Cilvku Izcelšanās. Evolucionārā Teorija.

Rīgas Valsts 1. ģimnāzija

10^F klases skolnieka

Jāņa Mūrnieka

09.10.1999.(Rīga).

Saturs

Antropoģenēze......................................... 3

Šķirtne starp cilvēku un dzīvnieku..........  3

Antropoģenēzes virzītājspēki................... 3

Cilvēku attīstība........................................  4

Senākie primāti.........................................   4

Ramapiteks............................................... 4

Australopiteki........................................... 5

Lusija........................................................ 5

Homo habilis............................................ 5

Homo erectus........................................... 6

Homo neandertālietis............................... 6

Homo sapiens........................................... 6

Vai cilvēki dzīvoja alās?.......................... 7

Gleznojumi alās........................................   7

Apmetnes alās..........................................  7

Darbarīki.................................................. 8

Pielikums.................................................  9

Izmantotā literatūra.................................. 10

Antropoģenēze – uzskatu dažādība. Evolūcijas teorija. Viens no vissarežģītākajiem un šobrīd visvairāk diskutējamiem jautājumiem cilvēces senākajā vēsturē. Tā gaitā cilvēks pakāpeniski nošķiras no dzīvnieku pasaules kā īpaša biosociāla būtne. Lielā mērā tas ir arī jautājums par cilvēces pagātnes un aizvēstures hronoloģisko sākumu.

Lai gan valdošais priekšstats par cilvēka izcelšanos un attīstību saistīts ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem evolūcijas teorijā, šie visai cilvēcei tik ļoti būtiskie jautājumi tiek skaidroti dažādi.

Mūsdienu zinātnē dominējošā un ar faktiem vispilnīgāk pamatotā ir teorija, kas pierāda cilvēka izveidošanos no dzīvnieku pasaules ilgstošās evolūcijas gaitā. Saskaņā ar bioloģisko klasifikāciju mūsdienu cilvēks ietilps pērtiķu jeb primātu kārtas hominīdu dzimtas cilvēku ģintī. Hominīdu dzimtā ietilpst arī daudzas izmirušās cilvēkveidīgās būtnes, kas ievadīja šīs dzimtas evolūciju. Tuvākā radnieciskā līnija pērtiķu kārtā hominīdu dzimtai ir cilvēkpērtiķu dzimta.

Šķirtne starp cilvēku un dzīvnieku. Cilvēka ilgstošās evolūcijas gaitā pārmaiņas, kas iezīmē mūsu senāko priekšteču “cilvēciskošanos”, norisa ļoti lēnām. Pastāv dažādi viedokļi par to, kad un sākot ar kuru būtni iespējams runāt par Homo ģints sākumu, par senākajām cilvēkveidīgajām būtnēm. Lai risinātu sarežģīto robežjautājumu “cilvēks - dzīvnieks”, antropoģenēzes evolūcijas teorijā pieņemts izvirzīt divus kritērijus – morfoloģisko un sociālo. Morfoloģiskais kritērijs ietver sevī pētāmās būtnes un mūsdienu cilvēka fizisko līdzību, tās ķermeņa uzbūves īpašības, kuras raksturīgas Homo sapiens. Pie tām pieder stāvusstaigāšana, smadzeņu apjoms un uzbūve, galvaskausa struktūras īpatnības, rokas precīzijtvēriens (spēja savienot īkšķi ar citu pirkstu galiem, noturot nelielus priekšmetus un rīkojoties ar tiem) un dažas citas pazīmes. Sociālais kritērijs ir būtnes spēja darināt darbarīkus un apzināti lietot tos apkārtējās vides izmantošanai un pārveidošanai.

Antropoģenēzes virzītājspēki. Līdztekus kritērijiem, kas ļauj nošķirt cilvēkveidīgās būtnes no dabas pasaules, būtisks ir arī jautājums par antropoģenēzes virzītājspēkiem – tiem apstākļiem, kas noteica cilvēka rašanos un attīstību. Pārmaiņas apkārtējā vidē ietekmēja attīstību primātu kārtā, kā rezultātā ilgstošas evolūcijas gaitā radās mūsdienu cilvēks. Pastāv uzskati par vides nozīmi cilvēka veidošanās procesā. Viens ierāda vides faktoram daudz nozīmīgāku vietu, pieņemot, ka tieši vide, tās apstākļu izmaiņas rada jaunas mutācijas, no kurām nostiprinās un gūst tālāku attīstību sekmīgākās, konkrētiem apstākļiem atbilstošākās. Pašreiz antropoģenēzes pētnieku lielākā daļa uzsver vides aktīvo lomu.

Zeme. Cik veca ir zeme, uz kuras mēs dzīvojam? Domā, ka tā izveidojusies pirms 4,6 miljardiem gadu, bet pirmās dzīvas būtnes uz mūsu planētas radušās pirms 3,5 miljardiem gadu. Jūrās attīstījās sīki, baktērijām līdzīgi organismi, tārpi un medūzas. Bet dzīvnieki parādījās tikai pirms 400 miljoniem gadu.

Zemi apdzīvoja dažādu sugu dzīvnieki, no kuriem daudzi vēlāk izzuda.

Arī dinozauri, kas bija dzīvojuši uz Zemes jau pirms vairāk nekā 300 miljoniem gadu, pirms 65 miljoniem gadu izmira.

Šķiet, ka miljoniem gadu atpakaļ pērtiķiem – gorillām un cilvēkiem bijuši kopīgi senči.

Apmēram pirms 10 miljoniem gadu klimats uz Zemes pakāpeniski izmainījās. Āfrikā biezos mežus nomainīja zāļu klājumi, kuros pērtiķi sāka vākt barību. Mēs domājam, ka tieši šajā laikā viņi varēja izslieties taisni, jo vairs nevajadzēja dzīvot kokos un turēties pie zariem. Droši vien cilvēkpērtiķi, meklējot barību un savācot beigto dzīvnieku atliekas, iemācījās strādāt kopīgi. Vissenākie cilvēki tiek saukti par australopithecus; šis vārds tulkojumā nozīmē dienvidu pērtiķis.

Cilvēku attīstība. Atrasti ir tikai pirmo cilvēku un viņu priekšteču kauli. Dažreiz kauli ir fosilizējušies (pārakmeņojušies). Antropologu un arheologu rīcībā ir ļoti maz liecību par senajiem cilvēkiem. Visbiežāk tie ir skeleti vai atsevišķi kauli, kā arī seno cilvēku darbarīki. Pirmo cilvēku un viņu pēcteču skeletiem ir zināma līdzība. Taču pārsteidzošas ir tieši atšķirības starp tiem. Piemēram, ramapithecus skelets atklāj, ka šis mūsu priekštecis parasti ir pārvietojies uz visām četrām. Līdzības par pašiem pirmajiem cilvēkiem un viņu priekštečiem ir atrastas Āfrikā.

Senākie primāti. Skatīt pielikumu. Nozīmīgākie notikumi cilvēkveidīgo būtņu attīstības gaitā risinājušies pēdējos 5-4 miljonos gadu. Tomēr pirmās pārmaiņas primātu kārtas attīstībā konstatējamas jau ievērojami senāk. Klimata un līdz ar to arī tās vides izmaiņas, kas vēlāk būtiski ietekmēja antropoģenēzi, sākās aptuveni pirms 35 miljoniem gadu.

Pieņemts uzskatīt, ka hominīdu un cilvēkpērtiķu dzimta savstarpēji nodalījušās aptuveni pirms 15 miljoniem gadu. Tomēr nesenie molekulārās bioloģijas pētījumi rāda, ka vēl pirms 6-7 miljoniem gadu cilvēkpērtiķiem (hominīdu dzimtai) varēja būt kopīgi priekšteči.

Antropoģenēzes izpratnei nozīmīgs ir arī senākais pērtiķu kārtas zināmajām būtnēm ir eģiptopiteks, kura fosilās atliekas pirmo reizi konstatētas 1984. gadā Faijūmas oāzē Ēģiptē. Šī nelielā būtne (tās svars bijis aptuveni 4-4,5 kg), kas dzīvojusi pirms 35-30 miljoniem gadu, bija piemērojusies dzīvei tropiskajos mežos. Iespējams, ka tieši tā bijusi viena no sākuma formām vēlākajā pērtiķu kārtas attīstībā. Tālākajā evolūcijas gaitā, daļai pērtiķu kārtas būtnēm paliekot tropiskajos mežos, bet daļai pielāgojoties dzīvei klajākā vidē, veidojās jaunas formas (ramapiteki, keniapiteki, sivapiteki).

Ramapiteks ir viens no agrīnajām pērtiķu kārtas būtnēm, kura aptuveni pirms 15 miljoniem gadu piemērojās dzīvei atklātā vidē. Uzskata, ka tam bija raksturīga stereoskopiska redze, kauliņstaigāšana (atbalstoties pret zemi ar priekšējām ekstremitātēm uz saliektām plaukstām) un, iespējams, roku precīzijtvēriena pirmsākumi.

Tas pārvietojies uz visām četrām gan pa kokiem, gan klajos laukos, bet viņi spējuši arī stāvēt un staigāt uz divām kājām.

Australopiteki. Tie pārstāv atsevišķu, izzudušu pērtiķu kārtas ģinti. Lai gan tie nepieder pie hominīdiem, cilvēkveidīgo būtņu attīstības pirmsākumi saistāmi tieši ar australopitekiem.

Australopiteki jeb tā saucamie “pērtiķcilvēki” parādījās Āfrikā aptuveni pirms 4 miljoniem gadu. Pavisam eksistēja vismaz trīs atšķirīgas australopiteku sugas. Apmēram pirms 3-2,5 miljoniem gadu no vienas sugas attīstijās pirmās cilvēkveidīgās būtnes, kas piederēja Homo ģintij. Gan australopiteki, gan agrīnie Homo ģints pārstāvji turpināja pastāvēt līdzās vēl gandrīz vienu miljonu gadu. Pastāv uzskats, ka australopiteku izzušanā varētu būt vainojami arī tā augstāk attīstītie pēcteči.

Tālāko australopiteku  attīstības posmu, kas raksturojams kā solis pirms agrīno cilvēkveidīgo būtņu parādīšanos, pārstāv pirms 3-1,5 miljoniem gadu dzīvojušais Australopithecus africanus jeb “Āfrikas australopiteks”. Salīdzinājumā ar savu priekšteci tas bijis auguma ziņā nedaudz lielāks “pērtiķcilvēks”. Lielākas bijušas arī šīs būtnes smadzenes – 450 cm³. Skatīt attēlu 1. Daudzas iezīmes liecina arī par stāvusstaigāšans pilnveidošanos.

Lusija. Skatīt pielikumu. Būtne, kuru vairums paleoantropologu saista ar vēlāko Homo ģints attīstību, ir Australopithecus afarensis. Šis australopiteku sugas pazīstamākais pārstāvis ir “Lusija”. Viņu nosauca par “Lusiju” tādēļ, ka brīdī, kad tika atrasts apbedījums, arheologu nometnē skanējusi Bītlu dziesma “Lucy in the sky with diamonds”. “Lusija” tika atrasta 1974. gadā Etiopijā konstatētās fosilijas. Tas sevī apvieno kā pērtiķi, tā hominīdu pazīmes. 19-21 gadu vecā “Lusija” ir bijusi tikai 1-1,2m gara, un tās svars nav pārsniedzis 25-27kg. Lai gan šīs būtnes smadzeņu apjoms ir gandrīz tāds pats kā šimpanzem (aptuveni 400cm³), tās galvaskausa uzbūvē vērojamas atsevišķas cilvēka iezīmes. Būtiska pazīme, kas šo būtni tuvina cilvēkiem, ir stāvusstaigāšana.

Homo habilis – “prasmīgais cilvēks” tiek uzskatīts par senāko zināmo Homo ģints pārstāvi. Pie cilvēkveidīgajām būtnēm to ļauj pieskaitīt kā morfoloģiskais, tā sociālais kritērijs. Šī Homo ģints suga ir dzīvojusi pirms 2,5-1,5 miljoniem gadu.

 Tā kā šo būtņu fosilās atliekas ir konstatētas Āfrikas austrumos un dienvidaustrumos, ir pamats domāt, ka Homo habilis attīstijies un eksistējis šajā zemeslodes daļā. Tiek uzskatīts, ka Homo habilis attīstijies no Australopithecus afarensis vai Australopithecus africanus.

Šī būtnes augums nav pārsniedzis 1,5 m, bet kāju un gūžas kaulu uzbūve liecina, ka tās stāvusstaigāšanas spēja ir bijusi tuvas mūsdienu cilvēkam.

Salīdzinājumā ar australopitekiem izteikti “cilvēciskāka” ir arī galvaskausa  forma – tas ir noapaļotāks.

Lielāks kļuvis viņa smadzeņu apjoms (660 – 800cm³), bet atsevišķas iezīmes ļauj dažiem zinātniekiem izteikt pieņēmumus, ka Homo habilis savā starpā sazinājušies, izmantojot primitīvu valodu. Pirmo reizi atrasts Tanzānijā , Olduvajas aizā. Homo habilis bija pirmie no mūsu senčiem, kas sāka izgatavot darbarīkus.

Homo erectus – “stāvusstaigājošais cilvēks” dzīvojis apmēram pirms 1,6 miljoniem gadu. Viņam salīdzinājumā ar savu priekšteci bija lielāks un masīvāk veidots ķermenis, tā ārējais izskats tuvojās mūsdienu cilvēka fiziskajam tipam. Lielāko Homo erectus pārstāvju augums varēja sasniegt 1,8 m. To smadzeņu apjoms svārstījās 880 – 1100 cm³ robežās, pārsniedzot Homo habilis, bet nesasniedzot mūsdienu cilvēka smadzeņu lielumu. Skatīt attēlu 1. Šīs cilvēkveidīgās būtnes raksturoja mūsdienu cilvēkam raksturīga stāvusstaigāšana, kas atspoguļojas arī sugas nosaukumā. Tajā pašā laikā atsevišķu ķermeņa daļu, sevišķi galvaskausa veidojumā vēl saglabājās arhaiskas iezīmes. Homo erectus galvaskausam bija raksturīgi zema, pieplacināta forma ar izteikti slīpu pieres daļu, masīvi uzacu valnīši, plakana, neizteiksmīga seja, neizvirzīts zods.

Homo erectus kā atsevišķa cilvēku ģints suga eksistē pirms 1,6 miljoniem-200000 gadu. Attīstītā akmens apstrāde un rūpīgi veidotu akmens darbarīku izgatavošana, un uguns izmantošana, lielo dzīvnieku medību organizēšana un no nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem sargājošo mītņu darināšana ļāva tam paplašināt savu apdzīvotības teritoriju. Atrasts Āfrikā, Eiropā gan Āzijā.

Homo neandertālietis pēc ķermeņa veidola ir vislīdzīgākais mūsdienu cilvēkam. Homo neandertālietis dzīvojis pirms 200000-30000 gadu. Tā fiziskā uzbūve no mūsdienu cilvēka uzbūves atšķiras tikai ar nedaudz masīvāk veidotu ķermeni un galvaskausa formas arhaiskām iezīmēm. Galvaskausam raksturīga masivitāte, liels smadzeņu apjoms (ap 1200-1600cm³, kas pārsniedz pat vidējo mūsdienu cilvēka smadzeņu lielumu), izteikti uzacu valnīši, mazattīstīts zods un primitīva zobu uzbūve.

Homo sapiens “saprātīgais cilvēks” parādās tikai pirms aptuveni 130000 gadu. Pirmo labi saglabājušos Homo sapienu atrada 1868. gadā Kromaņonas alā mūsdienu Francijas dienvidrietumos. Tā ķermenis un galvas uzbūve ir bijusi pilnīgi mūsdienīga. Galvaskausam raksturīgs liels augstums, izzuduši vai neizteikti ir uzacu valnīši, labi veidots zods un mūsdienu cilvēka smadzeņu apjoms (ap 1400 cm³). Skatīt attēlu 1.

Uzlabojās kaula un akmens apstrāde, parādījās jaunu darbarīku formas, veidojas pirmie akmens laikmeta mākslas darbi, un attīstās reliģiskie priekšstati.

Vai cilvēki dzīvoja alās? Daļa seno mednieku cilšu dažādās pasaules daļās patiešām dzīvojuši alās vai klinšu paspārnēs. Alas senajiem cilvēkiem deva drošu patvērumu un aizsargāja tos no meža zvēriem, īpaši tad, ja pie alas ieejas sakūra ugunskuru.

Arī pārkārušās klints mednieki izmantoja par pajumti. Amerikā zem klintīm tika uzceltas pat veselas pilsētas.

Senie alu iemītnieki atstājuši par sevi liecības, kuras vēlāk atraka arheologi – ugunskura atliekas, dzīvnieku kaulus un darbarīkus. Bet ļoti iespējams, ka visnozīmīgākie atklājumi Eiropā ir leduslaikmeta mednieku gleznojumi uz alu sienām. Mākslinieki mums ir atstājuši neparastus tā laika dzīvnieku attēlus. Tie atklāj netikai dzīvnieku izskatu, bet arī raksturu. Bieži zīmēti ievainoti dzīvnieki.

Gleznojumi alās. Eiropā 30000 gadu atpakaļ mākslinieki apgleznoja alu sienas un griestus. Slavenākie gleznojumi alās ir Lasko (Francijā) un Altamirā (Spānijā). Vēl mākslinieki gravēja kaulā un akmenī, un veidoja no māla mazas figūriņas, kas droši vien bija viņu reliģiskie elki. Lielākā daļa gleznojumu ir dziļi alās, nevis zem klinšu pārkarēm.

Apmetnes alās. Francijas dienvidrietumu apgabalā Dordonjā ir saglabājušās daudzas mednieku apmetnes alās un klintīs. To vidū ir apmetne Madlēnas alās, kur cilvēki dzīvojuši apmēram pirms 12000 gadu. Mednieki, kas te bija apmetušies, sadalīja alu atsevišķās telpās, par starpsienām izmantojot kokus un dzīvnieku ādas. Ieročus un darbarīkus viņi gatavoja no krama, kaula un koka. Madlēnas iedzīvotāji, sekojot dzīvnieku ganāmpulkiem, kurus viņi medīja pārtikai, ierīkojuši arī pagaidu apmetnes.

Pirmatnējie cilvēki apmetās gan alās, ja bija tāda iespēja, gan primitīvās salmu būdiņās (skatīt attēlu 2.).

Darbarīki. Skatīt pielikumu. Senie cilvēki no kaula un koka izmantoja gan darbarīku pagatavošanai, gan ieroču izgatavošanai. Patiesībā no kaula izgreb arī visdažādākos sadzīves priekšmetus. Skatīt attēlu 3.

Senie cilvēki pilnveidoja koka pielietošanas iespējas. Kad bija atklāts, kā var izmantot kramu, ar tā palīdzību sāka apstrādāt koku un izgatavot asus ieročus.

Krams ir akmens, no kura senie cilvēki visā pasaulē izgatavoja dažādus darbarīkus un ieročus. Pirmie darbarīki bija pielāgoti turēšanai rokā, un tos izmantoja griešanai. Vēlāk prasmīgi krama apstrādātāji darināja lieliskus nažus u bultu uzgaļus. Eiropā pirms apmēram 4000 gadiem kramu ieguva raktuvēs, kas bija izcirstas dziļi zemē. Skatīt attēlu 4.

Izmantotā literatūra

1.  Maikls Korbišlijs, “Kā dzīvojuši cilvēki?” Izdevniecība “Zvaigzne ABC” 1994. gads 4-11. lpp.

2.  Armands Vijups, “Cilvēces vēstures pirmsākumi” 1.nodaļa. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” 1999. gads 8-12. lpp.

3.  Microsoft Encarta96 Encyclopedia.

4.  Tildes enciklopēdija “Latvijas vēsture”.

Pielikums