Naturālisms

    Naturālisms (lat. natura - daba) kā literārs virziens izveidojas 19.gs. 60.-80.gados. Tā populārākais teoriķis un praktiķis ir E.Zolā(1840.-1902). Viņš uzskata, ka mākslas galvenais uzdevums ir pētīt un attēlot faktus. Šā du prasību izvirza arī kritizētāja reālisma māksla. Taču dzīves procesa izziņas pamatprincipos starp reālismu un naturālismu ir būtiska atšķirība, jo naturālisms daiļrades procesā pietiekami nenovērtē subjektīvo faktoru. Tas prasa atveidot dzīves parādības mākslā bez to idejiski estētiska vērtējuma. Tātad mākslinieks te būtībā atsakās iejaukties sabiedrisko procesu vērtējumā, izdarīt faktu analīzi, lai nonāktu līdz noteiktiem secinājumiem. Naturālisma teoriķi noliedz ideālu nozīmi jaunrades procesā, noniecina mākslas audzinošo, sabiedrību pārveidojošo funkciju. Zolā noraida fantāziju mākslā, viņš uztver mākslas tēlu kā tiešu dzīves fotogrāfiju.

Cilvēka dzīvē par noteicošajiem E.Zolā uzskata nevis sociālos, bet bioloģiskos faktorus. Tāpēc savos romānos rakstnieks lielu uzmanību pievērš iedzimtības problēmai, ar iedzimtību viņš izskaidro veiksmes un neveiksmes savu literāro varoņu dzīvēs.Padarot cilvēka dzīvi atkarīgu galvenokārt tikai no bioloģiskiem faktoriem, naturālisms nespēj atklāt galvenos cēloņus, kas izraisa konfliktus kapitālistiskajā sabiedrībā. Iedzimtības teoriju plaši izmanto reakcionārās buržuāzijas aprindas, lai attaisnotu sociālo nevienlīdzību kapitālisma iekārtā. Tātad naturālisma estētiku nosaka divi galvenie principi – bezkaislīga dzīves faktu kopēšana un bioloģisms. Abi šie principi ir asā pretrunā ar mākslas audzinošo, dzīvi izzinošo un pārveidojušo funkciju. Jāuzsver, ka talantīgākie šī virziena piekritēji – E.Zolā, G.Mopasāns, brāļi E. un Ž.Gonkūri pārvarēja šā virziena teorētisko principu ierobežotību un radīja sabiedriski nozīmīgus darbus.

Ģirts Legzdiņš