RĪGAS PEDAGOĢIJAS UN IZGLĪTĪBAS VADĪBAS AUGSTSKOLAS
3. E KURSA STUDENTES
DAINAS PĒTERSONES
REFERĀTS
INTEGRĒTO DABAS ZINĪBU KURSĀ.
KOSMĒTIKA
UN
DABASZINĪBAS
1998. GADA
NOVEMBRIS
Jau antīkajā pasaulē
bija zināma nozīme veselības un skaistuma kopšanā. Senajā Persijā pazina piena
labvēlīgo ietekmi uz ādu. Senās tautas bija sapratušas, ka rūpes par ķermeni
labvēlīgi ietekmē garastāvokli un līdz ar to cilvēka izskatu. Jau Homēra
“Odisejā“ sīki tika aprakstīta vannošanās un ieziešanās ar smaržīgām ziedēm.
Ļoti svarīga cauri gadsimtiem ir bijusi pirts. Kulmināciju ķermeņa kopšanas
kults sasniedza Senajā Romā, bet līdz ar tās sabrukumu aizmirsās visas
zināšanas par kosmētiku. Mazgāšanos uzskatīja pat par grēcīgu nodarbi.Par
ekstravaganci uzskatīja arī zobu tīrīšanu. Vēl pat
18. gs augstdzimušās ģimenēs zobi esot
tīrīti reizi mēnesī.Tajā pat laikā itālis Farrīni atklāja odekolona
izgatavošanas recepti, jo nemazgātie ķermeņi stipri smakoja, bet smaržūdeņi
bija ļoti dārgi. Latvijas laukos visa kosmētika sastāvēja no peldēšanās ūdenī
un pēršanās pirtī. Vecenītes pazina arī dažādo zāļu novārījumus un to labvēlīgo
ietekmi uz ādu, tāpēc ūdens un novārījumi bija vienīgais pieejamais
ārstniecības un kosmētikas līdzeklis. 15. gs sākās Renesanses kultūras
uzplaukums un cilvēki sāka pētīt senos rakstus, tādejādi atrazdami ziņas par
ķermeņa kopšanu un tā skaistumu. 19.gs attīstījās personīgā higiēna un par
skaistu tika atzīts dabiski skaists ķermenis. Ja agrāk par skaistām uzskātīja
sievietes ar “aristokrātisku sejas bālumu”, tad tagad par ideālu uzskata
veselīgu, sārtu sejas ādu.
Kosmetoloģiju iedala:
1.Higieniskā
un profilaktiskā kosmetoloģija.
2.Ārstnieciskā
kosmetoloģija.
3.Ķirurģiskā
un plastiskā kosmetoloģija.
4.Dekoratīvā
kosmetoloģija.
Sīkāk savā darbā es
apskatīšu tikai vienu no šīm daļām:
HIGIĒNISKĀ UN PROFILAKTISKĀ
KOSMETOLOĢIJA.
Šajā
nozarē ietilpst paša cilvēka dabiskās rūpes par savu ķermeni, ādu un to
izskatu. Cilvēks elpo ne tikai ar plaušām, bet arī ar ādu, un tāpēc tai vienmēr
jābūt tīrai. Jebkuru pievilcību var nomākt nepatīkama sviedru smaka, tāpēc
jebkurā gadījumā ķermenis vispirms ir jāmazgā, jāattīra un tikai tad jādomā par
smaržošanos, bet lai runātu par kosmetoloģiju, vispirms būtu jāapskata.
ĀDAS UZBŪVE.
Cilvēka
ādas uzbūve dažādās ķermeņa daļās ir dažāda, tādēļ arī ķermena kopšana būs
atšķirīga. Lai cik bieza būtu āda dažādās ķermeņa vietās, tā vienmēr sastāv no
trim galvenajām daļām:
1) virsādas jeb epidermas,
2) pamatādas jeb dermas,
3) zemādas tauku slāņa jeb hipodermas.
Virsāda sastāv no 3 – 5 sīku šūnu
slāņiem, kas saskatāmi tikai zem mikroskopa. Pati dziļākā šūnu kārta ir
epidermas aizmetņi, kas daloties pakāpeniski nonāk virspusē un
pēc kāda laika atmirst un nokrīt. Tas ir dabīgs process, ko parasti cilvēks pat
nepamana..
Pamatādas uzbūve ir
sarežģītāka. Tā galvenokārt sastāv no elastīgām šķiedrām, kuras nosaka ādas
elastīgumu, un savienotājšķiedrām. Ādā atrodas bagātīgs asinsvadu tīkls, kurā
ietilpst apmēram trešdaļa no visa cilvēka asinīm. Āda ir apgādāta ar ļoti
attīstītu nervu tīklu, kas ļauj uztvert spiedienu, pieskārienu, siltumu u.c.
Visjūtīgākā āda ir roku pirkstu galos, ar ko cilvēks var uztvert apbrīnojamas
aptaustāmās virsmas īpašības un nianses (2, 282).
Ādas svarīgākās
pamatfunkcijas irpasargāt no: mehāniskiem bojajumiem, kaitīgām vielām, karstuma
un aukstuma, ultraviolētā starojuma, mikroorganismiem u.c. Āda regulē
siltumapmaiņu un pateicoties tai iespējams uzturēt pastāvīgu ķermeņa
temperatūru. Siltuma regulēšanas procesā liela nozīme ir svīšanai. Diennakts
laikā cilvēks izdala 0,5 – 2L sviedru, bet fiziskā darbā, karstā laikā un
slimojot var izdalīties pat 5 – 10 L sviedru diennaktī (1,19).
ĀDA UN UZTURS.
Veselīgas ādas izskats ir atkarīgs no
pilnvērtīga un sabalansēta uztura, pie tam tas nenozīmē dārgu un izsmalcinātu.
Katram cilvēkam ar ikdienas uzturu ir jāuzņem noteikts tauku, ogļhidrātu un
olbaltumvielu daudzums, pie tam tās ir iedalāmas aizvietojamās un
neaizvietojamās, un ja tās pietrūkst, sākas audu distrofija. Normālai
vielmaiņai nepieciešami ir arī tauki,
un “slaidās līnijas” ievērotājas, cenšoties izslēgt taukus no uztura, ļoti
grēko. Rezultātā gan auguma masa ir normas robežās, betsejas āda izskatās veca
un novītusi. Nedrīkst aizmirst, ka daudzi vitamīni šķīst tikai taukos. Tāpat
svarīga nozīme ir ogļhidrātiem.
Zemākie kalpo organisma nodrošināšanai ar enerģiju, bet augstākie veido
balastvielas, kas nepiecieāmas gremošanas galaproduktu izvadīšanai no
organisma. Ogļhidrātiem ir liela nozīme, taču pārmērīga cukura lietošana noved
pie nesabalansētas vielmaiņas.Šeit varētu piebilst, ka pieaugušam cilvēkam
diennaktī vidēji nepieciešams
230g augļu.
Ieteicamās normas augķu izmantošanā pamatotas uz augļu ķīmiskā sastāva un
barības vērtības detalizētu izpēti, kā arī ņemta vērā augļu iedarbība uz
organismu (3,3).
Olbaltumvielas organismā veic dzīvībai
nepieciešamas fizioloģiskas funkcijas un ir nozīmīga uztura sastāvdaļa. No
dzīvnieku olbaltumvielām vērtīgākās ir piena un olu olbaltumvielas.
VITAMĪNI
UZTURĀ.
Ādas stāvokļa pasliktināšanos izraisa ne
tikai nepietiekams un nesabalansēts uzturs, bet arī nepietiekams viamīnu
daudzums. Daļu no tiem organisms uzņem ar barību, bet daļu no tiem izstrādā
pats, tāpēc vitamīnu trūkumu var izraisīt ne tikai slikts uzturs, bet arī
dažādas slimības un medikamenti, kas nogalina vitamīnus radošos
mikroorganismus. Vitamīnu trūkums var izraisīt matu lūšanu un izkrišanu, ādas
lobīšanos, turpretī pārdozēšana var izraisīt saindēšanos ar bīstamām sekām
(2,274). Lielus uzturvielu zudumus izraisa nepareiza rīcība produktu
pirmapstrādē:
1.
Mizošana. Visvairāk vitamīnu taču ir tieši zem
miziņas.
2.
Atrašanās ūdenī veselam auglim neko nenodara, bet
sagriezts zaudē daudz derīgu vitamīnu un uzturvielu.
3.
Karsēšanas ilgums un gatavās produkcijas uzglabāšana.
4.
Jūtība pret gaismu un skābekli.
5.
Jītība pret metālu joniem. Apstrādē jāizmanto tikai
emaljēti un nerūsoša tērauda trauki un instrumenti.
6.
Neizturība pret skābēm un sārmiem (4,34 – 37).
CUKURS.
Rafinēto cukuru mēdz saukt par “balto nāvi”
un ne bez pamata, jo tajā nav ne vitamīnu, ne balastvielu, ne minerālvielu un
daudz labāk būtu lietot medu un nekādu cukuru.
SĀLS.
Rupja maluma sāls satur ne tikai nātriju un
hloru, bet arī citus elementus, kas organismam ļoti vajadzīgi. Labs šo elementu
apgādātājs ir okeāna zivis. Pārmērīga sāls lietošana veicina nierakmeņu
rašanos, bojā sirds un asinsvadu sistēmas kā arī citus orgānus turklāt izraisa
ūdens aizturi organismā.
ŠĶIDRUMS.
Ja šķidrumus lieto pārāk daudz, tad var
rasties tūskas, pastiprināta svīšana un apgrūtināta sirdsdarbība, bet ja to
lieto pārāk maz, tad var iegūt nierakmeņus un neveselīgu, ļenganu ādu.
Visneveselīgākās ir dažādas limonādes, toties nedzidrinātas sulas,
minerālūdeņus un tādus skābpiena produktus kā kefīrs, paniņas un jogurts var
dzert cik grib. Tāpat pārspīlēt nevajadzētu ar kafijas un tējas lietošanu, jo
tās bojā sejas ādu, tā kļūst tumša, plāna un zaudē elastīgumu.
GARŠVIELAS.
Pēc iespējām vajadzētu atturēties no aso
garšvielu lietošanas, jo tās nevajadzīgi provocē ēstgribu un notrulina garšas
izjūtu. Savukārt zaļumus, sīpolus un ķiplokus bieži vien patērē par maz.
Garšaugus nevajadzētu ēst tukšā dūšā, lai nekairinātu kuņģi. Sīpolu un ķiploku
smaka nākošajā dienā pēc labām vakarīņām netraucēs, ja izmazgāsiet vakarā zobus
ar labu zobu pastu..
Lielu
iespaidu uz veselību, līdz ar to arī veselīgu izskatu dod svaigs gaiss, pareiza elpošana, pastaigas,
fiziska slodze, rīta vingrošana, labs miegs, pozitīvas emocijas kā arī
sauļošanās, bet par to jārunā atsevišķi.
SAUĻOŠANĀS.
Tā
var būt gan negatīva, gan pozitīva ietekme uz ādu. Sakarā ar ozona slāņa
samazināšanos pie mums nokļūst pārāk daudz ultravioleto staru ar bīstamu viļņu
garumu. Ne jau par velti ultravioleto starojumu izmanto dezinfekcijai, jo tas
nogalina sīkbūtnes, bet diemžēl šī starojuma ietekmē bojā iet arī cilvēka
organisma šūnas. Pēc jaunākajiem pētījumiem melanīns, kas rodas ādā un veido
iedegumu ir nepieciešams tieši tādēļ, lai pasargātu dziļākos audus no
ultravioletostaru kaitīgās iedarbības, bet izrādās, ka melanīns ir stipri
kancerogēns, tāpēc ar sauļošanos nevejadzētu aizrauties, jo tā veicina ādas
novecošanos un grumbu rašanos.
Tāpat
kā pārmērīga sauļošanās arī neregulārs dzīvesveids, kaitīgi ieradumi, alkohols,
kafija, tēja, lasīšana gultā kā arī nervozitāte un stress nelabvēlīgi ietekmē
ādu.
ĀDAS KOPŠANAS LĪDZEKĻI.
Ja
nu nav izdevies izvairītie no ādas bojājumiem un slikta izskata, tad jārunā par
ādas kopšanas līdzekļiem.
ŪDENS.
Ūdens ir viens no svarīgākajiem ķermeņa
kopšanas līdzekļiem, taču par cik sejas āda ir ļoti jūtīga, tad ūdenim, ko
lieto sejas ādas kopšanai, ir jāuzstāda lielākas prasības gan ķīmiskā sastāva,
gan temperatūras ziņā. Vispiemārotākais būtu mīksts ūdens. Pilsētas krāna cieto
ūdeni var padarīt derīgu to vārot vaļējā traukā un atdzesējot. Ziepes sausina
ādu, tāpēc tās derētu aizstāt ar speciāliem, sejas mazgāšanai domātiem
izstrādājumiem.
PIENS.
Jau sensenos laikos Ēģiptes valdnieces
Kleopatras noslēpums bija piena vannas. Mūsdienās piens ir pieejams ikvienam un
piena vannas vairs nav aktuālas, tomēr piena vērtīgās īpašības nevar noliegt.
Tās nepieciešamas muskuļiem, saistaudiem, kauliem un ādai, jo satur vērtīgas
vielas (5,16).Svaigs tikko slaukts piens satur baktericīdas vielas, un tās ir
labākas par ķīmiski ražotiem preperātiem, kā arī aktīvas un vērtīgas vielas
, piemēram, piena taukus,
olbaltumvielas, minerālvielas, nelielu cukura devu, ko šodien mēs cenšamies
aizstāt ar dārgiem sarežģīta sastāva mitrinošiem krēmiem(1,6).
Labu
sejas ādai dara arī dažādas maskas no dabiskām sastāvdaļām, piemēram, medus un
auzu pārslām, kā arī tvaika peldes, kas atbrīvo no vecās ādas slāņa un uzlabo
asinsriti. Maskas iedala:
1. Atsvaidzinošās mas.
2. Barojošās maskas.
3. Mīkstinošās maskas.
4. Hidratējošās maskas.
5. Vitaminizētās
maskas.
6. Tonizējošās maskas.
7. Savelkošās maskas.
8. Pretgrumbu maskas.
9. Sausējošās maskas.
10.
Balinošās
maskas.
11.
Tīrošās
maskas.
12.
Ārstnieciskās
maskas.(1,120 – 146)
Visa rezultātā mēs
nonākam pie secinājuma, ka bez zināšanām bioloģijā, anatomijā, kā arī ķīmijā,
kosmētika nav iedomājama.
Izmantotā
literatūra.
1. Magele B. Kosmētika.
– Rīga.:Jumava, 1995.
2. Bioloģija. / sast.
V. Egle. – Rīga.: Zvaigzne, 1989.
3. Orlova Ž. Augļi
uzturā. – Rīga.: Avots, 1994.
4. Pētersone M. Azaids
lauku sētā. – Rīga.: Zinātne, 1989.
5. Žurnāls Ieva. Nr.
29(42).,1998.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru