Mana izglītības filosofija




Dažreiz runā, ka skolotājam esot vajadzīgs pedagoga talants, lai klasē valdītu disciplīna un skolē veiksmīgi apgūtu mācību vielu. Var būt, ka talants ir vajadzīgs, katrā ziņā tas nenāk par ļaunu. Bet, ja nu kas ir absolūti nepieciešams, tad tas, manuprāt, ir – būt personībai. Protams, ka tā arī zināma mērā ir dabas dāvana (dažs visādi nopūlas, sevi par personību vērsdams, bet tikpat nekas neiznāk), tomēr sevis veidošanā varam sasniegt daudz vairāk, nekā dažkārt domājam. Tikai vajag gribet un vispirms – ar skaidru skatienu un vēsu prātu sevi novērtēt
Ir jau vispārzināms fakts, ka vidusskolu absolventi nemaz rautiņ neraujas uz pedagoģiskajām augstskolām, un var viņu loģiku. “Kāpec man visu mūžu saņemt to, ko es darīju saviek skolotajiem?” Bet kāpēc nobīties, kāpec nedomāt tā: ”Es pierādīšu, ka varu tikt galā ar klasi. Panākšu, ka mani respektē.“ Vai tiešām nav interesanti parbaudīt savas personības speku? Un kur vel labak to izdarīt, ja ne skolā? Jā, skolēniem ir asa mēle un vērīga acs, kam gandrīz nekas nepaliek apslēpts. Ne skolotāja izirusī zeķe, ne skolotājanegludinātās bikses, ne skolotājas nevērīgā frizūra, ne skolotāja aizstūkušās acis.
Ne, es negribu mest ēnu uz skolotājiem. Arī skolotajs ir cilvēks ar visam cilveka vajadzībām. Un tomēr, vismazgatavojoties kļūt par pedagogu, vajadzētu apzinaties, ka visa turpmakā dzīve noritēs kā uz skatuves: katru soli svērs un mērīs skolēnu acis. Sākuma interesē: kāda tad nu mūsu skolotāja ir? Velāk – pusaudžu ”piekasīgais” spriedums.
Laikam pārāk daudz runāju par pedagoga ārējo izskatu, tomēr esmu pārliecināts: ja skolotāja ārienē “kaut kas nav, kā nākas”, tas novirza skolēnu uzmanību no tā, ko pedagogs pūlas pasniegt skolēniem.
Jā, patstāvīgi atrasties “uz skatuves” nav viegli. Un vēl viena līdzība ar aktieri: arī skolotāja galvenais ierocis ir vārds.
Es zinu, ka tagad lieto tehnikas sasniegumus: audio, video, multimēdiju produktus un Internetu. Un tomēr: ne jau tie noteiks skolotāja vietu skolēna atmiņā.
Domāju, ka skolotājam ir tiesības būt pirmajam, kas atstāj bērnam kaut ko jaunu, pirmreizēju.
Ne vien tiesības ir skolota darba būtība, jo viss, ko viņš māca, skolēniem ir jauns. Un interesants jau ar to, ka līdz šim ir bijis nezināms. Atstāt savas personības zīmogu, lai skolēna prātā uzzinātais saistītos ar skolotāju pašu, - tā, manuprāt, būtu labākā atlīdzība par pedagoga pūlēm.
Bet, kas attiecas uz izglītības sistēmu skolās, tad es vēlētos veikt dažas izmaiņas. Un, proti, macību nedēļa ilgtu 6 dienas, jo daudz būtu jāmācas un visi piedāvātie priekšmeti būtu obligāti. Ārēji liktos, ka skolas mācību plānam ir humanitāra ievirze, jo tiktu mācītas vairakas svešvalodas (angļu, vācu, franču un var būt citas) un, iespējam, kāda no klasiskajām valodām (latīņu, grieķu), kaut gan pamats šo valodu apguvei ir labi attīstīta domāšana, kuru visveiksmīgāk var pilnveidot matemātikas stundās, kurām tāpat kā visiem mācību priekšmetiem būtu pievērsta pietiekoši liela uzmanība. Labi loģiskās domāšanas attīstībai palīdzētu šaha stundas, kuras notiktu visās klasēs. Tāpat visās klasēs būtu zīmēšanas un mūzikas stundas. Domaju, ka katram skolas audzēknim par visu mācību laiku vajadzetu iemācīties kāda mūzikas instrumenta spēli.
Vecāku klašu meitenēm būtu dota iespēja apmeklēt baleta stundas vai ritmikas nodarbības, kas, neapšaubāmi, palīdzētu veidot skaitu stāju. Visi skolēni varētu apgūt arī sarīkojumu deju elementus. Lai veicinātu audzēkņu vispusēju attīstību, tiktu veidoti dažādi pulciņi skolā. Vidusskolēni savu redzesloku varētu paplašināt, noklausoties gada laikā kadus papildu macību kursus: tiesību, ekonomikas pamati un citus.
Ar liekāko prieku es gribētu mācību plānā ietvert ticības stundas, jo tieši šīs stundas var palīdzēt izaudzināt patiesi tikumīgus cilvēkus.
Runājot par pašām stundām, tad, lai macību stunda būtu interesanta, skolotāja rīcībā ir jābūt ilgadīgā mācību praksē izstrādātām vairākām metodēm, kuru uzdevums būtu macīšanās stimulēšana un jaunās mācību vielas sekmīgas apguves nodrošināšana.
Šīs metodes varētu būt, piemēram, macību izziņas rotaļas (jaunākajās klasēs), macību diskusijas un disputi, emocionālās stimulēšanas paņēmieni utt.
Mācību procesā ir ļoti svarīgi panākt, lai pedagoģiskie stimuli pārvērstos par pozitīviem motīviem, kas rosinātu skolēnu vēlēšanos un aktivitāti jaunās vielas apguvē.
Spilgts, tēlains stastījums nemanāmi pievērš skolēnu uzmanību studas tematam. Pēc iespējas vairāk jārīko labaratorijas un praktiskie darbi, kuri attiecīgajās situacijās kļūst par mācīšanās stimuliem.
Skolēnu var arī iedvesmot, arī patstāvīgā darba elementu ieviešana macību procesā, protams, ja audzēkņi ir apguvuši tā sekmīgai izpildei nepieciešamās prasmes un iemaņas. Skolotajiem vajadzētu rūpīgi pārdomāt stundas pašu sākumu, lai tas būtu saistošs, neparasts, un rastos iespēja sekmīgi organizēt jaunās mācību vielas apguvi. Šai nolūkā skolotājiem vajadzētu aktīvi izmantot dažādas macīšanas stimulējošās metodes.
Strādājot ar jaunāko klašu skolēniem, skolotājam ir jābūt ļoti uzmanīgi, jo no vienas puses viņiem ir liela zinātkāre, bet no otras puses nenoturīga uzmanība un ātra nogurdinātība macību procesā. Tāpēc svarīgi ir mazajiem skolēniem saglabāt patstāvīgu interesi par mācīšanos un organizēt emocionālās atslābināšanās situacijas, nepieļaujot pārpūli.
Lai kāpināti skolēnu interesi par mācīšanos, skolotājiem būtu jāizmanto ievērojamu zinātnieku un sabiedrisko darbinieku dzīvei un darbībai veltītu daiļdarbu fragmentu analīzi. Mācības padara saistošākas arī tādi paņēmieni kā saistošu mēģinājumu demonstrešana.
Skolotajam būtu jāizmantoarī tādi paņēmieni, kuri rosinatu interesi par nakamajā stundā risināmo tematu (problemu). Tas ir kārtējās stundas nobeigumā radīt problēmsituāciju, vai nu demonstrējot problemātiska rakastura meģinājumu, vai arī liekot audzēkņiem novērot kādu dabas parādību, tehnikas objektu u.tml. Tādos gadījumos skolēni meklētu atbildes macību grāmatos, lai izskaidrotu kādu parādību, par kuru viņiem ir radusies interese, un ar pirmajām minūtēm iekļautos jaunajā stundas procesā.
Strādājot ar jaunāko klašu skolēniem, būtu jāievēro daži vienkārši principi:
Ø  Ja gribam, lai bērns veidotos par personību, pret viņu kā pret tādu arī jāizturas. Diemžēl bieži vien pieaugušie cieņu tikai pieprasa, nevis to apliecina.
Ø  Bērnam nevajag baidīties no skolas, skolotajiem – jo bailes ved sev līdzi melus, meli – negodprātību. Vajag, lai bērni uzticētos, bet to var panākt tikai, savukārt uzticoties bērniem.
Ø  Zināmā mērā ir jāierobežo bērna “es” (tas ir bērnam ir jāierāda bērna vieta), tas ir kā profilaktiskas zāles pret egoismu.
Runājot par izglītības sistēmas jaunajiem virzieniem (attīstības tendencēm), tad es neesmu tikai viena kontrēta virziena piekritējs, drīzāk divu pamatvirzienu apvienojums, proti, progresīvisma un biheviorisma apvienojums. Jā neapšaubāmi skolēnam jābūt izglības centrā un katram bērnam ir jāvelta uzmanība (mācību procesa diferancializācija), bet arī jāizceļ skolotāja lomu, jo pasniedzējam tomēr pieder izšķiroša loma bērnu izglītošanā. Skolotājs ir pirmais, kas ieved bērnus plašajos zināšanu laukos un sagatovo pilntiesīgus sabiedrības locekļus.
Sintezējot savu izglītības filosofiju, es pieturējos pie deduktīvās pieejas, jo sākumā es izklāstīju savas domas par dažādiem izglītības un izglītošanās aspektiem un nonācu pie noteikta izglītības virzienu apvienojuma, kas manā izpratnē būtu optimāls mācīšanās modelis.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru