Ernests Hemingvejs Pāri upei koku paēnā

 

Hemingveja romānā “Pāri upei koku paēnā” galvenais varonis ir slims cilvēks, kurš dzīves novakarā atbraucis uz Venēciju atvadīties no mīļās pilsētas un no savas “pēdējās, īstenās un vienīgās mīlestības” – meitenes no aristokrātiskas venēciešu ģimenes. Šis cilvēks ir profesionāls karavīrs, divu pasaules karu līdzdalībnieks, daudz ko pārdzīvojis, daudzkārt dzīvē pievīlies, amerikāņu armijas kājnieku pulkvedis  Ričards Kentvels, kurš atskatās uz savu nodzīvoto mūžu.

Venēcijā viņš pavada divas dienas, tiekas ar savu iemīļoto un saviem draugiem. Viņš klaiņo pa pilsētu, dzer vīnu, dodas uz medībām un mirst ar sirdstrieku automašīnā atceļā uz Triestu, kur atrodas amerikāņu karaspēka okupācijas daļa, kurā viņš dien.

Romānā it kā mijas divas tēmas: militāri politiskā, kura izpaužas galvenokārt pulkveža Kentvela atmiņās un prātojumos, un personiskā, kas saistīta ar viņa mīlestību pret jauno grāfieni Renātu, un ar viņa nedziedināmo slimību un tuvās nāves apzināšanos.

Kara novērtējuma pamatā šeit ir Hemingveja uzskats, kuru viņš izteica vienā no savām labākajām grāmatām “Ardievas ieročiem” priekšvārdā, Hemingvejs rakstīja: “.. šīs grāmatas autors ir nonācis pie vērā ņemamas pārliecības, ka tie, kas cīnās karā, ir visbrīnišķīgākie cilvēki, patiešām īsti cilvēki, un jo tuvāk esi pirmajām līnijām, jo brīnišķīgākus cilvēkus vari sastapt, bet kara aizsācēji un kara kurinātāji ir cūkas, jo tiem prātā tikai ekonomiskā konkurence un iedzīvošanās uz kara rēķina”.

Apmēram tādi paši ir arī pulkveža Kentvela uzskati. Viņš necieš karu, taču karš — tas ir viņa dzīve un viņa amats, “suņa amats”, kā viņš pats saka. Viņam derdzas “bezjēdzīgais slaktiņš”, kurā iet bojā cilvēki tikai tāpēc, ka komandieriem trūkst militāro zināšanu un talanta. Taču “īstu, patiesu naidu” viņš jūt pret tiem, kuri iedzīvojas uz kara rēķina, izsitot no tā sev kapitālu. Viņš asi kritizē kārtību amerikāņu armijā un visus tos, kuri taisa biznesu uz kara rēķina, bet šādu cilvēku amerikāņu armijas vadībā ir daudz.

Otra, spilgti izteiktā, ir militārpersonas īpašība pulkvedī Kentvelā ir karavīra solidaritāte, bojā gājušo karabiedru piemiņa, dziļš siltums un līdzjūtība pret katru, kurš uz saviem pleciem iznesis kauju smagumu, “krietnāk dabūjis pa ādu”, ievainots, sakropļots vai kā citādi cietis. Venēcijā, Griti viesnīcā, kur pulkvedis parasti apmetas, viņš nodibina ordeni karā cietušajiem, sarkastiski nosaukdams to kāda visai zemiska un nelietīga itāliešu spekulanta-miljardiera vārdā.

Domājot par nākamajiem kariem, amerikānis Kentvels atklāti pauž savas simpātijas pret krieviem: “Tie ir mūsu varbūtējie ienaidnieki. Tāpēc kā karavīram man jābūt gatavam ar tiem cīnīties. Bet man personīgi viņā ļoti patīk, neesmu nekad sastapis jaukāku tautu, tautu, kas būtu tik līdzīga mums.”

Tikpat atklāti viņš kritizē politisko stāvokli Amerikā: “Patlaban valdītājas ir padibenes. Tādi, kas pielīdzināmi duļķēm alus glāzē, kurā ielasmeitas sabirdina pelnus no savām cigaretēm. Šeņķis vēl nav pat izmēzts, un klavieres bungā kāds nožēlojams diletants.” Viņš atceras ģenerāli “Resno Pakaļu Franko” un solās pakārt viņu ar galvu uz leju pie benzīna tanka, tāpat kā tika pakārts Musolini.

Gadā kad iznāk romāns, tūkstoš deviņsimt piecdesmitajā, kad pilna sparā bija izvērsts aukstais karš pret Padomju Savienību un notika ASV intervence Korejā, šiem Hemingveja vārdiem bija ievērojama politiska nozīme, un tie uzskatāmi apliecināja, ka autors palicis uzticīgs saviem progresīvajiem antlfašistiskajiem uzskatiem.

Ja šis grāmatas publicistiskā ievirze ir visai reāla, tad mākslinieciskā uzbūve zināmā mērā nosacīta. Tādam rakstniekam kā Hemingvejs, kurš nekad nav gājis iemītus ceļus, pārāk literārs liekas pats sižets. Literārās asociācijas — Venēcija, profesionāls karavīrs un jauna patriciete — sasaucas ar Šekspīru un tai pašā laikā arī atgādina Hemingveja iemīļotā rakstnieka Tomasa Manna darbā ”Nāvi Venēcijā”.

Pulkvedim Kentvelam, tāpat kā citu savu grāmatu varoņtem, Hemingvejs piešķīris daudz ko no sevis, apvienojot viņā amerikāņu armijas virsnieku un sevi pašu.

Kentvela tēls tomēr ir pretrunīgs. Viņa militārie spriedumi ne vienmēr šķiet pietiekami kompetenti, bet sarežģītā iekšējā pasaule diez vai tipiska amerikāņu militārpersonai. Rakstnieks piedēvē grāmatas varonim savus personiskos uzskatus un intereses, nobriedušu māksliniecisko gaumi un plašas zināšanas mākslas jomā. Kad Kentvels prāto vai runā par Bahu un Goiju, Baironu un d'Anundo, Ticiānu un Degā, tas, protams ir pats Ernests Hemingvejs, pārģērbies amerikāņu armijas pulkveža mundieri.

Grāfiene Renāta ir vismazāk pārliecinoša no visam Hemingveja atveidotajām sievietēm. Priekšvārdā “Piektajai kolonnai”, norādot uz Dorotijas lomu šajā darbā, Hemingvejs pats rakstīja, ka viņu “varētu nosaukt arī par Nostaļģiju”, citiem vārdiem — par varoņa skumjām pēc dzimtenes un agrākas dzīves. Līdzīgā kārta Renātu romānā “Pāri upei koku paēnā” var nosaukt par varoņa skumjām pēc zudušās jaunības un aizejošās dzīves. Pulkveža un Renātas vienveidīgie mīlestības dialogi drīzāk atgādina vienmuļu rituālu nekā divu mīlošu cilvēku jūtu izpausmi.

Ar īsti hemingvejisku spožumu romānā aprakstīta daba, Venēcijas ziema, kanāli, tirgi, pilis un pīļu medības ziemā lagūnā, ar kurām romāns sākas un beidzas.

Tipiski hemingvejisks ir romāna galvenā varoņa raksturs, mierīgā vīrišķība, ar kādu viņš pārvar skumjas par vecumu, saka atvadas dzīvei un drosmīgi sagaida nāvi.