Pētījuma
autore - Anete Soboļeva
3.
kursa studente.
Vārds
ir saikne, kas saista apkārtējā vidē reāli eksisējošās lietas,
parādības
un to pazīmes ar nojēgumu par tām cilvēka smadzenēs apziņā.
Dzirdot,
piemēram vārdu "puķe" katrs savā iztēlē vispirms redz ziedošu
lakstaugu,
bet vārds "akmens" asociējas ar cietu, ūdenī nešķīstoša ieža
gabalu.
Konkrētas reālijas tiek nosauktas konkrētos vārdos, taču cilvēka
dzīvē
un pasaulē eksistē arī abstraktas lietas, kuras var nosaukt tikai
attieksmē
pret citām, salīdzinot ar tām - ,piemēram, cilvēka jūtas un
pārdzīvojumi,
ētikas un estētikas vērtības u.c. parādības, kurām nav
konkrēta
materiālā ietērpa. Lai apzīmētu šādas abstrakcijas, valodā izmanto
vārda
nozīmes (satura) pārnesumu jeb metaforu, t.i., uz parādību līdzības
pamata
vienu nosauc ar otru, piemēram, "vējš rūc" (341.lpp.), dabā
dzirdamās,
vēju radītās skaņas pielīdzinātas dzīvnieku rūkšanai.
Metaforizācijas
process cilvēku valodā ienāk līdz ar mitaloģiskās pasaules
uzskata
veidošnās posmu cilvēces attīstības vēsturē. Cilvēkam vajadzēja
nosaukt
lietas un parādības, kurām vēl nosaukuma nebija, un veidot arī
valodeas
apliecinājumu senajam pasaules iekārtas priekšstatam, nosaukt vārdā
un
raksturot dievus, kuri radījuši un pārvalda pasauli un lemj arī cilvēka
likteni.
Cilvēvēks savā apziņā dievus atropomorfizēja, iedomājās sev
līdzīgus,
piem., ".. Dievs ar Velnu manu dvēseli tirgo..." (434.lpp.) Šī
metafora
norāda ne tikai uz to, ka Dievs un Velns ir ārēji līdzīgi cilvēkam,
bet
norāda arī, ka viņi tirgojas, tātad vispār rīkojas un dzīvi līdzīgi
cilvēkiem.
Interasinti, ka metafora valodā nepaliek sastingusi, bet
attīstās,
šajā gadījuma gluži paradoksālā veidā - bieži lietota metafora
palēnām
"mirst", t.i., pārvēršas par vārda vienu no tiešajām nozīmēm. šajā
procesā
izšķir trīs līmeņus: 1. vispirms ir vārda metaforisks lietojums jeb
individuāla
metafora - pirmo reizi attiecina valodā esošu vārdu uz
kāduparādību
vai priekšmetu uz līdzības pamata, šāds salīdzinājums ir
tēlains;
tas visspilgtāk izpaužas daiļliteratūrā, īpaši dzejā, piem.,
"dzeltena
samta pienene" (414.lpp.) , metafora, kurā vārds samts lietots
pārnestā
nozīmē, lai norādītu, ka pienenes zieds ir maigs un mīksts kā samta
audums;
2. ja konkrētās valodas runātāji jauno metaforu savā apziņā iekļauj
un
valodā lieto, saglabājot vārda nozīmes tēlaino pārnesumu no vienas
parādības
uz otru, tad izveidojas valodas metafora jeb vārda pārnestā
nozīme,
piem., "zeltainā pienene" (414.lpp.) , vārds "zeltains"
apzīmē koši
dzeltenu
krāsu. Valodas tradīcijā raksturīgi, ka vārdu "zeltains" attiecina
uz
dzelteniem priekšmtiem vispār (zeltaina saule, zeltainas smiltis u.c.) ;
3.
valodai attīstoties valodas metafora zaudē tēlainību, valodas runātāju
apziņā
zūd asociācijas starp abām, sākotnēji savstarpēji salīdzinātajām
parādībām,
un kļūst par vienu no vārda tiešajām nozīmēm. To sauc par mirušu
metaforu,
piem., "balta māmuļa" (337.lpp.) vārds "balts" lietots
nozīmē
sirms,
kas ir viena no vārda tiešajām nozīmēm. Atšķirībā no metaforu
lietojuma
valodas attīstības procesā, kur metaforizācija galvenokārt tiek
lietota
jaunu reāliju un abstrakciju nosaukšanai, daiļliteratūrā, īpaši
dzejā,
metaforas būtība ir sarežģītāka, daudzdimensionāla. To pašos pamatos
nosaka
daiļliteratūras mērķis - panāk jaunu un iespējami bagātāku lasītāja
emocionālo
pārdzīvojumu, attīstos viņa iztēli, fantāziju un domāšanu.
Metafora
rada vienlaikus divas asociācijas cilvēka apziņā, kuras savstarpēji
iedarbojoties
veido kaut ko pavisam jaunu, pie kam katra lasītāja iztēle ir
savādāka,
līdz ar to arī atšķirīgs emocionālais pārdzīvojums un izpratne,
piem.,
veidojas priekšstati par saticības un bezkonfliktu stāvokli un kaut
ko
tādu, kam piemīt nepatīkama smaka, abām asociācijām savstarpēji
pārklājoties
veidojas atzinums, ka smirdošs, sabojājies miers varētu būt
stāvoklis,
kad nenotiek attīstība, viss liekas apstājies, valda vienaldzība.
Rodas
sajūtas, kuras grūti raksturot konkrētiem vārdiem, tās var tikai
emocionāli
apjaust. Līdz ar to šeit parādās arī dzejas valodai raksturīgā un
nozīmīgā
opozīcija izsakāms - neizsakāms,kuru izvirzijis S.Markus,
salīdzinot
ikdienas un poēzijas valodu. Viena no dzejas valodas īpatnībām ir
valodas
zīmjuvārdu jeb sēmu brīvā kombinēšanas iespēja, tādejādi savienojot,
citādi
realitātē nesavienojamas lietas, kuru savstarpējās attieksmes
izskaidro
tikai konkrētā dzejoļa konteksts, piem., "Grūti ir runāt caur
ceriņiem
- ceriņu naktīs vārdi sadeg un paliek sirdī viņu pelni." (417.lpp.)
vārds
"ceriņu" apzīmē karstu, tvanīgu, rūgta aromāta pilnu nakti, bet
"ceriņu
nakts" kopumā emocionālu stāvokli, kad grūti runāt, tāpēc varbūt
labāk
ieklausīties otrā cilvēkā, censties saprast. Tikai izlasot pilnībā
visu
dzejoli var emocionāli uztvert tajā ietverto domu un jūtu tēlojumu.
Pievēršoties
konkrēti Im.Ziedoņa krājumam "Kā svece deg", tajā var izdalīt
vairākas
galvenās pamatlīnijas, uz kurām balstoties dzejnieks veido
metaforiskos
vārdu nozīmes pārnesumus. 1. Im.Ziedonis izmanto latviešu
folkloras
tēlus un nacionālās domāšanas īpatnības vispār, radot latvietim
vien
skaidri saprotamu, dziļi simbolisku dzeju ( viena no metaforizācijas
īpatnībām
ir tā, ka parādības dažādās valodās tiek saistītas dažādi,
balstoties
uz konkrētās valodas un tās runātāju domāšanas īpatnībām.),
piem., "Es nācu caur mežu un domāju: - Un ja nu
mani patiešām skars Kā
mātes
roka tas ziedošais, Tas baltais ābeles zars! -
Pie bumbieres baltās,
pie
ābeles baltās Es savus ceļus loku. Lai svēta mani un paceļ pār mani Tā
savu
balto roku." (337.lpp.) Latviešu folklorā ābele ir mātes simbols, tādēļ
tūlīt
skaidra un saprotama ir mātes funkciju piedēvēšana ābelei, lai tā
svētītu
cilvēku viņa turpmākajā dzīves ceļā, pie kam ābele zied baltiem
ziediem,
jo māmuļa ir sirma, veca, gudra, ar lielu dzīves pieredzi. "Bet
kaut
kas blāv, Vēl kaut kas gaiši blāv. Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.
Bet
priekšā lielais debess tirgus stāv, Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles
tirgo."
(434.lpp.) Dzejolī izmantots latviešu folkloras priekšstats par
Dieva,
velna un cilvēka attiecībām, jūtama arī kristietības ietekme: debess
tirgus
apzīmē pastaro tiesu, kurā tiks nolmts par cilvēka mūža gaišumu un
vērtību.
Cilvēka dvēsele un mūžs salīdzināts ar sveces liesmu un degšanas
spožo
mirkli. Šāda metafora ļauj izsekot un iztēlē priekšstatīt visu cilvēka
mūža
gājumu. 2. Interesanti un savdabīgi Im. Ziedoņa metaforizācijas procesā
izmanto
latviešu tautas sakāmvārdus, ticējumus un frazeoloģismus. "Drīz upēm
skaidru
ledu acīs liks. Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs. Bet
grūtākās
mums būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs."
(325.lpp.)
Dzejolis, manuprāt, ļauj runāt "par dzejas komplekso izpratni,
t.i.,
satura apzināšanos tikai visa dzejoļa līmenī, kas izslēdz tā
sadalīšanos
komponentos un katra atsevišķa komonenta interpretāciju."
(A.Oragvelidze).
Dzejolis balstās uz latviešu tautas ticējumu, kurā autors
tēlaini
raksturo pašu tumšako gadalaiku - rudens beigas, kad ražas
krāsainība
un dzīvesprieks (baltie gulbji) ir izdzīvots, bet ziema ar savu
balto,
tīro sniegu vēl nav atnākusi. Dzejoļa saturu var interpretēt arī, kā
cilvēka
dvēseles vistumšāko brīžu - bezcerības un depresijas - tēlojumu, kad
cerības
- baltie gulbji un sniegs - ir pazuduši. Savdabīgi Im. Ziedonis
interpretē
latviešu tautas frazeoloģismu "runāt caur puķēm", t.i., runāt
aplinkus,
izvēršot ļoti plašu jūtu gammu. "Tā bija skaista vasara. Mēs
runājām
tikai caur puķēm. (..) Tad mās runājām caur nātrēm. (..) Es saku:
Drīz
būs leduspuķes. Caur tām es nerunāšu -
ne vārda". (417.lpp.) Arī šeit,
lasot
dzejoli tikai kopumā, var uztvert, ka autors pats, runājot caur puķēm,
atklāj
cilvēku savsarpējo attiecību dažādos posmus no iepazīšanās noslēpuma
līdz
vienaldzības aukstumam, izmantojot puķu krāsu, smaržu ārējo izskatu.
Piem.,
nātres savu aso dzelkšņu dēļ simbolizē strīdus un nesaskaņas, bet
leduspuķes
izsaro aukstumu un sastingumu gan dabā, gan cilvēku attiecībās.
3.
Im.Ziedoņa dzejā metaforas pamatā ļoti bieži tiek lietota
personifikācija,
personificējot nedzīvas būtnes, dabas parādības un
priekšmetus,
tēlot cilvēku savstarpējās un cilvēka un sabiedrības
attiecības.
"Nekā tur nevar padarīt, Līdz debesmalai medus spīd." Un
pārgurusi
bite krīt Un tieši medū krīt." (428.lpp.) Bite ir viena no
čaklākajām
radībiņām zemes virsū, srādīguma simbols, tādēļ gluži dabiski, ka
viņa
no darba, tāpat kā cilvēks var pagurt. Ar milzīgo medus daudzumu,
manuprāt,
ir norādīt uz nekad nebeidzamajiem, nepadarāmajiem darbiem ("Cik
ziedu
daudz, cik bišu maz"), kurus darot paiet viss cilvēka mūžs. Pilns
mīlestības
jausmu ir dzejolis: "Vakars kā pašnāvība, Mēness kā pašnāvnieks
Iznācis
debess klajumā Viens un lieks. Zvaigzne kā maza muļķe Tālumā raud.
Vai
tā var mēnesim kaut ko Neatļaut?" (404.lpp.) Mēness un zvaigzne attēlo
divu
vientuļu cilvēku izjūtas. Divi cilvēki reizē var atrasties gluži tuvu
viens
otram, bet emocionāli justies tik tālu viens no otra kā kosmiskie
ķermeņi
izplatījumā. Taču zemapziņā katrs ilgojas pēc otra cilvēka tuvuma.
Zvaigzne
raud ilgodamās pēc mēness, kurš arī ir vientuļš un jūtas lieks. 4.
Im.
Ziedonis, izmantojot lauku sadzīves reālijas, tēlo cilvēka domas,
izjūtas
un dzīvi pilsētā. "Bulvārī skaļā, kur mašīnu dimdā Izpūtējs benzīnu
dziesmu
dzied, Sprogains un jauns starp mašīnu rindām Auns pretī mašīnu
straumei
iet." (423.lpp.) Dzejolī spilgti izpaužas opozīcija daba - pilsēta
un
cilvēks - sabiedrība. Auns, sprogains un riteņu ragiem, stāv Rīgas
"visdzīvākā"
iela kā daba, dabiskums, dzīvības noslēpums pret auksto mašīnu
plūsmu,
tātad pret vienaldzību cilvēku sirdīs, pret vienvirziena pasauli,
kurā
ne tikai brauc, bet arī domā un darbojas vienā virzienā, un tādu aunu,
neparastu,
interesantu, savādāk domājošu cilvēku ir ļoti maz. Aicinājums
šoferiem
nesabrauk aunu ir aicinājums sabiedrībai neizstumt no sava vidus
citādi
domājošos, atteikties no sterotipiska domāšanas veida, katram
cilvēkam
ir sava personības vienreizība ienest šai pasaulē kaut ko jaunu. 5.
Im.Ziedonis
savā dzejā īpatnēji un saistoši attēlo cilvēka jūtas un
emocionālos
pārdzīvojumus, tos pārvēršot realistiskās redzes gleznās,
izmantojot,
tā saukto, paradoksu dzejā. (Par paradoksu atzīstami neloģiski
vārdu
savienojumi, uz kuru pamata izveidojas tropi. Jēdziens par dzejas
paradoksiem
nav šķirams no jēdziena par dzejas komplekso izpratni.) "Redzi,
tu
esi ielenkta, Un brūk tavu Plecu un Acu,
un Dūru ciemati Liesmās un
oglēs.
Uz ko tu vēl ceri? Redzi, kā bēg tavs pulss, Panikā bēg tavs pulss
Atpakaļ
tevī, Sirds Troja, tu neuzvarētā!" (408. -409.lpp.) Cilvēka
emocionālās
un intīmās dzīves notikumi aplūkoti caur vēstures notikumu
prizmu.
Dzejolī redzamas arī metaforizācijas kā nosvītrotu transformācijas
pakāpju
sērijas (pēc Van Dijka) iezīmes, piem., Troja - sengrieķu pilsēta -
varonīga
-cīņās krīt pretinieku varā = uzvarēta, tāda pati ir sirds, kura
mīl.
Berlīne saistīta ar 2. pasaules karu, nacistu augstprātīgo iedomu
valdīt
pār pasauli, un atkal, vai tādas nevar būt sievietes acis, kuras
tiecas,
bet vēl pilnībā nepadodas savu jūtu varai. Dzejolis balstīts uz divu
it
kā nesavienojamu parādību - kara un mīlestības - salīdzinājumu. Dzejoli
vieno
kopīgs emocionālais stāvoklis, konteksts, kuru lasītājs saprot,
pamatojoties
uz savām zināšanām un pieredzi, izrauti ārpus konkrētā dzejoļa
šie
metaforiskie salīdzinājumi neliktos pieņemami un saprotami.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru