Gundegas Repšes romāns “Sarkans”

RTU Liepājas MZTK

1LT kursa audzēkņa

Rūdolfa Briča

REFERĀTS

Gundegas Repšes romāns

“Sarkans”

Liepājā

2000

SATURS

                        

Vispārīgs romāna raksturojums-------------------------     3.lpp       

        I.    CINOBRS----------------------------------------------    4.lpp               

      II.    KARMĪNS----------------------------------------------   9.lpp               

    III.    PURPURS---------------------------------------------    13.lpp

Izdevuma raksturojums(materiāls no interneta) -----       15.lpp

Izmantotā literatūra un avoti-----------------------------     16.lpp     

                                                                                       

Vispārīgs romāna raksturojums.

G. Repšes romāns “ Sarkans” sastāv no trīs daļām:  CINOBRS, KARMĪNS UN PURPURS.

        Šīs romāna daļas viena no otras ļoti atšķiras. Cinobrā rakstniece stāsta par kādu senu laiku ģimeni, kura dzīvojusi Baltijas jūras krastā, iespējams pat pirms mūsu ēras.

        Otrajā daļā, kura saucas Karmīns, pilnīgi pretēji iet runa par mūsdienām, par kādu ārzemju latvieti, kura bija emigrējusi uz Itāliju un tagad atgriezusies.

        Trešajā daļā, kura saucas Purpurs, it kā tiek apvienoti divi dažādi stāsti. Par pirmo stāstu tiek nedaudz pastāstīts, tad, izlaižot atstarpi, tiek stāstīts nedaudz par otru stāstu un tā tie mijās viens ar otru. Stāsta beigās kā fons tiek iesaistīta otrā daļa, bet tas tiek darīts ļoti nosacīti.

                                                                                                                 I.    daļa

CINOBRS

        Paralēli šai romāna daļai rakstniece arī apraksta cinobru no ķīmijas viedokļa:

 “ Cinobrs: HgS, minerāls, kristalizējas heksagonālā sigonijā. Kristālos (gaiši sarkanā krāsā) sastopams samērā reti, biežāk blīvās vai irdenās masās, sarkanā, sarkanpelēkā vai svina pelēkā krāsā. Svarīgākā dzīvsudraba rūda, sastopama galvenokārt noguluma iežos. Cinobram piemīt visaugstākā staru laušanas spēja no visiem minerāliem.”

        Tādā veidā cinobrs tiek raksturots no ķīmijas viedokļa, bet tālāk, es saprotu, ka rakstniece šajā romāna daļā raksturo cinobru pēc sava viedokļa, sasaistot to ar izdomātiem notikumiem.

        Šajā daļā tiek attēlota kādas ģimenes dzīve. Darbības laiks, varu droši teikt, ka notiek pirms tā laika, kad Latvijā ieviesa kristīgo ticību. Iespējams, ka darbība ir domāta Kuršu un Vikingu laikos, ja ne vēl krietni agrāk.

        Galvenie tēli ir Gaja – ģimenes māte, Alberts – tēvs. Viņiem ir trīs bērni – Jens, Egle un Vilda.

        Gaja un Alberts kādreiz bija dzīvojuši kādā ciemā pie jūras. Šis ciems bija draugos ar otru – Zemiešu ciemu. Ciemi viens otram palīdzēja un arī kopā cīnījās pret ienaidnieku.

        Tad, Trejdienes svētkos, kad visi ciema ļaudis līksmoja, iebruka ienaidnieks un apkāva visus ciema ļaudis, tikai Gaja un Alberts palika dzīvi. Notika tā, ka visi jau bija

aizgājuši pie lielā ugunskura un dzīroja, tikai Gaja un Alberts bija nedaudz aizkavējušies. Kad abi beidzot aizgāja pi lielā ugunskura, tur pavērās šausmīgs skats – visi ciema iedzīvotāji bija sakrauti lielā kaudzē uz ugunskura vietas. No cilvēku sacirstajiem augumiem tecēja asinis, kuras bija saplūdušas lielā peļķē. Gajai un Albertam tas bija milzīgs šoks, pēc kura abu raksturi krietni vien izmainījās. Galu galā abi nolēma veidot ģimeni un uzsākt mierīgu, patstāvīgu dzīvi.

        Es uzskatu, ka tieši ar šo abu cilvēku piedzīvoto rakstniece gribējusi izcelt sarkano krāsu, šajā gadījumā sarkano asins krāsu.

        Varoņu raksturi ir  ļoti atšķirīgi.

 Gajai ir izteikts mātes raksturs. Kā jau māte, viņa rūpējas par saviem bērniem un satur kopā ģimenes saites. Taču šī sieviete jaunībā ir pārcietusi smagu šoku, tāpēc viņai ir kādas nezināmas, nepiepildītas vēlmes, jautājumi, uz kuriem viņa meklē atbildes.

        Alberts ir sevī noslēgts un grūti strādā, lai pabarotu savu ģimeni. Alberts pārciesto atceras un nespēj aizmirst. Viņam ir grūti glābāt sevī visas šīs atmiņas, kuras nepārtraukti savu esamību atgādina.

        Jens ir 12 gadus vecs zēns, un kuram nav vienas kājas, kuru viņam nācās apmutēt iekaisuma dēļ. Jens šī trūkuma dēļ nav kļuvis bailīgāks un trauslāks, tieši otrādi viņš kļuva rupjš un naida pilns.

        Egle un Vilda ir tādas kā vējagrābsles. Viņas ir arī nedaudz padumjas. Māsas smejas skaļiem smiekliem par katru sīkumu un izklaidējoties iet medībās.

        Visi šie cilvēki ir rudiem matiem un sarkanīgu ādas krāsu (tas uzreiz atgādina par grāmatas nosaukumu).

        Visi notikumi un problēmas sākas tad, kad Alberts no jūras izvelk pie kāda kuģa vraka atliekām turošos sievieti. Viņa ir savādāka, nekā šajā zemes malā mītošie, viņas mati ir balti un arī āda balta. Ar pūlēm sievieti izdevās atdzīvināt, bet viņa runāja nesaprotamā valodā. Tikai vēlāk atklājās, ka viņas vārds ir Aurēlija.

        Līdz ar šīs sievietes parādīšanos viss ierastais dzīves ritms izjūk un attiecības starp ģimenes locekļiem pasliktinās.

        Es uzskatu, ka šo sievieti autore ir domājusi kā citu krāsu, kuru piejaucot klāt sarkanam iegūst pavisam savādāku krāsu. Šeit atklājas sarkanās krāsas, cinobra toņa trauslā daba.

        Līdz šim ierasto dzīves ritmu sajauc arī Rimvids – kāds puisis, mednieks no Zemiešiem, kurš bija ieskatījies abās māsās – Eglē un Vildā. Tā Rimvids devās medībās un līdzi ņēma māsas.

        Tuvojās svētki – Trejdiene. Tie bija svētki, kuros notika lielā nelaime, tāpēc Gaja un Alberts pie Zemiešiem svētku svinēšanā nepievienojās. Taču abas māsas devās līdzi Rimvidam, lai kārtīgi nosvinētu Trejdieni.

        Turpinot tālāk ir jāpiemin Aurēliju. Šī sieviete nevarēja pierast pie tā, ka šajā zemē nekaro un viss ir mierīgi. Viņa

kavējās atmiņās arī par savu brāli Markusu, kuru karā bija nežēlīgi nogalinājuši. Aurēlija vakaros, kad sāka krēslot, kāpās ilgi stāvēja, skatoties kā riet saule un sauca savu brāli. Uz sievietes izmisīgajiem un ilgpilniem saucieniem atsaucās kāds vilks, kuru Aurēlija noturēja par savu mirušo brāli. Aurēlija uzrunāja šo radību un uzdeva vilkam daudzus jautājumus, uz kuriem, protams, vilks neatbildēja.

        Pēc Trejdienes Rimvids atnesa nogalētu vilku un teica, ka vairāk pie Gajas un Alberta nenākšot. Aurēlija metās pie vilka, jo domāja, ka tas ir Markuss – viņas brālis, bet vilks nekustējās, jo bija miris.

        Kā vēlāk atklājās, tad abas māsas bija nokoduši vilki, jo Rimvids negāja ar māsām uz Trejdienes lielo ugunskuru, bet gan aicināja sev līdzi Aurēliju. Tā nu māsas svinēt Trejdieni gāja pašas, bet tā kā ugunskurs, pie kā pulcējās visi svinētāji bija tālu un māsām nācās it uz turieni pa īsāko ceļu cauri mežam, tad mežā māsām uzbruka vilki un saplosīja viņas.

        Cinobrs visā kopumā ir ļoti asiņains un naida, nepiepildāmu cerību un neatbildamu jautājumu pilns. Pret romāna tēliem liktenis nav bijis žēlīgs un tāpēc visiem nākas pārciest daudzus nemaz negaidītus likteņa pavērsienus.

        Pats galvenais, ko es cinobrā saskatu ,manuprāt, ir tēlu savstarpējās attiecības un arī to iekšējās pasaules att1ēlojums. Tas tā ir tāpēc, ka es, lasot cinobru, nepārtraukti vispirms saskaros ar katra tēla iekšējo pasauli patreizējo stāvokli un pēc tam varu redzēt kā šī iekšējā

pasaule var izmainīt attiecības un tēlu savstarpējo attieksmi. Visi šie tēli vienā ziņa ir tik ļoti līdzīgi – visiem viņiem ir cerības, kādi nepiepildīti sapņi un kaut kas pēc kā ilgoties, bet tajā pašā laikā šie tēli ir ārkārtīgi atšķirīgi, galvenokārt rakstura ziņā.

        Visi cilvēki sasvstarpējajās attiecībās ir ļoti rupji un prasti. Rakstniece ir pat lietojusi daudzus rupjus lamuvārdus, rakstot cinobru. Šie cinobrā minēti vārdi ir minēti tik rupjā formā, ka es labāk tos necitēšu.

        Cinobram ir ļoti raksturīgs stils – tiek aprakstīta viena tēma, tad tā pēkšņi tiek pārtraukta un vienalga cik daudz teksta lapaspusē ir aizņemts, tālāk jaunā lapaspusē tiek uzsākta jauna tēma. Man citreiz lasot pat bija grūti orientēties un citreiz man šis tas sajuka.

        Es personīgi par cinobru nebiju sajūsmināts. Drīzāk, ka es biju izbrīnīts, jo izlasītie lamuvārdi bija tā iesaistīti sakāmajā, ka beigās tie kļuva daudzreiz rupjāki nekā ir patiesībā. No visiem manis iepriekš lasītajiem darbiem cinobrs krasi atšķiras ar saviem dzīves uzskatiem, attiecību tēlojumiem, kā arī lamuvārdiem un daudz ko citu.

        Vienīgais  iepriecinošais bija tas, ka cinobrā gandrīz visu laiku kaut kas notiek, nav tādi ilgi un gari apraksti, kuri citreiz ielikti nevietā traucē. Nu kā saka kritizējot kinofilmas: “Bija labs “action” “.

II.       daļa

KARMĪNS

        Pirmām kārtām es personīgi vēlos atzīmēt, ka, ja es nekļūdos, tad Latvijas valsts karoga sarkanā krāsa ir tieši karmīnsarkana. Šajā romāna daļā karmīnsarkanā krāsa ir saistīta ar Latvijas valsti.

        Rakstniece karmīnu, tāpat kā cinobru no sākuma ir aprakstījusi no ķīmijas viedokļa:

        “ Karmīns: spilgti sarkana krāsviela, ko iegūst no *košenilēm. Tās satur 3-4% karmīna, kas pāriet ūdens izvilkumā galvenokārt karmīna skābes (C₁₇H₁₈O₁₀) veidā. Pārdošanā kā spilgti sarkans pulveris, vai cieti gabali. Labi šķīst amonjakā (karmīna tinte). Ar alaunu no šķīdumiem izgulsnējas karmīna laka. Lieto konditorejas preču krāsošanai, sejas un lūpu krāsai, eļļas un ūdens krāsām, kā arī mikroskopijā šūnu kodolu krāsošanai. Agrāk lietoja arī kā kodināmo krāsvielu vilnai.

        *košenile – augu uts Coccus cacti krāsviela. Uts dzīvo uz kaktusa Nopalea coccinellifera, kas sastopams Meksikā u.c. Lieto sudrabspīdīgos rožainas krāsas sieviešdzimuma insektus izžāvētā, dažreiz pulverī sasmalcinātā veidā. No 150 000 utīm iegūst apmēram 1kg krāsas. Krāsviela karmīnskābe C₂₂H₂₀O₁₃ ir krāsas antrahiona derivāts un dod ar alumīnija un alvas kodinātājiem spilgti sarkanas lakas.”

        Karmīnā ir viena galvenā varone – Kamilla. Viņa ir žurnāliste, kura kādreiz emigrējusi no Latvijas uz Itāliju un tagad atkal atgriezusies savas Itāļu avīzes norīkotajā uzdevumā t.i. – savākt visu iespējamo informāciju par sievietēm, kuru vārdi ir Cecīlija, un kuras dzīvo Latvijas pilsētiņā Rigondā (Kaut man liekas, ka tāda nemaz neeksistē). Šajā  uzdevumā Kamillu ir sūtījis avīzes, kurā viņa strādā, redaktors. Šī ekspedīcija, kuru jāveic Kamillai saucas “ Cecīlija”.

        Pilsēta, kurā Kamilla Itālijā dzīvoja saucas Tuza, bet Latvijā Kamilla dzīvo pilsētā, vai ciemā(to es īsti nezinu) , kas saucas Rigonda.

        Tā nu Kamilla aptaujā daudzus cilvēkus un cenšas uzzināt pēc iespējas vairāk par Cecīlijām. Ne visi viņu atbalsta, daudzi par šo darbu negrib runāt, vai izsmej Kamillu. Kamilla no Itālijas bija atbraukusi ar savu balto Maserati, kurš pievērsa daudzu cilvēku uzmanību.

        Pasmaidīt man lika kāds karmīna tēls, kura vārds ir Auseklis. Šis Auseklis ir kādas kafejnīcas īpašnieks un kad Kamilla jautāja šo to pārdevējai, viņš diezgan uzbrūkošā tonī, izsmiedams Kamillu, atbalstīja katru pārdevējas teikto vārdu.

        Kamilla rakstīja vēstules avīzes redaktoram, kurš bija arī Kamillas draugs. Vēstulēs viņa apraksta savu patreizējo noskaņojumu un to, kā patreiz klājas Latvijā (Mani izbrīnīja šīs vēstules rakstīšanas veids un arī tas, kāds ir vēstules saturs).

        Notikumiem risinoties lasītājam zināms top tas, ka arī Kamillas māte ir bijusi Cecīlija. Pēc izlasītā es spriežu, ka Kamillas māte ir bijusi patriotiski noskaņots cilvēks. Viņa uzskata, ka nomierinošā un tā labākā krāsa ir karmīnsarkana:

        “Pēkšņi atceros, kā, ejot pie acu ārsta, uzgaidāmajā telpā māte man liek sakopot redzes spējas un koncentrēties, iedomājoties sarkano krāsu. Aizvērt acis un iedomāties. Pēc tam esot ļoti skaidra redzēšana.

-         Kā bietes? – es jautāju

Kaut mamma sarunājas ar blakussēdētāju, viņa noraidoši papurina galvu.

-         Kā arbūzu mīkstums? Mamm-mū!

-         Vai kā stārķa kājas?

-         Kā suņa mēle?

-         Kā Dēzijas tantes lūpas?

-         Kā mežrozīšu augļi?

-         Kā magones?

-         Kā mušmires?

-         Kā zemenes, ķirši, jāņogas, brūklenes, dzērvenes, avenes?

-         Kā tikko nobrāzts ceļgals?

-         Kā saules mirstamstunda?

Pie “mirstamstundas” māte man beidzot pievērš uzmanību.

-         Turi acis ciet un iedomājies karmīnsarkano. Ne par ko citu nedomā, turi ciet, tomēr redzi karmīnsarkano.”

– Lūk, šis citāts skaidri norāda uz šīs romāna daļas nosaukumu un arī uz pašas grāmatas nosaukumu.

Šī Cecīlija,  par kuru interesējās Kamilla, izrādās, ka ir uztaisījusi pašnāvību. Kamilla, iespējams, grib noskaidrot kāpēc.

Arī Rafaels – Kamillas draugs raksta Kamillai vēstules. Viņa vēstulēs ir krietni vairāk stāstīts par personīgas dabas problēmām. Pēc visa spriežot Rafaels ir diezgan liels egoists.

Kamillai ir arī draugs – Fabians, kurš dotā momentā ir aizceļojis uz Maskavu. Starp citu, Kamillai nebija nekādas izteiktās jūtas pret šo Fabianu.

Karmīns beidzās ar to, Kamilla nolēma aizbraukt pie dažiem cilvēkiem, kuri bija daudz lietderīga pastāstījuši par Cecīliju. Beigās viņi it kā iedzer , lai Cecīlijai būtu vieglas smiltis.  

Manas domas par karmīnu ir tādas, ka Karmīnā ir attēlota kādas sievietes – Kamillas iekšējā pasaule un galu galā es varu secināt, ka Kamilla ir tāda sieviete, kura nekad nepaliek neatbildējusi un ir izteikts garastāvokļa cilvēks. Visā karmīna gaitā tiek iesaistītas dažādas lietas, kas atgādina par grāmatas nosaukumu. Es uzskatu, ka karmīnā ir attēlota kādas sievietes dzīve un tās ritējums. Pasmaidīt varēja lasot dažus izteicienus, vārdus un par dažu tēlu rīcību.

III.    daļa

PURPURS

        Purpurs it kā sastāv no diviem dažādiem stāstiem. Tāpat kā abās iepriekšējās romāna daļās arī purpuram ir raksturīgs sākums:

        “Purpurs: senatnē augsti vērtēta krāsviela ar sarkani violetu nokrāsu. Purpurs pieskaitāms nablu krāsvielām un rodas,  gaisā oksidējoties sekrētam, ko satur Vidusjūras piekrastē atrodamais gliemezis Murex brandaris. Līdzīgas vielas izdala arī Murex trunculus, Purpura hemostoma u.c.

        Senatnes purpurs ir 6-6- dibromendigo G₁₆H₈O₂N₂B₂

No 12 000 gliemežiem iegūst 1,4 g krāsvielas. Gliemežu dziedzeri krāsvielu satur bezkrāsaina binosavienojuma veidā. Krāsojot šķiedrvielas mērcēja šai sulā,  kas tad saulē stāvot, ieguva nespodru, sarkani violetu krāsu. Tā kā purpurs bija ārkārtīgi dārgs, šīs krāsas mantijas bija imperatoru vai karaliskās kārtas pazīme, no kurienes arī cēlis izteiciens – “dzimis purpurā”.”

        Purpurā iet runa par kādu meiteni, kura ir komandējumā, un bārā sēžot, satiek, kādu cilvēku, ar kuru uzsāk sarunu, un vēl iet runa Milu Melku – kādu dārziņa īpašnieci, kura savu dārzu uzcēlusi tai vietā, kur kādreiz bija sieviešu moku nometne.

Pirmajā stāstiņā meitene sēž bārā un dzer “Bacardi”, tad pie viņas pienāk kāds vīrs un grib uzsākt ar viņu sarunu. Tā vīrs runāja gandrīz viens pats un stāstīja, viņam rīt operēšot un gribot šo to izstāstīt. Aizejot viņš meitenei atstāja

z1īžainu purpura galvassēju, ko bija glabājis visu mūžu, lai reizē ar stāstu to kādam atdāvinātu.

        Mila Melka it kā dzīvo tanī pašā laikā, kad Kamilla. Aiz robežas iet karš. Viņu notiesā ar izraidīšanu no valsts. Tad nu karavīrs viņu aizveda līdz robežai, kur atļāva viņai aizbēgt.

        Braucot atpakaļ uz lidostu karavīrs iekļuva sastrēgumā, kuru bija izraisījis kāds Maserati, kurš notriecis sirmgalvi  - tas ir tieši Kamillas Maserati.

        Beigās sanāk, ka purpurs ir zināmā mērā saistīts ar karmīnu. Kamillas avārija tiek uzskatīta kā blakusparādība.

Gundega Repše Sarkans 1998. 144 lpp. Metiens 4500 eks. Māksliniece D.Lielā. Cena Ls1.80 Cinobrs. Karmīns. Purpurs. Trīs sarkanā toņa gradācijas, kas parasti kvēlo gleznotāju paletēs, caurstaro plaši pazīstamās rakstnieces Gundegas Repšes jauno grāmatu. Ar mēģinājumu atrast cilvēka dziņām krāsu ekvivalentu autore saviem temperamentīgi tvertajiem aizlaiku un šolaiku sieviešu un vīriešu attiecību tēlojumiem reizē piešķīrusi vienotību un arī sniegusi savu komentāru. Jebkurā gadījumā lasītājam būs interesanti sekot tēlus vadošajām dziņām un salīdzināt autores sarkanās krāsas gradāciju skalu ar savējo.

Izmantotā literatūra

      Gundega Repše – Sarkans

                        A/s Preses nams 1998

Avoti – Liepājas Zinātniskā Bibliotēka, Delfi interneta mājas lapa.