Konkurence

Saturs

Ievads……………………………………………………………….2

1.konkurence……………………………………………….………..3

2. firmas tiešo un netiešo

konkurentu atklāšana……………………………………………….4

3. konkurences vide

un konkurētspēja……………………………………………………5

4. Kā veicināt uzņēmumu

konkurētspēju………………………………………………………11

5. Kādu labumu mums

 dod konkurence…………………………………………………….13

Izmantotās literatūras

Saraksts……………………………………………………………12

Ievads

            Visur eksistē  tirgus, kur ļaudis sanāk kopā, lai pirktu un pārdotu savas preces un pakalpojumus. Brīvā tirgus ekonomikas sistēmā patērētāji un ražotāji maina savas preces un pakalpojumus daudzos konkurējošos tirgos. Ekonomiskā sacensība, konkurence ir tirgus saimniecības neatņemama pazīme, uzņēmēju, firmu, ekonomiskās rīcības un motivācijas elements.       Uzņēmējus arvien nomāc problēma, kā cīnīties ar konkurentiem un kā paaugstināt uzņēmuma konkurētspēju. Iespējams, ka katrs varētu izdomāt arvien kaut ko jaunu un nebijušu, bet eksistē arī biežāk lietoti piemēri un paņēmieni, par kuriem tad arī īsumā pastāstīšu.

1.konkurence

Konkurence ir firmas stratēģija un tāda ekonomiski pastāvīgu firmu sacensība kas efektīvi ierobežo atsevišķu uzņēmēju spēju ietekmēt vispārējos preču apgrozības apstākļus (cenu, piedāvājumu) un veicina preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu atbilstoši pieprasījumam.

Mūsdienu konkurences teorijas pamatlicējs Maikls Porters (Hārvardas universitātes profesors) savās grāmatās uzsver, ka konkurētspēju var paaugstināt ar diviem līdzekļiem:

ü    zemākām izmaksām;

ü    specializāciju.

Ar zemākām izmaksām saprot:

ü    darba organizāciju ar zemākām izmaksām;

ü    īsākus darba izpildes termiņus nekā konkurentiem, sākt ar preču izstrādāšanu un beidzot ar pārdošanu galējam patērētājam.

 

Konkurences veidi un situācijas

2. firmas tiešo un netiešo konkurentu atklāšana

Analizējot konkurences cīņas gaitu, jādomā par šādiem jautājumiem:

1.  Kas ietilpst piecu tuvāko konkurentu skaitā?

2.  Kāds ir viņu darījumu stāvoklis: stabils, augšupejošs vai lejupslīdošs?

3.  Kādā ziņā viņu darbība ir līdzīga jūsējai?

4.  Pie kādiem atzinumiem jūs nonācāt vērojot savu konkurentu darbu?

5.  Kā jūs cerat viņus pārspēt?

Konkurentu darbības detalizēta analīze var likt izdarīt korekcijas pašreizējā darbībā, lai sekmīgi sacenstos ar saviem konkurentiem. Tipiska kļūda ir mēģinājums iekļūt pārsātinātā tirgū. 

Konkurences tipiskākās metodes cenu jomā:

1)    piedāvāto preču un pakalpojumu diferencēšana;

2)    papildpakalpojumu piedāvājumu metode.

Laba metode ir SVID jeb spēcīgo – vājo pušu un iespēju – draudu analīze, kas jāveic par katru mārketinga mix elementu – tirgu, preci, vietu un sadali.

Veicot SVID analīzi vispirms ir jānosaka savas firmas stiprās un vājās puses attiecībā uz izvēlēto tirgus slāni.

Tirgus slāņa prasības ietver:

±  krāsu;

±  garšu;

±  smaržu;

±  kvalitāti;

±  tirdzniecības organizācijas darba laiku;

±  izskatu;

±  lietošanas vienkāršību;

±  cenu;

±  u.c.

Tātad šīs ir tās lietas, kas var būt svarīgas kādam konkrētam tirgus slānim, tāpēc ir jākontrolē to atbilstība tirgus slāņa prasībām un nepārtraukti jāturpina uzlabot preces un to kvalitāte.

Tālāk nepieciešams uzskaitīt savus konkurentus un noteikt, uz kādiem tirgus slāņiem viņi orientējas.  

Konkurentus var palīdzēt noteikt:

1)    tirdzniecības preses apskati;

2)    komercinformācija;

3)    tālruņa nozaru katalogi (dzeltenās lapas);

4)    prese.

3. konkurences vide un konkurētspēja

Tirgus ekonomikā katra firma darbojas konkurences apstākļos. Kā atzīmē tirgzinību speciālisti, pētot patērētājus, nedrīkst aizmirst par konkurentiem. Ir svarīgi rūpīgi izpētīt konkurences vidi, kurā darbojas attiecīgā firma. Ir nepieciešams atbildēt uz šādiem jautājumiem:

1.    Kuri ir jūsu firmas galvenie konkurenti:

±    pēc sortimenta,

±    pēc preču grupām,

±    pēc ģeogrāfiskā izvietojuma,

±    pēc tirgus segmentiem,

±    pēc cenu politikas,

±    pēc sadales kanāliem?

2.    Kādu tirgus daļu aizņem jūsu firma un kas ir galvenie konkurenti?

3.    Kāda ir konkurentu stratēģija?

4.    Kādas metodes konkurenti izmanto cīņā par tirgu?

5.    Kāds ir konkurentu finansiālais stāvoklis?

6.    Kāda ir konkurentu organizatoriskā un vadības struktūra?

7.    Kāda ir konkurentu tirgzinību programmas efektivitāte:

±  preču,

±  cenu,

±  patēriņa,

±  stimulēšanas,

±  komunikācijas jautājumos?

8.    kāda ir iespējamā konkurentu reakcija uz jūsu firmas tirgzinības programmu?

9.    Kādā preces dzīves cikla stadijā atrodas jūsu firmas preces un kādā – konkurentu?

Ņemot vērā visus iepriekš nosauktos jautājumus, ir jāatceras, ka valsts var izmantot tā saucamo protekcionisma (ietekmēšanas) sistēmu, kas izpaužas kā:

±  nodevas;

±  nodokļi;

±  aizliegumi, lai sargātu vietējos ražotājus.

Parasti izdala četras iespējamās konkurences situācijas. Atkarībā notā kādā konkurences situācijā atrodas firma, jāizvēlas atbilstoša tirgzinības stratēģija. Kritēriji, kas nosaka konkurences situāciju klasifikāciju un konkurences veidu ir:

1.    Iespēja ietekmēt cenas par kurām uzņēmējs realizē savu                       produkciju.

2.    Firmu skaits, kas darbojas tirgū.

3.    Realizējamās produkcijas veids.

4.    Nosacījumi iekļūšanai kādā nozarē.

5.    Ārpus cenas konkurence.

6.  Iespēja saņemt nepieciešamo informāciju par tirgu un                         tehniskajām iespējām.

Ņemot vērā šos kritērijus, var noteikt konkurences veidu – vai tas ir monopols, oligopols, monopolistiskā konkurence vai pilnīga konkurence.

Pilnīgai konkurencei tirgū ir vieta tur, kur ir daudz pārdevēju un pircēju vienveidīgai produkcijai. Praktiski tas izpaužas precu biržās, kur tiek tirgota nafta, labība, kafija, atsevišķu šķirņu metāli, vērtspapīri un valūta. Šeit neviena firma nevar ietekmēt stāvokli tirgū, jo tā daļa ir salīdzinoši niecīga. Nepastāv arī cenu kontrole.

Monopolistiskā konkurence rodas tirgū, kur ir liels skaits pārdevēju, kas piedāvā līdzīgas, bet ne identiskas preces. Šādos apstākļos svarīgi panākt atšķirību pārsvaru, izmantojot dažādu mārketinga faktoru kombinācijas vispirms jau jāpieliek visi spēki, lai izveidotu savu preci pievilcīgāku par analogo konkurentu preci. Lai to panāktu, firma var skaidrot un reklamēt “jaunās uzlabotās” preces īpašības, preces unikalitāti, izveidot iespējami zemāku cenu, sniegt dažādus pakalpojumus patērētājam. Firma savu mārketinga stratēģiju veido balstoties uz preču diferenciāciju un tirgus segmentāciju. Dažādi piedāvājumi dažādiem patērētājiem – pašreiz viena no izplatītākajām konkurences cīņas metodēm.

Oligopolā konkurences situācija darbojas tirgū, kur valda vairāki lieli uzņēmumi un preces var būt kā vienādas, standarta, tā arī parametros atšķirīgas. Šādam tirgum ir raksturīga augsta ražošanas koncentrācijas pakāpe. Oligopolā situācijā jauniem dalībniekiem iekļūt tirgū ir grūti, jo eksistē noteiktas barjeras (augsta maksa par iekļūšanu tirgū, preču un patentu aizsardzība).

Oligopolu konkurencē mazāk efektīva ir cenu konkurence augstas ir nevis ražošanas izmaksas, bet tirgū iekļūšanas izmaksas. Cenu konkurences vietā oligopoli izmanto līdersituāciju cenu ziņā, saglabājot tradīcijas un vienošanās noteikumus cenu politikas izstrādāšanā. Šī konkurences situācija izveidojas tradicionālajās, tehnoloģiski attīstītajās nozarēs; auto un mašīnbūvē, alumīnija, ķīmiskajā, elektroniskajā rūpniecībā. Latvijā arī cukura rūpniecībā.

Monopola situācijā tirgū ir viens uzņēmums, kas pārdod konkrētu preci vai pakalpojumu, kas ļauj noteikt jebkuru cenu no visām iespējamām. Monopoluzņēmumu var atšķirt pēc šādām pazīmēm:

1.    Uzņēmums ir vienīgais preces pārdevējs.

2.    Nav tuvu aizvietojošu preču dotajai monopolprecei.

3.    Ir nopietnas barjeras iekļūšanai tirgū.

Pilnīga konkurence un absolūts monopols dzīvē ir reti sastopami “tīrā” veidā. Parasti ir situācija, kas tiek saukta par nepilnīgu konkurenci.

Pētot konkurences vidi, pirmais posms ir tirgus raksturlielumu novērtējums, kurā darbojas uzņēmums vai tikai plāno uzsākt darbošanos. Tālāk ir jāpēta, kas būs reālie vai potenciālie konkurenti. Konkurentu pozīciju pētījumi aptver plašu jautājumu loku un prasa ievākt ievērojamu informācijas apjomu. Tā var būt savākta no dažādiem informācijas avotiem: vispārekonomiskajiem, nozaru, reklāmas prospektiem, bukletiem, katalogiem. Nereti svarīgu informāciju par konkurentiem var iegūt no starpniekiem un izplatītājiem. Vispusīga un regulāra konkurentu pētīšana dod zināmus rezultātus. Galveno konkurentu analīzi ir lietderīgi veikt vairākos svarīgos rādītājos:

1)    Tirgus

Kādā (pēc apjoma) tirgū darbojas katrs jūsu konkurents?

Kā jūsu konkurenti parasti iekļūst tirgū?

Kā sadalītas jūsu konkurentu prioritātes dotajā tirgū?

Cik ātri jūsu konkurenti pielāgojas dažādām jaunām situācijām tirgū?

Cik elastīga ir viņu tirgus stratēģija?

Kādā mērā un uz kā rēķina jūsu konkurenti cenšas palielināt savu tirgus daļu?

2)    Prece

Cik efektīvi jūsu konkurenti reaģē uz patērētāju vajadzībām un pieprasījumu?

Kā viņi darbojas tad, kad “pieprasījuma niša” ir piepildīta?

Cik efektīvi jūsu konkurenti darbojas preces dzīves cikla pagarināšanas procesā?

Cik plašs ir preču un pakalpojumu sortiments, ko piedāvā jūsu konkurenti?

Cik elastīgas ir konkurentu ražošanas sistēmas?

Kā jūsu konkurenti rīkojas, izstrādājot jaunas preces?

Cik elastīgi jūsu konkurenti darbojas, kontrolējot, kā ražošanas jaudas atbilsts tirgus nosacījumiem?

3)    Cena

Kā jūsu konkurenti rīkojas, nosakot cenas jaunām precēm?

Kādu cenu politiku piekopj konkurenti jau esošajām precēm?

4)    Preču virzīšana tirgū

Kādiem reklāmas līdzekļu veidiem konkurenti dod priekšroku?

Kādas pārdošanas veicināšanas apakšnodaļas un dienesti ir konkurentiem?

Kādus pārdošanas veicināšanas līdzekļus izmanto konkurenti?

5)    Sadales un noieta organizācija

kādas preču pārdošanas formas izmanto konkurenti?

Kādā veidā konkurenti īsteno kontroli sadales kanālā?

Visbiežāk konkurences prioritārais elements starpfirmu konkurencē ir prece un ar to saistītie lielumi. Šeit izšķir funkcionālo vizuālo un priekšmetisko konkurences formu. Līdzīgs sadalījums ir jāveic, lai daudz sīkāk noteiktu firmas orientāciju dažādu patērētāju vajadzību apmierināšanā. Firmas konkurētspējas noteikšanai ir jāveic dažādi kompleksi, ieskaitot vājo un stipro pušu analīzi. Nepieciešamo komplekso novērtējumu var iegūt, izmantojot speciāli izstrādātas tabulas, kurās iekļauti konkurentu firmas rādītāji. Šo tabulu materiālu analīze ļauj noteikt firmas patieso stāvokli, noteikt veiksmes “atslēgas” faktorus. Informācija par konkurentiem, kas sagrupēta pēc noteiktiem rādītājiem, ļaus firmai labāk noskaidrot konkurentu stratēģiju, viņu ražošanas patēriņa metodes, tirdzniecības, cenu, reklāmas darbību. Tirgus segmentācija, ņemot vērā konkurentus, ļaus firmai daudz konkrētāk noteikt savas salīdzinošās priekšrocības, noteikt stiprās un vājās puses. Firmai stāvokļa objektīva novērtēšana konkurences vidē ir jāveic visās funkcijās, apakšnodaļās, darbības virzienos (ražošana, tirdzniecība, darbu organizācija, finanses, tirgzinības).

Ja jūsu prece, līdzās citu uzņēmumu precēm apmierina konkrētu vajadzību, tad var runāt par funkcionālo konkurenci, piemēram, kā nodrošināt šo funkciju, vēlmi, ar kuru preci no daudzām līdzīgām preču grupām. Tad jāizanalizē līdzīgo preču grupu konkurenci. Preču veidu konkurence rodas preces daudzveidības iespēju rezultātā, bet tās apmierina vienu un to pašu vajadzību. Eksistē vismaz viens rādītājs, kurā šīs preces atšķiras, piemēram auto motoru jauda, velosipēda ātrumu skaits u. tml. Preču konkurence notiek starp vienas preces dažādām markām, ko ražo dažādas firmas. Šis konkurences veids pārsvarā sastopams pārtikas rūpniecībā.

Konkurentu preču pētīšana ļauj ne tikai noteikt savus konkurentus, bet arī uzņēmuma stiprās un vājās puses. Vairākas firmas izmanto “patēriņa paneli”, lai novērtētu savas un konkurentu preces, veic izplatītāju, speciālistu un patērētāju aptaujas. Piemēram, kompānija “Ford” pērk konkurentu izstrādājumus un izjauc tos, izpēta konstruktoriskās īpatnības. Zināms, ka daudzas firmas savās dizaina izstādēs ņem vērā konkurentu preces. Atrodot atšķirīgās priekšrocības, uzņēmums var iegūt augstāku peļņu, panākt lielāku pārdošanas apjomu, iekarot jaunu tirgus segmentu. Patērētāju skatījumā atšķirīgajai priekšrocībai ir jānodrošina tieša orientācija uz jūsu firmas preci starp daudzām citām precēm. Salīdzinoši divas pieejas. Angļu firmas uzskata, ka to salīdzinošā priekšrocība ir tā, ka tās ir angļu firmas, kam ir noteiktu marku preces. Japāņu firmas liek uzsvaru uz preces kvalitāti, drošību un servisa pakalpojumiem. Un, kas būs vinnētājs? Lai novērtētu firmas konkurētspēju, ir svarīgi veikt salīdzinošu analīzi pamatjautājumos attiecībā pret pamata konkurentiem.

Preces vai firmas konkurētspēja ir nosacīts, dinamisks jēdziens. Tas ir tieši atkarīgs no konkrētiem apstākļiem, kas izveidojas konkrētajā tirgū (tirgus struktūra, tā pieejamība, preces veids, pārdošanas apstākļi, maksāšanas nosacījumi). Dažreiz ir pilnīgi pietiekami piedāvāt izdevīgākus maksāšanas veidus, lai prece iegūtu plašu izplatību. Paralēli konkurētspēja ir arī komplekss jēdziens, lai nodrošinātu firmas līderpozīcijas tirgū, ir jārisina svarīgs stratēģisks uzdevums:

1.    Jāapsteidz konkurenti jaunu preču izstrādāšanā un ieviešanā ražošanā.

2.    Jaunu tehnoloģiju izmantošanā.

3.    Jauna dizaina izstrādāšanā.

4.    Ražošanas izmaksu līmeņa pazemināšanās.

5.    Jaunā cenu politikā.

6.    Sadales un virzīšanas sistēmas pilnveidošanā.

Risinot šo uzdevumu ir iespējams nodrošināt savas firmas priekšrocības vairākos rādītājos.

Pētos konkurences vidi, ir jāveic ļoti regulāri pētījumi ar galvenajiem konkurentiem, nepalaižot garām arī potenciālos konkurentus.

4. Kā veicināt uzņēmumu konkurētspēju

    Viens un arī pats svarīgākais ir pārveidot uzņēmumu par mūsdienu, ja tas vēl nav paspēts izdarīt. Kas būtu veicams, lai uzņēmums, valsts vai privātais, pārveidotos par mūsdienīgu uzņēmumu:

1.    Izveidot divu līmeņu pārvaldi – funkcionāli un juridiski nodalīt uzņēmuma pārvaldi no īpašuma pārvaldes, precīzi nosakot katra līmeņa kompetenci uzņēmuma dokumentos.

2.    Abu līmeņu pārvaldes institūcijās pieaicināt nelielu skaitu, bet kvalificētus menedžerus ar atšķirīgām zināšanām.

3.    Uzņēmumu pārveidot par “caurspīdīgu”, ar sakārtotu grāmatvedību un finansēm un nomaksātiem nodokļiem. Likvidēt ”pagrīdes “, otro vai trešo grāmatvedību.

Agri vai vēlu biznesmenis sapīsies pats savos slepenajos ierakstos , izraisot biznesa partnera neuzticību, kas nereti beidzas ar dinamīta rībieniem zem blakusvāģiem. Tikai ar sakārtotu pārvaldes struktūru un finansēm iespējams piesaistīt nopietnus investorus, bet grūtā brīdī aizņemties bankā naudu. Ja ir patiesa vēlme izveidot stabilu biznesu un uz ilgu laiku, ekonomiski efektīvāk ir godīgi maksāt, nodokļus nekā nemaksāt, rezultātā pakļaujot sevi un savu biznesu grūti aprēķināmam riskam.

4.      Necept uzņēmumus kā pankūkas visdažādākajās nozarēs. Vispirms izdomāt, kas ir biznesa galvenais mērķis vai niša, kuru biznesmenis pārzina vislabāk. Šo nišu jāpaplašina pakāpeniski, kad  no esošajiem uzņēmumiem un to ražotajiem produktiem ir izspiests viss pēdējais.

5.      Lai ko biznesmenis nedarītu, kādus riskus neuzņemtos, nedrīkst riskēt ar biznesa  kopējo finanšu  stabilitāti. Parādiem nevajadzētu pārsniegt kompānijas esošā kapitāla tirgus vērtību.

         Diezgan izplatīts paņēmiens ir uzņēmumu paplašināšana. Ir 2 uzņēmējdarbības paplašināšanas  veidi: iekšējais un ārējais. Uzņēmums paplašinās iekšēji, ja ceļ jaunas fabrikas, uzstāda jaunas iekārtas un palielina personālu. Par  piemēru te minēšu kafijas ražotājfirmu Simeks SMS , kurai 1998. gada 17.augustā tika atklāta moderna kafijas ražošanas iekārta, kas ir pirmā Baltijas valstīs un Austrumeiropā, tas neapšaubāmi palielinās uzņēmuma konkurētspēju citu uzņēmumu vidū.

Uzņēmējdarbības ārējās paplašināšanās ceļš nozīmē citu kompāniju pievienošanu, “saplūstot” ar tām. Saplūšana notiek dažādu iemeslu dēļ. Dažas  korporācijas paplašina preču sortimentu. Citas gūst labumu no ražošanas apjoma palielināšanas. Vēl citas vēlas samazināt izmaksas, iegūstot mārketinga un transportēšanas firmas.

   Konkurences psiholoģiski iedarbīgs ierocis ir reklāma. Tās uzdevums ir propagandēt konkrētu preču atšķirīgās īpašības, radīt firmai labo slavu. Jau 60.gadu beigās katrs amerikānis ik dienas tika informēts ar 560 dažādiem reklāmas materiāliem. Pašlaik šis skaits ir ievērojami palielinājies. Tāpēc, ja  uzņēmums vēlas, var veikt reklāmas kampaņas, kas iespējams palielinās tā konkurētspēju, vai vismaz pievērsīs uzmanību.

Vēl ļoti būtiskas ir  cenas. Ievērojot cenu faktoru, konkurence ir cieši saistīta ar ražošanas regulēšanu. Pirmkārt, tiek nemitīgi meklēta iespēja ražot preces ar jaunām atšķirīgām īpašībām. Tiek paātrināts produkcijas morālās nolietošanas periods, firmas apzināti plāno savas līdzšinējās produkcijas nenovecošanos. Otrkārt ,mainās uzņēmumu, firmu, izdzīvošanas un ekonomiskās atlases kritēriji. Tagad tie galvenokārt saistīti nevis ar resursu taupīgu izmantošanu, bet gan ar spēju apmierināt īpašas pircēju vajadzības. Ja pircējs ir izvēlējies vienu noteiktu uzņēmumu tieši cenu dēļ šajā uzņēmumā, tas  parāda to, ka šis uzņēmums ir mācējis kaut kādā veidā pievērsis vēl kāda pircēja uzmanību.

   Iespējami arī gadījumi, kad konkurējoši uzņēmumi ir gatavi neoficiāli apvienoties un cīnīties pret vēl kādu citu konkurējošu uzņēmumu, piemēram, rūpniecības ārzemju  konkurenci. Arī Latvijā ir iespējams atrast šādus gadījumus, kā piemēram cukura ražotāji. Pašlaik tikai ½  baltā cukura tirgus veido Latvijā ražotais, bet pārējais tiek importēts.         

Taču  dzīvē nākas cīnīties tikai ar godīgiem konkurentiem,  eksistē arī negodīgi konkurenti un negodīgas konkurences veidi, kuri ir aizliegti ar likumu un ar kuriem cīnās arī valsts. Šāds cīnīšanās veids diez vai kādam ir pa prātam, bet tāda ir dzīves realitāte un ar to jāsadzīvo.

5. Kādu labumu mums dod konkurence

   Konkurences tirgū ražotāji nemitīgi cenšas samazināt  savu preču ražošanas izmaksas, lai palielinātu peļņu. To nodrošina ražošanas efektivitātes paaugstināšana, kas arī dod tiem iespējas pārdot savas preces un pakalpojumus par zemāku cenu. Tādā veidā veicinot  efektivitātes celšanos, konkurence panāk cenu samazināšanos.

   Konkurence arī stimulē ražotājus  uzlabot preču un pakalpojumu kvalitāti un palielināt to dažādību. Patērētājs ātri noskaidro, kuras firmas ir labākas, un attiecīgā firma gūst lielāku peļņu nekā konkurenti. Tāpat arī ražotāju konkurences  tirgū pastāvīgi jāmeklē jaunas un pievilcīgas preces vai pakalpojumi, lai  panāktu lielāku apgrozījuma daļu tirgū.

   Firmu sacensība par patērētāju naudas iegūšanu noved pie daudzveidīgu labākas kvalitātes preču ražošanas un pārdošanas par iespējami zemākām cenām. Un tā kā patērētāji esam mēs visi, konkurence dod labumu mums visiem.

Izmantotās literatūras saraksts

1.    I. Geipele, Tirgzinības pamati, apgāds “Jumava”, 1998. gads.

2.    “Dienas bizness” 1997. gads #7.

3.    “Dienas bizness”  1997gads 11.decembris.

4.    “Dienas bizness “ 1997. gads 17.augusts.

5.    “Lietišķā ekonomika” Junior Achievment, 1997.