Pirmskolas un skolas pedagoģijā

Daugavpils Pedagoģiskā universitāte

Dabaszinātņu un matemātikas

      fakultātes

3.kursa 2.gruppas studenta

            Pētera Vovera

                                                          Pirmskolas un skolas pedagoģijā

                                                                     patstāvīgs darbs

Daugavpils

2001.

Nervu sistēmas izpausme un ietekme

 uz mācību procesu.

          Mūsdienās skolnieku nervu sistēmas izpausme ir liela un bieži sastopama problēma bērnu attīstībā. Tāpēc ir jāskar vispārīgs jautājums. Kā norisinās cilvēka attīstība vispār?

          Pirmkārt, cilvēka attīstība attīstas nevienmērīģi, tā var būt gan regresīva, gan stāvoša, gan lēzenuma. Un protams cilvēka attīstībai ir savas likumsakarības.

          Tipiskās attīstības likumsakarība ir sekojoša:

1.     Krīzes periodi;

Krīzes noteikšana ir problēma kura skar tās specialistus. Tipisks krīzes

posms ir noteikts, raksturots katram cilvēkam. Krīze kā tāda vienalga ir.

·        Dzimšanas krīze;

Pats dzimšanas proces ir krīze cilvēka attīstībā.

·        Viena gada krīze;

Tās principu īpašības, cilvēks sāk izmantot valodu (tātad, attīstas runa) un apstājas uz kājām (sāk staigāt jeb tikai mēgināt staigāt).

·        Triju gadu krīze;

Krasi mainās attiecības pret citiem un ir vērojams akcents uz patstāvību.

·        Sešu-septiņu gadu krīze;

Ir vērojamas sociālās izmaiņas, sevis uztvere, attiecības ar citiem.

·        Pusaudžu krīze jeb vienpadsmit-trīspadsmit gadu krīze;

Vētrains un sarežgīts periods cilvēka attīstībā.

·        Jauniešu krīze;

Ir vērojami pašapliecināšanas meklējumi, sava pāra meklēšana.

·        Brieduma krīze.

·        Pensijas vecuma aiziešanas krīze.

·        Miršanas krīze.

2.     Senzitīvie periodi;

Šeit mēs izskatam jautājumu; Kas nosaka un kas ietekmē cilvēka

attīsību? Kas īpaši ietekmē cilvēku noteiktā dzīves vecumā?

Trīs būtiski faktori nosaka cilvēka attīstību:

·        Bioloģiskais faktors (genētiskais potenciāls).

·        Sociālais faktors (sociālā vide ,tā nav ne tikai klimatiska, kaut gan tas arī ietekmē, ietekmē kultūrvide, attiecības, tradīcijas, audināšana, izglītība).

·        Paša cilvēka aktivitāte (lai kādi būtu apstākļi, es būšu kautkas savs).

Izskatot krīzes cilvēka attīstībā, mēs nonākam līdz stresa isplatības muzdienās bērnu vidē. Bet tas taču nāk no pieaugušiem, kuri pat nedomājot par to iedod savam bērnam. Bieži vien vecāki skatās uz sava bērna fizisko veselību un pat neiedomājas par bērna garīgo veselību. Tas ir ļoti svarīgi. Jo pārlaižot acis pār preses izdevumiem, jeb skatot televīzijas pārraides mes bieži sastopam virsrakstus par pašnāvniekiem, narkomāniem, un cit. Bet mēs par to pat nedomājam kamēr tas neskar mums tuvus cilvēkus. Un vienīgi tad tikai mēs sākam domāt par garīgo veselību un par stresa cēloņiem. Šijā gadījumā mēs nonākam pie tā saucamās konfliktu puķes.

Infēkcijas. Smēķēšana.

                             Travmatizms.                  Alkohols.    

                   Onkoloģija.                                       Narkotikas. 

Stress

 

·        Es.

·        Ģimene.

·        Sabiedrība.

·        Darbs.

Šajā (konfliktu puķē) mēs redzam kā veidojas un no kurienes nāk stress.

·        Es.

Kā māte reāgē uz to, kad uzzin ka ir stāvoklī (vai ir priecīga, vai pretēji bēdīga)? Kā rīkojās tēvs? Kā māmiņa rīkojāsa šajā situācijā? Jo negatīvāka reakcija, jo lielāka iespēja (bērnam) iegūt stressu.

·        Ģimene.

Kā ģimene un pārējie tuvinieki atbalstīja šajā brīdī.

·        Sabiedrība.

Draugu un paziņu attiecība un atbalsts.

·        Darbs.

Kāda reakcija un atbalsts no darbiniekiem.

          Jo visi šie faktori ir negatīvāki, jo tuvāk ir pie stresa mehānisma. Mēs pat nevaram iedomāties ka tas var būt par cēloni. Bet diemžel, kā liekas šie mazsvarīgi faktori, ved pie stresa. Tas notiek ta nemanot. Piemēram; Vēl kad bērns ir mazs viņš grauž nagus (tas liekas mazsvarīgi, bet diemžel tā arī ir zīme). Paaugoties (pusaudžu gados) neatrod ģimenē atbalstu, nespēj ģimenē izrunāties, tas noved pie “aizmiršanas līdzekļiem”- alkoholu, narkotikām.

          Pie narkotikām bieži vien piesaistās nelabvēlīgo un bagāto ģimeņu bērni, jo vecāki neuzmana savus bērnus un “labie drauģi” palīdz noiet pie šiem “aizmiršanas līdzekļiem”.

          Stresa mehānismā ir savi kairinātāi ja uz to reaģe tad cilvēks ir vesels, ja pretēji (nereaģē) tad ir visas iespējas saslimt. Asinspiediena paaugstināšana, lielāka iespēja saslimt ar cukura slimību, dabūt infarktu jeb insultu. Visas reakcijas aizsargā cilvēka orgānismu, cīnās ar kādu blakus kairinātāju.

Problēmsituācija.

 

                            

                             Agresija.                         Aiziešana.

                             (vesels)                           (slimība)     

                  

Dialogs.

                             (izeja no problēmsituācijas)

Ir jādomā, ka mūsdien gandrīz ikkatrs cilvēks ir sastapies ar šo problēmu un tāpēc ir jāzin kā to var pārvarēt. Ir (kā liekas ļoti vienkāršas un tajā paša laikā sarežgītas) metodes stresa pārvarēšanā.

1.     Miegs.

2. Diafragmālā elpošana.

          3. Relaksācija.

          4. Pašapliecināšana, pašiedvēsma.

          Manu prāt, vienmēr ir jāizsakās neturot sevī dusmas. Ir jārunā lai smadzenes atbrīvotu no nevajadzīgas, liekas informācijas. Vēl arī kā jau ir zināms, veselīgs ir miegs. Katru dienu 2.min. ir jāvelta diafragmālai elpošanai, relaksācijai un protams ir nepieciešama pašapliecināšana, pašiedvesma.

          Stresa burtiskā nozīme ir sasprindzinājums. Medicīnā un psiholoģijā šo terminu saprot kā stereotipisku kompleksu novietošana orgānisma reākciju, izraisās atbilstot uz darbību negatīvo faktoru.

          Teorija Kanādas ārsta Gansa Bruno Selje nosaka, ka endokrina sistēma, reakcija orgānismā kuru nosauc par kopējo adoptācijas sindromu. Pēc Selje ir noteikta shēma pret stresu;

          Stresors – vietējā reakcija – stress – kopējais adoptācijas sindroms – stresa likvidācija – izārstēšanās.

          Kopējais adoptējošais sindroms sastāv no daudzpusīgu organismu. Ja vietējais uzbudināšanas process pieturēts ar šo reakciju pietiekoši aktīvi, tad sākas izveseļošanās, ja nē tad – “adoptācijas slimība”.

          Bet pierobežas izdevības smarža orgānismā nav bezmērķīga. Pie asu dzīves likumsakarību sasprindzinājuma pāriet uz pārsasprindzinājumu, sākas darbības pārtraukšana organisma sistēmā, pārpūlētu ilgstošām fiziskām darbībām, kā var teikt bezjēdzīga konflikta izrēkināšanas civilizēta cilvēka. Tas var nonāvēt viņu.

          Pēdējo laiku stresa izpratni sāka traktēt ļoti plaši, bet gandrīz vienmēr kā sinonīms kaut kā slikta, nevēlāma. Tas skaidrojas, laikam, ar subjektīvo atzīmi vārda “sasprindzinājums”, viņa asociācija ar diskomfortu un negatīvām emocijām. Patiešām, uztraukums vienlaikus nemanām uzrietošām drausmām, emociju liesma, izraisīja ar nepatīkamu vārdu, mīlestības pārdzīvojum – tas viss ir pamats stresa reakcijā. Arī noskatoties kādu nelabu filmu ir stress – tātad nonākam pie tā, ka dzīve ir stress, un lai no tā izbēgt ir jābūt vienaldzīgam. Bet diemžēl tāds cilvēks nevar būt.

          Tādā gadījumā izriet jautājums, vai vienmēr stress ir nelabvēlīgs? Mēs taču zinām ka pārvarēšana, un orgānisma pilnveidošana nav iespējama bez saviem spēkiem. Bet arī nav noslēpums, ka ilgstoši kairinātāji var izraisīt nervozus, hipertoniju, vāju sirds darbību un cituorgānismu. Ir daudz un dažādu paņēmienu izlādēt stresa lādiņu.

          Noteiktā situācijā var iedarboties viens no šiem diviem reakcijām: aktīvā vai pasīvā. Katrai no tām ir sava specifiska iedarbība.

          Kad iedarbojas aktīvā, tad asenīs izdalās hormoni, stimulējoši atjaunošanas procesi šūnās, imunitēta mehānisms paaugstina asinsspiedienu, orgānisms gatavojas “cīņai”.

          Bet ja otrs variants pasīva. Uzmudrinot sevi kā nav nāvējošās draudu, un cīnīties nav obligāti. Asenīs nonāk citi hormoni, kuri izraisa pasīvo nervozo stāvokli.

          Vakcina pret stressu ir audzināšana.

          Jūtas, emocijas ir pamata uztver par apkartējo pasauli, tā pamata cilvēka darbības. Augstākais audzināšanas mērķis sastāv, lai pieņemtu vienlīdzības jūtas un saprāta, lai izpratne “gribu” un “ir nepieciešams’’ maksimāli sakristu.

          Priekš cilvēku ar tādiem dzīves uzskatiem mazsvarīgi emocionālie stresi un vajag censties audzināt bērnu tā!

          Ir jāsaka, ka jūtu audzināšana ir īsāk no bērna veselības, vēl pirms viņa dzimšanas.

          Pirmkārt, bērnam jābūt gaidāmam. Viss ir saistīts ar to ka māte šo periodu pārvarējusi, un apkārtējo vidi.

          Kad dzimst bērns, dzimst arī problēma viņa audzināšanā. 

          Vecāku neatļauja “nedrīkst” un saprasšana šī aizlieguma, tas ir pirma stunda jūtu audzināšanas. Tas nenozīmē ka stresa bremzes trenēšana vajag tikai ar noliegšanu. Jo bērni kuriem visu nolieg, izaug skumji, maziniciatīvie. Izjūtot bērns siltuma defecītu, viņi paši paliek augstasenīgi. Vajag censties lai bērns saprastu aizlieguma motīvu, un tos izjustu lai viņa pašā izraisītos savas domas, pārdzīvojumi, kuri var aizturēt , bremzējošu nevēlāmo rīkošanos. Tas nozīmē, ka vajag audzināt ne tikai bremzēšanu, bet arī bremzēšanas kairinātājus, tātad vienai emocijai salīdzinot otru, aktīvāku.

          Praktikā, šī uzdevuma atrisinājums ir dažāds – atkarībā no bērna vecuma, viņa rakstura, no pašas situācijas. Vēl viena iespēja – trenēšana, bremzešanas izpildīšana savu vēlēšanu.

          Patiešām, kad bērns vēl ir pie māmiņas vēderā, pieradināja bērnu saņemt visu ko vien vēlās. Kad piedzimst ar laiku sāk saprast, ka lai kautko saņemt ir vajadzīga darbība. Nevajag censties lai jeb kura pat vēl nepateikta vēlešanos būtu jau izpildīta.

          Stresa slimības rodas ka patstāvīgu noliegumu pārdzīvojumu. Pieaugušiem tās uzplaukst uzbudināšanas sociālā darbībā – attieksme ģimenē, darbā. Bet bērnam tie paši iemēsli. Tāpēc un risina šo problēmu – cīņa ar stresu viņa pamat stadijā. Sfēra pārbaubījumu notiek kolektīvā (bērnu), jo bērnam grūti dodas pāreja sociālajā dzīvē un tāpēc bērni ir tie kam visvairāk vajadzīga pret stresa aizsardzība.

          Katram bērnam ir vajadzīga savu gadu vecuma sabiedrība(draugi). Bērnudārzos viņš sāk saprast kas ir “gribu” un ko nozīmē “vajag” kā arī uzzin daudz kā vēl jauna. Bet tomēr arī šajā kolektīvā audzināšanā ir savas problēmas. Viena no tām ir bērna pieņemšana jaunajā sabiedrībā. Priekš pieaugušiem iepazīties ar jauniem cilvēkiem un ieiet citā sabiedrībā nav nekādu grūtību, bet bērni to uztver savādāk. Pirmo reizi atnākot uz bērnudārzu priekš viņa ir grūts gadījums (priekš psihikas un pat dažreiz veselības). Bērns arī grūti pārnes, pat uz neilgu laiku šķiršanos ar vecākiem, jo viņš visu laiku bijis mājās ar kādu no tiem.

          Kad bērns piedzims, viņam klāt visu laiku ir kāds no vecākiem, un kad ja nav neviena klāt, viņš raud. Bet bērnudārzā atnākšanā, bērns škiras ar vecākiem, un paliek viens ar nezināmo viņam vēl pirms tam cilvēku kopu, kur likumi un viss pārējais ir savādāks nekā mājās. Tad bērns paliek skumīgs, kaprīzs, negrib iet uz bērnudārzu, bailīgi ķeras pie mātes.

          Ar laiku tomēr bērns adoptējas šajā vidē. Bet tomēr stresoru darbība ir notikusi. Bērni biežak slimo, nekā tie bērni kuri palikuši mājās. Jo ja viens bērns ir saslimis, tad var pāriet kādam citam bērnam. Zema jeb augsta temperatūra, sasvīdis padzēra auksto ūdeni un cit. Šis veselības vājums ir emocionālo stresoru iedarbība.

          Protams katrs bērns uz šo adoptācijas periodu reāgē dažādi. Daži sevi jut kā mājās, uzreiz, daži īslaicīgo periodu (3-4 dienas) bija skumīgi, bet ar laiku tomēr adoptējās. Bet citi slimoja, pat dažus vajadzēja ņemt uz mājām un ļoti ilgu laiku nevarēja adoptēties.

          Kaprīzes un protestos bērnā notiek sarežgītas pārmaiņas, kura ieņem visus dzīvesspējas locekļus. Tas nozīmē ka psihologiska aizstāvība ir nenotikusi un orgānismam ir jāmeklē kādus citus rezervus.

          Dažiem bērniem paaugstinās asinsspiediens jeb paaugstinas kermeņa temperatūra.

          Ir pierādits, ka pie jauniem apstākļiem grūtāk pierod bērni. Tas viss nāk no tā, kad māte nēsājot bērnu vēl vēderā, bija liels toksikozs, dzemdības sarežgījumi. Var būt arī pirmo 3 mēnešu saslimšana, agra mākslīga barošana, atpaliek fiziskā un psihiskā attīstībā, alergijas un daudz kas vēl cits.

          Bērnu ir jāsagatavo pirms bērnudārza (vai skolas) iešanas. Vēl pirms tā 2 mēneši un līdzīgas iemaņas kādas šajā iestādē veikt.

          Atstājot bērnudārzā uz neilgu laiku (no sākuma), bet pēc tam lielāku laika atstarpi.

          Ir jāzin ka katram cilvēkam, vienalga agrāk vai vēlāk, būs jāpierod jauniem apstākļiem. Tie kuri to pārnes ļoti sāpīgi, tos vajag sagatavot jaunim apstākļiem.

          Tikai pārvarot grūtības, adoptējoties tiem, bērns sasniedz fizisko un morālo spēju un kļust par pilnvērtīgo cilvēku.