Rīgas 45. vidusskolas
10.a klases skolnieka
Zigurda Bērziņa
Referāts
“Orgānu
transplantācija”
Projekta konsultants
sk.Klinstone.
Saturs
IEVADS…..……………….……………………………………………………….....3.lpp
1
ORGĀNU TRANSPLANTĀCIJASPAMATPRINCIPI….………………………4.lpp
2
FAKTIUNTEORIJAS…………………………….……………………………...8.lpp
3
TRANSPLANTĀCIJA LATVIJ...………………………………………………10.lpp
4 TRANSPLANTĀCIJAS ORGĀNU DONORI……..………………………..…11.lpp
4.1 MIRUŠIE CILVĒKI……………………………………………………12.lpp
4.2 DZĪVIE CILVĒKI………………………………………….…….…….15.lpp
5 DAŽU ORGĀNU PĀRSTĀDĪŠANA MŪSDIENĀS UN TO
6 PĀRSTĀDĪŠANAS PERSPEKTĪVAS NĀKOTNĒ…………………………...20.lpp
6.1 NIERE…………………………………………………………………20.lpp
6.2 SIRDS…..…………………………………………………………...…23.lpp
6.3 AKNAS……………………………………………………………...…25.lpp
6.4KAULU SMADZENES……………………………………………...…29.lpp
SECINĀJUMI……………………………………………………………………….31.lpp
SVEŠVĀRDU SKAIDROJUMS………………………….….……………………………………...32.lpp
IZMANTOTĀ LITERATŪRA…….………………………………………………..33.lpp
Ievads
Pateicoties medicīnai, cilvēce ir atbrīvojusies no lielas daļas
infekciju slimību, cīnās ar tagad
esošajām, arī cilvēka mūža ilgums pēdējos simts gados palielinājies par četrdesmit gadiem…
Mūsu dienās orgānu pārstādīšana ir
plaši izplatīta ārstēšanas metode pacientiem ar neatgriezeniskiem orgānu
bojājumiem. Jaunu imūnnomācēju līdzekļu izmantošana, efektīvu audu un orgānu
konservācijas metožu ieviešana uzlabo transplantācijas rezultātus - samazinās
pēcoperācijas letalitāte* un komplikāciju biežums. Tāpēc arvien
vairāk pacientu izsaka vēlēšanos izmantot transplantāciju. Arī uzkrātā pieredze
dod iespēju arvien vairāk pacientu veikt transplantāciju un samazināt šī
ārstēšanas veida kontrindikāciju apjomu.
Orgānu pārstādīšana ir ļoti grūts,
atbildīgs un visādā ziņā sarežģīts darbs mūsdienu medicīnā. Liela nozīme ir
ārsta pieredzei, no kā arī ir atkarīga pacienta izveseļošanās. Diemžēl naudas
trūkuma dēļ, šo medicīnas neatņemamo sastāvdaļu nevar, vismaz Latvijā, attīstīt tādā līmenī, lai
nodrošinātu katra pacienta atveseļošanos, nodrošinot katram drošu donoru īstajā
laikā un vietā. Šīs operācijas ir arī ļoti dārgas, tāpēc nav pieejamas
vienkāršiem cilvēkiem, kuri vienkārši mirst. Ļaudis arī mirst dēļ nesekmīgām
operācijām, kad organisms atgrūž transplantātu, vismaz apsveicami ir tas, ka
ārsti kaut ko ir darījuši pacienta novārgušā organisma labā, un ja to dara
salīdzinoši sekmīgi…
* Referātā lietoto svešvārdu
skaidrojums atrodams svešvārdu skaidrojumu lapā vai arī tekstā!
Orgānu transplantācijas pamatprincipi
Šie pamatprincipi paredzēti, lai
nodrošinātu ētisku un pieņemamu sistēmu, kas regulētu cilvēka orgānu
transplantāciju terapeitiskos nolūkos. Ar terminu “cilvēka orgāni” apzīmē
orgānus un audus, kuri nav saistīti ar reproduktīvo funkciju un neietver
reproduktīvos audus, tādus kā olšūna, sperma, olnīcas, sēklinieki vai embrijs,
tāpat šis termins neapzīmē asinis un asins sastāvdaļas.
Pamatprincipi aizliedz dot vai saņemt
naudu, kā arī veikt jebkuru citu komerciālu darbību šai laukā. Šis aizliegums
neattiecas uz maksājumiem par izdevumiem, kas cieši saistīti ar orgānu ņemšanu,
glabāšanu un piegādāšanu.
Īpašu uzmanību šie principi pievērš
nepilngadīgu un citu viegli pakļaujamu personu aizsardzībai pret piespiešanu
vai nepamatotu pamudinājumu kļūt par orgānu donoru.
Orgāni
var tikt ņemti no mirušu un dzīvu
personu ķermeņa transplantācijas nolūkā tikai ar sekojošiem pamatprincipiem:
1. PAMATPRINCIPS
Orgāni var tikt ņemti no mirušu
personu ķermeņa transplantācijas nolūkos, ja
a) saņemta jebkura veida atļauja, ko
pieprasa likums;
b) nav iemesla uzskatīt, ka mirusī
persona bijusi pret orgānu ņemšanu, kaut arī nav formālas šīs personas dzīves laikā sniegtas
atļaujas.
KOMENTĀRS
Orgānu iegūšana no mirušas personas
var balstīties uz diviem principiem. Tas var būt precīzi formulētas atļaujas
princips, kad mirusī persona dzīves laikā skaidri paziņojusi, ka atļauj ņemt
savus orgānus pēc nāves, vai to atļauj mirušās personas ģimenes locekļi, ja
mirusī persona dzīves laikā šādu atļauju nav sniegusi, bet nav arī norādījusi,
ka būtu pret šādu rīcību. Otrs ir virtuālās atļaujas princips, pēc kura mirušās
personas orgāni var tikt ņemti, ja vien dzīves laikā pret to nav iebildusi
mirusī persona vai par šādu iebildumu nepaziņo mirušās personas tuvinieki.
2. PAMATPRINCIPS Ārsts, kas apstiprina potenciālā
donora nāvi, nedrīkst tieši piedalīties šī donora orgānu ņemšanā un sekojošā
transplantācijā, kā arī nedrīkst būt atbildīgs par šo orgānu recipienta
veselību.
KOMENTĀRS
Šis punkts paredzēts, lai
mazinātu konflikta iespējamību, kad
ārsts, kas konstatē nāvi, pats piedalās orgānu ņemšanā vai transplantēšanā.
3. PAMATPRINCIPS
Transplantācijā priekšroka dodama
orgāniem, kas ņemti no mirušām personām, tomēr par orgānu donoriem var kļūt arī
pilngadīgas dzīvas personas, bet viņām parasti jābūt ģenētiski radnieciskām ar
recipientu. Izņēmums ir gadījumi, kad transplantē kaulu smadzenes vai citus
reģenerēties spējīgus audus.
Transplantācijas nolūkā orgāns var
tikt izņemts no pieauguša dzīva donora, ja viņš to labprātīgi atļāvis. Donoram
jābūt brīvam no jebkādas nepamatotas ietekmes, kā arī jābūt pilnīgi informētam,
lai saprastu un apsvērtu risku, priekšrocības un sava lēmuma sekas.
KOMENTĀRS
Šī pamatprincipa nozīme ir tāda, lai
uzsvērtu mirušu cilvēku orgānu ņemšanas attīstības svarīgumu valstīs, kur ir
ierobežota orgānu ņemšana no dzīviem ģenētiski neradnieciskiem donoriem, kā arī
nozīmi aizsargāt potenciālos donorus pret nepamatotu apkārtējo cilvēku ietekmi.
Donoram jāsaņem pilnīga, objektīva un tiesiska informācija, lai izprastu
situācijas nopietnību.
4. PAMATPRINCIPS
Neviens orgāns nedrīkst tikt ņemts no
dzīvas nepilngadīgas personas. Izņēmums var būt gadījums, kad to atļauj
nacionālais likums attiecībā uz reģenerēties spējīgiem audiem.
KOMENTĀRS
Šis princips paredz pilnīgu aizliegumu
ņemt orgānus no nepilngadīgām personām, protams, izņēmums ir šis nacionālais
likums, kurš paredz iespējamību iegūt atļauju no personas vecākiem vai
aizbildņiem. Tomēr, ja pret orgānu ņemšanu iebilst nepilngadīgā persona, tad
šim apstāklim ir jābūt noteicošam.
5. PAMATPRINCIPS
Cilvēka ķermenis un tā orgāni nedrīkst
būt par komerciālas darbības objektu. Tāpēc jābūt aizliegtai samaksai, kā arī
jebkuras citas kompensācijas ņemšanai vai došanai par orgāniem.
KOMENTĀRS
Šī principa mērķis ir aizliegt jebkādu
komerciālu darbību ar orgāniem. Pamatprincips neaizliedz saņemt atlīdzību par
attaisnotiem izdevumiem, kas saistīti ar orgānu ņemšanu, uzglabāšanu, kā arī
par nogādi transplantācijai.
6.PAMATPRINCIPS
Jābūt aizliegtiem sludinājumiem, kuros
pausta vēlēšanās par maksu iegūt orgānus vai piedāvājumus tos iegādāties.
KOMENTĀRS
Šī principa nolūks ir aizliegt jebkāda
veida komerciālus sludinājumus, tomēr, piemēram, tur neietilpst ar publisku
aicinājumu palīdzību iegūti orgāni.
7. PAMATPRINCIPS
Ārsti un citi veselības aprūpes
darbinieki nedrīkst piedalīties orgānu transplantācijā, ja viņiem ir iemesls
uzskatīt, ka orgāni ir komerciālas darbības objekts.
KOMENTĀRS
Šis princips attiecas uz mediķiem un
citām ar orgānu ņemšanu, glabāšanu, transportēšanu un transplantēšanu saistītām
personām, kam ir tieša vai netieša informācija, ka noticis komerciāls darījums.
8. PAMATPRINCIPS
Neviena persona vai iestāde, kas
saistīta ar orgānu transplantāciju, nedrīkst saņemt jebkādus maksājumus, kas
pārsniedz attaisnojamās sniegto pakalpojumu izmaksas.
KOMENTĀRS
Šis princips papildina 7.
Pamatprincipu, ierobežojot uzņēmējdarbību orgānu iegūšanā un transplantācijā.
Ja kādam mediķim vai citam veselības aprūpes darbiniekam rodas šaubas par
pieprasītās samaksas pamatotību, tad radušos jautājumus iespējams iesniegt
atbilstošā institūcijā.
9.PAMATPRINCIPS
Atbilstoši sadales taisnīgumam un
vienlīdzībai transplantējamiem orgāniem jābūt pieejamiem pacientiem atkarībā no
viņu medicīniskajām vajadzībām, nevis no viņu finansiāliem vai citiem
apsvērumiem.
KOMENTĀRS
Es uzskatu, ka šim punktam
paskaidrojums nav nepieciešams.
Latvijā saskaņā ar likumu “Par miruša
cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka orgānu izmantošanu medicīnā” (Latvijas
Republikas likums, pieņemts 1992. gada 15. decembrī.) orgānu iegūšanai
transplantācijas nolūkā pieņemta virtualās atļaujas sistēma. ( Skatīties 1.
Pamatprincipa komentāru.)
Fakti un teorija
Organisma daļu, kas pārstādīta tā paša
organisma citā vietā vai citā organismā, sauc par transplantētu. Organisma
reakcija pret transplantātu ir ārkārtīgi spēcīga, var rasties dažādi
traucējumi, piemēram, asinsrites. Transplantētu orgānu var pieņemt, bet
iespējama ir arī transplantāta atgrūšana.
Ir ievērojama atšķirība starp
slimnieku ar transplantētiem orgāniem un
recipientu skaitu, bet tas ir izskaidrojams ar sarežģīto donoru atlasīšanas
procedūru, kas arī prasa ļoti daudz laika. Jāņem vērā arī nemitīgo slimnieku
pieaugumu, kuriem arī vajadzīga orgānu transplantēšanas procedūra. 1. tabulā ir
apkopoti dati par slimnieku ar pārstādītiem orgāniem un recipientu skaita
izmaiņām gadiem ejot.
1.TABULA
Image1.jpg
Imunitāte sargā organisma
individualitāti. Organismā var eksistēt tikai paša organisma audi ar savu
individuālo antigēno komplektu. Tieši tas arī kļūst par traucēkli ķirurgiem.
Kad rodas nepieciešamība cietušajam pārstādīt ādu, kaulu smadzenes, nieri vai
jebkuru citu orgānu slimā vai savainotā vietā. Reizēm imunitāte var kļūt par
traucēkli. Tā uzmana, lai organisma iekšējā vide paliktu nemainīga. Tāpēc
citreiz būtu labāk, ja tās nebūtu. Tas nozīmē, ka audus un orgānus pārstādīt ir
bezjēdzīgi. Tāds uzskats valdīja līdz 1953. gadam, kad divi dažādu valstu
zinātnieki neatkarīgi viens no otra vienlaicīgi atklāja imunālo toleranci, tas
šo problēmu izkustināja no sastinguma stāvokļa. Līdz tam operācija nebija
iespējama, jo donora un recipienta audi ir nesaderīgi. Tiklīdz organismā
nokļuva šūnas vai audi, kas atšķiras no tā paša
šūnām kaut pat ar vienu antigēnu,
sākas to vielu iznīcināšana. Limfocīti metas virsū svešajiem audiem un iznīcina
tos.
Image3.gif
1. ZĪMĒJUMS
KOMENTĀRS.
Šinī zīmējumā ir parādīts, kā
limfocīti iznīcina svešās šūnas.
Atklājot imunālo toleranci, tika dota
iespēja pārvarēt audu nesaderību, līdz ar to var sekmīgāk veikt šīs daudzās
operācijas, kuras līdz šim nevarēja veikt dēļ galvenās problēmas – audu
nesaderības.
Mūsdienu ķirurģijas attīstības līmenis
ļauj cilvēkam pārstādīt jebkuru orgānu jebkurā vietā. Pašlaik ķirurgam nav
nepieejamu vietu. Nelaime jau ir tā, ka antigēnu atšķirības dēļ nekas svešs
nevar ieaugt. Pārstādīšana allaž beidzas ar atgrūšanu, ja vien transplantēts
nav ņemts no vienolas dvīņa, kuriem šie orgāni ir pilnīgi vienādi, arī audi ir
vieni un tie paši. Tāpēc ir apsveicama ķirurgu sasniegumi, kuri ļauj izmantot
dažādus līdzekļus, lai operāciju rezultāts būtu veiksmīgs un pēcoperācijas
periodā samazinātos komplikāciju skaits…
Transplantācija Latvijā
1992. gadā Latvijas Republikas
Augstākā Padome pieņēma likumu “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un viņa
orgānu izmantošanu medicīnā”. Likuma sadaļā
par orgānu transplantāciju ietverts atļaujas prezumpcijas princips. Tas
noteic, ka orgānus un audus drīkst izņemt, ja mirušais mūža laikā to nav
aizliedzis. Tādējādi izveidots likumīgs pamats transplantoloģijas attīstībai,
ņemot vērā citu valstu pieredzi. Pieņemtais likums rada iespēju ne tikai
palielināt transplantātu skaitu, bet arī celt to kvalitāti. Protams, labāki
rezultāti tiek sasniegti, ja pacients saņem saderīgu, funkcionāli pilnvērtīgu
transplantātu maksimāli neilgā laikā. Šādas iespējas var nodrošināt tikai
vairāku valstu apvienības. 1992. Gadā Upsalā Ziemeļvalstu Transplantācijas
ekspertu padomes sēdē tika izteikta ideja par apvienības Balttransplant
izveidošanu, apvienojot Latvijas, Igaunijas un Lietuvas speciālistu grupas.
Latvijas budžeta apmērus zinot, tādus līdzekļus, lai sekmīgi attīstītu orgānu
transplantācijas paņēmienus, atrast gandrīz nevar, jo līdzekļi ir vajadzīgi
daudzām citām valsts funkcijām. Tāpēc medicīna Latvijā zināmā mērā ir nomesta
vienā no tumšākajiem stūrīšiem, kas ir diezgan nožēlojami…
Mums Latvijā jāsaskarās arī ar citām
problēmām. Sabiedrībai rūp slimnieku radinieku nevēlēšanos būt par donoriem.
Par neiespējamību atrast dzīvu donoru spriež paši cilvēki: dzīve ir grūta,
materiālie apstākļi ir slikti un pacientiem nav vēlēšanās ietekmēt savus radiniekus
un pakļaut viņus riskam. Latvijas likumi paredz, ka dzīvam donoram var piešķirt
valsts pabalstu, lai kompensētu zaudējumus vai izdevumus, kas radušies sakarā
ar audu vai orgānu izņemšanu, kā arī piešķir citus atvieglojumus (19. pants).
Laikam cilvēkam sava dzīvība ir tuvāka, neskatoties uz iespēju izglābt cilvēku,
kuram draud droša nāve…
Orgānu
trasplantācijas donori
VISPĀRĪGS APRAKSTS
Ļoti svarīga nozīme orgānu
pārstādīšanas procesā ir donoriem. Donora atrašanas process ir loti grūts, jo
jāatrod donors ar augstāko saderības pakāpi. Tas ir ļoti sarežģīti, jo divu
cilvēku atbilstības varbūtība ir 1:7000.
Cilvēkam – donoram noņem asinis un no
tām tālāk izdala leikocītus. Tad iegūst cilvēka antigēnisko raksturojumu.
Atliek tikai salīdzināt ar slimnieka paraugiem. Tā atrod vismazāk atšķirīgo
pāri. Tomēr nav ārsta spēkos pārbaudīt visus 7000 donorus, tāpēc arī izveidoja
iepriekš minēto organizāciju – Balttransplant, šī organizācija Baltijas valstīs
apkopoja slimnieku un donoru leikocītu asins paraugu rezultātus vienojošās
tabulās.
Imunoloģija ir devusi ķirurģijai
atrast vislabāko donoru – to var arī uzskatīt par mūsdienu zinātnes sasniegumu.
Ja visus donorus mēģinātu sagrupēt
grupās pēc funkcijām, izveidotos vairākas shēmas, pēc kurām varētu noteikt šo atšķirību
viņu starpā. Izplatītākā no shēmām ir donoru sadalījums pēc tipiem:
DONORU TIPI
·
Donors – identisks dvīnis HLA un citu faktoru saderīgs
·
Donori tikai ar HLA saderīgiem sibsiem
·
Donors un recipients – daļēji saderīgi ģimenes locekļi
vai sveši cilvēki
Mūsdienās palielinās laiks, kad
pacientam jāgaida uz transplantātu, jo pacientu skaits, kam nepieciešama
operācija, krietni pārsniedz piemēroto transplantātu skaitu (skat. 1.tabulu).
Tādējādi transplantācijai nepieciešamo orgānu deficīts samazina šo slimnieku
ārstēšanās iespējas, un daļa pacientu iet bojā, nesagaidījuši piemērotu
transplantātu. Tāpēc pastāvīgi tiek meklētas iespējas palielināt gan dzīvo, gan
mirušo donoru skaitu transplantācijas vajadzībām. Donors ir ideāli piemērots
transplantācijai, ja viņa un recipienta HLA histoloģiskās saderības sistēma
sakrīt vismaz pēc viena - diviem holotipiem, šādi cilvēki parasti ir dvīņi vai arī vecāki
un viņu bērni. Jo lielāka ir atbilstība starp donoru un recipientu, jo lielāka
ir pārstādīto orgānu dzīvildze un mazāk komplikāciju novēro pēcoperācijas
periodā.
Ņemot vērā izteiktu donoru trūkumu (to
skaits ir 5 reizes mazāks par operāciju gaidošo pacientu daudzumu),
nepieciešams visus potenciālos recipientus sakārtot jau iepriekš minētajā
secībā, lai donororgāna parādīšanās gadījumā tūlīt varētu izsaukt un sagatavot
pacientu, kas šajā rindā ir visaugstāk. Arī šī faktora ietekmē letalitāte
gaidošo pacientu vidū
ir 9% gadā,
bērnu vidū šis
rādītājs ir
25-50%, jo neliela auguma donoru ir
ļoti maz. Lai risinātu donoru trūkuma problēmu, praksē ievieš jaunas
transplantācijas metodes.
Orgānu donori – mirušie cilvēki
Orgānus transplantācijai parasti
iegūst no mirušiem cilvēkiem. Tā, piemēram, Eurotransplant apvienības valstīs
1994. Gadā izdarītas 2997 nieru transplantācijas operācijas, no kurām tikai 168
jeb 5,3% nieres iegūtas no dzīviem donoriem. Donoru skaits uz vienu mlj
iedzīvotāju ir 14 – 15, Scandiatransplant valstīs 15 – 19, savukārt
vislielākais donoru skaits ir Austrijā, proti, 20 – 25 donori uz vienu mlj
iedzīvotāju.
Pieaugot indikācijām dažādu orgānu
transplantācijai, pieaug arī tā sauktais multiorgānu donoru skaits. Šajā
gadījumā no miruša cilvēka transplantācijas vajadzībām ņem vairākus orgānus.
Multiorgānu donoru izmantošana pakāpeniski kļūst biežāka. Eurotransplant
valstīs multiorgānu donori tiek izmantoti 64% gadījumu, atlikušajos 36%
gadījumos no mirušā cilvēka ņemta tika
niere. Lai izmantotu miruša cilvēka orgānu transplantācijas vajadzībām, ir
jāiziet ļoti smags pārbaudes process (skatīties 2. Tabulu):
2. TABULA
Līķa orgāna transplantācijai veicamie pasākumi.
·
Potenciālā donora piemeklēšana
·
Transplantācijas centra informēšana par potenciālo
donoru
·
Smadzeņu nāves konstatācija
·
Darbības, kas saistītas ar transplantācijas tiesisko
jautājumu risināšanu
·
Lēmums par donora derīgumu orgānu iegūšanai
·
Audu tipizēšana un saderības pārbaude
·
Orgānu izoperēšana un konservācija
·
Orgānu sadale pa transplācijas centriem
·
Piemērota recipienta piemeklēšana
·
Recipienta papildizmeklēšana
·
Nepieciešamības gadījumā – hemodialīzes veikšana pirms
transplantācijas
·
Orgāna transplantācijas veikšana
Visi
organizatoriskie pasākumi tiek veikti ar transplantācijas koordinātora
palīdzību. Ja slimnīcā atrodas potenciālais donors, tad koordinātors ņem viņa
asins paraugus, risina problēmas, kas rodas arī saistībā ar mirušā cilvēka
radiniekiem. Transplantācijas koordinātoru dienests pašlaik izveidots visās
attīstītākajās valstīs. Tātad koordinātoru darbs sevī ietver potenciālo donoru
atlasi un organizatorisko jautājumu risināšanu.
Pašlaik
vairāk netiek apšaubīts, ka cilvēka organisms mirst, ja pārstāj funkcionēt
galvas smadzenes, jo skābekļa un apasiņošanas trūkums galvas smadzenēs izraisa
neatgriezenisku smadzeņu šūnu nāvi. Ideāls donors būtu jauns, pirms tam vesels
pacients ar stabilu hemodinamiku. Biežākas diagnozes pacientiem, ko izvēlas par
orgānu donoriem, minētas 3. Tabulā.
3.TABULA
Vispiemērotāko mirušu donoru nāves apstākļi.
·
Galvas trauma
·
Primāri galvas smadzeņu audzēji
·
Medikamentu pārdozēšana
·
Smadzeņu šūnu bojāeja slīkšanas vai pēkšņas sirds
apstāšanās dēļ
·
Bērnu pēkšņās nāves sindroms
·
Vispārīgā smadzeņu nāve
·
Asinsizplūdumi smadzenēs
Šīs diagnozes orgānu pārstādīšanai ir
ideālas, lai operācijas rezultāts būtu pozitīvs, taču ņemot vērā donoru
nepietiekamo skaitu, tiek izmantotas arī citas iespējas:
·
Donori, kas miruši sirds apstāšanās dēļ. Piemēram, tāda
niere, kas ņemta no donora, kas miris no sirds apstāšanās, kvalitātes ziņā
neatpaliek no nieres, kas iegūta smadzeņu nāves gadījumā
·
Donori, kam nāve ir iestājusies strauji, tāpēc nevar
laikus veikt pasākumus orgānu saglabāšanai. Pie šādas grupas varētu piederēt
vecāka gada gājuma cilvēki, kā arī cukura diabēta slimnieki. Protams, rezultāti
transplantācijai ir krietni sliktāki
Smadzeņu nāves jēdzienu reglamentē arī
Latvijas Republikas likums “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un orgānu
izmantošanu medicīnā”, kā arī speciāla reamitalogu izstrādāta instrukcija.
Smadzeņu nāves gadījumā elpošana tiek saglabāta ar plaušu mākslīgo ventilāciju.
Tā dod iespēju saglabāt arī asinsriti, kas nodrošina organisma metabolismu, to
dzīvotspēju un derīgumu transplantācijai.
Orgānu iegūšana un izmantošana
transplantācijai balstās uz principu, ka ētisks ir viss, kas veicina cita
cilvēka dzīvības glābšanu. Šis princips ir pamatā arī baznīcas attieksmei pret
transplantāciju. Kristiešu attieksme balstās uz Jēzus Kristus rīcību, kurš
ziedoja savu dzīvību cilvēces vārdā. Savukārt katoļi orgānu atdošanu uzskata
par žēlsirdību, mīlestību un upurēšanos. Jānis Pāvils Otrais ir teicis:
“..Ar orgānu transplantāciju, kas
sākās ar asins pārliešanu, cilvēki ieguva iespēju ziedot sevi, savas asinis vai
ķermeņa daļu, lai kāds cits varētu dzīvot..”
Tomēr arī visi atzīst, ka rīcībai ar
saviem orgāniem jābalstās uz individuālu lēmumu. Visas reliģijas īpaši uzsver,
ka orgānu iegūšana nedrīkst ierobežot brīvu konkrētā cilvēka izvēli un cieņu.
Orgāni pieder tikai pašam cilvēkam, un tikai viņš var rīkoties ar tiem pēc saviem ieskatiem.
Cilvēka cieņu, kā arī orgānus sabiedrība aizsargā ar likumiem. Pirmais ir
atļaujas neizsniegšanas prezumpcija, bet otrs – atļaujas izsniegšanas
prezumpcija, kur cilvēks izsaka gatavību ziedot savus orgānus pēc nāves
transplantācijas vajadzībām. Ja mirušam ir dokuments, kas aizliedz izmantot
savus orgānus transplantācijai, tad orgānu ņemšana nav pieļaujama.
Jau potenciālā donora novērošanas
periodā tiek izmeklēti viņa asins paraugi, noteikts pacienta fenotips un veikta
krusteniskā pārbaude ar visu recipientu serumiem. Tas dod iespēju jau pirms
orgāna izoperēšanas atrast saskanīgāko donora un recipienta pāri.
Pašlaik izmantojamās orgānu
konservācijas metodes dod iespēju veikt tipizēšanas reakcijas arī vēlākā
periodā, izvēlēties piemērotāko pacientu transplantācijai, sagatavot viņu un
veikt operāciju. Optimālais nieres konservācijas laiks ir 24 stundas, aknu un aizkunģa dziedzera – 12 – 16, sirds
konservācijas laiks ir 3 stundas.
Potenciālā orgānu donora sagatavošanas periodā jāizšķir jautājums par iegūstamo
orgānu sadali starp transplantācijas centriem, piemēram, veicot aknu
transplantāciju, izoperētais orgāns jāsūta uz to slimnīcu, kur ir slimnieks ar
steidzamām indikācijām aknu transplantācijai. Šāds sadales princips ir spēkā
visās transplantācijas apvienībās. Lemjot par orgānu sadali, jāatbild uz
jautājumu – kam šis izoperētais orgāns pieder? Tomēr pacienta spēkos nav
izteikt savus personiskos spriedumus, jo šajā nozarē izstrādāti noteikumi, pēc
kuriem vadās gan mediķi, gan arī citi veselības aprūpes darbinieki.
Protams, rodas iespēja aizsūtīt orgānu
un saņemt par to samaksu, taču civilizētā sabiedrībā izeju no strupceļa var
atrast šādi:
·
Orgānu izmantot tur, kur tas iegūts
·
Orgānu pārsūtīt transplantācijas centram saskaņā ar
datorinformāciju pēc kritērijiem, kas nosaka attiecīgās apvienības darbību.
Orgānu nosūtīšanai jānotiek, ievērojot apmaiņas programmu: slimnīcai, kura
saņēmusi orgānu, tas sešu mēnešu laikā ir jāatdod
·
Orgāns nav prece, tāpēc jebkura maksa par orgānu
uzskatāma par neētisku
Pašreizējā situācija ir tāda, ka
mirušu cilvēku orgānu izmantošana nodrošina tikai 10 – 13% recipientu, tāpēc
speciālisti uzskata, ka tam vajag vismaz 15 – 20 gadu, tāpēc mediķiem daudz
jāstrādā, lai atrisinātu sarežģītās transplantācijas donoru problēmas.
Transplantācijas orgānu donori – dzīvie cilvēki
Diezgan bieži transplantācijas praksē
sastopami dzīvi donori. Pacients, kas zina, ka viņam vajadzīgā orgāna donors ir
dzīvs cilvēks, psiholoģiski labāk uztver draudošo risku transplantācijas laikā,
kā arī pēcoperācijas perioda psiholoģisko stāvokli. Visus dzīvos donorus var
iedalīt divās lielās grupās:
lDzīvie radniecīgie donori;
l Dzīvie neradniecīgie donori.
Dzīvi radniecīgi donori sastopami samērā mazā skaitā. Dzīvi
radniecīgi donori parasti ir dvīņi vai vecāki ar bērniem. Šie donori visādākā
ziņā ir daudz labāki par neradniecīgajiem donoriem, jo radniecīgo donoru
saderības līmenis ir daudz augstāks, tāpēc lielā skaitā samazinās pēcoperāciju
letalitāte. Salīdzinot dzīva radniecīga donora orgānus ar miruša cilvēka
orgāniem, redzamas diezgan lielas atšķirības, tās attēlotas 4. tabulā:
4. TABULA
Dzīva radniecīga donora priekšrocības salīdzinājumā
ar miruša orgāna donoru.
·
Tiešie operāciju rezultāti ir labāki – pirmajā gadā līdz
95% funkcionējošu orgānu no dzīva donora, bet tikai līdz 75% no miruša cilvēka
donora
·
Labāki ir arī vēlīnie rezultāti – pārstādītā orgāna
dzīvildze no dzīva donora orgāna var sniegties dažu mēnešu līdz pat 20 gadiem, savukārt līķa orgāna dzīvildze var
sasniegt tikai 8 – 12 gadus
·
Transplantāts sākotnēji funkcionē labāk, un vieglāk ir
arī koriģēt pēcoperācijas periodu
·
Transplantāts nav tik ilgi jāgaida
·
Orgāna transplantēšana ir plānota un nav ekstrēma
·
Imūnnomācošā terapija ir mazāk agresīva
·
Pozicionāla attieksme pret donoru
Dzīvo neradniecisko donoru skaits ir daudz lielāks.
Transplantācijas operāciju efektivitātes uzlabošana, kā arī imūnnomācošās
terapijas pilnīgošanās devusi iespēju palielināt operāciju skaitu, kuru
gadījumā orgāni var tikt ņemti no dzīva neradnieciska donora. Dzīvos
neradnieciskos donorus var iedalīt trīs grupās:
·
Emocionālie donori – tāli radinieki, draugi un dzīvesbiedri
·
Neradnieciskie donori, kam nav tiešu tuvu attiecību
ar
recipientu
·
Donori altruisti, kas atdod kādu orgānu, pat nepazīdami
recipientu
Transplantācija no neradnieciskiem
donoriem attaisnojama arī ētiski, jo tā veikta tad, ja nav iespējams iegūt
transplantātu no citas kategorijas donoriem. Dzīvo neradniecisko donoru orgānu
transplantācijas operāciju skaitu ietekmē arī lielas daļas jaunattīstības
valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās, kas devusi iespēju turīgiem
un vidēji turīgiem cilvēkiem samaksāt donoram par orgānu.
