Raiņa audzināšanas individuālais ideāls

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu institūts

Referāts

Estētikā

Raiņa audzināšanas individuālais ideāls

Dienas nodaļas

finansu menedžmenta

2. kursa

2F3 grupas

students

Voldis Zlobins

P 97012

Rīga 1998

Audzināšana kā nozīmīga Raiņa daiļrades sastāvdaļa.

          Raiņa dzeja bagāta ar estētiskām un garīgām vērtībām. Starp šīm vērtībām, kas mums mirdz pretī no viņa darbiem, atrodam arī audzināšanas idejas. Sakopojot šīs idejas, klasificējot un saverot sistēmā, iegūstam ieskatu par Raiņa audzināšanas ideālu. Izrādās, ka mūsu lielais dzejnieks un mākslinieks ir arī liels audzinātājs. Viņš spraudis par vienu no saviem uzdevumiem audzināt jaunlaiku cilvēku, demokrātisko jaunatni, tautas pamatšķiru, tautu. Un, ja Rainim tāds liels iespaids uz mūsu gara dzīvi, tad par to jāpateicas ne viņa mākslai un filosofiskām idejām vien, bet arī pedagoģiskām. Nav mums latviešiem neviena rakstnieka, kura darbos būtu tik daudz audzināšanas ideju, kā Raiņa. Šī referāta nolūks ir raksturot tuvāk mūsu lielā dzejnieka audzināšanas idejas un ideālus un pārbaudīt viņu vērtību jaunlaiku audzināšanas zinātnes un filosofijas gaismā. Raiņa kā audzinātāja simpātijas pieder masai, pamatšķirai, tautas vairumam. Šo tautas vairumu, šo masu nevar piegriezt augstākiem mērķiem, ja  nepārveido viņas garīgo pasauli, ja viņā neieaudzina zināmas tieksmes, īpašības, centienus, ideālus. Bet, lai šos centienus un ideālus varētu cilvēkiem ieaudzināt, tad viņi iepriekš jāuzstāda un pasām audzinātājam jāapzinās kā audzināšanas mērķis, ideāls. Raiņa jaunlaiku demokrātiskais audzināšans ideāls ir plašs, cēls, sarežģīts. Tādēļ, lai vieglāk iespiestos viņa būtībā, tas jāsadala viņa sastāvdaļās, kuras jāapskata katra par sevi un tad visas kopā, sintezē. Ruan ies par individuālo audzināšanss ideālu.

Individuālā ideāla izpausme.

          Rainis ir gaismas un brīvības dzejnieks. Katram cilvēkam jābūt gaismas draugam un nesējam. Katram jābūt brīvības cīnītājam. Bet kur cilvēks, kas audzināts padevībā, pazemībā, paklausībā, lai ņem šī jaunlaiku demokrātijas tipa īpašības? Viņas ir jāieaudzina. Cilvēka garīgā pasaulē ir jārada revolūcija. Ir jāpārveido viņa intelekts, jūtu pasaule, gribas valsts. Attiecībā uz katru no tiem Rainim ir noteiktas prasības. Tiesa, viņš neuzstāda īpašu audzināšanas programmu - kas dzejā arī nemaz nav iespējams - bet izteic tikai pa aforismam, pa principam, kuri var noderēt veselai audzināšanas sistēmai par pamatu. Apskatīsim, ko dzejnieks prasa vispirms no cilvēka intelekta, no viņa atziņu un prāta pasaules. Salīdzinot ar tradicionālajiem uzskatiem par audzināšanu, jāsaka, ka viņš prasa gara kūtrības vietā - gara modrību, garīgā bada vietā - atziņu uzkrāšanu, gara nabadzības vietā - gara bagātību, gara ierobežošanas vietā - gara attīstību, metafiziskā pasaules uzskata vietā - dialektiski-materiālistiskus mērķus un ideālus, nenoteiktības vietā - skaidrus un noteiktus ideālus, gara nepatstāvības vietā - gara patstāvību, nomāktās gara iniciatīvas vietā - plašu, brīvu iniciatīvu radošai fantāzijai, gara neaprobežotu brīvu vaļu.

          1. Intelekta audzināšana. Ar visu savu dzeju visus garos gadus Rainis modina latviešu sabiedrību no garīgā miega, aicina viņas locekļus atkratīties no vecās dzīves. Kādā no saviem daudzajiem modināšanas dzejoļiem: “Celies” viņš saka: “Tumsa, - ne zvaigznes, kas vientuļi mirdz, Krūtīs tev gaiša Un degoša sirds. Celies, kaut visi Tev apkārt vēl dus, Nomet sald-sapņus Kā palagus. Celies un pasteidzies Gurnus sev post. Visu veco dzīvi Sev nokrati nost!”

          Viņš grib arī, lai cilvēki nevis nokrata savu veco dzīvi nost un mostas uz jaunu, bet lai tie atmodušies, modinātu atkal citus. Un vai tiem, kuri to nedara! Tie izpelnās Raiņa asās satīras griezīgos cirtienus. Mes zinām, cik nesaudzīgi skan šī satīra par garā kūtrajiem filistriem, kuri atsakās no dzīves mezglu atšķetināšanas, augstāku mērķi pārmaina pret veikalu, ideālu pret kapitālu, vispārējo laimi pret personisko (“Pesimists”, “Filistrs”, “Bijušais draugs”). Šāda gara kūtrībai dzejnieks nostāda pretī gara modrības piemērus. Kā raksturīgāko no tiem minēsim viņa “Pazudušo dēlu”, kas nenāk vis sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām:

“Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, -

Viņš nāk, kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.”

          Mums ir teikts: “Svētīgi ir garā nabagie!” Rainis saka gluži otrādi: “svētīgi ir garā bagātie!” Par sevi saprotams, ka priekš tā, lai tiktu pie garīgās bagātības, jākrāj garīgās vērtības. Jo bagātāka kāda cilvēka gara pasaule, jo vērtīgāks viņš. Amerikāņi mēdz jautāt: cik tas un tas cilvēks ir vērts? Šis jautājums zīmējas uz cilvēku materiālo, finansiālo vērtību. Bet Rainis šādu jautājumu stāda attiecībā uz cilvēka garīgo vērtību:

                                      “Tu gribi tautu aplaimot.

                                      Pats sevi viņai ziedam nesi, -

                                      Ļauj tevi drausku aplūkot,

                                      Cik vērts, cik krietns pats tu esi?

                                      Cik tautai nesīs labuma

Tā tava dāvana?”

                             (“Tautas aplaimotājs”).

          Turpretī, kas kļuvis šādu garīgo vērtību bagātnieks, tas varētu teikt līdz ar pašu dzejnieku: “Tavs gars kā sauļu smagums sver.” (“Viens atoms”). Bet gara bagātībai bez sistēmas un harmonijas nav pietiekošas vērtības. Šai bagātībai jāattīstās par pasaules uzskatu.

          Garā nesakarīgi uzkrātās bagātības, lai arī tās būtu cik skaistas un vērtīgas, ir tomēr haoss. Slīpējoties un veroties sistēmā, tās kļūst par īstu zeltu. Domu un jūtu ugunī izkūstot, tās paliek par pārliecību. No šī kausējuma cilvēks lej sev pasaules uzskatu. “Topi cieta, doma. Topi skanīgs, vārds!” Labi ir, ja šis pasaules uzskats ir līdzīgs lielam zvanam un ne kādam zvārgulītim. Šī lielā zvana skaņas labprāt klausīsies cilvēki, masas, sabiedrība, tauta un ies uz turieni, kurp viņš sauc. Bet, uz kurieni viņš sauc? Tas atkarīgs no cilvēka pasaules uzskata virziena un no viņa mērķiem, centieniem, ideāliem.

          Cilvēka vērtība atkarīga gali galā ne no voņa gara bagātā satura, bet no tā, cik un kādā mērā tas izpaužas uz āru un parādās radošā darbā. Cilvēkam savā darbā jāuzskata kā zvaigzne augstākas idejas, ne pašmīlīgi motīvi. Šai augstākai idejai viņam jāziedo mūžs. Tai jābūt viņa vienīgai vienīgai zvaigznei.

                                      “… Un zini: augstākā ideja.

                                      Tā nepazīst cilvēka žēluma:

Kas viņas ugunīs iededzies,

Tas neprasa, vai viņš bojā ies;

Ne sevis, ne cita tas novēro.

Tas ziedo tai savu visdārgāko;

Tas neskatās sānis, bet iet un iet.

Tu vari to teikt, vai pelt vai smiet;

Tam visu visapkārt tumsa sedz,

Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz.”

                             (“Vienīgā zvaigzne”).

          Cilvēkam jābūt brīvam un patstāvīgam savās domās, savos spriedumos un savos darbos. Markss turējās pie principa, kuru viņš izsaka sava lielā darba priekšvārdā: “Ej savu ceļu, un lai ļaudisrunā, ko grib!” Rainis šo uzskatu izsaka, starp citu, zīmīgā dzejolī: “Akteons”. Tas ir grieķu varonis, ko dieviete Diāna pārvērta par briedi, kuru tad saplēsa viņa paša suņi. Lai nāk kas nākdams, cilvēkam jābūt brīvam un patstāvīgam.

Dēļ ikdienas tu žēlojies?

To aplabinot zemojies?

Tā tomēr tevi nīdīs.

Ej pilnā stāvā izcēlies.

Cik esi liels, tik izrādies.

Un klusē, kad tie rīdīs.”

(“Akteons”).

2. Jūtu audzināšana. Rainis zin jūtu lielo iespaidu cilvēku dzīvē. Tādēļ viņš neaprobežojas ar intelekta audzināšanu vien, bet griežas arī pie mūsu jūtām. Protams, ka viņam nenāk ne prātā kultivēt no gaismas naidniekiem tik ļoti iecienītās un ilgi kultivētās bijāšanās, padevības, paklausības, kalpības un citas tamlīdzīgas jūtas. Nē. Viņš piegriež vērību tām jūtām, kuras paceļ cilvēka vērtību viņa paša un sabiedrības acīs. Un šīs jūtas ir: modrības, spēka, drosmes, pašlepnuma, dzīves un darba prieka jūtas.

Kā intelekta jeb gara dzīvē, tā arī jūtu pasaulē Rainis necieš noguruma un kūtrības. Visur un visam šinī jūtu pasaulē vajag būt gaišam un spirgtam. Un, ja tā nav, tad jālieto visi līdzekļi, lai tur rastos modrība. Dosim te kādu no raksturīgākajiem jūtu modināšanas piemēriem. Dzejolī: “Ziemas vakars” dzejnieks saka:

“Dzelt es tik varu jūsu saules ilgas,

Kurt jums krūtīs karstas dusmu kvēles,

Pirkstiem aizskart jūsu pusdzijušās brūces,

Lai ar nakti jūs man neaprastu.

Neticētu tumsas mūža varai.”

          Rainis ar nicināšanu skatās uz cilvēkiem, kuriem nav savas bagātas, patstāvīgas garīgas, radošas dzīves. Tādus cilvēkus viņš nosauc par cilvēkiem - bez savas dzīves. Viņš saka:

“Jums pašiem svas dzīves nava.

Kas spēcīgi iz iekšas augtu, -

Nu liekas jums, ka viss jūs žņaugtu;

Nav lepnuma, nekā nav sava,

Ko sev kā zvaigzni pierē spraustu;

Jums atliek tik, lai visu lielu skaustu.”

                                                                             (“Bez savas dzīves”).

          Tādus cilvēkus, protams, nedrīkst audzināt. Tie dzīvei maz derīgi. Tie līdzinās tam kūtrajam māceklim, kurš nemācēja ne dzīvot, ne mirt.

                                      “Vai mācīji, kā mūžam būt?

                                      Nu jāmirst, nu neesi mācījies mirt,

                                      Tu, kūtrais”                             (“Kūtrais māceklis”).

          Kā pašlepnuma paraugs var noderēt - Pazudušā dēla lepni nesalauztais tēls.

          Rainis ir nevien saules un brīvības, bet arī drosmes un spēka dzejnieks. Drosmi un spēku viņš vēlas ieaudzināt arī demokrātijas jaunajai paaudzei. Kādai jābūt drosmei un kā viņai jāparādās, tas sevišķi spilgti izteikts dzejolī: “Jaunekļiem”. Tur lasām: “Jauneklim jābūt Drošulim, pārgalvim: Ļaudis uz ielām Lai skatās un brīnās! Kaisat pār galvām Ogles ar gailēm: Ļaudis no bailēm Skatās, kā cīnās. Noraujat apsegu, Runājat dikti: Ļaudis, tie pikti Klausās un brīnās Zibošās lāpām Žilbināt acis: Uztrauksies tracis, Nokratīs zvīņas. Augšā! uz priekšu! Uzvaras drosmā: Ļaudis, tie trosmā Sekos, kur cīnās.” Drosmes lielo nozīmi priekš cilvēka tagadējā dzīvē grūti pārspīlēt. Viņa var noderēt personiskā dzīvē, var noderēt arī un it sevišķi sociālā kustībā.

          Tāpat tas ir ar spēka kultivēšanu. Pretim gadu simteņiem kultivētam nespēkam, gļēvulībai un pasivitātei, Rainis neatlaidīgi cildina spēka jūtas. Viņa dzeja ir zināmā mērā spēka kults. Dzīve ir cīņa. Un cīņā nekas nav tik vajadzīgs, kā spēks. Īpaši demokrātijai šī spēka vajag ļoti daudz. Tādēļ arī Raiņa spēka dzeja atrod viņā tik dzīvu atbalsi. Tādēļ arī šī dzeja stiprina atsevišķus cilvēkus un plašas masas. Kas gan no mums nepazīst Raiņa dzelzs aforismus un pantus, kuros cildināts spēks. “Lai ir grūt, Vajag spēt Stipram būt, Uzvarēt!” Atcerēsim tik viņa spēka simbolismu “Lauztajās priedēs” ar viņu nemirstīgo beigu pantu par bangām un viņu cīņu ar naidīgo pretvaru vai arī “Pavasara dienas”, kurās nekādi nevar aizmirst teicienu:

                                      “Ne žēloties, ne gaust, ne gaust,

                                      Ar spēku šauro loku lauzt”

          Spēks ir viens no jaunlaiku dieviem. Kādēļ gūst zināšanas? Tādēļ, ka tās ir spēks. Kādēļ gūst materiālos līdzekļus? Tādēļ, ka tie ir spēks. Tādēļ ir labi lielajā dzīves cīņa pazināties sevi visādi spējīgu. Bet, lai tas būtu iespējams, tad mums ir jāzin spēka jūtu vērtība un audzināšanā šī vērtība jāizkopj, jāveido. Bez tam, katram cilvēkam jānorūda sevi. Lai nāk, kas nākdams, viņam vajag atrast sevī spēku saturēties. Tādēļ arī Rainis dod kādam jaunam draugam padomu, kuram nozīme priekš visas jaunās paaudzes:

                                      “No saviem darbiem necer sev nenieka;

                                      Būs darbam augļi - tauta sev tos ņems;

                                      Tev grūtā brīdī tik vien būs tā prieka,

                                      Cik apziņa un atmiņa tev lems.

                                      Ka tu ar tādu algu mierā esi.

                                      Tad sniedz man roku! Iesim kopā, draugs,

                                      Tik atdod tur, ko mīļu sirdī nesi;

                                      Tik izrauj to, kas bij tavs acu raugs, -

                                      Nu esi gluži brīvs, un spēks tev augs.

          Viegls optimisms Rainim nepatīkams. Bet prieks, dzīves prieks, kas saistās ar darbu, dzīvības vērtību, gaismas un brīvības uzvaru ar grūto mezglu atšķetināšanu - tāds prieks viņam mīļš. Kā mirdzošs saules stars tas noglauž galvu, glāsta dvēseli, dod spēku tālāk dzīvot un strādāt. Pievedīsim te pāris piemēru Raiņa optimismam. Dzejolī “Balss un atbalss” viņš saka: “Kur ir tava dziļā mīla? Vīla. Kur viss, kas bij tev dārgs un svēts? Tika lēts. Kur tavi dārzi ar ziedošo daili? Stāv kaili. Kur tavi uguns un tērauda dēli? Nokauti tēli. Par visu pārgāja laika rats. Bet es paliku pats. Rats visu drupās un putekļos mala - Es celšu no gala.”

          Šāds darbīgs, nesalaužams optimisms ceļ cilvēka vērtību. Viņš nepaliek pie satriektā ideāla drupām stāvot, nežēlojas, nesūrojas, bet apskatījis un apsvēris nejauši vai nenovēršami notikušo vai nelabojami, neglābjami satriekto - stājas atkal pie radošā darba. Kādu prieku var atrast darbā, tas visgaišāk atspoguļojas Raiņa dzejolī: “Darbs un prieks”. Tur dzejnieks tēlo, ka visur priekam vajag pavadīt cilvēku:

                                      “Esi uzvarējis - priecājies:

                                      Brīvu ceļu lauzīs sev tavs darbs.

                                      Esi pazaudējis - priecājies:

                                      Krūtīs atkritīs tev briedis darbs.

                                      Ir viss pelēks apkārt - priecājies:

                                      Spoži sarkans sirdī degs tavs darbs.

                                      Esi mīlu radis - priecājies:

                                      Gaišāk iesilsies un sildīs darbs.

                                      Esi naidu radis - priecājies:

                                      Ciešāk sevi apzinās tavs darbs.

                                      Ej kā iedams, būdams - priecājies:

                                      Vienā kustībā tu pats tas darbs”.

          Te ir runa par prieku sakarā ar darbu. Līdz ar to mēs nonākam pie svarīgākām audzināšanas idejām Raiņa dzejā: pie darba audzinošās vērtības, gribas aktivitātes, pašdarbības, pie gribas valsts un viņas nozīmes.

3. Gribas audzināšana. No seniem laikiem zināms, ka starp vārdiem un darbiem ir liela starpība. Ne ikreiz vārdi pāriet darbos, lai arī šie vārdi būtu, cik skaisti būdami. Arī vislabākie uzskati un vēlēšanās vēl nav nekas, ja viņi nevar piepildīties. Un piepildīties viņi var tikai caur gribu. Bet ko Rainis prasa no jaunlaiku cilvēka gribas? Galvenais: aktivitāti jeb rosīgumu, stingrību, neatlaidību, nesalaužamu spēku un nenogurstošu cilvēka pašdarbību.

          Griba audzināma rosīgā darbā. Ne runas, bet darbs ir galvenais. “Runas ir garas, Darbs ir īss, No darba varas Liktens trīs.” Darbs pārveido īstenību, pārveido cilvēku pašu. Jau sen ir teikts: no viņu darbiem jums tos būs pazīt. Bet šī vecā patiesība ir kā veca dziesma, kuru Rainis tērpis jaunās skaņās un ielējis viņā jaunu saturu, kurš īpaši vērtīgs audzināšanas nolūkiem. Ne tā tauta būs dzīvotspējīga, kura vairāk spēj sapņot, bet tā, kura savus sapņus prot izvest dzīvē. Un tāpat tas ir ar atsevišķu cilvēku. Ar dibinātu iemeslu dzejnieks uzstāda jautājumu: “Kur ir tava griba? Kur ir tavs darbs?” Bet tā kā ne katrs to var parādīt, tad viņš dod padomus, kuri var rādīt jaunu ceļu. “Svētku tērpu liekat nost, Tikai svētku spēka jostu Nepiemirstat darbā jost!”

          No atsevišķiem darbības veidiem Rainis lietu audzinošo nozīmi piešķir - pašdarbībai:

                                      “Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,

                                      Pats esi kungs, pats laimei durvis ver”.

          Šo pašdarbības ideju Rainis ļoti iemīlējis. Pats žēlotājs, pats zinātājs, pats vērotājs, pats radītājs - pats savas dzīves veidotājs. Pats palīgs. “Ko dari, to dari pats, lai palīga nelūdz tev skats; Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, - Nespēs, tad sevi par darboni sauks.” Pats žēlotājs: “Ir tev sāpes, tad ciet; Nevajaga žēloties iet: Žēlotājs nes tev vēl otru ļaunu, Klāt pie tavām sāpēm vēl kaunu.” Pats vērotājs: “Vēro, ko vari, Tādu darbu dari; vēro, kas esi, Tādu labu nesi.” Pats vadītājs: “Kā sevi darbā radi, Tā turi pats: Sevi un darbu vadi Kā vietā liktais rats.”                   (“Pats”).

          Tā pašdarbības ceļā tiek audzinātas gribas vērtīgākās īpašības: aktivitāte, neatlaidība, spēks.

          Nenogurstoša cīņa, neatlaidīgs, nepārtraukts darbs, grūti pārvaramas grūtības - visi tādi un tamlīdzīgi faktori prasa no cilvēka gribas neatlaidību. Tādēļ tā norūdāma, disciplinējama. Rainis ieteic attīstīt savus spēkus negurstošā karā. Protams, ka te nav šis vārds jāsaprot viņa tiešajā nozīmē. Karā tikai parādās neatlaidīgas, disciplinētas, norūdītas cilvēka gribas vērtība. Bet šīs gribas audzināšanas darbs jādara - ikdienas dzīvē - dzīves skolā, dzīves cīņā. Bez gribas neatlaidības nav nekāda cīņa, nekāds lielāks darbs iespējams. Cilvēks nedrīkst tikai uzliesmot kā salmu uguns. Nē, viņam jāliesmo ilgāk.

          Neatlaidība vēl nav viss gribas spēks. Gribas spēkam vajag būt nevien ilgstošam, bet arī stipram un nesalaužamam, tādam, kas paceļ cilvēku līdz varonībai. No vēstures mēs zinām, ka cilvēki vislielākās mokās nesalūzt. Viņu gribas nesalaužamais spēks viņus paceļ līdz varonībai. Modernā dzīve prasa daudz šādas varonības. Dzejnieks saka: “Ej sadedz un spīdi Jel vienu brīdi! Lai nebūtu tevim mūžam ko žēlot, Kā spēji tikai zem pelniem kvēlot.”      (“Zem pelniem”). Vai atkal: “Nemiņa aiz manis. Neziņa priekšā, Negalā neturams. Metos es iekšā: Liktens un skaistums, - Nāci, kas nākdams; Kalna strauts lejā Nogāžas krākdams.”

(“Varoņu gaita”).

          Tāds galvenajos vilcienos ir individuālās audzināšanas ideāls Raiņa dzejā. Jāaudzina: gaiši, patstāvīgi, brīvi, stipri, darbīgi cilvēki. Un ideālisti, kuri var aizrauties līdz varonībai.