9. klases
izlaiduma sacerējumi.
Annas Sakses pasakas ieved dažādu ziedu pasaulē.
Šeit cilvēki atklāj puķu īpašības un raksturus, jo lielākoties puķes rodas no
cilvēkiem, kuri varonīgi iet bojā. Citas puķes savus raksturus iegūst notikumu
gaitā, kur vienmēr ir arī cilvēks. Cilvēku likteņi ir nežēlīgi, un šo likteņu
rezultātā rodas ziedi, kas saglabā šo cilvēku raksturus un ir piemiņa. Ļoti
daudz pasaku atbilst šodienas dzīves īstenībai, jo notikumi ir ļoti līdzīgi
tiem, kuri notiek tagad pie mums. Tādēļ arī man tie liekas saistoši, jo man nav
vienaldzīgs latviešu tautas liktenis, jo es esmu tās sastāvdaļa. “Pasakās par
ziediem” atklājas dzīves reālā aina. Viss, par ko stāstīts šajās pasakās, atbilst
vistīrākajai patiesībai. Protams, ka viss jau nav jāsaprot tik tieši, kā tas ir
pasakā.
Mūsu tautā ir skauģi un atriebēji(Ziemeļvēji), jo tiem
nepatīk, ja kādam kaut kas ir skaistāks. Tie visu cenšas iznīcināt. Bet ir jau
arī cilvēki(zīlītes), kas nav ļauni un palīdz nosargāt citiem skaistumu, jo
skaistums dara cilvēkus labākus un saticīgākus. Daudz mūsu vidū ir tādu
pakalpīgu pļāpu(vārnas), kas, paši nevarēdami nekādu ļaunumu nodarīt, cenšas
pakalpot tiem, kam ir spēks un vara (Ziemeļvējiem). Bet tādu nav ļoti daudz, jo
tad jau vairs nebūtu nekā skaista, ar ko varētu pamielot dvēseli. Labi, ka vēl
ir šis skaistums un labestīgums. Ar to arī visvairāk mūsu tauta ir izdzīvojusi
visus šos gadus, kaut ir smakusi Hamida tumšajās istabās un darījusi to visu,
kas tika likts, jo izvēles jau nebija tāpat kā Forsteriānai, jo visi logi bija
cieši aizslēģoti un zem logiem sakaisīti sadauzīti stikli (stingrās robežas un
visvarenie ieroči). Un šajā ieslodzījumā bija ne tikai Forsteriāna (Latvija),
bet arī citas skaistules (Lietuva, Igaunija u.c.), ko bija sagūstījis Hamids
(PSRS). Arī šīs pēdējās dabūja smakt šajās tumšajās istabās, no kurām nevarēja
redzēt sauli. Arī putnu dziesmas šeit nevarēja dzirdēt, jo mūri bija biezi
(nevarēja sazināties ar citām pasaules valstīm un neko nevarēja uzzināt par
notikumiem ārpus PSRS, jo tas, ko stāstīja centrs, bija vistīrākie meli.)Tā
Forsteriāna dabūja smakt veselu gadu (Latvija - piecdesmit), līdz nāca māsas
atbrīvot to. Arī Forsteriānas un pārējo meiteņu gribasspēks bija izšķirošākais,
jo viņas bez vaidiem pacieta sāpes. Arī Latvija “izlēca pa logu un pat
neiekliedzās (kaut citi bļāva skaļāk par skaļu), kaut gan sāpīgi sagrieza
kājas.“ Jā, tā bija, jo “brīvību nevar iegūt par velti, tā jāpērk ar asinīm.”
Un Latvija arī to pirka ar asinīm. To apliecina tūkstoš deviņi simti
deviņdesmit pirmā gada janvāris, kad bojā aizgāja vairāki cilvēki, kas bija
cēlušies aizstāvēt Latviju, lai tauta varētu mierīgi un saticīgi dzīvot savā
zemē, nebaidoties no ļaunajiem spēkiem (Pūķiem), kas vēl centās nepalaist tautu
brīvībā. Šie varoņi, kas aizstāvēja Latviju, bija Persiji, kas nežēloja savu
dzīvību, lai glābtu savu māti Latviju.
Palaik Latvija pārdzīvo smagu politisko un ekonomisko
krīzi. Latvija ir kā ķirsis pelēkos svārciņos, kam apkārt ir sals un sniegs.
Mēs cenšamies turēties pretim šim salam un ceram, ka mēs izdzīvosim. Mēs
izdzīvosim, jo mums ir vairāk asiņu nekā Forsteriānai. Pašlaik arī Krievija
cenšas kā mākslinieks pastumt mūs malā no starptautiskām organizācijām, bet to,
kas tur jau ir bijis vienmēr, malā pastumt nevar. Tagad Krievija kā mākslinieks
liek mums visādi pakļauties viņu gribai, piedraudot ar derīgajiem izrakteņiem
(dzelteno krāsu) un citiem mums nepieciešamiem līdzekļiem. Tomēr draudi nekā
nevar līdzēt, jo Latvijas atbilde Krievijai ir stingra: ”Es neliekšos, bet
drīzāk lūzīšu.”Tad Krievija mūs cenšas visādi apvainot (iemest krāsu brizgas
acīs), lai padarītu mūs pasaules acīs par sliktākiem. Bet mēs esam stingri
savos mērķos. Mēs cenšamies būt pēc iespējas godīgāki, lai mums nav jākaunas.
Tā ”Pasakas par ziediem” mani ieveda dzīves īstenībā.
Tikai pašam vajag šīs pasakas izprast un sasaistīt. Mani tās tūdaļ sasaistīja
ar šodienu, ar to, kas notiek ar manu tautu. Tā es arī iemācījos lasīt
zemtekstus, ko varbūt nemaz Anna Sakse nebija tā domājusi kā es. Bet laiki
mainās, un viņas pasakas ir piemērotas visiem laikiem. Tikai cilvēku attiecības
un raksturi paliks tādi paši, jo cilvēki paliek cilvēki, kaut gan mainās laiki,
gadsimti. Mēs vienmēr būsim un paliksim cilvēki, kaut arī citi labāki un citi
“drusciņ” ļaunāki, jo bez ļaunā nevar pastāvēt arī labais.
(1992.gada
maijs,
Zemgales vidusskola)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru