Jēkabs Grīns

Jēkabs Grīns, kas rakstniecībā pazīstams vienīgi ar pseidonīmu Aleksandrs Grīns, dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta Ziedos. Viņš ir jaunākais dēls ģimenē, bet vēl viņam ir vecākais brālis - Jānis Grīns. Jēkabam ir arī dvīņu brālis Mārtiņš, kas nodzīvo tikai nedaudz vairāk par vienu gadu. Tā kā Jēkabs bija par Jāni piecus gadus jaunāks, tad viņš lielā mērā auga viens pats. Vēlāk Jēkabs par sevi teica: "Es esmu uzaudzis ar sevi un Bībeli". Jānis ir sarakstījis atmiņas par savu dzimtu, kur par savu brāli raksta: "Viņš klusu sēdēja pie mājas lieveņa zālē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu vai bērnu grāmatu nebija, urbās Skolas maizē vai Bībelē, tās atkārtodami pārlasīdams, viņš krāja materiālu dažam vēlākam literāram sacerējumam, ko rakstīja pastišā, atdarinot seno laiku valodu. Citreiz man likās, ka viņš izlasīto ilgi pārdomā, jo nebija kurp steigties; visādā ziņā viņš vairāk par mani apguva koncentrēšanās māku. Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, ko kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, "satecināt", kā viņš mīlēja sacīt." Jāpiebilst, ka Jānis (1890 - 1966) kļūst par vienu no izcilākajiem latviešu literatūras kritiķiem un redaktoriem, kā arī ir vairāku prozas un dzeju krājumu autors.

Vispirms A.Grīns mācās Muižgales pamatskolā. Viņš šajā skolā mācās no 1904.- 1906. gadam. Tad viņš iestājas Jēkabpils tirdzniecības skolā. Zēnam iznāk nemitīgi konflikti ar skolotājiem - visvairāk disciplīnas dēļ un 1910. gadā viņu izslēdz no skolas. Nekas neatliek, kā doties uz Rūjienas ģimnāziju pie vecākā brāļa, bet pēc gada uz Cēsīm, kuru viņš beidz 1914. gadā. Tur viņš beidz Millera jeb Zariņu Kārļa skolu. Tālākos plānus par Tērbatas Universitāti un medicīnas studijām pārtrauc 1. pasaules karš. Viņš iestājas Alekseja karaskolā Maskavā, kuru pēc dažu mēnešu apmācībām karodznieka dienesta pakāpē nosūta uz fronti1915. gadā. Viņš dien vairākās cariskās armijas daļās Galīcijā.

1916. gadā, kad nodibinās pirmie latviešu strēlnieku bataljoni, viņš panāk savu pārcelšanu uz šim jaunformētajām vienībām. Sākumā viņš ir rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam tiek ieskaitīts 4. Vidzemes bataljonā. Kādu laiku viņš atrodas frontē pie Smārdes, tad pie Olaines purviem.

Tieši frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu - gan ne oficiāli, jo pasē vārds netiek mainīts. Pēc tā laika paražas, bērni tika nosaukti krusttēva vārdā. Bet Grīniem ar krusttēviem nebija paveicies. Jānim tas ir mātes brālis - liels dzērājs, bet Jēkabam tas ir tēva brālis - galīgs neveiksminieks. Jēkabam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne savs vārds. Par leitnanta Grīna jauno "krusttēvu" kļūst viņa komandieris Aleksandrs Plesners. Rakstnieks šo notikumu ir aprakstījis kādā "Dvēseļu puteņa" otrās daļas epizodē.

Lielākās un asiņainākās cīņas viņu neskar, bet tomēr visu laiku viņš ir iekšā pašā karavīru dzīves mutulī. Tomēr viss šis laiks ir veidojis viņa personību, atstājis neizdzēšamas pēdas viņa dvēselē un apziņā, veidojis vērtību skalu, vīrišķības un varonības izpratni, licis tautas liktenim kļūt par vienu no galvenajām tēmām Aleksandra Grīna daiļradē.

1917. gada 20. jūlijā Grīnu smagi ievaino, operē Rīgā, bet evakuācijas laikā pārved uz Pēterpili. 1918. gada aprīlī viņu demobilizē no armijas, tāpēc viņš dodas uz Tērbatu studēt medicīnu, tomēr kara apstākļu dēļ viņš tomēr pārtrauc mācības. 1919. gada martā viņu mobilizē Sarkanā armija, bet tās atkāpšanās laikā dezertē no tās. Tad viņš nokļūst Bauskā pie vāciešiem un visbeidzot nokļūst Jelgavā Baloža brigādē un ar to ieiet Rīgā. Kādu laiku viņš armijas virspavēlnieka štābā vada kara cenzūru un ir laikraksta "Latvijas Kareivis" līdzredaktors. No armijas A. Grīns demobilizējas 1924. gadā kapteiņa dienesta pakāpē.

Pēc demobilizēšanās viņš strādā par darbvedi Aleksandra Augstuma slimnīcā, kā arī dažādās laikraksta redakcijās kā "Rīgas Ziņas", "Brīvā Tēvija", "Latvis". 1928. gadā, pametis žurnālista darbu, viņš ķeras pie milzīga darba "Pasaules vēsture", ko 25 burtnīcās publicē izdevniecība "Grāmatu draugs". tam seko 14 burtnīcu liels izdevums - "Kultūras un tikumu vēsture", tad "Zeme un tautas". Pēc tam A. Grīnam nākas atgriezties žurnālista darbā. 1933. gadā iestājas "Brīvās zemes" redakcijā. No 1935 - 1936. gadam ir arī jaunā laikraksta "Rīts" redaktors. Nodibinoties padomju varai 1940. gadā, tāpat kā daudzi citi Latvijas armijas virsnieki, A. Grīns tiek nosūtīts uz Liteni. Tur kopā ar pārējo 43. teritoriālo korpusu 1941.gada 14. jūnijā tiek apcietināts un deportēts uz Krieviju. Ir ziņas, ka viņš ir tiesāts un nošauts Astrahaņas apgabalā. Viņš ir miris 1941. gada 25. decembrī 46 gadu vecumā. Piederīgiem atsūtītajā oficiālajā izziņā ir ierakstīts tikai rakstnieka miršanas datums.

Aleksandrs Grīns pieskaitāms pie visražīgākajiem latviešu rakstniekiem. Tikai divdesmit radošā darba gados, A. Grīns ir publicējis vairāk nekā pussimtu stāstu un noveļu, daudzas literatūrkritiskas un publicistiskas apceres. A. Grīns sarakstījis arī vairākas lugas un biogrāfisko eseju krājumus "Varoņu grāmata", "Vadoņi un politiķi", "Trīs gadsimti un trīs vadoņi", "Kauju karalis Kārlis XII". Kādreiz populāra bijusi arī Grīna sarakstītā "Latvijas Vēsture skolām". Ar dažādiem pseidonīmiem Aleksandrs Grīns publicējis arī vairākus desmitus humora un satīras darbus. Taču pats nozīmīgākais ir A. Grīna romānista veikums - 7 romāni  - "Dvēseļu putenis", "Saderinātie", "Zemes atjaunotāji", "Nameja gredzens", "Trīs vanagi", "Tobago" un "Debesu ugunis".

"Nameja gredzens" ir Aleksandra Grīna pirmais romāns, kas periodikā pirmo reizi parādās 1929. gadā, bet grāmatā 1931. gadā. Krievu tulkojumā "Nameja gredzenu" publicē Rīgas laikraksts "Segodņa" 1936. gadā, un tūlīt pēc tam tas iznāk arī atsevišķā grāmatā. 1939. gadā "Nameja gredzenu" izdod lietuviešu valodā.

Šis romāns Aleksandram Grīnam jau ir tematiski raksturīgs. Nameja, Zemgales pēdējā valdnieka tēmu A. Grīns sāk risināt kopš savas pašas pirmās grāmatas - pret Tērvetes Nameju cīnās krustnesis Bertrams no Tionvilas ("Krustneša gaitas"), par Nameja pīšļu sadedzināšanu aiz bailēm, ka tam pieder burvju vara pār zemgaļiem, stāsta "Nameja atgriešanās". Un tad seko romāns "Nameja gredzens", kurā gan stāstīts par krietni vēlāku laika periodu - 17. gadsimta Kurzemi, Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi, tās ļaužu un arī valdnieku likteņiem 17. - 18. gs.

"Nameja gredzens" ir raksturīgs Aleksandra Grīna rakstības veidam - dēkains sižets ar pēkšņiem likteņa pavērsieniem, atšķirīga, ļoti dažāda darbības vide, sākot ar netīru ceļmalas krogu un vienkāršu latviešu zemnieku istabu līdz Kurzemes hercoga pilij Jelgavā un Polijas karaļa pilij Varšavā. Grīns stāsta arī par raganu sārtu Kalnamuižā, gan poļu karapulku cīņām moldāvu zemē pret valahiem un tatāriem, gan Moldāvijas grāfa Zamoiska dzīrēm, gan latviešu zemnieku mocīšanu Jelgavas pils pagrabos.

Romānā ir divas sižetiskās līnijas. Romāna galvenais varonis ir kņazs Gundars, kas poliskajā vidē no Skumanta kļuvis par Bogislavu. Viņa vectēvs būdams uz nāves gultas atsauc Skumantu pie sevis no Itālijas, lai nodotu tam ķēniņa Nameja testamentu. Skumants ir Nameju dzimtas pēdējā atvase - Nameja - "varenā karotāja un tautas sarga" - meitas Gunas un Tērvetes pils koklētāja Gundara - "sapņotāja un nevarības kareivja" - pēcnācējs. Skumanta divos vecākajos brāļi, kas bija gājuši bojā, ritējušas karotāja Nameja asinis, bet Skumantā arī "sapņotāja un dziesminieka Gundara svaidīgās un nepiepildāmu sapņu un dēku pilnās asinis". Vēlāk šis it sevišķi parādās jaunā kņaza Gundara attiecībās ar Sandomiras kņazieni Mariju, kad Bogislavs uz laiku pat aizmirst par Zemgales atbrīvošanu un krīt mīlestības varā. Nameja testamentā ir teikts: "Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais...". Skumants šo gredzenu atrod, kad saplīst kāda sena vāze - Skumantā mostas apņēmība atbrīvot Zemgali. No šī brīža visās viņa gaitās kņazu Gundaru pavada viņa vectēva draugs Gaidis. Gundara ceļš ved pie diplomātiem, grāfiem, karaļiem. Noticot poļu karalim Nameja pēcnācējs nokļūst karaļa cietumā, taču Sandomiras kņaziene to izglābj, un Gundars dodas uz Zemgali, lai atbrīvotu to no vācu muižnieku varas. Izšķirošajā kaujā veiksme mijas ar neveiksmi - pana Radzivila huzāri tiek sakauti, tad ar pēdējiem spēkiem zemnieki cīnās pret skotu algotņu karaspēku, un tieši tajā brīdī, kad zemnieki domā, ka ir uzvarējuši un atguvuši brīvību, skoti uzbrūk un kņaza Gundara karaspēks cieš sakāvi un lielākā daļa zemnieku iet bojā. Pats kņazs iet bojā Tērvetes pilskalnā mokpilnā nāvē, taču paliek sapnis un cerība par brīvību, paliek Nameja gredzens, ko mantos Gundara dēls.

Otrajā sižetiskajā līnijā tiek attēlota Silenieku dzimta. Dzimtas liktenis ir traģisks - meita Zane tiek sadedzināta uz sārta kā bērnu nozūmētāja, nākošā dienā no bēdām nomirst tēvs. Jaunākais brālis Kaspars atriebj savu māsu un tēvu, nogalinot savas māsas pavedēju amtmaņa dēlu Joahimu. Viņa galvu Kaspars aiznes pie tēva kapa, tā pildīdams senu maģisku rituālu. Pēc tam Kaspars bēg uz leišiem, kur satiek kņazu Gundaru. Kaspars pavada kādu laiku kopā ar Gundaru un Gaidu, un tad Kaspars tiek sūtīts uz Zemgali, lai paziņotu zemniekiem par Nameja pēcteča nodomiem. Kaspars aiziet bojā mēģinājumā ar viltu iekļūt Jelgavas pilī, kad kāda pārāk norūpējusies māte, domādama, ka glābj savu dēlu, nodod visu zemnieku karapulku.

Par Aleksandra Grīna daiļradi 20. gadsimta 30. gados tika lietos jēdziens maģiskais reālisms. Grīns ir noārdījis robežu, kas šķir dzīvos no mirušajiem un reālo pasauli no maģiskās. Romānā viss ir savijies - reālais vēsturiskais laikmets un konkrētā ģeogrāfiskā vide ar maģijas pasauli, latviskajām paražām, ticējumiem un mitoloģiju.

Romānā plaši tiek parādīta tā laika ticība pārdabiskajam: tiek dedzināti raganu sārti, Silenieku puiši klāj galdu veļiem, kurus jaunākais dēls Kaspars arī redz, Sandomiras kņazieni uzskata par raganu un vilkati, pirms kaujas zēni runā par to, ka viņu jaunajam ķēniņam ir pašas Laimas vai Pērkona dots gredzens. Arī zemnieku ticību Namejam un nostāstus par Zemgaļu ķēniņu var uzskatīt par pārdabisku  - gadsimtiem ilgi viņi katrā paaudzē līdzi nodod šo teiku par Nameju, kas nāks un atpestīs zemi no vācu kundzības.

Romānā ir arī daudz pareģojumu par kņaza Gundara likteni. Jau pašā romāna sākumā Gaidis saka: "Tikai prieka gan viņš nepieredzēs nekāda, šajā saulē dzīvodams." Pirms došanās pie poļu karaļa, kur Gundars nokļūst gūstā, Gaidis saka: "Kungs, es naktī atkal taujāju savas zintes, un viņas saka, ka tev šodien draud nāves briesmas." Kņazs Gundars nosapņo arī savu nāvi un sava zemnieku karaspēka sakāvi: "Viņš atradās saules apspīdētā kaujas laukā, kas pletās līdz pašam apvārsnim, pilns sakapātu miroņu. Milzīgas zilganmelnas mušas, klusi sīkdamas, slinki griezās ap kritušiem. Stīvi nespodrām acīm, sazilnējušām, izķēmotām sejām mirušie vērās saulainās debesīs. Kņazs pavērās tuvāko gulētāju sejās un ieraudzīja savu veco kalpu vaibstus."

"Nameja gredzens" nav saucams par vēsturisku darbu, jo sižets ir izdomāts un nebalstās uz konkrētiem Latvijas vēstures faktiem, arī pats kņazs Gundars ir autora fantāzijas radīts. Vēsturiskumu darbam piešķir laikmeta tēlojums ar Polijas un Zviedrijas interešu sadursmi, kur sava loma ir Kurzemes un Zemgales hercogistei, gan latviešu zemnieku un muižnieku, gan arī hercoga ierēdņu attieksmju tēlojumam. Romānā darbojušās vēsturiskās personības ir Namejs - Zemgaļu valdnieks 13. gadsimtā, Stefans Batorijs un Sigismunds III Vāsa - Polijas karaļi, hercogs Kārlis, Kurzemes hercogs Frīdrihs no Ketleru dzimtas un citi. Jāteic, ka hercogu Frīdrihu Aleksandrs Grīns ir attēlojis samērā ironiski - hercogu moka nieze, viņam patīk sūdzēties par savu dzīvi, viņš baidās no ikkatra nieciņa un, padzirdot par briesmu tuvošanos, bēg, ko tik kājas nes. Silenieku Kaspars runājot baznīcā hercogu nosauc pat par Jelgavas Pidriķi.

Rakstnieks Pēteris Ērmanis par "Nameja gredzenu" saka: "A. Grīna rakstnieka īpatnību varētu apzīmēt kā karu un noslēpumaina, tumši mistiska baiguma alksmi; tātad viņā, tāpat kā viņa varonī, mīt karotājs un sapņotājs, bet autorā šis duālisms saskanīgāks nekā varonī. Mīlēdams visādas drausmīgas un asiņainas ainas, Grīns tad arī neskopojas viņu radīšanā, un reizēm liekas, ka briesmu asiņu un mocību tomēr par daudz. Bet ko darīt - tāds galu galā tomēr bija tēlotais laikmets, un šais šausmu ainās Grīns parādās kā apbrīnojams, smalks mākslinieks; īpaši spēcīgi tēlots dumpinieku brauciens pa Lielupi miglainā naktī, kad straume viņiem pretī nes nodevīgi noslepkavoto biedru līķus. A. Grīna stils romānā sasniedzis lielu cietību un vingrību."

Atzinīgi par šo darbu izsakās arī Kārlis Štrāls: "Romāns uzbūves ziņā pieder pie visstingrākajiem mūsu literatūrā un, bez šaubām, būs ierosinātājs arī turpmākām, vēl plašākām un dziļākām, iespējamībām šajā rakstniecības žanrā. Viņa autors ar to izvirzās nenoliedzami ievērojamā vietā."

Savukārt Jānis Veselis par romāna vispārējo māksliniecisko veidojumu saka: "Aleksandrs Grīns savus priekšstatus sakāpina līdz fantastiskām vīzijām. Dabai viņš liek dzīvot līdzi savu varoņu pārdzīvojumiem. Jau šādos paņēmienos manām, ka rakstnieks atraisās no sava sākuma stila objektivitātes, kļūst emocionāli saviļņots, jo viela te nav vairs indiferentais estētiskais sižets, bet darbības, kas dziļi nacionāli un personīgi aizkustina, aizgrābj, uztrauc. (..) Kaut gan autors, labs vēstures pazinējs, laikmetīgo pusi cenšas attēlot pareizi un nenovērsties no skaidriem, zināmiem faktiem, tomēr "Nameja gredzens" nekādi nav uzskatāms par reāli vēsturīgu romānu: tā ir individuāli radīta latviešu nacionālā teika - kā Pumpura "Lāčplēsis" vai Raina "Indulis"."

Izmantotā literatūra.

1)       Aleksandrs Grīns " Nameja gredzens", Rīga, Zinātne, 1989.g.,

2)       "20. un 30. gadu latviešu rakstnieku portreti I", Rīga, Zvaigzne ABC, 1997.g., 111 - 135. lpp.,

3)       "Literatūra 11. klasei", Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.g., 383. - 396. lpp.,

4)       Harijs Hiršs "Vēl viena atgriešanās", Rīga, Liesma, 1990.g., 5. - 28. lpp.,

5)       Guntis Berelis "Latviešu literatūras vēsture", Rīga, Zvaigzne ABC, 1999.g., 94. - 97.lpp.,

6)       Tildes Vēstures Datorenciklopēdija.

Gunta K.

kat@apollo.lv

Darba nosaukums: Aleksandrs Grīns "Nameja gredzens"