Izšķirot jautājumu par transplantāciju
no dzīviem radniecīgiem un dzīviem neradniecīgiem donoriem, jārīkojas pēc
klasiskā medicīnas principa nekaitē.
Šīs atšķirības aprakstītas 5. tabulā:
5. TABULA
Dzīvu orgānu izmantošanas trūkumi
·
Psiholoģiskais stress donoram un viņa ģimenei
·
Komplikācijas, kas var rasties donora izmeklēšanas laikā
·
Pēcoperāciju letalitāte (1 no 2000)
·
Nopietni sarežģījumi pēc operācijas
·
Kopējās pēcoperācijas komplikācijas
·
Ilgstoša hipertensija un proteinūrija donoriem
·
Atlikušā orgāna (ja tāds ir) traumatiska bojājuma risks
Šīs iespējamās komplikācijas pilnībā
novērst ir ļoti grūti, taču, donoru pietiekami izmeklējot, iespējams mazināt to
rašanās biežumu. Pie šādas izmeklēšanas pieder gan hematoloģiskā izmeklēšana –
HLA saderības noteikšana, gan visu orgānu un sistēmu un īpaši nieru detalizēta
izmeklēšana.
Principa nekaitē pārkāpšanas piemērs ir aizkunģa dziedzera daļas
transplantācija. Šī tehniski sarežģītā
operācija rada donora atlikušās aizkuņģa dziedzera daļas funkcionēšanas
traucējumus. Praktiski visiem donoriem attīstās diabēts. Šī operācija arī nav
pieņemama no ētikas viedokļa, jo tā noglābj pacienta dzīvību un diabēta
slimnieka dzīve atkarīga no ievadāmā insulīna daudzuma un tā dozēšanas
precizitātes. Bez tam vēl nav izstrādātas konkrētas indikācijas tikai aizkuņģa
dziedzera transplantācijai, jo to parasti veic kopā ar nieres transplantāciju,
turklāt divu orgānu iegūšana ir iespējama tikai no līķa.
Orgānu transplantācija dzīva donora
izmantošanas gadījumā bez medicīniskām problēmā saistīta arī ar ētiskām un
komerciālām problēmām. Ārsta tiesības iegūt orgānus no dzīviem donoriem
reglamentējamas ar likumu. Galvenais ētikas princips dzīvu donoru izmantošanā
ir šāds: dzīva donora orgāna transplantācija ir efektīvāka par līķa orgāna
transplantāciju. Tādējādi tiek glābta cilvēka dzīvība un uzlabota viņa dzīves
kvalitāte.
Donoram ir jāsaprot, ka ziedotais
orgāns ir dāvana, ko viņš dod recipientam bez jebkādas apkārtējo cilvēku
ietekmes. Altruisms un donora brīvprātība labvēlīgi ietekmē arī donoru:
izdarīts labs ģimenei un slimniekam, glābjot cilvēka dzīvību. Lai pareizi
saprastu donoru jautājumu, jābūt sasniegtai zināmai sabiedrības attīstības
pakāpei un veselīgumam. Donoru problēmas nav, ja ir lielas un pietiekami
apgādātas ģimenes.
Pārstādot orgānus, galvenais donora
motīvs ir palīdzēt. Taču apstākļos, kad pastāvīgi palielinās pacientu skaits,
kuriem ir vajadzīga orgānu transplantācija, vēlēšanos pēc iespējas ātrāk iegūt
vajadzīgo orgānu, līķa orgānu izmantošanas aizliegums reliģisku apsvērumu dēļ
(Japāna, islama valstis), donora motivācija var būt vēlēšanās gūt materiālu
labumu. Par orgānu tirdzniecības sākumu var uzskatīt šī gadsimta 80. gadus, kad
daudzi bagāti slimnieki no Tuvo Austrumu valstīm sāka ierasties Indijā, lai
veiktu nieru transplantāciju, izmantojot dzīvus neradnieciskus donorus. 6.
tabulā apkopoti pretargumenti orgānu iegūšanai par samaksu:
6. TABULA
GALVIENIE ARGUMENTI PRET TRANSPLANTALOĢIJAS
KOMERCIALIZĀCIJU.
·
Civilizētai sabiedrībai ir negatīva attieksme pret
tirdzniecību ar cilvēka orgāniem
·
Ārstēšanu regulē tirgus likumi, izdevīgums, turklāt
iespējamas arī medicīniskas kļūdas
·
Transplantācija tiek veikta ar ārstniecisku mērķi, taču
ārstnieciskām procedūrām ķirurģijā atlīdzinājumam nav vietas
·
Sabiedrība iedalās bagātos, kas var samaksāt par orgānu,
un nabadzīgos
·
Donora un viņa ģimenes labklājība netiek garantēta
·
Transplantācija ir mazāk efektīva ar citiem donoru
izmantošanas veidiem
·
Neradniecīgu, par naudu iegūtu donoru orgānu
transplantēšana kavē plašāku līķa orgānu izmantošanu transplantācijā un arī
hroniskas nieru mazspējas terapijas programmu attīstību.
Ko darīt, lai nenotiktu tirdzniecība
ar orgāniem, lai slimnieki nemeklētu neatļautus ceļus to iegūšanai un neietu
bojā no biežām komplikācijām. Aizliegt kaut ko slimām personām ir diezgan
sarežģīti. Tāpēc jālikvidē apstākļi tirdzniecībai ar orgāniem, proti, jāattīsta
slimnieku ārstēšanas programma valstī, jāpalielina dzīvo radniecīgo donoru
orgānu transplantācijas biežums…
Nobeigumā gribu minēt četrus galvenos
principus dzīvu donoru orgānu izmantošanā transplantācijai:
·
Donora operācijas riskam jābūt līdzsvarotam ar
operācijas nepieciešamību recipientam
·
Donoram jābūt pilnībā informētam par visu
·
Atļaujas sniegšanai izmantot sevi par orgāna donoru
jābūt pilnīgi brīvprātīgai
·
Izšķiršanos kļūt par orgāna donoru nedrīkst nosacīt
matreāli apsvērumi
Nieres transplantācija
Niere ir pāru orgāns, tā atrodas pie
vēdera dobuma mugurējās sienas, pēc izskata tā ir līdzīga pupai. Tās svars ir
120 – 150 grami. Nieres audi nav
vienveidīgi. Niere ir dziedzeris, kas bagātīgi apgādāta ar asinīm. Nieres
uzbūve attēlota 2. zīmējumā:
1 - garozas kārta;
2 – serdes kārta;
3 – mazās piltuvītes;
4 -
lielā piltuvīte;
5 -
nieres bļodiņa;
6 -
piramīdas.
Image2.jpg
2. ZĪMĒJUMS
Niere griezumā.
Nieru transplantācija Latvijā tika
sākta 1973. gadā. Operācijas un turpmākā pacientu aprūpe arī šodien notiek P.
Stradiņa Valsts klīniskajā slimnīcā, kur no 1973. – 1995. gadam veiktas 542
nieru transplantācijas. Katru gadu tiek veiktas 35 – 40 transplantācijas ar
vidējo pacientu izdzīvojamību 75 – 80% un transplantāta funkciju nodrošināšanu
65 – 70% apmērā pirmā pēcoperācijas gadā.
Nieres pārstādīšanas māksla mūsdienās
neatturami paplašinās. Šajā jomā sekmes gūtas galvenokārt tāpēc, ka ir radīts
lielisks aparāts – mākslīgā niere. Pie šī aparāta cilvēku var pieslēgt pat uz
vairākiem mēnešiem. Šī posma garumā ir iespējams sagatavoties operācijai,
pārstādīto nieri paglābt no krīzes, ja ir sākusies orgāna atgrūšana, atvieglot
slimnieka grūto stāvokli, kā arī pārstādīt slimniekam otru vai pat trešo nieri.
Liela problēma nieres transplantācijas procesā ir translantāta saglabāšana, tas
tūlīt ir jāpārstāda, tomēr galvenā problēma, kas satrauc ārstus, ir nomākt
imunitāti, lai organisms pārstādīto orgānu pieņemtu.
Nieres transplantācijas procesā izšķir
vairākus posmus, kuri attēloti 7.tabulā:
7.TABULA
NIERES TRANSLANTĀCIJAS POSMI
Nieres donors
![]() |
Asins donors
![]() |
![]() |




Recipients
Visbiežāk tiek izmantota niere, kas
iegūta no dzīva donora, jo nieres ir pāru orgāns un vesels cilvēks mierīgi var turpināt dzīvot
ar vienu nieri. Nieru transplantēšana no dzīva radniecīga donora visvairāk tiek
veikta Norvēģijā un ASV pretstatā Vācijai un Somijai, kur tā vispār netiek
veikta. Nieru skaits, kuras iegūtas no ģenētiski tuviem donoriem, nav liels
salīdzinājumā ar kopējo operāciju skaitu. Pašlaik vērojama tendence
palielināties dzīva radniecīga donora orgānu transplantēšanas operāciju skaitam
salīdzinājumā ar kopējo operāciju skaitu.
Nieru transplantācijas operāciju
efektivitātes uzlabošanās, kā arī
imūnnomācošās terapijas pilnīgošanās
devusi iespēju palielināt operāciju skaitu, kuru gadījumā niere tiek
ņemta no neradniecīga dzīva donora. Šādas operācijas kļuvušas iespējamas
vairāku apstākļu dēļ: sakarā ar medicīnas progresu donora risks kļuvis niecīgs;
gan donoram, gan recipientam veselības traucējumi praktiski netiek novēroti;
operācijas rezultātus var salīdzināt ar rezultātiem, kādi ir transplantācijai
no dzīviem radniecīgiem donoriem un no miruša nieres donora.
Nākotnē šī operācija kļūs par šī
orgāna iedzimto kaišu, kā arī traumu, audzēju un iekaisumslimību – nefrītu –
ārstēšanas līdzekli.
Sirds transplantācija
Sirds ir asinsvadu sistēmas centrālais
orgāns, kas spēj darboties automātiski.
Cilvēkam sirds atrodas krūšu kurvī aiz krūšu kaula. Sirdij ir konusa forma. Tā
sastāv no diviem kambariem un diviem priekškambariem. Sirdī ieplūst un no tās
iziet ļoti daudz asinsvadu un artēriju. Caur sirdi tiek pārpumpētas visas
cilvēka asinis. Sirds uzbūve attēlota 3.un 4. zīmējumā.
1-
kreisā
kopējā miega artērija;
2-
kreisā
zemaslēgas artērija;
3-
aortas
loks;
4-
kreisās
plaušu vēnas;
5-
kreisā
austiņa;
6-
kreisā
vainagartērija;
7-
plaušu
artērija (nogriezta);
8-
kreisais
kambaris;
9-
sirds
virsotne;
10-
lejupejošā
aorta;
11-
apakšējā
dobā vēna;
12-
labais
kambaris;
13-
labā
vainagartērija;
14-
labā
austiņa;
15-
augšupejošā
aorta;
16- augšējā dobā vēna;
17- bezvārda artērija.
Image3.jpg
3.ZĪMĒJUMS. Sirds un lielie asinsvadi (skats no priekšas).
1-
aortas
loks;
2-
kreisā
zematslēgas artērija;
3-
kreisā
kopējā miega artērija;
4-
nepāru
vēna;
5-
augšējā
dobā vēna;
6-
labās
plaušas vēnas;
7-
apakšējā
dbā vēna;
8-
labais
priekškambaris;
9-
labā
vainagartērija;
10- sirds vidējā vēna;
11- labās vainagartērijas lejupejošais
zars;
12- labais kambaris;
13- sirds virsotne;
14- sirds diafragmas virsma;
15- kreisais kambaris;
16- kopējā sirds vēnu sateka
(vainagsinuss);
17- kopējā sirds vēnu sateka (vainagsinuss);
18- kreisais priekškambaris;
19- kreisās plaušu vēnas;
20- plaušu artērijas zari.
Image4.jpg
4.ZĪMĒJUMS. Sirds(skats no mugurpuses).
Pārstādot sirdi, orgāna ilgstošai
saglabāšanai ir ļoti liela nozīme. Tagad pārstāda vēl siltu sirdi, kas izņemta
no krūtīm tik tikko miruša cilvēka, tas rada ne vien tehniskas, bet arī morāli
ētiskas grūtības. Kas tad ir nāve: sirdsdarbības beigšanās vai smadzeņu audu
bojāeja? Ja smadzenēs ir notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas, bet sirds
darbojas, tad cilvēks ar savu intelektu ir zudis. Vai drīkstam uzskatīt, ka
cilvēks ir miris? Mūsdienās, atšķirībā no nieres, sirds transplantāciju skaits
samazinās. Tas ir saistīts ar aparātu trūkumu, kuri spētu sekmīgi aizstāt sirds
darbību. Pašreizējie mākslīgie asinsrites aparāti sirdi var aizstāt tikai uz
dažām stundām, un arī vienīgi tad, ja ir atvērts krūšu kurvis. Tāpēc ārstam
praktiski nav iespējams atvieglot pārstādītās sirds darbību vai nomainīt to, ja
tā apstājas.
Vissekmīgākās sirds transplantācijas
operācijas ir veiktas bērniem vecumā no1 – 10 gadiem, jo tad sirdi organisms
vislabāk spēj pieņemt.
Pašlaik sirdi var pārstādīt tikai
tādiem pacientiem, kuriem tuvākajā laikā draud neapšaubāma nāve, tāpēc šajā
lielajā steigā ir problēmas atrast vispiemērotāko donoru.
Nākotnē jācer uz vēl labāku asinsrites
veicinošu aparātu izveidi, kurš varētu saukties diezgan optimistiskā vārdā –
mākslīgā sirds.
Aknu transplantācija
Aknas ir pats lielākais mūsu ķermeņa
dziedzeris, tam ir sarkanīgi brūna krāsa, svars no 1500 – 3000 gramiem. Aknas
atrodas vēdera dobumā, ribu aizsegā. Aknas ir ļoti piesātinātas ar asinīm, tur
plūst gan arteriālās, gan venozās asinis. Aknās izdalās žults, tās piedalās
vielmaiņā, uzkrāj fermentus, hormonus, kā arī atindē organismu no zarnu un
citām indēm, toksīniem. Aknu uzbūve attēlota 5.un 6. zīmējumā:
A – daiviņa, kur parādītas aknu
šķērssienas; B – daiviņa, kur parādīts venozais tīkls; C – daiviņa, kur
parādīti žults kapilāri;
1 – vārtu vēnas zars;
2 – aknu artērijas zars;
3 – starpdaivu vēna;
4 – daiviņas iekšējie kapilāri;
5 – centrālā vēna;
6 – aknu vēnas zars;
7 – žults kapilāri;
8 – žultsvads;
9 – aknu šķērssienas.
Image5.jpg
5.ZĪMĒJUMS
(AKNU UZBŪVE).
1- kreisā gareniskā rieva;
2- kārpveida izaugums;
3- astes daiva;
4- astes izaugums;
5- apakšējā dobā vēna;
6- apakšējās dobās vēnas bedre;
7- mugurējā virsma, kur nav vēder plēves;
8- mugurējā virsma, kur nav vēder plēves;
9- labā sagitālā rieva;
10- žultspūšļa bedre;
11- žultspūslis;
12- žultspūšļa vads;
13- kopējais žultsvads;
14- aknu žultsvads;
15- aknu vārti;
16- aknu četrstūrainā daiva;
17- vārtu vēna;
18- aknu artērija;
19- apaļā saite;
20- nabas vēnas bedre;
21- kreisā sagitālā rieva;
22- venozā vada bedre;
23- venozā saite.
Image6.gif
6.ZĪMĒJUMS.
Aknas no apakšas.
Lielākai daļai hronisku aknu slimību
nav iespējama jebkāda atveseļošanās terapija. Ar laiku tās nenovēršami progresē
un aknu funkcijas pazeminās līdz terminālai aknu mazspējai. Pacienti bieži iet
bojā no aknu slimību komplikācijām. Tā kā hroniskas aknu slimības var ilgt pat
vairākus gadu desmitus, tās kļūst par nopietnu medicīnisku, ētisku un
ekonomisku problēmu. Tāpēc arī akūta aknu mazspēja 80% gadījumu beidzas letāli.
Aknu transplantācija, ko veic jau kopš 1963. gada, ir vienīgā ārstēšanas
metode, kas spēj šādiem pacientiem glābt
dzīvību, atjaunojot veselību un darbaspējas.
TRANSPLANTĀCIJAI PIEMĒROTS LAIKS
Transplantācija indicēta laikā, kad
prognozējamā dzīvildze pēc operācijas pārsniedz sagaidāmo dzīvildzi konkrētās
aknu slimības gadījumā. Jānovērtē aknu funkciju testi, vispārīgais stāvoklis.
Katra komplikācija (dzelte, barības vadu vēnu asiņošana, ascīts) būtiski
pasliktina prognozi – operācijas nepieciešamība šādos gadījumos strauji
palielinās. Lai šos kritērijus objektivizētu, ir izstrādātas dažādas formulas
un klasifikācijas. Vispopulārākā no tām ir Čailda, Puga klasifikācija, kur A-klases pacienti dzīvo vidēji sešus gadus,
taču C-klases pacienti aptuveni divus mēnešus.
Jebkurā gadījumā visām klasifikācijā
ir savi trūkumi, tādēļ turpinās to pilnveidošana.
AKNU TRANSPLANTĀCIJAS TEHNIKA –
IMPLANTĀCIJA
Mūsdienu konservējošs šķīdums 4°C temperatūrā aknas bez būtiskiem išēmiskiem bojājumiem var saglabāt
līdz 24 stundām – tas ir laiks, kas atvēlēts donororgāna eksplantācijas līdz
recipienta operācijai. Šim laikam, protams, ir jābūt pēc iespējas mazākam, ja
išēmija pārsniedz 18 stundas, paaugstinās vēlīnu atgrūšanas reakciju biežums.
Implantācijas operācijas nosacīti var
iedalīt 3 fāzēs:
·
Preanhepātiskā fāze, kad tiek izņemtas donora aknas,
secīgi pārdalot aknu saites, asinsvadus un kopējo žultsvadu
·
Brīdī, kad tiek pārdalīta portālā vēna, iestājas anhepātiskā
fāze, kurā pacientam nav aknu un arī nav asins atteces no ķermeņa
apakšdaļas un vēderdobuma orgāniem. Anhepātiskajā fāzē recipienta aknu vietā
ievieto donororgānu. Šī fāze beidzas, kad tiek noņemtas spailes un sākas jaunā
orgāna perfūzija
·
Tad iestājas postanhepātiskā operācijas daļa.
Pirms atjauno normālu asins cirkulāciju, aknas skalo ar 500 – 600 ml asiņu, kas
brīvi ieplūst vēderdobumā caur nelielo defektu, kuru pēc tam uzreiz slēdz. To
izdara tāpēc, lai izvadītu no aknām gaisa pūslīšus, konservējošo šķidrumu, kā
arī kālija jonus.
ALTERNATĪVĀS TRANSPLANTĀCIJAS METODES
Donoru un recipientu daudzuma
attiecība saglabājas aptuveni 1 : 5. Alternatīvo transplantācijas metožu
uzdevums ir mazināt donororgānu deficītu.
·
Aknu daļas transplantācija (ADT). Metodi 1984. gadā
ieviesa Brolšs un Bismuts. Tiek transplantēta viena aknu daiva (parasti kreisā)
vai pat atsevišķi segmenti. Šī metode kļuvusi par valdošo pediatriskajā praksē,
kur bieži neatrisināta problēma ir maza izmēra aknu atrašana. Ar ADT iespējams
pārvarēt pat donora un recipienta aknu izmēru neatbilstību
1:10.
Metodes rezultāti: vienu gadu pēc operācijas izdzīvo aptuveni 80%.
·
Divu aknu daļu transplantācija (DAKT). Metodi 1988. gadā
ieviesa Pihlmeijers. Šeit aknas sadala divās daļās un katru transplantē citam
recipientam. Parasti lieto labo daivu un kreiso laterālo segmentu. Sākotnēji šī
metode radīja lielu optimismu, jo tā divas reizes palielina donororgānu skaitu
un risina arī maza izmēra aknu trūkuma problēmu, tomēr optimismu mazinājis
salīdzinoši lielāks komplikāciju skaits.
·
Radinieku aknu daļas transplantācija (RADT). Visbiežāk
tā ir kreisā laterālā segmenta transplantācija no vecāka bērnam. Tiek
izmantotas arī ADT priekšrocības. Metodi 1990. gadā pirmais lietojis Strongs.
Pašreiz Japāna ir viena no valdošajām valstīm šīs metodes izmantošanā.
Pateicoties
mūsdienu aknu ķirurģijas attīstībai, letalitāte pēc aknu rezekcijas ir mazāka
par 1%, donora operācija līdz ar to ir maz bīstama, tomēr tik liela operācija
pilnīgi veselā organismā ir nopietna ētiska problēma. Rezultāti, ko panāk RADT,
ir lieliski – vienu gadu pēc transplantācijas izdzīvo 90% recipientu.
AKNU TRANSLANTĀCIJAS REZULTĀTI
Vienu gadu pēc transplantācijas
izdzīvo ap 75% recipientu, bet piecus gadus pēc – ap 65%. Rezultāti būtiski
atšķiras, ņemot vērā slimības etioloģiju. Vissliktākie rezultāti ir malignām
slimībām un akūtu aknu mazspēju. HBV pozitīviem recipientiem 1 gada dzīvildze
ir tikai 64% recipientu.
IZMAKSAS
Vidēji viena aknu transplantācijas
operācija izmaksā 55 000 – 220 000 $. Tomēr, ņemot vērā summas, kas saistītas
ar hronisku aknu slimību un to komplikāciju ārstēšanā, kā arī to, ka vairums
recipientu pēc operācijas atgūst darbaspējas, aknu transplantāciju uzskata par
ekonomiski izdevīgu.
Kaulu smadzeņu transplantācija
Kaulu smadzeņu transplantācijas (KST)
mērķis ir normālas asinsrades atjaunošana sekojošo slimību gadījumā: anēmija,
akūta vai hroniska leikoze, iedzimts imūndeficīts, pārmantota anēmija,
ļaundabīgā limfoma un staru slimība.
Pārstādot kaulu smadzenes aplastiskās
anēmijas gadījumā, tiek atjaunota eritropoze, leikopoze, trombocitoze. Lielākai
daļai akūto leikožu formu KST svarīgi veikt pirmās remisijas laikā. Veiksmīgai
KST svarīgs faktors ir recipienta vecums. Labāki rezultāti sasniegti, pārstādot
kaula smadzenes bērniem, jauniešiem, sliktāki 30 – 35 gadu vecumā, bet
mazefektīvi tās pārstādīt 40 – 45 gadu vecumā. Tas izskaidrojams ar to, ka
jauniem cilvēkiem ir īsāks slimības periods, citu orgānu un sistēmu funkcionālā
aktivitāte ir vairāk saglabāta, terapijas lietošanas laiks arī ir īsāks.
Ģimenes locekļus var izmantot kā asins un tās komponentu donorus. To nosaka arī
tas, ka KST donoru vispirms meklē recipienta asinsradinieku vidū. Jautājuma par
KST nepieciešamību apspriešana iespējama tikai pēc saderīga donora atrašanas.
Donora meklēšanu sāk brīdī, kad tie noteikta diagnoze.
Indikācijas KST nosaka:
·
Slimības forma
·
Klīniskie un laboratoriskie rādītāji
·
Pacienta vecums
·
Saņemtā terapija
·
Infekcijas perēkļi organismā, kas jālikvidē
Transplantācijas antigēni nosaka audu
specifiskuma un bioloģiskās nesaderības reakciju. Šie antigēni atrodas uz
cilvēka šūnu virsmas dažādos orgānos, audos, uz leikocītu (HLA sistēma)
virsmas. Donora un recipienta antigēnās saderības pakāpe ir galvenais faktors,
kas nosaka transplantāta iemājošanu organismā. Galvenā loma transplantācijas
imunitātē ir HLA sistēmas antigēniem, kas arī nosaka audu transplantāta
atgrūšanas reakcijas attīstību.
Labāka transplantāta adaptācija
organismā novērota, transplantējot kaulu smadzenes no vīrieša vīrietim vai no
sievietes vīrietim, nekā no sievietes sievietei vai no vīrieša sievietei. Tātad
svarīgākais nav donora dzimums, bet gan recipienta dzimums. Transplantējot
kaula smadzenes, jāņem vērā pacienta imūnās sistēmas jūtība pret
transplantētajiem audiem.
Kaulu smadzeņu translantāta
sagatavošanas mērķis:
·
Samazināt transplantāta audu antigēno aktivitāti
·
Nomākt translantāta audu imūnkompotento šūnu funkcionālo
aktivitāti, kas var veicināt reakcijas pret recipienta audiem attīstību
·
Sagatavošanas process nedrīkst izmainīt kaulu smadzeņu
transplantāta funkcijas.
Tāpēc arī izmanto imūndepresīvās
vielas:
·
Kortikosteroīdus (samazina limfocītu aktivitāti)
·
Purīna, pirimidīna preparātus (nomāc humorālo un šūnu
imunitāti)
·
Alkilējošas vielas (ietekmē humorālo imunitāti)
·
Citostatiskās antibiotikas
·
Antilimfocitāros imūnglobulīnus (bloķē imūnkompenento
šūnu antigēnjūtīgās zonas)
·
Klīnikā visbiežāk lieto kortikosteroīdus, tie veic
vairākas funkcijas
Var
likties, ka nav nekas grūts ar kaulu smadzeņu transplantāciju. Tikai divi
dūrieni ar īpašām šļircēm. Pirmais dūriens tiek izdarīts donoram, lai no zarnu
kaula izsūktu kaulu smadzeņu šūnas, bet otru – recipientam. Tomēr kaulu
smadzeņu transplantācijas operācija ir viena no sarežģītākajām transplantācijas
problēmām. Atšķirībā no daudziem citiem orgāniem, kaulu smadzenēs ir ļoti daudz
limfocītu šūnu, kuras atzīst tikai savu gēnu pavēles, viņi iznīcina svešās
šūnas, nekavējoties izvēršot pret tām imunitātes reakciju. Tāpēc arī rodas šī
galvenā problēma – kaulu smadzeņu nesaderīgums, kurš var arī izraisīt pacienta
nāvi…
Secinājums
Izlasot
šo referātu, ikvienam jāsaprot, ka orgānu transplantācija ir ļoti grūts un
atbildīgs darbs. Šīs tehniski sarežģītās operācijas prasa ļoti daudz līdzekļus
un arī ārsta pūles, tieši ārsta rokās ir pacienta dzīvība un turpmākais viņa
dzīvotspējas ražīgums un pilnīgums, tāpēc par šo problēmu nevar runāt ar
vienkāršu vieglprātību. Protams, jāatzīst, ka ar orgānu transplantāciju saistās
arī ļoti daudzas grūtības. No visa šī liela grūtību klāsta gribu izdalīt divas
galvenās:
1. donoru sameklēšanas grūtības;
2. pacienta un recipienta audu
nesaderības problēma. Taisni šīs problēmas dēļ lielu daļu orgānu
transplantāciju nemaz nevar veikt, jo šie antigēni ar visu spēku cīnās pret
svešu vielu, arī orgānu iekļūšanu organismā, tāpēc arī notiek šī transplantāta
atgrūšanas process, arī ārstu darbs ir izrādījies veltīgs – pacients mirst.
Mūsdienu
medicīnas sasniegumi lielā mērā atvieglo ārstu darbu, tāpēc arī pēcoperācijas
letalitāte ir samazinājusies, arī komplikāciju skaits pēcoperācijas posmā
kļuvis daudz mazāks, tas nozīmē, ka orgānu transplantācija strauji progresē un
tiek atklātas jaunas, daudz labākas metodes, lai sekmīgi cīnītos ar slimībām,
kuru vienīgā ārstēšanas metode ir orgānu transplantācija.
Nevar
arī neminēt visus šos daudzos ētikas jautājumus, kuri ietekmē operāciju skaitu,
bet, ja ņem vērā, ka viss ētiskais ir tas, kas glābj cilvēka dzīvību, jāatzīst,
ka galvenais mērķis jau ir glābt novārgušo cilvēku no drošas bojāejas, tā, kā
nekā ir medicīnas sūtība, tomēr ko darīt, ja… Šādu jautājumu bieži uzdod, ja
ētikas normas nesaskan ar dzīvē notiekošo, bet jāņem vērā ir arī tas, ka
pacients jebkurā mirklī var nomirt, šādi gadījumi ir daudz. Laikam jāatrod tādi
ārstēšanās paņēmieni, kuri jebkādos apstākļos ļautu izdarīt liktenīgo
procedūru, no kuras ir atkarīga pacienta dzīvība…
Svešvārdu skaidrojums
ALFABĒTISKĀ
KĀRTĪBĀ
v
antigēns – organismam svešas vielas, kas izraisa antiķermeņu
izveidošanos asinīs, limfā un audos
v
donors – cilvēks, kas dod savas asinis vai orgānus recipientam
v
ekstrēms – galējs
v
etioloģija – mācība par slimību cēloņiem
v
imunoloģija – zinātne par cilvēka un dzīvnieka
neuzņēmību pret infekcijas slimībām
v
indikācija – norādījumi vai apstākļi par labu
kādam medikamentam vai ārstēšanās veidam, paņēmienam
v
išēmija – mazasinība, ko izraisa barotājartērijas
aizsprostošanos vai sašaurināšanos
v
konservācija – uzglabāšana, saglabāšana
v
komplikācijas – sarežģījumi
v
kontrindikācija – slimības apstākļi, kas neļauj
lietot kādu ārstēšanās veidu, paņēmienu vai medikamentu
v
letāls – nāvējošs
v
metabolisms – vielmaiņa organismā, procesu kopuma
v
prezumpcija – pieņēmums uz varbūtības pamata
v
recipients – slimnieks, kam pārstāda orgānus vai
pārlej asinis
v
remisijas laiks – slimības parādību pavājināšanās
v
rezekcija – orgāna daļas izgriešana
v
termināls – beigu, gala
v
transplantācija – audu vai orgānu pārstādīšana uz
citu vietu tam pašam organismam vai arī
citā organismā
v
transplantēts – organisma daļa, kura tiek
pārstādīta
Izmantotā literatūra
GRĀMATAS
·
Anatolijs Stankovs “Cilvēka anatomija” 1961. gads
214 – 218 lpp
237 – 241 lpp
260 – 268 lpp
·
Rems Petrovs
“Jaunā imunoloģija” 1980. gads
116 – 160 lpp
·
Nikolajs Amasovs
“Divi gadi manā mūžā” 1986. gads
22 – 29 lpp
66 – 78 lpp
·
Ārstu kolektīvs
“Sirds pārstādīšana bērnam” 1990. Gads
12 - 26 lpp
·
Buncke Harry J.
“Microsurgery transplantation” 1991. Gads
35 lpp
74 lpp
580 lpp
ŽURNĀLI
·
“Latvijas ārsts” 1995.
Gads Nr. 12
32 – 34 lpp
·
“Latvijas ārsts” 1996.
Gads Nr. 7/8
554 – 555 lpp
·
“Latvijas ārsts” 1995.
Gads Nr. 11
17 - 19 lpp
·
“Latvijas ārsts” 1995.
Gads Nr. 2
47 – 48 lpp
·
“Jums, kolēģi” 1997.
Gads Nr. 8
49 – 50 lpp
·
“Jums,kolēģi” 1998.
gads Nr.3
38 – 40 lpp
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru