Tirgus barjeras

Monopols eksistē, kad tirgū ir viens un tikai viens pārdevējs. Pie šiem nosacījumiem jēdzieni firma un nozare ir identiski, pircējam ir jāpērk dotā prece no monopolista vai jāatsakās no tās, citur to iegādāties nevar – produktam nav tuvu aistājēju. Monopols diktē tirgus cenu. Pastāv daudzi barjeru veidi ieiešanai šajā nozarē: valsts privilēģijas, valdības licences, patenti, unikāli dabas resursi, ekonomiska un tehnoloģiska rakstura barjeras (Ievads mikroekonomikas teorijā, Viktors Nešpors, Rīga 1999, 78.lpp.). Tā kā monopolpeļņa parasti ir augsta, tas stimulē citus ražotājus ražot šo monopolpreci vai tās aizstājpreci, tāpēc monopols bieži vien nav ilgstšs. Monopolā ir apgrūtināta pārējo tirgus dalībnieku iesaistīšanās tirgū. Turklāt monopolists  cenšas saglabāt savu monopolvaru ar dažādiem pasākumiem (iepriekšminētie barjeru veidi) (Mikroekonomikas teorijas pamati, Roberts Škapars, Rīga 1998, 251.lpp.).

Tirgus barjeras

Atgriežoties pie monopola iezīmēm, īpaši jārunā par tirgus  barjerām, kas būtībā nosaka firmu skaitu nozarē. Pirmā barjera ir tā, ka atsevišķas nozarēs mūsdienu tehnologiju ir iespējams efektīvi izmantot ražošanā tikai ļoti lielos uzņemumos. Tas ir ražošanas apjoma efekts. Otrā barjera ir saistīta ar to, ka ir nozares, kurās lielo investīciju dēļ parasti var darboties viens liels uzņēmums, kas preci ražo vairumā vai sniedz pakalpojumus plašam patērētāju lokam un apmierina dotās preces vai tirgus pieprasījumu. To sauc par dabīgo monopolu. Parasti tas darbojas valsts uzraudzībā. Tāda ir lielākā daļa elektrības, gāzes, ūdens apgādes un sakaru uzņēmumu (piemēram Latvijā tādi pašlaik tādi ir Latvijas dzelzceļš, va/s Latvijas gāze, SIA Lattelekom, va/s Latvenergo u.c.). Ja šādas uzņēmumsabiedrības sadalītu vairākos mazos uzņēmumos, tad pieaugtu to ražoto preču un pakalpojumu vidējās izmaksas, tas nebūtu ekonomiski izdevīgi.  Vēl viens barjeru veids ir patentu un licenču sistēma, ko veido valsts. Patenti ļauj izgudrotājiem kontrolēt savu produktu un līdz ar to nodrosina monopolstāvokli. Monopolu veidošanās vēsturē tieši patenti ir spēlējuši būtisku lomu. Ar licenču izsniegšanas palīdzību valsts var ierobežot firmu ienākšanu nozarē.Taču šīs barjeras ir pārvaramas, un kā piemērs parasti tiek minēta āš alumīnija kompānija ALCOA, kura līdz Otrajam Pasaules karam bija vienīgais alumīnija ražotājs, bet kara gados tai radās divi lieli un vairāki nelieli konkurenti. Vēl ir jāpiebilst, ka viens ražotājs kādā valstī ne vienmēr ir arī monopolpārdevējs, jo nacionālajā tirgū ar vietējo produkciju aktīvi var konkurēt importa preces (Mikroekonomika, V. Nešpors, I. Ruperte, I. Saulītis, A. Žukova, 82 – 83.lpp.).

Monopola veidi

Sāksim ar atšķirību izvērtēšanu starp triju tipu apstākļiem, kā sakarā viena firma var kļūt par vienīgo produkcijas piegādātāju tirgū.

1.      Slēgtais monopols. Tas ir aizsargāts no konkurences ar juridisko ierobežojumu palīdzību. Par piemēru var noderēt ASV pasta pakalpojumu monopols pirmās klases pasta piegādē. Citu slēgto monopolu variantu rašanai ir patenta aizsardzība, autortiesību institūts.

2.      Dabiskais monopols – nozare, kurā ilgtermiņa vidējie izdevumi sasniedz minimumu tikai tad, kad viena firma apkalpo visu tirgu pilnībā. Tādā nozarē minimālais efektīvais preces ražošanas apjoms ir tuvu (vai arī pārsniedz) tam daudzumam, uz kuru tirgū ir pieprasījums par jebkuru cenu,  pietiekošai ražošanas izdevumu segšanai. Dotajā situācijā izlaiduma apjoma dalīšana starp divām vai vairākām firmām novedīs pie tā, ka katras firmas ražošanas apjoms būs neefektīvi mazs. Ar dabīgajiem monopoliem, kuru pamatā ir ražošanas apjoma ekonomija, cieši saistīti monopoli, kuri bāzējas uz unikālo dabīgo resursu īpašumiem.

3.      Atvērtais monopols. Šajā gadījumā firma uz zināmu laiku kļūst par vienīgo kādas preces piegādātāju, kurai nav nekādas speciālas aizsardzības pret konkurenci, kā tas notiek slēgtā vai dabīgā monopola gadījumā. Atklāto monopolu situācijā bieži nokļūst firmas, kuras pirmo reizi iziet tirgū ar jaunu produkciju. Konkurenti, diemžēl, var parādīties tirgū ar tāda veida preci  nedaudz vēlāk.

Tāda monopolu klasifikācija uz trijām kategorijām ir visai nosacīta. Dažas firmas vienlaicīgi var piederēt pie vairākiem monopolu veidiem. Tai skaitā ir, piemēram, firmas, kuras apkalpo telefonu sakaru sistēmu, kā arī elektro un gāzes kompānijas, kuras var pieskaitīt kā pie dabīgā monopola (par cik eksistē mēroga ekonomijas efekts), tā arī pie slēgtā monopola (par cik eksistē šķēršļi konkurentiem). Tāpat var būt izvesta klasifikācija, pamatojoties uz pagaidu horizonta uzskaites. Piemēram, patenta apliecība dod firmai aizvērto monopolu uz īslaicīgu laika intervālu, bet tāds monopols var būt atklāts uz ilgtermiņa laika intervālu. Pēdējais notiek ne tikai patenta derīguma ierobežošanas dēļ , bet arī tāpēc, ka konkurenti vienkārši var izgudrot jaunus produktus.

Faktiski visi monopoli var skaitīties par atvērtiem. Legālie šķēršļi, kas aizsargā slēgto monopolu no konkurentiem, var tikt atcelti ar tiesas palīdzību. Dabīgo monopolu priekšrocības izdevumos var būt pavisam novestas uz nulli ar izmaiņām tehnoloģijā. Visi monopoli ir pakļauti konkurentu sitieniem no preču izplatītāju puses (Микроэкономика, Эдвин Дж. Долан, Дэйвид Е. Линдсей, Санкт-Петербург, 1994, 190 – 191. lpp.).

Piedāvājuma monopols

Piedāvājuma monopola gadījumā pārdevējam tirgū nav konkurentu. Tas iegūst zināmas priekšrocības tāpēc, ka tā piedāvājums ir vienāds ar tirgus piedāvājumu. Tomēr monopolists nevar vienlaikus noteikt tam vēlamo cenu un pārdodamās preces daudzumu. Parasti monopolists nosaka konstantu cenu (Mikroekonomikas teorijas pamati, Roberts            Škapars, Rīga, 1998, 252. lpp.)

Pieprasījuma līkne parāda sakarību starp cenu un preces daudzumu, ko piedāvā firma vai nozare. Konkurējošas firmas vienkārši reaģē uz cenām. Taču monopols uzstāda cenu. Tā var izvēlēties cenu, kura maksimizē tās peļņu un atstāt pieprasītājiem izlemt, cik daudz preces pirkt pa šo cenu. Monopolfirma nereaģē  uz cenu kā uz veidojošos no ārienes. Tātad , nevar dot definējumu monopola pieprasījuma līknei. Monopols izlemj, cik daudz ražot, uz informācijas pamata, kura tai ir  no pieprasījuma pēc tās preces. Pēc datiem par pieprasījumu monopolfirma izlemj, cik daudz preces piedāvāt tā, lai maksimālā peļņa būtu vienāda ar galējām izmaksām (Соврэмэнная  микроэкономика: анализ и применение, часть 2, Д. Н. Хайман, 23. lpp.).

Nosakot preces pārdošanas cenu pārdevējs rēķinās ar elementāriem apsvērumiem: preci lielos daudzumos var pārdot, pazeminot cenu, un otrādi, cena pieaug, ja preci pārdod mazākos daudzumos. Tātad preces realizācijas daudzums q ir cenas c funkcija:

q=f(c),

t.i., tās daudzums ir atkarīgs no dotās preces pieprasījuma līknei atbilstošām cenām. Pieprasījuma līkne atspoguļo arī preces noietu, tādēļ ir vienāda ar cenas-noieta līkni. Tā kā monopolists brīvi var mainīt cenu  un pircējam tas jāņem vērā, izvēloties iegādājamo preces daudzumu, var secināt, ka monopola gadījumā atšķirībā no pilnīgas konkurences nav piedāvājuma līknes (Mikroekonomikas teorijas pamati, Roberts Škapars, Rīga, 1998, 252. lpp.).

Kaut arī monopolfirmai ir galējo izmaksu līkne un tā ir augšupejoša, tā visādā ziņā nepaaugstina piedāvātās preces daudzumu, kad pieprasījums pēc tās pieaug. Monopolista piedāvātās preces daudzuma izmaiņas ir atkarīgas no maksimālo ienākumu līknes nobīdes (Соврэмэнная  микроэкономика: анализ и применение, часть 2, Д. Н. Хайман, 23. lpp.).

Maksimizējot peļņu, monopolists centīsies izvairīties no pieprasījuma līknes neelastīgā nogriežņa, jo, kad pieprasījums ir elastīgs, cenas samazināšana palielinās kopējos ieņēmumus, bet neelastīga pieprasījuma gadījumā cenas samazināšana samazinās kopējos ieņēmumus (Mikroekonomika, V. Nešpors, I. Ruperte, I. Saulītis, A. Žukova, 84. lpp.).

No tā visa varam uzzināt trīs interesantas īpatnības raksturīgas monopolvarai:

1.      Pieprasījuma pieaugums obligāti nepaaugstina piedāvājamās preces daudzumu. Tā vietā monopolists bieži uz pieprasījuma pieaugumu atbild ar cenas paaugstināšanu. Viņa reakcija nav atkarīga tikai no pieprasījuma pieauguma, bet arī no tā, kādā veidā izmainīsies pieprasījuma elastība, kad mainās pats pieprasījums. Tas ir tā, par cik cenas pieprasījuma elastības izmaiņas, saistītas ar katru pašreizējo cenu, noved pie jaunas maksimālo ienākumu līknes. Tieši maksimālo ienākumu līknes nobīdes, bet ne pieprasījuma līknes nobīde ir izlēmīgais  faktors, kurš nosaka piedāvājamās preces daudzuma izmaiņas.

2.      Monopolistam nevar noteikt pieprasījuma līkni, par cik katru iespējamo piedāvājamās preces daudzumu var saistīt ar divām vai vairākām cenām. Un otrādi, monopolā divi vai vairāki preces izlaiduma apjomi var būt saistīti ar vienu cenu – atkarībā no tā par cik mainās cenu pieprasījuma elastība, kad notiek tās izmaiņas. Par cik monopols pats nosaka cenu, bet nepieņem to kāda tā ir tajā brīdī, tad nevar izmantot pieprasījuma līkni, lai paskaidrotu, cik lielu produkcijas daudzumu monopolfirma piedāvā tirgū (Соврэмэнная микроэкономика: анализ и примененние, часть 2, Д. Н. Хайман, 23. lpp.).

3.      Optimālo ražošanas apjomu nosaka tāpat kā pilnīgas konkurences gadījumā, izmantojot abas metodes. Monopolists ražo katru nākamo produkcijas vienību līdz tam brīdim, kamēr tās realizācija dos lielāku kopējo ieņēmumu palielināšanos nekā kopējo izdevumu palielināšanās. Ražošanas apjoms tiks palielināts līdz tam brīdim, kad robežieņēmumi kļūs vienādi ar robežizmaksām

                                                                                             MR = MC.

(Mikroekonomika, V. Nešpors, I. Ruperte, I. Saulītis, A. Žukova, 84. lpp.).

Cenu diskriminācija

Cenu diskriminācija ir prakse, kad dotā prece tiek pārdota par dažādām cenām, pie kam cenu atšķirības nav saistītas ar ražošanas izmaksām. Ja sabiedriskajos transporta līdzeklos biļetes vai mēneša biļetes cena skolēniem, studentiem, pensionāriem ir zemāka, tad tā ir cenu diskriminācija. Ja prestižā veikalā, restorānā vai kafejnīcā preču cenas ir augstākas, tad tā arī ir cenu diskriminācija (Ievads mikroekonomikas teorijā, Viktors Nešpors, Rīga, 1999, 88. lpp.) Pat ja preces vai pakalpojumi nav precīzi vieni un tie paši, cenu diskrimināsija ir, lai notiktu iepriekšminētais, ja ļoti līdzīgi produkti tiek pārdoti par cenām, kurām ir atšķirīga proporcija uz marginālajām izmaksām. Piemēram, ja firma pārdod lodīšu pildspalvas ar etiķeti (etiķetes izmaksas: 1 cents) “Super Deluxe” bagātos rajonos par 2 dolāriem un pārdod tās pašas lodīšu pildspalvas bez šīs etiķetes nabadzīgajos rajonos par 1 dolāru, šī arī ir diskriminācija. Piezīme kā skaidrs fakts tas, ka atšķirības cenā pastāv starp līdzīgām precēm un tas nav pierādījums diskriminācijai, vienīgi ja šīs atšķirības neatspogulo izdevumu atšķirības (Microeconomics, Edwin Mansfield, 274. lpp.). Cenu diskriminācijas gadījumā  pārdevējs cenšas saņemt no katra pircēja maksimālo cenu, ko tas ir ar mieru maksāt. No pircēja ar augstiem ienākumiem tas mēģina ņemt vairāk, no pircēja ar zemiem ienākumiem – mazāk. Vai ats ir saistīts ar labdarību? Nē! Cenu diskriminācija ir peļņas maksimizēšanas paņēmiens. To labāk varēsim izprast, analizējot 1. zīmējuma A un B daļas un 2. zīmējumu.

		A		B
	1. zīm.

 

1. zīmējuma A daļā attēlota situācija, kad cena ir 30 n.v. u n, ja ir dotā pieprasījuma līkne, var pārdot 3 preces vienības, gūstot ieņēmumu 90 n.v.  Zīmējuma B daļā attēlota situācija, kad pirmajām 3 preces vienībām (pirmajiem trīs pircējiem) cena ir 30 n.v. Tad cena tiek samazināta līdz  20 n.v. un var pārdot par vienu vienību vairāk. Rezultātā ieņēmumi būs (30*3) + (20*2) = 110 n.v.

Tālāk pieņemsim, ka pārdevējam ir iespēja noteikt atšķirīgu cenu katrai preces vienībai, jeb katram pircējam (pilnīga cenu diskriminācija). Šāda situācija attēlota 2. zīmējumā.

	2. zīm.

 

Pm

Pa

Pa Pk Pn Pm

B

Patērētāja pārpalikums

A

Patērētāja  pārpalikums

Monopolists, veicot cenu diskrimināciju, 1. preces vienībai (pirmajam pircējam) nosaka cenu 50, otrajam – 40, trešajam – 30, ceturtajam – 20 n.v. un gūst ieņēmumu 50+40+30+20=140. Kāpēc ir iespējami šie papildus ieņēmumi (peļņa)? Uz kā rēķina tie tiek gūti? Lai uz to atbildētu, aplūkosim 3. zīmējumu.  

	3. zīm.

 

3. zīmējuma A daļā attēlota situācija bez cenu diskriminācijas, B daļā ar to. Ja nenotiek cenu diskriminācija monopolists saņem ieņēmumu 30*3=90. Patērētāja pārpalikums veido trīsstūri P_aLP_m (3.zīm.A daļa) un ir 45 n.v. Cenu diskriminācijas gadījumā, ja pirmā preces vienība  par cenu 50, otrā – 40 un trešā – 30 n.v., ieņēmumi ir 120 n.v. Patērētāja pārpalikums veidojas kā trīsstūru P_aKP_k, KNR, NLS summas un ir 15 n.v. Abos gadījumos pārdots ir vienāds preču daudzums.

Redzam, ka dotajā gadījumā (cenu diskriminācija) ieņēmumi ir pieauguši par 120-90=30 n.v. Patērētāja pārpalikums ir samazinājies par 45-15=30 n.v. Redzam, ka monopolista papildus peļņas avots ir patērētāju pārpalikums, izmantojot cenu diskrimināciju (Ievads mikroekonomikas teorijā, Viktors Nešpors, Rīga, 1999, 87 – 90. lpp.).

Pie kādiem apstākļiem monopolists spēs un būs gatavs piedalīties cenu diskriminācijā? Nepieciešamie apstākļi ir tie, ka pircēji  sadalās šķirās ar ievērojamām atšķirībām produkta cenas pieprasījuma elastībā, un ka šīs šķiras var tikt identificētas un atšķirtas pie vidējās cenas. Turklāt, ir svarīgi, lai pircēji nebūtu spējīgi viegli nodot preci no vienas iedzīvotāju šķiras uz citu, citādi dažām personām būtu iespējams pelnīt naudu, pērkot preces no zemo – cenu iedzīvotāju šķirām un pārdot tās augsto – cenu šķirām, tādā veidā padarot sarežģītu saglabāt cenu atšķirības starp iedzīvotāju grupām. Atšķirības starp pircēju šķirām cenas pieprasījuma elastībā var tikt izraisītas atšķirības ienākumu līmenī starp šķirām, atšķirības gaumē utt. Piemēram, cenas pieprasījuma elastība zināmam labumam var būt zemāka bagātajiem nekā nabadzīgajiem.

Izšķir vairākus cenu diskriminācijas veidus. Pirmais veids  ir pirmās pakāpes  cenu diskriminācija (first – degree price discrimination (Angļu ekonomists A.C.Pigou)). Pirmās pakāpes diskriminācijā monopolistam ir  jāapzinās maksimālā summa, kuru ikviens un katrs patērētājs samaksās par katru preces daudzumu. Kopš ir pieņemts, ka produktu nevar atkārtoti pārdot, monopolists var prasīt no katra patērētāja dažādu cenu. Un kopš monopolists ir pieņēmis būt par peļņas – maksimizētāju, cenas būs vispāratzītas tā kā izvilkt no katra patērētāja pilnu cenu no viņa vai iņas patērētāju pārpalikuma.

Pirmās pakāpes cenu diskriminācija ir ierobežojošais apstāklis, kurš varētu eksistēt tikai dažos gadījumos, kad monopolistam ir mazs pircēju skaits un, kad tas ir iespējams minēt maksimālās cenas  viņi labprātīgi piekrīt.

Otrās pakāpes cenu diskriminācija (second – degree price discrimination) ir starp gadījums. Otrās pakāpes cenu diskriminācijā monopolists paņem daļu, bet ne visu, no patērētāju pārpalikumiem.

Trešās pakāpes cenu diskriminācijā (third – degree price discrimination) monopolistam ir jāatbild uz diviem jautājumiem: Cik daudz produkcijas vajadzētu piešķirt katrai pircēju grupai un kādu cenu monopolistam vajadzētu prasīt no katras pircēju grupas? (Microeconomics, Edwin Mansfield, 274 – 278. lpp.).

Cenu diskriminācijas realizācijai ir trīs priekšnosacījumi:

1)      Pārdevējam jābūt monopolistam.

2)      Pārdevējam jābūt spējīgam sadalīt pircējus grupās ar dažādu  spēju un gatavību maksāt par preci. Šīs sadalīšanas pamatā parasti ir dažāda pieprasījuma elastība.

3)      Pircējam nav jābūt iespējai nopirkt un pēc tam pārdot preci.

(Ievads mikroekonomikas teorijā, Viktors Nešpors, Rīga, 1999, 89. lpp.).

Peļņas maksimizācija monopola apstākļos

Apzīmēsim tirgus pieprasījuma apgrieztu līkni par p(y), bet izdevumu funkciju par c(y). Lai monopolista vispārēja pieprasījuma funkcija ir r(y) = p(y)y. Tad peļņas maksimizācijas uzdevums priekš monopolista pieņem šādu veidu:

                                                         Max r(y) – c(y).

                                                            Y

Optimuma nosacījums dotajam uzdevumam ir acīm redzams: izlaides apjoma optimālā izvēles punktā maksimālajam ieņēmumam vajag līdzināties ar maksimālajiem izdevumiem. Ja maksimālais ieņēmums būtu mazāks par maksimālo izdevumu, tad firmai būtu izdevīgi samazināt izlaidi, par cik izdevumu ekonomija vairāk kā pietiekoši kompensētu ienākuma zaudējumu. Ja maksimālais ieņēmums būtu lielāks par maksimāliem izdevumiem, firmai būtu izdevīgi palielināt izlaidi.  Vienīgais punkts, kurā maksimālais ieņēmums ir vienāds ar maksimāliem izdevumiem.

Algebriski optimizācijas nosacījumu var pierakstīt kā

MR = MC

vai

FORMULA

Tāds pats nosacījums MR = MC jāievēro arī konkurences firmas gadījumā; šinī gadījumā maksimālā peļņa ir vienāda cenai, un dotais nosacījums kļūst par cenas vienlīdzības nosacījumu maksimāliem izdevumiem

Monopolista gadījumā dotās vienlīdzības loceklis, kas izsaka maksimālo ienākumu, izskatās daudz sarežģītāk, ja monopolists nolemj palielināt izlaidi par ∆y, tas izrāda divejādu ietekmi uz peļņu. Pirmām kārtām, viņš pārdod lielāku izlaides apjomu un saņem par to ieņēmumu p∆y apmērā. Otrkārt, diemžēl, monopolists nosit cenu ∆p daudzumam un ieņem šo mazāko cenu par visu pārdodamo izlaides apjomu.

Tātad, kopējā ietekme, radīta uz ieņēmumu ar izlaides izmaiņu uz ∆p, sastādīs:

∆r = p∆y + y∆p,

tāpēč kopējo ieņēmumu izmaiņa, dalīta ar izlaides apjoma izmaiņu, - maksimālais ieņēmums – ir:

FORMULA

 Pie izskatāmā uzdevuma var arī pieiet savādāk – iedomāties, ka monopolists izvēlas cenu un izlaides apjomu vienlaicīgi, atzīstot, protams, pie tā ierobežojumu, uzliekamu ar pieprasījumu līkni. Ja monopolists grib lielāku izlaides apjomu, viņam jāpazemina cena. Bet šī cena būs zemāka visām izlaiduma vienībām, ne tikai papildus izlaidumam. Tāpēc parādās y∆p loceklis.

Konkurences nozares gadījumā firma, kura varētu samazināt cenu savai produkcijai, salīdzinot ar citu firmu pieprasītām cenām, momentā pārņemtu visu tirgu, izstumjot no tā savus konkurentus. Monopolizētas nozares gadījumā monopola rīcībā ir jau tā viss tirgus; samazinot cenu savai precei, viņam jāņem vērā šī pazeminājuma ietekme uz katru pārdodamā apjoma vienību un mēs varam maksimālo ieņēmumu izteikt caur elastību no formulas:

FORMULA                                                                                          

Un pierakstīt optimāles nosacījumu “maksimālais ieņēmums vienāds ar maksimāliem izdevumiem” kā

FORMULA.

Par cik elastīguma koeficients, protams, ir negatīvs, var arī pierakstīt šādi:

FORMULA.

Ar šiem vienādojumiem var viegli ieraudzīt dotā gadījuma sakaru ar konkurences nozares gadījumu: pie tīrās konkurences firmas pieprasījuma līkne iznāk horizontāla – bezgalīgi elastīga pieprasījuma līkne. Tas nozīmē, ka 1/│e│= 1/∞, tā kā dotais vienādojums, vienkārši ir maksimālo izdevumu cenu vienlīdzība.

Pievērsiet uzmanību tam, ka monopolists nekad nesāks ražot pie neelastīgas pieprasījuma līknes. Ja │e│<1, tad 1/│e│>1 un maksimālais ieņēmums ir negatīvs, tāpēc viņš vienkāršsi nevar līdzināties maksimāliem izdevumiem.Viss paliek skaidrs, kad padomā par to, kas ir ar pieprasījuma neelastīgo līkni: ja │e│<1, tad izlaides samazināšana palielinās kopējos ieņēmumus un vienlaicīgi jāsamazinās kopējiem izdevumiem, tā kā peļņa noteikti palielināsies. Tādā veidā jebkurš punkts, kurā │e│<1, nevar būt monopolistam par peļņas maksimizāciju, jo viņš varētu palielināt savu peļņu, izlaižot mazāku apjomu. No tā izriet, ka peļņas maksimuma punkts var būt tikai tur, kur │e│≥1 (Микроэкономика промэжуточный уровень, Хэл Р. Вэриан, 446 – 447. lpp.).

Izmantosim nosacītu skaitlisko piemēru, lai ilustrētu peļņas maksimizēšanau monopola apstākļos. Lai varētu salīdzināt pilnīgo konkurenci ar monopolu, pieņemsim, ka monopola izmaksas ir vienādas ar konkrētās firmas izmaksām.

Monopolists maksimizēs peļņu, ražojot 4 produkcijas vienības, jo ceturtā vienība ir pēdējā, kad robežieņēmumi pārsniedz robežizmaksas. Monopolista noteiktā cena būs Ls 96 (sk. 4. zīm. un tabuliņu).

Ņo piemēra var secināt, ka:

1.      Monopolists nosaka pašu augstāko cenu, jo tā nedod pašu lielāko peļņu.

2.      Monopolists cenšas maksimizēt kopējo peļņu, bet nevis peļņu uz vienu produkcijas vienību.

3.      Ar nosacījumu, ka izmaksas ir vienādas, monopolists ražos mazāku produkcijas daudzumu un noteiks augstāku cenu nekā firma, kas darbojas pilnīgas konkurences apstākļos.

4.      Ekonomiskās peļņas varbūtība monopola gadījumā ir lielāka nekā tirgū, bet tīrais monopols vēl negarantē šo peļņu. Zaudējumi rašanāš var būt saistīta ar mazu pieprasījumu.

(Mikroekonomika, V. Nešpors, I. Ruperte, I. Saulītis, A. Žukova, 84 – 86. lpp.).

	Ieņēmumi un izmaksas monopola apstākļos

 

Produkcijas apjoms	Cena	Kopējie ieņēmumi	Kopējās izmaksas	Peļņa	Robežizmaksas	Robežieņēmumi	Vidējās kopējās izmaksa
Q	P	TR	TC	p	MC	MR	ATC
0	160	0	116	-116
1	144	144	140	4	24	144	140
2	128	256	160	96	20	112	80
3	112	336	176	160	16	80	58,67
4	96	384	200	184	24	48	50
5	80	400	240	160	40	16	48
6	64	384	296	88	56	-16	49,33
7	48	336	368	-32	72	-48	52,57
8	32	256	456	-200	88	-80	57

4. zīm.

MC

D

ATC

MR

Ekonomiskā peļņa 184 Ls

Monopola “Bilances atskaite”:plusi un mīnusi

Un tā, ko var teikt par tirgus funkcionēšanu monopola apstākļos? Kādas ir tā nepilnības un priekšrocības? Kā vairāk?

1.      Parastais monopols var novest tirgu līdz fiasko, ja līdzsvara situācijā cena pārsniedz izdevumu robežas. Dažos gadījumos tāda fiasko apmēri var nedaudz mazināties, ieviešot cenu diskrimināciju.

2.      Nav tādu monopolistu, kuri ir pilnīgi brīvi no konkurences - no preču izplatītāju puses un no uzņēmēju puses, kuri jebkurā laikā var parādīties viņu tirgū. Dažos gadījumos tādas konkurences ilgtermiņa laika intervālos var pilnīgi pietikt, lai pazustu tīrā ekonomiskā peļņa un būtiski samazinātos starpība starp cenu un izdevumu robežas.

3.      Slēgtie monopoli iedveš sevī visnopietnāko draudu kā potenciālie vaininieki tirgus fiasko. Tos aizsargā tiesiskās barjeras; izdevumi saistīti ar rentes meklēšanu, nereti palielina izdevumu apmērus.

4.      Dabīgie monopoli tāpat iedveš sevī draudu kā potenciālie vaininieki tigus fiasko. Ekonomija ražošanas mērogos aizsargā tos no konkurentu parādīšanās briesmām līdz tam laikam, kamēr jauna tehnoloģija nedos iespējas vadīt efektīvu ražošanu mazākos apmēros.

5.      Atvērtais monopols ir mazākbīstams no tirgus fiasko skatījuma. Jauno konkurentu parādīšanās briesmas ierobežo firmuas iespēju saņemt peļņu ilgtermiņā laika intervālā. Limitējušo cenu veidošanas stratēģijas izvešanas rezultātā cena ir visai tuvu izdevumiem. Neefektivitāte, saistīta ar monopolu īstermiņa cenu politiku, daudzos gadījumos kompensējas ar jaunievedumu enerģisko ieviešanu (Микроэкономика, Эдвин Дж. Долан, Дэйвид Е. Линдсей, Санкт-Петербург, 1994, 209 – 210. lpp.).

6.      Atsevišķās nozarēs, piemēram, gāzes, elektrības, ūdens apgādē utt., konkurence izraisītu tikai nevajadzīgu kapitāla patēriņu.

7.      Daudzās nozarēs valdošā firma ir spējīga nodrošināt efektīvu atdevi, kas nav pa spēkam maziem konkurējošiem uzņēmumiem. Jāpiezīmē gan, ka zemākas ražošanas izmaksas monopola uzņēmumā nebūt nenozīmē zemāku cenu, vienkārši firmas peļņa būs augstāka.

8.      Monopoluzņēmums parasti atvēl lielākus līdzekļus pētniecībai nekā mazi konkurējoši uzņēmumi. Tām ir arī lielāks stimuls izdot lielus līdzekļus pētniecībai, jo no katra veiksmīga jaunieveduma tas iegūst visu peļņu.

9.      Monopoluzņēmums ir spējīgs ierobežot produkcijas piedāvājumu, tai skaitā, radīt mākslīgu deficītu.

10.  Monopoluzņēmums neizjūt pastāvīgu konkurentu spiedienu, tāpēc tas var arī atļauties strādāt ne tik efektīvi kā savā starpā konkurējoši uzņēmumi.

11.  Ja nozare ir monopolizēta, tad pastāv tikai viens piedāvātājs. Preču daudzveidību patērētājiem tas cenšas sašaurināt, salīdzinājumā ar stāvokli, ja tirgū darbotos daudzi konkurējoši uzņēmumi. Monopoluzņēmumam nav izdevīgs liels produkcijas sortiments.

12.  Jaunas tehnoloģijas  un jaunu izstrādājumus bieži ievieš mazas jaundibināmas firmas. Tā kā monopoluzņēmumi aktīvi pretojas jaunu uzņēmumu nokļūšanai tirgū, tad tiek ierobežota jaunu preču ideja un tehnoloģiju ieviešana.

(No prof. Krodera lekcijas, Monopola plusi un mīnusi).

Izmantotā literatūra:

§  Ievads mikroekonomikas teorijā, Viktors Nešpors, Rīga, 1999, 78 – 90. lpp.

§  Микроэкономика, Эдвин Дж. Долан, Дэйвид Е. Линдсей, Санкт-Петербург, 1994, 190 – 210. lpp.

§  Соврэмэнная микроэкономика: анализ и применение, часть 2, Д. Н. Хайман, 2 – 41. lpp.

§  Микроэкономика промэжуточный уровень, Хэл Р. Вэриан, 445 – 463. lpp.

§  Mikroekonomika, V. Nešpors, I. Ruperte, I. Saulītis, A. Žukova, 82 – 86. lpp.

§  Microeconomics, Edwin Mansfield, 258 – 293. lpp.

§  Mikroekonomikas teorijas pamati, Roberts Škapars, Rīga, 1998, 251 – 258. lpp.

§  Prof. Krodera lekciju materiāls – Monopola plusi un mīnusi.