Šī ir luga, kas vēsta par jaunās paaudzes pasaulīgo dzīvi ieejot 21. gadsimtā; bet varbūt arī tas ir šizofrēnisks stāsts par galīgi neko. Šeit apjaušamas (varbūt tās ir tikai manas domas, un es neko nesaprotu no jauniešu dzīves) jauniešu sociālās, morālās, reliģiskās un pārējās problēmas, kādas radījis šis (paši atrodiet īsto īpašības vārdu) gadsimts; bet varbūt tie jaunieši paši vainīgi? Katra nākošā paaudze nosoda iepriekšējo, bet iespējams, ka par šo pavisam reālistisko tēlojumu ar dažādiem simboliskiem elementiem nosodīs vēl nākamās paaudzes, jo cilvēkiem taču ir bail no saviem trūkumiem, prastās iekšienes un tumšajām pusēm, bet varbūt nē… Kopumā stāsts būs par kāda pa visam neparasti parasta zēna, kam vārds ir Uzdzīvotājzēns, dzīves pavisam neparastu posmu vai arī laika sprīdi; bet varbūt nomirt ir ļoti ikdienišķa lieta? Būtībā tā būs viena diena dažu cilvēku dzīvē, kas beidzas traģiski, jo man tas liekas komiski; bet varbūt nevajadzēja smieties? Ha! Ha! Ha! Tēlu raksturi tiek atklāti vispirms, jo dzejā tos atklāt nav jēgas, jo ir taču spraigs sižets; bet varbūt autors ir nepraša???
 |
Uzdzīvotājzēns –
zēns, kas nemitīgi dzer, drāžas ar dažādām sievietēm un meitenēm un savos
uzskatos ir pilnīgi radikāls. Neviens gan tā īsti nezin kāds viņš ir pēc
būtības, jo to viņš meistarīgi slēpj. Viņš mācās skolā, bet apjēdz to, ka skola
ir domāta tiem, kas mācās. Viņam ir draudzene, kuru viņš cenšas krāpt principa
pēc, tomēr viņa viņam patīk. Nav lietas, par ko viņš varētu būt šokā. Nav lietas,
kas viņu varētu izbrīnīt (izņemot cilvēku stulbumu). Viņš necieš naivumu,
maigumu un citas, viņuprāt, paijcilvēku
lietas. Viņš smejas par kritiku, kas vērsta uz viņa izskatu, jo apzinās ir
diezgan izskatīgs. Nekas, šķiet, nevar apstādināt viņu – varbūt pat kaps…
Skaistmeitene – stulba,
neattīstītu pasaules uzskatu īpašniece, liekule, cūka… atvainojos…negatīvais
tēls šajā lugā.
Pavieglmeitene – meitene, kas dzer, bieži maina seksuālos partnerus
un grib izveidot no sevis pohujista
tēlu. Īstenībā viņas dzīve ir tukšums, un viņa nezina, ar ko lai to aizpilda
(ne jau ar To, ar ko viņa visu laiku to dara). Dažas reizes viņai ir gribējies
darīt sev galu. Viņa bieži krīt dziļā depresijā un ir galīgi traka, tomēr viņai
it kā ir laba sirds, bet varbūt aknas.
Dzejaszēns – liekulis, aunapiere, lielībnieks, vārgulis, melis un
vēl piedevām idiots. Kārtējais sliktais tēls.
Zēnmeitene – meitene, kas draudzējas ar Uzdzīvotājzēnu. Viņa bieži
to krāpj, jo arī Uzdzīvotājzēna krāpšanas tieksmes ir patiesi mēros
neizmērojamas. Viņa nenodarbojas ar mājsaimniecību, neslauc govis un visādi
citādi nav vidusmēra cilvēks. Viņa bauda dzīvi: nedaudz dzer, nedaudz pīpē,
nedaudz nodarbojas ar seksuālām orģijām. Viņa zin, ko vajag zināt.
Šausmupuika – puika, kam nekas ļauns nav svešs. Viņš dzer daudz
vairāk par visiem pārējiem un ir daudz brutālāks par visiem pārējiem. Dzīve
viņam ir viens pārbaudījumu pilns labirints, kur lietām, kam nevar apiet
apkārt, viņs iet pāri, sagraujot tās lupatu lupatās. Viņš savā dzīvē ir izmēģinājis
daudzas lietas. Viņš ir drāzies (nodarbojies ar seksu) visneiedomājamākajās
pozās un vissmagākajos alkohola reibumos. Viņš ir bijis Sātana kalps un ir
sitis krustā daudzus dzīvnieciņus. Kopumā viņš ir no labas ģimenes un vecāki
viņu ļoti mīl, nezinot viņa īsto vai arī interesanto pusi.
Dievs – prātā sajucis
večuks, kura izskats vēsta, ka viņam sen jau vajadzēja būt zem velēnas. Viņam
ļoti garšo alkohols. Nemitīgi smejas par visiem cilvēkiem un vispār ir ļoti
nekaunīgs savos gados. Bieži murgo un savos murgos atceras to dienu, kad radīja
zemi un tās radības. Pats gan viņš nezin no kurienes radies. Bieži viņam patīk
rotaļāties ar savu mājdzīvnieku, ko sauc par Jēzu. Dievam vislabāk patīk
cilvēku anekdošu grāmata “Jaunā derība”, kuru viņš lasa aizraudamies un Jēzus,
izdodams savas dzīvnieciskās skaņas, priecājas kopā ar viņu. Iedomājaties tik
liela gudra grāmata par mazu spalvainu radījumu! Vēl Dieva ziņā ir visa laika
apstākļu noteikšana un daudzas citas lietas, ko Dievs parasti atstāj pašplūsmā.
Vairāk viņam patīk darīt pavisam cilvēcīgas lietas, piemērām, ļaunu.
Jēzus – Dieva iemīļotā mājdzīvnieka vārds. Jēzum garšo jēla gaļa,
lai gan tas netsakās arī no saldumiem.
Sātans – Dieva labākais draugs. Viņs parasti stāsta un istrādā
neķītrus un ļaunus jociņus ar cilvēkiem un Dievs par tiem smejas ka acis
sprāgst no pieres laukā. Izlasījis cilvēku reliģiskās grāmatas, viņš ķēries pie
ļaunā tēla iemiesošanas, kas nereti no cilvēku viedokļa ir diezgan smieklīgi.
Dievs bieži izsaka savu skaudību, ka nav radies par Sātanu. Sātāns bieži
izstrādā jokus ar Dievu, bet no tā visa kā vienmēr cieš cilvēki. Nereti savā
uzvedībā ir daudz piebremzētāks kā Dievs.
Topošais Slepkava –
cilvēks pusaudža gados, kam galīgi viss dzīve sajucis. Viņam ar katru brīdi
pieaug griba slepkavot bez mitas. Kādreiz viņam bija daudz draugu, bet nemanot
kādu dienu viņš saprata, ka ir palicis viens. Viss it kā ir labi tikai viņa
psihe ir maigi sakot iedragāta.
Sirdsapziņa – dažu cilvēku kaite. Šoreiz pieņēmusi mazas mušiņas
veidolu un rūpējās, lai nākamie notikumi nebūtu tik pārsteidzoši kā arī
nepatīkami sīc…
1.daļa
1. aina
Skatuves iekārtojums: kādas
ielas ietve, pa kuru nemitīgi staigā ļaudis ar dažādām sejām. Blakus ietvei
sešstāvu nams, kura apakšējā stāvā iebūvēts rotaļlietu veikals. Pie veikala
durvīm stāv Dievs ar savu mājdzīvnieku Jēzu un vienaldzīgi smēķē cigareti.
Cilvēki viņus nemana (izņemot tos “izredzētos”, kam tas lemts). No veikala
iznāk Sātans pieņēmis maza bērna izskatu, pielavās Dievam no muguras un veikli
iesper pa labo kāju. Dievs tik spēji pagriežas, ka viņam izkrīt smēķis, kas
apdedzina nabaga Jēzus purnu. Jēzus sāpēs iegaudojas.
Dievs:
Ka tevi velns jel rāvis būtu!
Vai tiešām nev tev cieņas jūtu?
Tev nebūs sist tu šmurguli
Še saņem šo un paguli!
(Gāž ar celi maza bērna izskata Sātanam. Sātans
nokrīt zemē ar asiņainu seju)
Sātans:
Nu ko tu vecais dusmojies,
Gan prāts tev kādreiz radīsies
Gan sapratīsi manus jokus
Gan iemīlēsi manus spokus
(Notrauš asinis no purna un uz mirkli
pazūd)
Dievs:
Pie velna esmu tam par vecu,
Lai es kā kaut kāds muļķis lecu.
Nāc Jēzu mauksim tagad mājās,
Lai varam atpūtināt kājas.
(Izvelk no gabatas saņurcītus spārnus un
cenšas ar tiem aizlidot. Pēc mirkļa parādas Sātans tērpies melnā ādas jakā,
gumijas zābakos un basketbolista šortos)
Sātans:
Vai vecītis jau projām dodas?
Man prātā jauni joki rodas…
(Sātans paņem nelielu akmeni un uzmet kādam
streipuļojošam cilvēkam uz galvas. Cilvēks nokrīt bezsamaņā, Dievs smejas, bet
reizē arī cenšas pacelties spārnos)
Dievs:
Tu tomēr esi smieklīgs ļoti
Tu mani sasmīdināt proti.
Re, paskaties kā pauris lūst
Un pa to ārā asins plūst.
Ak, Sātan, pasaki man vienu
Kur jokus sadabū ik dienu.
Sātans:
Šos jokus nevienam neprasīju
Pats bībelē tos izlasīju
Man iepaticies ir tas tēls
Ka esmu ļaundaris es kvēls.
Dievs:
Jā, bībele ir joku krājums
Kad pagājis jau dzīves gājums.
Tad klusos vakaros var par to smiet
Un alkoholu glāzēs liet
Vissmieklīgāk, ka Jēzus tēls,
Ir manis paša taisīts dēls.
Sātans:
Eu, Dievs vai šodien dzersim?
Vai logus sitīsim mēs “mersim”?
Vai drāzīsim mēs meičas dažas?
Vai dursim cilvēkus ar nažiem?
Dievs (neprātā
zibošām acīm):
Kāpēc gan nē mans labais draugs,
Neviens tāpat mūs neapsauks!
Tik papriekš man drusku jāpasnauž,
Jo vecums it kā kaulus lauž
(Dievs ar Jēzu beidzot
paceļas spārnos un aizlido uz savu apmešanās vietu. Sātans viņiem seko. To visu
redzēja Sirdsapziņa mazas mušiņas veidolā, kas bija nolaidusies uz nenosakāmas
izcelsmes ekskrementa.)
Sirdapziņa:
Cik labi gan, ka jākalpo
Nav tiem kas tagad aizlido
Es piemītu tik cilvēkiem
Un moku tos par viņu grēkiem.
Bet tie tur divi idiņi un viņu zvērs
Dažam labam šonakt uz mūžu acis vērs…
1. ainas beigas.
2.
aina
Tā pati ietve, uz kuras tagad guļ
Šausmuzēns ar pārsistu galvu. Garām iet cilvēki un izliekas, ka neredz.
Sirdsapziņas mušiņa ir aizņemta ar savu ekskrementu. Pēc brīža pie viņa pienāk
Pavieglmeitene un, ieraudzījusi pazīstamu seju (Šausmuzēns arī viņu kādreiz tā
nedaudz…), satraucas ne pa jokam. Viņa cenšas Šausmu zēnu pamodināt, kas viņai
pēc kāda laika arī izdodas. Šausmuzēns ir galīgā tārpā un knapi spēj parunāt.
Asins no viņa galvas liegi pil uz ietves.
Pavieglmeitene:
Klau Šausmuzēn tev galva pušu
Nāc salāpies un pieņem dušu.
Šausmuzēns:
Ak, atpisies tu vecā maita
Man astoņdesmitā pēc skaita.
Es pats ar sevi galā tikšu,
Tu darīsi ko es tev likšu
(uz brīdi ieslīgst bezsamaņā)
Pavieglmeitene:
Tu turi muti jākli stulbais
Tu arī nebiji man pirmais
Ja gribi nomirt te uz ielas
Man arī nebūs bēdas lielas
Šausmuzēns:
Nu, bļa, labi tad ātri ejam
Lai šņabi varam pirkt pa ceļam
(Pavieglmeitene palīdz piecelties Šausmuzēnam,
kas, rupji lamājoties, ļaujas sevi apkalpot)
Pavieglmeitene:
Pie manis mājās viss būs labi
Uz brūces likšu tavu šņabi
Lai tu tik daudz to nedzer iekšā
Ka atkal nepaņem mani priekšā.
Šausmuzēns:
Neviens man neliegs piedzerties
Neviens man neliegs nopisties
Neviens man šņabi neatņems
Es būšu tas, kas viņu vems
Un tagad kuce ejam aši
Ka murdu nepietaisa laši
(Aizvelkas prom)
Sirdsapziņas mušiņa (uzlidojot uz Šausmuzēna asiņu traipa):
Šis puisis manī šausmas dveš
Jo viņam it nekas nav svešs
Es zinu tikai vienu lietu
Kad līdz ar šito saules rietu
Tā dzīvē jaunās sliedēs ies
Viņš nevrēs vairs ārdīties…
2. ainas beigas
3.
aina
Uzdzīvotājzēna mājas priekša, kas
atrodas nomaļā pilsētas stūrī. Apšaubāma izskata durvis, nobrucis slieksnis un
izsalcis ņaudošs kaķis pie durvīm. Ir dienas vidus (pulkstenis kaut kur ap
vieniem). Saulīte spīd, putniņi vītero un pavasaris zeļ savā zaļumā. Pa mājas
durvīm iznāk kāda saburzīta meitene (nu jau sieviete) un laiski aizsoļo uz kādām
mājām. Pēc brīža pie mājas parādās Topošais slepkava un noglauda galvu
izsalkušajam kaķim, bet tad atkal nemanot pazūd. Pa durvīm iznāk
Uzdzīvotājzēns, pasperot kaulaino kaķi nost no durvju atveres.
Uzdzīvotājzēns:
Ej dirst, spalvainais maita!
Tu man vienaldzīgs kā tā aita
(Smagi ieklepojas un rāda ar
pirkstu uz to pusi, kur aizgāja saburzītais radījums ar krūtīm)
Izvelk
nenosakāmas markas cigareti no saņurcītas paciņas un piepīpē. Kādu mirkli veras
jaukajā saulītē un tad nomet cigareti, nospļaujas un dodas uz tuvējo telefona
būdiņu. Atver durvis, ievada tikko pirktu svaigu telekarti un piespiež dažus
taustiņus…
Uzdzīvotājzēns:
Labrīt, (bļa, pulkstenis viens jau)
Vai manas meitenes tur kaut kur nav!
Ak tā esi tu…
Un kā būtu…
Ja tu…
Mani šovakar
satiktu…
…
Ak, astoņos parkā nu skaidrs…
Es būšu skaidrs…
Ko vakar darīju?
Gulēju un lasīju…
(Uzdzīvotājzēns paliek nedaudz nervozs. Uz
pleca viņam uzlaižas Sirdapziņas mušiņa)
Man jāiet… tagad… nauda beidzās…
Mūsu saruna drīz pārtrūkt stiedzās…
Čau līdz vakaram!
(he, he varbūt dzimumsakaram!)
Sirdsapziņas mušiņa:
Nu pasakiet vai tas nav mērglis
Kas visus izdrāž tā kā ērglis
Un visus arī apmelo
Un pēc tam pasmejas par to
Nez vai viņš labu galu ņems
He… varbūt asinis viņš vems…
4. ainas beigas
5.
aina
Skaistmeitenes istaba. Sienas
nolīmētas ar populāru smukulīšu plakātiem. Uz grīdas pieklājīgs paklājs. Istabā
vēl ir galds, uz kura nežēlīgā kārtībā sakārtotas stāv grāmatas, pāris mīksto
krēslu, kas glīti pārklāti ar drēbi, gulta, kuru vērojot liekas, ka tur neviens
ne(pār)guļ, skapis, kas nolīmēts no vienas vietas ar smukuļu uzlīmēm, un vēl
šādi tādi citi nieki, kas atrodas tur, kur tiem jāatrodas. Pa durvīm ienāk
Skaistmeitene un Dzejaszēns, apsēžas uz gultas un uzsāk sarunu.
Skaistmeitene:
Vai esi redzējis tu filmu tādu
Kur skaisti puiši iesauļotu ādu?
Dzejaszēns:
Es esmu nevaļīgs, man daudzi darbi
Es savā dzīvē cīnos skarbi
Man nav pat laika bārdu skūt
Kas sāk jau nekaunīga kļūt…
Skaistmeitene:
Ak, bārda, parādi man arī
Man fascinē tie tavi sari
(kautrīgi ķiķinot cenšas
palūkot Dzejaszēna bārdu)
Dzejaszēns:
Lai paliek mana dumjā bārda
Par to vairs nerunā ne vārda
Tač parunājam par kaut ko citu
Es vakar sasitos, jo kritu.
Skaistmeitene:
Ak kriti gan. Viss kārtībā?
Ak, lūdzu tevim saki jā…
Dzejaszēns:
Ak nieki skramba vien jau bija
Pat asins nemaz neizlija
Skaistmeitene:
Tas labi, es jau nobijos
Ar košļeni
pat aizrijos
Dzejaszēns:
Klau Skaistmeitene jaukā
Vai iesim abi šodien laukā
Tad parkā pasēdēsim abi
Un būs tas tik ļoti labi
Skaistmeitene:
Nu labi ja jau tu tā saki
Tik ilgi nē, jo tad būs traki
Man vecāki tad uztrauksies
Un mani tumsā meklēt ies
Dzejaszēns:
Tad labi ilgi nepaliksim
Gan citreiz atkal kopā tiksim
Es patīku tev saki man to vēlreiz
Tu patīc man
es saku to tev vēlreiz
Skaistmeitene:
Jā, patīc tu jau man tik ļoti
Tu mani savaldzināt proti
Tev ir tik skaista, mīļa seja
(tu taču izskaties pēc kaut kāda geja!)
Tu runā man tik skaitas lietas
(tu esi man pie vienas vietas).
Dzejaszēns:
Nu labi čau drīz tiksimies
(sūksimies un gultā liksimies).
Sirdsapziņas mušiņa (izkārnoties uz kāda no plakātiem ar smaidošu puisi):
Šie divi ir patiešām dumi
Un viņu uzskati ir glumi
Gan pienāks vakars gan jau gan
Klau vai tur jau kapu zvani skan?
4. ainas beigas.
5.
aina.
Topošais slepkava
viens sēž parkā uz soliņa. Garām viņa soliņam retu reizi kāds paiet.. Blakus
Topošā slepkavas soliņam ir nelieli, bet diezgan biezi krūmiņi, kur ik pa
brīdim ielien kāds zēns vai meitene, lai atbrīvotos no šādiem tādiem
nevajadzīgiem šķidrumiem. Topošais slepkava ir noraudājies un trīcošs. Viņa
acis ir izvalbītas un biedējoši uzlūko čurātājus, kas viņam nepiegriež nekādu
vērību.
Topošais slepkava (pie sevis murgo):
Viss cauri man pietiek… beigas
Uzšķērst sagriezt tos bez steigas
Neņēmāt jūs mani vērā
Gulēsiet jūs beigti skvērā
Sāpes, sāpes sāpes…asiņu slāpes
Kāpēc nezinu citu ceļu es
Piedod, piedod piedod… man nav žēl
MAN VAIRS NAV ŽĒL!!!
(Gāž ar dūri Sirdsapziņas mušai, kas
nosēdusies uz viņa rokas. Muša ir pagalam.)
1. daļas beigas
 |
2.
daļa
1. aina
Parka ieeja, pie kuras soliņš, uz kura aktīvi čamdās Šausmuzēns un
Pavieglmeitene. Viņi abi ir galīgā lopā (tārpā, dzērumā, rupiķī, šmigā, vīrā
utt). Garām pa retam paiet kāds cilvēks, mežonīgi blenžot uz notiekošajām
lietām. Pie ieejas parādās Dievs ar Sātanu arī neskaidriem ģīmjiem. Dievs
piesaitē Jēzu pie kādas laternas, kas vēl nedeg, jo tikai nesen ir sācis
krēslot. Sātanam rokā pusizdzerta pudele šņabja, no kuras viņš ik pa brīdim
iemalko. Nevien viņus neredz, jo tie taču ir reliģiski tēli. Abi viņi apsēžas
uz zemes un sāk dziedāt neķītras dziesmiņas. Ik pa brīdim kāds no viņiem pieiet
pie tiem, kas čamdās, un kaut ko nesakarīgu buras tiem ausīs. Pie ieejas
parādās Uzdzīvotājzēns un, pamanījis, ka uz soliņa čamdās diezgan pazīstami
cilvēki, iztraucē tos.
Šausmuzēns(miglainu skatienu):
Bļa kas te
notiek, ejiet dirst
Kurš ir tas
kretīns kas grib mirt
(Pavieglmeitene guļ pavieglā pozā un neko daudz nefilmē)
Uzdzīvotājzēns:
Čau vecais
maita,
Fuu!!! Tev nu
gan aita! (rāda ar pirktu uz
Pavieglmeiteni)
Šausmuzēns:
Kas ir ko eu? Ā!!
Uzdzīvotājzēns
man atkal uzbrauc tā…
Ko dari tu šai
stulbā vietā?
Ko traucē mani
svarīgā lietā
Vai skauž tev ka
man ir kur bāzt
Tev pašam taču
ir ko drāzt?
Uzdzīvotājzēns:
Man tak pohuj
drāz to kuci
Es gan labāk
drāztu kluci.
Ek nav laika man
ar tevi
Man jāapmierina
arī sevi
(aiziet dziļāk parkā)
Šausmuzēns (turpina čamdīt un visādi citādi izdarīties
ar Pavieglmeiteni):
Ak stulbs tas
Uzdzīvotājzēns
Viņš vienmēr
bijis pārāk lēns
Tam meitene kaut
kāda peža
Ko izvilcis viņs
ir no meža
Liekas parkā tā
viņu gaida
Lai viņu spaida…
Bļa kroplis
vecais jāklis tāds
Kad radīsies reiz viņam prāts
Es esmu gudrāks
vairākkārt
Man nepatīk kādu
sev kaklā kārt
Re, paskatiet še
sievišķ’s kājām (norāda uz Pavieglmeiteni)
Tik plašām
siltām kā manām mājām
Pret rītu man
jau cita būs
Un man par upuri
tā kļūs.
(Šausmuzēns savāc Pavieglmeiteni un abi aizstreipuļo kaut
kur prom)
Dievs ar Sātanu dzer šņabi un aktīvi
sarunājas. Pa brīžam kāds no viņiem pieliek kāju priekšā apkārtklīstošajiem
cilvēkiem, kuri krīt un sasitas.
Dievs:
Bļa kruta vispār dievam būt
Ka baznīcās iet tevi lūgt
Bet pats tu sēdi malko šņabi
Un pasmejies par visu labi
Sātans:
Nu man jau arī nav tik slikti
Tik cilvēki manis baidās dikti
Tie domā ka esmu enģelis kritušais
Ka esmu nežēlīgs un baiss
Tu diev vēl ļaunāks esi
Tu daudziem uzdzen tādu besi
To tantiņu ko grūdi zemē
Jau varbūt tagad kaut kur kremē
Dievs:
Nu kam tad negadās vai ne
Bet tā bij stulba vecene…
Sātans:
Vai nav vienalga mēs esam dzīvi
Un uzdzīvot mēs varam brīvi
Un daudzi tāpat akli ticēs mums
Tie domās, lūgsies, klusēs, skums
Dievs:
Kamēr cilvēkiem mēs būsim prātā
Tie meklēs laimi slotas kātā
Bet ja tie uzzinās kas esam tādi
Tiem nebūs prātā dieva vārdi
Sātans:
Ai, iedzeram par to lai ilgi vēl
Cilvēki to lopu uzskata par dieva dēl’
(smejoties
norāda uz saniknoto Jēzu, kas grauž
laternas stabu)
Dievs:
Ai, trakojam mēs visas dienas
Jo mums tač’ menti nepiesienas
1. ainas beigas.
2.
Aina
Kluss
romantisks parka stūrītis. Visapkār zaļo koki un dzied putni. Pašā vidū soliņš,
uz kura sēž Skaistmeitene un Dzejaszēns. Viņi abi blenž vienā punktā un ik pa
brīdim cenšas uzturēt sarunu.
Dzejaszēns:
Foršs laiciņš šodien, ko?
Vai tu priecājies par to?
Skaistmeitene:
Jā laiks šodien baigi labs…
Dzejaszēns:
Tu zini es tev kaut ko gribu teikt
Mana sirds bez tevis pukstēt beigs
Tu ļoti patīc man patiešām
Ak, kaut es spētu runāt tiešāk
Skaistmeitene:
Ko gribi man ar to tu sacīt?
Dzejaszēns:
Man laikam jāiet tagad tur
Kur iet, kad vairāk nesatur
Skaitmeitene:
Nu labi ej, bet ātri nāc
Jo tu man iepatikties sāc!
(Skaistmeitene paliek viena)
Skaistmeitene (pie sevis murmina):
Maz jau stulbs tas idiots
Saprāts tam nav ticis dots.
Dzejaszēns (izkārtojas):
Ak, ka gribētu tai vecenei
Nolādētajai petenei!!!
Skūpstu sniegt…
2. ainas beigas.
3.
aina.
Tas pats soliņš, uz kura sēdēja Topošais Slepkava. Tagad tur sēž
Zēnmeitene ar Uzdzīvotājzēnu un runā par visādām lietām. Krēsla parkā sasniedz
kulmināciju un iedegas laternas. Pār parka ne visai plašo dīķi paceļas migla,
pīlītes peld, Topošais Slepkava kaut kur krūmos trin savu nazi un vakars šķiet
tik mierīgs – it kā nogaidošs.
Zēnmeitene:
Klau tu vai dzirdi eu ko?
Vai vakar darīji tu TO?
Uzdzīvotājzēns:
Ar ko?
Zēnmeitene:
Vienalga man ar maukām kādām
Vai nu šitādām vai tādām
Atbildi tu vecais maita
Kāpēc jādrāž katra aita?!
Uzdzīvotājzēns:
Labi, labi piedod vēlreiz
Biju nedaudz šmigā šoreiz
Zēnmeitene:
Šmigā? Kad tu neesi šmigā?!!
Uzdzīvotājzēns:
Migā…
Zēnmeitene(iegāž ar dūri Uzdzīvotājzēnam pa
actiņu):
Pietiks humora tu čalīt
Aizliedzu tev sevi dalīt
Noindē lai tevi tvans
Atceries tu esi mans!
Uzdzīvotājzēns un Zēnmeitene
apskaujās pamīlinās. Uzdzīvotājzēnam nez no kurienes uzradusies pudele šņabja,
ko viņi abi sāk tukšot un kļūt aizvien jautrāki un tuvāki.
3. ainas beigas
4.
aina
Pavieglmeitene kaut kur parka krūmos
vemj, bet Šausmupuika mierīgi smēķē cigareti un dzer aliņu. Dievs un Sātans
galīgi piedzērušies dzied rupjas dziesmas un mētājas ar akmeņiem. Jēzus gandrīz
jau nograuzis laternas stabu. Topošais Slepkava slēpdams nazi nāk pie Šausmupuikas
un sāk sarunu.
Topošais Slepkava:
Ei tu puikiņ eu!
Kaut ko gribu prasīt tev
Šausmuzēns:
Nu ko piepisies tu muļķi
Vai gribi smēķējamo ļuļķi?
Topošais Slepkava:
Kas dzīvot ir? Es prasu tev
Lai atbildētu pats es sev
Šausmuzēns:
Ko?
Topošais Slepkava (kļūstot vienkārši pa Slepkavu triec nazi dzērušajam
Šausmuzēnam sejā un tas nespēj iekliegties jo mute pilna ar nazi un asinis
līst…):
Vai! Viņam laikam sāp gan
Kādas savādas trīsas pārskrej man
Nu atceries vēl reizi šo
Tik mirstot zināt vari to
Kas dzīvot (he! he!) ir ko…
Slepkava paņem Šausmuzēna līķi,
aizvelk to nomaļus un rūpīgi paslēpj. Šo visu redzēja tikai Dievs un Sātans,
kam tas nemaz nepatika, jo viņiem pašiem Šausmuzēns bija jau noskatīts mērķis.
Dievs:
Mans Dievs! tu Sātan skaties taču
Tur asinis izlīst piču paču
Kas dzīvot ir? tas puika zinot
Tas neesot gulēt zāli tinot
Tas puikiņš baigi varens liekas
Nāc iesim izbarosim viņu sliekām
Sātans:
Jā ir viņš ritīgs maita tāds
Varbūt viņam padomā vēl kāds
Varbūt viņš grib kādu dzīvu
Atkal padarīt par stīvu
Nāc iesim un viņu piebeigsim
Un varbūt ko jaunu iegūsim
Dievs:
Labi, labi lej tik šņabi!!!
4. ainas beigas.
5. aina
Skaistmeitene un Dzejaszēns sūcās!
Brīnums ir noticis. No sākuma bija maza bučiņa, bet tad viņiem iepatikās. Un nu
viņi sūcās tā, ka aizmirsuši visu pasauli un arī Slepkavu, nejautājis mūžīgo
jautājumu ”kas dzīvot ir?”, vienkārši viņiem pārgriež kaklus. Viņi abi noasiņo
ļoti strauji…
Slepkava(slaucīdams asinis no naža):
Hmm jā labs darbiņš, kas padarīts
Vēl jānodur kāds līdz pienāks rīts.
Pēkšņi parādās Dievs un Sātans. Abi
tie kaut ko buras, streipuļo un dzērumā maļas līdz Slepkava sāk krist
ceļos, raudāt un nožēlot visu padarīto.
Vēl vairāk Sepkava kļūst galīgi piemīlīgs un debils un sāk skaitīt dziesmiņu.
Slepkava:
Asintiņas līst…
Pīlītes peld…
Vakariņš mierīgs…
Putniņi vītero…
Dzīvīte skaista…
Mīliņa visapkārt…
(Slepkava sāk trallināt apkārt saviem asiņainajiem
upuriem)
Dievs(atvelkot elpu no buršanās):
Klau Seitan eu nu pietiek ar’
Tu paskat ko tas dullais dar’
Tev saku mazāk vajag kost
Tu paskaties kāds tagad posts
Sātans:
Klau šoreiz laikam dzerts par daudz
Jo sirds man neritmiski klaudz
Eu varbūt sūtam viņus dirst
Vienalga rīt vai tagad mirt
(Dievs pamāj ar galvu un abi ar Sātanu tie aizlaižas
tālēs melnajās)
5. ainas beigas
6. aina
Pēc grūtas vemšanas krūmos
Pavieglmeitene meklē Šausmuzēnu, bet nekādīgi nevar atrast. Pēc kāda laika pie
viņas pienāk Slepkava un neskarīgi dzied viņai dziesmiņas. Pavieglmeitene
cenšas atkratīties no Slepkavas, grūžot to no sava ceļa malā, bet tad viņai
atkal sagribas vemt un viņa to izdara tieši Slepkavam sejā. Slepkava tikai dūdo
kā balodītis un nepievērš uzmanību. Tad nez no kurienes parādās Uzdzīvotājzēns…
Uzdzīvotājzēns:
Kas tad te notiek ko?
Gribat abi darīt TO?
Neviens no viņiem neatbild
Uzdzīvotājzēns:
Nu labi, labi, bet vemjot sejā
Iemīleties var tik gejā
Slepkava:
Tū tū tū vilcieniņš brauc
Zumm zumm zumm bitīte dūc…
Uzdzīvotājzēns:
Klau šausmumeiten Šausmuzēns kur?
Vai tiešām viņš vairs šņabi netur?
Pavieglmeitene:
Vells viņ’ zin kur ir tas mauklis
Stulbais jāklis, vecais krauklis…
Vēl pirms vemt es gāju krūmos
Viņš bij te un smēķu dūmos
Uzdzīvotājzēns:
Labi pofig, bet kas it tas tur (rāda uz Slepkavu)
Tādu pediņu tu rāvi kur?
Pavieglmeitene:
Piepisās te viens uz ielas
Dzied kā maniaks un lielās
Uzdzīvotājzēns:
Labi pietiks dirties te
Jāforsē man meitene
Uzdzīvotājzēns atstāj stulbo Slepkavu un Pavieglmeiteni vienu.
Nobeigums
It
kā stāstam vajadzēja uzņemt tempu un pēc maksimālas kulminācijas sniegt
mierīgas beigas, kur katrs saņem pēc nopelniem, bet nē, jo šoreiz notika
savādāk…
Visi stāsta radītie līķi tika atrasti
un idenficēti un arī skaisti apbērēti, līstot asarām un skanot žēlabām par to
kā tik jauki, jauni, talantīgi un visādi citādi superbērni var iet bojā. Slepkava
iestājās mūzikas skolā un uzsāka veiksmīgu mūziķa karjeru, piestrādājot brīvajā
laikā par miesnieku. Zēnmeitene liktenīgajā vakarā noslīka parka dīķī (alkohola
lietošanai līdz bezsamaņai ir negatīva ietekme). Pavieglmeitene saslima ar
sifilisu (no Šausmuzēna) un beidza savu dzīvi ar nāvi, nepiemirstot pielaist šo
slimību puspilsētai, kurā viņa dzīvoja. Uzdzīvotājzēns tika apcietināts par
trīskāršu slepkavību un notiesāts uz dažiem gadiem cietumā, kur sarakstījis
daudz un dažādus darbus par dzīves patiesību, bet šie darbi tika izmesti
atkritumu tvertnē.
Visubeidzot Dievs ar Jēzu un Sātans
turpināja demolēt pasauli, bet pasaules iedzīvotāji turpināja vai nu grimt
reliģijā, vai arī būt pārliecinātiem ateistiem, un tā tas turpinājās, kamēr
vien kāds cilvēks vēl bija palicis dzīvs. Tomēr vienmēr bija vismaz daži
jaunieši ar augstākiem ideāliem
–kādiem ideāliem, to zina tik katrs jaunietis pats…
****
Paldies, ka uzklausījāt manu pasaciņu un ja jums, kas ir kometāri kādi,
sūtiet tos uz mailu dogma@navigators.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru