Ingrīda Zujāne, 2AT2
Poētiskais stils latviešu mīlas lirikā
Dzeja ir māksla, kurā dzīve, jūtas un domas
tiek tēlotas ar valodas palīdzību. Tas, cik veiksmīgi dzejnieks izvēlēsies
stila elementus, noteiks, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs būs viņa dzejolis. Man gan pašai mīlas lirika nav īpaši tuva,
daudzi man varbūt nepiekritīs, tomēr man tā liekas pārsātināta ar
mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem un dažkārt atgādina Austrumu paklāju,
kur no vienas vietas blīvējas daudzkrāsaini, koši raksti. Rezultātā, uzmanība
tiek pievērsta šiem skaļajiem salīdzinājumiem un nevis pašām jūtām. Kvantitāte
reti kad ir savienojama ar kvalitāti. Šajā ziņā man varbūt pieņemamākas būtu
japāņu haikas vai budisma sacerējumi, kur spilgta doma izteikta īsi, bet
spilgtos un trāpīgi izvēlētos vārdos.
Poētiskajā
stilā ļoti plaši tiek izmantoti visdažādākie stilistiskās izteiksmes līdzekļi.
Tie atrodami visos valodas līmeņos – gan fonētikas, morfoloģijas, gan leksikas
un sintakses līmenī, un to izvēle ir atkarīga no katra autora individuālās
gaumes. Dažreiz var sajūsmināties, cik veiksmīgi dažos vārdos atklāta
vissarežģītāko jūtu būtība, tomēr biežāk rodas iespaids, ka autors lasītāju
vienkārši cenšas apžilbināt ar savu prasmi izdomāt arvien jaunus
salīdzinājumus, epitetus un metaforas, kuras, diemžēl, ne vienmēr var nosaukt
par neparastām.
Latviešu
mīlas lirikas antoloģijā uzskatāmus piemērus nupat manis sacītajam atrast nav
grūti. Nelielam ieskatam varu citēt Aspazijas dzejoli “Uz jasmīnu spilveniem”:
“Mēs
apsedzamies ar mēnessegu,
Mēs
liekam sev zvaigznes pagalvī.
Uz
baltiem jasmīnu spilveniem
Mēs
kaisām sarkanas skūpstu rozes.
Mans
vaigs pie tava klātu –
Es
tavu dvēseli ieelpoju
Kā
saldi plūstošu aromātu.-
Tu
sūc manu nopūtu medus garšu,
Tu
izsūc mani,
Kā
zilais vasaras novakars
No
dārza sūc ārā rožu smaržu,
Tu
mani ar rozēm apbēri, rozēs aproci - - -”
Tikpat
pārsātināts man šķiet arī Alijas Baumanes dzejolis “Asinis”:
“Šis
kvēlums asinīs mums dots kā saule graudiem,
Kā
ziedu īsais mūžs, kas laukā vīst.
Kad,
audiem ejot, zaudējam no sapņu audiem,
Mēs
esam rudens lauki, kur palsa migla līst.”
Manuprāt, tā tiešām ir māksla radīt dzeju, kura nelīdzinātos šādam
Austrumu paklājam, jo es esmu lasījusi tikai pāris patiešām skaistu dzejoļu par
mīlestību.
Poētiskais stils pastāv, galvenokārt,
rakstītā formā un runā to izmanto ārkārtīgi reti, pārsvarā, citējot vai
deklamējot, un arī tad tas izklausās
samāksloti.
Def. Poētismi ir vārdi, kas izsaka
pozitīvu emocionāli ekspresīvu attieksmi, kas parasti sevī ietver cildinājumu,
jūsmu vai svinīgumu. Bieži tiem piemīt novitātes nokrāsa: par to liecina fakts,
ka šajā slānī ienāk dažādi vecvārdi, apvidvārdi, vairāki internacionālismi un
jaunvārdi. Šis ir samērā dinamisks valodas slānis. Bez poētismiem ir arī poetizējoši vārdi, kurus kā
stilistisku līdzekli izmanto arī daiļliteratūrā.
Visbiežāk
mīlas lirikā atrodami tēlainās izteiksmes līdzekļi cilvēka ķermeņa daļām, kā,
piemēram, acīm, lūpām, matiem, rokām, kaklam, krūtīm, asinīm, u.c., kā arī
dažādiem putniem (visbiežāk balodim), ziediem (visbiežāk rozēm, neļķēm,
magonēm), un dabas parādībām – miglai, negaisam, tumsai, naktij, vakaram,
zvaigznēm, mākoņiem, mēnesim. Kā visbiežāk lietotie īpašības vārdi jāmin salds,
liegs, maigs, degošs, liesmains, zelta, sudraba, sulīgs, rūgts, valgs… Un, protams,
mīla, skavas un skūpsti!!! Tie visi krājumos sastopami tik bieži, ka gandrīz
vai jāsāk domāt, ka latviešu valodā nav citu vārdu.
Kā
piemēru, es izvēlējos dažus vārdus un, šķirstot cauri dzejoļu krājumus,
atzīmēju spilgtākos izteiksmes līdzekļus, kas tiem bija veltīti.
lūpas – degošas (15.), indīgas un karstas
(10.), sulīgas (47.), lūpu zīmes sejā iededzinātas (84.), lūpu sarkans
mauzolejs (100.), apaļīgas (143.), tavu lūpu karstums (176.), ārprātīgās lūpas
(239.), reibošas lūpas (246.).
skūpsti – pērļaini
(15.), skūpstu medus (29.), klusi (33.),
skūpstu nožēla (37.), filmu skūpsts (101.), skūpstu rāva (126.).
ziedi
– lotosa ziedlapas (9.), balta roze (17.), mēnessrozes (16.), skūpstu
rozes (17.), jasmīnziedu spilveni (17.), ūdensrožu glāsti (29.), ziedainās
segas (34.), ziedošas ābeles (38.), dālijas (39.), vīnpuķe (45.), indīgas
lavandas (45.), sarkanas neļķes un rozes (46.), ugunssārti un sniegbalti
pārslaini ziedi (56.), dvēsles zieds (62.), smalkas sila neļķes (68.),
smaržīgs, gurstošs jasmīns (75.), vientuļa roze (74.), kreimenes (78.),
jasmīnsmaržas priekšnojauta (92.), rožu reibums (96.), matiolas (106.), rozes
ziedlapas (110.), liesmaina roze (142.), kaisli balts puķe (151.), koša posta
puķe (153.), neļķes grēka saldums (154.), naktsvijoļu laiks (155.), izbalējušas
rožu lapas (155.), īrisa zieds (170.), mākoņu tulpju dārzi (173.), reibinoša
magoņu sula (184.), magoņlapas liesma (184.), pavasara puķulauka avēnija
(189.), lietuspuķes trauslas (192.), sārtie ķirši (201.), skūpstu zeltā kaltas
ūdensrozes (209.).
mēness – mēnessega
(17.), mēnessrozes (16.), mēnesnīca (44.), mēness kā paēdis suns (130.), sārts
mēness auglis (132.), mēness trīc kā salda plūme (132.), mēnešaina dzīle
(134.), melns mēness (138.), mēness sēnes (144.), bieza mēnessega (145.),
mēnessbezdibenis (145.), mēnessindīga (146.), mēnesstaru spožums (150.), lēnā
mēness mirdzēšana (150.), mēnesnīcas zelta ragi (154.), mēnesnīcas vizma
(165.), mēness trapece (195.).
nakts – melna (18.), naksnīgas vētru balsis (80.),
neprāta nakts (101.), ziemas nakts (117.), mīlētāju nakts (152.), nakts elpa
(152.), nakts pilna sāpēm un vētrām (152.), nakts vēsma (162.), naksnīgs gājums
9188.), nakts debesis zvaigžņotās (195.), zilās gaišās naktis (202.),
pilnmēness pusnakts (208.), mīlas nakts (255.), pusnakts skatiens (246.).
zvaigznes – zilas (28.), zvaigžņots putnuceļš (37.),
zvaigznes – pasaules liesma(61.), mūžīgs zvaigžņu lauks (71.), baltu zvaigznīšu
spiets (83.), gaidošas (102.), melna zvaigzne (138.), zvaigžņu eži (183.).
mīla – mīlas zibšņi, mīlas starumeti
(18.), mīlasgaisma (22.), mīlas izpletņi
(24.), degošs mīlas grūtums (36.), sista
ar mīlestību (85.), mīlas reibonis (117.), mīlestība kā pliķis (130.), melna
mīlestība (137.), mīlestības lepnais, krāšņais koks (150.), mīlas sāpīgais
noreibums (150.), mūžīga mīlestība (155.), mīlestības sapnis (189.), mīlestības
vārdi (203.).
Pie
tam, šeit es esmu uzskaitījusi tikai nelielu daļu no šiem vārdiem veltītajiem
krāšņajiem apzīmējumiem, jaundarinājumiem un īpatnējiem vārdu salikumiem.
Mani
pārsteidza, ka krājumā, kurā apkopoti dzejnieku - vīriešu radītie gara darbi,
līdzīgi stila ziedi atrodami pat vēl biežāk nekā sieviešu radītajā dzejā. Tas
liekas interesanti, jo sievietes parasti tiek uzskatītas par daudz
emocionālākām nekā vīrieši. Acīm redzot, attiecīgā gadījumā viņi ir gatavi ņemt
talkā visu savu daiļrunību… Jautājums tikai – vai aiz skaļajiem vārdiem slēpjas
tikpat stipras jūtas?
Mana
analīze ir iznākusi diezgan kritizējoša un skeptiska… Tomēr es krājumos atradu
arī tādus dzejoļus, kas man patiešām patika, kā piemēram:
“Tu piecēlies,
bet
es vēl ilgi guļu
tava
ķermeņa siltumā.” (Margita Gūtmane)
“Zem
visiem vārdiem
tava
ķermeņa ainavas.” (Margita Gūtmane)
“Manas
rokas tevi atceras
daudz
vairāk
nekā
es to spēju.” (Margita Gūtmane)
“Klusums,
kādu
tu atstāj aiz sevis,
ir
nāvīgs.” (Margita Gūtmane)
“Tādi noasiņojoši
skūpsti –
dzīvība
aizplūst pa lāsītei vien
kā
laiks.
Diagnoze: vaļējs
sirds lūzums.” (Inguna Jansone)
Viss
viena mata galā.
Es
to piespraužu ar matadatu.” (Inguna Jansone)
Nobeigumā varu teikt, ka, lai arī pārsvarā mākslinieciskie izteiksmes
līdzekļi, manuprāt, lietoti pārāk bieži un daudzreiz neizceļas ar
oriģinalitāti, vairums tomēr ir skaisti vārdu darinājumi un vārdu savienojumi,
kurus, katru atsevišķi, varētu salīdzināt ar veselu gleznu. Tomēr arī izcilas
gleznas vairs neliekas saistošas milzīgā pārblīvētā gleznu galerijā…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru