Rietumu frontē bez Pārmaiņām

 

 

 

 

 

 

Ērihs  Marija  Remarks

Rietumu frontē bez

Pārmaiņām

“Rietumu frontē bez pārmaiņām” – darbs kuru nacisti 1933. gadā sadedzināja uz sārta. Romāns sevī ietver milzīgu kara un militārisma nosodījumu. Romāns uzrakstīts no “zudušās paaudzes” pozīcijas. Šeit ar zudušo paaudzi tiek domāti gados jaunie vācu karavīri. Tie, kuri karā tika ierauti kā vecāko klašu skolnieki. Pierādījumu tam, ka tā ir tieši zudusī paaudze sniedz paši jaunieši, viņi to pamato ar to, ka neko citu dzīvē bez karošanas un nogalināšanas viņi nezin un nemāk. Viņi saprot, ka pēc kara viņiem nebūs ko darīt tikai tāpēc, ka viņi neko nemācēs. Viņos nav ne dzīvot prieka, ne arī kādas ilūzijas, viņi ir rupji un garīgi tukši.

Lai arī Remarks nespēj iedziļināties vēsturiskajās norisēs, nespēj aprakstīt kara izcelšanās iemeslus – carisma likvidācija Krievijā un revolucionārie notikumu Vācijā, tomēr viņš ar savu darbu ļoti skaidri apraksta pašu kara darbību. Remarks spilgti, vissīkākajās detaļās apraksta netīrās un asiņainās frontes ikdienas. Šeit pieminams arī tas ar ko    Remarks īpaši jāizceļ pārējo autoru, kas raksta par karu, vidū, tas ir ļoti detalizēts pašas karadarbības atainojums tādā ziņa, kā Remarks apraksta dažādus ievainojumus un nāves gadījumus. Dažiem lasītājiem tas var izsaukt riebumu, bet izņemot Remarka romānu, kuru lasot var tiešām justies kā pats visu piedzīvojis, šādu efektu var sniegt tikai dokumentālas filmas kadri.

No mākslinieciskā viedokļa darbs ir reālistisks un demokrātisks tādā ziņā, ka viss tiek atainots nevis kāda augsta ranga virsnieka acīm, bet gan no parasta ierindnieka skatījuma. Lai arī valoda šķiet neizkopta, tā ir lietišķa, konkrēta vēstījuma valoda, kas atvieglo satura uztveri.

Remarks apzināti lieto vienkāršu valodu, jo tādējādi var uzrunāt pēc iespējas plašāku lasītāju loku. Arī Remarka tendence iespēju robežās atainot tikai tipiskas situācijas, standarta situācijas nav nejauša. Kā izrādās, tad sākotnēji šķietami nesasaistītie fragmenti par kazarmu apmācībām, pasta saņemšanu, nocietinājumu būvi, viesuļuguni, izlūkgājienu, ārstēšanos, atvaļinājumu un vēl daži citi, vēlāk atklājas kā ainu virknējums. Un tikai izlasot darbu līdz beigām var saskatīt zināmu māksliniecisku saikni starp šiem notikumiem.

Vēl jāmin fakts, ka Remarks savā darbā neparāda nekādu varoņu izaugsmi. Viņi paliek nemainīgi līdz pat romāna beigām. Katrs varonis ir apveltīts ar kādu noteiktu, atkārtoti parādītu īpašību: fizisku spēku, ēdelību, izmanību u.t.t.

Romāna galvenā doma ir parādīt kara bezjēdzību. No šīs domas autors nenovirzās ne mirkli, tā ir jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vairākās vietās autors to izsaka tieši – caur saviem varoņiem. Viņi pārspriež par kara jēgu, nonākdami pie secinājuma, ka tam nav nekāda attaisnojuma un, ka tos kas plāno karu jānošauj vai nu pirmos, vai arī jāsūta divkaujās ar tādiem pašiem cilvēkiem no pretinieku puses.

Lai arī galvenais tēls Pauls Beimers pauž pārliecību, ka karā pārdzīvotais liks izdarīt secinājumus, tā nenotiek. Tieši pretēji, parādās karavīru nevēlēšanās domāt, vispārīga bezcerības noskaņa un alka pakļaušanās un uzticēšanās saviem instinktiem. Karavīri notrulinās un kļūst vienaldzīgi, redzot kā uz kara lauka vai kazarmās izturas pret cilvēkiem, un, ka viņu dzīvības neko nenozīmē.

Darbā parādīta arī varoņu atriebīgā nostāja pret sabiedrību, kas izpaužas Himmelštosa piekaušanā un skolotāja Kantoreka pazemošanā. Viņi atriebjas tiem, kas, pēc viņu domām, ir pielikuši visas pūles, lai izbojātu jauniešiem visu dzīvi. Viņi nesaprot, ka viņu atriebība ir pārāk šaura un, ka īstos vainīgos viņiem nekad neizdosies sodīt.

Tā kā Remarks nostājas vienkāršo cilvēku pusē, tad viņš caur Himmelštosa un Kantoreka tēliem parāda un kritizē visus tos aklos patriotus, kas jauniešiem piebāž galvas ar miglainām idejām, kas dzīvei un karam piešķir idealizētu, gandrīz vai romantisku raksturu. Šie patrioti vadās no atziņā, ka jēga ir “nevis garam, bet zābaku birstei, nevis domai, bet sistēmai, nevis brīvībai, bet dresūrai”. Šī viņu kalpošana tēvzemei izpaužas pilnīgā personības noliegumā, un jaunekļus viņi ‘gatavo varoņdarbiem’ kā zirgus cirkā. Remarks parāda šādu cilvēku morālo seklumu.

Remarka varoņi dzīvo tikai mirklim un izmanto katru izdevību, lai aizmirstos un aizbēgtu no lielās antihumānisma devas, ko viņiem ‘iesviež sejā’ kara lauks. Lai arī galvenais varonis  cenšas atsaukt atmiņā savu bērnību un pagātnes ainas, tomēr visa piedzīvotā rezultātā arī viņa pagātnei vairs nav nekādas nozīmes. Un kad varoņi saprot, ka viņiem nav arī nākotnes, tad arī viņi sevi apzinās kā pazudušo paaudzi. Viņiem ceļš uz gaišo cilvēces sfēru ir nogriezts. Remarks izvirza atziņu, ka absolūti tīrām jūtām netīrajā karā nav vietas.

“Un tomēr romāns ir slavas dziesma cilvēkam, viņa gara spēka un jūtu cildenumam.” Šādu faktu varētu apliecināt arī Hemingveja priekšvārds “Ardievas ieročiem”: “.. jo tuvāk esi pirmajām līnijām, jo brīnišķīgākus cilvēkus vari sastapt.”

Remarks parāda, ka nav starpības, kas tu esi, aizejot uz karā, ģimnāzists, kūdras racējs vai atslēdznieks, jo karš visus padara vienādus, gluži kā dažādi gaļas gabali, kas sākumā ir dažādas formas, bet, izlaisti caur gaļas mašīnu, visi ir vienādi.

Ļoti uzkrītoši romānā ir aprakstīta draudzība. Šīs ciešās draudzības saiknes starp jaunajiem karavīriem nodrošina tas, ka tas ir viss, kas viņiem ir atlicis. Gados vecākiem karavīriem ir mājās sievas, ģimenes, mīļākās, bet jauniešiem, kuriem nevienam nav vēl pat divdesmit gadu, nav neviena cita kā tikai biedri. Krievu psihologs I. Kona skaidro, ka “jauni cilvēki, kam nav vēl ne savas ģimenes, ne profesijas, ne mīļotās, .. izjūt asu vajadzību pēc draudzības, ko nevar aizstāt nekādas citas personiskās vai sabiedriskās attiecības”.

Tam, ka frontinieku kopībai ir reāls pamats kā kara īstenībā tā arī cilvēka psiholoģijā, nav nekāda sakara ar šīs ‘draudzības parādības’  sabiedrisko nozīmi, proti, viņi visi ir atainoti kā lieliski cilvēki uz kuriem var paļauties, un ar kuriem nav garlaicīgi.

Pats romāna nosaukums “Rietumu frontē bez pārmaiņām” arī nav izvēlēts nejauši. Tā ir frāze, ko Pirmā pasaules kara beigu posmā bieži varēja sastapt vācu virspavēlniecības ziņojumos. Remarks ir tikai parādījis, cik daudz posta un ciešanu, necilvēcības un nepiepildītu sapņu slēpās aiz šiem vienaldzīgajiem ziņojuma vārdiem. Remarks, stāstīdams par ierindas kareivju dzīvi, par nāvi, ko frontē sēj granātas un indīgās gāzes, dizentērija, gangrēna un tīfs, par cilvēku nesalaužamo dzīvotgribu, ir radījis satriecošu literār-vēsturisku dokumentu, kas laika ietekmē nezaudē savu vērtību. Šis Remarka darbs “iekļaujas katras atnākošās paaudzes vērtību sistēmā”.