteikumi, kuri nav pretrunā ar esošajiem likumiem un normatīvajiem aktiem.

Uzņēmuma statūti var saturēt dažādus nolikumus par uzņēmuma darbības īpatnībām, piemēram , par darba attiecībām , pārvaldes veidošanas struktūru, par preču zīmēm utt.

Statūtos var iekļaut arī citus uzņēmuma darbības noteikumus, kuri nav pretrunā ar esošo likumdošanu.

Statūtos ir nepieciešams norādīt dibinātāju atbildību par uzņēmuma saistībām. Uz statūtu

titullapas augšējā labā pusē tiek norādīts to apstiprināšanas datums un dibinātāja (vadītāja) paraksts. Ja statūtus ir apstiprinājusi dibinātāju sapulce ar savu lēmumu, tad norāda sapulces datumu un protokola numuru. Pirms iesniegšanas Uzņēmumu reģistrā statūti ir jācauršuj .

2.4 Pamatkapitāls.

Uzņēmējdarbības idejas vai projekta realizēšanai ir nepieciešams kapitāls.

Sākotnējā kapitāla struktūra ir atkarīga no tā, kāda būs vajadzība pēc iekārtām, izejvielām un citām materiālajām vērtībām, lai nodrošinātu normālu uzņēmuma funkcionēšanu .

Nepieciešamā kapitāla struktūras izveidošanai uzņēmējam jāveic noteikti aprēķini. Ir jāaprēķina, cik liels sākotnējais kapitāls ir nepieciešams un kādi būs tā iegūšanas avoti. Šāda aprēķina pamatām ir reālas situācijas novērtējums . Tāpēc , veicot aprēķinus , jāņem vērā šādi nosacījumi:

• iespējamā uzņēmuma peļņas lielums;

• iespējamo izdevumu aprēķins;

• tīrā ienākuma jeb peļņas lielums.

Katrs uzņēmējs šādiem aprēķiniem var izmantot pašiem zināmu metodiku.
Kad ir aprēķināts nepieciešamais sākotnējā kapitāla daudzums, dibinātāji vienojas par šī
kapitāla lieluma nodrošināšanu.

Uzņēmuma statūtu fondu (pamatkapitālu) var veidot, ieguldot naudas līdzekļus vai reālās
materiālās vērtības (mantiskais ieguldījums).

Veidojot uzņēmuma pamatkapitālu, tiek noteikta tā vienas kapitāla daļas vērtība (akcijas
nominālvērtība).

Katrs dibinātājs iemaksā noteiktu kapitāla daļu skaitu un līdz ar to iegūst balsstiesības atbilstoši iemaksāto daļu skaitam. Tiek sastādīts kapitāla daļu saraksts, kuru paraksta
dibinātāji.

Ja statūtu fondā tiek ieguldītas reālas materiālas vērtības, par tām sastāda ziņojumu.
Uzņēmumā var ieguldīt dažādas materiālas vērtības: ražošanas iekārtas vai nekustamo īpašumu.
Par minēto ieguldījumu vērtību vienojas uzņēmuma dibinātāji, bet ja tas nav iespējams, var izmantot speciālu ekspertu novērtējumu. Ziņojumu par mantisko ieguldījumu
paraksta visi dibinātāji.

Pamatkapitāls ir visu dibinātāju ieguldīto līdzekļu summa, kura parāda dibinātāju
līdzdalību un kalpo par pamatu dividenžu saņemšanai.

Dividendes ir atalgojums par uzņēmumā ieguldīto kapitālu. Tās izmaksā kapitāla ieguldītājiem no uzņēmuma tīrās peļņas.

Kā jau iepriekš tika minēts, statūtkapitāla lielumu nosaka dibinātāji pēc reālās
nepiešamības. Tomēr Latvijas likumi nosaka minimālo pamatkapitāla lielumu dažādām uzņēmējdarbības tiesiskajām formām. Tā piemēram, sabiedrībās ar ierobežotu atbildību minimālais pamatkapitāla lielums ir 2000 latu. Savukārt akciju sabiedrībās minimālais kapitāla lielums ir atkarīgs no uzņēmējdarbības sfēras (banka, apdrošināšanas sabiedrība vai parasta akciju sabiedrība).

Pamatkapitāla lielums tiek norādīts uzņēmuma statūtos. Šīs kapitāla summas ietvaros
uzņēmums ir atbildīgs par savām saistībām. Kopumā uzņēmuma pamatkapitāls pilda šādas funkcijas:

• veido materiālo bāzi uzņēmuma darbībai;

• garantē atbildību par uzņēmuma saistībām;

• ir pamats peļņas sadalei dibinātāju (īpašnieku) vidū atbilstoši viņu ieguldītajai daļai.

Uzņēmuma dibināšanai ir arī materiālie priekšnosacījumi:uzņēmuma dibināšanas veids
darbības sfēras, uzņēmuma lieluma un atrašanās vietas izvēle; nepieciešamo resursu
avota izvēle; uzņēmuma tiesiskās sfēras un nosaukuma izvēle.
Uzņēmuma dibināšanas veidi var būt visai dažādi. To var dibināt no jauna, vai arī pārkārtojot jau kādus esošos uzņēmumus. Dibināšanā var ieguldīt visus līdzekļus , pirmkārt jau naudas veidā, vai arī ieguldīt mantiskus līdzekļus, var vienlaikus ieguldīt kā vienus , tā arī otrus līdzekļu veidus- līdzekļu ieguldīšana jauktā veidā. Ieguldot mantiskus līdzekļus , uzņēmuma īpašumā var nodot atsevišķus pamatlīdzekļu objektus vai kāda atsevišķa veida ražošanas krājuma noteiktu daudzumu, var ieguldīt veselas ražotnes vai arī funkcionējošus uzņēmumus.

Vismazāk problēmu rada dibināšana, ieguldot tikai naudas līdzekļus — vai nu skaidrās
naudas, vai bankas kontos ieguldītas naudas veidā.

Ieguldot lietiskus līdzekļus, rodas nepieciešamība šos līdzekļus novērtēt, un tas bieži
vien var radīt domstarpības starp jaundibināmā uzņēmuma dalībniekiem. Nereti ieguldāmo
līdzekļu novērtēšanai ir jāpieaicina kvalificēti, ar uzņēmumu nesaistīti novērtētāji.

Par jaundibināšanu uzskatāma tāda rīcība, kad tiek izveidots jauns, līdz tam
nepastāvējis uzņēmums. Turpretī, notiekot pārdibināšanai, jau eksistējoši uzņēmumi
vispirms tiek formāli likvidēti un tad to īpašums pāriet no jauna dibināmā
uzņēmumā. Strukturālās pārveidošanas gadījumā jaunajam uzņēmumam līdzdalības veidā
pievienojamo uzņēmumu var izveidot kā jaunā uzņēmuma struktūrvienību. Pēdējā gadījumā
uzņēmuma dibināšana jau būtībā notiek ar uzņēmumu apvienošanos.

Uzņēmējdarbības organizēšanas noteikumus un uzņēmuma dibināšanas metodes nosakaLR likumdošana.

2.5 UZŅĒMUMA PIRKŠANA

Viena no uzņēmuma dibināšanas metodēm ir arī jau esoša uzņēmuma pirkšana.

Šī metode ir pasaulē ļoti izplatīta.

Uzņēmuma pirkšana var nosaukt par īpašuma tiesību pāriešana no viena īpašnieka pie otra , atstājot spēkā esošās uzņēmuma saistības un prasības.

Uzņēmuma pircējam sākumā ir divas problēmas:

• uzņēmuma novērtēšana;

• uzņēmuma saistību noskaidrošana pirkšanas—pārdošanas brīdī.

Kad noskaidro šīs problēmas var pieņemt lēmumu par uzņēmuma pirkšanas— pārdošanas darījumu vai arī atteikšanos no tā.

Uzņēmumu var pirkt, izmantojot kādu no tālāk minētajām iespējamajām formām:

• pirkšana pēc bilances vērtības;

• pirkšana izsolē;

• jau agrāk reģistrēta, bet vēl nefunkcionējoša uzņēmuma pirkšana.

Pirkšana pēc bilances vērtības notiek, izmantojot uzņēmuma vērtības noteikšanas bilances metodi.

Bilances vērtība ir uzņēmuma īpašuma vērtība, kuru apstiprina grāmatvedības dokumenti. Šo vērtību aprēķina kā skaidras naudas, vērtspapīru, debitoru parādu, preču krājumu ,ilgtermiņa ieguldījumu un pamatlīdzekļu atlikušās vērtības kopējo summu, no kuras ir atskaitīta aizņemtā kapitāla vai uzņēmuma parādu summa.

Bilances novērtēšanas metode tiek izmantota tajos gadījumos, kad pirkšanas- pārdošanas objekts ir uzņēmums, kurš nav konkurētspējīgs, kura peļņa ir zemāka par nozares vidējo peļņas līmeni vai tās nav vispār, kuram nav raksturīga inovāciju darbība un tās modernizēšanai ir nepieciešami lieli kapitālieguldījumi.

Daudzos gadījumos uzņēmuma pirkšana—pārdošana notiek par cenu, kura ir zemāka par tā bilances vērtību. Visbiežāk tas notiek gadījumā, ja uzņēmuma pamatkapitāls ir novecojis un nav atbilstošs vidējam tehniskajam līmenim šajā nozarē.

Dažreiz, nosakot uzņēmuma bilances vērtību, var izmantot arī inflācijas koeficientu atbilstoši inflācijas līmenim. Pērkot uzņēmumus, bez tā bilances vērtības tiek ņemts vērā arī uzņēmuma ienesīgums, kas lielā mērā ietekmē šī pirkšanas—pārdošanas darījuma cenu.

Darījuma cenu ietekmē arī uzņēmuma prestižs vai reputācija. Piemēram, tiek piedāvāti

pirkšanai divi restorāni, kuri atrodas viens otra tuvumā. Viens no viņiem ir iemantojis lielu popularitāti, bet otrs ir parasts neievērojams uzņēmums. Dabiski, ka pirmā restorāna cena būs augstāka.

Pērkot uzņēmumu izsolē , vispirms tiek piedāvāta starta cena. Šīs cenas pamatā ir uzņēmuma bilances vērtība, plus pārdošanas izdevumi. Faktiskā izsoles cena neatspoguļo uzņēmuma ekonomisko raksturu, bet atspoguļo šī uzņēmuma pieprasījumu izsoles laikā. Pieprasījums savukārt ir atkarīgs no uzņēmuma atrašanās vietas, tā profila , reklāmas u.c. faktoriem.

Reģistrēta ,bet pagaidām nefunkcionējoša uzņēmuma pirkšana ļauj uzņēmējam ieekonomēt laiku , kas nepieciešams jauna uzņēmuma reģistrēšanas dokumentu sagatavošanai, un reģistrācija saistās ar noteiktiem izdevumiem , kuri savienojumā ar pieprasījumu pēc kāda pakalpojumu veida un piedāvājuma līmeni nosaka uzņēmuma pirkšanas – pārdošanas cenu.

Pērkot darbojošos uzņēmumu, tā vērtība tiek noteikta , ņemot vērā uzņēmuma tirgus daļu, atrašanās vietu, esošus partnersakarus un uzņēmuma potenciālās attīstības iespējas , kā arī uzņēmuma stratēģisko potenciālu: tehnoloģiju , iekārtas, darbaspēku.

2.6 UZŅĒMUMS KĀ NODOKĻU MAKSĀTĀJS

Valstī nepārtraukti tiek pilnveidota likumdošana atbilstoši tirgus prasībām. Tas attiecas arī uz nodokļu likumdošanu.

Nodokļi un nodevas ir obligātie maksājumi valsts vai pašvaldību budžetā,
kurus veic fiziskas un juridiskas personas.

Nodokļi zināmā mērā ietekmē uzņēmuma izdevumu lielumu un peļņu. Tie pazemina
nodokļu maksātāju pirktspēju un tādā veidā ietekmē katra indivīda dzīves līmeni.

Atsevišķu nodokļu maksātāju līdzekļi nonāk valsts vai pašvaldību kasē. Līdz ar to šie maksājumi tiek sabalansēti gan vertikāli, gan horizontāli. Šādas sabalansēšanas nolūks ir nodrošināt visiem valsts reģioniem vienādo funkcionēšanas iespēju un savu
uzdevumu veikšanu.

Nodokļu administrēšanu un iekasēšanu veic Latvijas Valsts ieņēmumu dienests un
finansu inspekcijas. No uzņēmumiem tiek iekasēts ienākuma, īpašuma, sociālais, pievienotās vērtības (PVN) u. c. nodokļi.

Kā jau iepriekš tika minēts, uzņēmumam pēc tā reģistrēšanas Valsts uzņēmumu
reģistrā, ir jāstājas nodokļu maksātāju uzskaitē vietējā Valsts ieņēmumu dienesta nodaļā.

1997. gada 1. janvārī Latvijas Valsts ieņēmumu dienests paziņoja, ka ir pabeigta
Republikas uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un iestāžu pārreģistrācija un noformēts Latvijas
nodokļu maksātāju reģistrs, kura sastāvā ir 66936 uzņēmumi, iestādes un organizācijas.

Visi reģistrētie Latvijas nodokļu maksātāji saņēmuši nodokļu maksātāja apliecības ar jauno 11 zīmju kodu (numuru), bet 23590 nodokļu maksātāju arī saņēmuši attiecīgas PVN
maksātāja apliecības ar jauno kodu (numuru) — LV plus 11 cipari. Tas nozīmē ,ka sākot ar 1997. gada 1. janvāri, uz visiem grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām obligāti jānorāda jaunais nodokļu maksātāja kods.

Jaunajam kodam jābūt ieprogrammētam kases aparātos, izmainītam zīmogos, spiedogos un uz uzņēmuma veidlapām. Jaunais kods sastāv no 11 cipariem, kuri ietver
reģistrācijas apliecības Uzņēmumu reģistrā numura 9 ciparus:LR Uzņēmumu reģistra reģistrācijas apliecības numurs, nodokļu maksātāja numurs (kods),lv-pvn maksātāja numurs (kods) reģistrācijas apliecības 9 ciparu numurs veidojas no trijām trīsciparu grupām:

1.Teritoriālais numurs.

2.Uzņēmējdarbības sfēra.

3.Reģistrācijas numurs reģistrā.

3. UZŅĒMUMA FUNKCIONĒŠANA

Savas darbības sākumā uzņēmējs saskaras ar daudzām problēmām. Pirmā no tām ir atrast savu "saimniekošanas nišu". Šim nolūkam uzņēmējam ir jāizpēta tirgus stāvoklis, pieprasījums un piedāvājums konkrētām precēm vai pakalpojumiem. Jāparedz arī iespējamie šķēršļi un ierobežojumi, jāizpēta atvieglojumu saņemšanas iespēja utt. Liela nozīme ir uzņēmējdarbības sfēras izvēlei. Nākamais solis ir uzņēmuma ražošanas bāzes veidošana. Uzņēmumam ir jāstājas attiecībās ar iekārtu ražotājiem, izejvielu un materiālu piegādātājiem, starpniekiem u.c. partneriem.

Svarīgs posms uzņēmuma vadīšanā ir finansu līdzekļu piesaistīšana un darbaspēka nodrošināšana.

Galvenā problēma jaunam uzņēmumam ir "dzīvotspējīga organisma" izveidošana, kura ietvaros darbinieki skaidri apzinās savas darbības mērķus un to sasniegšanas paņēmienus.

Pēc Ņujorkas biznesa skolas profesora Pītera Druknera domām, uzņēmējdarbības vadīšanai jaunā uzņēmumā ir nepieciešami šādi nosacījumi:

• uzmanības koncentrēšana uz tirgu;

• finansiāla paredzēšana, sevišķi skaidras naudas kustības plānošanā un regulēšanā;

• augstākā vadības līmeņa izveidošana;

•prasme noteikt savu spēju efektīvākās izmantošanas apgabalus.
Nereti jaunam uzņēmumam izdodas gūt panākumus, pateicoties iekļūšanai netradicionālajā tirgū. Jaundibinātajam uzņēmumam vienmēr ir jāparedz iespējamās izmaiņas tirgū sava darbība jāorganizē tā, lai gūtu labumu no negaidīti radušās labvēlīgas
situācijas.

Dibinot jaunu uzņēmumu, uzņēmējam jābūt gatavam tam, ka šī uzņēmuma produkcija var atrast pilnīgi jaunus patērētājus "neplānotā" tirgū. Tad uzņēmuma vadītājiem ir jāanalizē šī negaidītā patērētāju interese par uzņēmuma produkciju.

Finansu faktors un nepareiza finansu politika kļūst par nopietnu draudu vēlākajā
uzņēmuma attīstības posmā. Problēma ir tā, ka jauni uzņēmumi uzreiz grib iegūt lielu peļņu. Bet darbības sākumā uzņēmumam jāveltī vērība finansēšanas avotu meklēšanai un racionālai naudas plūsmai.

Attīstoties un nemitīgi funkcionējot, uzņēmumam ir svarīgi izveidot noteiktu vadības sistēmu.

Uzņēmuma augstākajam vadības līmenim irjāsāk no uzņēmuma ražošanas saimnieciskās darbības īpatnību analīzes, no to konkrēto objektu noskaidrošanas, no kuriem ir atkarīga uzņēmuma izdzīvošana un labklājība.

Visbeidzot , jauna uzņēmuma vadīšanas faktors ir prasme noteikt visefektīvākās savu iespēju izmantošanas vietas.

Uzņēmumam augot un attīstoties , mainās uzņēmēju lomas un to savstarpējās attiecības.. Ne vienmēr visi uzņēmēji ievēro pārmaiņu nepieciešamību un to ,kas būtu jādara jaunajos apstākļos.

Galvenās prasības , kādas tirgus izvirza uzņēmumam ,ir strādāt tā, lai rezultāts tā darbībai būtu ne tikai produkcijas izlaide vai sniegtais pakalpojums, bet arī lai tie uzņēmumam nodrošinātu peļņu.

Tirgus apstākļos svarīga ir ne tikai produkcijas ražošana, bet arī tās pārdošana.
Tālākā ražošanas apjoma palielināšana ir pamatota tikai tad, kad ir garantēts saražotās
produkcijas noiets.

Kā tika minēts, tirgus apstākļos uzņēmumiem ir dota darbības brīvība. Bet kā
maksa par šo brīvību ir iespējams arī uzņēmuma bankrots, ja uzņēmējs būs saimniekojis neprasmīgi. Tad uzņēmums tiek izstumts ārpus ekonomiskās sfēras, jo tas nav
spējīgs strādāt tirgus apstākļos.

Atkarībā no tā, kā uzņēmums pildīs savu galveno uzdevumu, tas plauks vai arī iznīks. Lai zinātu, ko ir nepieciešams ražot, kādā sortimentā un apjomā, uzņēmumam ir
patstāvīgi jāseko tirgus situācijas izmaiņām un jāanalizē tirgus.

3.1 UZŅĒMUMA FUNKCIJAS

Uzņēmums kā tautsaimniecības pamatelements, kurā tiek kombinēti ražošanas resursi un ražota jauna produkcija, pilda noteiktas funkcijas. Kā zināms, galvenās uzņēmuma
funkcijas ir šādas:

• ražošanas funkcija —jaunu preču ražošana, lai ar pienācīgu kvalitāti un daudzumu varētu
apmierināt pircēju pieprasījumu;

• ekoloģiskā funkcija — apkārtējās vides un dabas bagātību saudzēšana;

• sociālā funkcija — darbinieku interešu realizācija, viņu atrašanās apstākļu nodrošināšana;

Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu uzņēmumu sociālajā darbībā ietilpst šādi nosacījumi:

• uzņēmumam ir jānodrošina visiem darbiniekiem droši un nekaitīgi darba apstākļi un
jāuzņemas atbildība par kaitējumu viņu veselībai un darbaspējai;

• uzņēmumam jāveic kvalificētu darbinieku sagatavošana, viņu ekonomiskā un
profesionālā apmācība gan pašu spēkiem, gan vienojoties ar mācību iestādēm;

• uzņēmumam nepārtraukti jāuzlabo darba apstākļi sievietēm un pusaudžiem, jāpiešķir
viņiem dažādi darba atvieglojumi, ko paredz darba likumdošana;

• uzņēmumam jārūpējas par savu darbinieku medicīnisko apkalpošanu un citiem
sociālajiem atvieglojumiem saskaņā ar uzņēmuma statūtiem.
Savā darbības procesā uzņēmums izmanto noteiktus ražošanas resursus, kurus tas pēc
saviem ieskatiem un saskaņā ar statūtiem sagādā, realizē un sadala.
Uzņēmuma materiālos resursus (īpašumu) veido:

• pamatlīdzekļi (ēkas, ražošanas iekārtas);

• apgrozāmie līdzekļi (izejvielas, ražošanas krājumi un naudas līdzekļi);

• citas vērtības, kuras atspoguļotas uzņēmuma bilancē.

Uzņēmuma līdzekļi veidojas uz šādu avotu rēķina:

• no dibinātāju naudas un materiālajiem ieguldījumiem;

• no ienākumiem, kurus saņem no produkcijas pārdošanas un citas saimnieciskās darbības;

• no ienākumiem un vērtspapīriem un izsniegtajiem kredītiem;

• no bezatlīdzības ziedojumiem , ko uzņēmums var saņemt no juridiskām vai fiziskām personām;

• no citiem avotiem , kas nav aizliegti LR likumos.

Latvijas Republikas likumi uzņēmējdarbību apskata kā patstāvīgu , iniciatīvu un riskantu darbību un produkcijas ražošanu, tirdzniecību vai citu pakalpojumu sniegšanu, kuras nolūks ir apmierināt patērētāju vajadzības, lai iegūtu peļņu.

Uzņēmumi savu darbību veic saskaņā ar vispārējiem uzņēmējdarbības principiem. Pie šādiem principiem pieder:

• brīva darbības sfēras izvēle

• uz brīvprātības pamata piesaistīti juridisku vai fizisku personu līdzekļi uzņēmējdarbības veikšanai;

• patstāvīga darbības programmas noteikšana un sadarbības partneru izvēle;

• brīva līgumstrādnieku nolīgšana;

•ražošanas resursu piesaistīšana un izmantošana atbilstoši likumdošanai.

Uzņēmums patstāvīgi plāno savu darbību un nosaka attīstības perspektīvas,
vadoties pēc saviem mērķiem un iespējām, kuru pamatā ir produkcijas pieprasījums un
noslēgtie saimnieciskie līgumi ar uzņēmuma partneriem.

Uzņēmuma funkcionēšanu var salīdzināt ar sistēmu, kurai pie ieejas atrodas
sagādes tirgū iegādātie ievadāmie ražošanas faktori, tālāk seko uzņēmuma tehnoloģiskais
process, bet pie izejas—gatavā produkcija. .

Ievadāmie ražošanas faktori ir kapitāls (ražošanas līdzekļi), cilvēku resursi (darbaspēks). Tehnoloģiskais process ir pati ražošana, kura beidzas ar gatavās produkcijas noietu— pārdošanu ar mārketinga operāciju starpniecību. Noieta tirgū tiek saņemti ieņēmumi par pārdoto produkciju, kuri naudas formā atgriežas uzņēmumā un tiek izmantoti
uzņēmuma izdevumu segšanai.

Materiāltehnisko sagādi uzņēmums veic ar tiešo līgumu palīdzību vai ar preču biržu
starpniecību. Bez tam var izmantot arī valsts pasūtījuma sistēmu, kad šim
pasūtījumam nepieciešamos resursus nodrošina valsts. Materiāltehniskās sagādes funkcija uzņēmumu nodrošina ar ražošanas procesam nepieciešamajām mašīnām, iekārtām , izejvielām , materiāliem. Ar sagādes plānošanu un organizēšanu nodarbojas uzņēmuma sagādes daļas. Sagādes procesā tiek veiktas šādas darbības:

• noteiktas uzņēmuma vajadzības;

• noteikti iespējamie piegādes avoti;

• salīdzināti vairāku piegādātāju piedāvājumi;

• izvēlēti izdevīgākie piedāvājumi;

• sastādīti pasūtījumi;

• pārbaudītas ienākošās preces.

Ražošanas funkcijas ietvaros tiek kombinēti uznēmuma ražošanas faktori gatavo izstrādājumu ražošanas nolūkā. Šeit pieskaitāmas plaša apjoma darbības:

• produkta attīstīšana un izmēģināšana;

• produkcijas sortimenta saraksta sagatavošana;

• ražošanas procesa darba gaitas un tehnoloģijas noteikšana;

• materiālu un izejvielu apstrādes laika noteikšana;

• nepieciešamo ražošanas faktoru sagatavošana;

• gatavo izstrādājumu kvalitātes kontrole.

Produkcijas noiets ir ražošanasuzņēmuma darbības procesa pēdējā fāze. Ar saražoto
preču pārdošanas starpniecību uzņēmumā tiek ievadīti līdzekļi no saražotās produkcijas pārdošanas un tīdz ar to dota iespēja ražošanas turpināšanai. Galvenie produkcijas noieta uzdevumi:

• noieta plānošana;

• reklāmas plānošana;

• piedāvājumu nosūtīšana;

• produkcijas pārdošana;

• klientu konsultēšana.

Iepirkšanu, ražošanu un noietu ražošanas uzņēmumos laika un daudzuma ziņā tieši nevar saskaņot, tādēļ ir nepieciešama noliktavu saimniecība, kurā tiek uzglabātas rezerves.
Izejvielu noliktava kalpo kā līdzsvars ražošanas norisē, bet gatavās produkcijas noliktava- kā līdzsvars svārstīgajam noieta daudzumam. Svarīgākās noliktavu funkcijas

• preču pienemšana un kontrole;

• preču sakārtošana un reģistrēšana;

• preču sagatavošana pārdošanai vai izsniegšanai;

• preču kvalitātes saglabāšana;

• noliktavu krājumu uzskaite un kontrole.

Finansēšanas galvenais uzdevums iruzņēmumam nepieciešamā kapitāla sagādāšana,
lai realizētu uzņēmējdarbības uzdevumus. Finansēšanas mērķis ir uzņēmuma finansiālā
līdzsvara un likviditātes saglabāšana.Tādēļ uzņēmumā jānodrošina ne tikai kapitāla piegāde, bet arī racionāla kapitāla ieguldīšana ražošanā, lai tas ne tikai atmaksātos bet arī nestu peļņu.Finansēšana aptver šādas darbības:

• paredzamo ienākumu un izdevumu aprēķins;

• kapitāla vajadzību izzināšana;

• iespējamo finansēšanas veidu priekšrocību un trūkumu salīdzināšana;

• piemērotākā finansēšanas veida izvēle.

Ražošanas funkcijas ir cita no citas atkarīgas. Lēmumi ražošanā ietekmē arī citu funkciju veikšanu. Piemēram, ja ir nolemts palielināt ražošanas apjomu, tas ietekmēs sagādes funkciju, finansēšanu (kredīta ņemšana mašīnu iegādei), noliktavu saimniecību (lielāki darba uzdevumi preču realizācijas sagatavošanai) un noietu.
Taču ražošana ne tikai izraisa pārmaiņas citās funkciju sfērās, bet arī pati var tikt saistīta ar stāvokli šajās sfērās . Līdz ar to pastāv savstarpējā atkarība un mijiedarbība starp ražošanas funkcijām. Šīs funkcijas citas ar citu ir jāsaskaņo ar attiecīgu uzņēmuma vadības lēmumu pieņemšanu.

Mārketinga funkcija . Uzsākot resursu sagādi un patērēšanu , uzņēmējam jābūt pārliecinātam par to lietderību- jānodarbojas ar mārketingu. Tas jādara nepārtraukti – gan līdz produkcijas ieviešanai ražošanā , gan arī produkcijas realizācijas sākumā.

Šīs funkcijas uzdevums ir savākt un izanalizēt uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanai nepieciešamo informāciju, kurā ietverti šādi nosacījumi:

• preču raksturojums; preces gatavības pakāpe, patērētāju attieksme pret cenu,
konkurentu cenas utt.;

• vispārējs tirgus raksturojums; patērētāju daudzums, preču pirkšanas paņēmieni, pircēju attieksme pret pārdošanas noteikumiem utt;

• preču noieta kanālu raksturojums; starpnieku skaits, iespējas samazināt noieta
kanālu posmu skaitu utt.;

• konkurences līmenis tirgū; uzņēmuma vājās un stiprās puses, konkurentu produkcijas priekšrocības utt.

Kā uzņēmumā darbosies mārketinga dienests, lielā mērā būs atkarīgs
uzņēmuma darbības rezultāts.

4 . Uzņēmuma reorganizācija.

Saimnieciskā ziņā ar jēdzienu “reorganizācija” var saprast tādu darbību,kad tiek mainīta uzņēmuma tiesiskā forma , īpašuma attiecības un no tām izrietošā vadīšanas organizācija, neskarot uzņēmuma identitāti un saimniecisko darbību- individuāla uzņēmuma pārveidošana par SIA vai par līgumsabiedrību, vai par akciju sabiedrību. Var pastāvēt arī pretēja iespēja , akciju sabiedrību pārveidot par SIA vai par individuālo uzņēmumu.

4.1 Reorganizācija LR likumā “ Par uzņēmējdarbību”.

LR likumā “ Par Uzņēmējdarbību” 35p. noteikts[2]:

Uzņēmējsabiedrību var reorganizēt vai pievienot citai sabiedrībai , lēmumu par to pieņem statūtos vai līgumā paredzētajā kārtībā. Uzņēmumu ar uzņēmēja vai tā pilnvarotas institūcijas lēmumumu var reorganizēt un reorganizācija var izpausties:

· Uzņēmējdarbības vai īpašuma formas maiņa;

· Īpašnieka maiņa;

· Uzņēmuma sadalīšanās vai daļas atdalīšanās;

· Uzņēmuma pievienošanās citam uzņēmumam;

· Cita uzņēmuma pievienošanās;

· Jauna uzņēmuma izveidošanās , apvienojoties uzņēmumiem.

Uzņēmumus apvienojot vai uzņēmumu pievienojot , jaunizveidotajam uzņēmumam pāriet visu apvienoto vai pievienoto uzņēmumu tiesības un saistības. Uzņēmumu reorganizējot, ja reorganizācija tiek veikta , uzņēmumu pieveinojot citam uzņēmumam , uzņēmumam pievienojot citu uzņēmumu, izveido jaunu uzņēmumu vai apvienību, apvienojot uzņēmumus, kā arī jebkādā citā veidā iegūstot uzņēmuma pajas, daļas vai aktīvus , un ja vismaz viens no reorganizācijas dalībniekiem jau ir dominējošā stāvoklīkonkrētajā tirgū vai reorganizācijas rezultātā var izveidoties vai nostiprināties tirgus dalībnieka dominējošais stāvoklis konkrētajā tirgū , jāievēro Konkurences likuma un citu normatīvo aktu nosacījumi.Uzņēmumu sadalot vai atdalot daļu no uzņēmuma , tā tiesības un saistības tiek sadalītas saskaņā ar īpašuma sadalīšanas aktu. Reorganizācijas rezultātā izveidotā uzņēmuma vadītājs uzņemas saistības, saglabā reorganizētā uzņēmuma dokumentus vai, saskaņojot ar Valsts arhīvu ģenerāldirekciju , nodod tos valsts glabāšanā, nodrošinot par to samaksu.

Reorganizētie uzņēmumi jāpārreģistrē LR Uzņēmumu reģistrā. Uzņēmumu var arī reorganizēt saskaņā ar tiesas spriedumu pēc monopoldarbības uzraudzības institūcijas prasības.

4.2 Sabiedrisko organizāciju reorganizācija.

Sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības darbība izbeidzas , jaaugstākā lēmējinstitūcija statūtos noteiktā kārtībā pieņem lēmumupar pašlikvidāciju vai reorganizāciju, apvienojoties ar citu organizāciju , sadaloties vai pievienojoties citai.

Lēmums par sabiedriskās organizācijas reorganizāciju trīs dienu laikā jāpaziņo LR Uzņēmumu reģistram, vai tieslietu ministrijai.

Lēmumu par sabiedriskās organizācijas reorganizāciju var pieņemt pamatojoties uz[3]:

1. Sabiedriskās organizācijas sadalīšanās- sadalās vairākās jaunās organizācijās;

2. Biedru grupas atdalīšanās no sabiedriskās organizācijas- biedru grupa atdalās un nodibina jaunu organizāciju;

3. Teritoriālās struktūrvienības atdalīšanās no sabiedriskās organizācijas- ja atdalās teritoriālā struktūrvienība , kurai saskaņā ar statūtiem ir juridiskas personas statuss;

4. Sabiedrisko organizāciju apvienošanās- ja divas vai vairākas organizācijas apvienojas jaunā sabiedriskā organizācijā.

5. Sabiedriskas organizācijas pārveidošana par politisku organizāciju- notiek saskaņā ar statūtiem.

6. Politiskās organizācijas pārveidošana par sabiedrisku organizāciju- notiek uz statūtu pamata.

4.3Individuālā un ģimenes uzņēmuma reorganizācija.[4]

Šie nosacījumi attiecas uz individuālajiem ģimenes uzņēmumiem , zemnieka un zvejnieka saimniecībām. Reorganizācija notiek saskaņā ar LR likumu “ Par uzņēmējdarbību” , reorganizāciju veic uzņēmuma īpašnieks . Reorganizāciju, kas dibināts uz ģimenes kopīpašuma bāzes izšķir tikai pilngadīgie ģimenes locekļi, ievērojot dibināšanas līguma nosacījumus vai ģimenes locekļu noteikto uzņēmuma pārvaldes kārtību.

Ja ģimenes uzņēmuma īpašnieki šķir savu laulību , bijušajiem laulātajiem dibināšanas līgums jāslēdz no jauna un jāreģistrē uzņēmums LR Uzņēmumu reģistrā, tas attiecas arī uz tādiem ģimenes uzņēmumiem, kuros mainās ģimenes uzņēmuma dibinātāju – citu pilngadīgo locekļu skaits.

4.4 Valsts un pašvaldību uzņēmumu reorganizācija.

Pašvaldību uzņēmumu reorganizācija notiek saskaņā ar LR likumu “ Par Uzņēmējdarbību” , un lēmumu par reorganizāciju pieņem attiecīgā pašvaldība.[5]

Valsts uzņēmuma reorganizēšana, nodošana nomā, pārveidošana uzņēmējsabiedrībā vai viena īpašnieka uzņēmumā notiek LR likumos un MK noteikumos noteiktā kārtībā , attiecīgo lēmumu par reorganizāciju vai pārveidošanu pieņem MK vai attiecīgais resors-ministrija.[6]

4.5 Sabiedrības ar ierobežotu atbildību reorganizācija.

Ja sabiedrības dalībnieku skaits pārsniedz likumā noteikto paredzēto dalībnieku skaitu, sabiedrība divu gadu laikā jāpārveido par akciju sabiedrību.Ja sabiedrība pēc tās reģistrācijas LR Uzņēmumu reģistrā šajā likumā paredzētajā kārtībā vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību , kurai LR likums “ par Uzņēmējdarbību” vai citi likumi paredz dalībnieku papildu atbildību, tā līdz šīs darbības uzsākšanai jāpārveido par sabiedrību ar papildu atbildību.[7]

4.6 Citi nosacījumi kas jāņem vērā uzņēmumu reorganizējot.

Pārveidošanas iemesli var būt dažādi, bet galvenokārt tie ir saistīti ar labākām iespējām piesaistīt papildu kapitālu, labākām kreditēšanas iespējāmun iespējamu nodokļu slodzes samazināšanu. Citos gadījumos uzņēmuma reorganizāciju prasa likums – piem. ja SIA dalībnieku skaits pārsniedz 50 tad jāpārveido kā akciju sabiedrība.

Tiesiskā ziņā ar reorganizēšanu saprot ar likumu regulētu uzņēmuma pārveidošanu. Uzņēmuma tiesiskās formas maiņa , ja tā nav regulēta ar likumiem , var uzskatīt par uzņēmuma pārdibināšanu.Uzņēmuma reorganizācijas procesā , visa manta un saistības ar vienu aktu pāriet jaunās tiesību formas uzņēmumam bez formālās likvidācijas, un būtība ir tāda ka šāda reorganizācija aprobežojas ar uzņēmuma pārreģistrēšanu Uzņēmumu reģistrā. Likums par uzņēmējdarbību aizliedz likvidēt uzņēmumu lai izdarītu reorganizāciju.Savukārt, pārdibināšanas procesā vecās tiesiskās formas uzņēmuma ,ateriālās vērtības formāli jānodod jaunajam uzņēmumam, tāpat jānodod un jāņem vērā prasības un saistības.Reorganizētais uzņēmums ir jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā. Ja uzņēmuma reorganizācijas gaitā notiek jaunu dalībnieku uzņemšana, tad šo uzskata par jauna uzņēmuma dibināšanu un jāsastāda dibināšanas bilance.

Saimnieciskās darbības procesā diezgan bieži notiek atsevišķu uzņēmumu apvienošanās, galvenais iemesls ir kapitāla plūsma, lai apvienotajā uzņēmumā varētu iegūt lielākas iespējas apgrozījuma un peļņas palielināšanai.

Uzņēmuma apvienošanās varētu uzskatīt par darbību, kad divi vai vairāki līdz tam neatkarīgi uzņēmumi izveido vienu jaunu saimnieciski un juridiski vienotu uzņēmumu.Uzņēmuma apvienošanu var izpildīt divējādi,1) ar uzņemšanu- uzņemot apvienojamos uzņēmumus vienā no tiem un uz tā bāzes veidot jaunu uzņēmumu, 2) ar jaundibināšanu-visiem uzņēmumiem apvienojot savu īpašumu , veidijot jaunu uzņēmumu neatkarīgi no jebkura agrāk pastāvējuša uzņēmuma. Jebkurā apvienošanas gadījumā , ja tas ir saistīts ar īpašuma tiesību izmaiņām, uzņēmumu īpašniekiem atlīdzina viņiem piederošo uzņēmumu vērtību vai nu naudā, vai arī izsniedzot jaunā uzņēmuma akcijas un citus apstiprinošus dokumentus.

Uzņēmumu apvienošanos var klasificēt arī pēc tehnoloģiskajām pazīmēm. Patāv trīs veidi:

Apvienojas vienas nozares uzņēmumi, kas ražo vienu un to pašu produkcijas veidu , parasti apkalpo vienu un to pašu pircēju veidu.
Apvienojas divi uzņēmumi, kuri gan darbojas vienā nozarē, bet tehnoloģiski izmanto viens otra produkciju tālākai aptrādei.
Apvienojas divi vai vairāki uzņēmumi, kuri ne ražošanas, ne noieta ziņā nav saistīti.

Apvienošanās motīvi var būt dažādi , bet galvenie varētu būt šādi:

Ražošanas tehnoloģijas iespējas.
Noieta uzlabošana.
Uzņēmuma vadīšanas racionalizācija.
Sanācija – novērst vāju, bet nozīmīgu uzņēmumu likvidāciju.

Jāņem vērā, ka uzņēmumu apvienošanās var radīt monopoliskus uzņēmumus, tāpēc šos procesus kontrolē valsts institūcijas, kas pamatojas uz likumiem par monopolu darbības ierobežošanu.

LR likums “ Par Uzņēmējdarbību” ir saistoš visiem uzņēmējdarbības veidiem, un arī nosacījumi tajā kas regulē uzņemumu reorganizāciju.

5.Uzņēmumu likvidācija.

Nereti gadās, ka kaut kādu lemeslu dēļ uzņēmuma turpmākā darbība kļūst nelietderīga. Tad uzņēmuma dibinātāji var pieņemt lēmumu uzņēmumu vai sabiedrību likvidēt.

Likvidācija ir brīvprātīga uzņēmuma saimnieciskās darbības izbeigšana.Ar
to saprot visu uzņēmuma mantas objektu realizāciju, lai ar saņemto realizācijas
ienākumu varētu segt parādus kreditoriem un atlīdzināt uzņēmuma dalībniekiem
viņu ieguldītās summas.

Brīvprātīga likvidācija ir lespējama tikai tad, ja uzņēmumam nav parādu kreditoriem. Ja uzņēmums sāk likvidāciju un atklājas, ka tam ir parādi, brīvprātīgās likvidācijas
vietā sākas maksātnespējas vai bankrota pasludināšanas procedūra. Likvidācija var notikt vairākos atšķirīgos veidos :

5.1 Daļēja likvidācija.

Daļējas likvidācijas gadījumā tiek likvidēta kāda uzņēmuma struktūrvienība,
iecirknis vai ražotne. Daļējā likvidācijā tiek novērtēti šīs uzņēmuma daļas līdzekļi, kurus
likvidē, iespēju robežās tos pārdodot un ar pārdošanas lenākumiem galvenokārt sedz
uzņēmuma saistības. Šāda daļēļa likvidācija var būt kā brīvprātīga, tā arī piespiedu.

5.2 Formālā likvidācija.

Formālā likvidācija notiek, uzņēmumam apvienojoties ar citiem uzņēmumiem.
Formālās likvidācijas gadījumā uzņēmumu svītro no Uzņēmuma reģistra, bet pats uzņēmums ar visu savu mantu lekļaujas jaunajā, apvienotajā uzņēmumā. Pēc formālās
likvidācijas jaunais uzņēmums nepārņem likvidējamā uzņēmuma bilanci kopumā,bet
visus līdzekļus un saistības pārņem katru atsevišķi ar individuālu izvērtējumu.

5.3 Materiālā likvidācija.

Materiālā likvidācijā tiek pārtraukta uzņēmuma saimnieciskā darbība, uzņēmuma
mantu realizē, ar iegūto realizācijas ienākumu sedz saistības un lespēju robežās
apmaksā dalībniekiem uzņēmumā ieguldītās summas. Uzņēmuma tiesiskais saturs tomēr
tiek saglabāts un to no Uzņēmuma reģistra nesvītro.

Uzņēmuma matenālā likvidācija var būt brīvprātīga vai piespiedu. Individuālos
uzņēmumos un līgumsabiedrībās var notikt abu šo veidu likvidācija bet statūtsabiedrībās
gandrīz vai visos gadījumos materiālā likvidācija bez formālās likvidācijas nav
iespējama — pēc matenālās likvidācijas pabeigšanas uzņēmumu svītro no Uzņēmuma
reģistra. Tā ir uzņēmuma materiālā un formālā likvidācija.

Uzņēmumu likvidācijas kārtība ir noteikta likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu
atbildību", likumā “Par akciju sabiedrībām" un citos uzņēmējdarbību regulējošos likumos.Individuālus uzņēmumus brīvprātīgi var likvidēt to īpašnieki, ja viņi neuzskata par izdevīgu turpināt savu uzņēmuma darbību, līgumsabiedrības dalībnieki var likvidēt uzņēmumu uz savstarpējās vienošanās pamata.

Statūtsabiedrības brīvprātīgi likvidē tad, kad ir iestājies statūtos paredzētais uzņēmuma darbības beigu termiņš vai arī sabiedrības likvidāciju pieprasa dalībnieku kopsapulce ar kvalificētu balsu vairākumu.Šajā gadijumā visa uzņēmuma manta pār-
vēršas realizējamos līdzekļos. Likvidācijai par pamatu var būt uzņēmēja darbspēju
ierobežojums vai zaudējums, vecums vai nāve, kompanjona izstāšanās no atklātas
tirdzniecības sabiedrības, strīdi ar kompanjoniem vai mantiniekiem, sliktas ienākumu
iespējas, izvirzītā mērķa sasniegšana, izejvielu bāzes izbeigšanās. Likvidācijas gaitu
kontrolē pats uzņēmējs, iepriekšējie kompanjoni, ražošanas vai pakalpojumu procesa
vadītāji vai valdes locekļi. Viņus sauc par likvidatoriem, taču likvidācijas laikā labākas
uzskaites un darbvedības labad var būt norīkota cita persona.

Kreditoru interešu aizstāvībai uzņēmuma likvidācijas procesā likumdošana paredz
šādu procedūru:

• lēmumu par likvidāciju publicē oficiālos izdevumos un izdara atzīmi tirdzniecības
reģistrā;

• uzaicina kreditorus un paziņo par likvidāciju:

• visai lietišķajai korespondencei izdara atzīmi "LIKVIDĀCIJA":

• pārbauda uzņēmuma finansiālo stāvokli;

• veic līdzekļu atlikumu inventarizāciju;

• piedzen uzņēmuma parādus;

• norēķinās ar uzņēmuma kreditoriem.

Piespiedu likvidāciju nosaka ar tiesas lēmumu. Ne vienmēr uznēmurna piespiedu
likvidācija ir saistīta ar maksātnespēju un tai sekojošu bankrotu. Lēmumu par uzņēmuma
piespiedu likvidāciju tiesa var pieņemt arī tad, ja uzņēmuma vadība nodarbojas ar
nelikumīgu darbību vai akcionāri pieņem nelikumīgus ieņēmumus.

Uzņēmējsabiedrību un uzņēmumu likvidācija[8]

Uzņēmējsabiedrības un uzņēmuma darbība izbeidzas:

1)saskaņā ar uzņēmēja vai uzņēmējsabiedrības lēmumu;

2)statūtos vai līgumā paredzētajā kārtībā;

3)saskaņā ar likumu par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju;

4)ja gada laikā pēc to reģistrācijas nav uzsākta uzņēmējdarbība;

5)pēc tiesas vai saimnieciskās tiesas lēmuma likumā noteiktajos gadījumos;

6)pēc Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma, ja uzņēmums atkārtoti neiesniedz nodokļu likumos noteiktos pārskatus, deklarācijas vai nodokļu aprēķinus, kā arī nav paziņojis par savas darbības pārtraukšanu;

7)ja pamatkapitāls neatbilst likuma prasībām.

Uzņēmumu vadītājiem likumā noteiktajos gadījumos jālikvidē uzņēmums sešu mēnešu laikā pēc uzņēmējdarbības izbeigšanas, izņemot gadījumus, kad likvidators tiek iecelts pēc tiesas nolēmuma.

Ja uzņēmums pārtrauc savu darbību, uzņēmuma vadītājam par to jāpaziņo Valsts ieņēmumu dienesta iestādei pēc tā reģistrācijas vietas, norādot uzņēmējdarbības pārtraukšanas iemeslus un termiņu.

Aizliegts likvidēt uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), lai izdarītu reorganizāciju. Uzņēmējdarbības vai uzņēmuma darbību var izbeigt sakarā ar tiesas lēmumu gadījumos, kad uzņēmējsabiedrība vai uzņēmums veic neatļautu uzņēmējdarbību vai veic attiecīgas darbības bez likumā noteiktās speciālās atļaujas (licences) saņemšanas.

Par uzņēmuma likvidāciju jāsniedz ziņojums oficiālā laikrakstā un jāpaziņo Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram.

Uzņēmuma likvidācijas lēmuma pieņēmējs ieceļ likvidācijas komisiju, kas pārvalda uzņēmumu likvidācijas procesā.

Likvidācijas komisija nosaka kārtību, kādā uzņēmuma dokumenti (arī personālsastāva dokumenti) nododami valsts arhīviem glabāšanā, un veic nepieciešamās darbības dokumentu sakārtošanai un nodošanai valsts arhīviem. Izdevumi, kas saistīti ar dokumentu sakārtošanu, tiek apmaksāti no likvidējamā uzņēmuma mantas, bet izdevumi, kas saistīti ar to saglabāšanu valsts arhīvos, - no valsts budžeta līdzekļiem;

Likvidācijas komisija novērtē uzņēmuma mantu un sastāda likvidācijas bilanci. Kreditoru un budžeta iestāžu prasību apmierināšanai nepieciešamo uzņēmuma mantas daļu pārdod izsolē vai nodod kreditoriem parāda dzēšanai.

Kreditoru prasības pret likvidējamo uzņēmumu jāpiesaka triju mēnešu laikā no dienas, kad publicēts sludinājums par likvidēšanu.

Ja likvidācijas gaitā atklājas, ka likvidācijas procesā nav iespējams pilnībā apmierināt visus pamatotos kreditoru prasījumus, likvidatoriem ir jāiesniedz tiesā pieteikums par maksātnespēju likumā par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju noteiktajā kārtībā.

Likvidējamā uzņēmuma darbinieku tiesības garantē darba likumu kodeks.

Uzņēmumu manta, kas palikusi pēc kreditoru prasību apmierināšanas un izmaksām darbiniekiem, paliek īpašniekam vai tiek sadalīta dalībniekiem proporcionāli to uzņēmējsabiedrībā ieguldītajai daļai.

Uzņēmums uzskatāms par likvidētu pēc tā izslēgšanas no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra.

Kreditoru prasījumi pret uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuru pamatkapitāls neatbilst likuma prasībām, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā jāpiesaka Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), pret kuriem nav pieteikti kreditoru prasījumi, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir izslēdzami no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra ar valsts notāra lēmumu, piemērojot tiem likuma” Par Uzņēmējdarbību” 34.pantā noteikto likvidācijas procedūru.
Uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības), pret kuriem pieteikti kreditoru prasījumi, likvidē likuma” Par Uzņēmējdarbību” 34.pantā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Valstij kā sabiedrisko interešu pārstāvei ir nozīmīga loma. Tirgus ekonomikas valstīs parasti ir daudz lielāka rīcības brīvība nekā plānotās ekonomikas zemēs, tomēr vastij ir jāgarantē attiecīgu institucionālu struktūru pastāvēšana. Tās ietver atbilstīgu likumdošnas kodeksu, kas garantē, ka indivīds ir brīvs uzsākt pats savu uzņēmējdarbību.

6.NOBEIGUMS.

Valstij jānodrošina likumi un kārtība, atbilstīga militārās aizsardzības un labklājības sistēma, kā arī dažādi nolīgumi ar citām valstīm.

Valsts ierēdņu uzdevums ir realizēt politiskus lēmumus minētajās jomās. Ekonomikas efektivitāte kopumā ir atkarīga no tā, cik labi funkcionē ierēdniecība.

Veidojot institucionālas struktūras un izstrādājot “spēles noteikumus” uzņēmējdarbības sektoram, valstij noteikti ir jāņem vērā arī negatīvie ekonomiskās darbības blakusefekti, pirmām kārtam apkārtejai videi nodarītais kaitējums.

[1] LR likums “Par Uzņēmējdarbību”, LR Augstākā Padome, no 26.09.1990g.

[2] LR likums “ Par Uzņēmējdarbību”, LR Augstākā padome 18.10 1990.

[3] LR likums “ Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām” LR Augstākā Padome, 15.12.1992.

[4] LR likums “ Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu , zemnieka vai zveinieka saimniecību un individuālo darbu” LR Augstākā Padome no 08.01.1992g.

[5] LR likums “ Par pašvaldības uzņēmumu” LR Augstākā Padome ,no 05.03.1991g.

[6]LR likums “ Par Valsts uzņēmumu” LR Augstākā Padome, no 12.12.1990

[7] LR likums “ Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” , LR Augstākā Padome , no 23.01.1991g.

[8] LR likums “Par Uzņēmējdarbību”34.p., LR Augstākā Padome , no 26.09.1990g.

Bezmaksas referāti skolai

Uzņēmuma dibināšana, likvidācija un reorganizācija.

2.5 UZŅĒMUMA PIRKŠANA

2.6 UZŅĒMUMS KĀ NODOKĻU MAKSĀTĀJS

3. UZŅĒMUMA FUNKCIONĒŠANA

1 komentārs: