Orgānu transplantācija

Rīgas 45. vidusskolas

10.a klases skolnieka

Zigurda Bērziņa

Referāts

“Orgānu transplantācija”

Projekta konsultants

sk.Klinstone.

Saturs

IEVADS…..……………….……………………………………………………….....3.lpp

1    ORGĀNU TRANSPLANTĀCIJASPAMATPRINCIPI….………………………4.lpp

2     FAKTIUNTEORIJAS…………………………….……………………………...8.lpp

3     TRANSPLANTĀCIJA LATVIJ...………………………………………………10.lpp

4     TRANSPLANTĀCIJAS ORGĀNU DONORI……..………………………..…11.lpp

4.1 MIRUŠIE CILVĒKI……………………………………………………12.lpp

4.2 DZĪVIE CILVĒKI………………………………………….…….…….15.lpp

5     DAŽU ORGĀNU PĀRSTĀDĪŠANA MŪSDIENĀS UN TO

6     PĀRSTĀDĪŠANAS PERSPEKTĪVAS NĀKOTNĒ…………………………...20.lpp

6.1  NIERE…………………………………………………………………20.lpp

6.2  SIRDS…..…………………………………………………………...…23.lpp

6.3 AKNAS……………………………………………………………...…25.lpp

6.4KAULU SMADZENES……………………………………………...…29.lpp

SECINĀJUMI……………………………………………………………………….31.lpp

SVEŠVĀRDU SKAIDROJUMS………………………….….……………………………………...32.lpp

IZMANTOTĀ LITERATŪRA…….………………………………………………..33.lpp

Ievads

Pateicoties medicīnai, cilvēce  ir atbrīvojusies no lielas daļas

infekciju slimību, cīnās ar tagad esošajām, arī cilvēka mūža ilgums pēdējos simts gados  palielinājies par četrdesmit gadiem…

Mūsu dienās orgānu pārstādīšana ir plaši izplatīta ārstēšanas metode pacientiem ar neatgriezeniskiem orgānu bojājumiem. Jaunu imūnnomācēju līdzekļu izmantošana, efektīvu audu un orgānu konservācijas metožu ieviešana uzlabo transplantācijas rezultātus - samazinās pēcoperācijas letalitāte* un komplikāciju biežums. Tāpēc arvien vairāk pacientu izsaka vēlēšanos izmantot transplantāciju. Arī uzkrātā pieredze dod iespēju arvien vairāk pacientu veikt transplantāciju un samazināt šī ārstēšanas veida kontrindikāciju apjomu.

Orgānu pārstādīšana ir ļoti grūts, atbildīgs un visādā ziņā sarežģīts darbs mūsdienu medicīnā. Liela nozīme ir ārsta pieredzei, no kā arī ir atkarīga pacienta izveseļošanās. Diemžēl naudas trūkuma dēļ, šo medicīnas neatņemamo sastāvdaļu nevar, vismaz  Latvijā, attīstīt tādā līmenī, lai nodrošinātu katra pacienta atveseļošanos, nodrošinot katram drošu donoru īstajā laikā un vietā. Šīs operācijas ir arī ļoti dārgas, tāpēc nav pieejamas vienkāršiem cilvēkiem, kuri vienkārši mirst. Ļaudis arī mirst dēļ nesekmīgām operācijām, kad organisms atgrūž transplantātu, vismaz apsveicami ir tas, ka ārsti kaut ko ir darījuši pacienta novārgušā organisma labā, un ja to dara salīdzinoši sekmīgi…

* Referātā lietoto svešvārdu skaidrojums atrodams svešvārdu skaidrojumu lapā vai arī tekstā!

Orgānu transplantācijas pamatprincipi

Šie pamatprincipi paredzēti, lai nodrošinātu ētisku un pieņemamu sistēmu, kas regulētu cilvēka orgānu transplantāciju terapeitiskos nolūkos. Ar terminu “cilvēka orgāni” apzīmē orgānus un audus, kuri nav saistīti ar reproduktīvo funkciju un neietver reproduktīvos audus, tādus kā olšūna, sperma, olnīcas, sēklinieki vai embrijs, tāpat šis termins neapzīmē asinis un asins sastāvdaļas.

Pamatprincipi aizliedz dot vai saņemt naudu, kā arī veikt jebkuru citu komerciālu darbību šai laukā. Šis aizliegums neattiecas uz maksājumiem par izdevumiem, kas cieši saistīti ar orgānu ņemšanu, glabāšanu un piegādāšanu.

Īpašu uzmanību šie principi pievērš nepilngadīgu un citu viegli pakļaujamu personu aizsardzībai pret piespiešanu vai nepamatotu pamudinājumu kļūt par orgānu donoru.

Orgāni  var tikt ņemti no  mirušu un dzīvu personu ķermeņa transplantācijas nolūkā tikai ar sekojošiem pamatprincipiem:

1. PAMATPRINCIPS

           Orgāni var tikt ņemti no mirušu personu ķermeņa transplantācijas nolūkos, ja

a)     saņemta jebkura veida atļauja, ko pieprasa likums;

b)    nav iemesla uzskatīt, ka mirusī persona bijusi pret orgānu ņemšanu, kaut arī nav  formālas šīs personas dzīves laikā sniegtas atļaujas.

KOMENTĀRS

Orgānu iegūšana no mirušas personas var balstīties uz diviem principiem. Tas var būt precīzi formulētas atļaujas princips, kad mirusī persona dzīves laikā skaidri paziņojusi, ka atļauj ņemt savus orgānus pēc nāves, vai to atļauj mirušās personas ģimenes locekļi, ja mirusī persona dzīves laikā šādu atļauju nav sniegusi, bet nav arī norādījusi, ka būtu pret šādu rīcību. Otrs ir virtuālās atļaujas princips, pēc kura mirušās personas orgāni var tikt ņemti, ja vien dzīves laikā pret to nav iebildusi mirusī persona vai par šādu iebildumu nepaziņo mirušās personas tuvinieki.

2. PAMATPRINCIPS                                                                                      Ārsts, kas apstiprina potenciālā donora nāvi, nedrīkst tieši piedalīties šī donora orgānu ņemšanā un sekojošā transplantācijā, kā arī nedrīkst būt atbildīgs par šo orgānu recipienta veselību.

KOMENTĀRS

Šis punkts paredzēts, lai mazinātu  konflikta iespējamību, kad ārsts, kas konstatē nāvi, pats piedalās orgānu ņemšanā vai transplantēšanā.

3. PAMATPRINCIPS

Transplantācijā priekšroka dodama orgāniem, kas ņemti no mirušām personām, tomēr par orgānu donoriem var kļūt arī pilngadīgas dzīvas personas, bet viņām parasti jābūt ģenētiski radnieciskām ar recipientu. Izņēmums ir gadījumi, kad transplantē kaulu smadzenes vai citus reģenerēties spējīgus audus.

Transplantācijas nolūkā orgāns var tikt izņemts no pieauguša dzīva donora, ja viņš to labprātīgi atļāvis. Donoram jābūt brīvam no jebkādas nepamatotas ietekmes, kā arī jābūt pilnīgi informētam, lai saprastu un apsvērtu risku, priekšrocības un sava lēmuma sekas.

KOMENTĀRS

Šī pamatprincipa nozīme ir tāda, lai uzsvērtu mirušu cilvēku orgānu ņemšanas attīstības svarīgumu valstīs, kur ir ierobežota orgānu ņemšana no dzīviem ģenētiski neradnieciskiem donoriem, kā arī nozīmi aizsargāt potenciālos donorus pret nepamatotu apkārtējo cilvēku ietekmi. Donoram jāsaņem pilnīga, objektīva un tiesiska informācija, lai izprastu situācijas nopietnību.

4. PAMATPRINCIPS

Neviens orgāns nedrīkst tikt ņemts no dzīvas nepilngadīgas personas. Izņēmums var būt gadījums, kad to atļauj nacionālais likums attiecībā uz reģenerēties spējīgiem audiem.

KOMENTĀRS

Šis princips paredz pilnīgu aizliegumu ņemt orgānus no nepilngadīgām personām, protams, izņēmums ir šis nacionālais likums, kurš paredz iespējamību iegūt atļauju no personas vecākiem vai aizbildņiem. Tomēr, ja pret orgānu ņemšanu iebilst nepilngadīgā persona, tad šim apstāklim ir jābūt noteicošam.

5. PAMATPRINCIPS

Cilvēka ķermenis un tā orgāni nedrīkst būt par komerciālas darbības objektu. Tāpēc jābūt aizliegtai samaksai, kā arī jebkuras citas kompensācijas ņemšanai vai došanai par orgāniem.

KOMENTĀRS

Šī principa mērķis ir aizliegt jebkādu komerciālu darbību ar orgāniem. Pamatprincips neaizliedz saņemt atlīdzību par attaisnotiem izdevumiem, kas saistīti ar orgānu ņemšanu, uzglabāšanu, kā arī par nogādi transplantācijai.

6.PAMATPRINCIPS

Jābūt aizliegtiem sludinājumiem, kuros pausta vēlēšanās par maksu iegūt orgānus vai piedāvājumus tos iegādāties.

KOMENTĀRS

Šī principa nolūks ir aizliegt jebkāda veida komerciālus sludinājumus, tomēr, piemēram, tur neietilpst ar publisku aicinājumu palīdzību iegūti orgāni.

7. PAMATPRINCIPS

Ārsti un citi veselības aprūpes darbinieki nedrīkst piedalīties orgānu transplantācijā, ja viņiem ir iemesls uzskatīt, ka orgāni ir komerciālas darbības objekts.

KOMENTĀRS

Šis princips attiecas uz mediķiem un citām ar orgānu ņemšanu, glabāšanu, transportēšanu un transplantēšanu saistītām personām, kam ir tieša vai netieša informācija, ka noticis komerciāls darījums.

8. PAMATPRINCIPS

Neviena persona vai iestāde, kas saistīta ar orgānu transplantāciju, nedrīkst saņemt jebkādus maksājumus, kas pārsniedz attaisnojamās sniegto pakalpojumu izmaksas.

KOMENTĀRS

Šis princips papildina 7. Pamatprincipu, ierobežojot uzņēmējdarbību orgānu iegūšanā un transplantācijā. Ja kādam mediķim vai citam veselības aprūpes darbiniekam rodas šaubas par pieprasītās samaksas pamatotību, tad radušos jautājumus iespējams iesniegt atbilstošā institūcijā.

9.PAMATPRINCIPS

Atbilstoši sadales taisnīgumam un vienlīdzībai transplantējamiem orgāniem jābūt pieejamiem pacientiem atkarībā no viņu medicīniskajām vajadzībām, nevis no viņu finansiāliem vai citiem apsvērumiem.

KOMENTĀRS

Es uzskatu, ka šim punktam paskaidrojums nav nepieciešams.

Latvijā saskaņā ar likumu “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka orgānu izmantošanu medicīnā” (Latvijas Republikas likums, pieņemts 1992. gada 15. decembrī.) orgānu iegūšanai transplantācijas nolūkā pieņemta virtualās atļaujas sistēma. ( Skatīties 1. Pamatprincipa komentāru.)

Fakti un teorija

Organisma daļu, kas pārstādīta tā paša organisma citā vietā vai citā organismā, sauc par transplantētu. Organisma reakcija pret transplantātu ir ārkārtīgi spēcīga, var rasties dažādi traucējumi, piemēram, asinsrites. Transplantētu orgānu var pieņemt, bet iespējama ir arī transplantāta atgrūšana.

Ir ievērojama atšķirība starp slimnieku ar transplantētiem orgāniem  un recipientu skaitu, bet tas ir izskaidrojams ar sarežģīto donoru atlasīšanas procedūru, kas arī prasa ļoti daudz laika. Jāņem vērā arī nemitīgo slimnieku pieaugumu, kuriem arī vajadzīga orgānu transplantēšanas procedūra. 1. tabulā ir apkopoti dati par slimnieku ar pārstādītiem orgāniem un recipientu skaita izmaiņām gadiem ejot.

1.TABULA

Image1.jpg

Imunitāte sargā organisma individualitāti. Organismā var eksistēt tikai paša organisma audi ar savu individuālo antigēno komplektu. Tieši tas arī kļūst par traucēkli ķirurgiem. Kad rodas nepieciešamība cietušajam pārstādīt ādu, kaulu smadzenes, nieri vai jebkuru citu orgānu slimā vai savainotā vietā. Reizēm imunitāte var kļūt par traucēkli. Tā uzmana, lai organisma iekšējā vide paliktu nemainīga. Tāpēc citreiz būtu labāk, ja tās nebūtu. Tas nozīmē, ka audus un orgānus pārstādīt ir bezjēdzīgi. Tāds uzskats valdīja līdz 1953. gadam, kad divi dažādu valstu zinātnieki neatkarīgi viens no otra vienlaicīgi atklāja imunālo toleranci, tas šo problēmu izkustināja no sastinguma stāvokļa. Līdz tam operācija nebija iespējama, jo donora un recipienta audi ir nesaderīgi. Tiklīdz organismā nokļuva šūnas vai audi, kas atšķiras no tā paša  šūnām  kaut pat ar vienu antigēnu, sākas to vielu iznīcināšana. Limfocīti metas virsū svešajiem audiem un iznīcina tos.

Image3.gif

1. ZĪMĒJUMS

KOMENTĀRS.

Šinī zīmējumā ir parādīts, kā limfocīti iznīcina svešās šūnas.

Atklājot imunālo toleranci, tika dota iespēja pārvarēt audu nesaderību, līdz ar to var sekmīgāk veikt šīs daudzās operācijas, kuras līdz šim nevarēja veikt dēļ galvenās problēmas – audu nesaderības.

Mūsdienu ķirurģijas attīstības līmenis ļauj cilvēkam pārstādīt jebkuru orgānu jebkurā vietā. Pašlaik ķirurgam nav nepieejamu vietu. Nelaime jau ir tā, ka antigēnu atšķirības dēļ nekas svešs nevar ieaugt. Pārstādīšana allaž beidzas ar atgrūšanu, ja vien transplantēts nav ņemts no vienolas dvīņa, kuriem šie orgāni ir pilnīgi vienādi, arī audi ir vieni un tie paši. Tāpēc ir apsveicama ķirurgu sasniegumi, kuri ļauj izmantot dažādus līdzekļus, lai operāciju rezultāts būtu veiksmīgs un pēcoperācijas periodā samazinātos komplikāciju skaits…

Transplantācija Latvijā

1992. gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un viņa orgānu izmantošanu medicīnā”. Likuma sadaļā  par orgānu transplantāciju ietverts atļaujas prezumpcijas princips. Tas noteic, ka orgānus un audus drīkst izņemt, ja mirušais mūža laikā to nav aizliedzis. Tādējādi izveidots likumīgs pamats transplantoloģijas attīstībai, ņemot vērā citu valstu pieredzi. Pieņemtais likums rada iespēju ne tikai palielināt transplantātu skaitu, bet arī celt to kvalitāti. Protams, labāki rezultāti tiek sasniegti, ja pacients saņem saderīgu, funkcionāli pilnvērtīgu transplantātu maksimāli neilgā laikā. Šādas iespējas var nodrošināt tikai vairāku valstu apvienības. 1992. Gadā Upsalā Ziemeļvalstu Transplantācijas ekspertu padomes sēdē tika izteikta ideja par apvienības Balttransplant izveidošanu, apvienojot Latvijas, Igaunijas un Lietuvas speciālistu grupas. Latvijas budžeta apmērus zinot, tādus līdzekļus, lai sekmīgi attīstītu orgānu transplantācijas paņēmienus, atrast gandrīz nevar, jo līdzekļi ir vajadzīgi daudzām citām valsts funkcijām. Tāpēc medicīna Latvijā zināmā mērā ir nomesta vienā no tumšākajiem stūrīšiem, kas ir diezgan nožēlojami…

Mums Latvijā jāsaskarās arī ar citām problēmām. Sabiedrībai rūp slimnieku radinieku nevēlēšanos būt par donoriem. Par neiespējamību atrast dzīvu donoru spriež paši cilvēki: dzīve ir grūta, materiālie apstākļi ir slikti un pacientiem nav vēlēšanās ietekmēt savus radiniekus un pakļaut viņus riskam. Latvijas likumi paredz, ka dzīvam donoram var piešķirt valsts pabalstu, lai kompensētu zaudējumus vai izdevumus, kas radušies sakarā ar audu vai orgānu izņemšanu, kā arī piešķir citus atvieglojumus (19. pants). Laikam cilvēkam sava dzīvība ir tuvāka, neskatoties uz iespēju izglābt cilvēku, kuram draud droša nāve…

Orgānu trasplantācijas donori

VISPĀRĪGS APRAKSTS

Ļoti svarīga nozīme orgānu pārstādīšanas procesā ir donoriem. Donora atrašanas process ir loti grūts, jo jāatrod donors ar augstāko saderības pakāpi. Tas ir ļoti sarežģīti, jo divu cilvēku atbilstības varbūtība ir 1:7000.

Cilvēkam – donoram noņem asinis un no tām tālāk izdala leikocītus. Tad iegūst cilvēka antigēnisko raksturojumu. Atliek tikai salīdzināt ar slimnieka paraugiem. Tā atrod vismazāk atšķirīgo pāri. Tomēr nav ārsta spēkos pārbaudīt visus 7000 donorus, tāpēc arī izveidoja iepriekš minēto organizāciju – Balttransplant, šī organizācija Baltijas valstīs apkopoja slimnieku un donoru leikocītu asins paraugu rezultātus vienojošās tabulās.

Imunoloģija ir devusi ķirurģijai atrast vislabāko donoru – to var arī uzskatīt par mūsdienu zinātnes sasniegumu.

Ja visus donorus mēģinātu sagrupēt grupās pēc funkcijām, izveidotos vairākas shēmas, pēc kurām varētu noteikt šo atšķirību viņu starpā. Izplatītākā no shēmām ir donoru sadalījums pēc tipiem:

DONORU TIPI

·        Donors – identisks dvīnis HLA un citu faktoru saderīgs

·        Donori tikai ar HLA saderīgiem sibsiem

·        Donors un recipients – daļēji saderīgi ģimenes locekļi vai sveši cilvēki

Mūsdienās palielinās laiks, kad pacientam jāgaida uz transplantātu, jo pacientu skaits, kam nepieciešama operācija, krietni pārsniedz piemēroto transplantātu skaitu (skat. 1.tabulu). Tādējādi transplantācijai nepieciešamo orgānu deficīts samazina šo slimnieku ārstēšanās iespējas, un daļa pacientu iet bojā, nesagaidījuši piemērotu transplantātu. Tāpēc pastāvīgi tiek meklētas iespējas palielināt gan dzīvo, gan mirušo donoru skaitu transplantācijas vajadzībām. Donors ir ideāli piemērots transplantācijai, ja viņa un recipienta HLA histoloģiskās saderības sistēma sakrīt vismaz pēc viena - diviem holotipiem, šādi cilvēki parasti ir dvīņi vai arī vecāki un viņu bērni. Jo lielāka ir atbilstība starp donoru un recipientu, jo lielāka ir pārstādīto orgānu dzīvildze un mazāk komplikāciju novēro pēcoperācijas periodā.

Ņemot vērā izteiktu donoru trūkumu (to skaits ir 5 reizes mazāks par operāciju gaidošo pacientu daudzumu), nepieciešams visus potenciālos recipientus sakārtot jau iepriekš minētajā secībā, lai donororgāna parādīšanās gadījumā tūlīt varētu izsaukt un sagatavot pacientu, kas šajā rindā ir visaugstāk. Arī šī faktora ietekmē  letalitāte  gaidošo  pacientu  vidū   ir  9%  gadā,  bērnu  vidū  šis  rādītājs  ir

25-50%, jo neliela auguma donoru ir ļoti maz. Lai risinātu donoru trūkuma problēmu, praksē ievieš jaunas transplantācijas metodes.

Orgānu donori – mirušie cilvēki

Orgānus transplantācijai parasti iegūst no mirušiem cilvēkiem. Tā, piemēram, Eurotransplant apvienības valstīs 1994. Gadā izdarītas 2997 nieru transplantācijas operācijas, no kurām tikai 168 jeb 5,3% nieres iegūtas no dzīviem donoriem. Donoru skaits uz vienu mlj iedzīvotāju ir 14 – 15, Scandiatransplant valstīs 15 – 19, savukārt vislielākais donoru skaits ir Austrijā, proti, 20 – 25 donori uz vienu mlj iedzīvotāju.

Pieaugot indikācijām dažādu orgānu transplantācijai, pieaug arī tā sauktais multiorgānu donoru skaits. Šajā gadījumā no miruša cilvēka transplantācijas vajadzībām ņem vairākus orgānus. Multiorgānu donoru izmantošana pakāpeniski kļūst biežāka. Eurotransplant valstīs multiorgānu donori tiek izmantoti 64% gadījumu, atlikušajos 36% gadījumos  no mirušā cilvēka ņemta tika niere. Lai izmantotu miruša cilvēka orgānu transplantācijas vajadzībām, ir jāiziet ļoti smags pārbaudes process (skatīties 2. Tabulu):

2. TABULA

Līķa orgāna transplantācijai veicamie pasākumi.

·        Potenciālā donora piemeklēšana

·        Transplantācijas centra informēšana par potenciālo donoru

·        Smadzeņu nāves konstatācija

·        Darbības, kas saistītas ar transplantācijas tiesisko jautājumu risināšanu

·        Lēmums par donora derīgumu orgānu iegūšanai

·        Audu tipizēšana un saderības pārbaude

·        Orgānu izoperēšana un konservācija

·        Orgānu sadale pa transplācijas centriem

·        Piemērota recipienta piemeklēšana

·        Recipienta papildizmeklēšana

·        Nepieciešamības gadījumā – hemodialīzes veikšana pirms transplantācijas

·        Orgāna transplantācijas veikšana

               Visi organizatoriskie pasākumi tiek veikti ar transplantācijas koordinātora palīdzību. Ja slimnīcā atrodas potenciālais donors, tad koordinātors ņem viņa asins paraugus, risina problēmas, kas rodas arī saistībā ar mirušā cilvēka radiniekiem. Transplantācijas koordinātoru dienests pašlaik izveidots visās attīstītākajās valstīs. Tātad koordinātoru darbs sevī ietver potenciālo donoru atlasi un organizatorisko jautājumu risināšanu.

               Pašlaik vairāk netiek apšaubīts, ka cilvēka organisms mirst, ja pārstāj funkcionēt galvas smadzenes, jo skābekļa un apasiņošanas trūkums galvas smadzenēs izraisa neatgriezenisku smadzeņu šūnu nāvi. Ideāls donors būtu jauns, pirms tam vesels pacients ar stabilu hemodinamiku. Biežākas diagnozes pacientiem, ko izvēlas par orgānu donoriem, minētas  3. Tabulā.

3.TABULA

Vispiemērotāko mirušu donoru nāves apstākļi.

·        Galvas trauma

·        Primāri galvas smadzeņu audzēji

·        Medikamentu pārdozēšana

·        Smadzeņu šūnu bojāeja slīkšanas vai pēkšņas sirds apstāšanās dēļ

·        Bērnu pēkšņās nāves sindroms

·        Vispārīgā smadzeņu nāve

·        Asinsizplūdumi smadzenēs

Šīs diagnozes orgānu pārstādīšanai ir ideālas, lai operācijas rezultāts būtu pozitīvs, taču ņemot vērā donoru nepietiekamo skaitu, tiek izmantotas arī citas iespējas:

·        Donori, kas miruši sirds apstāšanās dēļ. Piemēram, tāda niere, kas ņemta no donora, kas miris no sirds apstāšanās, kvalitātes ziņā neatpaliek no nieres, kas iegūta smadzeņu nāves gadījumā

·        Donori, kam nāve ir iestājusies strauji, tāpēc nevar laikus veikt pasākumus orgānu saglabāšanai. Pie šādas grupas varētu piederēt vecāka gada gājuma cilvēki, kā arī cukura diabēta slimnieki. Protams, rezultāti transplantācijai ir krietni sliktāki

Smadzeņu nāves jēdzienu reglamentē arī Latvijas Republikas likums “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un orgānu izmantošanu medicīnā”, kā arī speciāla reamitalogu izstrādāta instrukcija. Smadzeņu nāves gadījumā elpošana tiek saglabāta ar plaušu mākslīgo ventilāciju. Tā dod iespēju saglabāt arī asinsriti, kas nodrošina organisma metabolismu, to dzīvotspēju un derīgumu transplantācijai.

Orgānu iegūšana un izmantošana transplantācijai balstās uz principu, ka ētisks ir viss, kas veicina cita cilvēka dzīvības glābšanu. Šis princips ir pamatā arī baznīcas attieksmei pret transplantāciju. Kristiešu attieksme balstās uz Jēzus Kristus rīcību, kurš ziedoja savu dzīvību cilvēces vārdā. Savukārt katoļi orgānu atdošanu uzskata par žēlsirdību, mīlestību un upurēšanos. Jānis Pāvils Otrais ir teicis:

“..Ar orgānu transplantāciju, kas sākās ar asins pārliešanu, cilvēki ieguva iespēju ziedot sevi, savas asinis vai ķermeņa daļu, lai kāds cits varētu dzīvot..”

Tomēr arī visi atzīst, ka rīcībai ar saviem orgāniem jābalstās uz individuālu lēmumu. Visas reliģijas īpaši uzsver, ka orgānu iegūšana nedrīkst ierobežot brīvu konkrētā cilvēka izvēli un cieņu. Orgāni pieder tikai pašam cilvēkam, un tikai viņš var rīkoties ar tiem pēc saviem ieskatiem. Cilvēka cieņu, kā arī orgānus sabiedrība aizsargā ar likumiem. Pirmais ir atļaujas neizsniegšanas prezumpcija, bet otrs – atļaujas izsniegšanas prezumpcija, kur cilvēks izsaka gatavību ziedot savus orgānus pēc nāves transplantācijas vajadzībām. Ja mirušam ir dokuments, kas aizliedz izmantot savus orgānus transplantācijai, tad orgānu ņemšana nav pieļaujama.

Jau potenciālā donora novērošanas periodā tiek izmeklēti viņa asins paraugi, noteikts pacienta fenotips un veikta krusteniskā pārbaude ar visu recipientu serumiem. Tas dod iespēju jau pirms orgāna izoperēšanas atrast saskanīgāko donora un recipienta pāri.

Pašlaik izmantojamās orgānu konservācijas metodes dod iespēju veikt tipizēšanas reakcijas arī vēlākā periodā, izvēlēties piemērotāko pacientu transplantācijai, sagatavot viņu un veikt operāciju. Optimālais nieres konservācijas laiks ir 24 stundas, aknu un aizkunģa dziedzera – 12 – 16, sirds konservācijas laiks ir  3 stundas. Potenciālā orgānu donora sagatavošanas periodā jāizšķir jautājums par iegūstamo orgānu sadali starp transplantācijas centriem, piemēram, veicot aknu transplantāciju, izoperētais orgāns jāsūta uz to slimnīcu, kur ir slimnieks ar steidzamām indikācijām aknu transplantācijai. Šāds sadales princips ir spēkā visās transplantācijas apvienībās. Lemjot par orgānu sadali, jāatbild uz jautājumu – kam šis izoperētais orgāns pieder? Tomēr pacienta spēkos nav izteikt savus personiskos spriedumus, jo šajā nozarē izstrādāti noteikumi, pēc kuriem vadās gan mediķi, gan arī citi veselības aprūpes darbinieki.

Protams, rodas iespēja aizsūtīt orgānu un saņemt par to samaksu, taču civilizētā sabiedrībā izeju no strupceļa var atrast šādi:

·        Orgānu izmantot tur, kur tas iegūts

·        Orgānu pārsūtīt transplantācijas centram saskaņā ar datorinformāciju pēc kritērijiem, kas nosaka attiecīgās apvienības darbību. Orgānu nosūtīšanai jānotiek, ievērojot apmaiņas programmu: slimnīcai, kura saņēmusi orgānu, tas sešu mēnešu laikā ir jāatdod

·        Orgāns nav prece, tāpēc jebkura maksa par orgānu uzskatāma par neētisku

Pašreizējā situācija ir tāda, ka mirušu cilvēku orgānu izmantošana nodrošina tikai 10 – 13% recipientu, tāpēc speciālisti uzskata, ka tam vajag vismaz 15 – 20 gadu, tāpēc mediķiem daudz jāstrādā, lai atrisinātu sarežģītās transplantācijas donoru problēmas.

Transplantācijas orgānu donori – dzīvie cilvēki

Diezgan bieži transplantācijas praksē sastopami dzīvi donori. Pacients, kas zina, ka viņam vajadzīgā orgāna donors ir dzīvs cilvēks, psiholoģiski labāk uztver draudošo risku transplantācijas laikā, kā arī pēcoperācijas perioda psiholoģisko stāvokli. Visus dzīvos donorus var iedalīt divās lielās grupās:

lDzīvie radniecīgie donori;

    l Dzīvie neradniecīgie donori.

Dzīvi radniecīgi donori sastopami samērā mazā skaitā. Dzīvi radniecīgi donori parasti ir dvīņi vai vecāki ar bērniem. Šie donori visādākā ziņā ir daudz labāki par neradniecīgajiem donoriem, jo radniecīgo donoru saderības līmenis ir daudz augstāks, tāpēc lielā skaitā samazinās pēcoperāciju letalitāte. Salīdzinot dzīva radniecīga donora orgānus ar miruša cilvēka orgāniem, redzamas diezgan lielas atšķirības, tās attēlotas 4. tabulā:

4. TABULA

Dzīva radniecīga donora priekšrocības salīdzinājumā

ar miruša orgāna donoru.

·        Tiešie operāciju rezultāti ir labāki – pirmajā gadā līdz 95% funkcionējošu orgānu no dzīva donora, bet tikai līdz 75% no miruša cilvēka donora

·        Labāki ir arī vēlīnie rezultāti – pārstādītā orgāna dzīvildze no dzīva donora orgāna var sniegties dažu mēnešu līdz pat  20 gadiem, savukārt līķa orgāna dzīvildze var sasniegt tikai 8 – 12 gadus

·        Transplantāts sākotnēji funkcionē labāk, un vieglāk ir arī koriģēt pēcoperācijas periodu

·        Transplantāts nav tik ilgi jāgaida

·        Orgāna transplantēšana ir plānota un nav ekstrēma

·        Imūnnomācošā terapija ir mazāk agresīva

·        Pozicionāla attieksme pret donoru

Dzīvo neradniecisko donoru skaits ir daudz lielāks. Transplantācijas operāciju efektivitātes uzlabošana, kā arī imūnnomācošās terapijas pilnīgošanās devusi iespēju palielināt operāciju skaitu, kuru gadījumā orgāni var tikt ņemti no dzīva neradnieciska donora. Dzīvos neradnieciskos donorus var iedalīt trīs grupās:

·        Emocionālie donori – tāli radinieki, draugi un dzīvesbiedri

·        Neradnieciskie donori, kam nav tiešu tuvu attiecību ar                                                                 recipientu

·        Donori altruisti, kas atdod kādu orgānu, pat nepazīdami recipientu

Transplantācija no neradnieciskiem donoriem attaisnojama arī ētiski, jo tā veikta tad, ja nav iespējams iegūt transplantātu no citas kategorijas donoriem. Dzīvo neradniecisko donoru orgānu transplantācijas operāciju skaitu ietekmē arī lielas daļas jaunattīstības valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās, kas devusi iespēju turīgiem un vidēji turīgiem cilvēkiem samaksāt donoram par orgānu.

Izšķirot jautājumu par transplantāciju no dzīviem radniecīgiem un dzīviem neradniecīgiem donoriem, jārīkojas pēc klasiskā medicīnas principa nekaitē. Šīs atšķirības aprakstītas  5. tabulā:

5. TABULA

Dzīvu orgānu izmantošanas trūkumi

·        Psiholoģiskais stress donoram un viņa ģimenei

·        Komplikācijas, kas var rasties donora izmeklēšanas laikā

·        Pēcoperāciju letalitāte (1 no 2000)

·        Nopietni sarežģījumi pēc operācijas

·        Kopējās pēcoperācijas komplikācijas

·        Ilgstoša hipertensija un proteinūrija donoriem

·        Atlikušā orgāna (ja tāds ir) traumatiska bojājuma risks

Šīs iespējamās komplikācijas pilnībā novērst ir ļoti grūti, taču, donoru pietiekami izmeklējot, iespējams mazināt to rašanās biežumu. Pie šādas izmeklēšanas pieder gan hematoloģiskā izmeklēšana – HLA saderības noteikšana, gan visu orgānu un sistēmu un īpaši nieru detalizēta izmeklēšana.

Principa nekaitē pārkāpšanas piemērs ir aizkunģa dziedzera daļas transplantācija. Šī  tehniski sarežģītā operācija rada donora atlikušās aizkuņģa dziedzera daļas funkcionēšanas traucējumus. Praktiski visiem donoriem attīstās diabēts. Šī operācija arī nav pieņemama no ētikas viedokļa, jo tā noglābj pacienta dzīvību un diabēta slimnieka dzīve atkarīga no ievadāmā insulīna daudzuma un tā dozēšanas precizitātes. Bez tam vēl nav izstrādātas konkrētas indikācijas tikai aizkuņģa dziedzera transplantācijai, jo to parasti veic kopā ar nieres transplantāciju, turklāt divu orgānu iegūšana ir iespējama tikai no līķa.

Orgānu transplantācija dzīva donora izmantošanas gadījumā bez medicīniskām problēmā saistīta arī ar ētiskām un komerciālām problēmām. Ārsta tiesības iegūt orgānus no dzīviem donoriem reglamentējamas ar likumu. Galvenais ētikas princips dzīvu donoru izmantošanā ir šāds: dzīva donora orgāna transplantācija ir efektīvāka par līķa orgāna transplantāciju. Tādējādi tiek glābta cilvēka dzīvība un uzlabota viņa dzīves kvalitāte.

Donoram ir jāsaprot, ka ziedotais orgāns ir dāvana, ko viņš dod recipientam bez jebkādas apkārtējo cilvēku ietekmes. Altruisms un donora brīvprātība labvēlīgi ietekmē arī donoru: izdarīts labs ģimenei un slimniekam, glābjot cilvēka dzīvību. Lai pareizi saprastu donoru jautājumu, jābūt sasniegtai zināmai sabiedrības attīstības pakāpei un veselīgumam. Donoru problēmas nav, ja ir lielas un pietiekami apgādātas ģimenes.

Pārstādot orgānus, galvenais donora motīvs ir palīdzēt. Taču apstākļos, kad pastāvīgi palielinās pacientu skaits, kuriem ir vajadzīga orgānu transplantācija, vēlēšanos pēc iespējas ātrāk iegūt vajadzīgo orgānu, līķa orgānu izmantošanas aizliegums reliģisku apsvērumu dēļ (Japāna, islama valstis), donora motivācija var būt vēlēšanās gūt materiālu labumu. Par orgānu tirdzniecības sākumu var uzskatīt šī gadsimta 80. gadus, kad daudzi bagāti slimnieki no Tuvo Austrumu valstīm sāka ierasties Indijā, lai veiktu nieru transplantāciju, izmantojot dzīvus neradnieciskus donorus. 6. tabulā apkopoti pretargumenti orgānu iegūšanai par samaksu:

6. TABULA

GALVIENIE ARGUMENTI PRET TRANSPLANTALOĢIJAS KOMERCIALIZĀCIJU.

·        Civilizētai sabiedrībai ir negatīva attieksme pret tirdzniecību ar cilvēka orgāniem

·        Ārstēšanu regulē tirgus likumi, izdevīgums, turklāt iespējamas arī medicīniskas kļūdas

·        Transplantācija tiek veikta ar ārstniecisku mērķi, taču ārstnieciskām procedūrām ķirurģijā atlīdzinājumam nav vietas

·        Sabiedrība iedalās bagātos, kas var samaksāt par orgānu, un nabadzīgos

·        Donora un viņa ģimenes labklājība netiek garantēta

·        Transplantācija ir mazāk efektīva ar citiem donoru izmantošanas veidiem

·        Neradniecīgu, par naudu iegūtu donoru orgānu transplantēšana kavē plašāku līķa orgānu izmantošanu transplantācijā un arī hroniskas nieru mazspējas terapijas programmu attīstību.

Ko darīt, lai nenotiktu tirdzniecība ar orgāniem, lai slimnieki nemeklētu neatļautus ceļus to iegūšanai un neietu bojā no biežām komplikācijām. Aizliegt kaut ko slimām personām ir diezgan sarežģīti. Tāpēc jālikvidē apstākļi tirdzniecībai ar orgāniem, proti, jāattīsta slimnieku ārstēšanas programma valstī, jāpalielina dzīvo radniecīgo donoru orgānu transplantācijas biežums…

Nobeigumā gribu minēt četrus galvenos principus dzīvu donoru orgānu izmantošanā transplantācijai:

·         Donora operācijas riskam jābūt līdzsvarotam ar operācijas nepieciešamību recipientam

·        Donoram jābūt pilnībā informētam par visu

·        Atļaujas sniegšanai izmantot sevi par orgāna donoru jābūt pilnīgi brīvprātīgai

·        Izšķiršanos kļūt par orgāna donoru nedrīkst nosacīt matreāli apsvērumi

Nieres transplantācija

Niere ir pāru orgāns, tā atrodas pie vēdera dobuma mugurējās sienas, pēc izskata tā ir līdzīga pupai. Tās svars ir 120 – 150  grami. Nieres audi nav vienveidīgi. Niere ir dziedzeris, kas bagātīgi apgādāta ar asinīm. Nieres uzbūve attēlota  2. zīmējumā:

1 - garozas kārta;

2 – serdes kārta;

3 – mazās piltuvītes;

4 -  lielā piltuvīte;

5 -  nieres bļodiņa;

6 -  piramīdas.

Image2.jpg

2. ZĪMĒJUMS

 Niere griezumā.

Nieru transplantācija Latvijā tika sākta 1973. gadā. Operācijas un turpmākā pacientu aprūpe arī šodien notiek P. Stradiņa Valsts klīniskajā slimnīcā, kur no 1973. – 1995. gadam veiktas 542 nieru transplantācijas. Katru gadu tiek veiktas 35 – 40 transplantācijas ar vidējo pacientu izdzīvojamību 75 – 80% un transplantāta funkciju nodrošināšanu 65 – 70% apmērā pirmā pēcoperācijas gadā.

Nieres pārstādīšanas māksla mūsdienās neatturami paplašinās. Šajā jomā sekmes gūtas galvenokārt tāpēc, ka ir radīts lielisks aparāts – mākslīgā niere. Pie šī aparāta cilvēku var pieslēgt pat uz vairākiem mēnešiem. Šī posma garumā ir iespējams sagatavoties operācijai, pārstādīto nieri paglābt no krīzes, ja ir sākusies orgāna atgrūšana, atvieglot slimnieka grūto stāvokli, kā arī pārstādīt slimniekam otru vai pat trešo nieri. Liela problēma nieres transplantācijas procesā ir translantāta saglabāšana, tas tūlīt ir jāpārstāda, tomēr galvenā problēma, kas satrauc ārstus, ir nomākt imunitāti, lai organisms pārstādīto orgānu pieņemtu.

Nieres transplantācijas procesā izšķir vairākus posmus, kuri attēloti  7.tabulā:

7.TABULA

NIERES TRANSLANTĀCIJAS POSMI

Nieres donors

 

Asins donors

 

Urgenti slimnieki                              Ļoti laba audu saderība

Speciālais saraksts                         Kopējais saraksts

Recipients

Visbiežāk tiek izmantota niere, kas iegūta no dzīva donora, jo nieres ir pāru orgāns  un vesels cilvēks mierīgi var turpināt dzīvot ar vienu nieri. Nieru transplantēšana no dzīva radniecīga donora visvairāk tiek veikta Norvēģijā un ASV pretstatā Vācijai un Somijai, kur tā vispār netiek veikta. Nieru skaits, kuras iegūtas no ģenētiski tuviem donoriem, nav liels salīdzinājumā ar kopējo operāciju skaitu. Pašlaik vērojama tendence palielināties dzīva radniecīga donora orgānu transplantēšanas operāciju skaitam salīdzinājumā ar kopējo operāciju skaitu.

Nieru transplantācijas operāciju efektivitātes uzlabošanās, kā arī  imūnnomācošās terapijas pilnīgošanās  devusi iespēju palielināt operāciju skaitu, kuru gadījumā niere tiek ņemta no neradniecīga dzīva donora. Šādas operācijas kļuvušas iespējamas vairāku apstākļu dēļ: sakarā ar medicīnas progresu donora risks kļuvis niecīgs; gan donoram, gan recipientam veselības traucējumi praktiski netiek novēroti; operācijas rezultātus var salīdzināt ar rezultātiem, kādi ir transplantācijai no dzīviem radniecīgiem donoriem un no miruša nieres donora.

Nākotnē šī operācija kļūs par šī orgāna iedzimto kaišu, kā arī traumu, audzēju un iekaisumslimību – nefrītu – ārstēšanas līdzekli.

Sirds transplantācija

Sirds ir asinsvadu sistēmas centrālais orgāns, kas spēj  darboties automātiski. Cilvēkam sirds atrodas krūšu kurvī aiz krūšu kaula. Sirdij ir konusa forma. Tā sastāv no diviem kambariem un diviem priekškambariem. Sirdī ieplūst un no tās iziet ļoti daudz asinsvadu un artēriju. Caur sirdi tiek pārpumpētas visas cilvēka asinis. Sirds uzbūve attēlota 3.un 4. zīmējumā.

1-       kreisā kopējā miega artērija;

2-       kreisā zemaslēgas artērija;

3-       aortas loks;

4-       kreisās plaušu vēnas;

5-       kreisā austiņa;

6-       kreisā vainagartērija;

7-       plaušu artērija (nogriezta);

8-       kreisais kambaris;

9-       sirds virsotne;

10-   lejupejošā aorta;

11-   apakšējā dobā vēna;

12-   labais kambaris;

13-   labā vainagartērija;

14-   labā austiņa;

15-   augšupejošā aorta;

16-  augšējā dobā vēna;

17-  bezvārda artērija.

Image3.jpg

3.ZĪMĒJUMS. Sirds un lielie asinsvadi (skats no priekšas).

1-         aortas loks;

2-         kreisā zematslēgas artērija;

3-         kreisā kopējā miega artērija;

4-         nepāru vēna;

5-         augšējā dobā vēna;

6-         labās plaušas vēnas;

7-         apakšējā dbā vēna;

8-         labais priekškambaris;

9-         labā vainagartērija;

10-      sirds vidējā vēna;

11-      labās vainagartērijas lejupejošais zars;

12-      labais kambaris;

13-      sirds virsotne;

14-      sirds diafragmas virsma;

15-      kreisais kambaris;

16-      kopējā sirds vēnu sateka (vainagsinuss);

17-      kopējā sirds vēnu sateka (vainagsinuss);

18-      kreisais priekškambaris;

19-      kreisās plaušu vēnas;

20-      plaušu artērijas zari.

Image4.jpg

4.ZĪMĒJUMS.  Sirds(skats no mugurpuses).

Pārstādot sirdi, orgāna ilgstošai saglabāšanai ir ļoti liela nozīme. Tagad pārstāda vēl siltu sirdi, kas izņemta no krūtīm tik tikko miruša cilvēka, tas rada ne vien tehniskas, bet arī morāli ētiskas grūtības. Kas tad ir nāve: sirdsdarbības beigšanās vai smadzeņu audu bojāeja? Ja smadzenēs ir notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas, bet sirds darbojas, tad cilvēks ar savu intelektu ir zudis. Vai drīkstam uzskatīt, ka cilvēks ir miris? Mūsdienās, atšķirībā no nieres, sirds transplantāciju skaits samazinās. Tas ir saistīts ar aparātu trūkumu, kuri spētu sekmīgi aizstāt sirds darbību. Pašreizējie mākslīgie asinsrites aparāti sirdi var aizstāt tikai uz dažām stundām, un arī vienīgi tad, ja ir atvērts krūšu kurvis. Tāpēc ārstam praktiski nav iespējams atvieglot pārstādītās sirds darbību vai nomainīt to, ja tā apstājas.

Vissekmīgākās sirds transplantācijas operācijas ir veiktas bērniem vecumā no1 – 10 gadiem, jo tad sirdi organisms vislabāk spēj pieņemt.

Pašlaik sirdi var pārstādīt tikai tādiem pacientiem, kuriem tuvākajā laikā draud neapšaubāma nāve, tāpēc šajā lielajā steigā ir problēmas atrast vispiemērotāko donoru.

Nākotnē jācer uz vēl labāku asinsrites veicinošu aparātu izveidi, kurš varētu saukties diezgan optimistiskā vārdā – mākslīgā sirds.

Aknu transplantācija

Aknas ir pats lielākais mūsu ķermeņa dziedzeris, tam ir sarkanīgi brūna krāsa, svars no 1500 – 3000 gramiem. Aknas atrodas vēdera dobumā, ribu aizsegā. Aknas ir ļoti piesātinātas ar asinīm, tur plūst gan arteriālās, gan venozās asinis. Aknās izdalās žults, tās piedalās vielmaiņā, uzkrāj fermentus, hormonus, kā arī atindē organismu no zarnu un citām indēm, toksīniem. Aknu uzbūve attēlota 5.un 6. zīmējumā:

A – daiviņa, kur parādītas aknu šķērssienas; B – daiviņa, kur parādīts venozais tīkls; C – daiviņa, kur parādīti žults kapilāri;

1 – vārtu vēnas zars;

2 – aknu artērijas zars;

3 – starpdaivu vēna;

4 – daiviņas iekšējie kapilāri;

5 – centrālā vēna;

6 – aknu vēnas zars;

7 – žults kapilāri;

8 – žultsvads;

9 – aknu šķērssienas.

Image5.jpg

5.ZĪMĒJUMS

(AKNU UZBŪVE).

1-       kreisā gareniskā rieva;

2-       kārpveida izaugums;

3-       astes daiva;

4-       astes izaugums;

5-       apakšējā dobā vēna;

6-       apakšējās dobās vēnas bedre;

7-       mugurējā virsma, kur nav vēder plēves;

8-       mugurējā virsma, kur nav vēder plēves;

9-       labā sagitālā rieva;

10-   žultspūšļa bedre;

11-   žultspūslis;

12-   žultspūšļa vads;

13-   kopējais žultsvads;

14-   aknu žultsvads;

15-   aknu vārti;

16-   aknu četrstūrainā daiva;

17-   vārtu vēna;

18-   aknu artērija;

19-   apaļā saite;

20-   nabas vēnas bedre;

21-   kreisā sagitālā rieva;

22-   venozā vada bedre;

23-   venozā saite.

Image6.gif

6.ZĪMĒJUMS.

Aknas no apakšas.

Lielākai daļai hronisku aknu slimību nav iespējama jebkāda atveseļošanās terapija. Ar laiku tās nenovēršami progresē un aknu funkcijas pazeminās līdz terminālai aknu mazspējai. Pacienti bieži iet bojā no aknu slimību komplikācijām. Tā kā hroniskas aknu slimības var ilgt pat vairākus gadu desmitus, tās kļūst par nopietnu medicīnisku, ētisku un ekonomisku problēmu. Tāpēc arī akūta aknu mazspēja 80% gadījumu beidzas letāli. Aknu transplantācija, ko veic jau kopš 1963. gada, ir vienīgā ārstēšanas metode, kas spēj  šādiem pacientiem glābt dzīvību, atjaunojot veselību un darbaspējas.

TRANSPLANTĀCIJAI PIEMĒROTS LAIKS

Transplantācija indicēta laikā, kad prognozējamā dzīvildze pēc operācijas pārsniedz sagaidāmo dzīvildzi konkrētās aknu slimības gadījumā. Jānovērtē aknu funkciju testi, vispārīgais stāvoklis. Katra komplikācija (dzelte, barības vadu vēnu asiņošana, ascīts) būtiski pasliktina prognozi – operācijas nepieciešamība šādos gadījumos strauji palielinās. Lai šos kritērijus objektivizētu, ir izstrādātas dažādas formulas un klasifikācijas. Vispopulārākā no tām ir Čailda, Puga klasifikācija, kur   A-klases pacienti dzīvo vidēji sešus gadus, taču C-klases pacienti aptuveni divus mēnešus.

Jebkurā gadījumā visām klasifikācijā ir savi trūkumi, tādēļ turpinās to pilnveidošana.

AKNU TRANSPLANTĀCIJAS TEHNIKA – IMPLANTĀCIJA

Mūsdienu konservējošs šķīdums 4°C temperatūrā aknas bez būtiskiem išēmiskiem bojājumiem var saglabāt līdz 24 stundām – tas ir laiks, kas atvēlēts donororgāna eksplantācijas līdz recipienta operācijai. Šim laikam, protams, ir jābūt pēc iespējas mazākam, ja išēmija pārsniedz 18 stundas, paaugstinās vēlīnu atgrūšanas reakciju biežums.

Implantācijas operācijas nosacīti var iedalīt 3 fāzēs:

·        Preanhepātiskā fāze, kad tiek izņemtas donora aknas, secīgi pārdalot aknu saites, asinsvadus un kopējo žultsvadu

·        Brīdī, kad tiek pārdalīta portālā vēna, iestājas anhepātiskā fāze, kurā pacientam nav aknu un arī nav asins atteces no ķermeņa apakšdaļas un vēderdobuma orgāniem. Anhepātiskajā fāzē recipienta aknu vietā ievieto donororgānu. Šī fāze beidzas, kad tiek noņemtas spailes un sākas jaunā orgāna perfūzija

·        Tad iestājas postanhepātiskā operācijas daļa. Pirms atjauno normālu asins cirkulāciju, aknas skalo ar 500 – 600 ml asiņu, kas brīvi ieplūst vēderdobumā caur nelielo defektu, kuru pēc tam uzreiz slēdz. To izdara tāpēc, lai izvadītu no aknām gaisa pūslīšus, konservējošo šķidrumu, kā arī kālija jonus.

ALTERNATĪVĀS TRANSPLANTĀCIJAS METODES

Donoru un recipientu daudzuma attiecība saglabājas aptuveni 1 : 5. Alternatīvo transplantācijas metožu uzdevums ir mazināt donororgānu deficītu.

·        Aknu daļas transplantācija (ADT). Metodi 1984. gadā ieviesa Brolšs un Bismuts. Tiek transplantēta viena aknu daiva (parasti kreisā) vai pat atsevišķi segmenti. Šī metode kļuvusi par valdošo pediatriskajā praksē, kur bieži neatrisināta problēma ir maza izmēra aknu atrašana. Ar ADT iespējams pārvarēt pat donora un recipienta aknu izmēru neatbilstību

1:10. Metodes rezultāti: vienu gadu pēc operācijas izdzīvo aptuveni 80%.

·        Divu aknu daļu transplantācija (DAKT). Metodi 1988. gadā ieviesa Pihlmeijers. Šeit aknas sadala divās daļās un katru transplantē citam recipientam. Parasti lieto labo daivu un kreiso laterālo segmentu. Sākotnēji šī metode radīja lielu optimismu, jo tā divas reizes palielina donororgānu skaitu un risina arī maza izmēra aknu trūkuma problēmu, tomēr optimismu mazinājis salīdzinoši lielāks komplikāciju skaits.

·        Radinieku aknu daļas transplantācija (RADT). Visbiežāk tā ir kreisā laterālā segmenta transplantācija no vecāka bērnam. Tiek izmantotas arī ADT priekšrocības. Metodi 1990. gadā pirmais lietojis Strongs. Pašreiz Japāna ir viena no valdošajām valstīm šīs metodes izmantošanā.

Pateicoties mūsdienu aknu ķirurģijas attīstībai, letalitāte pēc aknu rezekcijas ir mazāka par 1%, donora operācija līdz ar to ir maz bīstama, tomēr tik liela operācija pilnīgi veselā organismā ir nopietna ētiska problēma. Rezultāti, ko panāk RADT, ir lieliski – vienu gadu pēc transplantācijas izdzīvo 90% recipientu.

AKNU TRANSLANTĀCIJAS REZULTĀTI

Vienu gadu pēc transplantācijas izdzīvo ap 75% recipientu, bet piecus gadus pēc – ap 65%. Rezultāti būtiski atšķiras, ņemot vērā slimības etioloģiju. Vissliktākie rezultāti ir malignām slimībām un akūtu aknu mazspēju. HBV pozitīviem recipientiem 1 gada dzīvildze ir tikai 64% recipientu.

IZMAKSAS

Vidēji viena aknu transplantācijas operācija izmaksā 55 000 – 220 000 $. Tomēr, ņemot vērā summas, kas saistītas ar hronisku aknu slimību un to komplikāciju ārstēšanā, kā arī to, ka vairums recipientu pēc operācijas atgūst darbaspējas, aknu transplantāciju uzskata par ekonomiski izdevīgu.

Kaulu smadzeņu transplantācija

Kaulu smadzeņu transplantācijas (KST) mērķis ir normālas asinsrades atjaunošana sekojošo slimību gadījumā: anēmija, akūta vai hroniska leikoze, iedzimts imūndeficīts, pārmantota anēmija, ļaundabīgā limfoma un staru slimība.

Pārstādot kaulu smadzenes aplastiskās anēmijas gadījumā, tiek atjaunota eritropoze, leikopoze, trombocitoze. Lielākai daļai akūto leikožu formu KST svarīgi veikt pirmās remisijas laikā. Veiksmīgai KST svarīgs faktors ir recipienta vecums. Labāki rezultāti sasniegti, pārstādot kaula smadzenes bērniem, jauniešiem, sliktāki 30 – 35 gadu vecumā, bet mazefektīvi tās pārstādīt 40 – 45 gadu vecumā. Tas izskaidrojams ar to, ka jauniem cilvēkiem ir īsāks slimības periods, citu orgānu un sistēmu funkcionālā aktivitāte ir vairāk saglabāta, terapijas lietošanas laiks arī ir īsāks. Ģimenes locekļus var izmantot kā asins un tās komponentu donorus. To nosaka arī tas, ka KST donoru vispirms meklē recipienta asinsradinieku vidū. Jautājuma par KST nepieciešamību apspriešana iespējama tikai pēc saderīga donora atrašanas. Donora meklēšanu sāk brīdī, kad tie noteikta diagnoze.

Indikācijas KST nosaka:

·        Slimības forma

·        Klīniskie un laboratoriskie rādītāji

·        Pacienta vecums

·        Saņemtā terapija

·        Infekcijas perēkļi organismā, kas jālikvidē

Transplantācijas antigēni nosaka audu specifiskuma un bioloģiskās nesaderības reakciju. Šie antigēni atrodas uz cilvēka šūnu virsmas dažādos orgānos, audos, uz leikocītu (HLA sistēma) virsmas. Donora un recipienta antigēnās saderības pakāpe ir galvenais faktors, kas nosaka transplantāta iemājošanu organismā. Galvenā loma transplantācijas imunitātē ir HLA sistēmas antigēniem, kas arī nosaka audu transplantāta atgrūšanas reakcijas attīstību.

Labāka transplantāta adaptācija organismā novērota, transplantējot kaulu smadzenes no vīrieša vīrietim vai no sievietes vīrietim, nekā no sievietes sievietei vai no vīrieša sievietei. Tātad svarīgākais nav donora dzimums, bet gan recipienta dzimums. Transplantējot kaula smadzenes, jāņem vērā pacienta imūnās sistēmas jūtība pret transplantētajiem audiem.

Kaulu smadzeņu translantāta sagatavošanas mērķis:

·        Samazināt transplantāta audu antigēno aktivitāti

·        Nomākt translantāta audu imūnkompotento šūnu funkcionālo aktivitāti, kas var veicināt reakcijas pret recipienta audiem attīstību

·        Sagatavošanas process nedrīkst izmainīt kaulu smadzeņu transplantāta funkcijas.

Tāpēc arī izmanto imūndepresīvās vielas:

·        Kortikosteroīdus (samazina limfocītu aktivitāti)

·        Purīna, pirimidīna preparātus (nomāc humorālo un šūnu imunitāti)

·        Alkilējošas vielas (ietekmē humorālo imunitāti)

·        Citostatiskās antibiotikas

·        Antilimfocitāros imūnglobulīnus (bloķē imūnkompenento šūnu antigēnjūtīgās zonas)

·        Klīnikā visbiežāk lieto kortikosteroīdus, tie veic vairākas funkcijas

          

Var likties, ka nav nekas grūts ar kaulu smadzeņu transplantāciju. Tikai divi dūrieni ar īpašām šļircēm. Pirmais dūriens tiek izdarīts donoram, lai no zarnu kaula izsūktu kaulu smadzeņu šūnas, bet otru – recipientam. Tomēr kaulu smadzeņu transplantācijas operācija ir viena no sarežģītākajām transplantācijas problēmām. Atšķirībā no daudziem citiem orgāniem, kaulu smadzenēs ir ļoti daudz limfocītu šūnu, kuras atzīst tikai savu gēnu pavēles, viņi iznīcina svešās šūnas, nekavējoties izvēršot pret tām imunitātes reakciju. Tāpēc arī rodas šī galvenā problēma – kaulu smadzeņu nesaderīgums, kurš var arī izraisīt pacienta nāvi…

Secinājums

Izlasot šo referātu, ikvienam jāsaprot, ka orgānu transplantācija ir ļoti grūts un atbildīgs darbs. Šīs tehniski sarežģītās operācijas prasa ļoti daudz līdzekļus un arī ārsta pūles, tieši ārsta rokās ir pacienta dzīvība un turpmākais viņa dzīvotspējas ražīgums un pilnīgums, tāpēc par šo problēmu nevar runāt ar vienkāršu vieglprātību. Protams, jāatzīst, ka ar orgānu transplantāciju saistās arī ļoti daudzas grūtības. No visa šī liela grūtību klāsta gribu izdalīt divas galvenās:

1. donoru sameklēšanas grūtības;

2. pacienta un recipienta audu nesaderības problēma. Taisni šīs problēmas dēļ lielu daļu orgānu transplantāciju nemaz nevar veikt, jo šie antigēni ar visu spēku cīnās pret svešu vielu, arī orgānu iekļūšanu organismā, tāpēc arī notiek šī transplantāta atgrūšanas process, arī ārstu darbs ir izrādījies veltīgs – pacients mirst.

Mūsdienu medicīnas sasniegumi lielā mērā atvieglo ārstu darbu, tāpēc arī pēcoperācijas letalitāte ir samazinājusies, arī komplikāciju skaits pēcoperācijas posmā kļuvis daudz mazāks, tas nozīmē, ka orgānu transplantācija strauji progresē un tiek atklātas jaunas, daudz labākas metodes, lai sekmīgi cīnītos ar slimībām, kuru vienīgā ārstēšanas metode ir orgānu transplantācija.

Nevar arī neminēt visus šos daudzos ētikas jautājumus, kuri ietekmē operāciju skaitu, bet, ja ņem vērā, ka viss ētiskais ir tas, kas glābj cilvēka dzīvību, jāatzīst, ka galvenais mērķis jau ir glābt novārgušo cilvēku no drošas bojāejas, tā, kā nekā ir medicīnas sūtība, tomēr ko darīt, ja… Šādu jautājumu bieži uzdod, ja ētikas normas nesaskan ar dzīvē notiekošo, bet jāņem vērā ir arī tas, ka pacients jebkurā mirklī var nomirt, šādi gadījumi ir daudz. Laikam jāatrod tādi ārstēšanās paņēmieni, kuri jebkādos apstākļos ļautu izdarīt liktenīgo procedūru, no kuras ir atkarīga pacienta dzīvība…

Svešvārdu skaidrojums

ALFABĒTISKĀ  KĀRTĪBĀ

v antigēns – organismam svešas vielas, kas izraisa antiķermeņu izveidošanos asinīs, limfā un audos

v donors – cilvēks, kas dod savas asinis vai orgānus recipientam

v ekstrēms – galējs

v etioloģija – mācība par slimību cēloņiem

v imunoloģija – zinātne par cilvēka un dzīvnieka neuzņēmību pret infekcijas slimībām

v indikācija – norādījumi vai apstākļi par labu kādam medikamentam vai ārstēšanās veidam, paņēmienam

v išēmija – mazasinība, ko izraisa barotājartērijas aizsprostošanos vai sašaurināšanos

v konservācija – uzglabāšana, saglabāšana

v komplikācijas – sarežģījumi

v kontrindikācija – slimības apstākļi, kas neļauj lietot kādu ārstēšanās veidu, paņēmienu vai medikamentu

v letāls – nāvējošs

v metabolisms – vielmaiņa organismā, procesu kopuma

v prezumpcija – pieņēmums uz varbūtības pamata

v recipients – slimnieks, kam pārstāda orgānus vai pārlej asinis

v remisijas laiks – slimības parādību pavājināšanās

v rezekcija – orgāna daļas izgriešana

v termināls – beigu, gala

v transplantācija – audu vai orgānu pārstādīšana uz citu vietu tam pašam   organismam vai arī citā organismā

v transplantēts – organisma daļa, kura tiek pārstādīta

Izmantotā literatūra

GRĀMATAS

·        Anatolijs Stankovs “Cilvēka anatomija” 1961. gads

214 – 218 lpp

237 – 241 lpp

260 – 268 lpp

·        Rems Petrovs         “Jaunā imunoloģija” 1980. gads

116 – 160 lpp

·        Nikolajs Amasovs  “Divi gadi manā mūžā” 1986. gads

  22 –   29 lpp

  66 –   78 lpp

·        Ārstu kolektīvs       “Sirds pārstādīšana bērnam” 1990. Gads

  12 -    26 lpp

·        Buncke Harry J.     “Microsurgery transplantation” 1991. Gads

            35 lpp

            74 lpp

          580 lpp

ŽURNĀLI

·        “Latvijas ārsts”         1995. Gads Nr. 12

  32 –   34 lpp

·        “Latvijas ārsts”         1996. Gads Nr. 7/8

554 – 555 lpp

·        “Latvijas ārsts”         1995. Gads Nr. 11

   17 -   19 lpp

·        “Latvijas ārsts”         1995. Gads Nr. 2

    47 – 48 lpp

·        “Jums, kolēģi”           1997. Gads Nr. 8

    49 – 50 lpp

·        “Jums,kolēģi”            1998. gads   Nr.3

    38 – 40 lpp