Uz mūsu gadsimta mūzikas
fona Karla Orfa skaņdarbi skan neparsti. Viņu neslavē par tradīciju ievērošanu
un nekritizē par avangarda trūkumu. Viņa mūzikai raksturīga reta īpašība – tā
ir eleganti vienkārša, un iekaro jebkuru auditoriju. Grāmatās par komponistu ir
sniegtas ļoti skopas biogrāfiskās ziņas. Pats Orfs uzskatīja, ka viņa privātās
dzīves sīkumi nevarētu būt interesanti pētniekiem, bet autora cilvēciskās
īpašības it nemaz nepalīdz saprast viņa skaņdarbus.
Karls Orfs ir dzimis 1895.
gada 10. jūlijā oficieru ģimenē Bavārijā, Minhenē. Orfs tur pat mācījās Mūzikas
mākslas akadēmijā. Pēc tam daži gadi tika veltīti diriģēšanas mākslai –
vispirms Minhenē, bet vēlāk Manhēmas un Damštadtas Dramatiskajos teātros. Šajā
laika posmā parādījušies agrīnie komonista skaņdarbi, taču tie caurstrāvoti ar
radošā eksperimenta garu, ar tieksmi apvienot vairākus dažādus mākslas veidus
mūzikā. Orfs neviedo savu stilu uzreiz.
Tāpat kā daudzi jauni
komponisti arī viņš iziet cauri aizraušanām un savaldzinājumam. 20 gadu vecumā
viņš ir aizrāvies ar tolaik moderno literatūras simboliku. Īpaši viņu saista
ģeneālā Klaudio Monteverdī mūzika, kas ir arī operas pamatlicējs. Orfs rada
Montiverdī "Orfa" brīvu improvizāciju, "pārtulkojot" 17. gadsimta
mūziku mūsdienas mūzikas valodā. Tā pat viņš rediģē fragmentus no Monteverdī
operas "Ariadna". Tajā pašā laikā Orfs saglabā savu
"līdzautora" intonāciju. Aizraujoties ar 16. gadsimta mūziku, viņš
sakomponē skaņdarbu "Mazs koncerts čembelo un pūšamajiem instrumentiem",
pārsteigdams ar savu eleganto vienkāršību. Viss sakomponētais līdz 30 gadu
vidum bija ļoti interesants, tacu neieinteresēja klausītājus. Vācijā šajos
gados pastāvīgi parādījās jauni skaņdarbi, jauni vārdi, jauni žanri. Tieši tādēļ
lielajā mūzikas daudzumā Orfa vārds skanēja nevisai bieži.
Neviltotus panākumus un
atzinību Orfam atnesa skatuves kantāte "Burāno Karmīna" (Кармина Бурана) (1937) pirmizrāde, kas
vēlāk kļuva par triloģijas "Triumfi" (Триумфы) pirmo daļu. Šī
skaņdarba korim, solistiem, dejotājiem un orķestrim pamatā bija 17. gadsimta
vācu satīriskās lirikas dzeja un dziesmas. Sākot ar šo kantāti Orfs izstrādāja
jaunu mūzikas skatuvisko tēlu, kas sevī ietver orotorijas, operas un itāļu
komēdiju masku elementus. Tieši tādā pašā stilā ir pārējās triloģijas daļas
"Karmina Katuli" (Катулли кармина) (1942) un trešā daļa
"Afrodītes triumfs" (Триумф Афродиты) (1950 – 1951).
Pirmā no triloģijas kantātēm
"Burāno Karmīna" muzikāli horiogrāfiskā stilā parāda vieksmi un
neveiksmi, laimi un nelaimi, kas mijās dzīves laikā. Tas simbolizē dzīves un
nāves maiņu. Otrā triloģijas kantāte "Karmina Katuli" (burtiskā
tulkojumā "Katulas dzeja") – apakšvirsraksts "Skatuviskās
spēles" nosaka vokāli horiogrāfiskās darbības specifiku. Kantātē tiek
apdziedāta Valērijas Katulas kaislīgā un pilna ciešanas mīlestība pret
Lesbiju. Trešo kantāti – "Afrodītes triumfs" – Orfs ir nosaucis par
" Skatuvisko koncertu". Tajā himnas dziesmas, dejas par godu
mīlestībai un tās dievei Afrodītei sasniedz apbrīnojamu spēku un spožumu.
Komponists to visu sasniedz ar ļoti vienkāršiem ļīdzekļiem. Harmoniskā Orfa
valoda ir vienlaicīgi sarežģīta, gan vienkārša, līdz ar to tiek uztverta ļoti
viegli. Tikai analizējot partitūras iespējams konstatēt cik neparasti sarežģīta
ir šķietamā vienkāršība.
Visas "Burāno
Karmīnas" melodijas tā vai savādāk ir saistītas ar dziesmām – vai nu ar
tautasdziesmām vai ar populārām baznīcas dziesmām, vai arī ar mūsdienu pilsētas
mūziku – šlāgeriem.
1953. gadā trīs skatuviskās
kantātes bija uzvestas Milānās teātrī "Laskala" (Ла Скала) ar nosaukumu
"Triumfi. Teātra triloģija". 1957. gadā "Burāno Karmīna"
pirmo reizi skanēja Maskavā.
Orfa ceļš uz "
Skatuvisko kantāti" palīdzēja nokļūt pie nākāmā posma – operas skatuves,
tāpat ka teātris – Orfa stihija.
1937 – 1938 gados Orfs
raksta operu "Mēness" (Луна) izmantojot pasaku
meistaru brāļu Grimmu sižetu. Tas ir
stāsts par to kā četri puiši nozaga mēnēsi, nonesa uz savu ciemu un sāka dzīvot
pārticīgi, saņemot par apgaismojumu no iedzīvotājiem pa dālderim nedēļā. Viss
bija labi, bet viens no četriem nomira un atstāja mantojumā savu gribu, ielikt
viņa zārkā piederošo viņam vienu ceturto daļu mēness. Pirmajam sekoja otrais,
trešais, ceturtais un viss mēness pa daļām nokļuva aizsaulē. Tur četri draugi
satikās, salīmēja debess spīdekli un turpināja zemes dzīves viedu. Savu dzīves
stilu viņi veica tik aktīvi, ka apustulis Pēteris atņēma viņiem mēnesi un
cilvēkiem par prieku nolika vietā. "Mēness" pēc būtības nav opera,
bet muzikāla izrāde, kas sākumā tika iecerēta kā leļļu teātris.
Pasaka par gudru zemnieci,
kas kļuva par karaļa sievu, ir daudzām tautām. Orfs sarakstīja, izmantojot šādu
sižetu, operu "Gudriniece" (Умница). Pirmo reizi tā tika parādīta Vācijā 1943. gadā un bija (uzrakstīta)
slēptās satīres stilā (pasakas apvelkā) pret diktatorisko režīmu: zemnieka
gudrā un atjautīgā meita panāca taisnību nelikumību zemē. Klaidoņu satīrskie
dziedājumi par godu un brīvību izskanēja 1943. gada Vācijā ļoti asi, taču tika
izlīdzināti ar negaidītām beigām: zemnieka meita aprec karali. Mūzika, kas
saistīta ar savu pasakainību, bērnišķību, noslēpumainību un liriku, izveidoja
"Gudrinieci" par vienu no populārākajām operām vairāk nekā 10 valstu
teātru repertuāros.
Savdabīga reakcija uz kara
traģiskajiem notikumiem kļuva opera "Bernauerin" (Вернауэрин) (1943 – 1945). Viņš nosauca izrādi par "Bavārijas
drāmu" (Баварской драмой). Drāmas pamatā –
vēsturiski taisnīgs notikums: 15 gadsimta Bavārijas troņa mantinieks Albrehs
iemīlēja friziera (bārddziņa) meitu, skaistuli Agnesi. Rūpējoties par dinastijas
tīrību, karalis pavēlēja nogalināt. Notikums ar brīnišķīgo Agnesi daudz reižu
tika pārstāstīts vācu literatūrā un teātros. Orfs radīja izrādi, kurā
piedalījās dramatiskie aktieri, koris, operas solisti un orķestris.
Nākamajos gados Orfu saista
antīkie sižeti: "Antigona" (Антигона) (1947 – 1949),
"Cars Edips" (Царь Эдип)
(1957 – 1959), "Prometejs" (Прометей) (1963 – 1965). Šīs operas veido savdabīgu antīku
triloģiju. Katrai no tām pieiet pilnīgi īpatnēji, savdabīgi nesaistot sevi ar
žanriskām vai stilistiskām tradīcijām.
Kā piemēru var minēt
"Antigona", no kuras var spriest, ko Orfs saprot ar vārdu
"teātris". No antīkajiem sižetiem viņš izvēlas Sofokla traģēdijas
Holderlina (Хёльдерлина) tulkojumus. Šie
tulkojumi ir ļoti patstāvīgi, tos var uzskatīt par līdzvērtīgiem antīkā teksta
oriģionālam. "Amtigonā" Orfs saliek kopā divus laika posmus: saturs
antīks, bet muzikāli ritmiskās formas rada mūsdienības iespaidu. Tas ir
drosmīgs solis skatuves mākslā. Ar tā palīdzību Orfs atgriež vācu teātrim tā zaudēto
popularitati.
Iespaidīga radošā brīvība,
milzīgais Orfa talants, komponista tehnikas līmenis izveido "Orfa
teātri" – vienu no interesantākajām parādībām mūsdienu mūzikālajā teātrī.
Bez tam Orfs ir viens no ievērojamākiem mūsdienu orķestra meistariem. Orfa mūzika
nekad nav kā fons. Tā pati ir izrādes spēles elements. Vienmēr saistīta ar
izpildītāja kustībām. Muzikanti ievēroja Orfa mūzikas hipnotisko spēku, kas
padarīja viņa mūziku pazīstamu visā pasaulē. Viņa sacerējumi ir iekļuvuši
daudzu Eiropas, Āzijas un Amērikas valstu teātru repertuāros.
Orfs ir pazīstams ne tikai
kā komponists, viņš ir devis nenovērtējamu ieguldījumu bērnu mūzikālajā
audzināšanā. Jau jaunības gados, kad viņš dibināja Minhenes Vingrošanas,
mūzikas un dejas skolu, viņam bija idejas kā radīt veselu pedagoģijas sistēmu.
Šīs metodes pamatā ir improvizācija, brīva bērnu muzicēšana saskaņojumā ar
plastikas, horiogrāfijas un teātra elementiem. Orfs ir teicis: "Pedagogu
uzdevums ir audzināt bērnos radoša domāšana, neatkarīgi no tā, par ko nākotnē
kļūs šis bērns…" 1962. gadā Orfs nodibina Zalcburgas Mūzikas audzināšanas
institūtu, kas kļuva par lielāko internacionālo centru pirmskolas iestāžu un
pamatskolu mūzikas skolotāju sagatavošanā. Orfa sistēma izplatījās daudzās
Eiropas valstīs, ASV, Latīņamērikā, Kanādā, Japānā un dažās Āfrikas valstīs.
Orfs bija ievēlēts par Bavārijas mākslas akadēmijas (1950), Romas Santa -
Čičiljas akadēmijas (1957) un citu pasaules mūzikas organizācijas biedru.
Paralēli Orfs turpina
sacerēt mūziku. 1972. gadā parādās "Laiku beigu mistērija" (Мистерия конца
времени). Pēdējais Orfa sacerējums
"Epizodes lasītājam, runājošam korim un sitamajiem instrumentiem" (Пьесы для чтеца, говорящего хора и
ударных) ar Bertolda Brekta vārdiem
(1975).
Pēdējos dzīves gadus (1975 –
1981) komponists bija aizņemts ar viņa
personīgā arhīva materiālu izdevuma ar astoņiem sējumiem sagatavošanu.
Orfs nomira 1982. gada 29.
martā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru