Pirmie latviešu autori (J.N.Ramanis, Ķikuļa Jēkabs, Neredzīgais Indriķis) un viņu devums latviešu literatūrā.

Liepājas 1.vidusskolas

10.^b klases skolnieka

Ģirta Treides

Referāts

Latviešu literatūrā

Pirmie latviešu autori

(J.N.Ramanis, Ķikuļa Jēkabs, Neredzīgais Indriķis)

un viņu devums latviešu literatūrā.

Liepāja, 2000.gads

Saturs

Saturs

Plāns

Ievads

Īss laikmeta raksturojums

Ķikuļa Jēkabs – hronoloģiski pirmais vārdā zināmais Latviešu tautības autors

J.N.Ramanis – pirmais latviešu tautības ilustrētājs

Neredzīgais Indriķis – racionālistu audzēknis

Secinājumi

Izmantotā literatūra

Plāns

Ievads. Latviešu zemnieki – pirmie latviešu dzejdari.

Iztirzājums.     1. Īss laikmeta raksturojums.

2. Ķikuļa Jēkabs – hronoloģiski pirmais vārdā zināmais Latviešu tautības autors.

3. J.N.Ramanis – pirmais latviešu tautības ilustrētājs.

4. Neredzīgais Indriķis – racionālistu audzēknis.

Nobeigums.     18. gadsimts – rakstītās latviešu dzejas vēstures aizsākums.

Ievads

Ilgu laiku par latviešu pirmo dzejnieku uzskatīja Neredzīgo Indriķi, kura dzejoļu krājums iespiests 1806. gadā. Taču pētījumi latviešu rakstītās literatūras nozarē liecina – pašu latviešu rakstītā dzeja eksistēja jau krietnu laiku pirms Indriķa. Jau 18. gadsimta otrajā pusē ne vienā vien Latvijas vietā zemnieki sacerēja un izplatīja dažādus dzejojumus. To lielākā daļa laika gaitā aizgājusi bojā, bibliotēkās un arhīvos glabājas tikai nedaudzi teksti. Arī rakstītāju vairākums palicis anonīms. Lielā daļā pirmo dzejas darbu izpaužas rakstītāju protests pret toreizējo lielo netaisnību – dzimtbūšanas iekārtu, satraukums un sāpes par zemnieku apspiestību, naids pret apspiedējiem. Vieni no pirmajiem latviešu autoriem – Ķikuļa Jēkabs, Juris Natanaēls Ramanis un Neredzīgais Indriķis. Par šiem trīs cilvēkiem arī centīšos uzrakstīt.

Šis temats likās saistošs ar to, ka arī man līdz šim likās, ka Neredzīgais Indriķis ir pirmais dzejnieks no pašu latviešu vidus. Papētot latviešu literatūras vēsturi 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē uzzināju patiešām interesantas un vērtīgas patiesības.

Īss laikmeta raksturojums

18. gadsimta otrajā pusē bija sācies feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas sairums. Šajā laikā strauji attīstījās tirdzniecība ar lauksaimniecības precēm, bet naturālā saimniecība kavēja to pietiekamu ražošanu. Cenšoties palielināt savu saimniecību ienesīgumu, Baltijas muižnieki 18. gadsimta beigās savus laukus paplašināja, pievienojot tiem zemnieku zemi, izdzenot viņus no mājām.

Ekspluatācijas pastiprināšanās izraisīja zemnieku nemierus. Dzimtcilvēki klaji izrādīja neuzticēšanos administrācijai, jo iestādēs un tiesās rīkojās tikai muižnieki. Zemnieki nodibināja sakarus starp novadiem, mēģināja organizēties un uzstāties kopīgi. Viņi rakstīja sūdzības par saviem kungiem. Tajās viņi minēja konkrētus ekspluatācijas faktus. Pašu zemnieku vidū radās rakstītāji. Un šie rakstītāji pēc rakstītās literatūras likumiem un rokrakstos sacerēja arī dažādus dzejojumus. Tas nozīmē, ka pirmie latviešu rakstītās dzejas sākumi meklējami 18. gadsimta otrajā pusē.   

Ķikuļa Jēkabs

(dzimis 1740. g., miris 1777. g.?)

Par viņa dzīvi un darbību saglabājies ļoti maz liecību. Zināms, ka viņš bija saimnieka vecākais dēls Smiltenes draudzes Blomu muižas Ķikulī. Viņa tēvu sauca par Mārci, bet viņa māti - par Annu. Jēkabs 1768. g. apprecēja  sievu Ģedu (dzimusi 1748. g.). Vēlāk viņiem bija četri bērni: dēli Dāvids un Pēteris, meitas Liene un Zuzanna (dzīvē toreiz teica – Dāvis un Zane). Jēkaba vecāki nav pratuši lasīt, bet Jēkabs, viņa sieva, viņa brāļi un māsas ir pratuši. Jēkabs piederēja pie amatniekiem, viņš bija audējs. Par to liecina saglabājies ieraksts Ozolmuižas audēja Miķeļa audumu paraugu krājumā: ,,Šī grāmata pieder Lapjār muižs vēveram Miķeļam, un Blomenhof Ķikul Jēkobs ir viņa meistars. Anno 1771. janāri 18 dien.,,¹ Tātad Miķelis mācījies pie Jēkaba. Lapjārmuiža – Ozolmuiža – atradās apmēram sešdesmit kilometrus no Ķikuļa. No šī fakta secinu, ka Jēkabs bija slavens amata pratējs, ja mācekļi pie viņa nāca no tāda liela attāluma. Amatnieki tolaik bija turīgāki par pārējiem dzimtcilvēkiem, kur nu vēl prasmīgs meistars. Blomi piederēja kronim, un šādās muižās klaušas bija stingrāk normētas, ļaudis tur dzīvoja labāk. Materiālie apstākļi nespieda Jēkabu piedalīties nemieros. To viņš darīja, jo gribēja aizstāvēt citus zemniekus. Ķikuļa Jēkabs aktīvi piedalījās lielajos 1776. – 1777. g. Vidzemes dzimtļaužu nemieros, bija zemnieku tiesību cīnītājs. Ķikuļa Jēkabs bija ievērojams cilvēks, pazīstams visā Vidzemes vidienē. Rakstīt Jēkabam padevās. Tas noprotams gan no rokraksta, gan no mākas sūdzībās formulēt domu lietišķi un loģiski. Jēkaba sacerējumi rāda, ka viņš labi pārzināja toreizējās varas hierarhiju, kaut tajā laikā latviski neiznāca neviens laikraksts. Sarakstē un dokumentācijā viņš lietoja franču un latīņu izteicienus, dažādus saīsinājumus. Jēkabs mācēja vācu valodu, jo vēstules aploksni, melodiju nosaukumus dziesmās un atsevišķus vārdus sūdzībās viņš uzrakstīja vāciski. Tas viss liecina, ka Ķikuļa Jēkabs zināja daudz, daudz vairāk nekā mācīja toreizējās latviešu skoliņas. No viņa rakstiem var secināt, ka viņš vēlējās, lai visiem cilvēkiem tiktu nodrošināta normāla eksistence, ka nepieciešama īpaša attieksme pret sievieti un bērnu. Viņam galvenais bija: ,, tie vairs nebija truli un stulbi dzimtcilvēki, bet cilvēki, kas apzinājās savu vērtību un sāka patstāvīgi domāt,,². Ar savām zināšanām un plašo redzes loku Ķikuļa Jēkabs bija viena no izcilākajām personībām tolaik latviešu zemnieku vidū.

Jēkabs bija aktīvs brāļu draudzes loceklis, viens no brāļu draudžu literātiem.

Viņa dziesmas (1777.) ir svarīgs latviešu rakstniecības sākumposma piemineklis. Tas ir nozīmīgs vēstures avots, kas pilnīgāk raksturo tā laika darba cilvēku ikdienu, viņu centienus un cīņu pret muižniekiem. Ķikuļa Jēkaba dziesmas, viņa sacerētās zemnieku sūdzības un vēstules atrodamas Centrālajā Valsts seno aktu arhīvā Maskavā. Dzejojumi un sūdzības adresēti Krievijas ķeizarienei. Tajās minēti izcilākie 1777. g. Vidzemes zemnieku nemieru notikumu dalībnieki – neatlaidīgais cīnītājs Žagatas Lauris, drosmīgie Valmiermuižas vīri, nemieru apspiešanā aktīvais muižnieks Engelharts. Dziesmas rakstītas burtnīcā uz iezilgana papīra, sūdzības – uz parastām lapām. Autors lietojis zoss spalvu, rakstījis pastāviem, drusku stūrainiem antīkvas kursīva burtiem tā laika latviešu ortogrāfijā. Ķikuļa Jēkabs ievērojis tā laika paradumu – lappuses beigās atkārtot nākamās lappuses pirmo vārdu.

Sūdzībās bija minēti daudzi fakti, cik nežēlīgi ļaudis spiesti pie darba, ka arī sievas, kuras gaida bērnus, tiek sistas ar pātagu.

Ķikuļa Jēkaba dziesmas saglabājušās paša autora vīrišķīgajā rokrakstā. Atsevišķus burtus viņš izzīmējis kā iespiestus. Droši vien tas saistāms ar audēja amatu, jo auduma paraugus vajadzēja pārzīmēt ar īpašu ornamenta izjūtu.

Pēc satura pirmā dziesma ir slavinājums Krievijas ķeizarienei Katrīnai II. Pēdējā pantā autors izsaka vēlējumu, lai valdniece pievēršas ,,Vidzemītes bēdu namam,,. Otrā dziesma ,,Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta,, stāsta par ļaužu grūto dzīvi un kungu ļaunumu. Dziesmā attēlota bēdu nomāktā Vidzemīte. Autors ļaujas sapnim, ka zemnieku posts tiks novērsts. Kopējā noskaņa šajā dziesmā ir svinīga un sirsnīga.

Sacerēdams abus dzejojumus, Ķikuļa Jēkabs nenojauta, ka ar tiem kļūs par latviešu pirmo zināmo dzejnieku, ka mūsdienās tie būs tik svarīgi. Jēkabs skaidri pateica, ka muižnieki ir zemnieku ienaidnieki, viņš to pateica tieši un ļoti, ļoti patiesi.

Rīkojums par Ķikuļa Jēkaba apcietināšanu tika dots 1777. gada 20. maijā. Tika pavēlēts Jēkabu vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ,,ar labu garu siekstu pie abām kājām,, - kā ļoti bīstamu noziedznieku.³ Kāds bija spriedums Jēkaba lietā, nav zināms.  Taču Smiltenes mācītājs baznīcas grāmatā iepretim Ķikuļa Jēkaba vārdam pierakstījis: ,,Miris Rīgas cietumā.,, Domājams, ka Jēkabs miris 1777. gada otrajā pusē. Nopratināšanā Jēkabs paziņoja, ka  visu rakstījis pēc paša vien izdomas. Viņš sevi apzināti upurēja, lai atvieglotu citu zemnieku likteni. Viņš izšķīrās viens pats uzņemties visu ,,vainu,,, viņš izšķīrās aiziet bojā trīsdesmit septiņu gadu vecumā.

¹ P.Stučkas Latvijas Valsts universitātes Zinātniskajā bibliotēkā. PL III/4

² Apcerējumi par sabiedriskās un filozofiskās domas attīstību Latvijā.R., 1976, 25. lpp.

3 Igaunijas PSR Centrālais Valsts vēstures arhīvs Tartu, 279, f., 1. apr., 550. 1., 369. un 370. lpp.

Juris Natanaēls Ramanis

(dzimis ap 1743. g., miris pēc 1801. g.)

Juris Natanaēls Ramanis bija Ķikuļa Jēkaba laikabiedrs, arī viens no zināmajiem pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem. Diemžēl par šo cilvēku man ir pavisam skopas ziņas.

J.N.Ramanis strādāja par skolotāju Allažos (tagadējā Rīgas rajonā), no 1769. gada Krimuldā (tagadējā Rīgas rajonā). Zemnieku nemieru laikā 1778. gadā Ramani apvainoja dumpīgumā, padzina no skolotāja vietas un sargu pavadībā aizsūtīja uz Rīgu. Lietas izmeklētājs vēstulē Krimuldas draudzes priekšniekam rakstīja, ka Ramaņa atlaišana no darba esot pārāk niecīgs sods par tik ,,ārkārtēju, atklāti baznīcā izdarītu un dumpja gara caurstrāvotu noziegumu,,. Kāds īsti bijis Ramaņa pārkāpums, neizdevās noskaidrot.

Ramaņa ,,Krusta skolas grāmata,, rakstīta ilgākā laikā starp 1778. un  1797. gadu. Tajā ir reliģiska un laicīga satura dzejoļi, kā arī sacerējumi nesaistītā valodā. Viens no tiem -  ,,Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm,,. Ramanis varētu būt tā tulkotājs. Raksturīgākais motīvs Ramaņa dziesmās ir sociāla netaisnība:

,,Tu runā taisnību un saki tādiem vaigā,

Ko tādi ēd un dzer, ar ko tie lepni staigā!

Ir sviedri, asaras,

Ar ko tie barojas,

Ir ļaužu nopūtas

Un mantas laupītas.

Par to tev’ visi nīst, par to tev’ visur spaida,

Par to tev jācieš ir un jāstāv lielā vaidā.

Dziesma, no taisnības dzieda.,,

Ķikuļa Jēkabs pauda sašutumu tiešāk, konkrēti nosauca kungu nodarījumus zemniekiem. Ramanis rakstīja vispārīgāk, abstraktāk. Līdzīgas domas skan ,,Dziesmā, no Ciānas grūta kalna mūža” un citās.

Daži Ramaņa panti, piemēram, dziesma par turku, zviedru un krievu karu 1787. gadā liecina, ka viņš ir cariskajai Krievijai uzticīgs pavalstnieks. Asie vārdi par netaisnību acīmredzot vērsti pret muižniekiem. Ramanis raksta:

,,Kas to nabagu nicina, tas nicina viņa radītāju, un, kas

par viņa bēdām priecājas, tas nesodīts nepaliek.,,

Ramaņa dziesmās atspoguļojas arī viņa liktenis pēc padzīšanas no Krimuldas: dienu un nakti māc ,,simtas bēdas,,, vientulība. Skopas atzīmes baznīcas grāmatās vēstī, ka 18. gadsimta beigās Ramanis klejo, mācīdams bērnus Bērzaunē, Cesvainē, Dzelzavā; pēc 1801. gada ziņas pārtrūkst. Viņa dziesmas brāļu draudzēs pazina vēl 19. gadsimta vidū.

Ramanis arī ilustrējis savu ,,Krusta skolas grāmatu,,, kura uzrakstīta  rokrakstā. Uzzīmēti 22 attēli spalvas tehnikā, visvairāk par Bībeles tematiem. Ir arī žanra ainiņas, piemēram, cilvēki istabā, kur redzami gan mūzikas instrumenti, gan grāmata un rakstāmspalva. Zīmējumi ir primitīvi, bet attēli ir ievērojami ar to, ka tie ir pirmais zināmais latvieša darbs grāmatu ilustrēšanā.

Neredzīgais Indriķis

(dzimis 1783. g., miris 1828. g.)

Pirmais latviešu tautības dzejnieks, kura sacerējumus iespieda feodālā periodika un vācu mācītāji izdeva atsevišķos krājumos, bija aklais latviešu dzimtcilvēks Indriķis – cilvēks bez uzvārda, bez tiesībām, bez jebkādas izglītības. Vācu mācītāju audzināts un virzīts, Indriķis kļuva paklausīgs viņu audzēknis un savās dziesmās atdarināja Veco Stenderu.

Neredzīgais Indriķis dzimis 1783. gadā Kurzemē, toreizējā Apriķu draudzē, Mazdzērves pagasta Elkaleju mājās. Par viņa dzīvi saglabājušās trūcīgas ziņas. Domājams, ka Indriķa vacāki bijuši kalpi, jo arhīvos saglabājušās baznīcu grāmatās viņa vecāku vārdi nav saistīti ne ar kādām noteiktām mājām. Tēvu Indriķis zaudē jau agrā bērnībā. To liecina dzejoļa rindas:

,,Man miesīgs tēvs ir mazu gan

Caur nāvi šķirdams atstāj’s man.,,

Draudzes mācītājs un labvēlis K.G.Elferfelds ,,Tā neredzīga Indriķa Dziesmu,, ievadā raksta, ka Neredzīgais Indriķis piecu gadu vecumā baku sērgā zaudējis acu gaismu un visu mūžu nodzīvojis pie sava radinieka Elkaleju mājās, kur strādājis par drēbnieku un kurpnieku.

Jau agrā jaunībā Indriķis sāk sacerēt dziesmas. Rakstā ,,Neredzīgs dziesmu taisītājs,, K.G.Elferfelds stāsta: ,,Pirmajas dziesmas jeb ziņģes viņš bez kārtas taisīja, kamēr dziedātājs viņu uzrunāja arī kārtīgas dziesmas tādas taisīt, kur vārdi pantiņos saskan, un tomēr viņš citas vairs netaisa kā vien tādas, un tās pirmajas tagad jau aizmirsis. Pats viņš savas dziesmiņas uz jaukām meldejām arī dziedāt prot.,, Cik noprotams, sākumā Indriķis sacerējis dziesmas bez atskaņām. Apriķu draudzes priekšdziedātājs Vāveru Andžs, kas pats sacerējis vairākas dziesmas, bijis Indriķa pirmais skolotājs un iemācījis viņu sacerēt dziesmas ar atskaņām. Taču galvenais Neredzīgā Indriķa skolotājs bija mācītājs K.G.Elferfelds, kurš Neredzīgo Indriķi māca darināt savas dziesmas pēc Vecā Stendera un Fīrekera paraugiem. Elferfelds pieraksta visas labākās Neredzīgā Indriķa dziesmas un 1806. gadā izdod tās atsevišķā grāmatiņā ,,Tā neredzīga Indriķa Dziesmas,,. Par to Neredzīgais Indriķis saka:

,,Tikko mans prāts izdomāja,

Jūs’ mīļā roka rakstīja

Un sūtīja, kur pieklājas;

Caur ko man laime vairojās.

Nebūtu mans tāds palīgs dots,

Tad nebūtu nei prieks, nei gods.,,

Krājumā ievietotas 14 dziesmas. Pēc tam atsevišķas Neredzīgā Indriķa dziesmas ievietotas dažādos tā laika izdevumos: kalendāros, ,,Latviešu Avīzēs,,, vietējos vācu žurnālos.

Neredzīgais Indriķis miris 1828. gada 24. janvārī.

Neredzīgā Indriķa laikabiedru – vācu mācītāju atstātās ziņas liecina, ka viņš bijis ļoti talantīgs cilvēks. Neredzīgais Indriķis varējis paturēt atmiņā visas savas dziesmas un tās noskandēt vēl pēc ļoti ilga laika. Vairākas garīgas dziesmu grāmatas, kā arī ābeci, viņš zinājis no galvas un mācījis savus bērnus lasīt, izlabojot, kur viņi kļūdās.

Neredzīgais  Indriķis pratis sacerēt aizkustinošus sprediķus, kas bijuši daudz labāki par studējošo vācu mācītāju sprediķiem. Žēl, ka pirmais latviešu tautības dzejnieks, kas bijis spējīgs cilvēks, būdams neizglītots, ar redzes trūkumu, bija pilnīgi pakļāvies latviešu tautas kultūrai naidīgajiem vācu mācītājiem un līdz ar to maz paliekoša deva savai tautai. Viņa dziesmām, protams, ir literatūrvēsturiska nozīme. Labākais, ko Neredzīgais Indriķis ir sacerējis, ir dziesmas par savu grūto neredzīgā likteni, dabu un mīlestību. Pie pirmās no šīm grupām minams ,,Par savu paša bēdu pilno būšanu, ka tam acu gaismas trūkst,,.

,,Manās tumšās mājās

Ir man bēdu gauž’,,,

saka aklais dzejnieks, taču arī savā tumšajā dzīvē viņš saskata dieva žēlastību, kas viņam devusi ,,smalku taustīšan’,, un ,,gudru saprašan’,,. Dabas dzejoļos ir mazāk tēlainu dabas ainu nekā citu tā laika autoru darbos. Tas saprotams, jo dzejnieks taču bija akls. Kokus, puķes viņš izšķir tikai pēc to lapām vai smaržas:

,,Lapas katru koku

Dar’ pazīstamu,

Ja tik to ar roku

Ķerdams aizņemu.

Smarža puķes rāda,

Jebšu aizvien kādu,

Kuras ziedos spīd

Tumšums katru brīd.,,

Dabas dzejoļi ir vairāk abstrakti:

,,Jauka saule mirdzina,

Visas lietas spirdzina;

Viss no jauna zaļojas.

Mūsu sirdis iepriecājas.,,

Taču ir arī šāds Neredzīgā Indriķa dzejolītis:

,,Cīrulītis klajumos

Pieguļniekam ziņu dos...

Skat’, kā rudens sēja zeļ,

Katris asniņš stobru ceļ.,,

Neredzīgā Indriķa ,,Mīlestības dziesmas,, ir mīlestības, pieticības un dievticības pilni panti, ļoti sentimentāli.

Visi Neredzīgā Indriķa sacerējumi ir dziesmas, tiem visiem minētas klāt arī melodijas. Parasti Neredzīgais Indriķis sacer dziesmas pēc Vecā Stendera vai Frīkera dziesmu melodijām. Četrām dziesmām melodijas sacerējis pats dzejnieks. Viņš izdomājis gan ritmu, gan pantmēru. Populārākā no tām:

,,Skat, kā puķes dārzā zeļ, dārzā zeļ,

Skaistumu in smaržu ceļ, smaržu ceļ,

Tiešām it patiesi tā,

Tā ar manā sirdī stā.

Tā, tā, tā vien man

Ir par visiem mīļa gan!...,,

Diemžēl latviešu tautas mutvārdu poēzija Neredzīgajam Indriķim ir sveša un tāla. Viņa dziesmas ir pilnas mācītāju latviskā žargona vārdiem, nepareizām teikuma konstrukcijām, zilbju uzsvērumiem.

Neredzīgā Indriķa dziesmas, tās, kuras mēs zinām, nekā pozitīva nevarēja dot ne latviešu tautai, ne tās rakstniecībai. Savā laikā Neredzīgais Indriķis tika cildināts par latviešu tautas ģēniju, par Homeru un tamlīdzīgi. No tā var secināt, ka viņa dzejoļi kalpoja vienīgi vācu feodāļiem. Bet jāņem vērā fakts, ka nevienu savu dziesmu autors nav uzrakstījis pats. Varbūt, ka Neredzīgajam Indriķim bija arī citāda rakstura dziesmas, kas nepatika vāciešiem, un tādēļ tās neviens nav pierakstījis? Apriķu apvidus vecu ļaužu atmiņas liecina, ka Neredzīgā Indriķa dziesmas bijušas plaši izplatītas un viņš pats tās dziedājis krogū, ļaudīm. Iespējams, ka tieši labākās dziesmas neviens nav pierakstījis un tās ir gājušas zudumā.

Secinājumi

Vēsture uzspiež savu gribu, bet cilvēks ar savu rīcību to bagātina.

Izlasot nedaudzos materiālus par šiem trim cilvēkiem, kas dzīvojuši pirms vairāk nekā divsimt gadiem, man sevišķi simpātisks likās Ķikuļa Jēkabs. Latviešu dzimtzemnieks un audējs, kam pat uzvārda nebija, gribēja palīdzēt citiem dzimtļaudīm, viņš sacerēja lūgumrakstus Krievijas ķeizarienei, viņš kļuva par zemnieku tiesību cīnītāju un šajā cīņā atdeva sevi visu.

Arī J.N.Ramanis man asociējas kā ļoti pašapzinīgs cilvēks. Lasot aprakstus par viņa ilustrācijām ,,Krusta skolas grāmatā,,, tā vien šķiet, ka attēlos viņš attēlojis pats sevi. Tur ir gan mūzikas instrumenti, gan grāmatas, gan rakstāmspalva.

Savukārt par Neredzīgo Indriķi Jānis Niedre izdevumā ,,Latviešu literatūra,, rakstījis, ka viņš tāds vācu mācītāju ,,ziņģu,, sacerētājs vien bija. Tomēr nedrīkst aizmirst to, ka nevienu savu dziesmu Indriķis neuzrakstīja pats. Un varbūt bija tā, ka tās dziesmas, kuras vācu izdevējiem nepatika, neviens arī nepierakstīja? Lai nu kā tur būtu bijis, man šķiet, ka Neredzīgajam Indriķim toreiz izdevās tas, kas nebija pa spēkam augsti mācītiem vācu kungiem, - izteikt savas paša reālās izjūtas. Un ar to arī Neredzīgais Indriķis ir vienreizīgs.

Iepazīstot šos trīs cilvēkus, es uzzināju gan par bagātām muižām, gan par nabadzīgām zemnieku sētām ar noplicinātiem lauciņiem, gan par to, kā pa ceļiem uz muižām ik dienas klaušās devās nomākti vīri un sievas, kas bija kungu īpašums. Es uzzināju, kā muižnieki noteica arvien jaunas klaušas un padzina ļaudis no iekoptām mājām. Cik beztiesiski bija mūsu senči! Un labi, ka bija tādi Ķikuļu Jēkabi, Ramaņu Juri un Neredzīgie Indriķi, kas palīdzēja nokratīt feodālisma jūgu!

Izmantotā literatūra

1.                  Latviešu literatūras vēsture no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta 80. gadiem. Rīga, Zvaigzne, 1990.

2.                  Latviešu literatūras vēsture. I daļa. Rīga, LPSRZA, 1959.

3.                  J.Niedre. Latviešu literatūra. Rīga, LVI, 1952.

4.                  A.Apīnis. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19.gadsimta vidum. Rīga, Liesma, 1991.

5.                  Ķikuļa Jēkabs. Dziesmas. Rīga, Liesma, 1982.