Alberts Sūna 11B
Rainis dzīvojis tajā laikā, kad
galvenais latviešu tautai bija brīvības atgūšana un cīņa par runas brīvību.
Rainis būtiski ietekmēja šo latviešu brīvības atgūšanas procesu. Rainis
piedalījies arī politiskajās aktivitātēs, bijis deputāts.
Rainis kā dzejnieks un dramaturgs ir bijis
un vēl joprojām ir atzīts. Viens no iemesliem ir tas, ka viņš ir bijis
ievērojams domātājs. Es uzskatu, ka Rainis nav dzīvojis sev, bet tautai, par
kuru viņš ir domājis arī izsūtījumā esot. Viens no galvenajiem Raiņa mērķiem ir
bijis procesa apjēgsme: indivīda dzīvība nebeidzamajā pasaules dzīvības
plūdumā, kopības sajūta ar Zemi un Visumu, ar dzīvinošajiem spēkiem dabā un
ļaudīs. Man šķiet, ka ar savu dzejoļu palīdzību Rainis ir gribējis atklāt pats
sevi, savu lomu pasaules apritē. Rainis ir bijis mierīgs cilvēks, man šķiet, ka,
palasot viņa dzejoļus, katrs var nomierināties, saprast, kas ir galvenais viņa
dzīvē. Pēc manām domām Rainis, rakstot savus dzejoļus, ir vēlējies, lai cilvēki
neiegrimst lielajās dzīves problēmās, lai apskatās, kas notiek tiem apkārt.
Liela nozīme Raiņa dzejā ir pievērsta dabai, tas norāda, kas Rainim ir bijis
tuvs. Rainis pats saka, ka bēgļu gaitās Šveicē, kur daba ir līdzīga dabai
Latvijā, juties kā mājās. Es saprotu, ka Rainis ir bijis dzīvespriecīgs, jautrs
cilvēks, bet dažreiz ieslīdzis arī depresijā, ko var noprast pēc dažiem viņa
dzejoļiem. Liela loma viņa garīgajā audzināšanā varētu būt bijis tas, ka viņš
bērnību pavadījis pārticībā, un no tā arī viņa dzeja bieži ir tik “saulaina”.
Rainis jau bērnībā bija piedzīvojis pazemojumus, vienīgi ne uz savas ādas, bet
tas netraucē viņam tos izjust tikpat stipri, kā tos izjūt pazemotais. Viņš jau
bērnībā jutis līdzi zemniekiem, kurus pazemoja muižnieki, likdami tiem iet
klaušu darbos. Es domāju, ka šeit jau iezīmējas Raiņa politiskā nostāja, lai
cilvēku starpā būtu vienlīdzība, lai kāda noteikta cilvēku daļa neuzmestos
citiem par kungiem. Tieši sociāldemokrātiem ir raksturīga ideja, lai cilvēkiem
būtu vienādas tiesības, lai katrs, kuram ir gribasspēks, varētu kaut ko
sasniegt dzīvē, lai katrs būtu kungs pats sev. Tas saskatāms arī viņa dzejoļos
kā piemēram dzejolī “Pats”:
Priekš
citiem darbodamies attīsti
Pats
savus spēkus negurstošā karā,
Un
mūžīgs darba lauks būs tavā varā,
Un
mūžam jaunots spēks un ieroči.
Bet
sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas,
sevi projām sviežot laimīgi,
Un tevi
spļaus un samīs tevi barā.
Pats
cīnies, palīdz, domā, strādā
Pats esi kungs, pats laimei
durvis ver.
Rainis dod cilvēkiem pamācību, ka,
neskatoties ne uz ko, viņiem vienmēr jādomā arī pašiem par sevi, bet nedrīkst
aizmirst savus līdzcilvēkus. Laikā, kad Rainis dzīvoja, latviešu tauta nebija
izglītota, jo latviešiem nebija īpašu tiesību, viņi nebija turīgi un viņiem
nebija iespēja apmeklēt labas skolas. Jāņa Raiņa tēvs Krišjānis bija spējis
izrauties no muižnieku jūga, un Jānis saprata, kāda laba izdevība viņam ir
dota, lai palīdzētu citiem postā nonākušajiem latviešiem. Es uzskatu, ka savas
dzīves laikā viņš šo palīdzību ir sniedzis pāri pārēm. Latvieši pēc dabas bija
un zināmā mērā arī tagad ir pakļāvīga tauta, un man šķiet, ka vismaz senos
laikos tas bija saistīts ar latviešu zemo izglītības līmeni. Rainis, ieguvis
labu izglītību, saprata, ka varētu viņus uzmundrināt, ko viņš arī darīja ar
savu dzejoļu palīdzību.
Īpašu vietu Raiņa kā dzejnieka
veidošanās gaitā ieņem dabaszinību studijas, sevišķi astronomija, kas saistās
ar lielo filozofisko jautājumu apjēgsmi – Visuma izcelšanos, uzbūvi, attīstību.
Jo “šajā Visumā tad nu matērija jeb viela un gars, un dvēsele ir vienoti,
Visums ir pats savs pirmcēlonis, pats savas sekas, savs gars, sava seja... Mēs
tātad nepieņemam mūžīgo mieru, nemainību, bet pastāvīgo kustību un pārvērtību.”
(Dienasgrāmata, 1883). Rainis ar to saprot, ka “Cilvēka tieksme un mērķis tātad
ir brīvprātīgi, nepiespiesti ar savu spēku piepalīdzēt šai attīstībai”. Rainis
norāda, ka katram cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar dabu. Dabu nevar pakļaut.
Cilvēks pārvērtīsies līdz ar dabu, daba liks viņam mainīties. Sava dzejnieka
talanta attīstības sākumā savas topošās mākslas sistēmu viņš no sākta gala
veido uz lielo filozofisko saikņu izpēti: Daba –
Personība – Sabiedrība, kur pašā centrā ir personība. Rainis pats
saka: “Ar to vēl nepietiek, ka mēs cīnāmies par politiskas un saimnieciskas
iekārtas pārgrozību vien un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā
dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsele nesekmēs pārvērsties ij ārējai
iekārtai”. Ar šo Rainis norāda uz to, ka bez cilvēku izglītošanas un viņu
palīdzības Latvijas valsts nevarēs uzplaukt. Tas ir viens no viņa galvenajiem
dzīves mērķiem – izglītot citus, lai sekotu vispārēja attīstība.
Rainis daudz ir pašizglītojies, daudz
gudrību smēlies no Austrumiem. Viņš pats centās uzzināt pēc iespējas vairāk,
lai spētu palīdzēt savai tautai arī tad, kad Latvija bija atguvusi savu
neatkarību un nu katram bija jārūpējas par sevi. Nu vairs nebija neviena, kas
visu noteiktu no “augšas”. Nozīmīgi ir arī tas, ka Rainis, būdams politiķis,
darbojās arī kā izglītības ministrs, kas norāda arī uz to, kas tiešām viņam
rūpēja. Viņa laikā tika celtas daudzas skolas, notika ievērojama izglītības
sistēmas attīstība.
Es uzskatu, ka Rainis tiešām ir
ieguldījis lielu artavu latviešu tautas attīstībā gan kā rakstnieks, gan kā
zinošs politiķis. Viņa piemiņu mums vajadzētu glabāt tik ilgi, cik pastāv
latviešu tauta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru