Alberts
Sūna 12.b
![](file:///C:/Users/CeleronS/AppData/Local/Temp/msohtmlclip1/01/clip_image002.jpg)
Anšlavs
Eglītis dzimis 1906.g gada 14. oktobrī Rīgā. Viņa māte ir Marija Stalbova –
Eglīte, inteliģenta un muzikāla sieviete, par kuru savulaik sajūsminājies E.
Dārziņš, arī E. Virza. Viņa tēvs bija rakstnieks Viktors Eglītis.
Anšlavs Eglītis
pats savā dzīves aprakstā min:
“Pilsētas
dzīve man no laika galā saistās ar klavieru skaņām un grieķu mitoloģijas
tēliem. Mūsu ģimenē visi bija muzikāli, izņemot mani. Tēvs ļoti mīlēja dziedāt,
bieži atceros viņus abus ar māti pie klavierēm. Mitoloģijas bija pilni grāmatu
plaukti. Tēvs studēja klasiskās valodas un bija sarakstījis daudz labu
izdevumu.”
Pirmā
pasaules kara laikā Eglīšu ģimene evakuējās uz Krieviju, kur no saslimst
Anšlava Eglīša māte. 1918. gadā Eglīši atgriežas Latvijā, Alūksnē. Tā kā bija
izlemts, ka Anšlavam ir jākļūst par gleznotāju, tad viņš jau Krievijā apmeklēja
zīmēšanas kursus, bet vēlāk to turpināja darīt arī Latvijā, Alūksnes
vidusskolā, kur zīmēšanu māca Jēkabs Kazāks – viņš Eglīšu dzīvesvietā īrē istabu.
1925.
gadā, kad Eglīši jau sešus gadus dzīvo Rīgā, Anšlavs saslimst ar tuberkulozi un
dodas ārstēties uz Šveici.
Atgriežoties
Latvijā viņam vēl kādu laiku jāatrodas guļus stāvoklī un gleznot nevar,
tādēļ savas izjūtas viņš sāk pierakstīt.
Viens no pirmajiem Anšlava dzejoļiem ir “Lords”, kas tiek iespiests avīzē.
1936.
gada beigās A. Eglītis spoži ienāk latviešu literatūrā ar stāstu krājumu
“Maestro”. Paralēli tam viņš vēl raksta arī dzeju. Nacionālā teātra direktora
iedvesmots viņš pievēršas arī lugu rakstīšanai.
1944.
gadā rakstnieks kopā ar dzīvesbiedri Veroniku Jaunelsiņu dodas uz Vāciju. Tur
uzlidojuma laikā iet bojā viņu dzīvoklis ar visu iedzīvi. Tad viņi pārvācas uz
Dienvidvāciju – Tailfingeni. 1950. gadā viņš emigrē uz ASV. Trimdā viņš saraksta
aptuveni 50 grāmatu, galvenokārt romānus.
Anšlavs
Eglītis mirst 1993. gada 4. martā Kalifornijā.
“Pansija
pilī” ir sarakstīta 1962. gadā. Grāmatā, autora vārdiem runājot, “senā, gaišā
pasaule atveras, senie, jaukie ļaudis ar atkal visapkārt, un es redzu tas tik
dzīvi, ka tagadne izbālē un liekas nenozīmīga”. Šis ir atmiņu romāns un
galvenie tēli ir pats Anšlavs Eglītis, un viņa tēvs Viktors Eglītis. Darbība
pārsvarā notiek Eglīšu ģimenes jaunajā īpašumā Turaidas pagasta Inciemā, ko
viņiem piešķīrusi valdība Latvijas valsts pirmsākumos, agrārās reformas laikā.
Īpašums ir ļoti nolaists un izdemolēts. Atmiņu romāna gaitā īpašums tiek
iespēju robežās savests kārtībā un tajā ierīkota pansija, kuru pārsvarā apmeklē
Viktora Eglīša draugi – mākslinieki, rakstnieki un citi sabiedriski darbinieki.
Tikpat
kā visos savos darbos A. Eglītis ir kaut kādā mērā ironisks, turpretī šis
romāns ir izņēmums. Runājot par saviem zēnības un jaunības gadiem, autors kļūst
nostalģiski gaišs. Rakstnieks tēlo savu draudzību ar Emīla Dārziņa dēlu
Volfgangu, abu kopīgās gaitas vieglatlētikā, arī šādas jautri nopietnas draugu
izdarības:
“Suplesam
vajadzīgs spēcīgs kakls, un tāda nu man nebija. Ko vien es nedarīju, lai
stiprinātu kaklu! Es iesēju dvielī savu grūžamo lodi un vēl pāris ķieģeļus,
apmetu dvieli sev ap pieri un stundām ilgi kustināju galvu augšup un lejup. Es
laidos tiltā un liku Volim sēdēt sev uz krūtīm, kamēr tas viņam pagalam
apnika.”
Jau
zēna gados gūti spilgti iespaidi no tikšanās reizēm ar tādiem izciliem kultūras
cilvēkiem kā gleznotājiem K. Ubānu, V. Toni un R. Sutu, ar dzejnieku E. Virzu,
grāmatu izdevēju M. Goperu un citiem.
Interesanti
ir Eglīša personu portretējumi, piemēram R. Sutas portretējums:
“R.
Suta runāja bez pārtraukumu un mitas, stāstīja, lielījās, rājās, pamācīja,
zūdījās, un lādējās savā sulīgajā, neatdarināmi tēlainajā valodā, nekad
neatkārtodamies un nekad nepagurdams. Man liekas, viņam bija ļoti muzikāla
dzirde. Viņš klausījās savā valodā ar slepenu baudu, kā tā kāpa un krita (..).
Tā nebija, ka Suta tikai balamutētos. Viņš varēja brīnumaini runāt par mākslu.
Viņa kritiķa spējas bija nāvējošas. Ar baigu nekļūdīšanos viņš prata atrast
savu kolēģu slepenās vājās vietas un ar pāris nežēlīgi trāpīgiem vārdiem
uzšķērst un izārdīt dažu labu it piepūtušos meistariņu. Bet viņš prata arī
slavēt.”
Šis
raksturojums ir tikai viens no daudzajiem, jo grāmatā ir aprakstīti daudzi tā
laika mākslinieki un rakstnieki, kuri viesojušies pie Eglīšu ģimenes viņu tā
saucamajā “pansijā”. Gleznotāji K. Ubāns, V. Tone un R. Suta, dzejnieks E.
Virza un izdevējs M. Gopers, komponists V. Dārziņš un dievturis E. Brastiņš,
neskaitāmi citi pazīstami un nepazīstami Inciema pusmuižas saimnieka –
dzejnieka Viktora Eglīša sirdī un prātā gan vārdiski, gan zīmējumos uz laiku
laikiem ieguvuši savu atveidu šajā romānā. Grāmatā sastopams arī Edvarta Virzas
raksturojums:
“Tad
kādu dienu mūs apciemoja Edvarts Virza. Virza bija diezgan godkārīgs, izmisīgi
lauzās pēc patstāvības, cieši apņēmies kļūt par visu laiku lielāko latviešu
dzejnieku, un nekas viņam nekremt vairāk kā piederība pie kādas šejienes
grupas. Virza nemeklējas pēc loģikas, dažādības vai noskaņām, bet gan pēc
pacilāta, rāvēja, dimdīga ritma. Virza allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss
piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Tikai īsu brīdi valodas viņa klātienē
kavējās pie ikdienišķām lietām. Ja Virza sāka deklamēt, tad visi apklusa, kā
apburti”.
Par
šī raksturojuma objektivitāti nevar būt šaubu, jo Eglītis ir atradies notikumu
centrā.
Rakstnieks
prot jautri pasmieties par veltīgajām pūlēm gūt kādu materiālu labumu no
senatnīgās Inciema pils, bet viņš prot arī novērtēt aizgājušās pasaules
garīguma spēku. Grāmatas ievadījumā A. Eglītis raksta:
“Lielākais
prieks ir uzdurties kādai atmiņu ainai, palsai un vārgai kā zirnekļa tīkls, un
vērot, kā pamazām tā padziļinās, izplešas, atver sen aizmirstus atvarus, pilnus
sīkdaļām un krāsām. Brīžam gribas ticēt tiem filozofiem, kas apgalvo, ka laika
nav, ka laiks ir tikai ilūzija un visas lietas patiesībā notiek vienlaicīgi un
– tagadnē.”
Es
pirmo reizi izlasīju “Pansiju pilī” pirms aptuveni sešiem gadiem. Tad man šī
grāmata nelikās īpaši interesanta un es lasīju to lasīšanas pēc, jo parasti
mēdzu pabeigt to, ko esmu iesācis, šajā gadījumā šo grāmatu. Pirms pāris dienām
pārlasot to, man tā pavērās pilnīgi citā gaismā. Grāmatas lapaspuses šķīrās
viena pēc otras. Laikam vecums, kurā pirmo reizi lasīju šo grāmatu nebija
īstais. Tagad ir interesanti lasīt, kā ar saviem jaunajiem īpašumiem mēģināja
tikt galā jaundibinātās valsts iedzīvotāji. Viss bija jāsāk no gala, un šajā
ziņā šie notikumi līdzinās tiem, kādi risinājās Latvijā pirms pāris gadiem un
mazliet vēl arī šobrīd. Protams, nevar nepamanīt arī to, ka grāmatā pieminēti
arī daudzi “Latvijas laikā” un arī pašlaik pazīstami mākslinieki, kas piešķir
šim romānam īpaši ticamu noskaņu. Tas ir interesantāk, kā, ja grāmatas varoņi
būtu nevienam nepazīstami cilvēki. Var pamanīt, ka šīs romāns nav tipisks
Anšlavam Eglītim, jo tas skar viņa paša bērnības piedzīvojumus, pārdzīvojumus,
savā ziņā intīmas un personiskas lietas. Es pieļauju, ka it sevišķi grūti viņam
bija rakstīt par savu bērnību tad, kad viņš atradās trimdā, tālu no savas
dzimtenes, laikā, kad nebija nekādu cerību par Latvijas brīvību. Par laimi,
Anšlavs Eglītis piedzīvoja to, kā Latvija no pakļautas valsts kļuva par brīvu.
Anšlavs Eglītis pats par to saka:
“Senāk
man likās, ka nepiederu pie ļaudīm, kas kavējas pagātnē. Mani pārāk saistīja
aktīva tagadne, man patikās vērot, kā notikumi attīstījās un veidojās turpat
acu priekšā, kā tie ietekmēja un bīdīja manus nodomus. Man patikās pētīt savas
izjūtas tieši notikuma mirklī, un man likās, ka tas nekad neapniks. Vismaz es
sapratu tos rakstniekus, kas teica, ka tematiem vajagot nogulēties vismaz
desmit gadus, lai par tiem varētu rakstīt. Man šķita, jo svarīgāks kāds
iespaids, jo noderīgāks aprakstīšanai.”
Lasot
grāmatu, nevar nepamanīt to mieru, kas valdījis divdesmitajos un trīsdesmitajos
gados Latvijā, kad visapkārt valda
līdzsvars, saskaņa, vienlīdzība, vismaz aprindās, par kurām iet runa romānā. Romānā aprakstīti
dažādi notikumi un var redzēt, ka mazajam Anšlavam bērnībā ir bijis daudz
interesantu nodarbju. Tikšanās ar pazīstamiem māksliniekiem, rakstniekiem,
aizraušanās ar vieglatlētiku, mājas savešana kārtībā un citas saistošas lietas.
Īpaši interesanti ir tas, kā autors mēģināja izveidot savu stadionu, lai varētu
nodarboties ar vieglatlētiku.
Pieminēšanas
vērtas ir arī ilustrācijas, kas izdaiļo grāmatas lapas. Protams, tās ir ļoti
savdabīgas. It sevišķi interesanta ir pieeja, kādā Eglītis atainojis sevi,
proti, kā koka lelli.
![](file:///C:/Users/CeleronS/AppData/Local/Temp/msohtmlclip1/01/clip_image005.jpg)
Pats viņš šādu
dīvainību skaidro šādi:
“Biju nolēmis, rakstot šo grāmatu, darināt arī
ilustrācijas, jo nekas tā nepalīdz atmiņai, kā zīmēšana, bet – sadūros ar
nelāgu kavēkli: esmu apnicis zīmēt pats sevi. Esmu to darījis jau pārāk bieži.
Mans vieplis ir visiem apnicis, jo neesmu nekāds izskatīgais. Katrā citā
grāmatā no sevis attēlošanas var viegli izvairīties, bet atmiņu stāstā tas ir
grūti – visur taču esi pats klāt! Man neatliek nekas cits kā tur, kur nekādi
nespēšu izvairīties no savas klātienes, iezīmēt sevi kā bezpersonisku,
pusabstraktisku formu.”
Tāpat kā citos darbos, arī “Pansija pilī” izpaužas
Anšlava Eglīša spilgtais raksturotāja talants un spožais stils, kas ir
nepārprotams viņa talanta apliecinājums. Šis darbs neatstāja uz mani satriecošu
un neizzūdošu iespaidu, bet katrā ziņā bija ļoti interesants un saistošs laika
kavēklis.
![](file:///C:/Users/CeleronS/AppData/Local/Temp/msohtmlclip1/01/clip_image007.gif)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru