Izvarošanas izmeklēšanas mūsdienu problēmas

IEVADS.

            Mana izvēlētā diplomdarba tēma ir: ” Izvarošanas izmeklēšanas mūsdienu problēmas.” Izvarošanas problēma ir aktuāla ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē. Tā kā izvarošana skar cilvēka intīmās dzīves sfēru, tad par to atklāti tiek runāts visai maz.

Strādājot par izziņas inspektori Tukuma rajonā, esmu veikusi pirmstiesas izmeklēšanu arī vairākās izvarošanas lietās un saskārusies ar problēmām, kuras rodas izmeklēšanas gaitā, tādēļ mans diplomdarba mērķis ir padziļināti izpētīt izvarošanas veicinošos apstākļus, likumsakarības, sekas, kuras rodas šī nozieguma rezultātā, kā arī izvarošanas izmeklēšanas un pierādīšanas problēmas.

Diplomdarbam ir sešas nodaļas, kurās ir ietverts izvarošanas vispārīgais – krimināltiesiskais, kriminoloģiskais un kriminālistiskais raksturojums, krimināllietas ierosināšanas problēmas un tajā pierādāmie apstākļi, izvarošanas tipveida situācijas, versiju izvirzīšana un pārbaude, sākotnējo un neatliekamo izmeklēšanas darbību izdarīšanas taktika izvarošanas lietās, kā arī izvarošanas problēmas un to iespējamie risinājumi. Diplomdarba izstrādē tika izmantoti pirmstiesas izmeklēšanas prakses materiāli un statistikas dati.

I. IZVAROŠANAS VISPĀRĪGAIS RAKSTUROJUMS.

1. KRIMINĀLTIESISKAIS RAKSTUROJUMS.

            Kriminālatbildība par izvarošanu ir reglamentēta Latvijas KL XVI nodaļā “ Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību”, 159.pantā. Šī panta 1.daļā paredzēta kriminālatbildība par dzimumsakariem, lietojot vardarbību, draudus vai cietušās bezpalīdzības stāvokli /izvarošanu/.

Panta 2, un 3.daļa satur kvalificējošas pazīmes;

2.d. ja izvarošanu izdarījusi persona, kas jau agrāk ir izdarījusi izvarošanu, vai ja to izdarījusi personu grupa, kā arī par nepilngadīgās izvarošanu.

3.daļa ja izvarošana ir izraisījusi smagas sekas, kā arī par mazgadīgās izvarošanu.

Izvarošanas objekts ir sievietes dzimumbrīvība. Kā papildus objekts var būt cietušās veselība, ja izvarošana ir saistīta ar vardarbību, vai ja cietusī ir mazgadīga vai nepilngadīga persona - tiek apdraudēta viņas normāla fiziska un garīga attīstība. Izvarošana tāpat vienmērt ir saistīta ar cietušās goda un cieņas aizskārumu. Par cietušo no izvarošanas var būt tikai sieviešu dzimuma persona, neatkarīgi no viņas vecuma / kas gan var ietekmēt nodarījuma kvalifikāciju/, viņas attiecībām ar vainīgo personu un citiem apstākļiem.

No objektīvās puses / KL 159,p. 1.d. smags noziegums, 2.un 3.d. sevišķi smags noziegums ir aktīva rīcība, kad vīrietis stājas dzimumsakaros ar sievieti pret pašas gribu vai bez viņas ziņas, pārvarot cietušās pretošanos ar vardarbību, tās draudiem vai izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli.

Ar vardarbību jāsaprot tāda fiziska vai psihiska cietušās ietekmēšana, kuras rezultātā viņai tiek nodarītas fiziskas vai morālas ciešanas. Vardarbība var izpausties kā cietušās sasiešana, sišana, piekaušana žņaugšana, dažāda smaguma miesas bojājumu nodarīšana. Ja lietotās vardarbības rezultātā cietušajai nodarīti viegli vai vidēja smaguma miesas bojājumu bez kvalificējošiem apstākļiem, nodarījums kvalificējams pēc KL 159.p.1.d., jo tās dispozīcija aptver tāda smaguma kaitējuma nodarīšanu cietušās veselībai.

Ar draudiem, kas tiek izmantoti kā līdzeklis, lai pārvarētu cietušās pretošanos un panāktu dzimumattiecības ar viņu, saprot mutiski vai citādā veidā izteiktu cietušās personas iebaidīšanu nenovēršami pielietot vardarbību pret viņu vai viņai tuviem cilvēkiem /radiniekiem un ģimenes locekļiem citām personām, kurām ir dārga cietušās dzīvība un veselība/. Draudiem pēc sava rakstura jābūt tādiem, lai cietusī tos uztvertu kā reālus un realizējamus nekavējoties Draudus var izteikt mutiski, ar žestiem, demonstrējot ieroci utt. Cietusī nevienmēr pareizi izvērtē draudus kā psihisku vardarbību, pakļaujošu noziedznieka varai. Piemēram draudi iznīcināt cietušās īpašumu vai viņu apkaunojošu baumu izplatīšanu /šantāža/ nav uzskatāmi par draudiem pielietot vardarbību. Arī draudi pielietot fizisku vardarbību nākotnē parasti nenostāda, sievieti bezizejas situācijā.

Ar izvarošanu, izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, jāsaprot gadījumi, kad cietusī persona sava psihiskā vai fiziskā stāvokļa dēļ /fiziski trūkumi, mazgadība, psihiskas dabas traucējumi, cits slimīgs vai nemaņas stāvoklis, kā arī cietušās atrašanās smagā alkohola vai narkotisko vielu reibuma stāvokli/ nav varējusi saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi vai nav varējusi vainīgajam pretoties, un viņš, stājoties dzimumattiecībās, apzinājies, ka cietusī atrodas tādā bezpalīdzības stāvoklī.

No subjektīvās puses, izvarošana ir tīšs noziedzīgs nodarījums, kuru raksturo tikai tiešs nodoms - vainīgais apzinās, ka stājas dzimumsakaros ar sievieti pret viņas gribu vai bez viņas ziņas un vēlas tieši šādā veidā apmierināt savas dzimumtieksmes.

Izvarošanas subjekts ir pieskaitāma vīriešu dzimuma persona, kas sasniegusi 14 gadu vecumu.

Sods par izvarošanu ir bargāks, ja izvarošanu ir izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi izvarošanu, tātad atkārtoti, ja izvarošanu izdarījusi personu grupa, ja izvarota ir nepilngadīgā vai mazgadīgā, vai, ja izvarošana ir izraisījusi smagas sekas.

Izvarošana ir uzskatāma par atkārtotu neatkarīgi no tā, vai vainīgais ir sodīts par agrāk izdarīto noziegumu, kā arī neatkarīgu no tā, vai izdarītās izvarošanas ir bijušas pabeigtas un vai vainīgais ir bijis nozieguma izdarītājs vai līdzdalībnieks. Noziegumu nevar uzskatīt par atkārtotu, ja sodāmība par agrāk izdarīto nodarījumu vainīgajam dzēsta, noņemta amnestijas, apžēlošanas vai citādā likumā paredzētā kārtībā, kā arī, ja saskaņā ar KL 56.pantu ir iestājies kriminālatbildības noilgums vai saskaņā ar 62.pantu - notiesājoša sprieduma izpildes noilgums. Neveidosies atkārtotība arī tad, ja par pirmo izvarošanas, kurā saskatāmas KL 159.p.1.d. pazīmes, nav iesniegta cietušās sūdzība, vai arī, ja noziedzīgās darbības ar vienu un to pašu personu izdarītas vairākkārt, vienā vai dažādās vietās, taču laika ziņā nav bijis ilgāks pārtraukums. Šādā gadījumā kvalifikāciju ietekmē vainīgā nodoma vienotība atšķirībā no atkārtotas izvarošanas, kad katram nodarījumam raksturīgs no jauna radies nodoms.

Ja izdarītas divas vai vairākas izvarošanas, atbildība par kurām paredzēta KL 159.p. dažādās daļās, un ne par vienu persona agrāk nav sodīta, nodarījums jākvalificē tikai pēc tās panta daļa, kurā paredzēta atbildība par smagāko nodarījumu, uzrādot visas kvalificējošās pazīmes.

Ja vainīgais izdarījis vairākas izvarošanas, no kurām vienā gadījumā izdarīts noziedzīgā nodarījuma mēģinājums vai bijusi līdzdalība tajā, bet citos - pabeigts noziegums, nodarījums kvalificējams kā pabeigts, bez atsauces un KL pantu.

Pēc KL 159.p.2.d. kvalificējama izvarošana izdarīta personu grupā, tas ir, ja izvarošanu ir izdarījušas divas vai vairākas personas. Iepriekšēja vienošanās izvarošanas izdarīšanai grupā nav obligāta.

Par līdzizdarītājiem atzīstamas arī tās vīriešu dzimuma personas, kuras, kaut arī pašas izvarošanu nav izdarījušas, tomēr pielietojušas pret cietušo vardarbību vai tās piedraudējumu, vai arī citādi ietekmējušas viņu ar nolūku pārvarēt cietušās pretestību, lai atvieglotu dzimumakta izdarīšanu citiem. ja šādas pašas darbības ir izdarījušas sievietes, viņu nodarījums kvalificējams kā līdzdalība, atkarībā no formas pēc KL 20.panta 2.daļas - par nozieguma organizēšanu; 3.daļas - par uzkūdīšanu, jeb 4.daļas - par atbalstīšanu. Kā izvarošana grupā jākvalificē nodarījums arī gadījumos, kad tiesai nodod tikai vienu, bet pārējie līdzdalībnieki pie atbildības nav saukti nav saukti.

Nepilngadīgās izvarošanu var kvalificēt pēc KL 159.panta 2.daļas, ja cietusī ir vecumā no 14 līdz 18 gadiem. No subjektīvās puses šai gadījumā obligāti jākonstatē, ka vainīgais zinājis, ka izdarījis noziegumu pret nepilngadīgo.

Par mazgadīgu uzskatāma persona, kura nav sasniegusi 14 gadu vecumu. Lai sauktu pie kriminālatbildības par mazgadīgās izvarošanu, obligāti jākonstatē, ka vainīgais apzinājies, ka veic vardarbīgu dzimumaktu ar meiteni, kura nav sasniegusi 14 gadu vecumu, vai apzināti pieļāvis, ka cietusī ir mazgadīga. ja vainīgais maldījies cietušās patiesajā vecumā, cietušās nepilngadība vai mazgadība vien nevar būt par pamatu vainīgā darbību kvalificēšanai pēc KL 159.panta 2.vai 3.daļas..

Ar smagām sekām KL 159.panta 3.daļas nozīmē, vai sevišķi smagām sekām KL 159.p.4.daļas nozīmē, saprot cietušās nāvi, pašnāvību vai tās mēģinājumu, smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Ja izvarošanas gaitā cietušajai tiek nodarīti smagi miesas bojājumi bez paliekošām sekām, nodarījums jākvalificē kā izvarošana un kā noziedzīgs nodarījums pret veselību pēc KL 125.p. Ja cietušajai izvarošanas procesā nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi pastiprinošos apstākļos, nodarījums kvalificējams pēc KL 159.p. attiecīgās daļas un 126.p.2.daļas. Slepkavība, kas saistīta ar izvarošanu kvalificējama kā divu patstāvīgu noziegumu kopība pēc KL 159.p. attiecīgās daļas un 117.panta 7.punkta. Gadījumos, kad izvarošana izraisījusi smagas sekas, jākonstatē cēloņsakarība starp izvarošanas faktu un sekām, kuras ar to saistītas.

Izvarošana ir formāls sastāvus un uzskatāma par pabeigtu ar dzimumakta uzsākšanas brīdi.

Ja izvarošana nav novesta līdz galam, jānoskaidro kādu iemeslu pēc tas ir noticis, vai tas ir bijis no vainīgā neatkarīgu iemeslu pēc, jeb viņš labprātīgi atteicies no izvarošanas izdarīšanas līdz galam. Lai to noskaidrotu, vispirms ir jāprecizē vainīgā sākotnējais nodoms izdarīt dzimumaktu pret cietušās gribu, ja nodoms nav bijis, nevar runāt ne par labprātīgu atteikšanos no izvarošanas, ne arī par izvarošanas mēģinājumu. Nodarījumu nevar kvalificēt kā mēģinājumu, ja personai bija visas iespējas noziegumu novest līdz galam, taču viņš to nedarīja. Šajā gadījumā nodarījums kvalificējams kā labprātīga atteikšanās no izvarošanas.[1]

2. KRIMINALOĢISKAIS RAKSTUROJUMS.

Izvarošana / latīniski rapere- paņemt ar varu/ pasaules valstu likumdošanā tiek definēta kā piespiedu dzimumsakari pret sievietes gribu. Ilgu laiku pastāvēja cita definīcija - izvarošana ir piespiedu dzimumsakari starp vīrieti un sievieti, kura nav viņa sieva, bez sievietes piekrišanas, kas automātiski izslēdza no izvarošanu upuru loka precētas sievietes, kuras nevarēja iesūdzēt tiesā savus vīrus par vardarbību pret viņām. Izvarošana ir vardarbīgs noziegums, jo vēršas pret sievietes dzimumneaizskaramību, veselību.

Noziedznieka kriminaloģiskais portrets.

Izvarotāja kriminaloģiskais portrets sastāv no 3 daļām:

1. Sociāli demogrāfiskais rādītājs. Kā liecina statistika statistika, noziegumu vairumu izdara vīrieši seksuāli aktīvajā vecumā, t.i. no 16-40 gadiem, daudziem no viņiem vērojami dzimumfunkcijas traucējumi un tieši to esamība mudina noziedznieku arvien no jauna izdarīt noziegumus, lai tādejādi pārliecinātos par šo traucējumu turpināšanos, vai arī gūtu viņam tradicionālā veidā nesasniedzamu seksuālo apmierinājumu. Paaugstināta seksuāla aktivitāte ir raksturīga arī dažām psihopātijas formām, tādēļ starp izvarošanas subjektiem ir diezgan liels psihopātu skaits. Zināmu šo sabiedriski bīstamo darbību daļu izdara arī garīgi slimas personas, jo dažas psihiskās slimības izraisa hiperseksuālu stāvokli, piemēram eiforija vai maniakāls stāvoklis. Daudzi izvarošanas subjekti apzinās sev tīkamā dzimumapmierinājuma veida prettiesisko raksturu un tādēļ to visiem līdzekļiem cenšas to slēpt no tuviniekiem un apkārtējiem. Tomēr viņu vairums ilgi pirms nozieguma izdarīšanas to vai citu iemeslu dēļ nokļuvuši mediķu - psihiatru, psihoterapeitu, seksologu u.c. redzeslokā. Arī paziņas un radinieki viņa uzvedībā novērojuši zināmas dīvainības.

2.Uzvedības raksturojums. - Svarīgs jautājums, raksturojot personību, ir ziņas par personas uzvedību līdz pēdējā nozieguma izdarīšanai. Šeit galvenā ir informācija par agrāk izdarītiem noziegumiem. Izvarošanās recidīvs ir sastopams diezgan bieži. Dažkārt novirzes no psihiskām un seksuālām normām ir par pamatu tam, ka cilvēks izdara veselu nozieguma sēriju. Lielam vairumam no izvarotājiem ir raksturīga cietsirdība agresivitāte, nosliece uz sadismu, personības degradācijas elementi, primitīvisms un cinisms attiecībā pret dzimumattiecībām. Liels procents viņu vidū ir tiesāti par tāda paša vai cita veida noziegumiem.[2]

N. P. Jablokovs pēc viņu uzvedības izvarotājus var iedala vairākos tipos:

1. Medenieku tips - “medī” nepazīstamas sievietes un uzbrūk pēkšņi piemērotos apstākļos, parasti, izvēlas tumšu, klusu, vientulīgu vietu, tumšu diennakts laiku.

2. Regresīvais tips - parasti izvaro meitenes vecumā no 7- 14 gadiem.

3. Pašapliecinošais tips- izvaro un pēc tam noslepkavo, lai pašapliecinātos u.c.[3]

3. Motivācijas sfēras raksturojums. Lai labāk noskaidrotu vardarbīgā noziedznieka personību, jānoskaidro nozieguma izdarīšanas motīvs. Noziegumu motīvu noskaidrošana ir grūts darbs. Izvarošanas motīvs parasti ir seksuālo vajadzību apmierināšana, ja izvarotājs to nespēj parastā veidā.

Izpētot statistikas rādītājus, redzam, ka izvarošanu dinamika relatīvi nemainās. Izpētot statistikas rādītājus Latvijas Republikā laika periodā no 1990. gada - 1999. gadam, redzam, ka reģistrētie izvarošanas gadījumi svārstās no 83 - 1998. gadā līdz 160 1991. gadam. Šie statistikas rādītāji parāda, ka nav vērojama ne īpaša izvarošanu skaita palielināšanās, nedz arī samazināšanās / skat. pielikumu Nr.1.

Salīdzinot statistikas rādītājus par atklātajām izvarošanām šajā pašā laika periodā, redzam, ka ievērojami ir palielinājies atklāto noziegumu skaits pēdējos trijos gados un 1997. gadā sasniedzis pat 84 %./piel. Nr.2/.

Apskatot izvarošanas ikmēneša dinamiku, secinam, ka vislielākais izvarošanas skaits ir reģistrēts vasaras mēnešos./ piel. Nr.3/.

Visvairāk izvarošanas ir notikušas Latvijas lielākajās pilsētās Rīgā, Jūrmalā. Liepājā, Jelgavā, mazāk nelielajos lauku rajonos. Kā uzskatāmi parāda tabula / pielikums Nr.4/ dažos gados atsevišķos lauku rajonos nav reģistrēta neviena izvarošana. Taču jāatceras, ka salīdzinot ar citiem noziegumu veidiem izvarošanā ir vislielākā latentā noziedzība, un lielākā daļa noziegumu nenonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā.

2000. gada 9 mēnešos Latvijā reģistrēti 96 izvarošanas gadījumi. 1999. gadā attiecīgajā laika periodā reģistrēti 84 izvarošanas gadījumi, tātad šogad izvarošanu skaits ir palielinājies par 12%. 2000. gada 9 mēnešos ir atklātas ir 69% reģistrēto izvarošanu, bet 1999. gada 9 mēnešos atklāto izvarošanu skaits sastāda 59,5%, tātad šogad atklāšanas procents ir palielinājies par 9,5%./ pielikums Nr.5/.

3. KRIMINĀLISTISKAIS RAKSTUROJUMS.

Izvarošana ir sabiedriski bīstama seksuālas dabas darbība, kas apdraud sievietes dzimumbrīvību, fizisko un garīgo veselību, kā arī, ja izvarota mazgadīgā vai nepilngadīgā, viņas normāla seksuālā attīstība. Katrs vardarbības veids atstāj pēdas uz cietušās drēbēm, ķermeņa, notikuma vietā. Izvarošanas gadījumā uz cietušās ķermeņa var palikt dažāda rakstura un smaguma pakāpes miesas bojājumi, bioloģiska rakstura pēdas /sperma, asins u.c./, apģērba bojājumi, savukārt notikuma vietā var atrast bioloģiska rakstura pēdas, pēdas, kuras liecina par cietušās pretošanos noziedzniekam, kā arī dažādas trasoloģiskās pēdas - apavu, transporta līdzekļu, dažādu nozieguma izdarīšanas rīku u.c.

Nozieguma slēpšanas paņēmieni . Nozieguma pēdu slēpšanas paņēmienu vispārīgais raksturojums sevī ietver tipiskākos pēdu slēpšanas paņēmienus, to izplatības raksturojumu, to noziedznieku raksturojumu, kuri šos paņēmienus izmanto. N. P. Gutermans kā izplatītākos pēdu slēpšanas gadījumus izvarošanas lietās nosauc šādus:

1. Nepatiesu liecību sniegšana. Lielākā daļā gadījumu nepatiesas liecības ir sniedz aizdomās turētie, taču ir daudz gadījumu, kad nepatiesas liecības sniedz cietušās /apmelojums/, kā arī liecinieki /piem. lai nodrošinātu alibi aizdomās turētajam/.

2. Cietušo un liecinieku ietekmēšana. Visbiežāk tā ir cietušo iebiedēšana, arī uzpirkšana. Arī manā praksē, izmeklējot izvarošanas lietas, vairākkārtīgi ir nācies sastapties ar gadījumiem, kad cietušās atsakās no savas iepriekš sniegtās liecības, pamatojot to, ka dzimumakts ir noticis ar viņu piekrišanu un ir zināma informācija, ka cietušās ir uzpirktas.

3. Izvarošanas objektīvās puses īpatnības. Nozieguma izdarīšanas veids sevī ietver arī izvarošanas izdarīšanas vietu un laiku. Lielākā daļā gadījumu izvarošanas tiek izdarītas vientulīgā vietā, laikā, kad cietusī un noziedznieks tur atrodas vieni un nav aculiecinieku. Nereti cietusī neredz vai neiegaumē noziedznieka ārieni. Tādēļ, lai noziegumu atklātu, galvenā nozīme ir pēdām. To apzinās arī noziedznieks un tādēļ pēc nozieguma izdarīšanas cenšas pēdas slēpt, jeb iznīcināt - nomainot apģērbu, iznīcinot to, izmazgājot traipus.

4. Viltus alibi. parasti noziedznieks savu alibi cenšas nodrošināt neatsaucoties uz konkrētu cilvēku, kurš varētu alibi apstiprināt. Biežāk noziedznieks paskaidro, ka nozieguma izdarīšanas laikā atradies vietā, kur apgrozās daudz cilvēku /parku, tirdzniecības vietas u.c./ .

5. Maskēšanās. Ir sastopami vairāki maskēšanās veidi:

- izmantojot dažādus ieganstus un cietušās uzticēšanos un nezināšanu aizvilina viņu uz vientulīgu vietu un izdara noziegumu /piem. lūdz palīdzību./.

- maina ārieni, visbiežāk noziedznieks to dara pēc izvarošanas /nodzen ūsas, ataudzē bārdu, uzliek brilles u.tt./. Dažkārt ārieni maina arī pirms nozieguma izdarīšanas - uzliek cepuri, brilles. uzvelk masku, maina balsi utt./

6. Pēc nozieguma izdarīšanas noziedznieks cenšas pēc iespējas ātrāk pamest notikuma vietu.

7. citi nozieguma pēdu slēpšanas paņēmieni. Praksē sastopami arī tādi pēdu slēpšanas paņēmieni kā izvarošanas izdarīšanas rīku, līdzekļu paslēpšana, nekrimināla notikuma inscenējums, cita nozieguma inscenējums, atteikšanās sniegt liecību.[4]

Cietušās raksturojums. Statistika rāda, ka izvarotas tiek sievietes praktiski jebkurā vecumā, tas lielā mērā ir atkarīgs no izvarotāja nosliecēm, vai viņu interesē mazas meitenes vai jau padzīvojošas sievietes. Liela nozīme ir arī cietušās dzīvesveidam, izturēšanās veidam. visbiežāk par izvarošanas upuriem kļūst sievietes ar izaicinošu uzvedību un ārieni. Dažkārt sievietes ar izaicinošo, seksuālo apģērbu, koķetēšanu neapzināti, taču dažkārt arī apzināti izaicina vīriešus, ļaujot nojaust, ka viņi varēs panākt fizisku tuvību ar viņu. Tas protams neattaisno izvarošanu, taču ir kā noziegumu veicinošs apstāklis.

Piemēram: 2000. gadā Tukuma rajona Policijas pārvaldē tika ierosināta krimināllieta par to, ka Guntars P. izvarojis 17-gadīgo Jeļenu K. No lietas materiāliem redzams, ka 2000. gada augustā Guntars P. uzaicinājis Jeļenu K. ar automašīnu aizbraukt uz Jūrmalu izklaidēties, kam viņa piekritusi. Jūrmalā iedzēruši, labi pavadījuši laiku, skūpstījušies. Jeļena piekritusi aizbraukt uz Guntara P. dzīvokli, kur notikusi izvarošana. Pierādījumi liecina, ka izvarošana patiešām bijusi, taču Jeļenas K.Uzvedība pirms izvarošanas bija kā nozieguma veicinošs apstāklis.

Nozieguma motīvi. Visbiežāk izvarošanas motīvs ir vēlme apmierināt savu dzimumtieksmi, taču ir sastopami arī citi nozieguma motīvi, kā piemēram, atriebība. Ja izvarošanu ir izdarījis nepilngadīgais, tad nereti tas tiek darīts aiz ziņkārības, vai vēlēšanās parādīt sevi kā “īstu vīrieti “.

Izvarošanu veicinošie apstākļi. Jau minēju, ka izvarošanu veicinošs apstāklis var būt cietušās uzvedība, tāpat arī uzticēšanās svešiniekiem, īpaši, ja tiek izvarota nepilngadīgā, bieži ir gadījumi, kad viņa tiek aizvilināta uz vietu, kur notiek izvarošana Tāpat veicinošs apstāklis ir noziedznieka personības veidošanās, seksuālas novirzes, nepareiza audzināšana u.c. Kā veicinošu apstākli var minēt arī neapgaismotās ielas, parkus skvērus, tādēļ jāpadomā, vai uztaupīšanas rēķina mēs nenodarām daudz lielāku kaitējumu cilvēku veselībai, neveicinām noziegumus.

II. KRIMINĀLLIETAS IEROSINĀŠANA UN PIERĀDĀMIE APSTĀKĻI.

Izvarošana ir noziegums, kas dziļi skar intīmo sfēru un ziņu par notikušo izvarošanu publiskošana var nodarīt jaunu morālu traumu cietušajai, tādēļ likumdevējs ir paredzējis, ka krimināllietu par izvarošanu, kas paredzēta Latvijas KL 159.p.1.d. var ierosināt tikai pēc cietušās sūdzības. Šādas lietas nevar izbeigt sakarā ar cietušās izlīgumu ar apsūdzēto un tiesvedība tajās notiek vispārējā kārtībā . Ja šādās lietās cietusī fizisku, psihisku trūkumu dēļ pati nevar izmantot šīs tiesības uz aizstāvību, prokurors var ierosināt krimināllietu arī bez cietušās sūdzības /Latvijas KPK 111.p.1.d./.

Krimināllietas par izvarošanu pastiprinošos apstākļos ierosina vispārējā kārtībā.

Par pamatu krimināllietas ierosināšanai ir pazīmes, kuras liecina par to, ka ir notikusi izvarošana. Ja šādas pazīmes nav acīmredzamas un jautājumu par krimināllietas ierosināšanu nevar izlemt nekavējoties uzreiz pēc pieteikuma par izvarošanu saņemšanas, tad 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas ir jāveic pārbaude, kuras laikā var apskatīt notikuma vietu, nozīmēt nepieciešamās ekspertīzes, pieņemt paskaidrojumus no cietušās un citām personām u.c. Šo 10 dienu laikā jāpieņem lēmums par krimināllietas ierosināšanu, bet ja tam nav pamata - lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu.

Izvarošanas raksturīga pazīme ir psihiska vai fiziska vardarbība pret cietušo ar mērķi apmierināt savas seksuālās vajadzības prettiesiskā veidā. Ņemot to vērā pastāv virkne apstākļu, kuri izmeklēšanas gaitā ir jāpierāda:

Nozieguma objektīvā puse:

- vardarbīga dzimumakta fakts ar cietušo /vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana parastā vai perversā veidā, vai arī izvarošanas mēģinājums/.

- vardarbības izpausme fiziskā vai psihiskā veidā /sitieni, roku sasiešana, žņaugšana, bezpalīdzības stāvokļa izmantošana, draudi tūlīt pielietot fizisku spēku/.

- izvarošanas vieta, laiks, veids.

Cietusī:

Cietušās raksturojums, viņas uzvedības raksturojums, ziņas par viņas attiecībām ar vīriešiem, alkohola lietošanu u.c.

Nozieguma subjekts:

- vīrietis, pieskaitāms, sasniedzis 14 gadu vecumu;

- noziedznieka raksturojums,

- noziedznieka dzīvesveids, attiecības ar sievietēm, kaitīgi ieradumi u.c.

Nozieguma subjektīvā puse:

- tieša nodoma izdarīt izvarošanu esamība;

- labprātīgas atteikšanās no izvarošanas fakta neesamība;

- noskaidrot, vai nav noticis izvarošanas mēģinājums;

- nozieguma motīvs / dzimumtieksmes apmierināšana, atriebība u.c./.

Citi apstākļi:

- atbildību mīkstinoši apstākļi /izvarošanu izdarījis, būdams nepilngadīgs, pieteikšanās par vainīgu, vaļsirdīga atzīšanās, aktīva palīdzība izmeklēšanai u.c.

- atbildību pastiprinoši appstākļi /izvarošana kvalificētos apstākļos, agrāk izdarīts noziegums, ja noziegums izdarīts grupā, vai pret personu, izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli vai vecuma nevarību u. c./.

- izvarošanu veicinoši apstākļi.- vai cietušajai bija iespējamība aizbēgt vai pasaukt palīdzību;

- ja izvarošana nav izdarīta līdz galam, vai reāli pastāvēja iespējamība to pabeigt;

- cietušās un aizdomās turētā savstarpējās attiecības.

III. IZVAROŠANAS TIPVEIDA SITUĀCIJAS.

Atkarībā no sākotnējās informācijas,. izšķir vairākas tipiskās situācijas, no kurām ir atkarīga neatliekamo izmeklēšanas darbību secība un būtība.

1. Vainīgā persona notverta nozieguma realizācijas brīdī vai tūlīt pēc tā.

Galvenais izmeklēšanas mērķis šajā situācijā ir fiksēt visus nozieguma fakta un aizturētā vainas pierādījumus. Neatliekamās darbības: Aizdomās turētās personas kratīšana un aplūkošana, nolūkā uz viņa ķermeņa, drēbēm konstatēt nozieguma pēdas, cietušās aplūkošana un notikuma vietas apskate tādā pat nolūkā, esošo liecinieku fiksācija un eventuālo liecinieku meklēšana, cietušās pratināšana, aizdomās turētā pratināšana par izdarīto un iespējamām analogām darbībām pagātnē /sakarā ar pēkšņuma momentu tas bieži vien dod labus rezultātus/; kratīšana aizturētās personas dzīves un uzturēšanās vietās ar mērķi atrast pierādījumus, iespējams pierakstus par analogiem iepriekšējiem noziegumiem; liecinieku pratināšana. Turpmākā izmeklēšanā pratinot tuviniekus, kaimiņus, kolēģus, jānoskaidro aizdomās turētā personība, viņa vispārējā un seksuālā uzvedība; jānosaka viņa psihiatriskā kā arī medicīniskā ekspertīze, ar nolūku noskaidrot pieskaitāmību, kā arī iespējamās novirzes psihiski seksuālajā sfērā,; cietušās medicīniskā ekspertīze un tml.

2.Par izvarošanu paziņo pati cietusī vai aculiecinieki. Kā pirmo neatliekamo izmeklēšanas darbību ir jāveic cietušās pratināšana, notikuma vietas apskate; cietušās apģērba izņemšana un apskate; cietušās aplūkošana. Gadījumos, ja cietusī par izvarošanu paziņo uzreiz pēc notikuma, vēlams uzreiz viņu īsi nopratināt, lai iegūtu ziņas par vainīgo un uzsākt tā meklēšanu “pa karstām pēdām”. Pēc tam vēlams veikt notikuma vietas apskati un nopratināt cietušo sīkāk.

Ja cietusī vai liecinieki vienlaicīgi norāda uz vainīgo, tad jāveic aizdomās turētā aizturēšana un pratināšana, viņa apģērba izņemšana un apskate, kā arī aculiecinieku nopratināšana, taču šādā situācijā jāpārliecinās vai notikums ir noticis, ja ir vai tam ir nozieguma pazīmes. Pratinot cietušo un veicot citas sākotnējās izmeklēšanas darbības, jāatceras, ka pārbaudāmais notikums var būt apruna. Ja nozieguma notikums neizraisa šaubas, kā arī nepārprotams, ka to ir izdarījusi pieteikumā minētā persona, nekavējoties jāveic viņa aplūkošana, nolūkā uz viņa ķermeņa atrast izvarošanai raksturīgas pēdas, kā arī kratīšana viņa dzīves un uzturēšanās vietās, ekspertīžu nozīmēšana u.c.

3.Saņemot informāciju par izvarošanu, nozieguma subjekts nav zināms. Sākotnējo un neatliekamo izmeklēšanas darbību galvenais uzdevums ir nodrošināt noziedznieka aizturēšanu ceļā no notikuma vietas, kā arī atrast, fiksēt un izņemt visus iespējamos pierādījumus viņa vainas pierādīšanai.

Šādas darbības ir notikuma vietas apskate, kur vēlams izmantot dienesta suni, lai noskaidrotu virzienu, kurā devies noziedznieks. Ja ir norāde uz noziedznieka aptuveno dzīves vietu, tas vērā ņemami atvieglo operatīvās grupas darbu. Tālāk jāveic cietušās personas aplūkošana un tiesu medicīniskā ekspertīze, viņas un liecinieku pratināšana. Pratināšanā liela uzmanība jāpievērš noziedznieka ārienes pazīmju noskaidrošanai. Ja informācija saņemta tūlīt pēc nozieguma notikuma, vienlaikus ar šīm darbībām kriminālpolicijai jāveic attiecīgie meklēšanas pasākumi, lai noziedznieku aizturētu notikuma vietas apkārtnē vai ceļā no tās. Visos gadījumos jāveic kriminālmeklēšanas pasākumi ar mērķi noskaidrot vēl nezināmus lieciniekus.

Visa sākotnējās darbībās iegūtā informācija par noziedznieka pazīmēm un viņa uzvedības un rīcības īpatnībām jāizmanto uzdevuma sastādīšanai ar nolūku pārbaudīt, vai kriminālajā reģistrācijā un operatīvajā uzskaitē nav ziņu par analoģisku noziegumu vai noziedznieku. Šī informācija jāizmanto arī konsultējoties ar speciālistiem medicīnā un psihiatrijā, kā arī līdzīgu noziedznieku meklēšanā starp medicīnas iestāžu pacientiem.

Visbiežāk vainīgo peronu izdodas noskaidrot operatīvās detektivēšanas ceļā/ dažreiz vainīgā sazīmēšanas interesēs piedaloties arī cietušajai vai attiecīgi apmācītai un attiecīgi ekipētai policijas darbiniecei noziedznieka pievilināšanas nolūkos/ iespējamās noziedznieka uzturēšanās vietās, kā arī policijas darbiniekiem, bet itin bieži arī iedzīvotājiem, sazīmējot viņu pēc izplatītā vai televīzijā demonstrētā kompozicionālā portreta.

IV. VERSIJU IZVIRZĪŠANA UN PĀRBAUDE.

Tālākās izmeklēšanas plānošanā primāra loma ir versiju izvirzīšanai un pārbaudei. Izmeklēšanas plānā jānorāda visas iespējamās versijas un to pamatojums un izmeklēšanas virziens. Izvarošanas gadījumā tipiskākās versijas ir šādas.

1.Izvarošana patiešām notikusi apstākļos, uz kuriem norāda cietusī.

Pārbaudot ziņas un apstākļus, par kuriem cietusī ir minējusi pieteikumā, tās ir apstiprinājušās, arī, notikuma vietas apskatē tiek konstatēts, ka apstākļi, tur atrastās un izņemtās pēdas, kā arī cietušajai vai aizdomās turētajam konstatētie miesas bojājumi atbilst cietušās izklāstījumam un nozieguma raksturam, ir pamats izvirzīt versiju, ka izvarošana ir notikusi apstākļos, uz kuriem norāda cietusī.

2. Ir bijis viltus ziņojums par izvarošanu, vai to ir inscenējusi pati cietusī vai viņas uzdevumā to ir izdarījuši citi.

Izvarošanu izmeklēšanā nereti rodas šaubas par ziņojuma patiesumu un tiek izvirzīta versija par izvarošanas inscenējumu.

Sievietes, kuras iesniegušas viltus ziņojumu, dažkārt, lai ziņojumam piešķirtu ticamību, pašas sev nodara miesas bojājumus, saplēš veļu, notraipa to ar menustrālajām asinīm vai asinīm no brūcēm, kuras radušās pašrocīgi nodarīto miesas bojājumu rezultātā, bet dažkārt nosauc lieciniekus, kuri it kā dzirdējuši cietušās palīgā saucienus, vai arī redzējuši kā notikusi izvarošana.

Lai veiksmīgi atmaskotu izvarošanas inscenējumu, svarīgi ir noskaidrot motīvus pēc kuriem ir vadījusies viltus ziņojuma iesniedzēja. Samērā bieži ir gadījumi, kad iesniegumu par izvarošanu iesniedz sievietes, kuras ir pametuši vīrieši un tādejādi cenšas viņiem atriebties vai atjaunot attiecības, pasakot, ka ir izvarotas. Dažkārt šo sieviešu mērķis ir tādejādi piespiest vīrieti apprecēt sevi.

Nepatiesus ziņojumus mēdz iesniegt arī sievietes, kuras ir labprātīgi stājušās dzimumattiecībās ar vīrieti, taču ir pieķertas un tādēļ, lai sevi attaisnotu, paziņo, ka ir izvarotas. Nepatiesus ziņojumus iesniedz arī lai apmelotu, kā arī šantāžas vai izspiešanas nolūkā.

Versija par nozieguma inscenējumu bieži vien tiek izvirzīta jau pēc pirmās cietušās nopratināšanas. Par pamatu šādas versijas izvirzīšanai var būt apstākļu, par kuriem ziņo cietusī neatbilstība izvarošanai, kā arī cietušās uzvedība ir neatbilstoša situācijai. Ja cietusī nav pilngadīga, aizdomīga varētu būt nozieguma apstākļu precīzs un izsmeļošs izklāsts.

Ja iesniedzējas pratināšanas procesā rodas šaubas par viņas liecību patiesumu, nav vēlams tūlīt, ja tam nav neapgāžamu pierādījumu, censties noskaidrot patiesību. Nepamatots un nepiemērotā laikā veikts mēģinājums novērst jebkuras šaubas var novest pie visnotaļ nevēlamām sekām- ja iesniegums ir bijis patiess, tad uzmācīga pārjautāšana par vieniem un tiem pašiem apstākļiem cietušo var novest pie aizdomām, ka pratinātājs viņu par kaut ko tur aizdomās un var gadīties, ka viņa noslēgsies un tālākais pratināšanas process būs izjaukts. Bet, ja iesniegums patiešām ir nepatiess, iesniedzēja var saprast, kur tieši ir viņas apgalvojumu vājās vietas un darīt visu, lai traucētu patiesības noskaidrošanu, tādēļ pirmajā pratināšanā apstākļus vēlams piefiksēt tā kā stāsta iesniedzēja, īpašu uzmanību pievēršot detaļām. Pabeidzot pratināšanu jāuzsāk iegūto ziņu pārbaude. To varētu sākt ar notikuma vietas apskati. Apskatē jāpievērš uzmanība vai notikuma vietas apstākļi sakrīt ar tiem apstākļiem, par kuriem liecinājusi cietusī. Ja tas tā nav, ir pamatotas aizdomas, ka ir sniegtas nepatiesas liecības.

Ja iesniedzēja apgalvo, ka izvarošanas laikā viņai ir nodarīti miesas bojājumi, jānozīmē tiesu - medicīniskā ekspertīze. Tā palīdzēs noskaidrot vai uz ķermeņa atrodas pēdas, kas liecina par sveša fiziska spēka pielietošanu, vai sakrīt šo pēdu rašanās laiks ar izvarošanas notikuma laiku, vai miesas bojājumus cietusī sev nav nodarījusi pati. Pati sev miesas bojājumus sieviete parasti izdara ar nagiem vai asiem priekšmetiem /adatu, saspraudi, sasistu stiklu, žileti u.c./. Šīm pēdām ir specifisks raksturs un tiesu medicīnas eksperts tās var viegli atšķirt no miesas bojājumiem, kuri tiešām radušies izvarošanas rezultātā.

Nozīmīgu vietu starp izmeklēšanas darbībām, kuras palīdz atklāt nozieguma inscenējumu ir liecinieku nopratināšana, kuriem ir kaut kas zināms par iesniedzējas un aizdomās turamās personas savstarpējām attiecībām. Par viņu savstarpējām attiecībām var uzzināt arī no vēstulēm, dienasgrāmatām, fotogrāfijām, kas tiek izņemtas cietušajai vai aizdomās turētajai personai.

Svarīgi ir savākt cietušās personu raksturojošus datus, kā arī ziņas par viņas dzīvesveidu. Ja iesniedzēja piekopj amorālu dzīvesveidu, tas netieši var norādīt uz izvarošanas inscenējuma esamību.

Lai atklātu izvarošanas inscenējumu var veikt izmeklēšanas eksperimentu, ar kura palīdzību var noskaidrot, vai kāds varēja dzirdēt iesniedzēju, ja viņa patiešām būtu saukusi pēc palīdzības.

3.Izvarošanu ir izdarījusi persona, uz kuru norāda cietusī. Versijas par konkrētas personas piedalīšanos izvarošanā pārbaudi jāplāno tā, lai varētu noskaidrot:

1.Vai aizdomās turētais bijis notikuma vietā.

Aizdomās turētais nereti apgalvo, ka nav bijis notikuma vietā, un tāpēc izvarošanu nav izdarījis. Parasti šādos gadījumos aizdomās turēto uzrāda atpazīšanai cietušajai, lieciniekiem, tādā veidā pārbaudot viņa alibi. Taču ir gadījumi, kad cietusī uzbrucēju atpazīt nevar un tad viņa atmaskošana ir atkarīga no vairāku uzdevumu veiksmīgas atrisināšanas. Svarīgākie no tiem ir:

1. Vai aizdomās turētais nav atstājis pēdas notikuma vietā, uz apģērba, cietušās ķermeņa. Šajā gadījumā liela nozīme ir notikuma vietas apskatei, kuru vēlams izdarīt cietušās klātbūtnē, jo viņa precīzi var norādīt vietu, kur izdarīta izvarošana, kā arī precīzi paskaidrot notikuma apstākļus, pastāstīs, kur notikuma laikā atradies noziedznieks, norādīs virzienu, kurā viņš aizgājis. Tas palīdzēs noteikt notikuma vietas apskates robežas, precizēt iecirkņus, kuri jāapskata īpaši rūpīgi - centimetru pa centimetram, izmantojot lupu. Tieši tāda pieeja notikuma vietas apskatei dod iespēju atrast slikti redzamas pēdas, piemēram uz augsnes apģērba auduma atspoguļojumus.

Ja notikuma vietas apskate tiek veikta bez cietušās piedalīšanās, mērķtiecīgi to būtu atkārtot cietušās klātbūtnē.

Vērtīgu informāciju var iegūt no cietušās un viņas apģērba aplūkošanas un ekspertīzes. Šo pasākumu mērķis - atrast pēdas, kuras noziedznieks ir atstājis un noskaidrot šo pēdu atstāšanas laiku.

Tāpat ir jāizņem un jāizpēta cietušās zemnagu saturs. Zem nagiem cietušās pretošanās rezultātā var atrasties vainīgā ādas epidermas dziļāko slāņu šūnas, vainīgā apģērba šķiedras, vīriešu izcelsmes epitēlija šūnas, mati, asinis.

2. Vai mantas, priekšmeti vai to daļas, kuri atrasti notikuma vietā, nepieder aizdomās turētajam.

Šo uzdevumu parasti izpilda šīs mantas, priekšmetus vai to daļas uzrādot atpazīšanai, pie kam svarīgi ir ne tikai izdomāt kā tiks veikta uzrādīšana atpazīšanai, bet arī kam šīs mantas, priekšmetus uzrādīt. Tādēļ vispirms jānoskaidro personu loks, kuras varēja redzēt pie aizdomās turētā atrastās mantas, priekšmetus. Kas būs šīs personas ir atkarīgs no katra konkrēta notikuma un atrasto priekšmetu rakstura. Parasti tie ir aizdomās turētā radinieki, kaimiņi, darbabiedri u.c. Taču ja tas ir intīma rakstura priekšmets, tad personas, kuras to ir redzējušas jāmeklē šaurākā lokā /sieva, mīļākā/. Pareiza šo personu noskaidrošana ir veiksmīgas priekšmetu uzrādīšanas atpazīšanai pamatā.

Gadījumā, ja atrasts nevis vesels priekšmets, bet gan tā daļa, liela loma ir savlaicīgas kratīšanas izdarīšanai un ekspertīzes nozīmēšanai.

Lietas piederību nereti iespējams noskaidrot pēc fotogrāfijām, videomateriāliem, kuros aizdomās turētais ir piefiksēts ar konkrēto lietu. Tādēļ rūpīgi ir jāizpēta aizdomās turētā un viņa paziņu fotoalbumi un videotēkas un gadījumā, ja tiek atrasti izmeklēšanu interesējoši fotouzņēmumi vai videoieraksti, tie jānosūta uz ekspertīzi kopā ar priekšmetiem, kuri tika atrasti notikuma vietā.

Nedrīkst atstāt neievērotu arī faktu, ka uz priekšmetiem, mantām, kuras atrastas notikuma vietā, nereti ir palikušas aizdomās turētā apģērba šķiedras, sviedru pēdas, siekalas, mati. Rūpīga šādu pēdu izpēte un ekspertīze var pierādīt šo priekšmetu piederību aizdomās turētajam.

3. Vai uz aizdomās turētā ķermeņa, apģērba nav pēdas, kas liecina par viņa atrašanos notikuma vietā.

Vispirms jāpārbauda vai uz aizdomās turētā apģērba, apaviem nav augsnes, dubļu pēdas, zāle no notikuma vietas. Tāpat uz viņa apģērba var atrasties cietušās apģērba šķiedras. Ja izvarošana notikusi telpā - tepiķa, dīvāna, gultas pārvalku šķiedras u.c. Atrisināt šo uzdevumu var ar aizdomās turētā apģērba, apavu ekspertīzi.

Aizdomās turētā apģērba un apavu apskati jāveic, ņemot vērā notikuma vietas apskates rezultātus. Jāņem vērā arī cietušās apģērba apskates, viņas aplūkošanas, pratināšanas rezultāti. Ja procesa virzītājs labi atceras notikuma vietas apstākļus un cietušās apģērba īpatnības, skaidri iztēlojas kā notikusi izvarošana, viņam būs skaidrs arī tas ko jāmeklē, kam jāpievērš lielāka uzmanība.

Gadījumos, kad jāpārbauda vai uz aizdomās turētā apģērba, apaviem nav augsnes pēdu no notikuma vietas, jānozīmē augsnes ekspertīze. Lai to varētu izdarīt no notikuma vietas jāizņem augsnes paraugi un to vēlams izdarīt jau notikuma vietas apskates laikā. Augsnes paraugus vēlams ņemt ne tikai no pēdām, bet arī no citām vietām, gan no augsnes virsējā, gan no dziļākie, slāņiem. Apskates protokolā jānorāda kādā stāvoklī augsne atradusies izņemšanas brīdī /sausa, mitra/. Visas šīs ziņas jāiesniedz ekspertam.

Ja aizdomās turētā apģērba apskates laikā uz tā ir konstatēta zāle augu valsts izcelsmes objektu ekspertīzi.

4. Vai pie aizdomās turētā nozieguma izdarīšanas brīdī bija priekšmeti un mantas, kuras ir redzējusi cietusī.

Apģērba, pulksteņa citu līdzi nēsājamo priekšmetu esamība pie aizdomās turētā, ja tos redzējusi cietusī, netieši pierāda to, ka viņš ir bijis notikuma vietā, un otrādi - šādu mantu neesamība rada šaubas par cietušās vārdu patiesumu. Lai to noskaidrotu efektīvs pasākums ir kratīšana aizdomās turētā dzīvesvietā. Bez šo priekšmetu meklēšanas ir jāmeklē arī fotogrāfijas, videoieraksti, kur aizdomās turētais redzams ar šiem priekšmetiem. Ja kratīšana nav devusi pozitīvus rezultātus, jāpārbauda vai šīs mantas aizdomās turētajam vispār ir bijušas, vai viņš tās nav kaut kur noslēpis vai iznīcinājis.

2. Fakta, vai aizdomās turētajam bijušas dzimumattiecības ar cietušo, noskaidrošana

Ja aizdomās turētais nenoliedz, ka ir bijis notikuma vietā, viņš bieži vien noliedz faktu, ka viņam ar cietušo ir bijušas dzimumattiecības. Tādā gadījumā ir jāpārbauda aizdomās turētā liecības un jākonstatē fakts, ka viņam ar cietušo dzimumattiecības tomēr ir bijušas.

Ja ir noticis dzimumakts arī uz vīrieša dzimumorgāniem, apģērba paliek pēdas, kas liecina par notikušo dzimumaktu. Ekspertīze var noteikt arī to, ka vīrietim ir bijis dzimumkontakts ar konkrētu sievieti. Šī uzdevuma veikšanai parasti tiek nozīmēta bioloģiska rakstura ekspertīze, kurā tiek izpētītas asins un spermas pēdas, ja tādas tiek atrastas, kā arī veikta aizdomās turētās personas aplūkošana, lai uz viņa ķermeņa, dzimumorgāniem vai apģērba atrastu pēdas, kas liecinātu par notikušo dzimumaktu.. Aizdomās turētā aplūkošanu jāveic pēc iespējas nekavējoties, tūlīt pēc viņa aizturēšanas, jo paejot ilgākam laikam pēdas var pazust vai aizdomās turētais pats tās var iznīcināt.

Svarīga loma ir aizdomās turētā pratināšanai, kuras laikā jānoskaidro vai pēdējo dienu laikā viņam ir bijušas dzimumattiecības, ja ir, tad ar ko. Ja aizdomās turētais noliedz, ka viņam izvarošanas dienā vai neilgi pirms tās ir bijušas dzimumattiecības, bet uz viņa ir atrastas pēdas, kas liecina, ka dzimumakts ir noticis, tas netieši pierāda viņa vainu. Protams, ja vainīgais norāda uz citu sievieti, viņa ir jāuzaicina uz ekspertīzi un ir arī jānopratina.

3. Pielietotās vardarbības un tās rakstura noskaidrošana.

Vardarbības un tās rakstura noskaidrošana sākas jau izmeklēšanas pirmajā etapā un turpinās arī tad, kad ir noskaidrota aizdomās turētā persona.

Aizdomās turētā pratināšanā jānoskaidro kur un kādos apstākļos viņš ticies ar cietušo, kādas starp viņiem ir attiecības, vai starp viņiem ir bijušas dzimumattiecības. Tālākā izmeklēšanā jānoskaidro vai vainīgais pret cietušo ir pielietojis fizisku vai psihisku vardarbību.

Gadījumos, kad cietušajai ir skaidri saskatāmi miesas bojājumi, saplēsts apģērbs un arī aizdomās turētajam ir konstatētas cīniņa pēdas, kuras sakrīt gan pēc rakstura, gan lokalizācijas, gan pēc rašanās laika, pierādīt fiziskas vardarbības pielietošana parasti nav grūti. Taču, ja pēdas, kas liecinātu par cietušās pretošanos nav redzamas, jāveic rūpīgs darbs pierādījumu vākšanā un analīzē, orientēšanās cilvēku psiholoģijā un prasme izprast cilvēku savstarpējās attiecības. Vēl sarežģītāk ir tad, ja aizdomās turētais nenoliedz, ka ir pielietojis fizisku spēku, taču nav to darījis, lai izdarītu izvarošanu, bet gan pārvarētu cietušās pretošanos, kuru viņš ir uztvēris kā parastu kautrību. Tādos gadījumos jānoskaidro:

1. Vai aizdomās turētajam bija pamats domāt, ka cietusī vēlas ar viņu stāties dzimumattiecībās labprātīgi?

2. Vai aizdomās turētā apgalvojumiem atbilst cietušās pretošanās raksturs?

Acīmredzami, ja cietusī mēģinājusi tikai uzbrucēju atgrūst, varbūt ir iespējama tikai nepareiza cietušās kautrības izpratne, bet, ja viņa ir kodusi, skrāpējusi, lai atvairītu uzbrukumu, tas skaidri norāda uz to, ka viņa nevēlas stāties dzimumattiecībās, un viennozīmīgi apgāž aizdomās turētā apgalvojumu

3. Vai aizdomās turētā apgalvojumiem atbilst veids, kādā viņš pārvarējis cietušās pretestību.

Grūti runāt par vienkāršu cietušās kautrību, ja piemēram, aizdomās turētais viņai aizbāzis muti, žņaudzis vai sitis. Tādu un līdzīgu faktu noskaidrošana, kaut arī miesas bojājumi nav konstatēti, liecina, ka izvarošana ir notikusi.

4. Vai aizdomās turētā apgalvojumam atbilst bojājumu raksturs un lokalizācija ?

Ja aizdomās turētajam ir saskrāpēta, seja, kakls vai citas atklātās ķermeņa daļas vai arī saplēstas drēbes, grūti ir noticēt tam, ka cietusī ir izlikusies vai vienkārši koķetējusi. Ja uz cietušās ķermeņa ir konstatēti miesas bojājumu, neticams būs aizdomās turētā apgalvojums, ka viņš vienkārši palīdzējis pārvarēt kautrību.

5. Vai aizdomās turētā apgalvojumam atbilst cietušās pretošanās intensitāte un ilgums.

Pretošanās ilgums un intensitāte dažkārt ir labs arguments, lai noskaidrotu cīniņa raksturu starp cietušo un aizdomās turēto. Stundas, bet dažkārt arī diennaktis, kad cietusī ir pretojusies uzbrucējam, pat ja šī pretošanās nav atstājusi nekādus bojājumus, liecina par viņas nevēlēšanos stāties dzimumattiecībās ar vainīgo, taču tas nav viennozīmīgi. Šo uzdevumu pareizi var atrisināt tikai noskaidrojot pielietotās vardarbības veidu un intensitāti, kā arī pretošanās veidu un intensitāti, kā arī virkni citus apstākļus, kurus apskatīšu vēlāk.

5. Vai aizdomās turētā apgalvojumam atbilst cietušās uzvedība cīniņa laikā?

Diez vai var noticēt, ka cietusī koķetē, piemēram, ja viņa sauc pēc palīdzības, lūdzās viņu utt. Šādu faktu noskaidrošana ir pretrunā ar aizdomās turētā apgalvojumu.

6. Vai aizdomās turētā apgalvojumam atbilst cietušās uzvedība un stāvoklis pēc dzimumakta?

Asaras, histērija vai depresīvs stāvoklis, vēlēšanās izdarīt pašnāvību liecina par pārdzīvotā patiesumu un ir nopietns iemesls neticēt aizdomās turētā apgalvojumam.

7. Ja cietusī izrādījusi nenozīmīgu pretošanos, vai tas ir aizdomās turētā fiziskā pārsvara dēļ?

Grūti ir pārmest trauslai sievietei, ka viņa nav izrādījusi aktīvāku pretošanos, ja viņai uzbrucis fiziski daudz spēcīgāks vīrietis. Teiktais attiecas arī uz grupveida izvarošanām. Ja cietusī neizrāda pretošanos, tad ne jau tāpēc, ka vēlētos stāties dzimumattiecībās ar vairākiem partneriem uzreiz, bet gan tāpēc, ka saprot pretošanās bezjēdzīgumu un citu izeju praktiski neredz.

8. Vai vājā pretošanās nav saistīta ar notikuma vietas apstākļiem?

Nomaļa, vientulīga vieta pretošanos parasti padara par bezjēdzīgu un to nevar atstāt neievērotu, pārbaudot aizdomās turētā apgalvojumu, tādēļ notikuma vietas apskates protokolā jāpiefiksē ne tikai sīks pašas notikuma vietas bet arī tās apkārtnes raksturojums.

9. Vai vājā pretošanās nav izskaidrojama ar cietušās psihisko stāvokli?

Pirmām kārtām ir jāņem vērā bailes. Bailes pat spēcīgam cilvēkam var paralizēt pretošanās spējas, tādēļ jānoskaidro vai bija iemesls spēcīgām bailēm, vai uzbrukums nebija pēkšņs, vai iepriekš šai rajonā nav notikušas izvarošanas utt.

10. Vai vainīgais ir izmantojis cietušās bezpalīdzības stāvokli?

Pirmām kārtām jānoskaidro kādā veidā aizdomās turētajam izdevās novest cietušo bezpalīdzības stāvoklī, bet pēc tam jānoskaidro vai aizdomās turētais apzinājās cietušās bezpalīdzības stāvokli.

Ja cietusī bezpalīdzības stāvoklī atradusies alkohola reibuma dēļ, lai pierādītu aizdomās turētā vainu jānoskaidro vai:

- Vai aizdomās turētais cietušo nav piedzirdījis?

- Vai aizdomās turētais zināja par cietušās uzņēmību pret alkoholu?

- Vai aizdomās turētais zināja, ka cietusī atrodas stiprā alkohola reibumā?

Pierādījumus tam var savākt nopratinot cietušo, iedzeršanas dalībniekus un citus lieciniekus, kuri redzējuši cietušo pirms un pēc spirtoto dzērienu lietošanas.

4. Izvarošanu ir izdarījusi persona, kura cietušajai nav pazīstama.

Šīs versijas pārbaudīšanu jāsāk ar cietušās pratināšanu un tās galvenais mērķis ir noskaidrot kas ir uzbrucējs, lai viņu varētu atrast un aizturēt. Izšķiroša nozīme ir ziņām par uzbrucēja ārieni un individuālajām īpatnībām - gaitu, runas manieri, balsi, akcentu, žestiem, apģērbu un līdzi nēsājamiem priekšmetiem /somu, pulksteni, mobilo telefonu u.c./ Ja noziedznieki bijuši vairāki, tad par katru jāuzzina ne tikai ārienes pazīmes, bet arī katra loma nozieguma izdarīšanā. Ja noziedznieks pārvietojas ar transporta līdzekli, ļoti vērtīga ir informācija par transporta līdzekļa veidu, marku, krāsu, valsts numuru un individuālajām pazīmēm. Ja cietušajai ir pazudušas kādas mantas, jānoskaidro to pazīmes, vērtība.

Īpaša nozīme ir jebkurām norādēm uz to, kur dzīvo vai strādā uzbrucējs /kaut vai no kuras puses ieradies notikuma vietā un kādā virzienā to atstājis/, ar ko viņš nodarbojas, ko pazīst no vietējiem iedzīvotājiem, kā arī citas ziņas, kuras noziedznieks varēja paziņot sarunā ar cietušo. Ja ir noskaidroti liecinieki, jānoskaidro vai starp viņiem nav kāds, kurš varētu pazīt noziedznieku.

6. Izvarošanu izdarījusi persona, kura jau agrāk izdarījusi šādu noziegumu.

Šāda versija ir izvirzāma gadījumos, ja ir notikušas vairākas izvarošanas un sakrīt vairāki apstākļi /piemēram izvarošanas “rokraksts”, teritorija u.c./

Lai noskaidrotu vainīgo jāpārbauda agrāk par šādiem noziegumiem tiesāto loks, viņu alibi, ārienes pazīmju noskaidrošana un raksturojums, kā arī jāanalizē attiecīgajā rajonā izdarīto izvarošanu lietas.[5]

V. SĀKOTNĒJĀS IN NEATLIEKAMĀS IZMEKLĒŠANAS DARBĪBAS.

Neatliekamo izmeklēšanas darbību secība ir cieši saistīta ar augstākminētajām izmeklēšanas situācijām, apstākļiem, izvarošanas vietas un laika, kā arī no cietušās stāvokļa, tomēr vairumā gadījumu pirmā neatliekamā izmeklēšanas darbība ir cietušās nopratināšana.

1.CIETUŠĀS NOPRATINĀŠANA.

Pirms cietušās nopratināšanas pratināšanas vadītājam ir pēc iespējas jācenšas radīt apstākļus, lai cietusī pārvarētu kautrību, viņu pārliecinot, ka pratināšanā iegūtās ziņas netiks izpaustas un, ka intīmu detaļu noskaidrošana ir nepieciešama objektīvai patiesības noskaidrošanai, noziedznieka aizturēšanai un atmaskošanai, kā arī analoģisku noziegumu novēršanai. Cietušās liec1ībām ir pirmšķirīga nozīme izmeklēšanā, jo vairumā gadījumu izvarošanai nav aculiecinieku, tādēļ cietušās liecība ir viens no nedaudzajiem tiešajiem pierādījumiem par noziedzīgu nodarījumu un tā izdarītāju, tādēļ cietusī ir jānopratina pēc iespējas sīki.

Cietusī ir jānopratina pēc iespējas tūlīt pēc ziņojuma par izvarošanu saņemšanas. Pratināšanu vēlams veikt bez lieku cilvēku klātbūtnes

Pratināšanu vienmēr uzsāk ar noziedzīga nodarījuma apstākļu noskaidrošanu:

- kur un kādos apstākļos noziedzīgs nodarījums ir izdarīts;

- kāpēc cietusī atradusies notikuma vietā;

- kā izpaudās fiziska vai psihiska vardarbība;

- kādi miesas bojājumi viņai ir nodarīti, vai noziedznieks izmantoja ieroci, ja jā, tad kādu;

- vai noziedzīgs nodarījums tika pabeigts, ja nē, tad kādu iemeslu dēļ;

- vai cietusī izrādīja pretošanos, ja jā, tad kā tā izpaudās, bet, ja nepretojās, tad kāpēc;

- vai cietusī kliedza un sauca palīdzību, ja jā, tad cik skaļi un kādiem vārdiem;

-vai cietusī sita, skrāpēja, koda noziedzniekam un vai uz viņa ķermeņa, apģērba varēja palikt pēdas;

- kādas pēdas varēja palikt uz viņas ķermeņa, apģērba;

- vai cietušajai agrāk ir bijušas dzimumattiecības;

- vai izvarošanas brīdī viņa neatradās bezpalīdzības stāvoklī;

- kā viņa bija apģērbta;

- vai notikuma vietā nav atstātas kādas mantas, kuras pieder noziedzniekam, vai uzbrucējs nav paņēmis kādas viņas mantas;

- kādā stāvoklī viņa atradusies izvarošanas laikā /pēcdzemdību, pēcaborta, alkoholisko vai narkotisko vielu iespaidā, kādā pakāpē/.

- kas varēja redzēt un dzirdēt notikušo;

- kas viņu pirmais ieraudzīja pēc izvarošanas, kam un kad viņa ir stāstījusi par notikušo;

- ja cietusī par izvarošanu nav ziņojusi nekavējoties, tad kādu iemeslu pēc;

- vai cietusī ziņojusi par izvarošanu pēc savas iniciatīvas;

- ja cietusī savu iesniegumu paņēmusi atpakaļ, tad kāpēc;

- kāds ir cietušās veselības stāvoklis, vai nepieciešama medicīniska palīdzība;

- vai cietusī ir griezusies pēc palīdzības ārstniecības iestādē, ja jā, tad kādā.

Bez kopējiem jautājumiem, jānoskaidro arī šādi apstākļi:

Ja noziedznieks cietušajai ir pazīstams: Pratināšana ir jākoncentrē uz savstarpējo attiecību noskaidrošanu.

- viņa vārds, uzvārds, darba vieta un amats;

- kādas ir viņu savstarpējās attiecības un vai cietušajai jau agrāk nav bijušas dzimumattiecības ar viņu, ja jā, tad kādā laika periodā;

- vai starp viņiem nav notikusi sarakste, kāds ir tās saturs, vai pie viņas nav vēstules, telegrammas no viņa, fotogrāfijas, videokasetes vai citi ar noziedznieku saistīti priekšmeti;

- vai viņu tikšanās jau agrāk bijusi norunāta, ar kādu mērķi viņa uz to gāja;

- kam ir zināms par viņu savstarpējām attiecībām;

- vai viņa ir tikusies ar noziedznieku vai viņa tuviniekiem, draugiem pēc izvarošanas;

- vai viņš nelūdza atteikties no sūdzības, ko viņš par to solīja.

Ja noziedznieks cietušajai nav pazīstams: Visu uzdodamo papildjautājumu mērķis ir uzzināt kas ir uzbrucējs, lai viņu atmaskotu un aizturētu.

- informācija par noziedznieka ārienes pazīmēm, īpaši par sevišķajām un uzkrītošajām pazīmēm - rētām, tetovējumiem, kroplībām, gaitu, mīmiku, žestikulāciju, akcentu, runasveidu u.c., kā arī apģērbu un līdzi nēsājamiem priekšmetiem.

- vai noziedznieki bija vairāki, ja jā, tad visu pazīmes un loma noziegumā;

- kāds bija sarunu saturs, vai nepiedāvāja labprātīgi stāties ar viņu dzimumattiecībās;

- vai uzbrucējs nemaskēja savu seju;

- vai uzbrucējs nedraudēja, nelūdza paņemt atpakaļ ziņojumu;

- kas varēja redzēt vai dzirdēt notikušo.

- vai cietusī neredzēja, ko noziedznieks darīja pirms nozieguma; ja redzēja, ko konkrēti;

- vai noziedznieks bija kopā ar kādu, pirms viņš tuvojās cietušajai, ja bija, ar ko, kā šie cilvēki izskatījās, ko darīja, kā uzvedās, ar ko sarunājās;

- vai noziedzniekam nebija kādas mantas, priekšmeti, ja bija, kā tie izskatījās, kā ar tiem rīkojās noziedznieks;

- kā izturējās noziedznieks pēc izvarošanas - vai uzreiz atstāja cietušo vai kādu laiku palika kopā ar viņu un neatstāja notikuma vietu uzreiz;

- vai cietusī nezin, ko noziedznieks darīja pēc izvarošanas, ar ko satikās, par ko runāja.

Jautājumi, kas uzdodami attiecībā par nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmienu.

- vai aizdomās turētais nodibināja psiholoģisku kontaktu ar viņu /vai sarunājās/.

- ja uzbrukums bija pēkšņs, tad kā tas konkrēti izpaudās. Vai uzbrucējs izmantoja kādu ieroci;

- ja pirms uzbrukuma bija psiholoģisks kontakts ar noziedznieku, kā viņš to izdarīja; kā piegāja piecietušās, ko runāja;

- kā aizvilināja cietušo uz nomaļu vietu, ja to izdarīja ar viltu, tad kā tas izpaudās;

- ja izvarošana notikusi dzīvoklī, tad kā tajā iekļuva noziedznieks;

- ko noziedznieks darīja, lai pārvarētu pretestību, ja sita, tad ar ko, pa kādām ķermeņa daļām, ja draudēja, kā draudi izpaudās;

- ko noziedznieks darīja, lai cietusī nekliegtu ; vai aizspieda elpošanas ceļus, ja jā, tad ar ko - ar roku, lupatu;

- ja vainīgais cietušo noveda bezpalīdzības stāvoklī, tad kā viņš to panāca;

- kādā veidā viņš apmierināja dzimumtieksmi, vai tas nenotika netiklā veidā;

- vai izvarošana nebija saistīta ar citu noziegumu /laupīšanu, zādzību/;

- vai noziedznieks neslēpa savu seju, vai nedraudēja ar izrēķināšanos;

- kādā pozā noziedznieks atstāja cietušo, vai nemēģināja sakārtot cietušās apģērbu un ārieni, lai nepievērstu citu uzmanību.

Pratināšanas gaitā jāatceras, ka cietušās liecībās var būt pretrunas, cietusī var kautrēties, dažus apstākļus slēpt. Tas parasti ir atkarīgs no cietušās vecuma, rakstura, psihiskā stāvokļa, iepriekšējās seksuālās pieredzes, tādēļ, lai panāktu maksimālu uzticēšanos un atklātību, pratināšanu vēlams izdarīt pratinātājai - sievietei, jeb ārsta klātbūtnē. Ja pratināšanas vadītājs ir vīrietis, tad viņam vēlams būt daudz vecākam par cietušo. Pratinātājam jābūt drošam, jābūt personībai un jāietur distance. Jābūt objektīvam un jāstrādā ar savām jūtām. Pratinātājs nedrīkst ieņemt aizdomīgu pozīciju. Ja cietušajai ir garīgi traucējumi, tad jādara tā, lai viņa to nejustu. 55% iegūtās informācijas ir atkarīga no pratinātāja spējas rast kontaktu ar cietušo. Nozīme ir arī balss tonim. Spēja komunicēt sastāv:

- motivācija atrisināt problēmas /mēs esam šeit, lai Jums palīdzētu/;

- jānoskaidro, kas noticis., nav jābaidās no klusuma, jāļauj pratināmajai domāt, jāuzdod iedrošinoši jautājumi, piemēram: “Tas, ko tu pastāstīji ir interesanti, turpini.

- jāpārzina jautājums par kuru notiek pratināšana, jāinformē par ko mēs runāsim.

Pretrunas cietušās liecībās pēc iespējas jānovērš ar precizējošu jautājumu palīdzību.

Pratināšana ir jāveic tā, lai tā nav jāatkārto un sievietei nav vēlreiz jāatsauc atmiņā notikušais, taču ir gadījumi, kad tas nav iespējams cietušās psihiskā vai fiziskā stāvokļa dēļ. Šādos gadījumos cietušās pratināšanu var veikt divos etapos:

Pirmajā etapā jāuzzina viss, kas nepieciešams tūlītējai noziedznieka meklēšanai un aizturēšanai /viņa pazīmes, virziens kādā aizbēga/

Otro pratināšanas etapu mērķtiecīgi organizēt pēc cietušās veselības stāvokļa uzlabošanās un viņas apsekošanas un viņas apģērba apskates. Ja cietušās stāvoklis pieļauj viņas piedalīšanos notikuma vietas apskatē, tad to mērķtiecīgi ir veikt viņas klātbūtnē.

Grūtības pratināšanā rodas, ja cietusī ir nepilngadīga. Līdz 14 gadu vecumam pratināšana jāveic vēlams sievietes pedagoģes, ārstes klātbūtnē. Pratināšanu mērķtiecīgi veikt kā brīvu sarunu, nekoncentrējoties uz izvarošanas faktu, izvairoties no tiešiem vai divdomīgiem jautājumiem par dzimumaktu. Nepieciešams novērtēt nepilngadīgās psihisko stāvokli, dzimumbriedumu, komunikabilitāti, viņas personisko attieksmi pret notikušo, draugu un vecāku reakciju.

Pirms nopratināt nepilngadīgo cietušo ir jāievāc ziņas vai bērns atbilst savam vecumam, jākontaktējas ar cilvēkiem, kuri bērnu pazīst.

Jāatceras, ka katrs bērns ir indivīds ar savām individuālajām psihiskajām un fiziskajām spējām. Dažus dramatiskus notikumus mēs “nobāžam” tālu un atceramies tikai to, ko gribam. Kad bērnam šādas nepatīkamas lietas liek atcerēties, viņš jūtas slikti un tādēļ ir jāaktivizē atmiņu ainas. Pratinātājam šim mērķim ir jāvelta daudz laika un svarīgs ir jautājumu uzdošanas veids, pratinātāja, zināšanas, pieredze un pratināšanas vadīšanas veids. Vēl grūtāk ir, ja izvarošana ir notikusi ģimenes lokā, vēl vairāk, -,ja meiteni ir izvarojis tēvs. Meita negrib stāstīt par notikušo, jo var daudz zaudēt: sabruks ģimene, saprot, ka tēvs var nonākt cietumā. Bieži vien meitenei ir piedraudēts, lai nevienam nestāsta, kas notiek viņu ģimenē

Pratinot mazgadīgo, jāatceras, ka viņai ne vienmēr ir saprotama ar viņu izdarīto darbību raksturs un nozīme, tādēļ ne vienmēr viņa mācēs izstāstīt, kas ar viņu ir noticis, tādēļ ir lietderīgi ļaut bērnam uzzīmēt kā viņš atceras notikušo Piemēram: 1998. gadā Tukuma rajona Policijas nodaļā tika ierosināta krimināllieta par to, ka 1998. gada 10. decembrī Tukuma raj. Zantes pagastā sauso atkritumu izgāztuvē tika izvarotas mazgadīgās Saldus raj. Gaiķu pagasta iedzīvotājas Inese K., dzimusi 1988. gadā un Līga B. Pratināšanas gaitā pratināšanas vadītāja       lūdza meitenes uzzīmēt, kas ar viņām ir noticis. Meitenes zīmēja un zīmējot stāstīja, kā onkulis viņas ievilinājis mašīnā un ko ar viņām     darījis. Abu meiteņu zīmējumi tika pievienoti krimināllietas materiāliem. /pielikums Nr.6/.

Jāatceras, ka šādai pratināšanas metodikai ir liela psiholoģiska nozīme, jo bērns zīmējot nomierinās un spēj sakarīgāk izklāstīt notikuma gaitu.

Manuprāt vērā ņemama ir Zviedrijas kolēģu pieredze, kur mazgadīgas meitenes, kuras tikušas izvarotas tiek pratinātas spēļu istabās, izmantojot anatomiskās lelles. Tās ir vīriešu un sieviešu dzimuma auduma lelles, kuras ir veidotas, ievērojot cilvēku anatomiju, ar dzimumorgāniem un ķermeņa atverēm. Bērns, spēlējoties ar šīm lellēm parāda, kas ar viņu ticis izdarīts un kā tas ir noticis.

Pratinot nepilngadīgo cietušo vēlams veikt filmēšanu, lai to varētu vēlāk demonstrēt tiesā un lieki nebūtu jātraumē cietusī.

2.NOTIKUMA VIETAS APSKATE.

Notikuma vietas apskate tiek veikt uzreiz pēc cietušās nopratināšanas un šīs izmeklēšanas darbības mērķis atrast, fiksēt un izņemt pēdas, priekšmetus un lietiskos pierādījumus, lai noskaidrotu noziedzīga nodarījuma izdarīšanas mehānismu un vainīgo personu.

Notikuma vietas apskate jāveic pēc iespējas ātrāk, lai nepieļautu pēdu izzušanu, slēpšanu vai iznīcināšanu.

Notikuma vietas apskates uzdevumi ir:

- noskaidrot vai vispār ir noticis noziegums - izvarošana;

- vai notikuma vieta atbilst cietušās liecībai, ja nē tad kas tieši;

- kādas pēdas un apstākļi liecina par izvarošanu;

- vai ir pazīmes, kas liecina par izvarošanas inscenējumu;

- cik noziedznieki ir bijuši notikuma vietā;

- kā noziedznieki ieradušies notikuma vietā, kādi ir tās atstāšanas ceļi;

- kad ir noticis noziegums;

- vai noziegums ir izdarīts tur, kur tiek veikta notikuma vietas apskate;

- kādas mantas, priekšmetus noziedznieks atstājis notikuma vietā;

- kādas pēdas, priekšmeti no notikuma vietas var atrasties pie noziedznieka;

- vai pastāv kādi negatīvie apstākļi / lietus, sniegs, migla /;

- kas varēja redzēt vai dzirdēt notikušo.

Mērķtiecīgi notikuma vietas apskati ir veikt cietušās klātbūtnē. Cietusī notikuma vietā var precīzi norādīt notikuma vietu, kura tiks pakļauta apskatei, parādīt no kurienes ieradās un kādā virzienā devās prom noziedznieks, parādīt ceļu pa kuru viņa kopā ar noziedznieku gāja pirms un pēc izvarošanas, kā arī precizēt savu agrāk sniegto liecību, kā arī pārbaudīt, vai notikuma vieta atbilst apstākļiem, par kuriem ir liecinājusi cietusī.

Atkarībā no vietas, kur ir notikusi izvarošana /telpa, apvidus, iela/, jāpievērš uzmanību apkārtējo objektu stāvoklim un jākoncentrējas nozieguma pēdu atrašanai un izņemšanai.

Notikuma vietas apskati iesāk ar notikuma vietas apskati kopumā /izvietojums, vai tuvumā atrodas ielas, mājas, ceļi, uz kurieni vērsti ēku logi/, pēc tam tiek meklētas izvarošanai raksturīgās cīņas pēdas, salauzti priekšmeti, ja notikuma vieta ir atklātā apvidū, nomīdīta zāle, aplauztu krūmi, ja notikuma vieta ir telpā - salauztas, pārbīdītas mēbeles, izsisti logu un mēbeļu stikli, saplēsti apģērba gabali. Fiksē un izņem arī trasoloģiskās atspoguļojuma pēdas: transporta līdzekļu pēdas, kāju, roku pēdas, zobu pēdas u.c.; cilvēka izdalījumu, jeb bioloģiskās pēdas: asins, sperma, vēmekļi, siekalas, vagīnas izdalījumi, kā arī priekšmetus vai to daļas, kurus ir pametis noziedznieks: pogas, cimdi, izsmēķi utt. Visas pēdas un priekšmeti ir jānofotografē un jāfiksē notikuma vietas apskates protokolā, kur tiek norādīta to atrašanas vieta, izņemšanas paņēmiens un iesaiņošanas veids.

Ja notikuma vieta ir telpa, jeb dzīvoklis, jāapskata ne tikai telpa, kurā izvarošana ir notikusi, bet arī blakustelpas, rūpīgi jāapskata gulta vai vieta, kur ir noticis dzimumakts, jāfiksē gultasveļas stāvoklis. Nozieguma pēdas jāmeklē arī uz grīdas, tepiķa, mēbelēm utt.

Ja izvarošana ir notikusi atklātā apvidū, protokolā ir jāfiksē notikuma vietas izvietojums apkārtējā vidē un tās attālums no apdzīvotām vietām, vai objektiem, kur nozieguma izdarīšanas brīdī varēja atrasties cilvēki. Tāpat protokolā jāfiksē augsnes stāvoklis /sausa, mitra/, zāle, krūmi. Atklātā apvidū visrūpīgāk ir jāapskata zāle, kurā var atrasties kādi aizdomās turētajam piederoši priekšmeti /izsmēķi, pogas, ķemmes u.c./, kā arī priekšmeti, kurus notikuma vietā varēja atstāt cietusī /zeķes, apakšveļa, rotaslietas, tualetes piederumi u.c./

Ir gadījumi, kad izvarošana ir saistīta ar slepkavību un notikuma vietā ir jāveic izvarotās sievietes līķa apskate.

Parasti ar izvarošanu saistīto slepkavību gadījumos konstatē īpatnības, kas dod pamatu aizdomām par nozieguma seksuāliem motīviem. Pie tādiem pieskaitāmi:

Līķa poza - kājas plati izplestas, dzimumorgāni atkailināti, rokas atmestas uz augšu vai uz sāniem.

Līķa apģērbs - veļa un virsdrēbes nekārtībā, saplēstas vai sagrieztas; atsevišķi priekšmeti var atrasties tālāk no līķa.

Bojājumi - raksturīgākie no tiem ir skrambas un asinsizplūdumi uz kakla, augšstilbiem, ārējiem dzimumorgāniem, plaukstu locītavām, deguna un mutes apvidū; to forma galvenokārt ir apaļa, jo rodas no spiediena ar roku prkstiem; skrambas no noziedznieka nagiem var būt pusloka formā; sevišķa uzmanība jāpievērš piena dziedzeru apvidum, jo tur var būt kosti bojājumi ar raksturīgām zobu pēdām; tos jānofotografē un jāpārzīmē uz caurspīdīga papīra vai plēves, lai vēlāk varētu salīdzināt ar aizdomās turētā zobu uzbūvi.

Rūpīgi jāapskata mutes dobums un tā gļotāda, jo tur var atrasties kādas vielas un svešķermeņi. Apskatot dzimumorgānus jāpievērš uzmanība jaunavības plēves un maksts ieejas veselumam. Jāatceras, ka pie slepkavībām, kas saistītas ar izvarošanu, maksts dobumā var atrast dažādus priekšmetus, pudeles, koku zarus u.c. Jāapskata tūpļa zarnas atveres stāvokli - vai tā ir slēgta vai pavērta, jāapskata apkārtējās ādas stāvoklis. Jāapskata pirksti un plaukstas, kur, ja upuris ir aktīvi pretojies var atrast matus no noziedznieka galvas vai bārdas.

Apskates laikā ir jāizņem arī lietiskie pierādījumi. Pie izvarošanām tie ir:

- cietušās apģērbs;

- bioloģiskas izcelsmes pēdas /asinis. sperma, siekalas, sviedri, urīns, fekālijas/;

- dažādas nepiederīgas vielas un sasmērējumi.

Lai saglabātu pēdas un apģērba notraipījumus, kā arī, lai nepieļautu to papildus rašanos līķa transportēšanas laikā, notikuma vietā jānoņem viss apģērbs, tas jāiesaiņo un jānosūta atsevišķi tiesu medicīniskajai laboratorijai.

Ja uz cietušās apģērba vai ķermeņa un uz dažādiem priekšmetiem atrasti mati, vai tiem līdzīgi objekti, apraksta precīzu to lokalizācijas vietu, daudzumu, krāsu, garumu un sasmērējumus, izņem tos un nosūta uz laboratoriju izmeklēšanai. Vienlaic1īgi izņem arī matu paraugus no līķa galvas, kaunuma un padusēm.

Jāņem vērā, ka nepieciešama ir arī nogalinātās personas roku pirkstu zemnagu satura laboratoriska izmeklēšana. Pirms līķa transportēšanas uz tā plaukstām jāuzvelk papīra vai celofāna maisiņi, kurus fiksē pie plaukstu locītavām.

Spermu atgādinošus traipus no aizdomās turētā dzimumorgāniem, augšstilbiem un citām ķermeņa daļām notikuma vietā izņem tos nokasot vai nomazgājot ar destilētā ūdenī vai fizioloģiskajā šķīdumā samērcētu marles tamponu.

Saskaņojot ar policijas darbinieku uztriepes no maksts, mutes, dobuma vai taisnās zarnas no līķa laboratoriskajai izmeklēšanai ņem notikuma vietā, vai izdarot līķa tiesu medicīnisko ekspertīzi.[6]

Svarīgi ir veikt notikuma vietas apskati pēc iespējas uzreiz pēc ziņojuma saņemšanas, lai nozieguma izdarīšanas pēdas. Piemēram: 1998. gada oktobrī Tukuma raj. Policijas pārvaldē tika saņemts ziņojums, ka Kandavas pilskalnā tikusi izvarota tehnikuma audzēkne. Ziņojums tika saņemts vairākas dienas pēc notikuma un aizbraucot uz notikuma vietu tika konstatēts, ka tā ir sakopta, zāle nogrābta un liela daļa pēdu ir iznīcinātas.

Ja notikuma vietu ir jāapskata tumšā diennakts laikā un to nav iespējams kvalitatīvi izdarīt, tad nākamajā dienā jāveic papildus apskati, pie kam naktī jāveic notikuma vietas apsardzi, lai tur neiekļūtu nepiederošas personas un neizzustu pēdas.

Dažkārt pie pēdu izzušanas un iznīcināšanas ir vainīgi paši operatīvas grupas dalībnieki. Parēķināsim cik cilvēku operatīvās grupas sastāvā strādā izvarošanas vietā: tātad - prokurors, izziņas darbinieks, iecirkņa inspektors, kriminālpolicijas inspektors, tehniķis - kriminālists, dažkārt arī tiesu medicīnas eksperts un cietusī, un vēl divi pieaicinātie. Tātad - vismaz 7 cilvēki. Ja nav pareizi noorganizēts darbs, sadalīti pienākumi un noinstruēti pieaicinātie un klātesošie, tad, diemžēl, samērā bieži ir gadījumi, kad pēdas notikuma vietā ne tik vien tiek iznīcinātas, bet arī atstātas jaunas pēdas.

Salīdzinājumā Zviedrijas policijas pieredze. Līdz ko tiek saņemts ziņojums par noziegumu, nekavējoties tiek veikta notikuma vietas apsardze, līdz tur ierodas ekspertu grupa /parasti 2 cilvēki/, kuri strādā notikuma vietā, meklē, fiksē, izņem pēdas un citus pierādījumus. Pēc tam šie paši eksperti raksta atskaiti, kurā ietilpst arī mūsu izpratnē - notikuma vietas apskates protokols, fotogrāfijas, shēmas utt. Eksperti arī sašķiro pēdas un pierādījumus, kuri izņemti notikuma vietā un nozīmē attiecīgās ekspertīzes. Paralēli eksperti nepārtraukti uztur kontaktus ar izmeklētājiem Jāpiebilst, ka parasti viņi strādā tikai pie vienas lietas.

3. CIETUŠĀS APLŪKOŠANA UN VIŅAS APĢĒRBA APSKATE.

Cietušās apsekošana un viņas apģērba apskate tiek veikta arī gadījumos, ja pati cietusī apgalvo, ka nekādu pēdu tur nav.

Cietušās apsekošana tiek veikta nolūkā uz viņas ķermeņa konstatēt miesas bojājumus - asinsizplūdumu, skrāpējumu, nobrāzumu, kodumu veidā, to raksturs, rašanās mehānisms un lokalizācija, asins pēdas, to izmēri, rašanās mehānisms/ pilieni, notecējumi, kā arī pēdas, kuras var būt palikušas no noziedznieka - sperma, asins, sviedri, siekalas, auduma šķiedras, mati, ādas virsējā slāņa daļiņas, tāpat arī augsnes daļiņas, zāles un augu daļiņas. Jāmeklē arī pašas cietušās izdalījumi: asinis, sviedri, utt.

Cietušās apģērbs tiek apskatīts nolūkā atrast apģērba bojājumus, to rašanās mehānismu un lokalizāciju. Apskates protokolā norāda apģērba vispārējās pazīmes, vai uz tā ir konstatēti bojājumi to izmērs, atrašanās vieta, pēc iespējas jānosaka arī bojājumu rašanās mehānisms /ar gludām vai plēstām malām, kā arī traipu stāvoklis /lipīgi, slapji. izžuvuši/.

Pēc apskates izdarīšanas visi apģērba gabali tiek izžāvēti, iepakoti un aizzīmogotā veidā un ar lēmumu par ekspertīzes nozīmēšanu tiek sūtītīti uz apģērba bojājumu un bioloģisko pēdu ekspertīzi.

Ekspertam parasti tiek uzdoti šādi jautājumi:

- vai uz apģērba ir konstatētas spermas vai asins pēdas, ja ir, tad kāda ir to grupas piederība;

- kad traipi ir radušies;

- kāda ir asins reģionālā izcelsme;

- kāds ir apģērba bojājumu veidošanās mehānisms;

- ar kādu rīku, priekšmetu bojājumi ir izdarīti;

- vai bojājumi uz apģērba ir radušies ar ekspertīzei nodoto rīku.

4. CIETUŠĀS GINEKOLOĢISKĀ EKSPERTĪZE.

Šāda ekspertīze izvarošanas lietās ir obligāta. To mērķis - noskaidrot, vai uz cietušās ķermeņa ir pēdas, kas liecina par notikušo dzimumaktu un ar to saistīto vardarbību. Tiesu medicīnas eksperta prombūtnē cietušās apsekošanu var uzticēt veikt speciālistam – ginekologam - akušierim, bet nekādā gadījumā nedrīkst atlikt ekspertīzes veikšanu, jo jau pēc dažām dienām pēdas var izzust.

Ekspertam parasti tiek uzdoti šādi jautājumi:

- vai cietušajai personai ir bojāta jaunavības plēves anatomiskā uzbūve, ja ir, tad kad tas ir izdarīts;

- vai bojājums radies, izdarot dzimumaktu vai citu darbību rezultātā /ievadot makstī pirkstu vai citus priekšmetus/;

- vai jaunavības plēves forma pieļauj izdarīt dzimumaktu bez bojājuma izdarīšanas;

- vai ir citu dzimumorgānu daļu bojājumi, ja ir, tad to raksturs, izcelsmes mehānisms, iestāšanās laiks un smaguma pakāpe;

- vai cietušās dzimumorgānos, to apvidū vai uz cietām ķermeņa daļām un apģērba ir sperma; tās grupas piederība;

- vai ar cietušo ir izdarīts dzimumakts;

- vai noteiktas pazīmes neliecina par dzimumlocekļa ievadīšanu cietušās tūpļa zarnā vai mutē;

- vai uz cietušās ķermeņa ir miesas bojājumi, ja ir, tad kāds ir to raksturs lokalizācija un smaguma pakāpe;

- vai uz cietušās ķermeņa nav aizdomās turētās personas apģērba šķiedru daļiņas;

- vai cietušajai ir iestājusies grūtniecība, ja ir, tad kāds ir tās termiņš;

- vai miesas bojājumi varēja rasties pie konkrētiem apstākļiem /jābūt norādītiem lēmumā par ekspertīzes nozīmēšanu/.

Ja izvarošanai ir bijušas smagas sekas un tās rezultātā ir iestājusies cietušās nāve ir nozīmējama izvarotas sievietes līķa ekspertīze. Ekspertīze var noteikt:

- kāds ir nāves cēlonis;

- vai uz līķa ir miesas bojājumi; kāds ir to rašanās mehānisms, vai tie radušies sievietei esot dzīvai vai mirušai;

- vai cietušajai pirms nāves ir bijis dzimumakts;

- vai uz līķa ir pēdas, kas liecinātu par cīņu vai pašaizsardzību;

- vai ir pēdas, kas liecinātu par dzimumtieksmes apmierināšanu netiklās formās /mutē, tūpļa zarnā/;

- vai cietusī dzīvojusi dzimumdzīvi, jeb arī bijusi jaunava;

- vai ir jaunavības plēves bojājumi, ja ir, tad kad tie radušies;

- vai konkrētā jaunavības plēves forma pieļauj dzimumakta izdarīšanu bez tās bojājuma;

- vai uz līķa ķermeņa, apģērba vai apkārtējiem priekšmetiem nav sperma, asinis, mati, ja ir, tad kāda ir to grupas piederība.[7]

5.AIZDOMĀS TURĒTĀ NOSKAIDROŠANA UN NOPRATINĀŠANA.

Aizdomās turētā noskaidrošanas procesam ir šādas stadijas:

1. Informācijas par aizdomās turētā ārienes pazīmēm iegūšana.

Informāciju par noziedznieka ārienes pazīmēm iegūst no cietušās liecības, notikuma vietas apskates /pēc apavu pēdām - par kājas izmēru, aptuveno auguma garumu, fizisko spēku; pēc matiem - par matu krāsu, garumu/, iepazīstoties ar materiāliem par iepriekš izdarītajām izvarošanām, noskaidrojot personas, kuras ir agrāk sodītas par dzimumnoziegumiem.

Lai vainīgo noskaidrotu pēc viņa ārienes pazīmēm, kādas no pazīmēm var izmantot, lai noskaidrotu noziedznieku, kā šos datus savākt un apkopot, kā savākto informāciju izmantot noziedznieka atrašanā.

Noziedznieka meklēšanai var izmantot šādas ārienes pazīmes:

1. Noziedznieka anatomiskās /statiskās/ pazīmes: augums, miesas uzbūve, galvas forma, matu krāsa, ķermeņa daļu izvietojums, skaits, forma, izmēri.

2. Noziedznieka funkcionālās /dinamiskās/ pazīmes: gaita, mīmika, žestikulācija, refleksorās kustības.

3. Noziedznieka anatomiskās un funkcionālās sevišķās un uzkrītošās pazīmes: rētas, tetovējumi, ekstremitātes trūkums, klibums, valodas raustīšana.

4. Informācija par miesas bojājumiem, kurus noziedznieks ir ieguvis cietušās pretošanās rezultātā: skrāpējumi, kodumi utt.

5. Informācija par noziedznieka apģērbu un līdzi nēsājamajiem priekšmetiem: soma, brilles utt.

6. Informācija par transporta līdzekli, kuru izmantojis aizdomās turētais.

2. Aizdomās turētā noskaidrošana, ņemot vērā viņa subjektīvās īpatnības:

Pastrādājot kādu noziegumu, noziedznieks tajā ataino pats sevi - savus paradumus “rokraksts” u.c. Šo likumsakarību var veiksmīgi izmantot, lai noskaidrotu vainīgo, tikai jānoskaidro, kur varētu izpausties aizdomās turētā personība, savākt vajadzīgo informāciju un prast ar to rīkoties.

Noziedznieka personība var izpausties šādos apstākļos:

- aizdomās turētā nenoziedzīgā uzvedībā pirms un pēc izvarošanas.

Noziedznieks pirms nozieguma izdarīšanas kā likums ir ar kaut ko aizņemts: ar kaut ko sarunājas, izpilda kādu darbu utt. Tas pats notiek arī pēc izvarošanas.

Izmeklēšanas gaitā noskaidrojot kā uzvedās noziedznieks pirms un pēc izvarošanas, var izteikt pamatotu spriedumu par viņa interesēm, profesiju, viņa paziņām un šīs ziņas izmantot noziedznieka noskaidrošanā.

- personu, ar kurām noziedznieks atradies pirms un pēc izvarošanas uzvedībā.

Savācot ziņas par personu, ar kurām aizdomās turētais ir bijis pirms un pēc izvarošanas ārējo izskatu, apģērbu, uzvedību, sarunu saturu, var izteikt spriedumu par noziedznieka profesiju, viņa piederību pie kāda sabiedrības slāņa viņš pieder.

- cietušās izvēlē.

Īpaša nozīme šeit ir cietušās vecumam. Ja ir izvarota mazgadīga vai nepilngadīga meitene, var izteikt pieņēmumu, ka to ir izdarījis noziedznieks, kurš cieš no dzimummazspējas, vai psihiski nelīdzsvarots cilvēks.

Dažkārt cietušās izvēle balstās uz alkām atriebties viņai vai viņas tuviniekiem. Šādos gadījumos noziedznieku /arī organizētāju/ jāmeklē starp personām, kuras cietusī, jeb viņas tuvinieki ir aizvainojuši.

- uzbrukuma laika un vietas izvēlē.

Nereti noziedznieks, sava mērķa īstenošanai izvēlas vietu, par kuru zina tikai daži cilvēki. Izvarošanas vietas apstākļu izpēte ļauj izteikt pieņēmumu par noziedznieka personību.

Ir gadījumi, kad par noziedznieka personību var liecināt laiks, kādā noziedznieks ir saticies ar cietušo un arī apstākļi, kādos šī tikšanās ir notikusi.

- cietušās sarunā ar noziedznieku.

Gandrīz pusē no izvarošanas gadījumiem noziedznieks ar cietušo pirms izvarošanas izdarīšanas nodibina kaut kādu psiholoģisku kontaktu. Otrā pusē gadījumu uzbrukums cietušajai ir pēkšņs, bet arī pēc izvarošanas notikuma starp aizdomās turēto un cietušo notiek saruna. Var pat gadīties, ka pats uzbrucējs sniedz cietušajai palīdzību, pavada viņu uz mājām utt. Vēl biežāk psiholoģiskais kontakts rodas izvarošanas mēģinājuma gadījumos.

Dažkārt gan pirms, gan pēc izvarošanas noziedznieki stāsta par savām mīļākajām nodarbēm, dzīvesvietu un darbavietu, saviem ģimenes locekļiem utt. Vairumā gadījumu šīs ziņas ir pareizas. Piemēram. Tukuma rajona policijas nodaļā 1998. gada decembrī ierosinātajā krimināllietā kā cietusī tika nopratināta mazgadīgā Inese K. Pratināšanas gaitā viņa izstāstīja, ka 1998. gada decembrī viņa kopā ar draudzeni Līgu B. gājusi no skolas mājās. Apstājusies mašīna un svešs onkulis viņas aicinājis iesēsties tajā un aizvest uz mājām. Tā kā līdz mājām bijis tālu jāiet, abas meitenes piekritušas. Vīrietis apstājies pie veikala, nopircis augļus un saldumus, ar kuriem cienājis meitenes. Vīrietis stāstījis, ka nav no Tukuma puses un nodarbojas ar meža darbiem. Vīrietis aizveda meitenes uz sauso atkritumu izgāztuvi Tukuma raj. Zantes pagastā, kur ar viņām veica netiklas darbības un izvaroja. Šajā gadījumā noziedznieks nodibināja psiholoģisko kontaktu ar cietušajām un pamatojoties uz viņa stāstīto tika izvirzīta versija par to, ka noziegumu ir izdarījis ne Tukuma rajona iedzīvotājs. Tas, ka izvarotas tika divas mazgadīgas meitenes, liecina par to, ka izvarotājam ir psihiskas novirzes.

- noziedznieka mantās un līdzi nēsājamajos priekšmetos.

Noziedznieka lietu, priekšmetu, apģērba raksturs un īpatnības, ļauj izteikt pieņēmumu par noziedznieka profesiju, interesēm, tādejādi norādot uz personu loku, kurā būtu meklējams noziedznieks.

- nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmienā.

Nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmiena izvēle nav netīša. Tas tiek darīts dažādu faktoru ietekmē, tai skaitā noziedznieka subjektīvo rakstura iezīmju ietekmē, tādēļ var teikt, ka nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmiena izvēlē atspoguļojas noziedznieka personība.

Noziedznieka noskaidrošanu pēc nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmiena, būtu vēlams organizēt pēc šādas shēmas:

1. Noskaidrot nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmienu, kuru noziedznieks ir izmantojis.

2. Izpētīt paņēmienu, kuru noziedznieks ir izmantojis, lai izdarītu noziegumu un slēptu tā pēdas, noskaidrot pazīmes, kas raksturo noziedznieka personību.

3. Noskaidrot personas, kuras atbilst sastādītajam noziedznieka raksturojumam.

4. Pārbaudīt šo personu saistību ar konkrēto izvarošanu.

Tīša nozieguma izdarīšanas paņēmiena noskaidrošana, nolūkā noskaidrot vainīgo, nozīmē noskaidrot kādas darbības noziedznieks izdarījis sava noziedzīgā mērķa sasniegšanai. Izvarošanas gadījumā tas nozīmē noskaidrot kā noziedznieks ir tuvinājies cietušajai, kā viņu aizvilināja uz konkrēto vietu, kā pārvarēja pretestību, kādās formās apmierināja savu dzimumtieksmi.

Noskaidrot pēdu slēpšanas paņēmienu izvarošanas lietās nozīmē, noskaidrot, ko vainīgais darījis, lai vēlāk cietusī viņu neatpazītu un lai viņš netiktu atmaskots citām metodēm.

Pamatinformāciju par nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmieniem var iegūt cietušās pratināšanas gaitā, kā arī cietušās aplūkošanas un notikuma vietas apskates laikā.

Nozieguma izdarīšanas paņēmiena noskaidrošana nav pašmērķis. Kārtējais, ne mazāk sarežģītais uzdevums, kurš ir jāatrisina - izpētīt šo nozieguma izdarīšanas paņēmienu un noskaidrot, kā tajā izpaužas noziedznieka personība.

Vēl viens nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmiens, kurā spilgti izpaužas noziedznieka personība ir tāds, ka noziedznieks izmantojis vienus un tos pašus paņēmienus ilgstošā laika posmā. Šī likumsakarība atsevišķos gadījumos ļauj izvirzīt versiju par konkrētas personas saistību ar konkrēto izvarošanu. Tā piemēram, zinot, ka N. ir izdarījis noziegumu tādā pašā veidā, kā ir izdarīta vēl neatklātā izvarošana, var tikt izteikts pieņēmums, ka arī šo izvarošanu ir izdarījis N.

Izmantojot šo likumsakarību ir iespējams savākt papildus informāciju par noziedznieku un to izmantot noziedznieka meklēšanā. Tā, piemēram, ja pilsētā vai tās apkārtnē izdarītas vairākas izvarošanas ar analoģisku paņēmienu, var izvirzīt versiju, ka šīs izvarošanas ir izdarījis viens un tas pats cilvēks. Tas ļauj savākt un apkopot informāciju par noziedznieku no visām šīm lietām, lai varētu veikt mērķtiecīgu noziedznieka meklēšanu.

Lai nozieguma izdarīšanas paņēmiena atkārtotību izmantotu noziedznieka meklēšanā, vispirms jāsavāc ziņas par personām, kuras agrāk ir izdarījušas analoģiskus noziegumus tuvākajā apkārtnē. Šo uzdevumu var atrisināt, izmantojot kriminālās reģistrācijas iespējas.

Tomēr nevar aprobežoties ar reģistrētu noziegumu pārbaudi. Ir zināms, ka daudzas sievietes par notikušo izvarošanu neziņo, bet dažkārt arī tiek pieņemti lēmumi par atteikšanos ierosināt krimināllietu, tādēļ, apkopojot datus par notikušajām izvarošanām nepieciešams:

- izstudēt ne tikai krimināllietas, bet arī visus iesniegumus par izvarošanām, pēc kuriem ir pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu; lietas un materiālus par huligānismu ar seksuāla nozieguma pazīmēm;

- aicināt sievietes, kuras nav ziņojušas par izvarošanu vai izvarošanas mēģinājumu, par to paziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Visus savāktos materiālus ir jāapkopo un rūpīgi jāpārbauda, lai noskaidrotu vai šie noziegumi nav izdarīti ar vienu paņēmienu. Šis uzdevums parasti tiek atrisināts, salīdzinot nozieguma izdarīšanas paņēmienus, kurus ir izmantojuši noziedznieki izmeklējamās lietās. Šī mērķa sasniegšanai nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmieni jāsadala atsevišķās darbībās, no kurām šie paņēmieni veidojās un salīdzināt savā starpā gan paņēmienus kopumā, gan to elementus un sastāvdaļas.

Paņēmienu sadalīšanu mērķtiecīgi veikt ar sekojošām darbībām:

- noziedznieka darbības, kuras viņš izmantojis, lai tuvinātos cietušajai: psiholoģiskā kontakta nodibināšana; iekļūšana dzīvoklī, kurā izvarošana ir notikusi;

- noziedznieka uzbrukums cietušajai: kā novērsis cietušās mēģinājumu saukt pēc palīdzības; kā pārvarējis cietušās pretošanos; kā novedis cietušo bezpalīdzības stāvoklī; kādus nozieguma izdarīšanas rīkus izmantojis utt.

- noziedznieka darbības, kas vērstas uz dzimumtieksmes apmierināšanu;

- noziedznieka darbības, kas vērstas uz cieta nozieguma izdarīšanu \zādzība, laupīšana, slepkavība/;

- noziedznieka darbības, kuras viņš veicis, lai viņu neatpazītu.

Salīdzināšanas rezultātu novērtēšanai ir jāpieiet uzmanīgi un ir jāņem vērā sekojošais:

- tas, ka vainīgais atkārto nozieguma izdarīšanas paņēmienu, izdarot jaunas izvarošanas, nenozīme iepriekšējā paņēmiena kopēšanu. Liela ietekme uz noziedznieka uzvedību ir nozieguma vietai, laikam, notikuma vietas apstākļiem, cietušās uzvedībai, kā arī paša noziedznieka stāvoklim. Tas viss nevar neatsaukties uz nozieguma izdarīšanas paņēmienu un pēc būtības paliekot tāds pats, nozieguma izdarīšanas paņēmiens var atšķirties detaļās.

- nedrīkst paļauties arī uz ārēju nozieguma izdarīšanas paņēmienu sakritību, tā kā ir iespējamas nejaušas sakritības.

- aizdomās turētā noskaidrošana pēc citiem apstākļiem, kuros izpaužas noziedznieka personība.

Pasākumu shēma, lai noskaidrotu noziedznieku pēc citiem apstākļiem, kuros izpūžas viņa personība ir tāda pati kā noziedznieka meklēšana pēc nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas paņēmiena. Mērķis - konstatēt noziedznieku raksturojošās pazīmes, ar šīm pazīmēm papildināt noziedznieka raksturojumu un iegūto informāciju izmantot noziedznieka meklēšanā.

Kā jau minēju, informāciju par noziedznieka personību var iegūt, izpētot notikuma vietas, izvarošanas laika izvēli, turklāt liela nozīme ir ne tikai notikuma vietas apstākļu īpatnībām, bet arī tam, kā noziedznieks orientējās notikuma vietā. Noziedznieka meklēšanā šis apstāklis ir īpaši nozīmīgs - noziedznieks savas darbības cenšas saskaņot ar notikuma vietas apstākļiem, izmantot tos savu mērķu sasniegšanai ne tikai izvēloties nozieguma izdarīšanas paņēmienu, bet arī nosakot savu uzvedību kopumā: steidzoties pēc iespējas ātrāk atstāt notikuma vietu, piespiežot cietušo klusēt, ja apstākļi viņam ir nelabvēlīgi, un tieši otrādi - nepievēršot uzmanību cietušās kliedzieniem, aizkavējoties notikuma vietā, kad notikuma vietas apstākļi viņam ir labvēlīgi. Noziedznieks rīkoties saskaņā ar notikuma vietas apstākļiem var vienīgi tad, ja tos pārzina, pretējā gadījumā viņa darbības būs neloģiskas, nepārdomātas un nesaskaņotas ar notikuma vietas apstākļiem.

Šī likumsakarība ļauj izteikt spriedumu par aizdomās turētā personību - ja noziedznieka rīcība ir saskaņota ar notikuma vietas apstākļiem, viņu ir jāmeklē starp personām, kuras šos apstākļus pārzina un tādēļ tos varēja izmantot savās interesēs. Meklēšanas darbs šādos gadījumos tiek veikts sekojoši:

 - vispirms ir jāizpēta notikuma vieta, un tās īpatnības; jāuzzina cietušās un viņas kaimiņu dienas kārtība, ja izvarošana ir notikusi dzīvoklī; jāpārbauda, vai notikuma vietas apstākļi un režīms nemainās atkarībā no gadalaika un diennakts laika; kā arī jānoskaidro personu loks, kuriem ir pieeja notikuma vietai. Jānoskaidro vai notikuma vietās izvietojumā vai apstākļos nav tādu detaļu, par kuru esamību varētu zināt tikai šaurs personu loks. Šo uzdevumu atrisināt var apskatot notikuma vietu, nopratinot cietušo u.c.;

- otrkārt - jāizpēta noziedznieka darbības, ņemot vērā to, kā tās ir saskaņotas ar notikuma vietas apstākļiem, īpaši ar tām detaļām, kuras ir zināmas tikai šauram personu lokam;

- treškārt - ja noziedznieka darbības ir saskaņotas ar notikuma vietas apstākļiem un detaļām, jānoskaidro to personu loks, kurām šīs detaļas ir zināmas;

- ceturtkārt - pārbaudīt šo personu, kurām ir pieeja notikuma vietām saistību ar izvarošanu.

3. Aizdomās turētā meklēšana:

Kad ir savākta, apkopota visa iespējamā informācija par noziedznieka ārienes pazīmēm, kā arī izpētīti visi apstākļi, kuros izpaužas noziedznieka personība un ir sastādīts noziedznieka raksturojums, tiek uzsākta aizdomās turētā meklēšana, tas ir:

Telegrammu, telefonogrammu nosūtīšana apkārtējām policijas pārvaldēm, iecirkņiem, posteņiem; iedzīvotāju informēšana, izmantojot masu medijus - presi, televīziju, radio, reidu veikšana vietās, kur apgrozās daudz cilvēku /parki, stadioni, kafejnīcas, restorāni u.c./, patrulēšanas organizēšana, pieprasījumu nosūtīšana uz iestādēm, organizācijām, lai noskaidrotu vai tur nestrādā kāds ar līdzīgām pazīmēm, personu, kuras nesen ir pārcēlušās uz dzīvi attiecīgajā rajonā, pārbaude; sekošana pa transporta līdzekļa vai kāju pēdām, kas ved no notikuma vietas uz uzbrucēja darba vai dzīvesvietu, personu ar seksuālajām novirzēm noskaidrošana.

Ja cietusī ir norādījusi uz konkrētu personu kā izvarotāju, tas nekavējoties ir jānopratina, jo nav izslēgts, ka uzzinājis par uzsākto izmeklēšanu viņš var slēpties vai traucēt izmeklēšanas gaitai. Bet, ja persona nav vainīga, viņa liecība palīdzēs ātrāk noskaidrot notikuma patiesos apstākļus.

Pratināšanas gaitā tiek noskaidrotas aizdomās turētā savstarpējās attiecības ar cietušo, ieskaitot jautājumus par viņu pirmo un pēdējo tikšanos, par saraksti, kopīgiem paziņām utt. Kas attiecas uz apstākļu, kas saistīti ar konkrēto notikumu noskaidrošanu, uzdodamo jautājumu secība ir atkarīga no tā, vai aizdomās turētais atzīst vai neatzīst, ka ir ticies ar cietušo vietā un laikā, kurā viņa pēc viņas vārdiem tikusi izvarota. Ja viņš nenoliedz, ka šāda tikšanās ir notikusi, tad jānoskaidro vai ir noticis dzimumakts, ja ir, vai tas ir bijis labprātīgs no abām pusēm, vai tikusi pielietota vardarbība un kāda tieši. Vai cietusī pretojās un kā izpaudās pretošanās. Jānoskaidro arī vai jau agrāk aizdomās turētajam ar cietušo ir bijuši dzimumsakari, ja ir, tad kad un pēc kura iniciatīvas ti ir uzsākti, kas par tiem zin, vai pie viņa nav cietušās vēstules zīmītes vai fotogrāfijas, videoieraksti.

Ja pratināmais, atzīstot tikšanos ar cietušo, tai pat laikā noliedz dzimumsakaru ar viņu, papildus jānoskaidro kāpēc viņš ar cietušo ir saticies norādītajā laikā un vietā, cik ilgu laiku viņi pavadīja divatā, ko darīja, par ko runāja, vai aizgāja kopā vai atsevišķi, kur katrs no viņiem devās utt.

Gadījumā, ja aizdomās turētais noliedz faktu, ka ir saticies ar cietušo, jānoskaidro, kur viņš ir atradies un ko darījis minētajā laikā. Jācenšas aizdomās turēto nopratināt maksimāli detalizēti un jāpārbauda visi aizdomās turētā izteiktie apgalvojumi.

Pratināšanās noslēgumā sīki jāapraksta kāds apģērbs, veļa viņam bija cietušās norādītajā laikā, vai uz tiem ir kādi traipi, apģērba bojājumi, kā tie radušies, vai apģērbs nav izmazgāts, vai uz pratināmā ķermeņa nav miesas bojājumu, ja ir, tad kā tie radušies, ar ko viņam ir bijušas dzimumattiecības pēc notikuma utt.[8]

6. AIZDOMĀS TURĒTĀ APLŪKOŠANA UN VIŅA APĢĒRBA APSKATE.

Aizdomās turētā aplūkošana un viņa apģērba apskate ir jāveic uzreiz pēc viņa nopratināšanas.

Aizdomās turētā aplūkošana tiek veikta nolūkā uz viņa ķermeņa atrast izvarošanai raksturīgās pēdas - miesas bojājums, kuri radušies cietušās pretošanās rezultātā, asins, spermas pēdas, mati utt.

Aizdomās turētā apģērbs, līdzīgi kā cietušās apģērbs tiek apskatīts nolūkā konstatēt apģērba bojājumus vai traipus. Ja aizdomās turētais noliedz, ka būtu atradies notikuma vietā, laikā, kad notikusi izvarošana, ja notikuma vietas apskates laikā ir izņemtas apavu pēdas, noteikti ir jāizņem aizdomās turētā apavi, lai vēlāk ekspertīzē veiktu to identifikāciju.

Ja aizdomās turētā aplūkošanas vai viņa apģērba apskates laikā ir konstatētas kādas no augstāk minētajām pēdām, apģērba bojājumiem vai traipiem, tiek nozīmētas apģērba bojājumu un aizdomās turētā ekspertīzes.

Aizdomās turētā ekspertīze var noteikt:

- vai ir pazīmes, kas liecina, ka persona noteiktā laikā ir izdarījusi dzimumaktu;

- vai personai ir konstatēti miesas bojājumi, ja ir, tad vai tie varēja rasties pie konkrētiem apstākļiem /jānorāda lēmumā par ekspertīzes nozīmēšanu/.

- vai uz aizdomās turētās personas ķermeņa daļām nav kādas pēdas /mikrodaļiņas/ no notikuma vietas vai cietušās apģērba /šķiedras/.

- vai uz aizdomās turētā ķermeņa nav cietušās asiņu pēdas /ja cietušajai bijusi asiņošana/, kāda ir to grupas piederība;

- vai uz aizdomās turētās personas dzimumlocekļa ir cietušās maksts vai citi ķermeņa izdalījumi /jautājumu uzdod atsevišķos gadījumos, kad dzimumakts ir bijis neilgi pirms ekspertīzes nozīmēšanas;

- vai persona ir spējīga izdarīt dzimumaktu /jautājumu uzdod gadījumos, kad aizdomās turētais to noliedz/.[9]

7. LIECINIEKU NOSKAIDROŠANA UN NOPRATINĀŠANA.

Liecinieks ir persona, kurai ir kaut kas zināms par izvarošanas apstākļiem. Liecinieku nopratināšanas gaitā galvenie noskaidrojamie jautājumi ir šādi:

Attiecībā uz notikuma apstākļiem:

1. Kur ir noticis noziegums.

2. Nozieguma raksturs /noziedznieka draudi cietušajai, ziņas par labprātīgi notikušu dzimumaktu, pret cietušo pielietoto vardarbību utt. /.

3. Vai liecinieks nav dzirdējis cietušās saucienus pēc palīdzības.

Attiecībā uz ziņu avotu:

1. Vai pratināmais ir izvarošanas aculiecinieks, jeb par to uzzinājis no kāda cita.

2. Ja pratināmais ir aculiecinieks, tad kādēļ, viņš atradās notikuma vietā, vai netālu no tās.

3. Kādos apstākļos /attālums, meteoroloģiskie apstākļi, apgaismojums u.c./ viņš izvarošanu ir novērojis.

4. Ja pratināmais par izvarošanu ir uzzinājis no citiem, tad no kā, kā klātbūtnē, kur un kādos apstākļos.

Attiecībā uz cietušo:

1. Vai liecinieks pazīst cietušo, ja jā, tad kādā veidā.

2. ko viņš var liecināt par cietušās uzvedību pirms un pēc notikuma.

3. Vai viņš var raksturot cietušo, viņas dzīvesveidu, sakarus utt.

Attiecībā uz personu, kura ir izdarījusi noziegumu:

1. Vai liecinieks zina, kas ir izdarījis izvarošanu.

2. Ja nezin, tad kādas noziedznieku raksturojošas ziņas viņš var sniegt /ārienes pazīmes, darba vietu, dzīvesvietas adresi, kādi priekšmeti viņam bija līdz /.

3. Vai liecinieks nepazīst kādu, kurš būtu ārēji līdzīgs vainīgajam.

4. Vai liecinieks nav redzējis kādu, kurš noteiktajā laikā atradies notikuma vietā.

5. Vai kāds nav stāstījis, kas noteiktajā laikā ir atradies notikuma vietā.

6. Ja liecinieks pazīst aizdomās turēto, vai viņš nevar pastāstīt par viņa uzvedību pirms nozieguma izdarīšanas /vai viņa uzvedībā nebija pamanāms kas aizdomīgs, piemēram izrādījis greizsirdību, interesi pret konkrēto sievieti, nav izteicis vēlēšanos stāties intīmās attiecībās ar viņu utt./.

7. Ko liecinieks var pastāstīt par aizdomās turētā uzvedību pēc nozieguma izdarīšanas /vai viņš nav bijis nervozs, vai viņam nebija saplēsts apģērbs, redzami miesas bojājumi/.

8. Vai aizdomās turētais nav stāstījis lieciniekam par notikušo.

9. Vai viņam nav zināms kāds, kuram būtu kaut kāda informācija par izvarošanas apstākļiem un noziedznieku .

Attiecībā par palīdzības sniegšanu cietušajai.

1. Kāds ir cietušās veselības stāvoklis.

2. Kā jutās cietusī uzreiz pēc izvarošanas, vai viņai nebija miesas bojājumi, asiņošana, vai viņa nebija zaudējusi samaņu.

3. Kas paziņoja par notikušo.

4. Personām, kas veikušas cietušās ārstēšanu - kādi miesas bojājumi cietušajai ir konstatēti, to smagums, kāds ir cietušās fiziskais un psihiskais stāvoklis, slimības gaita, vai cietusī ir kaut ko stāstījusi par notikušo.

Izvarošanas lietās lielas grūtības parasti sagādā liecinieku noskaidrošana. Liecinieku, kuri redzējuši noziedznieku, noskaidrošanu var iedalīt četros etapos:

1. Teritorijas noskaidrošana, kur noziedznieks atradies pirms un pēc izvarošanas, kā arī izvarošanas laikā.

Šo apstākļu noskaidrošana norāda teritoriju, kur būtu meklējami liecinieki. Lai noskaidrotu teritoriju, kur pirms un pēc izvarošanas, kā arī izvarošanas laikā atradies noziedznieks, vispirms ir jāzina nozieguma apstākļi. No šī viedokļa izvarošanas var iedalīt trijās grupās:

 - izvarošanas, kur uzbrukums cietušajai bijis pēkšņs, un noziedznieka un cietušās tikšanās vieta sakrīt ar notikuma vietu;

 - izvarošanas, kur pirms uzbrukuma cietušajai viņa tika izsekota, vai starp noziedznieku un cietušo ir bijis psiholoģisks kontakts, bet viņu tikšanās vieta nesakrīt ar notikuma vietu;

 - izvarošanas, kurās noziedznieks nodibinājis psiholoģisku kontaktu ar cietušo pēc izvarošanas - pavadījis viņu mājās utt.

Saskaņā ar augstāk minētajām izvarošanas īpatnībām, teritorijas, kur varēja atrasties noziedznieks ir: pirmajā gadījumā - pati notikuma vieta; ceļš, pa kuru noziedznieks ieradās notikuma vietā, kā notikuma vietu atstāja; otrajā gadījumā - noziedznieka un cietušās tikšanās vieta, ceļš pa kuru noziedznieks nokļuva tikšanās vietā, ceļš, pa kuru cietusī un uzbrucējs gāja no tikšanās vietas uz uzbrukuma vietu utt.

Lai pareizi noskaidrotu teritoriju, kurā būtu meklējami liecinieki, liela nozīme ir attiecīgās teritorijas apstākļu un to īpatnību pārzināšanai.

2. personu loka noskaidrošana, kuras varēja atrasties teritorijā, kur varēja būt redzēts noziedznieks.

            Zinot teritoriju, kur varēja atrasties noziedznieks tiek ievērojami atvieglots liecinieku meklēšanas darbs, taču vairumā gadījumu nevienmēr izdodas uzzināt to cilvēku uzvārdus, kuri varētu interesēt izmeklēšanu. Visbiežāk jāveic darbs no vispārīgā uz atsevišķo- vispirms jānoskaidro personu loks, kuri varēja atrasties izmeklēšanu interesējošā teritorijā un laikā, bet pēc tam jau konkrētu personu noskaidrošana.

Šī mērķa īstenošanai nepieciešams izpētīt attiecīgās teritorijas administratīvo, ekonomisko, topogrāfisko raksturojumu. Citiem vārdiem sakot, jānoskaidro:

- ielas, caurstaigājamās sētas, kuras atrodas attiecīgajā teritorijā;

- iestādes, ražošanas uzņēmumi, to darba laiki;

- tirdzniecības punkti, ēdināšanas uzņēmumi, to darba laiki;

- sabiedriskais transports, tā veidi, maršruts, kustības saraksts;

- kultūras iestādes, parki, skvēri, citas vietas, kur apgrozās daudz cilvēku;

- dzīvojamās mājas, dzelzceļš, takas;

- fermas, karjeras, ūdenskrātuves un cietas vietas.

Informāciju par interesējošiem objektiem var iegūt veicot attiecīgās teritorijas apgaitu, izpētot apkārtnes plānus un kartes, sarunājoties ar personām, kuras labi pārzina apkārtni, izpētot sabiedriskā transporta maršruta shēmas.

Savāktās informācijas novērtēšana un analīze ļauj izvirzīt pamatotas versijas par personu loku, kuras varēja atrasties attiecīgajā teritorijā un laikā un starp kuriem varētu būt izvarošanas liecinieki.

3. Personu noskaidrošana, kuri varēja redzēt noziedznieku.

Lai šo uzdevumu atrisinātu, nepieciešams veikt aptauju, iestādēs un uzņēmumos par darbiniekiem, kuri varēja atrasties nozieguma izdarīšanas vietā; izpētīt dokumentus, kas liecina par personu kustību attiecīgajā iestādē, veikt apgaitu pa tuvējiem dzīvokļiem, griezties pie sabiedrības ar masu mediju starpniecību, uzdot policijas darbiniekiem noskaidrot izmeklēšanu interesējošas personas, izmeklēšanu interesējošās teritorijas novērošana.

4. Personu, kuras redzēja noziedznieku noskaidrošana un nopratināšana.

Kad ir noskaidrots, kas konkrētajā laikā atradās konkrētajā vietā un varēja redzēt noziedznieku, liecinieku noskaidrošana vairs īpašas grūtības nerada. Lai to izdarītu ir jāaptaujā cilvēki, kuri, kā noskaidrots nozieguma izdarīšanas laikā ir atradušies attiecīgajā teritorijā.

Izvarošanas lietās, lieciniekus var noskaidrot izmeklēšanas darbību gaitā - pratinot cietušo vai aizdomās turēto utt., jeb arī procesa virzītājam, jeb operatīvajam darbiniekam personīgi apmeklējot cietušās vai aizdomās turētā dzīvesvietu. liecinieku noskaidrošana notiek arī aptaujājot vietējos iedzīvotājus, kuri dzīvo netālu no notikuma vietas, kā lieciniekus pratina arī cietušās radiniekus, draugus un paziņas, bet pēc aizdomās turētā noskaidrošanas - arī viņa paziņu loku.

Par izvarošanas lieciniekiem visbiežāk kļūst cietušās vai aizdomās turētā kaimiņi.

Cietušās kaimiņu pratināšana parasti tiek veikta, lai noskaidrotu cietušās raksturojumu: uzvedību, sakarus, laika pavadīšanas veidu utt. Izmeklēšanai šādas ziņas īpaši svarīgas ir gadījumos, kad aizdomās turētais apgalvo, ka dzimumakts ar cietušo ir noticis labprātīgi un pēc cietušās iniciatīvas. Atsevišķos gadījumos kaimiņi tiek nopratināti, lai pierādītu, ka cietusī ir bijusi pazīstama ar aizdomās turēto un, lai noskaidrotu viņu savstarpējās attiecības.

Aizdomās turētā kaimiņu nopratināšanā, bez iepriekš nosaukto jautājumu noskaidrošanas tiek noskaidrots, personu loks, kuri apmeklē aizdomās turēto, kādas ir viņa attiecības ar sievietēm utt.

VI. IZVAROŠANAS IZMEKLĒŠANAS PROBLĒMAS.

Kā jau minēju, izvarošana ir noziegums, kas dziļi skar sievietes dzīves intīmo sfēru, līdz ar šo apstākli rodas virkne problēmu. Kā vienu no šīm problēmām varētu minēt latento noziedzību.

Tikai neliela daļa izvarošanas gadījumu nonāk tiesību sargājošo institūciju redzeslokā. Lielākā daļā gadījumu cietušās par notikušo izvarošanu neziņo. Tam varētu būt vairāki iemesli:

1. Cietušās tikušas iebiedētas no vainīgā vai viņa tuvinieku, draugu puses un draudus uztvērušas ir reāli. Lai pasargātu sevi, vai arī savus tuviniekus par notikušo neziņo.

2. Cietušajām ir kauns ziņot par notikušo. Patiešām ir vajadzīga liela drosme, lai svešiem cilvēkiem izstāstītu, kas ar tevi ir noticis. Ziņojot par izvarošanu cietušajai jārēķinās arī ar to, ka nāksies vēlreiz atcerēties notikušo, piedalīties izmeklēšanas darbībās.

Lai šo problēmu atrisinātu ir jāveic izskaidrošanas darbs, atklāti jārunā par šo problēmu, jāatzīst, ka tā pastāv. Ņemsim kaut vai par piemēru pedofīlijas skandālu. Līdz nesenai pagātnei par to tika noklusēts un sabiedrība nezināja, ka šī problēma ir tik aktuāla. Tagad nākuši gaismā daudzi pedofīlijas gadījumi, kuri, droši vien tā arī paliktu neapzināti un neatklāti, ja ne žurnālistu aktivitāte, kuri uzdrošinājās par šo problēmu atklāti runāt.

Sievietēm ir jāizskaidro, ka likums aizsargā pirmstiesas izmeklēšanas datu neizpaušanu. Krimināllikuma 304. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par pirmstiesas datu izpaušanu bez prokurora, izziņas izdarītāja atļaujas personai, kura ir brīdināta par šādu datu neizpaušanu. Vajadzības gadījumā prokurors brīdina lieciniekus, cietušo, civilprasītāju, pieaicinātos un citas personas, kuras ir klāt izmeklēšanas darbības laikā, ka bez viņa atļaujas nedrīkst izpaust pirmstiesas izmeklēšanas datus. Šīm personām ir jāparakstās, ka viņas ir brīdinātas par atbildību, saskaņā ar KL 304. pantu. Ja brīdinātā persona ir izpaudusi pirmstiesas izmeklēšanas datus, tā saucama pie kriminālatbildības. Atbildība iestājas neatkarīgi no ziņu izpaušanas veida /mutiski, rakstiski, pa telefonu/ un neatkarīgi no cilvēku skaita, kuriem šīs ziņas ir izpaustas.[10]

Visām sievietēm, kuras cietušas no izvarošanas noteikti ir nepieciešama psihologa palīdzība. Par notikušo ir jārunā, jāanalizē. Nepatīkamas atmiņas nedrīkst noslēpt, par tām nedomāt, jo tā problēma netiek atrisināta. Sievietēm ir jāapzinās:

- tu neesi vienīgā, kura ir cietusi no vardarbības;

- tev ir tiesības pieprasīt un saņemt palīdzību;

- tu pati vai tava rīcība nav cēlonis vardarbībai, kas vērsta pret tevi. Nevaino sevi notikušajā.[11]

Psihologa, psihiatra palīdzība noteikti būtu nepieciešama arī noziedzniekam, jo jebkurā gadījumā viņam ir kādas psihiskas, psiholoģiskas, vai seksuālas novirzes, ja reiz viņš negūst apmierinājumu no normālām seksuālām attiecībām, jo mērķis taču ir nevien sodīt vainīgo par izdarīto noziegumu, bet arī pāraudzināt, labot.

Problēma izvarošanas izmeklēšanā ir tā, ka lielākā daļā gdījumu vienīgais tiešais pierādījums ir cietušās liecība. Tādēļ, liela nozīme, lai pirmstiesas izmeklēšana norisētu sekmīgi ir tam, ka par notikušo tiek savlaicīgi ziņots, pirms nav izzudušas izvarošanas pēdas notikuma vietā, uz cietušās un aizdomās turētā ķermeņiem, apģērba.

Jāatceras, ka paejot laikam, atmiņas bāl, tādēļ daudzas izmeklēšanai nozīmīgas detaļas no cietušās atmiņas var izgaist.

Piemēram: 1998. gadā Tukuma rajona policijas nodaļā ierosinātajā krimināllietā par divu mazgadīgu meiteņu izvarošanu tika veikti operatīvās meklēšanas pasākumi un apmēram pēc gada tika aizturēts Normunds D, kurš analoģisku noziegumu bija izdarījis Valmierā. Nopratināts kā aizdomās turētais Normunds D. savu vainu minētā nozieguma izdarīšanā atzina, kā arī minēja sīkas šī nozieguma detaļas. Tika pieņemts veikt Normunda D. uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām, tās uzrādot cietušajām. Cietušās Normundu D. neatpazina. Tā kā no fotogrāfijām tomēr nevar uztvert cilvēka ārienes pilnībā, tika nolemts atkārtot uzrādīšanu atpazīšanai “dzīvajā”. Arī šoreiz meitenes Normundu D. neatpazina, paskaidrojot, ka ir pagājis gads un viņas vairs īsti neatceras, kāds noziedznieks ir izskatījies. Savukārt Normunds D., redzot šādu izmeklēšanas darbības rezultātu, mainīja savu liecību, paziņojot, ka policijas darbinieki piespieduši viņu atzīties. Tālāk tika nozīmēta poligrāfa ekspertīze, nolūkā iegūt informāciju par to, vai Normunds D. nemelo, teikdams, ka nav izvarojis meitenes un policija viņu piespiedusi noziegumā atzīties. Eksperta atzinums bija, ka Normunds D. Iespējams nemelo.

Šis piemērs, uzskatāmi pierāda, kāda nozīme ir savlaicīgai izmeklēšanas darbību veikšanai. Šajā gadījumā objektīvu iemeslu dēļ tas netika izdarīts, kā rezultātā šis noziegums ir palicis neatklāts - it kā ir zināma persona, kura ir to izdarījusi, taču nav iespējams savākt pierādījumus, kas to apstiprinātu.

Problēmas izvarošanu izmeklēšanā sagādā tas, ka bieži ir gadījumi, kad cietusī ziņo par to, ka ir tikusi izvarota, bet pēc kāda laika ziņojumu atsauc, paziņojot, ka ir labprātīgi stājusies dzimumattiecībās ar šo vīrieti. Parasti cietušo arī nebaida atbildība, par kuru viņa ir brīdināta, ja viņa sniedz nepatiesu ziņojumu vai liecību. Domājams, ka iemesls, kādēļ cietušās savu ziņojumu atsauc, ka vai nu cietušās ir iebiedētas, bet biežāk viņām par to ir samaksāts.

Piemēram: 1997. gadā Tukuma rajona policijas nodaļā tika ierosināta krimināllieta par divu meiteņu izvarošanu Tukuma rajona Lapmežciema pagasta Ragaciemā. Nopratinot cietušās viņas liecināja, ka pastaigājušās pa Asariem, piebraukusi automašīna, kurā atradušies trīs vīrieši, ievilkuši viņas mašīnā un aizveduši viņas uz privātmāju Ragaciemā, kur vairākkārtīgi tikušas izvarotas. Vienai no viņām izdevās ieslēgties vannas istabā, viņa kaila izlīdusi pa vannas istabas logu, aizskrējusi uz blakusmāju, pazvanījusi mātei, kura, savukārt izsauca policiju. Visi trīs vīrieši, uz kuriem norādīja cietušās tika aizturēti un uzsākta izmeklēšana. Pēc pāris dienām cietušās ieradās policijas nodaļā un paziņoja, ka tomēr nav izvarotas un katra ar visiem trijiem vīriešiem ir dzimumattiecībās stājušās labprātīgi un pēc palīdzības viena no viņām kaila skrējusi tāpēc, lai paskatītos, kāda būs cilvēku reakcija. Vēlāk neoficiālā sarunā viena no cietušās mātēm atzinās, viņām ir samaksāts par to, lai mainītu liecību. Krimināllieta tika izbeigta.Diemžēl līdzīgi gadījumi praksē sastopami samērā bieži.

Nobeigums.

Tēmu diplomdarbam es izvēlējos ne tāpēc, ka man tā liktos ļoti saistoša un interesanta, bet gan tāpēc, ka tā, diemžēl, joprojām ir aktuāla un problemātiska.

Lai arī pēdējos gados masu mediji necenšas noklusēt skandalozus izvarošanas gadījumus, taču kopumā šī sāpīgi aktuālā tēma sevi piesaka visai bikli. Uzskatu, ka liels negatīvs nopelns izvarošanas gadījumu provacēšanā pieder tieši masu saziņas līdzekļiem, proti – krāšņo žurnālu fotovākiem un protams, saturam, kas ar tādu uzbāzību uzlūko tevi no visiem avīžu kioskiem un ko ar tādu tīksmi pārlapo tīņi. Arī tīņiem domātajos žurnālos netrūkst erostiska rakstura literatūras un nākošais solis ir tikai tehnikas jautājums – pašiem izmēģināt, izjust, pat, ja partnere ir pret. Arī alkohols un narkotikas veicina šo noziegumu izdarīšanu.

Uzskatu, ka ar padziļināto tēmas izpēti pirms tam izvirzīto mērķi esmu sasniegusi. Diplomdarbu izstrādājos sastapos ar šādām izvarošanas problēmām:

Latvijā pastāv labvēlīgi apstākļi, kas veicina šo noziegumu izdarīšanu;

Veiksmīgi cīnīties ar šiem noziegumiem traucē augstā latentā noziedzība;

Problemātiski ir pierādīt izvarošanas faktu un personas vainu nozieguma izdarīšanā, jo bieži vien cietušās liecība ir vienīgais tiešais pierādījums

Izvarošanas lietās īpaši svarīga nozīme ir izmeklēšanas darbību veikšanas savlaicīgumam.

Izvarošanas tēma maz ir iztirzāta, par to kautrējas atklāti runāt.

DIPLOMDARBĀ IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS.

NORMATĪVIE AKTI:

1. KRIMINĀLLIKUMS. Rīga, Latvijas Policijas Akadēmija; Tiesiskās informācijas centrs, 1998. gads.

2. KRIMINĀLPROCESA KODEKSS, Rīga, firma “AFS” 1999.gads.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA:

1. A. JUDINS “krimināltiesību terminu skaidrojošā vārdnīca”, Rīga, izdevniecība “Raka” 1999. gads.

2. Krimināllikuma komentāri 5.daļa; Rīga, firma “AFS” 1999. gads

3. KRIMINOLOĢIJA, autoru grupa A. Vilka vadībā: B. Aleksjuka, A. Dravnieks, A. Loskutovs u.c.; Rīga, izdevniecība “Nordik” 1998. gads.

4. KRIMINĀLISTIKA 3. daļa “Noziegumu izmeklēšanas metodika”, autoru grupa A. Kavaliera vadībā: J. Konovalovs, U. Miķelsons, V. Jenzena u.c., Rīga, Latvijas Policijas Akadēmija 2000. gads.

5. LĪĶA APSKATE NOTIKUMA VIETĀ, Rīga, Latvijas Policijas Akadēmija, Kriminālistikas katedra 1995. gads.

6. Seksuālā uzmācība – parādība bez vārda, Rīga, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs 1997. gads.

7. TIESU EKSPERTĪZE LATVIJĀ, Rīga, Latvijas Policijas Akadēmija Kriminālistikas katedra 1996. gads.

8. Н П Яблоков “Криминалистика”, Москва, излвтелеьство “Нормa Искра М”, 2000 год.

9. “Криминалистическая сущность, средстсво и методы устоновления способов сокрития следов преступлений»; Москва, Aкадемия МВД СССР, 1987 год.

 10. «Методика расследования износилования; Минск, Mинистерство внутренних дел СССР, Минская Высшая щкол»а, 1981 год.

11. «Расследование износилований»; Ленинград Институт усовершования следственных рфботников, 1980 год.

12. «Справочник следователя», Москва; Юридическая литература, 1990 год.

ANOTĀCIJA.

 

Diplomdarba tēma ir «Izvarošanas izmeklēšanas mūsdienu problēmas».

Diplomdarbā tiek apskatīti tādi jautājumi kā minētā nozieguma kvalifikācija un pierādāmie apstākļi, vispārīgs izvarošanas raksturojums, izvarošanas tipveida situācijas, izmeklēšanas versiju izvirzīšana un pārbaude, sākotnējo un neatliekamo izmeklēšanas darbību /cietušās nopratināšanas, aplūkošanas, ekspertīzes, aizdomās turētā nopratināšanas, notikuma vietas apskates u.c./ izdarīšanas taktika, kā arī izvarošanas izmeklēšanas problēmas un to iespējamie risinājumi.

Izstrādājot diplomdarbu tika izmantoti pirmstiesas izmeklēšanas prakses materiāli, statistikas dati, kā arī speciālā juridiskā literatūra.

B. Skrastiņa

---

[1] Krimināllikuma komentāri , Rîga 1999.gads.

[2] Kriminoloģija 253.lpp., izdevniecība “Nordik”, Rīga 1998.gads.

[3] Н. П .Яблоков «Криминалистика» стp. 154; Москва « Норма Искра М «2000 год.

[4] «Криминалистическая сущность способов сокритие следов преступлений «стр. 85 ; Академия МВД СССР ;Мoсква 1987 г.

[5] «Расследование изнасилований» ст 52. Ленинград, Nнститут усовшенсвования следственных работников, Ленинград 1980 год.

[6]” Līķa apskate notikuma vietā” 93.lpp. Latvijas Policijas Akadēmija, Rīga 1995.gads.

[7] “Tiesu ekspertīze Latvijâ” Latvijas Policijas Akadēmija, Rīga 1996.gads.

[8]«Расследование изнасилований»; Институт усщвершенствования следственных работников; 59 стр Ленинград, 1980 г.

[9] “Tiesu ekspertīze Latvijā” 47.lpp. Latvijas Policijas Akadēmija1996.gads.

[10] Andrejs Judins “Krimināltiesîbu terminu skaidrojošâ vârdnīca 139.lpp., izdevniecība “Raka” 1999.gads.

[11] “Seksuālā uzmācība - parādība bez vārda “ Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs 1997.gads.