Raiņa aforismi. 2

Raiņa aforismi.

Pētījuma autore- Anita Leinerte - Neilande,

LU Filoloģijas fakultātes 2. kursa studente.

Rainis, ko literatūrā pazīstam vairāk kā dzejnieku un dramaturgu, arī prozā radījis nozīmīgas vērtības. Galvenokārt te jārunā par aforismiem, kuriem, kā īpašas izteiksmes veidam un filozofiskās prozas formai, Rainis sāk pievērsties emigrācijas laikā, un interese par tiem neatslābst līdz pat mūža beigām. Par to liecina viņa atstātās piezīmes un dienasgrāmatas. Raiņa arhīvā aforismu skaits sniedzas pāri pieciem simtiem. Īsos teicienos Rainis centies atsegt savu pasaules uzskatu. Tiem ir liela nozīme arī viņa personības atklāsē.

"Aforisms - vispārināts atzinums vai spriedums, kas izteikts lakoniskā formā. Aforisms ir patstāvīgs literatūras žanrs, rakstīts gan prozā, gan saistītā valodā." Konkrēts, atjautīgs, lakonisks un spilgts domāšanas veids Rainim vērojams jau kopš jaunības. Par to liecina viņa darbi.

Autora izteiktos aforismus pavada stipra emocionalitāte. Rainis pats to salīdzina ar zibeni, kas pēkšņi apgaismo pasauli. Tā ir viena no viņa stilam raksturīgākajām īpašībām visos žanros.

Aforismiem, tāpat kā visai Raiņa daiļradei, cauri vijas ziedošanās lielas idejas labā, humānisma uzvara pār zvēriskumu, skaidrā un daiļā pārākums pār zemisko. Tāpēc arī, laikam, Raiņa māksla veldzējusi dažādu laikmetu ļaudis.

Raiņa aforismu cilvēks ir visuma daļa, kas iet no tagadnes uz nākotni. Autors vieš cerību, ka cilvēku, tautu un pat cilvēci vēl var veidot labāku nekā tā ir.

Pagaidām visplašākais pētījums par Raiņ domu graudiem pieder Antonam Birkertam, kurš pēc to autora nāves sakārto aforismus krājumā "Kalnā kāpājs", kas iznāk 1940. gadā. Priekšvārdā A. Birkerts atklāj savu pētījumu rezultātuspar aforismu mērķi, tematiem, radīšanu, formu un stilu.

Par Raiņa aforismiem rakstījis arī A. Vilsons rakstā "Lielas domas tālam ceļam" laikrakstā "Cīņa" 1979. g. 16. septembrī. Autors salīdzinājis Raiņa domu graudus ar R. Kaudzītes, E. Veidenbauma un latviešu folkloras paustajām domām.

Galvenokārt B. Gudriķe 1962.g. Nr. 10. "Jaunajās grāmatas" rakstījusi par Raiņa aforismiem, pieminot 1940. gadā un 1962. gadā iznākušos krājumus. Autore piemin, ka 1962. gada izdevumā izmantots cits sakārtojuma princips, salīdzinot ar aforistiska rakstura atziņām no Raiņa lugām, lekcijām un dažādiem rakstiem.

Vēl īss Raiņa aforismu vērtējums atrodams Saulcerītes Vieses rakstā "Skolotāju avīzes" 1986.g. Nr.36. Savos darbos Rainis vienmēr izsvēris ētiski pilnīgu cilvēku. Viņš grib veidot jauna tipa personību - jūtīgu, gudru un taisnigu pret citiem un sevi. Jānāk jaunam laikam, jo "tā pasaule, kurā nav vietas daiļam, labam, patiesam, nevar dzīvot - tai jāgrimst". To veidot palīdzēs "ētika - cilvēku tikumiskās rīcības normu sistēma, viņu pienākumi pret sabiedrību, savu tautu, šķiru, ģimeniun savstarpējie pienākumi".Ētika atbild ne tikai uz jautājumu, kādi cilvēki ir, bet arī - kādiem tiem jābūt.

Rainis cenšas īstenot ētikas uzdevumu, tas ir, palīdzēt cilvēkam kļūt cilvēces cienīgam pārstāvim, bet cilvēcei neaizmirst dzīvo, doajošo, jūtīgo cilvēku, kurš ne vienmēr spējīgs attīstīt visas savas potences.

Tā kā arī mūsdienās ētisko vērtību kopšana ir aktuāla, pievērsīšos tieši to atklājumam Raiņa aforismos. Apskatīšu arī aforismu formu, stilu, kā arī Raiņa valodas novatorismu tajos.

Ētikas vērtības Raiņa aforismos:

1. "Kalnā kāpējs".

Katrs cilvēks ir "Kalnā kāpējs", ja viņš attīstās, cīnās un meklē sevi. Cits to dara aktīvāk, cits ne. Rainis pieder pie pirmajiem, jo visu savu dzīvi bija pakļāvis apzinātam sevis pilnveidošanas darbam,nepārtrauktai garīgai attīstībai. autors norāda, ka aforismi rakstīti citiem, bet domāti arī pašam, meklējot sevi.

Vispirms rainis "Kalnā kāpējam" iesaka paceltie pāri naidam. Lai cilvēks būtu augstāks par tiem, kas viņu nīst, viņam jābūt labam. Sākumā indivīds ir mazs, salīdzinot ar to, kas jau liels. Tomēr, tāpat kā Prometejam un mēnesim, arī tam pienāks spožuma un ievērības laiks, ja ko sasniegs. Tāpēc, ja cilvēks jūtas pietiekami stiprs, Rainis liek viņam izkalt "dzelzs dēlu" tā varētu būt doma par izvirzāmo mērķi, izliet sev jaunas "sudraba acis" - visu skatīt jaunā gaismā, "izrakt no kalna princesi zelta matiem" - gūt atziņas, kaut ko sasniegt, "izrakt aku ar zelta ūdeni"- atrast dzīvē piepildījumu, kas veldzēs. Rainis iesaka izbaudīt dzīvi, "cēlās dzīves jītas un augstās domas, miesas siltumu, kopību ar draugu, augstāko kopību ar masu, ar sevi pašu, visas pasaules ritumu sakarā" - tomēr autors liek saprast, ka tie ir tikai līdzekļi ceļam uz mērķi. Rainis pamāca cilvēkam atmest visas veltās cerības, ilgas, rūpes pagātnē un iet uz mieru un darbu. Rainis tic jaunajiem laikiem un iesaka arī citiem gaidīt vai cīnīties, kaut arī par vislabāko autors atzīst strādāšanu. Ar laiku visas jūtas un uzskati pārmainās. Tāpēc Rainis iesaka neapstāties, ja kāds mērķis jau sasniegts. Laimīgs ir tas "Kalnā kāpējs", kas visu laiku iet uz priekšu. Tikai "caur cīņu laimi gūst". Šis Raiņa aforisms ir folklorizējies dažādās tā formās. Cīņā cilvēks izaug. Tikai Rainis neiesaka cīnīties ar vājāko, jo tad nav cīņas spara. L:abāk ir nogaidīt, jo šāda cīņa dara tikai kaunu. Ja cīņa ir neizbēgama, tikai cīnīties, graut - tas pats par sevi nav nekas, vajag arī ko jaunu uzcelt. Runājot par cīņu, nonākam pie varoņa - pārcilvēka, kurš ir neprātīgs un veic to, ko citi nespēj. Rainis raksta, ka "varonis, paceldamies pāri masai, iziedams cīņā ar laikmetu, ceļ un veido arī masu, audzē uz apgarotu, gudru varonību." Uz šādu varoņa - pārcilvēka nosaukumu varētu pretendēt Raiņa Spīdolas un Lāčplēša apvienojums lugā "Uguns un nakts".

Rainis atzīst, ka, lai kaut ko izdarītu, ir vajadzīga ne tikai griba, bet arī dūša, jo "griba tad tik pilnīga, kad iet uz dzīvību un nāvi." Pelēkās ikdienas nav nevienam, kam ir varōņa dvēsele un mērķis. Rainis tic, ka nākotnē katrs būs pārcilvēks.

"Kalnā kāpējs" ir darboties un cīnīties gribošs cilvēks, kurš savā būtībā ir labs un drosmīgs. Nākotnes cilvēks ir pārcilvēks, kura centieniem pārveidot pasauli Rainis tic.

2. Labs un ļauns.

Mēs tiecamies pēc labā un vairamies no ļaunā, jo sāpes un bēdas cilvēka dzīvē ienes negatīvo, bet labs cilvēks ir ideāls. Tomēr ideāls nekad nesaskan ar īstenību, jo tas ir pilnība, kurai varam tikai tuvoties.

Rainis izvirza vairākus ideālus, kas varētu palīdzēt cilvēkam veidot labāku dzīvi. Piemēram, tikai topot pilnīgs un ienākotie kā auglis, indivīds var iegūt otru jaunību un mieru. Cilvēkam vajag rādīties arī garīgi, ne tikai miesīgi. Pilnība būs tad, kad cilvēks varēs domāt vienlaicīgi daudzas domas. Kā vienu no dzīves pozitīvajām parādībām autors izvirza arī sapni, jo tajā spējam piepildīt visu. Tomēr visas lietas ir pārejošas - tās vajadzētu vērtēt augstāk. Labais ātri zūd, tāpat kā ļaunais. Tāpēc labo vajag izjust jo dziļi, tad nevēlamajam varēs tikt vieglāk pāri.

Rainis uzskata, ka civēku labāku vērtīs pamācīšana un piedošana, nevis nosodījums. Citam ļaunu darīt rakstnieks neiesaka, jo tas atmiņā spēs vairāk nekā ļaunums, kas pašam nodarīts. Ideāli, pēc raiņa domām, ir būt godīgam pret sevi, gan citiem.

Krietns cilvēks ir tik drošs, cik viņa pārliecība, bet nekrietnais vienmēr ir drošs. Tomēr Rainis savos aforismos atzīst, ka bieži vien mūsu pārliecība veidojas, balstoties uz materiālo labumu. Tāpēc grūti ir pateikt, kurš ir labs un kurš ļauns. Ja daudzi teiks par tevi labu, bet viens sliktu, tad citi ticēs tam vienam,kā, piemēram, Oļiņietei, runājot par Lienu romānā "Mērnieku laiki", kura autori ir brāļi Kaudzītes. Rainis liek ņemt vērā, ka labu cilvēku pasaulē ir mazāk nekā ļaunu - pirmos viņš salīdzina ar raugu, bet otros ar miltiem maizē.

Bēdas palēnina dzīves ritumu, bet, pēc Raiņa domām, tikai tā var iepazīt pasauli un sevi pašu. Rainis pārliecina, ka cilvēkam nav mēžīgi jācieš, jo ar smaidu var pārvarēt gan bēdu sūrumu, gan ienaidnieka dzēlumu, gan paša ļaunumu. Autors raksta:"Ja tu spēsi pasmaidīt par pasauli,tad viņa smaidīs tav pretī." Ðis aforisms ir folklorizējies. Jāspēj smieties arī par zūdošu pasauli, jo tad atvērsies cita.

Lai sasniegtu mēķi, Rainis iesaka savienot skarbumu ar maigumu, nenomācot otro, jo tā ir dārga manta.

Tuvojoties labajam, ideālajam, mums jātop garīgi pilnīgiem, jāvērš citi labāki, piedodot un pārmācot. Jāprot pasmaidīt par neveiksmēm - tad viss, pēc Raiņa domām taps nevainojams un gaišs.

3. Mīla. Draudzība.

Mīla ir nesaprotama un noslēpumaina. Mīlot ciolvēks kļūst bagātāks, viņš aug un attīstās.

Īsta mīla tikai dod un pretī neprasa neko, ja prasa, tad tā jau ir patmīla. Turpretī draudzībai jau ir vajadzīga sapratne, kuru tā dod arī citiem.

Mīlestība, pēc raiņa domām, ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt nedz citus, nedz pašam sevi.

Mīla ir noslēpums un dievība. Rainis piebilst, ka no mīlestības un saules "iesākas kultūra kā rūpes par cilvēku labklāji"

Runājot par mīlu, jāpiemin arī vīrietis un sieviete. Raiņa aforismos spēcīgi iezīmējas sievietes emancipācijas problēma. Raiņa Maija lugā "Mīla stiprāka par nāvi" saka: "Viņa (sieviete) grib, lai to tura par cilvēku un ciena. Viņa negrib, lai to tura par īpašumu." Rakstnieks pareizi piebilst, ka literatūra ir pilna ar piemēriem, kuri apliecina, ka sieviete vīrietim ir īpašums gan kā sieva, gan kā mīļākā, gan kā māte. Sieviete ir "no pašas dabas likta altruisma, citmīlas, laba nesēja- kā māte", nevis ļaunā sākums. Autors tic, ka latviešu sieviete mainīsies un izglābs pasauli nākotnē. Varbūt šajā sakarā vajadzētu pievērst uzmanību aforismiem, kuros Rainis cilvēku nosauc par "nāvējošu kustoni", kurš uzskata, ka tam, ko tas mīl, jābūt viņa īpašumam. Rainis nosoda šādus indivīdus un ar Maijas palīdzību saka:"Man tik žēl , ka visi viņu (putniņu) grib ķert un iesprostot un priekš sevis turēt.Vai tad putniņam nav savas dzīvībiņas?" Vai sievieti nevarētu pielīdzināt putnam? Rainis cer, ka cilvēki pāries no naida un nāves pārliecības uz dzīvības principiem dvēselē un darbībā, jo īpašumā un ieslodzījumā nonākušais nīkuļo.

Cilvēku mīla, tāpat kā saule, spēj dot, un tā pati top siltāka. Patmīlas viena otru iznīcina, bet citmīlas aug. Rainis raksta, ka "uz šo egoisma un altruisma būtības sajēgu dibinājas nākotnes proresa ticība".Mīla, pēc Raiņa domām, ir bagātāka nekā patmīla,jo,ja viņš kādu mīl,tam ir vajadzīga visa pasaule, lai otram to doto.

Rainis aforismos raksta, ka draudzība prasa sev sapratni un dod to arī otram, bet mīla "nekādu dāvanu neņem un atdod visu, visu..."

Mīlestība ir noslēpumaina. Tā nebalstās uz egoismu, bet atdod visu.

4. Patība, dzīve un darbs.

Dzīve ir cīņa, kurā laime ienāk un atkal aiziet. Tāpēc, pēc Raiņa domām, vajadzētu spēt sajūsmināties, jo tad cilvēks dzīvo citādā gaisotnē nekā visa apkārtējā pasaule. Ar citiem viņam ir kopēja tauta, pārliecība, ideāli, mīla, bet tiem tie ir tikai jēdzīeni, šim indivīdam tā ir dzīve. Laimīgs un apmierināts ir tikai nedarbīgais. Cerēt Rainis iesaka uz sevi, nevis uz laimi, jo tā ir pašā cilvēkā un tiek tikai apaugļota no āras. Katram vajadzētu mācīties būt laimīgam un nejust sāpes. Rakstnieks saka, ka "āra un āras triecieni ir tavs materiāls, no kā tev jārada sevi un āre. Viss dots tavā rokā, esi laimīgs."

Rainis savā dzīvē, liekas, pieturējiese pie sava aforisma:"Sevi attīstīt darbā priekš citiem, - te viss likums un instrukcija." Viņš ir ideālists, kurš grib citu, augstāku laiku un meklē ceļu uz to, par vienu no mērķiem izvirzot negatīvo īpašību izskaušanu cilvēkos.