Bērna gatavība mācībām skolā.

IEVADS

Cilvēka bērns ir dziņu un nedrošu instinktu vadīta būtne. Viņš būs spējīgs izdzīvot tikai pateicoties savai prasmei, kultūrai, kas padarīs viņu par visu radību kroni.

No 18. gadsimta - pedagoģiskā gadsimta sākuma tiek uzskatīts, ka, lai cilvēks varētu kļūt par cilvēku, viņam nepieciešama kultūra, kas piešķir audzināšanai humanizējošu spēku. Audzināšana nav šķirama no sabiedrībā noteiktām normām, tanī pat laikā nevar audzināt to, ko attīsta pati daba. Bērnam, attīstoties un sagatavojoties skolai, ir jāiziet cauri noteiktām brieduma pakāpēm, apgūstot nepieciešamo pieredzi gan bioloģiskajā domāšanā, gan ķermeņa briedumā līdz viņš kļūst par gudru, zinošu personību.

Dažādas ir bērna raksturojuma teorijas, kā arī bērna vecuma posmu apzīmējumi. Pazīstamākie to veidotāji ir Ēriks H. Ēriksons, Žaks Piažē, Lavrenss Kolbergs, L.Vinkels,  Ļ. Vigotskis, M. Montosori u.c.  Piekrītu  bērna vecumu iedaļai sekojošos posmos, un viņa attīstību pirmskolas periodā un gatavību skolai apskatīšu zemāk:

1.      Zīdaiņa vecums ( no dzimšanas līdz 1 gada vecumam).  

2.      Bērna vecums (no 1. – 12. gadiem):

-          agrīnā bērnība ( no 1. – 6. gadam),

-          bērnība ( no 7. – 9. gadam),

-          vēlīnā bērnība (no 10. –12. gadam).

 J.A. Komenskis, pamatojot audzināšanas nepieciešamību agrā bērnībā,  pievērš uzmanību dažādiem vecuma posmiem, bērna spēju audzināšanai un attīstībai. Viņš uzsver agrās bērnības raksturīgo iezīmi – pirmo iespaidu dziļo un paliekošo ietekmi uz personības veidošanos. Bērnībā veidojas cilvēka raksturs, motīvu sfēra un personības  virzība, tas dziļi ietekmē bērna turpmāko attīstību. Bērnībā  izpratni lielā mērā nosaka  uztvere un interese. Bērnam nepiemīt pieaugušajam raksturīgais loģiskās domāšanas process.

Audzināšana, ir vienas paaudzes kultūrvērtību nodošana nākošajai. Katrā valstī pastāv savas  tradīcijas saistībā ar laikmeta politiski ekonomisko situāciju. Bērnu audzināšana tā ir kā mijiedarbība starp pieaugušo un bērnu, kas notiek konkrētā sociālā vidē. Bērna un vides mijiedarbības centrā atrodas pats bērns, kas savukārt dzīvo savā vidē – ģimenē, bērnudārzā, vienaudžu pulkā. Tā ir viņa mācīšanās vide, ko veido cilvēki, lietas, daba, fiziskā vide, audzināšanas līdzekļi   Bērns pamazām apgūst uzvedības kultūru, pieaug sekundārās pieredzes loma, uz patērēšanu orientēta uzvedība, mainās viņa priekšstati par pasauli un īstenību. Sakari un uzvedības mehānismi, kas pirmsskolas vecumā izveidojas, noteic personības tālāko attīstību.

FIZISKĀS SPĒJAS

     Bērnu muskuļi agrīnās bērnības periodā ir labāk attīstīti nekā bērnu spēja tos kontrolēt. Šajā vecumā bērns aug garumā straujāk, nekā pieņemas svarā, viņa augums kļūst slaidāks. Zēniem šajā periodā ir labāk attīstīti lieli muskuļi un viņi ir izturīgāki, bet meitenēm ir labāk attīstīta sīkā pirkstu muskulatūra, viņas ir mierīgākas un precīzākas. Kaulu un muskuļu nostiprināšanās pamazām rada priekšnoteikumus precīzāku un savā starpā koordinētu kustību veikšanai. .

     Šajā periodā raksturīga liela kustību aktivitāte, koordinācijas spēju pilnveidošanās, bērnam ir liela nepieciešamība kustēties, pārdzīvojumi un zinātkāre meklē apmierinājumus spraigā darbībā. Bērns  spēj veikt sarežģītas kustības, piem., lēkt un balansēt uz vienas kājas, rāpties pa stieņiem, izdarīt dažādus palēcienus. Viņam sagādā lielu prieku darbošanās ar kustīgām rotaļlietām, slidošana, slēpošana, peldēšana.

    Pamazām veidojas bērnu prasmes un iemaņas koncentrēt skatienu uz sīkām lietām un vienlaicīgi uz vairākām. Ja 4 –5 gadu vecumā bērniem var būt grūti griezt ar šķērēm, precīzi nokrāsot malu, līmēt papīra aplikācijas, grūti uzvērt dažādu krāsu krelles, tad vēlāk pilnveidojas acu un roku koordinācija un  6 –7 gadu vecumā tai jau jābūt gatavības pakāpē.

    No maņu orgānu darbības viedokļa bērns būtiski neatšķiras no pieauguša cilvēka. Viņš ir rosīgs, kustīgs un izjūt pret visu apkārtējo lielu interesi. Viņš spēj skaidri izteikt savas domas, pārdzīvojumus un uzturēt aktīvus sakarus ar vienaudžiem. Šādos abpusējos kontaktos labi attīstās domāšana.

ZINĀŠANU ATTĪSTĪBA

Ž. Piažē bērna attīstību pirmsskolas vecuma posmā sauca par pirmsoperāciju stadiju. To raksturo domāšanas īpatnības agrīnā bērnībā un pirmsskolas vecumā. Šajā laikā bērni parasti nespēj priekšmetus un parādības uztvert un novērtēt kā veselus, viņi uztver kādu vienu īpašību , formu, krāsu. Lietas un parādības viņi uztver un novērtē tikai no sava redzes viedokļa, jo viņu domāšanā vēl pietrūkst loģikas. Vērtīga ir bērna īpašība daudz jautāt un patstāvīgi smelties jaunas zināšanas.

   Ja zīdaiņa vecumā bērnam  tiek izkopti iedzimtie refleksi, tad viņš ātri atklāj saistību starp mērķi un līdzekli, piem., ar roku kustina piekarināto zvaniņu, lai tas skanētu. Tāpat bērns ātri apgūst kustību shēmas un  pats iemācās pielietot tās, piem., sāk meklēt paslēpto rotaļlietu.

Vēlāk 2 – 4 gadu vecumā bērns mācās domāšanā izmantot iegūtos priekšstatus un simbolus, bet vēl nespēj tos klasificēt, piem., dažādu krāsu klucīšus pēc lieluma un formas bērns var salikt tikai pēc 5 gadu vecuma. Telpiski priekšmetiski, apkārtne, ko bērns apgūst šai vecumā,  dažādu priekšmetu lietošana un izmantošana, piem., ar nūju var aizsniegt interesējošo mantiņu, dod viņam tālākās iemaņas.  Tāpat bērns eksperimentē ar iemācītiem likumiem un lomām, piem., vīrieša lomu. Bērna domāšanas spējas nenobriest pašas no sevis, bet attīstās saskarsmē ar apkārtējo pasauli. J. Piažē redz sakarību starp darbību un domāšanu, piem., četrgadīgs bērns saka: “Mākoņi iet lēni, jo viņiem nav kāju”. Bērnam ir sava kustību koncepcija par apkārtējo vidi.

  Tikai no 6-7 gadu vecuma bērns saprot substances jēdzienu. Pamazām viņā attīstās skaitļa jēdzieniska izpratne, telpas un laika koncepcija. Bērns mācās no pieredzes. Viņš jau pareizi saliek dažāda garuma kociņus, var pareizi veikt vienkāršas, loģiskas operācijas ar pārdomu palīdzību. Līdz ar bērna vārdu krājuma un pieredzes pieaugunu, paplašinās arī viņa atmiņa, ko viņš izmanto notikumos, izpratnē un priekšstatos par konkrētiem notikumiem.

Bērni ir fantazētāji, viņi bieži neatšķir izfantazēto no īstenības. Protams, viens bērns no otra bērna domāšanas ziņā atšķiras, tas atkarīgs no viņa individuālas pieredzes un intelektuālo spēju attīstības pakāpes. Šajā laikā vecāku teiktais vārds kļūst par nosauktās lietas simbolu. Veidojas spontānas jūtas, sociālās attiecības, kurās bērns ir pakļauts pieaugušajiem. Bērns intensīvi atdarina pieaugušo stāju un uzvedību. To pozitīvai nostiprināšanai būtiskākais ir audzināšana. Sevišķi svarīgi ir pozitīvie un emocionālie sakari ar apkārtējiem cilvēkiem. Bērnam jāizjūt  mājas siltums un jābūt drošam, ka vecāki viņu mīl un aizsargā, kaut arī viņš reizēm rīkojas aplami. Bērns identificējas ar savu vecāku raksturiem. Tas ļauj izjust to klātbūtni arī tad, ja viņi neatrodas tuvumā, jo bērns atceras, kā viņi būtu rīkojušies attiecīgā situācijā, un tā arī pats dara. Tas dod drošību daudzās un dažādās sociālās situācijās.

 Statistika liecina par lielu skaitu mazo un nepilno ģimeņu pastāvēšanu, kas var ietekmēt bērna spēju gūt pieredzi sev tuvā vidē.  Labi ja ģimenē ir abi vecāki. Ja nav tēva, tā vietā var būt arī vectēvs vai kāds cits radinieks. Svarīgi, lai starp ģimenes locekļiem būtu vīrietis un sieviete, jo bērnam vajadzīga iespēja kontaktēties ar abu dzimumu pārstāvjiem un no viņiem mācīties.

Vecākiem daudz jādara bērna zināšanu attīstībai. Pieaugušajiem ne vien obligāti jāatbild  uz ļoti daudziem bērna jautājumiem, bet arī visādi jāizrāda pozitīva attieksme pret viņa vēlmi jautāt, jāizsaka atzinība par uzdotajiem jautājumiem. Šī bērna prasme  vēlāk ļoti noderēs skolā. Svarīgi, lai viss, ko viņš dara, tiek uzskatīts par  nozīmīgu, tas veicinās viņā pašizpausmi un patstāvīgu domāšanu.

Savukārt bērnudārzā stingri jāievēro katram pirmsskolas posmam atbilstošie nosacījumi gan mācībās, gan rotaļās, tāpēc:

- apmācību procesam  jānotiek rotaļu un spēļu veidā,

- reālo dzīves situāciju imitāciju,

- izpildāmo uzdevumu grūtības pakāpei jāpalielinās pakāpeniski, vienlaikus nepārslogot bērnu.

Sižetiskajās lomu rotaļās bērni atveido un mācās  dažādas sociālās prasmes, galvenokārt:

- cilvēku savstarpējo daudzveidīgo attiecību jomā,

- mācību un darba elementus,

- noteikumu izpildi, kas saistīti ar konkrētu lomu.

BĒRNA SAGATAVOŠANA DZĪVEI

Bērns ar dzīvi ārpus savas mājas un ģimenes vides saskaras kopā ar vecākiem apmeklējot veikalu, parku, rotaļu laukumu, bērnudārzu, sporta zāli. Te viņš jau apgūst mērķtiecīgu uzvedību un mācās no citiem. Brīvā laika pavadīšanas zonās, piem., atvaļinājuma laikā  kopā ar vecākiem viņš apgūst dabu, laukus, dažādus darbu veidus.

  Ļoti svarīgi bērnam ir atrasties un darboties grupā. Tas nozīmē pārslēgšanos no spēlēšanās vienatnē uz rotaļāšanos grupā, kas sākumā saistās ar bērnudārza apmeklēšanu, vai bērnu pulciņu pagalmā. Ikviena grupa sniedz struktūru un robežas bērnu nodarbībām, aktivitātēm. Viņš, darbojoties kādā vecā rūpnīcā kopā ar vienaudžiem, atrod, skrūvē un montē dažādas detaļas, tā gūstot jaunu pieredzi. Grupā bērni viens no otra mācās, bet var būt savstarpēji arī visai nežēlīgi nesaskaņu gadījumā. Vienlaikus darbība grupā veicina labvēlīgu attieksmi pret citiem bērniem, rodas simpātijas, griba sadarboties. Tā realizējas vajadzība pēc saskarsmes. Pirmsskolas vecumā bērna galvenā darbība ir rotaļas, kuras ir virzītas uz attiecību izzināšanu un kas ļauj viņam apgūt vidi. Bērns ir kā pētnieks. J.A. Komenskis  savā pedagoģijas  koncepcijā  traktē darbību kā audzināšanas  un visas dzīves galveno mērķi.

Pastāv mijiedarbība starp bērnu, kas sevi attīsta, un vidi, kas nepārtraukti mainās. Šobrīd dzīve ir ienesusi milzīgas izmaiņas cilvēku ikdienas darbībā, uzlabojas dzīves apstākļi, materiālie nosacījumi, labāka kļūst pārtika un arī medicīniskā aprūpe. Notiek izmaiņas arī bērna  pieredzes apgūšanā, pieaug sekundārās pieredzes loma, uz patērēšanu orientēta uzvedība, mainās priekšstati par pasauli un īstenību:

- mājsaimniecībā attīstās augsta tehnizācija, kas samazina bērna darbības iespējas saskarsmē ar  lietām ( centrālapkurei nevajag pienest malku, virtuves kombainā sagatavo produktus, traukus izmazgā trauku mazgājamā mašīna),

        - mūsdienu elektroniskie mediji maina bērna iztēles iespējas (televizors  informē par visu pasaulē ar skaidrojumiem un attēlu).

Šodien bērni ir vairāk attīstīti, taču negūst praktiskas zināšanas cilvēku senākas ikdienas darbības sfērās. J.A. Komenskis uzsver enciklopēdisku pieeju mācībās, kas nodrošina vispusīgu un pamatīgu izglītību.

IEMAŅU UN PRASMJU APGŪŠANA

Nozīmīgs vecāku uzdevums ir sākt savlaicīgi attīstīt dažādas bērna iemaņas un prasmes, kuras viņam būs nepieciešamas skolā. Bērnam agri  sāk veidoties gribas kvalitātes - prasme pakļaut savu darbību noteiktam mērķim, regulēt to, pārvarēt radušās grūtības. Pieaugušo uzdevums ir šajā procesā bērnu visādi atbalstīt, uzturēt viņā interesi. Te nozīmīga ir ģimenes tradīcija lasīt grāmatas, kas sākumā ir grūti apgūstama spēle. Taču to rosinot ar krāšņām bilžu grāmatām, vai saliekamiem burtiem, var radīt paliekošu interesi par gan pašu lasīšanas procesu, gan par grāmatu.

Svarīgi bērnā radīt nākošā kultūras cilvēka interesi par mūziku, dažādiem mūzikas instrumentiem, zīmēšanu, veidošanu u.c. darbības veidiem. Vēlākai sekmīgai muzicēšanai, tai skaitā profesionālai darbībai šajā jomā, nedrīkst nokavēt sākumu, piem., klavierspēles vingrinājumus jāsāk no 5 - 6 gadu vecuma. Šo procesu būtiski ietekmē vecāku attieksme pret muzicēšanu, gleznošanu  mājas apstākļos, kā arī pašu personīgais paraugs. Novērojumi parādījuši, ka  visi bērni zīmē un stadijas, kuras iziet viņu zīmēšana, ir vairāk vai mazāk kopējas viena vecuma bērniem. Sākoties skolas vecumam, bērnu patika un intereses par zīmēšanu zūd. Pieķeršanās zīmēšanai saglabājas tikai dažiem. Pastāv kāda iekšēja saistība starp bērna personību šai vecumā un viņa patiku zīmēt. Bērna radošie spēki  zīmēt nav  nejauši, jo tieši zīmēšana viņam dod iespēju viegli izteikt to, ko viņš jūt. Pārejot citā attīstības fāzē, bērns izmainās, un līdz ar to mainās arī viņa jaunrades raksturs. Zīmēšana paliek kā noiets etaps un ir labi, ja tās vietu sāk ieņemt cita jaunrade.

Bērna zināšanas mūsdienās lielā mērā bagātina arī radio, televīzijas un video informācija. Taču te izvirzās nopietna problēma, lai nepieļautu tiešo dabas uztveres samazināšanos. Tā, piemēram, rīts televīzijas pārraidē ir bez smaržas, bez spilgtā vēsuma, un tādēļ tas nespēj rosināt bērnos izjūtas, kuras var gūt dabā.

Ir būtiski, lai bērns atmiņā saglabātu gan ziedošas pļavas, viļņojošas rudzu druvas, gan mirdzošas jūras tēlu. Bērnam vajadzētu novērot darba un sadzīves ainas, cilvēku sejas un darba pozas. Daiļliteratūra, mākslas darbu aplūkošana, teātris, kino, televīzija un video var iespaidus padziļināt, bagātināt, bet nevis aizstāt tos.

Pirmsskolas vecumā bērnam sāk veidoties gribas kvalitātes - prasme pakļaut savu darbību noteiktam mērķim, regulēt to, mācēt pārvarēt radušās grūtības. Pieaugušo uzdevums ir šajā procesā bērnu visādi atbalstīt. Nākošo klases darba prasmi veicinās, ja bērns  būs apguvis spēju:

- rezultatīvi klausīties,

- prast savlaicīgi lūgt palīdzību,

   - saprast galveno,

   - būt  patstāvīgam.

GATAVĪBA  SKOLAS GAITU SĀKUMAM

Bērnam pirmsskolas perioda beigās ir jāsasniedz attīstības pakāpe, kas ļauj viņam veiksmīgi iedzīvoties  skolas vidē un sekmīgi tajā mācīties. Ja bērns pirmskolas periodā ir atradies vidē, kur ir bijuši labvēlīgi audzināšanas apstākļi, tad viņā viegli attīstās interesē par skolu. To veicinājuši ar lielu atsaucību uzklausīti visi viņa jautājumi, tika atbalstīts pats jautāšanas, interesēšanās process, tad tas būs stiprinājis bērna vēlmi  būt skolā un izzināt visu jauno. Bērna uzvedībā, kuru ietekmējusi viņa ģimene un apkārtējā vide, izpaužas viņa dabiskās tendences. Bieži bērns ir spontāns, impulsīvs, bet patiess, viņu neierobežo nekādi nosacījumi, aktivitātes ir viņa pašizpausme. Bērna intelektuālās attīstības kvalitatīvā savdabība liecina par viņa psiholoģisko gatavību. Tās ir viņa personību raksturojošas iezīmes, bez kurām nav iespējamas sekmīgas mācības skolā.

Pirmskolas vecuma bērnā bieži izpaužas paaugstināta pašizpausme, kurai ir liela nozīme. Tās pazemināšana var kļūt par bērna nesekmības cēloni skolā, jo rada bailes no neveiksmes vai pat atteikšanos izpildīt kādu uzdevumu. Labvēlīga situācija veidojas tad, ja vajadzība gūt panākumus ir stiprāka par bailēm no neveiksmēm, šādu stāvokli veicina arī gribasspēka attīstība.

Ar pedagoģisko gatavību skolai saprot noteiktu zināšanu, prasmju un iemaņu daudzumu, kas piemīt bērnam, uzsākot skolas gaitas. Te ietilpst prasme lasīt, skaitīt, atstāstīt. Ja bērns ir fiziski attīstīts, atvērti ieinteresēts par visu, pazīst burtus, prot nosaukt skaitļus un bez grūtībām iegaumē teikto, viņam skolas gaitu sākums grūtības nesagādās. J.A. Komenskis uzsver enciklopēdisku pieeju mācībās, kas nodrošina vispusīgu un pamatīgu izglītību.  Nākošo skolas mācību sekmīgu apguvi būs veicinājusi arī bērna pašizpausme un pašpaļāvība.

Pirmsskolas vecumā svarīgs uzdevums vecākiem  iemācīt bērnam : 

   - savlaicīgu uzdevumu izpildi,

- uzdotā izpildīšanu līdz galam,

- darbu secības ievērošanu,

   - ticību saviem panākumiem.

      Svarīgi arī ievērot, kā bērnam vieglāk un ērtāk izpildīt vecāku uzdoto, jo tā viņam būs vieglāk  mācīties:

   - klusumā, pie loga,

   - vēsā vai siltā telpā,

- ar vai bez pārtraukumiem,

- spilgtā gaismā vai puskrēslā,

- uz cieta vai mīksta krēsla,

- kopā ar vecākiem, draugiem vai vienatnē.

To visu  labi sekmēs ģimenes atbalsts un sakārtota mācību vide un vēl jāseko, lai bērns nemācās zemāk par savām spējām.

Izmantotās literatūras saraksts.

1.     Plotnieks I. Pedagoģiskā saskarsme. R-Latvijas zinību biedrība, 1990.g

2.     Vispārējā psiholoģija. R-Zvaigzne, 1978.g

3.     Plotnieks I. Pedagoģiskā saskarsme. R-Latvijas zinību biedrība, 1999.g

4.     Gudjons H. Pedagoģijas atziņas. R-Zvaigzne, 1998.g

5.     Komenskis J. Lielā didaktika.

Bērna gatavība mācībām skolā.

LU

Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes

2.d studenta Jāņa Vanuškas

Referāts

17.04.01