Viduslaiki bija tumšie gadsimti

Laikmets, kuru vēsturē pieņemts apzīmēt par viduslaikiem, aptver daudzus gadsimtus, kuru gaitā pašos pamatos izmainījās cilvēku sabiedrība uz zemes. Viduslaiki ilga aptuveni 1000 gadus: apmēram no 5.gs. līdz 15.gs. beigām. Vēsturisku laikmetu robežas ir grūti noteikt precīzi, jo vēstures process ir nepārtraukts.

Ir diezgan grūti novērtēt viduslaikus. Humānisti un 18.gs. apgaismotājisauca viduslaikus par “tumšajiem”, “drūmajiem”, par pagrimuma laiku, cilvēka personības un sabiedrības degradācijas laiku, kas bija starp antīkās kultūras uzplaukumu un jaunu kultūras augšupeju jauno laiku sākumā. Bet šads vērtējums ir vienpusīgs, jo viduslaikos tika likti pamati mūsdienu Eiropai, tās nācijām ar savu kultūru un nacionālajām valodām. Viduslaikos radās pirmie parlamenti, pirmās konstitūcijas. Spītējot baznīcas cenzūrai, attistījās zinātne.

Vairums vēsturnieku viduslaikus saista ar valsts un sabiedrisko iekārtu – feodālismu, kurš Eiropā pilnīgi izveidojās 9.-10.gs. un aptvēra visas dzīves jomas. Viena no raksturīgākajām šīs iekārtas pazīmēm ir valsts varas decentralizācija. Visa vara piederēja militārajai aristokrātijai.

Par viduslaikiem runājot parasti uzsver, ka tā laika sabiedrību caurauda stabilas kārtības idejas Katram cilvēkam – dižciltīgajam, zemniekam, pilsētniekam, garīdzniekam – sabiedrībā bija sava vieta. Katrs piedzima savā kārtā, izpildīja savus pienākumus uz Zemes dzīves laikā un atstāja šo kārtu pēcnācējiem. Katrs cilvēks ļoti labi zināja, kāda kārtai viņš pieder, un, vai nu slēdzot laulības, vai kādā citā sociālā darbībā ar to pedantiski rēķinājās. Viduslaiki nemaz nepazina citu domāšanu. Tiesiskā nevienlīdzība bija pašsaprotama lieta. Bija ļoti svarīgi, kādai kārtai tu piederi - dižciltīgajiem, dzimtcilvēkiem, garīdzniekiem vai kādai citai. Kārta bija noslēgta, juridiskā ziņā kompakta grupa, no tās nedz iziet, nedz tajā ieiet nevarēja bez kāda oficiāla dokumenta. Katrā kārtā bija gan bagātie, gan nabagie.

Ļoti liela ietekme laicīgajā dzīvē bija kristīgajai baznīcai. Nevienā citā laikmetā reliģiozo cilvēku īpatsvars, kas īsteno savu reliģiozitāti ar noteiktas reliģiskas institūcijas starpniecību, sabiedrībā nebija tik liels kā viduslaikos. Nevienā citā laikmetā tāds mācītāju slānis bija atbrīvots no citām tiesiskām normām, un nevienā citā laikā šāds izņēmuma stāvoklis nebija saistīts ar garīdznieku milzīgo ietekmi un saimniecisko dzīvi, tiesībām, politiku, kultūru kopumā. 1095.gadā kristīgā baznīca aicināja atkarot svētas vietas, un jau 1096.gadā sākās I Krusta karš. Tas bija vienkāršas tautas karagājiens, bezjēdzīga cilvēku upurēšana. Dieva vārdā apt. 100000 cilvēku no visām Eiropas vietām gāja bojā.

Viduslaikos vidējais cilvēka mūža ilgums bija 30 gadi. Tas lielā mērā bija atkarīgs no indivīdu piederības kārtai. Dzīves vidējo ilgumu saīsināja milzīgā zīdaiņu mirstība, kā arī zemāko kārtu ļaužu parāgra nāve, kurus novārdzināja fizisks darbs, slimības un dabas katastrofas. Dzīvotspēja nebija mazāka kā mūsdienās, un labvēligos apstākļos daudzi dzīvoja ilgi.

Līdzās slimībām lielākais posts bija bads, kas pirmām kārtām skāra zemākās kārtas. Tas dzina ubagot lielas ļaužu masas, kas reizēm pulcējās lielos baros, lai salaupītu sev pārtiku. Viens šāds izbadējušos cilvēku pūlis 1145.gadā Fuldā uzbruka klosterim un to izlaupīja.

Sieviešu stāvoklis agrajos viduslaikos un to vidusposmā bija daudz sliktāks nekā vīriešu stāvoklis. Lielākajai daļai mirušo sieviešu bija 14-20 gadi. Sievietes nogurdināja smagais darbs mājāun kūtī, dārzā un laukā. Tās līdzīgi vīriešiem apdraudēja daudzās slimības, taču tas, ka sievietes ātri apprecējās, agri sāka dzemdēt daudzos bērnus, to iedarbību pastiprināja. Daudz retāk nekā vīrieši sievietes pārsniedza 40 gadu slieksni.

Viduslaikos cilvēce izdarīja daudz muļķību, bet tās visas bija loģiskas kļūdas, kurām bija jānotiek, lai cilvēce varētu attistīties.

Izmantotā literatūra

1.      G. Kurlovics “Pasaules vēsture II daļa. Viduslaiki”

2.      A. Rubenis “Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā” I un II daļa

3.      Энциклопедия для детей “Всемирная история”

4.      А. Гуревич “Средневековый мир”