Fiziloģija

1. Fiz. Ir zinātne, kas dzīvības procesu norises likumus. Šos proc. pēta organisma orgānu sistēmu, audu, šūnu un molekulārajā līmenī. Mērķis – izzināt dzīvības procesu vispārējās likumsakarības, atsevišķu fiz. F-ju. Savstarpējās sakarības un nosacītību. Eksperimentālā zin. Galvenā metode – blakus novērojumam ir eksperiments. Eksperimentu plānojam, kā eksperimentu zin. ir minēta 1628.g. Kad angļu ārsts V.Hārvijs atklāja likumsakarības kā asinis organismā plūst pa noslēgtu asinsrites sistēmu, ir 2 asinsrites loki. Nevarēja pierādīt, kas ir starp artērijām un vēnām. Itālis Molpigi atklāja kapilārus. Fiz. pētījumu Latvijas brīvvalsts laikā, kad LU strādāja Krinbergs, L.Āboliņš-20 gab mācījās Itālijā. Dibināja dzīvnieku fiz. katedra. Pāvela idejas turpināja Valtneris. Aberberga, Auškalne, Auliks, Brēmanis, Ozoliņš – strādājuši sporta fiz. jomā. Arnolds Krauklis sarakstījis grām. Par stresu

2. Dzīvnieku šūnu pamatf-jas.

Obligāts dzīvības priešnoteikums ir nepārtraukta vielu , enerģijas un informācijas apmaiņa starp organismu un vidi, kā arī  spēja tādā mērā norobažoties no vides , lai vides fizikālo un ķīmisko parametru izmaiņas nevarētu būtiski ietekmēt dzīvības pamatnorises un organisma pastāvēšanu. Tā kā starp organismu un ārējo vidi  nepārtraukti notiek vielu un enerģ. apmaiņa. Organisms no vides uzņem enerģ. un izmanto to specifisko dzīvības norišu veikšanai kā arī  savas struktūras un funkcionālo parsmetru atjaunošanai. Organismā nerodas un nezūd, tā tiek uzņemta no ārējās vides, pārveidota un atkal atdota ārējai videi. Noteiktā laika  periodā  uzņemtais enerģ. daudzums ir vienāds ar atdoto. Viena no dzīvo sist. pamatiezīmēm ir stacionārs sist. Stāvoklis. Sist. parametri laikā ir nemainīgi, jo pretēji vērstie procesi  ir dinamiskā līdzsvarā. Līdzsvarā ir vielu plūsma no vides uz šūnu un no šūnas uz vidi. Organisma iekšŗjā vide ir šķidra, to veido asins, limfa,šūnstarpas šķidrums, un šūnu citoplazma. Visam organismam kopējā iekšējā vide ir asinis. Iekšējās vides kopējā pazīme ir tās relatīvā nemainība. Iekšējās vides nemainībau un mehānismus ,kas to nodrošina apzīmē ar – homeostāzija. Organisms ir cieš saistīts ar apkārtējo vidi, taču tas spēj no vides norobežoties, tas nekad nav saplūdis ar vidi. Organisms spēj pielāgoties apkārtējās vides nepārtrauktajām izmaiņām un līdz zināmai robežai tām pretojas.

3.Uzbudināmu  šūnu pamatstāvokļi un pārejas procesi.

Uzbudināmība-uzbudināmo audu šūnu raksturīga īp. Spēja reaģēt uz kairinātāju ar īpašu reakciju kopumu,kurusauc par uzbudinājumu.Uzbudināmo audu šūnām raksturīgi 2 pamatstāvokļi-FMS unFAS.FMS(fizioloģiskā miera stāvoklis) Tas ir staciskāks stāvoklis, kuram raksturīga min.vielmaiņas intensitāte šīnā, kas nodrošina tikai šūnas dzīvības pamatnorises.Šūna neveic nekādu ārēju darbu .lielākā daļa š,šajā stāvoklī var atrasties neierobežoti ilgi .Šūnas pāreju no FMS-FAS izraisa kairinātājs vides izmaiņas,kas iedarbojas uz šūnapvalku.Daļa šūnu spēj pāriet no FMS-FAS spontāni , bez ārējā kairinātāja.Šo spēju sauc par automātiju. Piemīt šunām, kas nosaka sirds ritmu un daļai gludās muskulatūras šūnu.Pārejas process no FMS-FAS uzbubinājums.FAS(funkcionālās aktivitātes stāvoklis).Šī stāvokļa raksturīgākās pazīmes ir krasipaaugstināta vielmaiņa un tas, ka šūna veic savu specifisko f-ju jeb ārējo darbu .Atšķirībā no miera stāvokļa,kurs var būt neierobežoti ilgs,aktivitātes stāvoklis ir ierobežots laikā,Pašdziestošs,jo uzbudinoties vienlaikus aktivējas arī fermentu  sist,kas pārtrauc specifisko f-ju un nodrošina atjaunošanos procesus.Atjaunoš ir samērā lēna pāreja no darbības stāvokļa atpakaļ FMS. Tas ir aktīvs process,kuram vajag daudz enerģijas.IS informatīvais signāls –FMS-(uzbudinājums)FAS-(atjaunošanās process)FMS.
4.
Uzbudinājums(ierosa)-šūnas vielu maiņas uzliesmojums,kurš ierobežots laikā un ir pašdziestošs,uz noteiktu laiku katrai šūnai. Muskuļu šūnas var kontrahēties. Visu laiku ir signāli, kas dod siekalu dziedz. Veidot siekalas.FAS mēs varam minēt to, katā veic ārēju darbu. FMS šūna strādā tikai prieš sevis .Informatīvais signāls(IS)atjaunojas FMS. Uzbudinājums-process,kurš aktivē visas specifiskās f-jas veikšanai  nepieciešamos šūnas funkcionālos mehānismus. Pārejas process no FMS-FAS iruzbudinājums.(Uzudināmība-nervu š,dziedzer š).
		5.Bioloģiskās membrānas:ķīmiskais sastāvs,f-jas
		Katrai šunai dzīvai ir šūnapvalks.Aapzīmē par membrānu.Membr.apņem arī visus orgonoīdus šūnas iekšpusē.Bioloģiskā membr.ir notiekta f-ja.Bioloģ. membr. veidos 2 lipīdu slāņus:1.olb.v molekulas 2. Ogļhidrātu molekulas.Šūnai ir jātērē milzīga enerģija.Ir jātērē fizikāli ķīmiski spēki,kas molekulas tur kopā .Bioloģ . membr.f-jas:aizsarga ,balsta,receptorā,uztur,fernentatīvā,transporta,.Bioloģ,membr.nav pilnīgi noslēgta sist,.Tā ir atvērta sist un caur membr.notiek vielmaiņa ,starpmembr. Molekulām ir spraugas, ko sauc par kanāliem .Un caur kanāliem tiek eksportētas dažadas  vielas s. membr,ir,kanāli,kuri visu laiku ir atvērti.Šo kanālu atvēršanai liela nozīne ir olb.v.molekulām.Olb.v. mol ir spēja lazīt svešas olb.v. no savām olb.v .Sevišķi liela nozīme ir G-proteīniem.
		6.
		Pasīvais transports  netiek izmantota dotās šunas enerģija. Pasīvais rransports notiek uz enerģijas šūnu rēķina. Vielu aktīvie transporti –mehānismi, kad šuna ar savu vielmaiņas enerģiju sekmē vielmaiņu . Vielu pasīvais transports iedalās :difūzija, osmoze un filtrācija, bet aktīvais transports- atvieglotā difūzija, jonu transports. ATF adenozīn –tri-fosforskābe – savienojums ir pildīts arenerģiju. Membrānā ir ferments ATF (adenozīntrifosfoktāze). Membrāna kanālus atver lielām molekulām. Membrānām cauri iet visas vielas kas šķīst taukos. Vielu transporta viedi ir pinacitoze un fagacitoze.
		7.
		Par membrānas miera potenciālu sauc nemainīgu membrānas elektriskās polarizācijas pakāpi, kas vērojama , šūnai atrodoties fizioloģiskā miera stāvoklī (FMS). Vairumam šūnu MMP ir no 60mV-80mV. Mainoties šūnas funkcionālajam stāvoklim un uzbudināmībai mainās arī šūnas MMP absolūtā vērtība. Membrānas potenciāls rodas tāpēc,kajonu ievietojums abpus membrānai irasimetrisks galvenā nozīme ir 3 jonu –K;Na un Cl asimetriskajam ievietojumam šūnā, pārsvarā ir K joni, bet ārpus šūnas Na joni. Pieaugot K jonu caurlaidībai, membrānas potenciāla absolūtā vērtība palielinās un notik membrānas hiperpolarizācija. Pieaugot Na jonu caurlaidibai membrānas potenciāla absolūtā vērtība samazinās un notiek depolarizācija. Atjaunojoties iepriekšējai membrānu jonu caurlaidībai, atjaunojas arī membrānu potenciāla sākotnējā vērtība , notiek membrānas repolarizācija . Membrānas potenciāla izmaiņu raksturs ir atkarīgs gan no kairinātāju specifikas un stipruma , gan no membrānas funkcionālajām īpašībām. Darbības potenciāls straujas atgriezeniskas membrānas potenciāla svārstības, kas rodas uzbudināmo audu šūnās pietiekoši spēcīga depolarizējoša kairinātāja ietekmēun nesamazinotsavu amplitūdu, izplatās no kairinātāja iedarbībasvietas pa visu šūnas membrānu. Kairinātāja iedarbības sākumā, kamēr nav sasniegts tā sliekšņa stiprums, membrānā rodas vietējā rakstura izmaiņas: palielinās jonu caurlaidība, sākas jonu ieplūšana šunā un līdz ar to samazinās membrānas potenciālaabsolūtā vērtība. Ja membrānas vietējā depolarizācija sasniedz kritisko līmeni, tad membrānā sākas spontāni, no kairinātāja tālākas iedarbības neatkarīgi procesi, kuru izpausme ir membrānānas potenciāla strauja svārstība
		8.Augsti organizētu specifisku šūn. Spēja uzbudin.uz informācijas signālu atbildēt ar uzbud. Absalūtajā refrektārajā fāzē musk. vai nervs nav uzbudināmi.jebkura stipruma kairinājums iedarbojoties šajā periodā uz audiem neizraisa nekādu efektu.Šāda uzbud. Zušana nervos ilgst no 0.0004-0.002,0.003 pēctam seko relatīvā refraktārāfāze. Sirdī uzbud. Rodas specifiskās miopkarda šūnās-sirds ritma noteicējšūnās.uzbud.miokardā izplatās elektriskā ceļā-ar darbības potenciāla smaili uzbud.izplatīšanās ātrums priekšambaru un kambaru miokardā ir apmēram vienāds-apm. 1m/s.
			9. uzbudināmības dabiskais kairinātājs ir ķīmiska viela-acetilholīns. Nervu šķiedra ar musk.šūnas ķermeni veidosinapsi.acetilholīns uzbudina N-holinoreceptorus un rodas vietējs potenciāls, kurš neizplatās. Uzbud. vadīšana pa nervu šūnām tiek transportēta viela-holīns. No holīna tiek sintizēts acetilholīns. Holīns nonāk paplašinājumā kur tiek sintizēts acetilholīns, kas atrodas pūslīša veidā. Acetilh.tiek ievadīts sinaptiskā spraugā. Kontraktilitāte-t.i. spēja kontrahēties jeb sarauties.
			10.Tieðais enerģijas avots ir ATF. No šī savienojuma šķeļot ar ATF – āze atbrīvojās enerģija. Vienai ATF molekulai šķeļoties ar ATF – āzes klātbūtni veidojās ADF. ATF krājumi muskulī ir niecīgi. Tāpēc nepārtraukti ir jāatjaunojās ATF molekulām. 1) Fosfogēnā jeb ATF-KF. ATF sadaloties 10 kcal. 2) Laktacīdā jeb glikolītiskā. Notiek glikozes šķelšana, tas notiek ar vairākām ķīmiskām reakcijām, kuru rezultātā veidojās arī pienskābe. 3) Oksidatīvā jeb skābekļa. Pilnīga šķelšanās. Paliek H20 un ogļskābā gāze. Muskuļu šķiedras iedala, baltajās un sarkanajās. Vēl iedala pēc šādi: 1)ātrās strauji nogurdināmās, 2) ātrās lēni nogurdināmās, 3) lēnās lēni nogurdināmās
			11.Musk.šķ. membrāna depolarizējās. Tam notiekot, tas izplatās pa musk.šķ visām membrānām. Atveras Ca kanāli un Ca izplūst sarkoplazmā. Ca jonu ietekme paaugstinās līdz 10(-7)>10(-5). Pieaugot Ca jonu koncentrācijai pieaug līdz, tad atbloķējās aktīns, miozīna galviņas veido kontaktus ar aktīnu un miozīna molekulas galviņas pagrižās pa noteiktu leņķi. Līdz ar to velk aktīnu tuvāk sev un notiek olb.v. pārlādēšanās. Nervos molekulas saīsinās, bet ar to mainās sarkomēra garums un arī musk. šķ. garums. Atslābšana – sākotnēja garuma atjaunošanās. Tās notiek ar aktīvo jonu transporta meh. Ieslēgšanos, kad tiek atsūknēti Ca joni sākotnējās krātuvēs – šūnstarpu telpā
			12.
			Muskuļu kontrakciju režīmi: izometriskais un auksotoniskais, izotoniskais.
			Par izometrisku sauc kontrakciju, kuras laikā muskuļa garums nemainās. Patiesībā arī izometrisko kon. Pamatā ir neliela protofibrillu slīdēšana un sarkomēru saīsināšanās, iestiepjot tās elastīgās membrānu un saistaudu struktūras, kas novietotas virknē ar kontraktīlo aparātu.
			Dabiskos apstākļos org. musk. kontrahējas auksotoniskā ( jauktā ) režīmā
			Par izotonisku sauc kontrakciju , kuras laikā musk. saīsinās, saglabājot nemainīgu savu saspringumu.
			13.
			Kontrakciju veidi, atsevišķas kontrakcijas fāzes , kontrakciju summācija, tetāniskas kontrakcijas.
			Atsevišķas kontrakcijas. Uz atsevišķu kairinātāju musk. atbild ar atsev. kon., kuras līknē izšķir 1)latento periodu no kairinātāja iedarbības momenta līdz kontrakcijas sākumam. 2) saraušanās fāzi , kurai raksturīga musk. saīsināšanās un saspringuma pieaugums. 3)Atslābšanas fāzi, kuras gaitā musk. atgūst sākotnējo garumu un tajā atjaunojas miera saspringums.
			Tetāniskās kontrakcijas. Atsevišķas kontr. ilgums vairākkārt pārsniedz uzbud. ilgumu. Ja intervāli starp cits citam sekoj. uzbud. ir īsāki par atsevišķu kontr. ilgumu, rodas kontr. Summācija jeb superpozīciia . Šādu musk. darbības veidu sauc par tetānu. Izšķir divus tetānus:
			1)    zobainais tetāns  - veidojas ja intervāli starp ritmiskiem kairinājumiem pārsniedz atsevišķu kontr. saraušanās fāzes ilgumu, bet ir īsāki par kopējo atsev. kontr. ilgumu.
			2)    gludais tetāns -veidojas, ja intervāli starp ritmiskiem kairinājumiem nepārsniedz atsevišķas kontr. saraušanās fāzes ilgumu. Šīs musk. kontr. rodas reti-tikai veidojot īslaicīgas, ļoti spēcīgas kontr. Tetāns nelabvēlīgi ietekmē asinsriti  musk. un tā  apgādi ar skābekli, šūnās strauji veidojas enerģ.  parāds, iestājas nogurums..
	14.
	Muskuļu darbs un nogurums. Siltuma produkcija. Termuregulācija Cilvēkam labi izteikta, spēj uzturēt relatīvi nemainīgu ķermeņa temperatūru. Tā pieskaitāma pie iekšējās vides konstantēm. Optimāla temperatūra nepieciešama fermentu aktivitātes nodrošināšanai. Izdala serdes, t.i., iekšējo orgānu temperatūru, kas ir relatīvi nemainīga, un čaulas temperatūru (ādas, zemāda, skeleta muskulatūra), kas zemāka par čaulas temperatūru. Dažādās ķermeņa daļās dažāda, mainīga vērsta uz to, lai saglabātu nemainīgu serdes temperatūru. Siltuma ražošana notiek visur, kur notiek oksidatīvā fosforilēšanās. Rodas primārais siltums (galvenokārt aknās) un sekundārais siltums- rodas specifiskās funkcijas darda veikšanā (skeleta muskulatūra). Siltuma atdošana notiek galvenokārt caur ādu. Termoregulācijas mehānisms saistīts ar termoreceptoriem (perifēriskie- ādas, atklātās gļotādas); iekšējo orgānu, asinsvadu termoreceptori, CNS Termoreceptori, CNS term. (hipotalāms), termoregulācijas centru (atrodas hipotalāmā). No receptoriem impulsi iet pa aferentām nervu šķiedrām uz termoregulācijas centru, no tā no tā impulsi iet uz efektoriem, kas piedalās produkcijā, ardošanā, saskaņojot šos procesus. ·   Muskuļu saraušanās. Saistīts ar muskuļu šķiedrām . Skeleta musk šķiedrā paralēli tās gareniskajai asij izvietotas pavadienveida struktūras- miofibrillas. Teelofragmas (Z līnijas) sadala katru miofibrillu segmentos- sarkomēros. Jkatra miofibrilla ir vēl tievāku pavedienu (protofibrillu) kūlis. Izšķir divu veidu protofibrillas- tievās un resnās. Abu nveidu protofibrillas ir fragmentētas,pie tam resno protofibrillu fragmenti ir novietoti sarkomēra centrālajā daļā (A diski), bet tievo- sarkomēra perifērijā un tie ir fiksēti pie telofragmām. ·   Siltumrade muskuļos. Muskuļu kontrakcijas ir saistītas ar siltuma rašanos muskuļos. Izšķir sākotnējo un vēlīno siltumu. Sākotnējais siltums rodas uzbudinājuma un kontrakcijas laikā, un to iedala aktivācija siltumā, saraušanās siltumā, un  un atslābšanas siltumā.. Vēlīnā siltuma izd. Turpinās daudz ilgāk, jo tās raušanās ir saistīta ar ATF resintēzi un šūnas fizikāli ķīmisko parametru atjaunošanos.
	15.
	Motoriskā vienība, klasifikācija un funkcionālais raksturojums. Dažādu muskuļu izraisīto kustību potenciāla stipri atšķiras un ir atkarīga no motorisko vienību izmēriem. Par motorisko vienību sauc motorisko neironu un tā inervētās muskuļu šķiedras. Ir lielās un mazās motoriskās vienības. Mazās veido sīki sīki motoriskie neironi, kas inervē nedaudzas muskuļu šķiedras. Lielo mot. Vien. Motoriskie neironi ir l;ielāki. To aksoni ir resnāki, un tie inervē vairākus desmitus vai par simtus un tūkstošus muskuļu šķiedras. Jo vairāk muskulī ir sīka motoriska vien. Jo precīzākas kustības ir iespējamas. Vēl izšķir lēnās nenogurdināmās mot. Vien. , ātrās lēni nogurdināmās mot., vien. Un ātrās strauji nogurdināmās mot., vien. Lielās ir tur, kur lielas precizitātes nav vajadzīgs. Līdz 25-30 gadu vecumam muskuļos palielinās ātro mot. Vien. Skaits, bet cilvēkam novecojot, to skaits atkal samazinās. ·         Elektromiogrāfija. Skeleta muskuļu uzbudinājuma pavada elektriskās svārstības, kuru pierakstu sauc par elektro miogrammu(EMG). Lai reģistrētu EMG, elektrodus novieto uz āds virs muskuļa vai ievada muskulī. MAX apzināti izraisītas muskuļu kontrakcijas laikā reģistrē interferences EMG kura veidojas, summējoties daudzu asinhronisku aktiv;ejošas mot. Vien. Darbības potenciāliem.Elektromiogrāfijas metodi izmanto medicīnā muskuļu bojājumu un muskuļu inervācijas traucējumu diagnosticēšanai.
	Motoriskā vienība, klasifikācija un funkcionālais raksturojums. Dažādu muskuļu izraisīto kustību potenciāla stipri atšķiras un ir atkarīga no motorisko vienību izmēriem. Par motorisko vienību sauc motorisko neironu un tā inervētās muskuļu šķiedras. Ir lielās un mazās motoriskās vienības. Mazās veido sīki sīki motoriskie neironi, kas inervē nedaudzas muskuļu šķiedras. Lielo mot. Vien. Motoriskie neironi ir l;ielāki. To aksoni ir resnāki, un tie inervē vairākus desmitus vai par simtus un tūkstošus muskuļu šķiedras. Jo vairāk muskulī ir sīka motoriska vien. Jo precīzākas kustības ir iespējamas. Vēl izšķir lēnās nenogurdināmās mot. Vien. , ātrās lēni nogurdināmās mot., vien. Un ātrās strauji nogurdināmās mot., vien. Lielās ir tur, kur lielas precizitātes nav vajadzīgs. Līdz 25-30 gadu vecumam muskuļos palielinās ātro mot. Vien. Skaits, bet cilvēkam novecojot, to skaits atkal samazinās. ·         Elektromiogrāfija. Skeleta muskuļu uzbudinājuma pavada elektriskās svārstības, kuru pierakstu sauc par elektro miogrammu(EMG). Lai reģistrētu EMG, elektrodus novieto uz āds virs muskuļa vai ievada muskulī. MAX apzināti izraisītas muskuļu kontrakcijas laikā reģistrē interferences EMG kura veidojas, summējoties daudzu asinhronisku aktiv;ejošas mot. Vien. Darbības potenciāliem.Elektromiogrāfijas metodi izmanto medicīnā muskuļu bojājumu un muskuļu inervācijas traucējumu diagnosticēšanai.
	17.
	GLUDIE MUSKUĻI.
	Daudzu iekšējo orgānu sienas veido gludās muskulatūras šūnas, kuras ir sīkākas par skeleta muskuļu šķiedrām. Izšķir 2 gludās musk. Tipus-multiunitāros-katra šūna saņem no viena aksona(acs zīlītes muskuļi, akomodācijas muskuļi, matu saknes muskuļi), viscerālos-muskuļu šķiedras savā starpa veido kontaktu, katrai pienāk atsevišķs aksons( veido kuņģa, zarnu, asinsvadu, urīnpūšļa un citu iekšējo orgānu sienu muskuļslāni).
	Pēc savām fizioloģiskajām īpašībām gludie muskuļi atšķiras no šķērssvītrotajiem muskuliem. Gludo muskuļu kontrakcijas ir lēnākas,tie ilgu laiku var palikt kontrakcijas stāvoklī. Šādu stāvokli sauc par tonisku kontrakciju jeb gludo muskuļu tonusu. Toniskās kontrakcijas laikā gludie muskuļi tērē ļoti maz enerģijas. Lai uzbudinātu gludos muskuļus, nepieciešams stiprāks kairinātājs nekā skeleta muskuļiem, jo gludajiem muskuliem ir zemāka uzbudināmība. Viscerālajiem gludajiem muskuliem piemīt automātija – to kontrakciju izraisa impulsi, kas rodas pašā muskuļa šūnā. Gludie muskuļi ir viegli iestiepjami(dzemde, urīnpūslis).Gludajiem muskuļiem ir ļoti izteikta jutība pret mediatoriem un vielām, kas cirkulē asinīs.
	18. Nervu šūnas funkc. ,vielmaiņas īpatnības.
	Vielmaiņa-N. šūnam ir tikai aerobie  procesi-ar skābekļa līdzdalību.N. šūnu šķēļ  glikozi, ja 7-8 minutes skābeklis  nepienāk , tad n. šūnas iet bojā. N.š. f.- jas pēta neiroloģija. Nervu šūna- sastav no neironiem un neiroglijas. N. šūnai ir divu veidu  izaugumi – viens vai vairāki īsi dendrīti kuri vada uzbudin. virzienā uz šūnas ķermeni, un viens garš neirīts ,kas uzbudin. vada prom no šūnas un stiepjas no šūnas līdz orgānam vai arī beidzas centrālajā nervu sistēmā . Nervu galos , kur nervu  šķiedra  saistās ar muskuli , ir galaaparāti, kas piedalās  sinapses veidošanā. Lai visos n. šūnas izaugumos  vielmaiņa  norisinātos normāli , pašai šūnai  jābūt veselai.Neironi ir š. ar ārkārtīri intensīvu vielmaiņu, gandrīz ceturto daļu no organismā patērētā skābekļa izmanto smadzeņuaudi.Funkcijas:1.receptorā f-ja.N.š izaugumu gali ir specializējušies signāla uztveršanai. Ir gala veidojumi- receptori,kuri reagē uz specifiskiem kairinātājiem . Ādā ir nervu gali kuri reagē uz  temperaturu. 2.-uztvertās un neirona esošas inf. Apstrāde un integracija. Neironam piemīt  atmiņa –neiroloģiskā atmiņa .Vēlāk spēja to reproducēt. 3.-regultējošā IS veidošana. Saistās ar to ,ka neironam ir spēja  pieņemt lēmumu un  neirons spējgenerēt izvadošo IS un dos komandu aferentām struktūrām.Izejas signāls n. š. –ķīmiska viela ebkura n.š. sekrēta š.  kas sekretē ķīmiskas vielas.
	19..
	Nervu šķiedra –nervu šunas izaugums, kas kalpo uzbudinājuma pārvadīšanai.N.š ir divu veidu izaugumi-viens vai  vairāki īsi  dendrīti,kuri vada uzbudin. Virzienā no šūnas ķermeni un viens garš neirīts(aksons),kas uzbudin. Vada prom no šūnas un stiepjas no šūnas līdz organam . Nervu galos kur  n.šķiedra saistās ar muskuli ir gala aparāti(nervgaļi),kas piedalās sinapses veidošanā. Uzbudinājuma izplatīšanās n.šķiedrā ir saistīta biolektriskām norisēm šķiedras membrānā.Starp uzbudinātiem un neuzbudinātiem membrānas virsmas apvidiem veidojas elektrisko potenciālu starpība un rodas  cirkulāras strāvas, kas šķerso membrānu. Neuzbudinātajas apvidos šīs strāvas depolarizē membānu, un, ja depolarizācija sasniedz kritisko līmeni, rodas darbības potenciāls . Jo resnāka n. šķiedra, jo plašākā membrānas apvidū  cirkulārā strāva  spēja depolarizēt  membrānu virs kritiskā līmeņa.Darbības pontencisls neizplatās pa n. ðķiedru,bet katra  nākoša membrānas apvidū rodas pilnīgi  patstāvīgi  kā atbilde uz “kairinātaju”. Ar šādu  mehānismu  uzbudin. Izplatās pa nemielinetu n. šķiedrām.Pa nemielinētām šķiedrām uzbudin. izplatās ātrāk.
	20.
	Sinapses.
	Sinapses ir vietas , kur nervu impulss tiek pārvadīts no vienasšunas uz otru (parasti starp viena neirona aksonu uncita dendrītu). No aksona gala sinapses spraugā izdalās īpašas vielas- mediātori, kas sekmē nervu impuksu pārvadi. Mediātori defundē sinapses spraugā un sasniedza dendrīta virsmu, kas reaģē un impulsu pārvada tālāk. No struktūrālā veidokļa katrā sinapsē ir presinaptiskais, postsinapt. Veidojums un presinaptiskā sprauga. Presinapt. veidojumā  uzkrājas mediators un caur presinapt. Membrānu izdalās.Postsinapt. memb. atr.sperifisks receptors kurš reāģe uz  simpatiskajā spraugā nonākušo mediatoru un rezultātā veidojas postsinapt. Potenciāls un tas var būt uzbudinasis un kavējois. Ja rodas uzbudināšais- tas ģenerē darbības potenciālu- uzbudinājumu. Piem.: neiromuskulārā sinapse. Ķīmiskās sinapses pārvade notiek ar mediatora palīdzību. Elektr. Sinapsēs uzbud. pārvade notiek bez ķīm. vielas palīdzības elekrtiskā ceļā. Piem: sirdij starp miocītiem , kur šīs sinapses sauc- etapses. Sinapt. Sprauga ir niecīga un postsinaptiskās membrānas pretestība ir samazināta kā rezultātā darbības potenciāls var ierosināt  uzbudin.. U zbudin. Pārvalde  elektr. Sinapsēs notiek ātrāk nekā  ķīm. sinapsēs.
	21.
	Refleksa laiks ir laiks, kas paiet no recept. kairināšanas sākuma līdz reflektoriskās atbildes reakcijas sākumam. Uzbudinājumavadīšanas  ātrums nav vienāds visās refleksa loka daļas. Vislenāk uzbud. iet caur refl. Loka centru, kur tas tiek pārvadīts no viena neirona uz otru. Neirālā jeb reflekt. regul., kurā piedalās NS, ir straujāka un precīzāka par humorālo regul. Neirālās reg. Pamatā kā morfol. Veidojums ir refleksa loks. Ref. Ir atbildes reakcija uz kairinājumu, kura realizējas ar CNS līdzdalību. Ref. pamatā ir uzbudinājuma izplatīšanās pa neironu ķēdi ref. loku. Ref. lokā  izšķir 5 daļas-receptoru, kas kalpo kairināt. Uztveršanai, aferento neironu, kas uzbudin. Novadauz CNS, ref. loka centrālo daļu, eferento neironu, kas uzbudin. Aizvada prom no CNS un efektoru. Ref. pēs savas biol. nozīmes ir org. pielāgošanās reakcijas. Izšķiriedzimtās pielāg. reak. jeb beznosacījuma ref. un dzīves laikā iegūtās pielag. Reak. jeb nosacījama ref.
	22.
	Nervu centrs ir nervu šūnas CNS, kuras piedalās kādas funkcijas regulēšanā. Uzbudinājuma vienvirziena vadīšana –caur refleksa loku uzbudinājums izplatās, tikai vienā virzienā no aferentā neirona uz eferento. Šo īpatnību nosaka sinapses. Sinapses uzbudinājums laiž tikai vienā virzienā no posinaptiskā pola uz postsinaptisko, jo caur sinapsi uzbudinājums izplatās armediatora starpniecību, kas veidojas presimatiskajā veidojumā. Palēninātā vadīšana vislēnāk uzbudinājums iet cau refleksa loka centru, kur tas tiek pārvadīts no viena neirona uz otru. Paiet samērā ilgs laiks, kamēr sinapsē atbrīvojas mediators, kamēr tas difundēcaur sinaptisko spraugu un reaģē ar reaktīvo sistēmu postsinaptiskajā membrānā un kamēr rodas postsinaptiskais uzbudinājuma potenciāls, kurš rada darbības potenciālu. Uzbudinājuma sumācija. CNSnotiek uzbudinājuma sumācija, kuras pamatā ir mediatora uzkrāšanās sinapsēs. Kairinot receptorus pēc īsiem laika intervāliem mediators nepagūst noārdīties fermenta acetilholīnnesterāzes ietekmē un uzkrājas. Pēc kāda laika tā daudzums ir pietiekošs, lai postsinaptiskās membrānas depolaritācija sasniegtukritisko līmeni un rastos darbības potenciāls. Ritma transpormācija- uzbudinājuma ejot cauri refleksa loka centram uzbudinājums pārslēdzas no aferentās neirona uz eferento, impulsu frekvence pārveidojas ­– notiek ritma transpormācija, kura saistīta ar uzbudinājuma izplatīšanos caur sinapsēm. Sinapsē ir zemāka stabilitāte nekā nervu šķiedrai, tāpēc sinapses laiž caur zemākas frakvences, impulsus. Salīdzinājumā arī ar aferento nervu impulsu frekvenci eferento nervu impusu frekvence ir zemāka.
	23.
	Kavēšana ir nervu šūnu uzbudināmības un funkcionālās aktivitātes atgriezeniska samazināšanās. Kavēšana CNS apspiež uzbudinājumu un ierobežo tās ceļu un līdz ar to apspiež vai pilnīgi aptur reflektoriskās reakcijas. Vienmēr kad sastopas divi uzbudinājumi kuriem jāiet uz vienu izpildorgānu CNS iestājas kavēšana un viens no uzbudinājumiem tiek aizturēts.   Kavēšanas mehānismi : Recipronā – ir divi mediātori un ja viens uzbudinās ,tad otrs kavē. Saskaņo muskuļus antagonistus nervu centros. Atgriezeniskā – Motoneirons sūta uzbudinājumu pa aksonu. Aksons dod atzarojumus kolaterālēs un šie atzarojumi saistās ar kavētājneironu un tā aksons pienāk motoneirona ķermenim unpārtrauc uzbudinājumu (kavē). Kavētājmediatori – kavētājneironi sekretē mediatorus. Raksturīgie kavētājmediātori ir glicīns(muguras smadzenēs) gamma aminosviestskābe(galvas smadzenēs).

24.

Neiroglijas šūnas – astrocīti, mikroglijas šūnas, oligodendrocīti. Oligodendrocīti veido ap nervu šūnu izaugumu. Astrocīti ir zvaigžņveida šūnas. Neiroglijas šūnas funkcijas : 1. Neiroglijas šūnas izpilda balsta funkciju, atrodoties starp neironiem smadzenēs , balsta neironus, lai tie atrastos noteiktās vietās. 2. Barošanas funkcija . Neiroglijas šūnas pienes barības vielas neironiem no asinsvadu kapilāriem. 3. Neiroglijas šūnas palīdz saglabāt atmiņā informāciju ko iemācamies. Nervu sistēma bez neiroglijas šūnām nevar eksistēt. Uz 1 neironu ir apm. 10 neirogliju šūnu.

25.

 Asinsrites sistēma sastāv no sirds un asinsvadiem.Asrit.sistēmas galvenā daļa ir sirds,kura uztur asiņu kustību asinsvados.Asinsrites sist,emu nodrošina nepārtrauktu asiņu plūsmu organismā,kas piegādā šūnām un audiem skābekli,barības v.u.c.,kā arī  aizvada vielmaiņas galaproduktus.Asinsrites sistēma uztur sakarus starp atsevišķiem orgāniem un nodrošina humorālo regulāciju,jo ar  asinīm orgāniem un šūnām tiek piegādātas bioloģiski aktīvas vielas.Asinsrit. sistēma-tā palīdz uzturēt organismā pastāvīgu temperatūru.

 Asinsspiediens-Asiņu plūsmu asinsrit.sist. uztur spiediens,kuru rada sirds-darbība.Asinīm plīsto pa asinsvadiem spiediens krītas, jo sirds radītā enerģija tiek izlietota asinsvadu pretestības pārvarēšanai.Spiediena kritums ir abos asinsrites lokos.Visaugstākais spiediens ir asinsrites loku sākuma daļās-aortā un plaušu stumbrā.Viszemākais spiediens ir asinsrites loku beigās-dobajās un plaušu vēnās.Abos asinsrites lokos spiediens nav vienādi augsts,lielajā asinsrites lokā tas ir augstāks nekā mazajā.

26 Sirds muskuļa fizioloģiskās īpašibas.Miokarda tipiskās un atipiskās šūnas.Sirds vadītājsist
Sirds muskuļiem piemīt 3 fizioloģiskas īpatnības;,ar kurām tās atšķiras  no skeleta musku;liem:automātija,pakļaušanās (visu vai neko) likumam un garā neuzbudināmības fāze .Sirds vadītājsistēma  sastāv no īpašām miokarda šūnām,kas ģenerē impulsus unvada uzbudinājumu.Sirds vadītājsistēma sastāv no sinusatriālā mezgla ,atrioventrikulārā mezgla,atrioventrikulārā(hisa)kūlīša un tā divām kājiņām.Tipiskās šūnas veic miokarda saraušanos un nodrošina asins izgrūšanu .Tas attīsta spēku ,lai sirds varētu izgrūst asinis sirds kambaros.Tipiskām šūnām ir gara absolūtā retraktārā fāze ,kas nodrošina to,ka muskulis neuzbudināsies pa laiku ,kamēr asinis izplūdīs no sirds.Tipiskām šīnām ir vienāda uzbudināmība-šūnas uzbudinās pie maksimāla kontrakcijas spēka.Atipiskās šūnas nodrošina sirds automātoju-šūnu spēja uzbudināties bez ārējā signāla.Atipiskām  šūnām ir maz miofibrillu un daudz sarkoplazmas,tām nekad neiestājas ilgstoši membrānas miera potenciāls un diostoles laikā notiek lēna diastoliskā depolarizācija .Atipisko šūnu depolarizācija ir kairinātāj signāls, kas iedarbina  tipiskās šūnas.
27.Sirds automātija.
Automātija ir sirdssēja ritmiski uzbudināties un saraauties pašā sirdī radusos impulsu ietekmē.Ipulsi kuri izraisa šo ritmisko saraušanos, rodas sirds vadītājsistēmā. Cilvēka sirdī dabiskos apstāklos uzbudinājums rodas labajā priekškambarī-simesatriālajā mezglā.No tā tas izplatas pa priekškambariem un sasniedz atrioventrikulāro mezglu.-no ši mezgla uzbudinājums izplatās pa atrioventrikulāro mēlīti o priekškambariem uz kambariem. Tālāk pa kūlīšu kaājiņām uzbudinājums izplatās uz labo un kreiso kamari. Simesatriālajā mezglā atrodas sirds ritma noteicējšūnas,kurām piemīt pašuzbudināšanās spēja. Sirds ritma noteicējšūnu darbības potenciāla līknes raksturīga pazīme ir lēnā diastoliskā depolarizācija’kas pāriet ātrajā depola reziācijā sakarā ar palielināto nātrija jonu caurlaidību intervālā starp 2kontrakcijām. diastoles laikā sirds  ritma noteicējšūnās notiek pakāpeniska membrānas potenciāla samazināšanās-depolarizācija. Kad depolarizācija sasniedz kritisko līmeni, sakas īstais depolarizācijas vilnis-rodas darbības potencionāla  smaile, kas izplatās pa visu sirdi.
28.
Sirds muskulim piemīt 3 fizioloģiskās īpasības 1)automātija 2)pakļaušanās (visu vai neko) likumam 3)garā neuzbudināmības fāze .  Sirds muskuļa pakļaušanās “visu vai neko”likumam izskaidrojama ar to, ka visām miokarda šunām ir aptuveni vienāda uzbudināmība un uzbudinājums pāriet no vienas šunas uz otru kairinot sirds muskuli ar zemsliekšņa kairinātāju tas nesaraujas, bet sliekšņa kairinātājs rada maksimāli spēcīgu saraušanos. Kamēr kairinātājs nav sasniedzis sliekšņa stiprumu tikmēr nav “nekā” bet sasniedzot sliekšņa ir “viss”. Palielinot kairinātāja stiprumu kontrakcijas stiprums vairs nemainās.
29. Asins sirds un asisinvadu sist. Plūst tikai vienā virzienā no kreisā kambara uz uz labo priekšk.,no tā labā kamb.pa mazo loku kreisā priekškamb. Un no tā kr.,kambarī.Fāzes sistoles priekškamb.un kambara secīga saraušanās-distole priekšk un kamb. secīga atslābšana un pauze, vienlaicīga kamb. un priekšk.atslāpšana. priekšk. Sistolei seko kambara sistole. Kambara sist. sastāv no 2 fāzēm sasprindzināšanās un asiņu iedzīšanas fāze. Sasprindzin. zāze ilgs 0.03-0.06 sek. Asins izdzīšanas fāze ilgst 0.25sek. asinis tiek izgrūstas no sirds un asinsspied.aortā kļūst augstāks par asinspied kambaros.
30. Asiņu daudzums mililitros, ko katrs kambaris iegrūž vienas sistoles laikā, sauc par sistoles tilpumu.Pieaugušam cilvēkam miera stāvoklī tilp. ir 50-80 ml, bet ar fizisku piepūli tas var pieaugt līdz 160 ml. Jo lielāks sirds saraušanās spēks, jo lielāks sist. tilp. Par minūtes tilp. Sauc asiņu daudzumu litros, ko sirds 1 min. izgrūž aortā vai plaušu stumbrā. Pieaugušam cilvēkam miera stāvoklī tas ir 4-5 l, bet ar fiz. Piepūli netrenētam cilvēkam tas sasniedz 25 l, trenētam 35 l. Ja zināms sistoles tilp. tad var aprēķināt min. tilp. Tilp. = sist. tilp. x sirdsdarbības frekvence.
31
.Sirdsdarbības regulācija: miogēnā ,neirālā , humorālā.
Izšķir: 1.miogēno pašregulāciju (heteremetriskā, homejometriskā)
Šī regul. realizējas ar sirds musk.palīdz. bez nervu sist. ,ķīm. vielām.Miokarda iestiepums pakāpe- jo iestiepts, jo vairāk miokējas.
2.neirālā regulācija - notiek ar nervu sist. līdzdalību (ekstrakardiālā - realizējas ar nerviem ārpus sirds. To realizē veģ. n. š. Simpatiskā un parasimpatiskā daļā. Intrakardiālā - realizējas ar nervu elementiem pašā sirdī. Bez CNS līdzdalības. Neirona ķēdes saslēdzas sirds robežā. Intrakardiālie refleksi ).
3.Humorālā regulācija - realizējas ar ķīmisku vielu palīdzību, kas atrodas šķidrumos. ( ir hormonālā - tie ir iekšējās sekrēcijas dziedzeri, audu horm.; Citu ķīmisko vielu elektrolītu reg. - kalcijs.) šī regulācija notiek ar hormonu palīdz. Ar adrenalīnu - simp.sist.mediators.
33.
MIKROCIRKULĀCIJA.
Ar  terminu “mikrocirkulācija” apzīmē asiņu plūsmu pa vismazākajām artērijām(arteriolām), kapilāriem, vismazākajām vēnām(vēnulām) un pa arteriovenulārajiem savienojumiem(anastamozēm).Asiņu plūsmas lineārais ātrums kapilāros ir ļoti mazs-~0,5mm/s.Asiņu pieplūdi kapilāros regulē prekapilārie sfinkteri, kuru tonusu maina neirohumorālie faktori. Visstiprākais kapilāru paplašinātājs ir histamīns. Kapilārus paplašina arī skābie vielmaiņas produkti – ogļskābā gāze, pienskābe, adenilskābe.
VIELU APMAIŅA.
1.      Filtrācija un reabsorbcija ir atkarīga no asinsspiediena un koloīdosmotiskā spiediena starpības abās kapilāra sienas pusēs. Asinsspiediens ir spēks, kas sekmē filtrāciju, bet koloīdosmotiskais spiediens- spēks, kas sekmē atpakaļuzsūkšanos.Tā kā kapilāru arteriālajā galā asinsspiediens ir~32mm Hg, bet venozajā-~15mm Hg un asiņu plazmas koloīdosmotiskais spiediens ir~25mm Hg, tad kapilāru arteriālajā galā notiek filtrčija, bet venozajā galā – reabsorbcija. Filtrācija un reabsorbcija notiek galvenokārt caur kapilāru porām.
2.      Difundējot vielas var pārvietoties caur visu sienu vai caur porām. Caur visu sienu difundē vielas, kas šķīst taukos un tādēļ iet cauri endotēlija šūnām(skābeklis un ogļskābā gāze).Caur porām difundē vielas, kas šķīst ūdenī un tādēļ nevar iziet cauri endotēlija šūnu membrānām.
3.      Mikropinocitoze –ir aktīvs process. Ir transporta mahānisms,kas nodrošina molekulu aktīvu pārvietošanos koncentrācijas gradientam pretējā virzienā.
LIMFAS VEIDOŠANĀS
Limfātiskie kapilāri  ir endoteliālas caurulītes ar noslēgtu galu, kuru siena labi laiž cauri makromolekulas un vielu daļiņas. Limfatiskie kap. Savienodamies veido lielākus limfadus , kuru sienās sāk parādīties gludās muskulatūras elementi. Limfvadu raksturīga īpatnība ir tajos esošie endoteliālie vārstuļi, kas limfai ļauj plūst tikai centrālo vēnu virzienā. Lielo limfvadu ceļā atr. limfmezgli, kuriem limfa tek cauri. Limfmezglos ir fagocitārās šūnas , kas noārda szešķermeņus , ja tie ar limfu nonāk limfmezglos. Limfmezgli ir svarīga aizsargbarjera pret baktērijām, kas iekļuvušas org.. Limfa pa 2 lieliem vadiem – krūšu limfvadu un labās puses krūšu vadu – nonāk labajā un kreisajā zematslēgas vēnā. Diennakts laikā pieaug. cilv. pa abiem lielajiem limfvadiem asinīs ieplūst 2-4l limfas. Limfas plūsmas ātrums krūšu limfvadā ir 0,5-1ml/min(1-2l 24stundās). Limfas plūsmu sekmē limfvadu muskulatūras – limfagionu – ritmiska saraušanās.Limfas plūsmu ietekmē arī negatīvais spiediens krūšu dobumā un krūšukurvja tilpuma palielināšanās ieelpas laikā, kas izraisa krūšu dobuma limfvadu paplašināšanos un līdz ar to limfas iesūkšanu no limfvadiem. Pēc sastāva limfa atškīras gan no kapilāru filtrāta, gan no asiņu plazmas. Tā satur vairāk ūdens. Olbalt. daudzums limfā ir 4,8% .Limfa, tāpat kā plazma, sarec.
	34. Asinsrite vēnās.
	Asinsrites sistēmas beigu daļa  ir vēnas-asinsvadi, pa kuriem asins atgriežas atpakaļ sirdī. Vēnu sienas ir plānas , tajās ir maz elastīgo  šķiedru un muskuļu šķidru, tāpēcjau  niecīgas spiediena izmaiņasvar ievērojami palielinātvēnu tilpumu. Asinsrites īpatnībasvēnās ir saistītas ar samērā  nelielo spiediena  kritumu  tajās .Jo lielāks  ir spiediena kritums kādā  asinsrites sistēmas daļā, jo labvēlīdāki apstakļi ir asiņu  plūsmai –asinis vieglāk plūst  zemākā spiediena virzienā.Vēnās ir vairāki palīgfaktori, kas tajās sekmē asiņu plūsmu .Pirmais –ir skeleta muskuļu kontrakcijas. Katras kontrakcijas  laikā muskuli spiež  uz vēnām , tās saplok , un  asinis tiek izspiestās sirds virzienā , bet vēnu vārstuļi neļauj tām plūst   atpakaļ. Otrais –elpošanas kustības.Ieelpas laikā  palielinās asiņu ieplūde krūšu dobuma vēnās  un sirdī . Trešais-sekmē asiņu atgriešanos pa vēnām sirdī , ir sirds sūcejdarbība sakarā ar kambaru saraušanos un lielo artēriju pulsācija.Lielās  vēnas  parasti iet blakus artērijām un artēriju  pulsācija” masē” vēnas , veicinot tajās asiņu plūsmu.
	35.
	Asinsvadu tonuss.
	Mioģēna reg. Tā ir saistīta ar pašam muskuļšūnām. Pieaugot muskuļšūnu iestiepumam, palielinās saraušanās spēks. Asinsv. šķersgriezuma jeb lūmena maiņa ir saistītaar asinsvadu sienas gludās muskul. Sprauguma jeb tonusa izmaiņām, kuras notiek gan nervu impulsu,gan ķīm. vielu ietekmē. Asinsv. Gludajai muskul. Piemīt iekšēja automātija, ar kuru saistītas bazālais tonuss. Asins. Sienās ir receptori, no kuriem sākas nervi, kas vada uzbudin. no asinsv. uz CNS. Asinsv. aferenti nervi sākas no aortas lokā un karotīd. Sinusā esoājiem recept. Šos rajonus sauc  parasinsv. Refleksogēnajām zonām. Aortas loka sienāir spiediena recep. jeb bazopec. Bazorec.ir arī ķimijrecep., kuri atr. aortas ķermenītī un karotīdes ķermenītī. Par vazometrisko centru sauc nervu š. sakopojumu dažādas CNS daļās,kuras piedalās asinsv. tonusa regulācija. Asinsv.šķersg. jeb lūmenu maiņa ir arī  ķīm. vielas,kas cirkulē asins asinsvadu sašaurinātājvielas un asinsv. paplašinātājvielas.
	37. Elpoðna ir procesu kopums, ar kura palīdzību organisms saņem skābekli un izvada ogļskābo gāzi. Izšķir šādus procesus funkcijas : 1. Ārējā elpošana jeb plaušu ventilācija. 2. Gāzu apmaiņa plaušu alveolās difūzijas ceļā. 3. Gāzu transports fizikāli šķīdinātā veidā ar asinīm. 4. Gāzu apmaiņa audos. 5. Iekšējā elpošana jeb bioloģiskā oksidācija šūnu mitohondrijos kur notiek ogļhidrātu, tauku un ekstrēmos apstākļos arī olbaltumvielu pārstrādāšana, atbrīvojot bioķīmisko enerģiju. Bez tam elpošanai ir arī izvadfunkcija( ūdens,ēteris,hloroforms) Elpošana piedalās termoregulācijā, skābu bāzu līdzsvara organizēšanā. Elpošanai ir nozīme balss veidošanā, tā ietekmē  asiņu atgriešanos pa vēnām uz sirdi(ieelpā). Elpošanas org. sistēma : deguna dobums, belsene, traheja, bronhi, plaušas. Ārējā elpošana jeb plaušu ventilācija notiek pateicoties krūškurvja tilpuma maiņām, kuras nodrošina elpošanas muskuļu ritmiskās saraaušanās un atslābšanu. Mainoties krūškurvja tilpumam gaiss vai nu ieplūst plaušās, vai nu arī izplūst no tām. Gāzu apmaiņa notiek tikai alveolās, bet gaisam plūstot pa elpceļiem, deguna dobumu, balseni, traheju, bronhiem un bronhiolām – gāzu apmaiņa nenotiek. Tāpēc no gāzu apmaiņas viedokļa elpceļus sauc par anatomiski miruðo telpu. Elpceļos cilvēkam ir apm. 150 ml gaisa(mirušās telpas gaiss), un tajos notiek gaisa attīrīšana, samitrināšana un sasildīšana.
	38.
	Plaušu tilp.elpošanas tilp. Ieelpas un izelpas rezerves tilp. Plaušu totālāun vitālā kapac.
	Cilvēks miera st.ieelpo un izelpo 500ml gaisa. Šis gaisa tilp. Saucās par elpas tilpumu.Ja pēc mierīgas ieelpas izdara stipru papildus ieelpu, tad plaušās var iekļūt vēl 1500ml gaisa.Tas irieelpas rezerves tilp.Pēc mierīgas izelpas pie max. saspringtiem elp. Musk. Var izelpot vēl 1500ml gaisa-izelpas rezerves tilp.Kopējais elpošanas tilp. Rezerves ieelpas unizelpas tilp.sastāda vitālo kapic.Vit .kap. atkarīga no dzimuma  vecuma antropoloģijas. Normāls plaušu dzīvības tilp. –max gaisa tilp., ko var izelp.pēc dziļās ieelpas. Pat pēc max izelpas  plaušās paliek apm. 1200ml gaisa –atlikuma tilp.Spirometrija ir metode ar kuras palīdzību nosaka plaušu tilp.
	39. Ieelpas un izelpas meh. Pleiras dob., spiediena izmaiņas pleiras dobumāun plaušās elpošanas laikā.Surfaktants tā nozīme. Saraujoties ārēj. Ribstarpu musk. Un diafr.kupolam kontakta rez. Iztaisnojoties krūškurvja tilp. palielinās. Tā kā kr.kurvja iekš sienai pieaugusi 1 pliras kārta palielinās tās telpas tilp. , kas ir starp abāmpliras kārtām un spiediens uz  plaušukļūst mazākspar atmosf. spiedienu. Spied. dēļ ārējais gaiss ieplūst plaušās- notiek ieelpa. Ieelpas musk. Atslābstot, ribas smaguma spēka iedarbība noslīd un diafr. Kupols ieņem ieprikš. st.-seko izelpa. Pastipr.izeelp. saraujas iekš. ribst.un daži citi musk. Rezultātā kr. kurv.tilp. samazinās vēl vairāk, plaušas tiek saspiestas un seko pastipr. izelpa.Surfankti- vielas kuras samazina ,piedod alevolām apaļo formu un neļauj tām saplakt izelpas laikā.Aizsargnozīme,regulē skābekļa difūzijas ātrumu caur alevolu sienu.
	40.Gāzu maiņa.
	Cilv. elpo atmosfēras gaisu.Izelpojamā gaisā ir 20,94%skābekļa, 0.03%ogļskābā gāze, 79.03%slāpekļa.Izelpojamais gaiss veidojas aleolu gaisam sajaucoties argaisu ķas atrodas elpceļos un kura sastāvs ir tāds pats kā atmosfēras gaisam. Organismā gāzu maiņa notiek starp:1.gaisu un asinīm,2.starp asinīmun audu šķidrumu. Tās ir 2vides, kuras šķir bioloģiskās membrānas, caur kurām gāzes ceļo abos virzienos. Plaušās gāzes iet cauri bioloģ. membrānai,kuru veido alveolu epitēlijs,bāzālā membr.,kapilāru sienas endotēlija. Gāzu apmaiņa organismā notiek difūzijas ceļā.Plaušās O2 pāriet no alveolu gaisa asinīs tāpēc,ka skābekļa parciālais spiediens alveolu gaisā ir lielāks nekā tā spriegums venozajās asinīs.Asinīm plūstot pa lielā asinsrites loka kapilāriem, skābeklis atdalās no hemoglobīna un pāriet  audos . Šī pāreja  ir atkarīga no skābekļa spraiguma asinīs.Var teikt ka CO2 nonākot asinīs izspiež O2 no savienojuma ar hemoglobīnu un pats saistās ar to.Slāpeklis no alvelām iekļūst asinis, kur tas ķīmiski savienojas ar hemoglobīnu. Rezltātā venozās asinis pārvēršas par arteriālajām asinīm ,kas pa plaušu vēnām nonāk sirds kreisajā priekškambarī,bbet no tā kr. kambarī un lielajā asinsrites lokā.
	41.  Veselā organismā elpošanas regulācijas mehānisms ar elpošanas centra līdzdalību precīzi pieskaņo elpošanas dziļumu un biežumu vielmaiņas intensitātei. Elpošanas refleksu loki iet caur elpoðanas centru, kas atrodas iegarenajās smadzenēs. Ja tiek bojāta iegareno smadzeņu daļa, notiek momentāla elpošanas apstāšanās. Elpošanas centram ir divas funkcionāli atšķirīgas daļas: ieelpas un izelpas daļas. Arī muguras smadzenēs atrodas elpošanas kustību regulācijai nepieciešamās šūnas-motoneironi,kuras sūta impulsus uz diafragmu un ārējiiem ribstarpu muskuļiem.  Elpošanas regulācijā piedalās arī smadzeņu tiltā esošās šūnu grupas-pneimotaksiskais centrs,kas nozīmīgs ieelpas un izelpas ilguma saskaņošanā.  Elpošanas regulācijā piedalās arī šūnas,kas atrodas hipatalāmā un maina elpošanu neiroemocionālu pārdzīvojumu brīžos.  Arī galvas smadzeņu pusložu garozā ir šūnas,kas piedalās elpošanas regulācijā,piem.-sportistiem izejot uz skrejceļa.Iegareno smadzeņu elpošanas centra šūnām piemīt automātija t.i. spēja ritmiski uzbudināties.Elpošanas pašregulācija, ka ieelpa izraisa izelpu,bet izelpa izraisa jaunu ieelpu.Tā ir elpošanas reflektorā regulācija.Elpceļu receptoru kairinājums rada elpošanas aizsargrefleksus-šķaudīšanas un klepošanas.pie elpošan. aizsargrefleksiem pieder arī īslaicīga elpošanas apstāšanās-piem,ožamo spirtu ieelpojot.
	42.  Organisms enerģiju uzņem ar uzturvielām. Apēstā uztura fizikāla un ķīmiska pārveidošana ir gremošana. Uztura fizikālā pārveidošana ir tā sasmalcināšana,šķīdināšana. Uztura ķīmiskā pārveidošana ir depolimerizācija-salikto uzturvielu sasķelšana līdz vienkāršām.gremošanas sistēma sastāv no gremošanas orgāniem. Tiem seko:mutes dobums(atvere),rīkle,barības vads,kuņģis,tievā zarna,aklā zarna,resnā zarna,S-veida taisnā,anālā atvere.Gremošanas kanāla garums ir 10m.Gremošanas kanālam ir vairākas f-jas-receptorā,motoriskā,sekretorā,uzsūkšanas inkretorā un ekskretorā.  Gremošanas tipi-dažādiem organismiem izšķir-1.iekššūnas tips(gremoš.). Raksturīgs vienšūnu organismiem,kur uzturvielu šķelšana notiek šūnā.piem-fagocitoze un pinocitoze.2.Dobumu grem. Tips-uzturvielas nonāk grem.trakta.orgānu dobumos.3.Membranālā gremošana-raksturīga tievajām zarnām.To pierāda krievu zinātnieks Ugoļejvs.
	43
	fizioloģiskās norises muts dobumā. Siekalu sekrēcija, sastāvs un daudzums
	Mutes dobumā notiek barības dezinficēšana, mehāniska un ķimiska apstrāde. Mehāniski apstrādā zobi, mēle, vaigu muskulatūra.Ķīmiskā notiek noteiktā PH vidē. Siekalu fermenti darbojaspie PH 6,5-7,8(sārmaini/neitrāla vide). Dezinficējošo funkciju veic lizozīns- viela, kas iznīcina baktērijas.
	Mutes dobumā, tā sienās, mēlē ir daudz receptori, kuri uzbudinājumu vada uz galvas smadzeņu garozas centriem(garšas), kuri atpakaļ ierosina košļāšanas vai rīšanas refleksus, kā arī izraisa siekalu, kuņģa sulas un aizkuņģa dziezera sulas izdalīšanos. Rīšanā izšķir 3 fāzes: 1. mutes fāze, kurāizveido kumosu ar mutes un vaigu palīdzību 2.pati rīšnas fāze. Process: rīšans centri atrodas iegarenajās smadz., impulsi no tim pa aferentiem ceļiem tiek novadīti uz rīkles muskuļiem, uz uzbalseni un barības vada sākuma daļu. Visu šo elementu koordinētas kustības rezultāta izkustas mīkstās aukstlejas, vienlaicīgi slēdzas ieeja deguna dobumā un mēle novada kumosu uz rīkli. Vienlaicīgi notiek zemmēles kaula nobīde, paceļas balsene un uzgāmurs, kas slēdzieju rīklē. Atveras augšējais barības vada sfinktors un kumoss nonāk barības vadā. 3. Kumoss pa barības vadu virzās uz kuņģi. Siekalas diennaktī izdalās 1-1,2 litri.Siekalu izdali regulē veģetatīvā nervu sist. Parasimpatiskā NS veicina sekrēciju- izdalās daudz un šķidras siekalas.Simpatiskās NS iespaidā rodas biezas un gļotainas siekalas. Siekalas izdala 3 pāri siekalu dziedzeri- pieauss, zemmēles, zemžokļa, kā arīdaudz sīkie dziedzeri. Siekalu atdalīšanās centri atrodas iegarenajās smadz.Siekalu sastāvā fermenti: alfa amilāze- iedarbojas uz polisaharīdiem(ciete0 un šķeļ līdz disaharīdiem alfa glikozitāze- iedarbojas uz disaharīdiem un šķeļ līdz monosaharīdiem hialuranitāze-šķīdina šūnstarpu cumentu nukliāzes- šķeļ nukleīnskābes. Siekalu sastāvā ir gļotviela mucīns, kas darbojas simp. NS ietekmē. Vēl ir lizozīns ar bakteriošķeļošām īpašībām. Ir arī audu hormoni- katepsīni un kaelikreīni.
	44.
	gremošana kuņģī, kuņģa sulas sastāvs. Sālsskābs, fermentu un gļotu fizioloģiskā nozīme. Kuņģa darbības neiro-humorālā regulācija. Kuņģis ir grem. kanāla visplašākā daļa. Tā tilp. ir 2 litri. Tas kalpo kā uztura krātuve. Uzturs tur uzkrājas no 2-4 st atkarībā no ēdiena Krātuvi cilv uzpilda 3-4 reies dienā. Kuņģī notiek uztura ķīmiska un mehāniska pārstrāde. Ķīmiski ar fermentiem, bet mehāniska pateicoties kuņģa sieniņu muskuļiem. Ku;n;ga dobumu izklāj gļotāda, kurā ir padziļinājums- bedrītes, kur atveras kuņģa dziedzeri, kuros ir triju veidu šūnas.1.galvenās šūnas, kuras producē fermentu pepsi nogēnu, kurš pats ir neatktīvs, bet to aktivē sālskābe, kā rezultātāveidojas pepsīns, kas iedarbojas uz olbaltumvielām.2.klājšunas, kas producē sālsskābi.3.papildðûnas producē gļotas Kuņģa pamatnes un ķermeņa daļa ir kuņģa sula,kas satur sālsskābi, kur ir skāba reakcija. Vārtnieka daļā nav klājšūnu, kas ražo skābi, tāpēc šeit ir sārmu vide.Kuņģa sula-1-3 litri diennaktī.Vide ir skāba 0,8-2PH. Sulas sastāvā ir lipāze- ferments,kas iedarbojas uz emuļģētiem taukiem. Sālsskābe kuņģī: ·         pepsinogēnu pārvērš pepsīnā ·         aktivē fermentus ·         nodrošina skābu vidi ·         dezinficē uzturu ·         uzbriedina olbaltumvielas ·         nodrošina kuņģa iztukšošanos(regulē pilarisko daļu) ·         netieši ietekmē zarnu darbību ·         veicina hormonu sekretīnaizdalīšanos, kuru producē 12 pirkstu zarnas gļotāda. Sekretīns kavē sālsskābes izdali kuņģī un paaugstina aizkuņģa dziedzera darbību. Kuņģa sulā ir gļotas un lizozīms ar dezinficējošu nozīmi Kuņģa darbības regulācijas fāzes: 1.reflektoriskā 2.neirohumorālā fāze, kur liela nozīme ir ķīmiski aktīvām vielām- hormoniem gastrīns, kurð stimulē kuņģa sulas izdalīšanos, kā arī stimulējošām vielām histamīnu un holesterīnu 3. zarnu fāze, kur kuņģa sulas izdalīšanos izraisa kairinātāju darbiba tievās zarnas sākumā
	46.Žults veid. un izdalīšanās.
	Žults irotra gremoš. Sula, kas iedarbojas uz barību 12 pirkstu zarnā. Žults veodojas aknās, to šūnās-hepacītos. Žults producēšana notiek filtrācijas un aktīvas sekrēcijas ceļā. Filtrāc. ceļā rodas veidojas žults ūdens un glikoze. Aktīvas sekrecijas ceļā veidojas žultsskābes un nātrijs. Žults salasās žultskapilāros aknās, no tiem saplūst žultsvados un pēc tam žultspūslī. Diennaktī cilvēkam izdalās 0,5-1,5l. žults, kas atkarīgs no trekniem ēdieniem. Žults sastavs: -žultsskābes, -pigmenti,kas rodas asinīm sabrūkot piem. no eritrocitu sabrukšanas rodas, -holesterīns, -tauksskābes, -mucīns, -anjoni un katjoni. Izšķir –aknu žulti šķiedra pH =7,3-8,0 sārmaina un –žultspūšļa, žulti koncentrētāka pH=6-7, skāba reakcija. Aknas žukts veidošans  stimulē sekretīns- hormons, kad žults zarnās uzsūcās, žulsskābes, nonāk asinīs un sekmē žults veidošanos. 12 pirkstu zarnā žults ieplūst periodiski atkarībā no ēdiena treknuma un speidiena žultspīslī, aknās un 12p. z. Saskaņoti darbojas 3 sfinkteri: 1) pie žultspūšļa kakliņa 2) tur kur saplust žultsvada izvads un aknu vads 3) kopējā žultsvada galā-vadisfinkters. Visi 3 sfinktoru saskaņotu darbību nodrošins NS un hormonu darbība. Holecistonīns- hormons.Žults nozīme gremošanā. Žults piedalās tauku gremošanā. Žultī nav fermentu un ķīm. tā taukus nešķeļ, bet gan sagremoti emulģē taukus-sadala sīkākos pilienos. Žults veido 12p.z.sarmaino vidi. Žults nodrošīna aknu f-jas org. attīrīšana no nevaj. Vielām.
	47.Fizioloģiskās norises tievajās zarnās .Membranālā gremošana.Uzsūkšanās procesi zarnās.
	Gremošanas kanāla posns-tievajā zarnā 3-5 cm gara tās gļotāda atrodas dažādi dziedzeri un limfmezgli.Gļotāda ir krokota un klāta ar sīkām bārkstiņām. Epitēlij šūnām,kuras klāj bārkstiņas savukārt ir mikrobārkstiņas.Visi šie elementi palielina tievās zarnas virsmu un tām ir liela nozīme uzsūkšanās procesos.Tievajā zarnā praktiski beidzas gremošana un uzsūcas organismam nepieciešamās izturvielas.Tievajā zarnā uz jau sasmalcināto barību turpina iedarboties fermenrti,kas atrodas zarnu sulā.Cilv.diennaktī izdalās 3 litri sulas PH=7,5 sārmaina.Zarnu sulaā ir fermenti ,kas iedarbojas uz visām uzturvielu grupām.Lipāze šķeļ taukus.Amilāze ,maltāze un laktāze šķeļ ogļhidrātus .Aminopeptidāzes undipeptidāzes iedarbojas uz polipeptīdiem un dipeptīdiem .Ir enterokināze,kas aktivē aizkuņģa dziedz.sulas fermentu tripsinogēnu.Tievā zarnas dziedzeri sāk izdalīt sulu pēc mehāniska vairotāja iedarbības ,piem,barības putriņa. Sekrēciju var ierosināt arī šķeļ produkti un kuņģa sula.Tievajā zarnā bez dobumgremošanas notiek arī menbranālā gremošana .Šo gremošanu nodrošina fermenti,kuri fiksēti uz zarnas gļoādas epitēlijšūnu-enterocītu virsmas.Membranālā  gremošana pabeidz uzturvielu šķeļšanu un uzsāk uzsūkšanos.Šasķeltās uzturvielas uzsūcas ar mikrobārkstiņu palīdzību .Mikrobārkstiņas palielina 30reizes uzsūkšanās virsmu.Tā ir 200 m3.Membranālo gremošanu nodrošina fermenti ,kuri adsarbējušies uz mikrobārkstiņu virsmas,-aizkuņģa dziedzera sulas fermenti un zarnu gļotādas epitēlijšūnu producē tie fermenti.Uzsūkšanās proces zarnās  Tievā zarna ir vislielākā uzsūcēj vieta gremošanas traftā.Uzsūkšanos nodrošina 1. tīri fizikālas norises ,jeb pasīvai uzsūkšanās trasnsportā mehānisms.2.aktīvi fizioloģiski procesi,jeb aktīvais  uzsūkšanās transporta  mehānisms,kur tiek izmantota šūnas vielmaiņas iegūtā enerģija .Pasīvās fizikālās norises ir filtrācija ,osmoze un difūzija .Tur galvenokārt uzsūkšanos nodrošina zarnu gļotāda epitēlij šūnu aktīva darbība ,to bārkstiņu kustība .Aktīvais transports ir saistīts ar eritrocītu enerģijas palīdzību.Enerģiju ņem no makroenrrģiskiem fosfora  savienojumiem-ATF.Aktīvam transportam ir daudz speciālas pārnesējvielu .Ar aktīvo transportu uzsūcas dzels,kas nepieciešams asinsradei daļa glikozes  aminoskābe zarnās uzsūcas daudz ūdeņa ,kas sabalansēts ar jonu uzsūkšanos uzsūktās vielas nonāk asinīs,kur notiek tālākie vielas procesi.
	49
	Pāra orgāns. Uz mediālās malas ir nieres vārti un priekšējā un mugurējā lūpa. Pa vārtiem ieiet; nieres, artērija, nervi; iziet urīnvads, nieres vēna, limfvadi. Skatot no priekšpuses- nieres vēna, nieres artērija, urīnvads. Nieri no ārpuses klāj apvalki: *Fibriozā kapsula; Tauku kapsula, labi attīstīta nieres mugurpuse, pasargā nieri no satricinājumiem un atdzišanas; Nieres fascija, kurai izšķir divas lapiņas- priekšējo un mugurējo. Bez tam te vēl ir asinsvadi, nervi, limfvadi, mazās piltuvītes, lielās piltuvītes ap nieres bļodiņu. Nieres audu pamatvienība ir funkcionālā pamatvienība-nefrons, kas veidojas no nieres ķermenīša un kanāliņiem. Nieres funkcijas *Izvadfunkcija (īpaši olbaltumvielu gala produktu izvadīšanai). *Palīdz uzturēt konstantus iekšējās vides raksturlielumus. *piedalās arteriālā asinsspiediena regulācijā (eritroproteīni). Nieres uzb. *garoza-izveido slāni 4-5mm biezu; * serdi, kas savieno nieres piramīdas, starp kurām iespiežas garoza un veido nieres stabus. Nierei ir 12-15 piramīdas. Vienas vain vairākām galotnēm saplūstot, veidojas nieres kārpiņa. Uz tās atrodas atverītes, pa kurām izdalās urīns. No piramīdas pamatnes garozā ieiet serdes stari. Viens serdes stars kopā ar garozas daļu, kas to aptver, veido nieres daiviņu. Katru nieres kārpiņu aptver mazā piltuvīte, kas vairākas saplūstot veido 2-3 lielās piltuvītes, kas saplūst nieres bļodiņā. Kas pie nieres vārtiem pāriet urīnvadā. Pirmurīns.- to nodrošina nefrona struktūrelements-Šumļanska- Baumena kapsula, kas gandrīz apņem kapilāru kamoliņus. Starp kapsulas šūnu slāņiem nonāk pirmurīns. Pirmās pakāpes līkumotais kanāliņš, kas pāriet Henles cilpā, tad otrais līkumotais kanāliņš. 2 pakāpes līkumotais kanāliņš ieplūst savācējvadā, tad tie saplūst un atveras nieres piramīdas galotnē, no kuras nieres bļodiņā izdalās urīns. Pirmurīnam plūstot pa kanāliņiem, to sieniņu epitēlijs atsūc- glikozi, daļu sāļu, ūdeni.
	53
	Starpsmadzeņu morfol-funkc raksturojums. Redzes pauguru un hipotalāma fiziol funkcijas. Starpsm. atrodas vidusm. un lielajām puslodēm. Starpsm. ieiet 3. ventrikuls, kurš sadala tās kreisā un labajā daļā. 3 ventrikula sānos atrodas talāms jeb redzes paugurs. 3 ventrikula virsu veido epitalāms jeb virspaugurs.3 ventrikula dibenā atrodas hipotalāms jeb zempaugurs. Talāms ir starpstacija visiem aferentajiem ceļiem, kurui vada uzbudinājumu uz smadzeņu pusložu garozu. Caur talāmu iet visa informācija par izmaiņām iekšējā unārējā vidē. Sajūtu rašanās ir saistīta ar to, ka talāmā notiek visu sajūtu informācijas pārstrāde. talāmā atrodas augstākais sāpju centrs. Talāmā ir specifiskie aferentie releja kodoli- tur pārslēdzas specifiskais aferentais ceļš uz galvas smadzeņu specifiskajiem neironiem.Nespecifiskie aferentie kodoli- saņem signālus no specif afer ceļiem un sūta impulsus uz citām daļām.eferentie kodoli- saņem signālus no citām galvas smadz daļām un sūta eferentos signālus uz citām smadz daļām. Hipotalāms- funkcija un loma ir iekšējās organisma vides nemainības uzturēšana. Hitpotalāmā atrodas augstākie zemgarozas veģetatīvie centri, kuri veido priekšējo, vidējo un mugurējo kodolu sakopojumu.. Hipot mugurējie kodoli saistīti ar veģetatīvās NS simpatisko daļu( atbild par acu zīlīšu paplašināšanos, sirdsdarbības ritmu , adrenalīna, glikozes līmeni asinīs.Priekšējie kodoli saistīti ar veģetatīvās NS parasimpatisko daļu( kavē darbības. Vidējie kodoli saistīti ar vielmaiņas procesiem. Hipotalāmā atrodas termoregulācijas centrs, izsalkuma un sāta sajūtu centrs, slāpju centrs. Hipotalāms regulē nomoda un miega maiņu, te atrodas miega centrs, augstākie zemgarozas dzimumcentri. Hipotalāms regulēdzimumfunkcijas gan caur veģetatīvo NS , gan caur hipofīzi. Hipotalāms ir tieði saistīts ar hipofizi- iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Hipotalāms ir limbiskās sistēmas sastāvdaļām. Limbiskā sist- emociju regulētāja. Hipotalāms arsavām funkcijām var nomākt atsevišķas limbiskās sist daļas- prieku, dusmas, bailes- emociju izpausmes.
	54. Galvas sm. pusložu garozā ir pelēkā un baltā viela. Pelēkā v. – pusložu virspusē to sauc par smadzeņu lielo pusložu garozu, tā ir stipri krokota, tajā izšķir lielās vadošās rievas, bet ir arī daudz mazu rieviņu. Baltā v. izvietota kodolu veidā, pelēkā v. – bazālie gangliji. Galvas smadz. gar. Sastāv no 6 slāņiem: 1) virsējais, 2) ārējais graudainais, 3) piramidālo šķ. slān, 4) iekšējais graudainais sl., 5) ganglionālais sl.; 6)polimorfo šķ. slān. Primārā zona. Projecējās aferenti no ādas un muskuļu loc. receptoriem. Nodrošina sajūtu, ka ir pieskāriens, neziņo ar ko ir pieskāriens. Topogrāfiski novietojās – kājas augšpusē, rokas apakšējā daļā a) primārā redzes zona, b) ožas zona, c) garšas zona. Ap visām šīm zonām ir sekundārās zonas. Tā nodrošina to, ka jūtu vai pieskāriens bijis ar lūpām, vai pirkstu galiem. Asociatīvās zonas, asociatīvās z. garozas neironi ir aferento signālu savācēji no visām prim. un sek. Sensorajām z. Notiek vislielākā informācijas pārstrāde, tiek stādītas programmas konkrētām garozām. Asociatīvajā z. neironos notiek info. šķirošana
	55.
	Veģetatīvā  nervu sistēma, tās funkcijas.Veģetatīvās nervu sistēmas centri, gangliji, mediātori. Veģ. funkc. Ir tās, no kurām atkarīga vielmaiņa org., kā arī augšana un vairošanās. Par animālajām jeb somatiskajām funkc. Uzskata kairinājumu uztveršanu un kustību reakc., kuras veic skeleta musk. VNS nodroš. visu iekšējo orgānu (grem. ,elp., izvad, dzimumorg.) inervāciju. Tā nodrošina skeleta musk, receptoru un pašas nervu sist. trofisko inervāciju.VNS dēvē arī par autonomo nervu sist. VNS eferentās nervu šķiedras ir smalkākas nekā somatiskā NS un tās nervu šķiedru uzbudināmība ir zemāka nekā SNS, un uzbudinājums  pa veģetat. nervu šķiedrām izplatās lēnāk. VNS izšķir divas daļas simpātisko un parasimpātisko. VNS zemākie centri atrodas mug. smadz. un galvas smadz.stumbrā - iegarenajās smadz ., smadz. tiltā ,ka arī vidussmadzenēs. Simp. NS zemākie centri atrodas mug. smadz. krūšu  un jostas segmentos, bet parasimp. NS zemākie centri - mug.. smadz. krustu segm., iegarenajās smadz., smadz. tiltā un vidussmadzenēs. VNS zemākie centri ir pakļauti hipotalāma koordinējošai ietekmei. Hipotalāma mugurējos kodolos ir simp. NS augstākie zemgarozas centri. Veģetatīvo un somatisko funkc. integrācijas centri atrodas limbiskajā sistēmā. Regulējoša ietekme uz VNS ir bazālajiem ganglijiem, šiem veidojumiem ir nozīme veģ. un som. funkc. koordinācijām. Caur dažiem vrģ. ganglijiem realizējas vietējie jeb perifērie refleksi; veģ. ganglijos saslēdzas šo refleksu loks -uzbudin. no aferentā  neirona  pārslēdzas uz eferento.Šie refleksi noris bez CNS līdzdalības Veģ. ganglijos ir sinapses, caur kurām uzbud. tiek pārvadīts ar ķīmiskas vielas -mediatora starpniecību Veģ. gangliju sinapsēs  mediators ir acetilholīns . Vielas, ar kurām var pārtraukt uzbudin. pārvadi veģet. ganglijos , sauc par ganglioblokatoriem .Veģet. eferentās  inervācijas gadījumā ceļš no CNS līdz inervējamam org. satsāv no 2 neironiem :preganglionārā un postganglionārā neirona. Vieta kur abi neironi kontaktē ir ganglijs . Pirmā neirona š. atrodas CNS , otrā ganglijā.Simp. NS sagatavo org intensīvai darbībai ,kas saistās ar enerģ. Un spēka patēriņu ,bet parasimp.NS nodroš. enerģ .resursu atjaunoš. nomodā simp. NS ,bet miegā parasimp. NS. Veģet. NS ir  svarīga nozīme iekšējās vides nemainīguma nodroš. , mainoties ārējai videi.  VNS līdzdalība izpaužas bioloģ. Svarīgās org. pielāgošanās reakcijās.
	56.
	Organisma iekšējā vide. Organisma šķidrumi, to funkcijas. 60% no visas organisma masas ir H2O, 40% sausne. Relatīvi kopējais tilpums ir 100%.1.Intercelulārais šķidrums 15-50(šīnā iekšā). 2. Ekstracelulārais(ārpusšūnas šķidrums 50-55%). Ekstracelulārais šķidrums iedalās: 1.Intrvaskulārajā (atrodas vados) 15%, kas savukārt iedalās- a)asinīs 12% b)limfa3%. 2. Ekstravaskulārais (ārpus vadiem0 35-40%, kas iedalās a) šūnstarpu, audu. 30-35% b)specializētie 5%, kur pieskaitāmi ·         Likvors- smadzenū šķidrums: * sivoviālais- locītavās, atvieglo berzi. * iekšējās auss šķidrums *dziedzeru sekrēti- insulīns, žults suls utt. *acs ābola ķermeņa šķidrums- acs ābola mitrinātājs. Visi šķidrumi veido organisma iekšējo vidi, kurā funkcionē šūnas. Katraišūnai jābūt noteiktai videi- Konstasntēm- Temperatūra- Ph līmenis – Sāļu sastāvs un organiasmā darbojas regulācijas mehānismi, kas notur vidi konstantu, jeb rūpējas par organisma homeostāzes nodrošināšanu . Viens no organisma šķidrumiem ir asinis, kas kastāv no plazmas un formelementiem ,kas iedalās eritrocītos, leikocītos un trombocītos. Asinīm nosaka hemotokrīta indeksu, kas ir formelementu palazjmas attiecības. Limfā tā veidojas audos un pa limfatisko sistēmu ieplūst asinīs Rodas asins plazmas ,kas caur kapilāru sienām neopārtraukti difundē apkārtējos saistaudos, izveidojot tur audu šķidrumu ar kuru starpniecību notiek vielmaiņa starp asinīm un audiem. Organisma iekšējo vidi veido Audu šķidrums,sinis, un limfa.
	57.
	ASINIS –ir viena no organizma iekšējās vides sastāvdaļām. Pieagušam cilv. asinis ir~7%. Asinsvadu sistēma necirkulē visas asinis, bet tikai daļa. Pārējās atr. Asiņu depo(aknās, liesā, plaušās, zemādas asinsvados).Deponētās asinis org. mobilizē tad, kad jāpalielina cirkulējošo asiņu daudzums, piem., psihoemocionāla pārdzīvojuma vai liela asiņu zuduma gadījumā.
	ASINIS org. veic daudzas f-jas: 1) Transporta-asinis pārnes  gāzes, barības vielas, vielmaiņas galaproduktus, hormonus, fermentus,vitamīnus.2)Termoregulācijā-pārnes siltumu un sadala to pa visu org..3) Regulācijas- pārnes hormonus.4) Aizsargs-spēj iznīcināt kaitīgus mikroorg. un svešķermeņus.
	ASINIS sastāv no formelementiem- eritrocītiem(sark.), leikocītiem(balt.), trombocītiem(jeb asins plātnītes).
	FORMELEMENTI
	1.      Eritrocīti-sarkanie asinsķerm.. Veidojas sarkanajās kaula smadzenēs, nobriestot zaudē kodolu un tikai pēc tam pāriet asinīs. To dzīves ilgums ir ~120 dienas.Vīrietim 1kub. mm.asiņu ir-4-5 miljoni eritrocītu, bet siev. –3,5-4,5miljoni. Eritrocītos ir krāsviela hemoglobīns. Hemoglobīns piešķir eritrocītiem un asinīm sarkano krāsu. Hemoglobīna molekula sastāv no olbalt. Globīna un pigmenta hēma. Hemoglobīns veido nestabilus savienojumus ar skābekli un ogļskābo gāzi(tas kalpo skābekļa un ogļskābās gāzes pārnešanai org.).Hemoglobīnu kas savienojies ar skābekli, sauc par oksihemoglobīnu, bet hemoglobīna savienojumu ar ogļskābo gāzi-par karbohemoglobīnu. Hemoglobīns var savienoties ar tvana gāzi un veidot savienojumu-karboksihemoglobīnu. Saindēšanas ar tvana gāzi apdraud dzīvību un, sniedzot pirmo palīdzību, citušais jānogādā svaigā gaisā. Hemoglobīns piedalās arī aiņu pH regulācijā, jo hemoglobīns ir viena no asiņu bufersistēmām. Hemoglobīna daudzumu nosaka ar Sali hemometru. Hemoglobīna daudzums vīr.-140-180g/l, bet siev.-120-160g/l. Par eritricītu suspensijas stabilitāti spriež pēc eritrocītu grimšanas ātruma (EGĀ).Vīr.EGĀ-2-8mm stundā, bet siev.-6-12mm stundā. Eritrocītu grimšana paātrinās vienmēr, kad plazmā samazinās albumīnu daudzums vai palielinas globulīnu daudzums.Eritrocītoze-eritrocītu skaita palielināšana izšķīr: šķetamo(pēc intensīvas darbas asinis kļūst biezāk) un īsto.Eritropēnija-eritrocītu samazināšanas.
	2.      Leikocīti-bezkrāsainas šūnas ar kodolu un citoplazmu. Tos iedala: granulocītos(graudaina citoplazma,un tos iedala nietrofilos-65-75%, eozinofilos-2-5%,bezofilos-0,5-1%)un agranulocītus(iedala limfocītos-20-30% un monocītos-6-8%).Leikocītiem org. ir aizsargnozīme. To galvenas f-jas ir fagocitoze,antivielu producēšana,olbalt. izcelsmes toksīnu noārdīšana un izvadīšana.Leikocīti aprij ne tikai org. iekļuvušās baktērijas,bet arī mirstošās šūnas. Baktērijas, kas iekļuvušas org., izstrādā un izdala indes, ko sauc par toksīniem. Pret šiem toksīniem org. rodas pretindes-antitoksīni-, kurus sintezē daži leikocītu veidi. Ir antitoksīni, kuri saglabājas gadiem ilgi, tāpēc cilv. ar dažām infekcijas slimībām atkārtoti nesaslimst(tādu neuzņēmību pret slimību sauc par imunitāti). Eozinofili- padara nekaitīgus un iznīcina olbalt. izcelsmes toksīnus,kā arī iznīcina svešas olbalt.. Bazofili- producē heparīnu un histamīnu. Neitrofilu-galvenā f-ja ir aktīva fagocitoze. Limfocīti- sintezē imūnglobulīnus, kuri piedalās imunutātes radīšanā.Limfocīti izstrādā antitoksīnus. Monocīti- piedalās fagocitozē. Leikocītu daudzums 1kub.mm asiņu svārstās no 4000 līdz 8000. To skaits pieaug pēc ēšanas, fiziski strādājot, kā arī dažu slimību laikā. Leikocitoze-palielināts leikocītu skaits. Leikopēnija-samazināts.Leikocītu skaitīšanai lieto elektroniskos skaitītājus.
	3.      Trombocīti jeb asiņu plātnītes- ir vismazākie asiņu formelementi. Diametrs-2-5mikrometri.1kub. mm. asiņu ir 200000-300000 trombocītu.Tie veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs. Trombopēnija-samazināts trombocītu skaits. Trombocītu dzīves ilgums ir~8 dienas. Trombocītos ir histamīns, serotonīns, tromboplastīns un trombocītu faktori.Trombocīti veido pseidopodijas, ar kurām pielīp pie nelīdzenās virsmas, kā arī salīp savā starpā. Ar to sākas asinsrece. Asinsrecei ir liela bioloģiska nozīme, jo tā aptur asiņošanu un pasargā org. no lieliem asiņu zudumiem.Asiņošanas apstāšanos saus par hemostāzi. Izšķir 2 hemostāzes mehānismus-asinsvadu trombocitāro hemostāzi(aptur asiņošanu mikrocirkulācijas asinsvados, kuros ir zems spiediens un mazs asiņu plūsmas lineārais ātrums) un koagulācijas hemostāzi(aptur asiņošanu lielākos asinsvados, un šim procesam izšķir 3 fāzes:1fāze-notiek protrombināzes veidošanās.2fāze-protrombināze kopā ar kalcija joniem un citiem plazma faktoriem pārvērš neaktīvo plazmas fermentu protrombīnu, kurš sintezējas aknas K vitamīna klātbūtnē, tā aktīvajā formā – trombīnā.3fāze- aktīvais trombīns kalcija jonu klātbūtnē pārvērš fibrinogēnu fibrīnā.Fibrīna diegos ieķeras asiņu formelementi un veidojas asiņu receklis jeb trombs. Vielas , kas kavē asinsreci, sauc par antikoagulantiem. Asinsreci kavē arī zema temperatūra.
	58. Ogļskābās gāzes transports ar asinīm.
	Cilvēks elpo atmosfēras gaisu. Ieelpojamā gaisā ir 0,03% ogļskābās gāzes. Alveolu gaisā ir 5% . Ogļskābāgāze pāriet no venozajām asinīm alveolu gaisā jo ogļskābās gāzes spriegums venozajās  asinīs ir lielāks nekā tās parciālais spiediens aiveolu gaisā. Ogļskābāgāze pāriet no audu  šķidruma asinīs , jo tās spriegums  audu  šķidrumā ir lielāks nekā asinīs. Ogļskābā gāze asinīs atrodas un tik pārnesta gan  fizikāli  šķidinātā  veidā  gan ķīmiski saistītā veidā . Ogļskābā gāze ar  asinīm tiek pārnesta ogļskābes sāļu sastāvā, kā arī savienojumā ar hemoglabīnu. Ogļskābās gāzes savienojumu ar hemoglabīnu sauc par karbohemoglobīnu.
	59. Asins sarecēšana.
	Saskaroties ar nelīdzenu virsmu trombocīti veidojas māņkājiņas jeb pseidopodijas ar kurām pielijs pie nelīdzena virsmas, un salīp savā starpa. Ar to sākas asins rece. Asinsrece aptur asiņošanu  un pasargā organismu no lieliem asiņu zudumiem. Asiņšanas apstāšainos sauc par hemostāzi.Izšķir  2 mehānismus: 1) asinsvadu trombocitārā hemostāze. Šis meh. aptur asiņošanu mikrocirkulācijas asinsvados, kuros ir viens spiediens un mazs asiņu plūsmas lineārais ātrums. 2) koagulācijas hemostāze- ir fermentātīvs process, kurš aptur asiņšanu lielakos asinsvados un izšķir 3 fāzes. 1fāzē notiek protrombināzes veidošanās. 2 fāzē protrombināze pārvēršar citiem plazmas faktoriem neaktīvo plazmas fermentu protrombīnuaktīvajā formā- trombīna. 3 fāzē aktīvais trombīns pārverš fibrinogēnu fibrīnā. Fibrīna diegosieķerasasiņu formelementi un veidojas trombs. Pēc tam notiek asiņu recekļa reakcija. Tai ir svarīga fiziol. nozīme, jo saisinoties  fibrīns diegiem, kas ir pieķērušas  brūces malām  brūce daļeji slēdzas. Pēc tam sēko tromba izšķīšana jeb fibrinolīze, kas ir fermentatīvs process. To sekmē plazmā esošais ferments- fibrinolizīns. Asins rece sekmē Ca hlorīds, K vitamīns, aminokapronskābe, paaugstināta temper.. Vielas, kas kavē asinsreci, sauc par antikoagulantiem. Ir ātras darbības un lēnas darbīdas antikoāgulanti. Ātras darbības ir Na citrāts, Na oksalāts, heparīns, herudīns, bet lēnas darbības-fenilīns, pelentāns. Asinsreci kavē arī zema temteratūra.
	61.Vairogdziedzera un epitēlijķermenīšu hormohi un to nozīme organismā. Vairopgdz. Ir iekš.sekr. dz. ,kas atrodas kakla priekšpusē virs vairogskrimšļa. Vairogdz. veidojas vairāki hormoni, svarīgākie- jodu saturošie horm.Tie pastiprina vielmaiņu,sekmē org.augšanu unatt.Jodu cilv saņem no ūdens unuztura. Ja trūkst vairogdz hormonu tad bērnam ir fiz. un garīgā att atpal.Ir mazi dziedz. kas atrodas uz vairogdz.mugurējās virsmas,kuru kopējais svars nesasniedz 1gr sauc par epitēlijķerm.Tā horm ir nepieciešami dzīvībai jo regulē kalcija daudz.asinīs.Jakalcija daudz. samazinās rodas krampji.
	61.1. Hipotolāma hipofīzes sistēmu veido morfoloģiskas struktūras hipofīze un hipotalāms. Pēc morfoloģijas un funkciju kritērijiem šo sistēmu iedala 1. Hipotolāms un neiohipofīze(mugurējā daļa) 2. Hipotalāma hipofizotropā zona. Atrodas hipotalāma vidējā paaugstinājumā un tā ir saistīta ar adenohipofīzi(hipofīzes priekšējā daļa). Starp hipotalāma un hipofīzes mugurējo daivu ko sauc par neirohipofīzi, ir neirāls sakars kuru nodrošina hipotalāma hipofīzes ceļu nervu šķiedras. Daļa neirohipofīzes neirosekretorās šūnas producē hormonuoksifocīnu, kas ar asinīm tiek pienests dzemdei un stimulē tās gludās muskulatūras kontrakcijas. Citas šūnas producē antidikrētisko hormonu(ADH) jeb vazopresēnu. Tas stimulē H2O atpakaļ uzsūkšanu nefron kanāliņos. Ja cilv. Pietrūkst ADH, tad rodas bezcukura diabēts. Starp hipotolāmu un hipofīzes priekšējo daivu, ko sauc par adenohipotēzi , ir humorāls sakars hipotolāmam un adenohipofīzei ir kopēja asinsrite. Adenohipofīze producē vairākus hormonus. Augšanas hormons jeb somatotropais hormons(STH) stimulē ribonukleīnskābes sintēzi. Šis hormons sekmē aminoskābju iekļūšanu šūnas un glinogēna sintēzi. Augšanas hormonu ietekmē palielinās audu masa. Producē arī tireotropohorm., kurš stimulē vairogdziedzera masas palielināšanās un jodu saturošu hormonu izdalīšanos. Adrenokortinotropais hormons stimulē virsnieru garozas pavedienu slāņa un tīklainā slāņa augšanu. Adenohipofīze producē vairākus gonodotropos hormonus. Folikulus stimulējošais hormons stimulē folikulu augšanu un olšūnas nobriešanu. Luteinizējošais hormons(LH) nepieciešams ovulācijas procesam un dzeltenā ķermeņa izveidei.
	62.Virsnieru endrokīnā f-ja.Virsn serdes daļas horm un garozas daļas horm.,to nozīme org.
	Virsnieres ir nelieli veidojumi veidojumi vēd.dob.virs nierēm.Virsn. apgādā ar asinīm un attiecībā pret savu svaru saņem vairāk asiņu nekā cits org. Virsn. sastāv no 2 slāņiem-iekšējā serde,ārējā garoza.Serdes horm –adrenalīns iedarbojas uz sirds un as.v sist. tāpat kā nervu sist.Adrenal ietekmē pastiprina un paātrina sirdsdarb ,paaugstinās sirds musk uzbud . Adrenal pastiprinās gan bez slodzes  gan stresu situācijās. Virsnieru garozā veidojas horm kas regulē nātrija un kālija atpakaļuzsūkšanos nefrona kanāliņos. Nodrošinot nātrija un kālija pareizas attiecības iekš vidē.Vēl garozā veidojashorm kas paaugstina glikozes līm as . Šie horm  pavājina iekaisumus alerģijas.
	63.  Dzīvnieki un cilvēki dzīvo noteiktos vides apstākļos. Normāla mijiedarbība ar vidi nodrošina galvas smadzeņu garozas un zemgarozas darbība, Šāda veida darbību, ko nodrošina lielo pusložu garoza-Pavlovs atzīmē to par augstāko neirālo darbību.Šai darbībai pretstatīta tiek muguras smadzeņu un zemāko galvas smadzeņu darbība.Šīs smadzeņu daļas nodrošina atsevišķu orgānu darbību.Augstākai neirālai darbībai pamatā ir nosacījuma refleksi,kas realizējas ar lielo pusložu garozas līdzdalību,kā arī sarežģīti baeznosacījuma refleksi.Augstākā neirālā darbība sastāv no beznosacījuma refleksiem.Pateicoties šiem refleksiem,saglabājas organisma veselums,tiek uzturēts iekšējās vides pastāvīgums un nodrošināta vairošanās.Cilvēka augstākā neirālā darbībā dominē dzīves laikā iegūtie izturēšanās akti,kas sastāv no sarežģītiem nosacījuma refleksiem.1.Īstenības signālsistēma-sajūtu orgānu reflektoriskā darbība nodrošina priekšstatus,sajūtas,iespaidus par pārējo,arī sociālo vidi.2.Signālsistēma-valoda-dod iespēju vispārināt un domāt;lietojot vārdu jēdzienisko saturu
	64.  Iedala:1.Iedzimtās-sugai raksturīgas formas,bez iepriekšējas apmācības.2.Individuālajā dzīves laikā iegūtā forma. Pie tās pieder nosacījuma refleksi-indivīdam paplašinās redzes loks, signāli ar dažādu bioloģisko nozīmīgumu.Refleksi dziest,bet neizzūd. Lai veidotos nosacījuma refleksi ,ir jābūt 2. Kairinātājiem-IK-indifirencētais k.un BK-beznosacījuma kairinātājs.IK ir jābūt pirms BK,bet kādu laiku ir jādarbojas kopā,tad izveidojas nosacījuma refleksi,ja IK un BK atkārtojas vairākkārt.Nosacījuma refleksu klasifikācija-pirmās pakāpes refl.,otrās pakāpes refl.,trešais kognitīvā apmācība.  Nosacījuma refl. loks.-lokā ir 5. Daļas receptoru,kas kalpo kairinātāju uztveršanai. Nosacījuma refl.veidošanās pamatā ir pagaidu sakara rašanās starp galvas smadzeņu augstākajiem nodalījumiem.Redzot ēdienu,tiek kairināti redzes receptori.Ēdot uzbudinājums tiek aizvadīts uz siekalu atdalīšanās centru.Starp siekalu atdal. un redzes centru izveidojas pagaidu sakars,izveidojas nosacījuma refleks.
	65.
	Nosacījuma refleksu kavēšana. Šis kavēšanas veids raksturīgs tikai NS augstākajiem nodalījumiem- garozai un augstākajiem zemgarozas veidojumiem. Nosacījuma kavēšanu sauc arī par iekšējo kavēšanu, jo tā rodas tajā pašā nosacījuma refleksa lokā, kura darbība teik kavēta.viens no iekšējās kavēšanas veidiem ir izdzēsošā kavēšana. Tā rodas,ja ir izstrādāts siekalu izdalīšanās nosacījuma reflekss, un dots nosacījuma kairināt;ajs, nepastiprinot to visu ar barību. Pēc kāda laika siekalu izdalīšanās izbeidzas. Bet nosacījuma reflekss vēl nav izzudis. Dzēsošajākavēšanā organisms atbrīvojas no nevajadzīgiem apstākļiem neatbilstošiem nosacījuma refleksiem.Otrs veids ir diferencējošā kavēšana. Tā rodas tad, kad nepastiprina kairinātājus, kuri ir tuvi pastiprinātajam signālam. Cilvēki, kuriem ir ļoti izteikta diferencējošakavēšana, spēj atširt ļoti tuvus un ļoti līdzīgus kairinātājus. Vēlīnā kavēšana, kura rodas tad , ja stipri attālina beznosacījuma kairinātāja došanas brīdi no nosacījuma kairinātāja darbības sākuma.Pierādīt, ka kavēšana ir iekšēja var ar atkavēšanas fenomenu, iedarbojoties ar kādu blakuskairināt;aju, kavēšana izzūd un atkal parādāsreflektoriskā atbilde. Beznosacījuma  jeb ārējā kavēšana ir raksturīga visām nervu sistēmas daļām. Tā iestājas automātiski līdz ar refleksa sākumu, jo reflekss savas realizācijaslaikā apspiež pārējos mazāksvarīgos refleksus. Refleksam beidzoties beznosacījuma kavēšana izzūd. Par ārējo kavēšanu sauc tāpēc, ka tās cēlonis atrodas ārpus kavējošā refleksa loka. Ārējā kavēšana ir saistīta ar uzbudinājuma raðanos kâdā citā refleksa lokā. Pateicoties ārējai kavēðanai, reflektoriska darbība ir saskaņota. Beznosacījuma kavēšanai raksturīgi tas , ka kavēðana nedziest.Dziestošā kavēšana- to var novērot orientācijas refleksa gadījumā. Beznosacījuma kavēðana iestājas tad, ja  darbojas pārāk stipri kairinātāji vai arī , ja to darbība ir pārāk ilgstoða.
	68.
	Analiz.-nervu sist. Veidojumi, kas uztver organisma iekšējās un ārējās vides kairinājumus un veic to analīzi. Analizātorā izšķir-perifēro daļu, vadītājceļus, kortikālo daļu. Perif. Daļu veido receptori, tie ir bieži sakopoti maņu orgānos.Pa vad. ceļiem iet uzbud. Impulsi un tālāk iet uz notrikālo daļu. Uztvertās inform. Analīze notiek  visās analizātoru daļās.Analizātorus iedala  pēc receptoro  aparātu specializācijas. Ārēj. Vides analizātori- redze,dzirde,tauste,oža,garša. Iekšējā-vestibulārā,visceroceptīvā sist.Svarīga noz. Ir kust. analizātoram-muskuļu impulsi. Galvas smadzeņu analītiskā un sintētiskā  darb saistīta ar visu analizātoru mijiedarbību.Sajūtas – priekšmetu un parādību atsevišku īpašību subjektīvs atspoguļojums, to izraisa ār un iekš vides kairinātāju iedarbība uz receptoriem.Kairinātāja absolūtais slieksnis-minimālais kairinātājs, kas izraisa tiko manāmu sajūtu. Dif slieksnis ir min att kādā 2 kairinātājus vēl var uztvert atsevišķi, kamēr tie nesaplūst.To parasti nosaka redzes vai dzirdes sist.
	69
	Acis-pāra redzes org.Uztver gaismas kair.Redzes sist perifērā daļa sast no acs ābola opt sist, no recept aparāta, palīgorgāniem. Ābola opt sist ietilpst-radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca un stiklveida ķermenis-aizsargfunkc.Lēca fokusē gaismas starus uz tķlenes.Radzene ir caurspīd cīpslenes turpinājums-lauž gaismas starus, un vada uz lēcu.Piemērošanos priekšmetu aplūkošanai no dažāda att sauc par akomodāciju. Jo tuvāk ir priekšmets, jo stiprāk acs lauž gaismu.Akomodācijas sist būtība ir tā, ka acs lēcas izliekums mainās. Max saraujoties akomodācijas musk, lēcas staru laušanas spēja ir maximāla.Vienlaicīgi saskaitāmo punktu kopumsu, ko redz, ja skatiens ir fiksēts vienā punktā, sauc par redzes lauku, tas ir eliptisks.Redzes asums ir atkarīgs no ganglionāro šūnu receptīvo laukumu lieluma. Samazinoties apgaismojumam redzes asums samazinās.
	70
	Tīklene- iekšējais acs ābola apvalks kas aizklāj tikai acs ābola mugurējo daļu.Tīklene ir acs receptorais aparāts.Tajā ir pigmenti un nervu šūnas, kuru dendrīti veido receptorus.Ir 2 veidu receptori- nūjiņas, vālītes. Gaismas staru ietekmē tie ģenerē  nervu impulsus.Dzeltenais plankums- dzeltenīgu audu veidojums tīklenes centrālajā daļa, blakus aklajam plankumam.    Mehānismi tīklenē.  Acs pielāgojas apgaismojuma intensitātei to sauc par adaptāciju. Ir tumsas un gaismas adapt.Tīklenes adapt mehānismi- fotoķīmiskais un neitrālais.Fotoķīm adapt meh ir saist ar to ka tumsā notiek intensīva radopsīna-resintēze no radopsīna transformas veidojas cisforma.Neitrālais meh ir saist ar ganglionāro šūnu receptīvo lauku palielināšanos.-Viena ganglionārā šuna saņem uzbud no lielāka fotoreceptoru skaita, kad tīklene kļūst jūtīgāka.
	71
	Nervu sist elem, kas piedalās dzirdes procesā, sauc par dzirdes analizātoru.Arējā un vidusauss nodrošina skaņas vadīšanu.Svarīga nozīme akustiskā spiediena pastiprināšanā ir vidusausī esošajiem kauliņiem-āmuriņš, laktiņa, kāpslītis. Aizsargfunkc ir auss vaskveida sēram.Skaņas uztveršanas meh nodrošina receptoršūnu kairināšanu.Receptoru šūnu uzbud ir skaņas uztveres sākums.Skaņas intensitāte ir atkarīga, kuras receptoršūnas tiek uzbudinātas.Tās kuras ir jūtīgākas uztver klusākas skaņas. Ovālā lodziņa membrānas svārstība rada limfas svārstības ,kuras pa perilimfu iet uz gliemeža virsotli ziņot par impulsiem . Smadzenes nosaka skaņas augstumu. Tā ir skaņas frekvences telpiskā kodeešana.
	72.Taktila jūtība-pieskares un spiediena jūtība. Ādā ir spec. receptori kuru kairinājums izraisapieskares un spiediena sajūtu. Šie recept. Pa ķermeņa virsmu sadalīti nevienmērīgi. Divi priekšējie iedarbojas uz ādu sajūtām kā atsevišķus, tad ja tie ir noteiktā atālumā viens no otra. Šo ādas iespēju izmeklē ar Vēbera cirkuli.Attālums  starp cirkuļa kājiņām nosaka mm pēc cirkuļa skalas. Ar vides temper.uztver 2 veida recept. Vieni augstumu, otri siltumu. Tempert. recept.ir ādā nevienmērīgi. Visjūtīgākā āda pret temp.svārstībām ir vēdera rajonā.Ekstremitātēm ir mazāka jūtība pret siltumu nekā viduklis. Atsegtā ķermeņa daļa ir mazāk jūtīga pret aukstumu. Aukstuma un siltuma receptori adoptējas jeb pielāgojas apkārtējās vides tem.
		73.Ožas un garšas analizatoru funkcionālā uzbūve, adekvātie kairinātāji, bioloģiskā nozīme.
		Oţas receptori ir vāpstveida šūnas kuru īsais perifērais izaugums beidzas uz gļotādas virsmas ar ožas podziņu virs kuras ir skropstiņas. Skropstiņas atrodas šķidrumā kuru producē gļotādā eso;sieBoumena dziedzeri. Ožas recept ar izaugumiem ir ;1.2.3. neironi.Ožas sistēmai nav centra garozā. Ožas ceļi iet Ožas receptori atrodas deguna dobuma augšējās ejas gļotādā. Cilv ir apm 40milj ožas recep.Ožas analizat perifērā daļā-himioreceptori, kas atrodas deguna starpsienas,augš vid gliemežnīcas gļotādas epitēlijā. Ožas šūnasatrodas starp balstšūnām.Garðas recptori atrodas uz mēles malām,galiņa,saknes kā arī rīkles mugurējā sienā ,mīkstajās aukslejās un balsenē.G r kopā ar balstšūnām veido garšas pumpuru (2000 gp).Garšas sajūtas ietekmē kairinātāja iedarbības ilgums,t,, kā arī ožas receptoru kairinājums.Garšas sajūta mainās atkarībā no ārējiem apstākļiem un veselības stāvokļa.G kairinātājiem ir liela loma uzturvielu sagremošanā, tie ir galvenie ēstgribas rosinātāji.Garšas pumpuram ir3 šūnu tipi-serozās,balsts , bazālās.
	74
	Šis analizātors informē CNS par norisēm iekš org.Visceroreceptori pieder pie dažād’m receptoru grupām.Tie atrodas iekš org , asinsv  un audos.Tie ir himoreceptori,mehanoreceptori,osmorec,termorec. Meh- reaģē uz meh iedarbību, uzdobo org un asinsvadu izstiepšanos.Himiorec- uztver ķīm izm.Termorec iedarb uz temp.Osmorec- iedarb uz osm spied.Glikorec- uztver glik līm.Viscerorec- rada bada sajūtu,urīnpūsli, ar šo sist tiek noturēts nemainīgs arteriālais asinsspied,ķerm temp.Osteoanalizātors- ietilpst kaulu sensorā sist, kas sākas osteoreceptoriem, kuri ir dažādu kaulu strukt jušanas nervu gals.No ostrec nervu imp nonāk muguras smadz ganglijos, kuros atrodas šis sist pirmais neirons.Tālāk tas iet uz otro neironu un trešo, kas atrodas redzes paugurā.,tālāk galvas smadz sensomotrajā zonā
75. Nocicieptīvais analizātors.
Nocicieptīvā jeb sāpju sensorāsistēma mobilizē organismu aizsargreakcijai, kuras mērķis ir atbrīvoties no sāpju kairinātāja sāpju laikā cilvēkam paatrinās sirds darbība, elpošana, sašaurinās asinsvadi, pastiprinās asinsrecas spēja. Sāpes informē par pataloģiskām izmaiņām organismā, tatād tām ir brīdīnoša nazīme. Sāpes irīpašs psihisus stāvoklis, kuru rada pārāk stipra vai bojājoša kairinātāja izraisīts procesu kopums NS. Ir uzskāts, ka sāpju receptoru var uzbudunāt kairinātāja tieša iedarbība vai  ķīm. vielas, kas rodas kairinājuma procesā. Sāpju kairinājumus izraisa somatiskas, veģetatīvas un emocionālas reakcijas. Sāpju sajūtas rašanās ir atkarīga no muguras smadzenēm. Mug. smadz. notiek nervu impulsa pārslegšanas no primāras nervu šūnas uz sekundāro. Tur arī darbojas sistēma, kas regulē šo impulsu pārvadi. Antinociceptīvā sistēma ir saistīta ar videssmadz. kodoliem, retikulāro formāciju hipotalāma kodoliem, un tās darbība sāpju sajūtu samazina. Sāpju samazināšanās tiek panākta kāvejot starpneironu darbību dažādos aferento ceļu līmeņos. Antinociceptīvā sist. ir saistīta ar ķīm. vielam. Piem.: vidussmad. Kodoli producē oligopeptīdus- endorfīnus, enkefalīnus, kuriem piemīt pretsāpju iedarbība. Antinociceptīvī sist. Paaugstina cilvēka izturību pret sāpēm.