Nozīmīgāko dzīves vērtību atainojums prozā.

Ne katrs spēj novērtēt latviešu literatūras bagātību, daudzi lasa ārzemju literatūru, jo uzskata, ka latviešu prozaiķi neko jaunu un labu nevar uzrakstīt. Domāju, ka tādi cilvēki nemaz nav centušies mūsu rozu dziļāk iepazīt, ja vairāk viņi lasītu latviešu autoru darbus, tad nonāktu pie secinājuma, ka mūsu literatūra ir daudz bagātāka.

Palasīsim K.Skalbes pasakas! Tās spēj cilvēkā radīt dziļas pārdomas. K.Skalbe ir viens no izcilākajiem literāro pasaku autoriem latviešu literatūrā.

“Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”

“Es nepieminu ļauna.”

Tās ir atziņas no K.Skalbes pasakas”Kaķīša dzirnavas”. Visas autora pasakas ir ļoti pamācošas, tajās ir daudz dzīves vērtību. Pasakas lasot, rodas vēlēšanās kļūt labākam. Mīlestība, prieks, skumjas, arī labais un gaišais staro no K.Skalbes darbiem.

Gandrīz visi autori savā prozā ir rakstījuši par skaisto un labo, jo tas ir mūžīgs, bet blakus skaistajam stāv arī darbs. Latviešu zemnieka vienīgais darbs ir bijis un būs zemes apsaimniekošana. Zemes tēma ir viena no visvairāk pieminētākajām latviešu prozā. Liels un pamatīgs darbs ir A. Upīša “Zaļā zeme”. Zeme - svarīga vērtība katram latvietim. Romānā autors ataino gan turīgos latviešu gruntniekus, gan pusgaudniekus, viņu dzīves un atšķirīgos uzskatus.

“Mēs visi, kam zemes nav, esam piesieti pie tiem, kam viņa ir,” tā romānā atzīst pusgraudnieks Osis. Arī romānā “Zemesvēzi dzirdēt”, kuru uzrakstījusi Ilze Indrāne, izskan doma par grūto darbu, kurš jāveic zemniekiem. Vecajam Donātam ir kauns par to, ka viņš guļ slimnīcā un ka viņam ir baltas rokas. Donāts savas rokas slēpj no citu acīm, bet kas notiek šodien? Cilvēki slēpj savas sastrādātās rokas. Kāpēc? Laikam tādēļ, ka bail atzīties citiem par to, ka smagi strādājis.

Daudzi trimdas autori, to starpā arī J.Jaunsudrabiņš, ar ilgām un patiesu mīlestību atceras Latviju tālumā. Savā darbā “Piemini Latviju”viņš ar dziļām ilgām atceras Latvijas krāšņo dabu, pat to, kā pavasarī kūp zeme:

“Atceries, kā pavasarī kūpēja Latvijas zeme.”

Viņš jūt, ka Māte - Latvija gaida savus bērnus - trimdiniekus atpakaļ.

“Zini, - neviena māte tā neilgojas redzēt savu bērnu,

kā ilgojas pēc katra no mums

mūsu Māte - Latvija.”

Katrā trimdas autora darbā izskan šīs mokošās ilgas, kuras negrib stāties. Savos darbos A.Eglītis raksta par latviešu dzīvi ārzemēs, par to, kā turienes latvieši ilgojas pēc skābiem kāpostiem un rupjas maizes, kura ir tik sāta un garda. Šādas domas māc viņa varoni grāmatā “Omartija kundze.”Arī Anita Liepa ar lielām sāpēm rakstīja savā darbā “Eshumācija”par izsūtīto latviešu milzīgo sāpi, par to, ka viņi ir ar varu atrauti no Dzimtenes. Tātad arī Dzimtenes mīlestība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām latviešu dzīvē.

Daudziem šodien neatņemama dzīves sastāvdaļa ir nauda. Arī brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki”naudai ir liela loma gan Prātnieka Andža, gan Oļiņietes dzīvē. Naudas un mantas dēļ izjūk sirsnīgas attiecības jauniešu starpā. Tā, piemēram, notiek R. Blaumaņa novelē “Salna pavasarī”, kur jaunā un skaistā Liene iziet par sievu pie vecā Mālnieka. Viņu savā varā satver naudas burvība, viņas un Andra mīlestība tiek nogalināta. Romānā “Zaļā zeme” arī tiek aizskarta šī pati nelaime. Skaistās Bērziņu Lienas jūtas paliek nepiepildītas, jo viņas mīlestību apdraud mantas vara. Reti kurš spēj celties pretim dzīves netaisnībai tā, kā to dara Kristīne R.Blaumaņa novelē “Purva bridējs”.

Latviešu proza ir bagāta lasāmviela mūsdienu jaunatnei, kura ir kļuvusi ļauna un nežēlīga. Apkārt valda tik daudz nekrietnības, vai tiešām ļausim samīdīt mūsu dvēseles dubļos? Lasot grāmatas, mēs kļūstam bagātāki un sevi pilnveidojam. Gribētos ieteikt visiem lasīt latviešu prozu un stiprināt savu garu, jo grāmatas ir mūsu dvēseles barība.

(1994.gada jūnijs,

Zemgales vidusskola)