Novatorie aspekti Eduarda Virzas dejoļu krājumā “Biķeris” un pasaules uztverē.

Latvijas Universitātes

Filoloģijas fakultātes

3. kursa studentes

Dzidras Šķutes

referāts literatūras vēsturē

Novatorie aspekti Eduarda Virzas dejoļu krājumā “Biķeris” un pasaules uztverē.

Rīga, 1997

20. gadsimts latviešu literaturā ienes jaunas un interesantas dvesmas. Jāatzīst, ka ne visi lasītāji , literatūras kritiķi un cienītāji spēja pieņemt šo jauno pavērsienu literatūrā. No daudzu puses neredzētais un neparastais, respektīvi, jaunais tiek uztverts kā vulgārais un nepieklājīgi neķītrais. 20. gadsimta sākuma modernisms ar daudzajiem stilistiskajiem eksperimentiem izraisīja iebildumu un polemisku strīdu gūzmu, jo ne viss no meklētā un gribētâ realizējās mākslnieciskajā veiksmē.

Dzejā Edvarts Virza ienāk laikā, kad latviešu sabiedrības revolucionārās aktivitātes noplakušas, diezgan virspusēji sociāli orientētā dzejas tematika atvirzīta fonā. Jo sevišķi spilgti literatūrā izpaužas dekadences strāvojums. Dekadentiem kritiķi piepulcina arī E. Virzu, kura dzeju stilistiskajā virzībā varētu tuvināt Viktora Eglīša, Antona Austriņa, Kārļa Štrāla un citu dekadences pārstāvju rakstīšanas manierēm. 1906. gadā Virza jau ir iepazinies ar lielāko daļu tā laika rakstniekiem, mākslniekiem. No tēva mājām “Billītēm” viņš bieži brauc uz Rīgu klausīties Jēkabsona, Štrāla, Eglīša, Damberga un citu rakstnieku, dzejnieku un kritiķu runas un lekcijas. Saietos vērojama divejāda attieksme no E. Virzas puses - vai nu viņš uzmanīgi, sevī nogrimis, klausās citu runās, vai aktīvi piedalās debatēs, paužot visai interesantas un savdabīgas atziņas, kas citiem pirmajā brīdī liekas pavisam nepieņemamas. Lielie literatūras kritiķi un vērtētāji ir izbrīnīti par šo savdabīgo fenomenu. Šajā laikā dzejnieks daudz lasa krievu uv vācu simbolistu darbus un jaunāko dzeju. Liela nozīme Virzas dzejas attīstības ceļā piedēvējama V. Eglītim. Topošais talants, domājot par savu dzejnieka attīstību, secina, ka jaunajiem dzejniekiem no iepriekšējās dzejnieku paaudzes autoritātes spēj būt tikai Aspazija ar spontalitāti, dinamiskumu, erotismu un daļēji Rainis. Vēlāk gan šis uzskats mainās.

 E. Virzas azartiskums, ārējā un iekšējā dinamika vienlīdz vērsta gan uz ārpasauli, gan uz iekšieni, dvēseli. Ārēji impulsīvais cilvēks, ir tikpat dinamisks arī iekšēji. Tā rezultātā, straujās dabas  un jutekliskās sfēras impulsu vadīts, Virza rada dzeju. Dzejniekus, pēc dzejas radīšanas intensivitātes un  procesa ilguma veida dala divās daļās - tajā, kur dzeju rada spontāni un tādā grupā, kas dzejoli veido no maziem fragmentiem, kas vibrē dzejnieka apziņā un no tiem racionāli tiek veidots dzejolis. Virza pieder pie pirmās grupas dzejas pārstāvjiem. Dzeju viņš rada spējā sajūsmas, inspirācijas un iedvesmas uzplūdos. Pirmais iedvesmas uzplūds realizējas jau gatavā dzejolī. Ritot gadiem, Virza šos impulsīvi radušos ekspontus, nianses nojausmas atstājis otrajā plānā vai pat atmetis, lai racionāli papildinātu un uzlabotu tapušo dzeju.

 Edvarts Virza ar dzejoļu krājumu “Biķeris” (1908) un savu personību pietiekami spilgti izsaka laikmetu, kurā viņš dzīvo un atklāj savu daiļradi. Dzejoļu krājums “Biķeris” noder par 20. gadsimta sākuma atslēgu. Dzejoļu krājuma galvenais dominējošais elements ir subjektīvisms. “Biķeris” ir viens no spilgtākajiem latviešu simbolistiskās dzejas krājumiem. Šajā dzejoļu krājumā gan pats Virza, gan arī radītais dzejas tēls cik vien iespējams attālinās no ikdienas dzīves, reālās vides. Rodas sajūta, ka darbība notiek ne šajā pasaulē, bet gan drīzāk kādā sakrālā telpā. Telpa

gan tiek rotāta ar šīs pasaules atribūtiem un reālijām - kokiem, laukiem, mežiem, mājām, debesīm, puķēm. Taču tie ir izmantoti tikai kā atribūti, kā rīki, lai atspoguļotu Virzas dzejas pasauli. Virzas dzejā viņa iemīļotâ darbības vieta eksistē tikai simboliskā plāksnē.

“Dārzs, tāpat kā māja, kā lauks, ir dzejas varoņa vientulības, nedrošas, iznīcībai pakļautas telpas zīmes. Dārzs, pat ziedošs ir spokains, māja -

rēgaina, debesu klajs, tāpat kaā mežš, kā lauki, - baigi. Tā ir telpa, kurā, velti izeju meklēdams, maldās dzejas varonis, tas ir drausmīgs labirints. Tāpēc “Biķeris” pārpilns ar atkailinātu bezizejas dzeju.”*

“Pa dārzu gāju es. Man matos mira

No rozēm vaiņags, rudens staru dzelts,

Un, saules staros mirdzēdamis, bira

Pār mani lapu novītušais zelts.”

(“Rudens meldijas”)

Dzejoļu krājumā ietvertie simboli - uguns, mēness, nakts, migla, ziedi un citi - asociējas ar cilvēku kaisli, tuvības vēlēšanos, arī vientulību un iznīcību. Uguns saistībā ar sarkano, nakts - ar melno, migla - ar rēgaini bālo. Visas parādābas un tēli savstarpēji cieši saistīti vienā veselumā, kas kopumā attēlo Virzas iekšējo pasauli un viņa vēlēšanas. Virzas izvēlētie dzejas tēli lasītāju ieved sakrālā telpā, it kaā reālā, bet tajā pašā laikā nereālā pasaulē. Spokainie dārzi, mēnesnīca, brietošo vārpu un ziedu smaržu tvans cilvēku ieved it kā irreālā transā.

____________________________________________________________

* Edvarts Virza.Dievišķā gaismā.Rīga. Liesma.1991.//J. Kursīte. 8. lpp.

Krāsas “Biķerī” pārstāvētas četras - baltā, sarkanā, zelta un melnā. Baltais kā nevainības, tīrības un šķīstuma simbols, sarkanais kā erotikas un iekāres simbols, zelta kā iespaida, efektu atstājošais, fascinējošais, melnais kā iznīcības. Dominējošā tomēr ir sarkanā, kaisles un mīlas krāsa. Sarkanās krāsas gamma sākas ar maigu, gaiši sārtu līdz tumšai asinssarkanai krāsai. Tātad dzejoļu krājumā “Biķeris” nepārpotami dominē erotiskais elements, dzejnieka seksuālo dziņu atklāsme, kaisle un vēlēšanās pēc tuvības.

Kaisli un neprātbību raksturo arī smaržas - reibinošas, stipras un ilgi atmiņās paliekošas. (“Nakts dziesmas” - 3.)

Skaņu pasaulē E. Virzam ir vai nu skaļš vai arī kluss. Vai nu spokaini kliedzieni dārzā vai smacējošss klusums. Šādi dzejnieks personificējis dvēseles svārstības.

Visi šie elementi pakārtoti vienam tēlam - sievietei. Lai arī kādas domas mulsinātu un jauktu Virzas prātu, lai ko viņš nedomātu, galamērķis ir viens - sieviete. Kaila, pati iekāres pilna, silta un reibinoša.

“Ar miesu, segas neapklātu,

Tu tā kā asmins smalks un smails,

Un skauj un glaužas tevim klātu

Mans ķermens drebošs, karsts un kails.”

(“Ar miesu, segas neapklātu...”)

Patiesībā galvenais, ko E. Virza ar dzejoļa krājuma palīdzību gribējis pateikt, ir tas, cilvēka dzīvē valdošās ir jutekliskās dziņas un instinkti. Ne prāts, ne intelekts, ne gribasspēks cilvēku nespēj atturēt no miesiskajām baudām.

“Tik dzimuminstinkts manējs vergs un cars

Vēl dvēsles klajā, kas piln nāves briesmu,

No kura nobeigts citu jūsu kars, -

Spīd tumšarkanu, nedegošu liesmu.”

(“Necilvēks”)

Ar dzejoļu krājumu ”Biķeris” Edvarts Virza latviešu lirikā kā pirmais mūsu dzejnieks ievieš un konsekventi realizē to tradīciju, kas Rietumeiropas literatūras un tā saucamajās pagāniskajās ciltīs ir zināma un akrobēta jau sen. Tas ir tiešs, atklāts un gandrīz sakrāli apgarots cilvēks, kas atspogoļo jutekliskās dziņas.

Ar dzejoļu krājumu “Biķeris” Edvarts Virza latviešu literatūrā kā pirmais tik konsekventi  atklāj cilvēka dabas, esības divu pretpolu vienlaicīgu esamību

vienā un tai pašā indivīdā. Garīgais un miesīgais Virzas dzejā nav atšķelti, nepastāv izolēti, bet gan ambvivalentā saistībā.

Ja iepriekšējo paaudžu rakstnieki lielākoties dzīves traģēdiju, haotismu, disharmoniju un apokaliptisko iezīmi tiecās notušēt romantisma ilūzijās, tad “Biíerî” Virza atklâj un parâda indivîdu kâ haosa un iznîcîbas ðausmu pâròemtu.

Virza îpatnçji lieto paòçmienu - rindas beigâs nobeiguma pauze nesakrît ar domas loìisko pauzi. Instinktîvi izmanto domas parnesumu uz citu rindu bez pauzes.

Ciklizâcijas veidâ tiecas izpçtît un atklât esamîbas mistisko, konkrçti redzei un izjûtai nepieejamo. Pats raksturîgâkas cikls ir “Nakts dziesmas”.  Lîdzîgs Novalesa “Nakts himnai”. Ðî nakts tçma vispâr ir raksturîga 19. gadsimta kultûrai daþâdu tautu romantismâ.

Virza ar dzejoïu krâjuma “Biíeris” iznâkðanu saòçmis daudz nepelnîtu nopçlumu un apvainojumu. Taèu, manuprât, ðâda uzdrîkstçðanâs, kâdu izrâdîjis dzejnieks, bûtu tikai slavçjama. Ne katrs ir spçjîgs visai sabiedrîbai atklât savu iekðçjo pasauli tik tieði un nepastarpinâti, ne katrs uzdrîkstçsies atklât visiem savas erotiskâs fantâzijas. Pat mûsdienâs, kad pasludinâta visatïautîba. Ðoks un noraidoðâ attieksme liecina tikai pr to, ka tâ vçl nav tik izglîtota, attîstîjusies lîdz lîdz lîmenim, kâdu sasniedzis E. Virza, lasot krievu un Rietumeiropas dekadentu darbus.

LITERATÛRAS SARAKSTS

Edvarts Virza. Dieviðíâ gaismâ.// Biíeris. Rîga. Liesma. 1991.

Edvarts Virza. Dieviðíâ gaismâ.// J.Kursîte. Rîga.Liesma. 1991.

Edvarts Virza. Kopoti raksti.//Jâòa Lapiòa apcerçjums.1. sçjums. Rîga. 1935.

Inese Treimane. Latvieðu modernisma pirmsâkumi un Edvarta Virzas “Biíeris”.// Rîga. Karogs. 1994. Nr.6.

Vitolds Valeinis. Latvieðu lirika XX gadsimta sâkumâ (1900 - 1917). Rîga. Zinâtne. 1973.

Lekciju pieraksti no kursa “Edvarta Virzas daiïrade.”