Latviešu proza deviņdesmitajos gados.

            Latviešu prozu deviņdesmitajos gados varētu salīdzināt ar saules lēktu pēc ilgstošas un mokošas, nepatiesas tumsas. Lai to saprastu, ir kaut vai nedaudz jāzin Latvijas pēdējo 50 gadu vēsture. Latvieši 50 gadus ir tikuši mocīti zem lielā brāļa PSRS jūga. Lielajā izsūtīšanas laikā lielākā daļa Latvijas inteliģences tika izsūtīta vai arī tā emigrēja uz ārzemēm. Tie, kas palika Latvijā, piemērojās spiedīgajiem apstākļiem un nevarēja atļauties rakstīt to, ko gribētos. Bija jāraksta tā, kā vajadzēja. Par to parūpējās cenzūra. Bieži bija sastopamas svītriņas autoru publicētajos darbos. Nereti šīs svītriņas sabojāja visu darba jēgu. Rakstītie darbi bija samocīti, nepatiesi. Rakstnieki mēģināja ielikt savos darbos zemtekstus par tautas brīvību un neatkarību.

Tā tas turpinājās līdz pat trešajai atmodai astoņdesmito gadu beigās. Rakstnieki varēja sākt rakstīt brīvāk un patiesāk. Taču, neskatoties uz to, viņiem bija grūti to darīt, jo gadiem ilgi bija pierasts rakstīt to, ko lika. Viņi bija apjukuši, apmulsuši. Tas bija starplaiks. Arī mūsu literatūra bija tikai starpliteratūra, divu kvalitāšu starpteksts. Garīgo un intelektuālo vērtību jūklis, valsts izdevniecību iziršana un tikko radušos jauno apgādu pagaidām pusaklā, toties enerģiskā iekustēšanās, draudzīga un koleģiāla rakstnieku mīņāšanās uz vietas vai, labākajā gadījumā, pa riņķi vien. Pilnīgi iespējams, ka pēc pāris gadiem briestošajā klusumā būtu iebrucis agresīvi noskaņotu grafomānu lēvenis. Samazinājās oriģināltekstu daudzums, tos atvietoja jau esošās publikācijas. Lielākoties tika izdoti ilgos okupācijas gadus trimdā dzīvojošo latviešu autoru darbi, tā sauktā trimdas literatūra. Piemēram, Irmas Grebzdes, Alfrēda Dziļuma, Anšlāva Eglīša un citu trimdas autoru darbi. Tika izdotas arī Latvijā tapušas atmiņu grāmatas un memuārliteratūra — dokumentālā literatūra. Piemēram, biogrāfiskā proza — Egīla Lukjanska grāmata “Sāpes un triumfs” par Eduardu Rozenštrauhu, Reiņa Ādmīdiņa dokumentālais romāns “Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs” par Vili Plūdoni. Daudzi rakstīja par cilvēkiem kara laikā un pēc tā. Kara briesmas ir atstājušas briesmīgas un grūti dziedējamas rētas cilvēku sirdīs un prātos. Tāpēc, kamēr jaunie rakstnieki vēl nebija gatavi rakstīt nopietnus darbus, deviņdesmito gadu sākumā vairāk dominēja karu pieredzējušo rakstnieku darbi par to laiku. Viņi beidzot varēja darīt to, kas visus ilgos gadus bija aizliegts — izteikt savas samilzušās sāpes. Tā, protams, ir daļa no apgūstamās latviešu literatūras un zināmā mērā arī tautas vēstures, kamēr latviešu vēsturnieki vēl nav uzrakstījuši objektīvas vēstures grāmatas, taču tā ir dzīvošana uz pagātnes rēķina, atgriešanās septiņdesmitajos, sešdesmitajos, piecdesmitajos un vēl agrākos gados.

Līdz ar dzels priekškara krišanu nāca jauna, pilnīgi citādāka pieeja literatūrai no ārzemēm. Līdz ar to radās problēmas ar svešvalodām. Paveicās tiem, kuri šajos apspiestības gados paši bija nolēmuši mācīties svešvalodas. Viņiem pavērās jaunas iespējas mācīties no ārzemju literatūras pieredzes un darbiem. Bieži bija dzirdams jautājums rakstnieku starpā: “Par ko lai raksta?” Latviešu literatūra līdzinājās bērnam, kurš visu mūžu nav izgājis no istabas bez logiem. Kad viņš beidzot izkļūst ārā brīvā dabā starp kokiem un zāli, debesīm, viņš nezin, ko ar to visu iesākt. Vajadzētu baudīt, bet nav zināms, kā. Kam padomu prasīt, arī nav, jo neviens viņu nesaprot un uzskata par jukušu. To varētu nosaukt arī par notrulināšanos. Kad nav jādomā un ir skaidri noteikts, ko un kā drīkst un ko nedrīkst rakstīt, cilvēks pārstāj domāt vispār. To visu pastiprināja jaunās tirgus attiecības, no kurām nebija iespējams izsprukt arī rakstniekiem. Rakstnieks vairs nevarēja rakstīt vienu mazu, bet ģeniālu darbu vairākus gadus. Ja viņš tā darītu, viņam nebūtu iztikas līdzekļu, kas automātiski nozīmētu bojāeju. Viņam bija jāapmierinās ar maziem, ne pārāk vērtīgiem darbiem, ko steigšus iespiest un izdot, lai mūsdienu arvien mazāk lasošais lasītājs varētu tajā ieskatīties un nolikt plauktā apputēšanai. Literatūra sāka atgādināt kaut ko līdzīgu ekonomikai. Varēja atļauties atmest tādus mazizprotamus un nekonkrētus jēdzienus kā radīšana, dvēsele un tamlīdzīgus un droši runāt par estētisko vērtību atražošanu, produkciju, tirgu. Citiem vārdiem — autora apgaismes mirkli aizstāj izdevēja izvēles un plānošanas problēma. Visbeidzot — izzuda atšķirība starp ideoloģisko un literāro valodu, ar jēdzienu valoda saprotot ne tikai vārdu krājumu, bet arī teksta uzbūves principus, poētiku, lietišķību, simbolus, metaforiskumu vai tā visa trūkumu. Arī lielais ārzemju darbu iebrukums Latvijā aizpludināja nebūtībā ne vienu vien uzrakstītu oriģinālliteratūras darbu. Tas arī atņēma vēlēšanos daudziem ķerties pie jaunu darbu rakstīšanas.  Ne visi arī varēja un vēl joprojām nevar atļauties izdot savus darbus grāmatas formā, jo finansiālu apsvērumu dēļ tas ir diezgan sarežģīti. Tāpēc lielākā daļa jaunās latviešu prozas darbu bija sastopami vien preses slejās. Liela nozīme šajā lietā bija literatūras mēnešrakstam “Karogs”. Tas publicēja gan jauno censoņu darbus, gan arī veicināja jaunās latviešu literatūras attīstību. Viens no šādiem veicinājumiem bija romānu konkurss. 1994. gadā “Karogs” izdeva 8 godalgotus romānus, kuru autori galvenokārt bija vecākā gadagājuma cilvēki, taču bija arī autori, kam tā bija pirmā parādīšanās literatūrā. Tie bija darbi, kuri nepārsteidza ar jauniem meklējumiem, bet katrā ziņā uzturēja dzīvu latviešu tradicionālo prozas rakstīšanas manieri. Daži no šiem darbiem: Vladimira Kaijaka darbs “Rēgi”, kura apokaliptiskajās ainās klīst suns Autbreds, Egīla Ermansona romāns “Cilvēks ar bērna ratiņiem”, kas ir autora pirmā ienākšana literatūrā un rāda Arhivāra ceļojumus pa kādu zemi (Latviju), kurā pēc katastrofas vairs nav palicis neviens cilvēks, Daces Priedes desmit gadus rakstītais 700 lappušu biezais darbs “Saule špagas asmenī”, kas ir viņas vārda pieteikums latviešu literatūrā. Otrajā “Karoga” romānu konkursā godalgotu vietu ieņem jaunākās paaudzes prozaiķa Jāņa Einfelda romāns “Cūku grāmata”. Tā ir līdzība vai pasaka par cūku dzīvi, kuras meistarīgajā ironijā un briljantajās metaforās aizšifrēts cilvēku pasaules esamības šķērsgriezums cauri pagātnei, tagadnei un nākotnei. Domājams, ka tas liks daudziem pētniekiem un kritiķiem censties “Cūku grāmatu” skaidrot, analizēt un vēl visādi preparēt.

Tomēr arī citiem latviešu jaunajiem prozaiķiem zemapziņā dusēja apziņa, ka 20. gs. beigās apmulsumam nevar ilgi ļauties. Jaunā proza bija daudz citādāka par mums agrāk pierasto. Tās teksti pārsteidza nesagatavotu ne tikai latviešu lasītāju, kurš centās no tās izvairīties, bet arī latviešu rakstnieku vecāko paaudzi. Vispirms jau ar postmodernisma teorijām par tekstu kā spēli, tekstu, kuram ir svarīgs pats teksts, kam ir kāda līdzība ar kolāžu, kuras fragmentu radīšanā bez īpašas pietātes tiek izmantoti arī pagātnes autoritāšu veikumi, vēstures un literatūras fakti, kas šādā kolāžā var kļūt par ironiskiem piedzīvojumiem. Manuprāt, tas daudziem varēja likties pat aizvainojoši. Galvenokārt vecākā gadu gājuma cilvēkiem. Populāra kļuva autora pastāvēšana tikai darba tapšanas īsajā brīdī, nevis sevis izteikšana, bet vienkārši pierakstīšanas darbu veikšana, klausoties, ko priekšā saka literatūras vēsture. Šajā postmodernismā bija jūtama arī intelektuālā pašanalīze, pasaules kultūras slāņu aktualizācija. Lasītājs gūst baudu no piedalīšanās šajā spēlē, kuras noteikumi viņam nav zināmi. Tie viņam zināmā mērā jārada pašam. Tam visam līdzi nāca skeptiska attieksme pret reālistiskās rakstīšanas metodi. Pastāv uzskats, ka šī laika darbu pamattēmas ir absurds un haoss. Tas neapmierināja veco rakstnieku paaudzi. Viens no šīs skeptiskās attieksmes cēloņiem varētu būt vārda reālisms nozīme padomju laikos, kad tas bija jāsaprot tikai ar sociālo reālismu, kurš prasīja vienīgi ideoloģiski akceptējamu reālismu. Taču pamazām viss līdzsvarojās un jaunie rakstnieki vairs nebaidījās līdzās postmodernismam izmantot arī reālistiskus vēstījumus. Pasaules kultūras slāņu iekļaušana literārajā darbā veicināja aktīvu lasītāja iesaistīšanos darba jaunradīšanā jau uztveres līmenī. Asociativitāte kā uztveres pamatprincips, citu kultūru un laikmetu ieviešana, simboli un arhetipiskie tēli — tieši šajos slāņos nereti meklējams darbu atšifrējums, kurus mēdz dēvēt par nesaprotamiem. Veselus 50 gadus padomju cilvēki nav redzējuši neko ārpus dižās PSRS robežām, viņi nezin neko par citu tautu kultūru. Viņi nezin neko, kas nav saistīts ar dižo tēvzemi. Tas viss ir kā milzīgs augonis, kurš pārplīstot ne tikai atvieglo ciešanas, bet arī nedaudz saindē latviešu literatūras asinis. Tāpēc bija nepieciešama tāda kā asins pārliešana, kas šajā laikā arī tika veikta. Tika ienestas Rietumu filizofijas atziņas, kristietība, budisms, Eiropas mākslas darbu nosaukumi, lielās kultūras pilsētas, mājieni uz konkrētiem māksliniekiem, komponistiem un viņu darbiem. Viens no piemēriem varētu būt Gundegas Repšes darbi. Dažādu kultūras slāņu nospiedumi, reliģisku un filozofisku sistēmu fragmenti, paralēles vai kontrasts ar tāliem vēstures notikumiem un personām mūsdienu rakstnieku darbos veic divas galvenās lomas: apliecina pasaules vienotību, mūsdienu cilvēka kopību ar visu, kas bijis pirms viņa un būs nākotnē, bet liecina arī par to, ka pamatu šai vienotības sajūtai mūsdienu cilvēks nevar atrast tieši šodienā. Tēlotais cilvēks kļūst par krustpunktu, kurā satiekas pagātne ar nākotni, bet kuram nav tagadnes. Tagadne kļūst par tukšu gaiteni, kas ved uz nākotni, cilvēks it kā identificējas ar visu apkārtējo, meklēdams sevi, jo pats ar sevi viņš saskaņā nav. Rakstnieki rod divas galvenās iespējas, kā pārvarēt šodienas skatījuma sadrumstalotību: vai nu savu darbu centrā izvirzot varoni, kurš tēloto dzīves īstenību noraida, — tā saukto romantisko varoni, vai arī tēlojot kādas augstākas, virs ikdienas esošas dzīves likumsakarības, kuras nereti sasaucas ar mitoloģiskiem priekšstatiem par visas pasaules vienotību laikā un telpā, par pasaules ciklisko atgriešanos pie pirmssākumiem, pie atjaunošanās. Romantiskā varoņa atdzimšana ir pāsteidzošs latviešu prozas pagrieziens pēdējo pāris gadu laikā. Dažādās formās, gan reālistiskās, gan sirreālistiskās, fiksējot varoņa ideālu un jūtu konfliktu ar apkārtējās dzīves īstenību, tas apliecina jaunās realitātes radīto diskomfortu rakstnieku apziņā, kas atspoguļo sabiedrības sarežģītās izjūtas jaunatgūtajā valstiskajā neatkarībā ar tās ne pilnīgi sakārtoto sociālās dzīves īstenību. Piemēram, Gundegas Repšes stāstā “Debesu Dora” ir stāstīts par sievieti, kura vislabprātāk dzīvojusi uz jumta, tālāk no ielas dubļiem, ko citi cilvēki sauca par dzīvi. Postmodernisma teorijas ielaušanās latviešu literatūrā prasīja vērtību pārvērtēšanu, paskatīšanos uz lietām no citas puses. Liekas, tas nekas, ka tas viss ir noticis ar zināmu novēlošanos, salīdzinot ar pārējo pasauli.

Šī asins pārliešana ir ļāvusi latviešu literatūrai atgūt attīstības spējas vai mosties no miega. Tagad jau ir vairāk nekā desmit autoru, kurus visus nevar sabāzt vienā kopējā postmodernisma maisā. Viņu darbi ir diezgan atšķirīgi, taču kopā tie veido latviešu deviņdesmito gadu prozas ainu. Ir vēl viena šī laika prozai raksturīga īpašība — ar nelieliem izņēmumiem tajā dominē īsas formas darbi, kuru ceļš jau iepriekšminēto finansiālo problēmu dēļ līdz oriģinālliteratūras grāmatas izdošanai ir visai grūts, tāpec tie ir sastopami galvenokārt tikai preses slejās.

Viens no deviņdesmito gadu prozaiķiem ir Valdis Felsbergs (1967). Viņa vārds latviešu literatūrā parādās tikai 1994. gadā. Viņš ir bijis ļoti ražīgs stāstu rakstītājs. Tāpēc jau pēc dažām publikācijām tiek izdota V. Felsberga pirmā un pagaidām vienīgā grāmata “Nemiers”. Viņa darbi ir tālu no dziļdomīgām pārdomām par dzīves jēgu, dvēseliskumu. Vismaz viņš pats par to neraksta. Viņš tikai dod vielu pārdomām. Tālāk lasītājs pats, ja grib, var sākt domāt par dzīves jēgu vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņa darbi ir sarakstīti reāli, mūslaicīgi. Lai gan kritiķi par viņu ir izteikušies ne pārāk glaimojuši, jo viņš esot savus stāstus vienkāršojis un banalizējis. Varbūt tā arī ir, taču kas tur slikts? Ne katrs rakstnieks mēģina līdzināties Rainim vai Aspāzijai. Ja kāds grib izteikties skadri un vienkārši, tad tā ir viņa darīšana. Lai gan, lasot viņa darbus, kļūst mazliet jocīgi ap dūšu, jo mūsdienu aina viņa stāstos tiešām nav no tām pievilcīgākajām. Taču iespējams, ka tā arī ir. Vismaz rakstniekam varbūt tā šķiet. Vienīgais iespējamais pārkāpums ir biežais sovjetisma laika rusicismu lietojums. Taču viņu var vainot tikai daļēji, jo tā ir arī  ikdienā. Viņš vienkārši raksta tā, kā viņaprāt ir. Grāmatas ievadā, kurš ir novietots ievadam netradicionālā vietā — beigās, viņš raksta, ka “patiesībā viss notika tieši tā. Izdomāta ir tikai darbība, tās vieta, laiks, apstākļi un dalībnieki”. Ar to viņš it kā mēģina teikt, ka nav nemaz tāds reāliju vergs. V. Felsbergs ir tieši viens no tiem, kurš kļūst par autoru tikai darba radīšanas brīdī. Viņš nav no tiem, kuriem rakstīšana ir dzīves jēga un mērķis. Manuprāt, viņš vienkārši sajuta vēlmi izteikties un sāka rakstīt stāstus. Stāstu iznāca tik daudz, ka varēja izdot grāmatu.

Savos stāstos viņš it kā izaug vai arī izaudzina savu stāstu varoni vai varoņus. Pirmie stāsti stāsta, filozofē un domā par skolas vecuma bērniem, par viņu iekšējo pasauli, bet pēdējā stāsta varonis jau ir nomiris un filozofē par dzīvi. Šie stāsti varbūt pat nedaudz līdzinās agrākās literatūras prozai. Nedaudz filozofiski, aizdomāties liekoši. Piemēram, lasot stāstu “Nemiers”, gribot negribot jāaizdomājas par to, kāpēc gan pusaudžiem ir tik huligāniskas un sadistiskas tendences. Pats rakstnieks uz šo jautājumu atbildi nedod, viņš vienkārši stāsta par to, ko domā šis padsmitgadīgais jaunietis, taču neatklāj mums, kādēļ jaunietis tā domā. Manuprāt, šī ir tā spēle, kurā lasītājam ir jāiesaistās, pašam jāizdomā noteikumi. Un tas sagādā baudu. Tas piesaista pie stāsta. Laiks paiet nemanot, un stāsts jau ir beidzies. Tas ir beidzies bez konkrēta atrisinājuma. Tas bija vienkāršs kāda jaunieša dzīves fragmenta atstāstījums. Domā, ko gribi! Kaut vai nedomā nemaz, tas nemaz nav tas sliktākais variants, lai nenokļūtu līdz domām par pašnāvību, kuras rakstnieka varoņiem uzmācas diezgan bieži. Taču retais nonāk līdz tai. Viens no stāstiem pats satur kādu stāstu. Abi stāsti ir pārdomu pilni. Tas ir stāsts “Getras”. Galvenais stāsts liek domāt par vecāku un bērnu attiecībām, taču ietvertais stāsts liek domāt par pusaudža dzīvi, par to, ko viņš pārdzīvo, ja nav labākais, stiprākais. Lasot šo ietverto stāstu, liekas, ka rakstnieks ir rakstījis it kā no sava viedokļa raugoties, jo domas un rīcība nav raksturīga trīspadsmitgadīgam bērnam. Gan domas par meiteņu lenkšanu, gan domas par labprātīgu kļūšanu par kropli tikai tāpēc, lai viņš vairs netiktu vērtēts pēc vispārpieņemtās fizisko īpašību skalas. Varbūt pašas domas vēl varētu būt daudz maz līdzīgas bērna domām, taču valoda, kādā tās tiek izklāstītas ir vairāk līdzīga pieauguša cilvēka domām. Bet varbūt tieši to rakstnieks ir centies panākt.

Jo vairāk viņš raksta, jo it kā nopietnāki kļūst viņa darbi. Drīz jau tiek rakstīts par pieaugušiem cilvēkiem. Seksa tēma ir jūtama gandrīz katrā, lai neteiktu katrā, stāstā. Galvenokārt tā arī ir stāstu galvenā apspriežamā problēma, par kuru tiek runāts. Tiek apspriests, kā ar to nodarbojas gan pederasti, gan lezbietes, gan perversi tipi, gan arī pārējie. Savā ziņā viņa darbi  pat varētu pretendēt uz erotiskās literatūras statusu, lai gan to rakstnieks, manuprāt, nav vēlējies panākt. Interesanti, kā viņš ir mēģinājis iejusties sievietes tēlā, mēģinājis lūkoties uz dzīvi no sievietes viedokļa. Nevaru spriest, cik veiksmīgi tas ir izdevies, jo pats neesmu sieviete, taču, manuprāt, viņam tas ir izdevies tīri labi. Iespējams, ka sievietes tā neuzskata, taču tā ir tēma diskusijai starp vismaz diviem dažāda dzimuma pārstāvjiem un pārstāvēm.

Lielākā daļa stāstu, manuprāt, viens no otra īpaši neatšķiras. Izņēmumi varētu būt vienīgi iepriekšminētie stāti par pusaudžiem, lai gan arī tur ir jūtama intīma piegarša. Pārejos stāstos tiek apspriestas cilvēku, galvenokārt vīriešu, seksuālās iekāres un fantāzijas. Kas pamudinājis rakstnieku rakstīt tieši par šo tēmu, grūti teikt. To varētu varbūt pateikt vienīgi viņš, varbūt vēl kāds, bet varbūt neviens. Viņš ir ieguvis biologa izglītību. Tas ir palīdzējis īpaši smalki aprakstīt ainas, kurās nākas parakņāties pa cilvēka iekšām vai smadzenēm. Tas tiek attēlots tā, it kā varonis domātu: “Es te nedaudz parakņāšos pa smadzenēm. Nav svarīgi galvas vai kaula smadzenēm.” Interesanti tiek pasniegts stāsts “Šoseja”. Stāsta gaita liecina par to, ka tas beigsies ar brīnišķīgu un šķīstu vīrieša un sievietes saplūšanu, taču sieviete tiek nogalināta. Tiek nogalināta ar šķietamu mīlestību. Izņemot pašu nogalināšanu, stāstā netiek pielietota nekāda brutalitāte. “Asmens iegrimst precīzi pie kreisās krūts pamatnes. Līdz pusei. Otrais grūdiens seko pēc sekundes desmitdaļas. Nošņirkst koks. Citu skaņu vairs telpā nav…” Tālāk seko sievietes smadzeņu un pārējo orgānu preparācija. Kāpēc šis vīrietis tā darīja? Iespējams, ka autora mērķis nemaz nebija saistīts ar iemeslu. Varbūt viņam vienkārši likās interesanti tik romantisku noskaņu piebeigt ar tādām brutalitātēm. Arī par šī stāsta īsto ideju grūti spriest. Interesants ir arī stāsts “Ķeza”. Tiek aprakstīta cilvēku rīcība pēc kādas sievietes sabraukšanas. Šis stāsts vairs nav tik reālistisks, kā iepriekšējo stāstu perversijas. Arī šis stāsts atgādina agrākos gados rakstītus darbus, liek padomāt par dzīvi, par mums ikdienā.

Stāsta “Salidojums” pašā sākumā autors skaidri izsaka savu attieksmi pret dievu (rakstu ar mazo burtu apzināti). “Varbūt arī tu lepojies, ka esi cēlies no līksma mērkaķa, nevis bērna prātā nodzīvojies vecis, pa brīdim uzspļaudams aprepējušiem pirkstiem, izmīcījis no māla pikas rotaļlietiņu pēc sava ģīmja un līdzības.” Sevi viņš raksturo ne kā dieva būtni, ne kā mērkaķa pēcteci. “Esmu kustīgu elementārdaļiņu sablīvējums: tīra matērija, kas no nedzīviem veidojumiem atšķiras tikai ar organizācijas līmeni. Mana apziņa ir šo daļiņu kustība saskaņā ar fizikas likumiem. Kā biljarda bumbiņas šaudās pa galdu un pēc sadursmēm atlec vienā noteiktā virzienā, tā arī manas domas un rīcība var būt tikai tās, kuras ir, un ne citas. Tiesa gan, daļiņu kustība manās smadzenēs ir ļoti sarežģīta. Neviens neprot to aprēķināt. Tas arī rada izvēles iespējas šķietamību — brīvo gribu.” Šie vārdi ir izlasāmi pirmspēdējā stāstā. Manuprāt, ar šiem vārdiem viņš mēģina teikt, ka nav vērts viņa darbus dziļi saprast. Katram ir tiesības saprast tos tā, kā pats vēlas.

Kāds varbūt uzskata viņu par nihilistu, kurš ņirgājas par visu, kas svēts, taču es piekrītu iepriekšcitētajiem vārdiem par brīvo gribu. Mēs katrs esam pats par sevi. Mums nav jāpakļujas stereotipiem, kuri ir iedibināti gadu gaitā. Tie, kuri tos radīja, lai arī tajos dzīvo. Pārējiem ir tiesības dzīvot katram savu dzīvi ar savu tās izpratni un jēgu. Varat mani kaut vai par nihilistu saukt. Neapvainošos.