SATURS

SATURS............................................................................................................................................................................ 1

PRIEKŠVĀRDS.............................................................................................................................................................. 2

IEVADS. METODOLOĢIJA...................................................................................................................................... 2

IZTIRZĀJUMS............................................................................................................................................................... 3

LATVIJAS WWW PAR NARKOMĀNIJU UN HEROĪNU.................................................................................. 3

HEROĪNA ŠOKS......................................................................................................................................................... 4

KĀPĒC HEROĪNS? BET KĀPĒC GAN NE? (ANTIREKLĀMAS VĀJUMS).................................................. 4

NARKOTIKU REKLĀMA......................................................................................................................................... 5

HEROĪNA SPOZME................................................................................................................................................... 6

SECINĀJUMI.................................................................................................................................................................. 6

PRIEKŠVĀRDS

Referāts veltīts vienai no, manuprāt, bīstamākajām deviācijām mūsdienu Latvijā - nenormāli straujajai un plašas masas aptvērušajai ‘heroinizācijai’ [tā atļaušos saukt atkarību no Latvijā pieejāmās spēcīgākās un postošākās narkotikas - heroīna[i]].

Jūs varētu jautāt, kāpēc es runāju tikai par heroīnu, nevis par narkomāniju[ii] kā tādu? Mana atbilde reizē ir arī šī referāta galvenā hipotēze: cīņa ar narkomāniju (antireklāma, tiesiski – kriminālā darbība, cīņas taktika un stratēģija) Latvijā cietusi absolūtu fiasko (par to lai liecina tas, ka heroīns kļuvis par otro izplatītāko narkotiku Latvijā, un dažās vietās pat par pirmo![iii]) tieši tāpēc, ka tā likusi vienlīdzības zīmi starp visām narkotiskajām vielām. Narkotiku lietotāji zin, ka narkotikas ir ļoti dažādas, un ja valsts viņiem sniedz ziņu par to, ka nav būtisku atšķirību starp narkotikām, viņi to noraida kā nepatiesu un turpmāk atsakās uztvert jebkādu ziņu no šāda avota (kas ir sniedzis apzināti melīgu informāciju). Otra referāta hipotēze ir tāda, ka valsts antinarkotiku politika un prakse ir bijusi absolūti nepietiekama, un cīņā ar narkotiku lobijiem ir zaudējusi arī propagandas apjoma ziņā.

‘Heroīnismam’ vēl piemīt viens ļoti nepatīkams “blakusefekts”, tā kā tā ir vienīgā no valstī populārajām narkotikām, ko lietotāji ieņem intravenozi (iešļircinot asinsvados). Tā ir AIDS riska grupa. Šogad Latvija ir ‘izrāvusies’ HIV inficēto tempa ziņā Eiropas valstu “pieciniekā” vai pat “trijniekā”, un tieši mūsu heroīnisti veido šīs grupas lielāko daļu.

Šo jautājumu priekšā it kā nobāl tradicionālās, ar narkotismu saistītās sociālās problēmas, piem., narkomāniem raksturīgā nosliece uz noziedzīgām darbībām, rehabilitācijas dārgās izmaksas un mazā efektivitāte utt.

IEVADS. METODOLOĢIJA.

Šis referāts drīzāk līdzinās brīvai esejai, nevis vairāk vai mazāk zinātniskam darbam. Referāta empīriskais pamats ir gan mana ikdienas tiešā pieredze - piedzīvotais uz ielas, trolejbusā, koncertā utt., gan netiešā - masu saziņas līdzekļos lasītais, dzirdētais un redzētais un no līdzcilvēku stātstiem saklausītais. Papildus šīm, jau it kā automātiski iegūtajām un uzkrātajām, ziņām veicu nelielu eksperimentu ar mērķi iegūt papildus informāciju no Latvijas www lapām. Izmantoju portālu “Delfi” un “Latnet” automātiskos meklētājus, par atslēgas vārdiem izvēloties vārdus “narkomānija” un “heroīns”, ierobežojums bija Latvijas www lapas. Uz šādiem vārdiem meklētāji kopumā man piedāvāja iepazīties ar vairāk kā 200 html dokumentus. Pēc pirmās analīzes atlasīju apm. 35 atbilstošākos, pēc otrās - 15.

IZTIRZĀJUMS

LATVIJAS WWW PAR NARKOMĀNIJU UN HEROĪNU

Ja referāta uzdevums ir pētīt Latvijas valsts antinarkotiku politiku, un mēs skatāmies, vai valsts izmanto Internetu kā līdzekli šīs jomas mērķu sasniegšanai, tad secinājums ir tāds, ka neizmanto. Vienīgā no atbilstošajām www lapām, kas varētu būt veidota par Latvijas valsts, ne privātpersonu, līdzekļiem, ko atrada automātiskie meklētāji, ir http://www.bernutiesibas.lv. Mēs varam pieļaut, ka valsts Narkotiku apkarošanas birojs vai citas valstiskas un sabiedriskas institūcijas ir izveidojušas šādas īpašas www lapas, bet tas apstāklis, ka tās neatrod Latvijas spēcīgākie Internet meklētāji, tām neliecina par labu.

Visvairāk uzdotajiem meklēšanas parametriem atbilstošu dokumentu (rakstu) mums piedāvā reģionālo masu mediju www varianti: Jelgavas avīze “Zemgales Ziņas” [www.zz.lv] un Liepājas www.media.lv. visi pārējie dokumenti liecina par to, ka tie publicēti www lapās kas nespecializējas uz šādu tematiku. Tāds, piem., ir raksts “Heroīns” no vīriešu žurnāla “KLUBS” [www.klubs.lv].

Ja mēs iedomājamies situāciju, ka esmu tā vai citādi saskāries ar heroīnu (piem., esmu kļuvis atkarīgs vai atkarīgs ir kāds no man tuviem cilvēkiem) un vēlos iegūt pēc iespejas izsmeļošāku un daudzpusīgāku informāciju par to, piem., kurā vietā iespējams meklēt un saņemt palīdzību, es Latvijas www lapās to neatrodu.

HEROĪNA ŠOKS

Priekš manis personīgi šis gads paliks atmiņa tieši ar heroīnu - šī gada laikā par normu jau ir kļuvušas (vismaz Rīgā jau nu noteikti) izlietotas šļirces uz ielām, māju pagalmos un sabiedriskajās tualetēs. Nekas tāds agrāk nav bijis. Ir bijis, bet ne tādos apjomos. PSRS laikos Latvijā heroīnu lietoja ļoti šaurs cilvēku loks, tie bija vai nu recidīvisti, vai arī galīgi dzīvē un sabiedrībā vīlušiem bijušie mākslinieki un mūziķi. Viņu skaits neradīja draudus sabiedrībai, piedevām viņi bija lokalizēti noteiktās un apkārtējiem slēgtās “nometnēs” - cietumos vai savās ‘komūnās’. Šis gads iezīmējas ar masveida heroinizāciju. Ja speciālisti atzīst, ka heroīns ir kļuvis par otro poulārāko narkotiku, tas nozīmē, ka mums ir vairāki tūkstoši heroīnistu, varbūt pat daži desmiti. Un tas tiešām ir ļoti nopietni, jo heroīns cilvēku sociāli sagrauj dažu mēnešu laikā, un šai konkrētajai narkotikai līdzi nāk citas parādības (jau minētais HIV inficēšanās risks utt.), kas daudz mazākā mērā raksturīgas citām populārajām narkotikām - marihuānai, amfetamīniem, “sēnēm”, kokaīnam.

Avīzes un oficiālā statistika, mūsu pašu redzētais, draugu un paziņu stāsti. Piem., jauns puisis (apm. 14 gadus jauns) man uz ielas saka, nervozi apkārt skatīdamies: “Man ir bailes no tiem narkomāniem, viņi man jau vairākas reizes ir atņēmuši naudu skaidrā dienas laikā Rīgas centrā, viņiem vajag naudu narkotikām, viņiem viss ir vienalga.” Man tas nedraud, gaišā dienas laika, bet ar to es saskaros tumšā pievakares, vakara vai nakts laikā. Tas traucē dzīvot, tas ietekmē visus. Mans draugs strādā kādā Rīgas benzīntankā, un viņa tanka tualeti nereti apciemo heroīnisti lai izdarītu sev injekciju. Cik daudz ir bijis tādu gadījumu, kad apkopējs nejauši sadurās ar izlietotu šļirci. Bet ja nu tās lietotājs bijis AIDS slimnieks?

KĀPĒC HEROĪNS? BET KĀPĒC GAN NE? (ANTIREKLĀMAS VĀJUMS)

Svarīgākais jautājums, uz kuru atrodot atbildi, būtu paskaidrots daudz kas, ir: KĀPĒC CILVĒKI NEBAIDĀS LIETOT NARKOTIKAS? Viena no iespējamajām atbildēm jau tika dota - antireklāma ir bijusi neefektīva (par reklāmu runāsim vēlāk).

Šovasar runāju ar vienu ASV universitātes beigušu sociālo zinātņu doktoru, kurš šobrīd ieņem ļoti augstu statusu un pozīciju. Viņš atcerējās: “Universitātē mēs eksperimentējām ar visām narkotikām, izņemot heroīnu un kreku[iv].” 80-jos gados jau bija izpētīts un zināms par heroīna jeb morfija ietekmi uz cilvēku, kaut arī jau sen agrāk bija novērota tā graujošā iedarbība (kaut vai atceramies tikai 30-jos gados M. Bulgakova autobiogrāfiskajā žanrā rakstīto stāstu “Morfīnists”, kurā vinš diezgan izteiksmīgi attēlo visus heroīnista murgus, vīzijas un no tām izrietošo uzvedību), un, acīmredzami, vismaz ASV pretnarkotiku politika bija panākusi savu - cilvēki baidījās ņemt heroīnu. Latvijas cilvēki nebaidās, un viņi ņem.

Latvijas antinarkotiku reklāmai netic, jo tā acīmredzami nesaskan ar dzīvē redzēto. Šīs reklāmas viens no pamatpostulātiem skan aptuveni šādi: visas narkotikas iedarbojas vienlīdz graujošo jeb nav vieglo narkotiku. Diskusija pārāda to, ka reti kurš no tiem, kas personīgi saskāries ar kādām no t.s. “vieglajām narkotikām” (piem., marihuānu vai hašišu) tic šim diskursam. Ja cilvēks ir jauns un maz pieredzējis, viņš nebaidīsies ņemt heroīnu, jo viņš principā netic stāstiem par smagajām narkotikām. Rezultātus mēs redzam ielās un uz ielām.

NARKOTIKU REKLĀMA

No iepriekšējās sadaļas izriet secinājums: ‘heroīna spozmes kults’ izrādījies spēcīgāks par tā antireklāmu. Mums noteikti ir svarīgi zināt kas rada un uztur šo heroīna kultu, kaut vai tikai tāpēc, lai mēs izprastu (uz ko mūs joprojām aicina M. VĒBERS). Protams, tam ir nepieciešami īpaši pētījumi, pirmām kārtām jau kvalitatīvi, bet jau šobrīd mums ir dažas darba hipotēzes jeb pieņēmumi.

Var samērā droši peiņemt, ka narkotiku reklāma paralēli notiek vairākās sfērās un ar dažādiem paņēmieniem. Tas ir darbs ar visu līmeņu politiķiem un politiskajām institūcijām (lobēšana), tas ir darbs ar masu saziņas līdzekļiem (“ar” - abās nozīmēs, kā ietekmējot msl, tā arī ietekmējot masas ar msl), tas ir darbs ar indivīdiem (viņu publiskajās mītnes vietās - skolās, diskotekās, pagalmos). Es pievērsīšos masu jeb popkultūras līmenim, jo citi divi man nav aizsniedzami, pirmais “vēl”, trešais - “jau vairs”.

HEROĪNA SPOZME

Heroīnu, tāpat kā jebkuru citu narkotiku, glorificē popkultūra. Mums nav īpaši daudz laika un spēka lai iedziļinātos šīs parādības cēloņos (kāpēc narkotikas ir tas saldais auglis par kuru [it kā] sapņo visi, tāpat kā [it kā] par seksu), tāpēc uzreiz pāriesim pie dažiem parādības ‘empīriskajiem indikatoriem’.

Popkultūrā var diezgan viegli redzēt divus pastāvīgus kanālus, caur kuriem plūst un pa kuriem apstaro apkārtni šī narkotiku glorifikācija. Tās ir dažādās:

· leģendas (par mūziķiem, par supermodelēm, par megasportistiem);

· leģendu “mājvietas” jeb struktūru “taustāmās” izpausmes - filmas, žurnāli, grāmatas, Internets.

Kāds ir šis leģendas ‘storijs’? Beigas var būt arī bēdīgas (letālas), bet morāle ir vienkārša - ir vērts, tas ir skaisti, tā ir brīvība, tā ir patiesā mūsu būtība. Ir vērts riskēt! Cilvēki notic, skaistai un interesantai dzīvei (tā noteikti ir interesanta!) ir patīkami ticēt.

SECINĀJUMI

Ja man jautā, kur tu to esi redzējis (narkotiku spozmi), pirmais, kas man nāk prātā, ir divas lielākās mūsdienu jauniešu, domājams - ne tikai, kulta filmas, viena ir Holivudas “Pulp Fiction” (rež. K. Tarantino, 1995), otra - “Trainspotting” (Skotijas autoru kolektīvs, 1996). Tajās bez narkotikām nekas nenotiek, viss ir par, ap un dēļ tām. Filmas ir skaistas, filmas ir dinamiskas, aktieri ir izcili. Un tās veic tādu funkciju kā normu un vērtību institucionalizācija, neatkarīgi no tā, kāds ir bijis to autoru mērķis. Zinātniskajā pasaulē valda tāds uzskats, ka paraugi kļūst par nomām un vērtībām tad, ja tie bieži tiek reproducēti un rutinizējas. Patērētāju sabiedrība arvien vairāk pāriet uz simbolu patērēšanu, un tieši to piedāvā masu jeb popkultūra. Patērējot šādu produkciju, mēs internalizējam tajā esošās normas un vērtību hierarhijas.

Heroīns ir uzvarējis ne tikai cīņā ar narkotiku antireklāmu, bet tas pat uzvar cīņā ar citām narkotikām, un tas ir vairāk nekā nopietni.

Mēs dažādi varam traktēt un interpretēt heroīnisma radītos apstākļus un esošās un vēl tikai gaidāmas konsekvences, varbūt kādam tas liekas kā labs veids nevajadzīgo jeb kaitīgo elementu pašiznīcībai, varbūt citam tas liekas normāli. Tomēr, domājams, ka šādiem viedokļiem nevar piekrist, kaut vai tikai tāpēc, ka līdzīgus rādītājus neuzrāda citas valstis. Tātad - nopietnam satraukumam ir nopietns pamats.

Diemžēl valsts un sabiedrisko organizāciju pretnarkotiku politika nestrādā, un nestrādās tik ilgi kamēr msl ēters būs pilns ar tik nepārliecinošiem, un bieži aplamiem, apgalvojumiem kā, piemēram, Narkotiku apkarošanas biroja jaunā vadītāja apgalvojums: “Marihuāna tiešā veidā jūs aizved pie heroīna.” Var jau būt, ka baltie meli kādreiz palīdz, bet tas ir jādara smalkāk.

[i] heroīns – sākotnējā formā balts pulveris, kurš atkarībā no ķīmiskās tīrības pakāpes var variēties no balta līdz brūnam. Iespējams arī lipīgas (atgādina brūnu karameli) substances formā.Lietošanas veids: galvenokārt tiek ievadīts ar šļirces palīdzību.Lietotāja ārējās pazīmes: punktveidīgas acu zīlītes, izkāmēšana, grūtības ar elpošanu, halucinācijas un vīzijas, apātija.Lietošanas sekas: augsta fiziskā un psiholoģiskā atkarība, pārdozēšanas gadījumā – elpošanas apstāšanās, konvulsijas, koma, nāve, ļoti palielināts risks saslimt ar AIDS.

[publicēts http://www.bernutiesibas.lv/narkoman.htm]

Heroīns ir salīdzinoši dārga narkotika un rada ātru pieradumu. Viena deva jeb "čeks" maksā aptuveni 10 latus. Jūtot vajadzību pēc nākošās devas, heroīna lietotāji ir gatavi uz neprognozējamu rīcību laupīšanām un vardarbību.

[no GUNDARA MATĪSA raksta ‘Liepāja vēl netinas zālītes dūmos’, publicēts http://www.media.lv/kv199906/990630/5.htm]

Heroīns - leģendas izkropļo patiesību Interesanti ir paša nosaukuma heroīns rašanās iemesli: tas cēlies no vācu vārda heroisč - varonīgs, un tā šī viela tika nosaukta 19. gadsimtā par godu tās brīnumainajām sāpes remdējošajām īpašībām.

Heroīns savā tīrākajā formā ir balts pulveris ar zinātnisko nosaukumu diacetilmorfīns vai diamorfīns. Trīs galvenie morfija lietošanas rezultāti ir eiforiskais efekts, fiziskais atslābums un vispārējais sāpes remdinošais efekts.

Tā īsti heroīna ietekmi uz organismu zinātnieki izprata tikai 1975. gadā, kad tika noskaidrot, ka dažiem organisma paša izstrādātiem pretsāpju proteīniem ir sintētiskajiem opiātiem līdzīga ķīmiskā struktūra. Šie proteīni organismā darbojas kā īslaicīgi ķīmiski ziņotāji, un heroīns imitē šo neiroopiātu radīto efektu, taču - krietni spēcīgāk, radot veselu endorfīnu plūsmu. Faktiski uzreiz pēc injekcijas (smēķējot - gandrīz tikpat ātri) cilvēku piemeklē intensīva eiforijas sajūta, ko parasti salīdzina ar ilgstošu orgasmu. Tā pāriet ilgstošā, siltā, omulīgā atslābinājuma sajūtā, bailes un nedrošība izzūd, ķermenis kļūst silts un smags, reizēm līp ciet acis, taču prāts paliek mundrs un pašpārliecinātības un optimisma pārpilns. Heroīns gan nenobloķē visas sāpes, taču likvidē nepatīkamās izjūtas, bažas un bailes, kas ar tām saistītas. Ko nozīmē nonākt atkarībā no heroīna (šī viela tiek uzskatīta par vienu no vispamatīgāko atkarību un pieradumu radošajām narkotikām)? Patiesībā tas nozīmē pierast pie jaukajām sajūtām, kas saistītas ar heroīna lietošanu.

Nokāpt no heroīna - tas nozīmē ne tik daudz atbrīvoties no tā lietošanas fiziskajām sekām, cik sadūšoties atkal dzīvot reālajā pasaulē ar tajā iespējamajiem garastāvokļiem, sāpēm un ciešanām. Cita nelaime ar heroīnu ir tā, ka organisms pret to ļoti strauji kļūst aizvien neuzņēmīgāks, un cilvēkam, tiecoties pēc pirmā orgasma, nākas devu aizvien palielināt un palielināt. Tātad - no vienas heroīna devas nekāda pierašana un atkarība neiestājas, taču cilvēks var būt tik sajūsmināts par šo pirmo efektu, ka cenšas to sasniegt vēl un vēl. Viss - tīri psiholoģiski Nokāpšanas sindroms ir nežēlīgi mitoloģizēts - kā faktiski viss, kas saistīts ar morfiju. Tiek uzskatīts, ka pēc pirmās reizes paradīzes šī ir īstā elle. Taču patiesība ir šāda: ķermeņa šūnas pierod pie heroīna sāpes remdējošajām īpašībām, un organisms saprot, ka pašam tam īpaši nav jānopūlas ar pretsāpju vielu sintezēšanu. Kad lietotāji pārtrauc uzņemt heroīnu, viņiem vairs nav nekādu dabisku aizsargmehānismu pret sāpēm. Nokāpjot no adatas, jau astoņas stundas pēc pēdējās dozas sākas visbriesmīgākie simptomi, taču paši par sevi tie organismam nu galīgi nav bīstami, lai gan nepatīkami (maigi izsakoties) gan. Tiesa, ārsti spītīgi apgalvo, ka atiet no alkohola plosta ir krietni vien bīstamāk - atteikšanās no heroīna cilvēku nenonāvē. No alkohola - mēdz gadīties. Neapšaubāms ir fakts, ka seksuālā dzīve heroīna regulārajiem lietotājiem faktiski izbeidzas, taču skaidrojums atkal ir gluži psiholoģisks - heroīna orgasms ir labāks nekā īstais. Nāve no heroīna pārdozēšanas nav nekāds retums, taču to uzņemt var arī ļoti lielās devās. Pakistānieši dienā labi jūtas ar veseliem četriem gramiem, kāds rekordists dienā izsmēķējis pat 16 gramus.

Heroīna ļaunums ir tas, ka deva, kas nepieciešama vēlamā efekta iegūšanai, ir ļoti netālu no nāvējošās devas. Pārdozēšanas mehānisms ir ļoti vienkāršs - cilvēks nevis tikai kļūst omulīgs un miegains, bet ieslīgst tālāk komā, asinsspiediens kļūst tik zems, ka orgāni nokļūst skābekļa badā, apstājas elpošana un - jūs esat relaksējies līdz nāvei... Ir ļoti grūti lietot heroīnu, nenokļūstot atkarībā no tā, taču ir ļaudis, kam tas gluži labi izdevies - iespējams, nav gluži bez pamata mīts, ka svarīgi ir lietot ķīmiski tīru morfiju. Un vēl jāatceras, ka arī dozu palielināšana orgasmu rada tikai līdz noteiktam brīdim - pēc tam heroīns nepieciešams tikai tāpēc, lai justos vienkārši normāli - tā, kā ikdienā jūtas heroīna nelietotāji.

[autors JĀNIS BIOGRĀFS, publicēts: http://www.klubs.lv/09_1998/raksts1/full04.htm]

[ii] NarkomānijaNarkomānija (gr. narkotikos – reibinošs; mania – ārprāts, kaisle, tieksme) ir spēcīga izteikta patolo?iska tieksme un paradums lietot vienu vai vairākus (polinarkomānija) narkotiskās vielas. Mazās devās šīs vielas rada maldīgu labsajūtu, jautrību, eiforiju vai patīkamu mieru, lielās – reibumu, miegu, pat bezsamaņu; dažas narkotiskās vielas izraisa halucinācijas. Ja kādu darbību izpilda atkārtoti, nereti pat pārvarot sākotnējo nevēlēšanos, tā kļūst par nepieciešamību, par paradumu. Gūtā eiforija veicina pierašanu pie narkotiskās vielas, izraisa atkarību.Par narkomānu tiek uzskatīts cilvēks, kuram: ir pilnīgi vai daļēji nepārvarama psihiska atkarība no pierastās vielas, t.i., tieksmepastāvīgi vai periodiski atjaunot tās lietošanu; nav iespējams atteikties no narkotiskās vielas turpmākas lietošanas, jo pārtraukšanarada grūti paciešamus fiziskus un psihiskus traucējumus – abstinenci, kura uz laikuizzūd, ieņemot atkārtotu vielas devu. Abstinences sindroms ir fiziski un psihiski smags stāvoklis, kurā nonāk narkomāni, ja pārtrauc lietot pierasto narkotisko vielu. vērojama tolerances parādība – narkotiskās vielas darbības vēlamā efekta sasniegšanai ir nepieciešams pakāpeniski pāugstināt vielas devu (tolerance pretheroīnu lietošanas gaitā pieaug 200 – 300 reizes); sakarā ar biežu, atkārtotu vielas uzņemšanu rodas periodiska vai atkārtotaintoksikācija, kas ir bīstama narkomāna veselībai un dzīvībai, kā arī apkārtējaisabiedrībai, jo rodoties psihiskiem traucējumiem reibumā vai ebstinencē, var tikt izdarīts noziegums, lai iegūtu līdzekļus tālākai narkotisko vielu iegādei. Jāatzīmē, ka eiforiju jeb labsajūtu narkotiskās vielas sniedz tikai sākumā – slimības pirmajā stadijā. Otrajā un trešajā stadijā narkomāni tās lieto galvenokārt tādēļ, lai izvairītos no abstinences parādībām, un visbeidzot – lai sevi uzturētu pie dzīvības un mazinātu ciešanas.

[publicēts http://www.bernutiesibas.lv/narkoman.htm]

[iii] “Jelgavā visizplatītākās narkotikas ir heroīns, tam seko amfetamīni, marihuāna un magoņu salmiņi.”

[no ZANES AUZIŅAS raksta ‘Aiztur par pamudināšanu lietot narkotikas’, publicēts http://www.zz.lv/zinas/1999/nov/24/zina3.htm]

[iv] heroīnam radniecīga narkotika, vēl spēcīgāka un koncentrētāka, šņaucama, Latvijā pagaidām nav manīta, iespējams tāpēc ka tā ir dārga un ar sarežģītāku izgatavošanas tehnoloģiju.

Bezmaksas referāti skolai

HEROĪNS: PĀRSTEIGUMS 2000