Premenstruālā Sindroms Fiziskie Rādītāji

Premenstruālā sindroma fiziskie rādītāji.

Tā kā  vēl aizvien nav pilnīgas, vienotas PMS definīcijas, minēšu vairākas:

·         1965. Gadā Stuterlands un Stjuards definēja PMS kā “jebkuru emocionālu un fizisku izpausmju kombināciju, kas cikliski parādās sievietei pirms menstruācijām un regresē vai izzūd tām sākoties”.

·         Haskets, Steiners, Osmans un Karols 1980. Gadā izstrādāja kritērijus, kam jābūt, lai runātu par PMS:

1.      Simptomiem jāizpaužas ne mazāk kā pēdējos sešus menstruālos ciklus;

2.      Simptomu izpausme var būt no vieglas līdz izteiktai;

3.      Simptomi izpaužas vienīgi premenstruālajā periodā un izzūd sākoties menstruācijām;

4.      Sievietes vecums no 18 līdz 45 gadiem;

5.      Sievietei nav grūtniecības;

6.      Netiek lietoti hormonālie kontraceptīvi;

7.      Regulāras menstruācijas pēdējos sešos mēnešos;

8.      Nav psihiskas slimības;

9.      Fiziskās un laboratorās izmeklēšanas profils atbilst normas standartam;

10.  Vismaz četras nedēļas nav lietoti medikamenti;

·         PMS ir ciklisku simptomu komplekss, kas parādās 5 līdz 11 dienas pirms menstruāciju sākšanās, tas ir unikāls katrai pacientei tipa un simptomu pakāpes izpausmes ziņā, un zūd līdz ar menstruāciju sākšanos vai īsi pēc to sākuma.

Galvenie simptomi:

·         Emocionālā stāvokļa izmaiņas: depresija, bailes, saspringums, dusmas, viegla uzbudināmība, nelīdzsvarotība;

·         Uzvedības izmaiņas: grūtības saskarsmē ar citiem cilvēkiem, ģimenes locekļiem, vēlme pēc vientulības, tendences uz konfliktsituācijām darbā, paškontroles samazināšanās, libido paaugstināšanās vai samazināšanās, raudulība, darbīguma pavājināšanās.

·         Sūdzības par uztveršanas un koncentrēšanās spēju pazemināšanos, situācijas novērtēšanas prasmes pazemināšanās, suicīdas domas, paranojālas domas;

·         Somatiskas sūdzības: muguras sāpes, galvassāpes, krūtsdziedzeru sāpīgums un piebrieduma sajūta, locītavu un muskuļu sāpes un slikta dūša;

·         Neiroveģetatīvie sindromi: libido izmaiņa, miegainība, letarģija, nogurums, satraukums;

·         Apetītes izmaiņas: rijīgums, atteikšanās no noteiktiem ēdieniem vai pat anoreksija, tieksme pēc salda vai sāļa, slāpes;

·         Ūdens, sāļu , vielmaiņas traucējumi: vēdera uzpūšanās, svara palielināšanās, tūska un oligūrija;

·         Motorie traucējumi: koordinācijas traucējumi, tūļīgums, trīce, parestēzijas, reibonis;

·         Autonomās nervu sistēmas simptomi: slikta duša, diareja, svīšana, sirds klauves un aizcietējumi;

·         Citi simptomi: acne, matu taukainības vai sausuma pastiprināšanās, herpes, dermatozes, ulcerozs stomatīts vai citi simptomi.

Gijs Abrahams, ņemot vērā šos simptomus, to izpausmes biežumu un kombinēšanos, izveidoja klasifikāciju, kas pazīstama kā Abrahams klasifikācija.

Ir četras dominējošo simptomu grupas:

1)      PMT – A( 80%):

·         Satraukums,

·         Nemiers,

·         Garastāvokļa maiņa,

·         Nervozitāte,

·         Viegla aizkaitināmība, uzbudināmība.

2)      PMT – D(20%):

·         Depresija,

·         Apjukums nesavāktība,

·         Raudulība,

·         Aizmāršība,

·         Bezmiegs,

·         .

3)      PMT –C(44%):

·         Ar hipoglikēmiju saistīts stāvoklis( nogurums, galvassāpes, tremors, sirds klauves, vājums, reibonis),

·         Apetītes palielināšanās,

·         Galvassāpes,

·         Kāre pēc salda.

4)      PMT –H(40%):

·         Svara palielināšanās Vēdera uzpūšanās,

·         Glandule mammae piebrieduma – mastalgija,

·         Ekstremitāšu tūska.

Etioloģija un patoģenēze.

1)      Neirotransmitera disfunkcija( betta endorfīns, serotonīns) – betta endorfīns inhibē gonodotropīnu izdali luteālajā fāzē, modulē biogēno amīnu, prostoglandīnu, vazopresīna izdali un karbonātu vielmaiņu, ietekmē garastāvokļa izmaiņas, sāpju recepciju, slāpes un apetīti. Betta - endorfīna līmeņa paaugstināšanās rada nemieru un uztraukumu, bet pazemināšanās – garastāvokļa mainību, pazemina motoro aktivitāti, izsauc letarģiju, paaugstina libido.

1981. gadā izdarot pētījumus pierādīja, ka veselām sievietēm luteālajā fāzē tas paaugstinās, bet sievietēm ar PMS tas pazeminās. Arī serotonīna līmenis luteālajā fāzē sievietēm ar PMS ir zemāks nekā veselajām sievietēm. Pazemināts serotonīna līmenis rada depresīvu stāvokli.

2)      Steroīdo hormonu disbalans – uzskata, ka PMS rada estrogēno hormona un progesterona līdzsvara izmaiņas. Par galveno uzskata progesterona noārdīšanās galaproduktus, kas ir allopregnanolons un pregnelolons. Allopregnanolons ir progesterona psihoaktōvs metabolīts, kas rodas reducējot progesteronu centrālajā nervu sistēmā. Izmaiņas ir trešajā un piektajā pozīcijā, 5 pozīcijā ir iespējamas alfa un betta konfigurācijas. 5 alfa konfigurācija ir allopregnanolons un 5 betta ir pregnanolons. Abi divi pieder pie neirosteroīdiem, kas saistās ar gamma aminosviestskābes – A receptoru kompleksu. Katrs no šiem neirosteroīdiem dažādi ietekmē GABA – A receptorus. Allopregnanolons paaugstina receptoru funkcijas un līdz ar to rada nomierinošu efektu, trūkums rada uzbudināmību, kas izpaužas psihogēnās izmaiņās. Pregnonanolons ir GABA receptoru antagonists un rada nemiera sajūtu. Tāpēc sievietēm ar PMS asins serumā tieši vairāk ir pregnanolona.

3)      Prostoglandīnu disbalans – prostoglandīnu sintēze notiek visās orgānu sistēmās un PMS simptomātiku arī rada dažādas orgānu sistēmas. Piemēram CNS prostoglandīni darbojas kā modificējoši neirotransmiteri slāpju, apetītes, temperatūras, garastāvokļa, asinsvadu tonusa, tādu hormonu, kā vazopresīns hormonu uzturēšanā. Prostoglandīni var būt iemesls sāpēm un vazodilatācija glandulae mammae audos. Brušs un līdzautori PMS gadījumā atklāja izteiktu linolskābes, kas ir prostoglandīnu prekursors, līmeņa samazināšanos serumā.

4)      Ūdens-sāļu vielmaiņas traucējumu hipotēze – menstruālā cikla otrajā fāzē fizioloģiski paaugstinās antidiurētiskā hormona izdale, tādējādi palielinās šķidruma izdale. PMS gadījumā ADH līmenis ir augstāks. Ir vērojama arī paaugstināta aldosterona sintēze, kas izraisa Na aizturošu un K izvadošu efektu.

5)      Vitamīnu deficīts – (B6 un B komplekss).

6)      Minerālu deficīts (Mg, Zn) – vitamīnu minerālu izmaiņas nav devušas pārliecinošus pierādījumus, tikai atklājuši, ka PMS pacientes cieš no absolūtiem vai relatīviem barošanas traucējumiem.

7)      Ir arī hipotēzes par prolaktīna līmeņa palielināšanos PMS gadījumā, insulīna un glikagona aktivitātes izmaiņām premenstruālajā periodā, kas noved sievieti hipoglikēmijas stāvoklī, līdz ar to  ir atbilstoša klīnika.

Terapija

1)      Nemedikamentozā:

·         Atbalsts no ārsta puses-pacienta simptomu izpratnē ļaut pašai analizēt un tikt galā ar šiem simptomiem;

·         Apmācība un izglītošana – izskaidrot pacientei PMS izcelsmi, būtību un simptomātiku

·         Diēta – jāiesaka samazināt sāls, cukura, kofeīna lietošanu;

·         Fiziskie un psihiskās relaksācijas vingrinājumi – ieteikt fiziskās nodarbības, vienalga kādas, galvenais, lai paciente vēlas to darīt pati;

·         Pareiza ikdienas režīma izveidošana – lai būtu sabalansēts atpūtas laiks, t.i. miega un fiziskās piepūles laiks. Optimālo variantu sieviete izvēlas pati.

2)      Medikamentozā:

·         PMT-A – vitamīns B6, psihoaktīvi aģenti – psihiatra konsultācija; spironolaktons.

·         PMT-D – psihoaktīvi aģenti, bromkriptīns.

·         PMT – C – progesterons, vitamīns B6, prostoglandīna inhibitori.

·         PMT – H – diurētiķis spironolaktons, danazols, bromkreptīns, prostoglandīna inhibitori.

P.S. Jau senos rakstos atrod, ka menstruācijas un dzemdības ir kaut kas noslēpumains un nezināmu spēku vadīts. Menstruālajām asinīm tika piešķirta gan pozitīva, gan negatīva nozīme. Senajā Romā Plīnijs “Dabas vēsturē” rakstīja: “Saskaroties ar menstruālajām asinīm, jauns vīns pārvēršas etiķī, graudi kļūst dīgt nespējīgi, potzari atmirst, sēklas izkalst, augļi no kokiem nokrīt, naži kļūst truli un ziloņkauls zaudē spožumu, bišu strops aiziet bojā, bronza un dzelzs pārklājas ar rūsu un izplata pretīgu smaku. Suņi, kas laizījuši tās, kļūst traki un saindēti, to kodieni ir indīgi.”. Pretēji tam mesnstruālās asinis izmantoja ārstējot lepras slimniekus, kārpas, dzimumzīmes, kondilomas, hemoroīdus, epilepsiju, podagru, tārpus, galvassāpes un mēri. Stāstīja, ka tās ir iedarbīgas mīlestības radīšanai, spēj izvadīt dēmonus un ļaunos garus. Tās uzskatīja par dievišķības pazīmi.

Izmantotie materiāli:

·         Ilze Vīberga, žurnāls “Jums kolēģi” 98’2

·         The Merck Manual of Medical Information – Home Edition Section 22. Women’s Health Issues Chapter 234

·         The Merck Manual of Diagnosis and Therapy Section 18. Gynecology And Obstetrics Chapter 235

·         The Lancet, vol. 351.February 14, 1998

·         The Lancet, vol.351, May, 16, 1998