LATVIEŠU TAUTASDZIESMU POĒTIKAS UN SATURA IETEKMES PĒDAS IMANTA ZIEDOŅA DZEJĀ

Jēkabpils Valsts ģimnāzijas

12.a klases skolnieces

Laimas Vizules

zinātniski pētnieciskais darbs literatūrā

LATVIEŠU TAUTASDZIESMU POĒTIKAS UN SATURA IETEKMES PĒDAS IMANTA ZIEDOŅA DZEJĀ

Darba vadītāja: Jēkabpils Valsts ģimnāzijas

latviešu valodas skolotāja

dr. paed. mag. Inga Ermansone

Jēkabpils

2001

Saturs

Ievads..................................................................................................................................................................... 3

1.      Poētikas un satura īpatnības latviešu tautasdziesmās.................................... 4

1.1.       Latviešu tautasdziesmu pantmērs un uzbūves īpatnības............................................... 4

1.2.       Latviešu tautasdziesmu valoda................................................................................................ 5

1.3.       Cilvēks un viņa vieta pasaulē latviešu tautasdziesmu izpratnē.............................. 6

2.      Latviešu tautasdziesmu poētikas un satura ietekmes pēdas Imanta Ziedoņa dzejā            8

Secinājumi........................................................................................................................................................ 20

Izmantotā literatūra.......................................................................................................................... 22

Anotācija......................................................................................................................................................... 23

Annotation..................................................................................................................................................... 24

Ievads

Manas un tāpat arī citu vidusskolēnu zināšanas par tautasdziesmām un to nozīmi ir ļoti niecīgas un virspusējas. Mēs mācījāmies par tautasdziesmām tikai pamatskolas klasēs, apskatot relatīvi sīku daļu no tām, līdz ar to ir radies visai nepilnīgs priekšstats. Veicot pētniecisko darbu, vēlējos uzzināt vairāk par tautasdziesmām un noskaidrot to nozīmi, aktualitāti savā dzīvē un mūsdienās vispār.

Imanta Ziedoņa dzeju izvēlējos, jo man pašai tā šķiet tuva. Svarīgi arī tas, ka Imants Ziedonis, būdams viens no tautiskākajiem dzejniekiem, vienlaicīgi ir mūsdienīgs. Līdz ar to, pētot tautasdziesmu ietekmes pēdas viņa dzejā, iespējams gūt vispārīgu priekšstatu par mūsdienīgā un tradicionālā mijiedarbību.

Darba hipotēze: latviešu tautasdziesmas ir daudzveidīgi ietekmējušas Imanta Ziedoņa dzeju.

Darba mērķis: izpētīt latviešu tautasdziesmu ietekmi Imanta Ziedoņa dzejā.

Darba uzdevumi:

1. Noskaidrot latviešu tautasdziesmu poētikas un satura raksturīgās iezīmes,

2. Lasīt Imanta Ziedoņa dzeju, atrodot dzejoļus, kuros parādās tautasdziesmu ietekme,

3. Analizēt iegūto informāciju, izdarīt secinājumus.

Darbs sastāv no 2 galvenajām daļām. Pirmajā daļā – teorētisks pētījums par latviešu tautasdziesmām. Šajā daļā ietilpst trīs apakšnodaļas –

1. Tautasdziesmu pantmērs un uzbūves īpatnības,

2. Tautasdziesmu valoda,

3. Cilvēks un viņa pasaule latviešu tautasdziesmās.

Otrā daļa ir praktiskā daļa, kurā tiek analizēta Imanta Ziedoņa dzeja, mēģinot atklāt latviešu tautasdziesmu poētikas un satura ietekmi tajā. Dzejoļi skatīti krājumu hronoloģiskā secībā, lai konstatētu raksturīgo katrā krājumā un pārmaiņas daiļrades kopējā noskaņā.

1.    Poētikas un satura īpatnības latviešu tautasdziesmās

Analizējot latviešu tautasdziesmas, man likās būtiski pievērst uzmanību pazīmēm, kas nosaka tautasdziesmu atpazīstamību:

1)tautasdziesmu pantmēram un uzbūves īpatnībām,

2)tautasdziesmu valodai,

3)pasaules skatījumam tautasdziesmās.

Konkrētāk pētīta izpratne par cilvēku un viņa vietu pasaulē latviešu tautasdziesmās.

1.1.                     Latviešu tautasdziesmu pantmērs un uzbūves īpatnības

Latviešu tautasdziesmu pantmēru ietekmē latviešu valodai raksturīgais vārda pirmās zilbes uzsvars. Pantmēri, kas atbilst šim nosacījumam un ir raksturīgi latviešu tautasdziesmām, ir trohajs un daktils. Trohajiskajā pantmērā sacerēta lielākā daļa tautasdziesmu. Šīs dziesmas parasti ir četrrindes formā. Katra rindiņa sastāv no divām dipodijām. Vienā dipodijā ietilpst divas pēdas (pēda – uzsvērtas un neuzsvērtas zilbes kopums). Dipodijas vienmēr ir atdalītas ar cezūru – pauzi, kas nekad neatrodas vārda vidū. [14; 18.–19.] Katrā rindiņā parasti ir astoņas zilbes. Ja kādā rindiņā (visbiežāk – otrajā vai ceturtajā) astotā zilbe iztrūkst, tās vietā var tikt pievienots lāpāmais vokālis. Tas palīdz saglabāt tautasdziesmu ritmiskumu. Parasti kā lāpāmais vokālis tiek lietots patskanis “i“, taču dažkārt satopami arī “a” vai “e”. [15; 81.–82.]

Daktila pantmērā sacerēts daudz mazāk dziesmu – tikai ap 5%. Bieži vien tās ir saistītas ar deju vai rotaļu. Daktils atšķiras ar to, ka tajā ir trīszibīga pēda. Zilbju skaits rindiņā var brīvi variēties. Nepiemīt stingra simetrija, tāpēc nav tik stingri dziesmu veidošanas noteikumi.

Tautasdziesmām raksturīga formuliska uzbūve. Par formulām sauc vārdus, vārdu pārus, rindas vai pat veselas divrindes, kas bieži atkārtojas līdzīgās teksta situācijās. Tie ir elementi, kurus pārkārtojot dažādās variācijās, tiek iegūtas jaunas dziesmas, kas vairāk piemērotas konkrētajai situācijai. Šīs īpatnības dēļ tautasdziesma nav sastingusi nemainīgā formā, tai ir iespējamas neskaitāmas variācijas. [14; 16.–17.]

Tautasdziesmu stingro formu dažādo figūras – rindu sasaistījuma veidi.:

ü  ķēde – rinda tiek divreiz atkārtota, ar atkārtojumu sagatavojot jaunu domu,

ü  pakare – iepriekšējās rindas beigas tiek izmantotas kā nākošās sākums,

ü  anafora – divas blakusesošas rindas sākas ar vienu un to pašu vārdu vai teikuma daļu,

ü  epifora – divām rindām vienādi nobeigumi.

Ar šādiem izteiksmes līdzekļiem tiek panākts dziesmu skanīgums, poētiskums. [1; 67.]

1.2.                     Latviešu tautasdziesmu valoda

Latviešu tautasdziesmu valoda ir savdabīga, bagāta ar dažādiem raksturīgiem izteiksmes līdzekļiem, kas to atšķir ne vien no mūsdienās runātās valodas, bet arī no citu folkloras žanru, kā pasaku, teiku, valodas.

Tautasdziesmu valoda ir tēlaina, poētiska, taču vienlaicīgi arī ļoti konkrēta un lakoniska. Raksturīga izvairīšanās no liekvārdības, īpaši ierobežots saikļu lietojums. Lakonisms cieši saistīts ar simbolu tradicionalitāti, kas rada asociāciju plūsmu, tā paplašinot, vispārinot konkrētās dziesmas saturu.

Viena no raksturīgākajām iezīmēm tautasdziesmās ir plašais deminutīvu lietojums. Pastāv uzskats, ka tā cēlonis galvenokārt ir metrikas kanons, vēlēšanās ievērot precīzu ritmiku, jo pamazinājuma lietojums dod papildus 1–3 zilbes. [12; 199.–200.] Tomēr jādomā, ka šo vārdu formu lietošana sakņojas seno latviešu domāšanā, uztverē. deminutīvos tiek saukts ne tikai kaut kas mazs un mīļš (māsiņa, pelīte), bet arī kaut kas liels, stiprs, varens (ozoliņš, pērkonītis). Arī vilks, kas apēdis kumeļu dabū vilciņa nosaukumu. Tādējādi pamazinājuma vārdi kļūst par pastāvīgu, sastingušu vārda formu. [15; 76] Deminutīvi ir arī veids, kā tiek iemiesots pasaules kopums, ļaunā un labā dialektikas vienība.[12; 200]

Vēl kāda raksturīga parādība – pastiprināta pagātnes formu lietošana. Darbības vārdi pagātnes formā bieži tiek lietoti arī tad, ja darbība notiek tagadnes laikā, dažkārt pat nākotnē. Šāda pieeja piešķir tautasdziesmu izteiksmei miera sajūtu, darbība pieņem lielāku plašumu, dziesma iegūst savu īpašo nokrāsu. Pagātnes lietojums atklāj tautasdziesmu episko raksturu. [15; 76.] Arī Imants Ziedonis tautasdziesmas atzīst par mūsu tautas radīto eposu. [17; 8.]

Tautasdziesmu valodu bagātina un dzejiskāku dara tādi tēlainās izteiksmes līdzekļi kā metaforas, personifikācijas, epiteti, paralēlismi, salīdzinājumi, simboli. Vēl viens veids, kā tiek panākts valodas skanīgums, ir aliterācija – vesela vārdu grupa sākas ar vienu un to pašu skaņu vai skaņu kopu.

1.3.                      Cilvēks un viņa vieta pasaulē latviešu tautasdziesmu izpratnē.

Latviešu tautasdziesmas ir daudzveidīgas tematikas ziņā. Dziesmās ietvertas visas senā latvieša dzīves sfēras, turklāt katrs notikums, katra parādība var tikt interpretēta dažādi – atkarībā no dziesmas teicēja pieredzes, rakstura, temperamenta, lomas konkrētajā situācijā. Līdz ar to tautasdziesmu sižetiskās iespējas ir praktiski neizsmeļamas. Manuprāt, būtiskāk ir nevis sīki pētīt un analizēt atsevišķas sižeta līnijas, bet saskatīt un izprast, kā dainu cilvēks redzējis pasauli un kā apzinājies savu vietu tajā.

E. Kokare izdala divus dažādus pasaules uztveres veidus:

1) cilvēks pasauli apgūst, pārnesot uz to cilvēciskās dzīves formas,

2) cilvēks izjūt sevi kā dabas daļu, uz ko iedarbojas vispārējās dabas likumības, cenšas tām piemēroties, iekļauties tajās.

Tautasdziesmām raksturīgs pirmais variants. Šādu pasaules uzskatu mēdz dēvēt par socioantropomorfisko, tik pat labi to varētu saukt arī par folklorisko pasaules uzskatu. [5; 9.–10.]

Kāds tad īsti ir dainās apdziedātais cilvēks? I. Ziedonis grāmatā “Tu dzīvoji dižu darbu” raksta: “Pirmā būtiskā īpašība, kas piemīt dainu īstenībai un līdz ar to arī tautasdziesmu varonim, ir daiļums. Latviešu folklorā to izsaka vārds “balts”. Baltam kļūt nozīmē kļūt skaidram, daiļam un labam reizē. Vārds “balts” sevī ietver estētiskās un ētiskās vērtības reizē. Dainu ļaudis nešķir daiļo no labā.” [17; 23.] Cilvēka paša iekšējais daiļums ir cieši saistīts ar prasmi saskatīt daiļo sev apkārt. Arī smagajā ikdienā dainu latvietis redz skaistumu. Tā nav pārspīlēta dzīves izskaistināšana, šādas pasaules uztveres pamatā ir paaudžu uzkrātā dzīves gudrība, māksla smago dzīvi viegli dzīvot, smago darbu viegli darīt. [3; 6.] Darbam dainu pasaulē ir ievērojama nozīme. Tas ir ne tikai materiālo vērtību nodrošinātājs, bet arī personību veidojošs faktors. Darbs ir arī iespēja cilvēkam organiski iekļauties lielajā pasaules ritumā, būt daļai no tā.

Visprecīzāk cilvēka attiecības ar pasauli raksturo vārds “saderība”. Saderība ar apkārtējiem saskaņa ar sevi un dabu. Tā balstās uz apziņu, ka visam pasaulē ir sava jēga un sūtība, ka katrai lietai pasaulē ir sava vieta. [3; 10] Dainu pasaule tāpēc ir sakārtota un harmoniska, tāds ir arī tautasdziesmās attēlotais cilvēks. Ar savu pozitīvo attieksmi viņš ir spējīgs stāties pretī ļaunumam, nevis pakļaujoties tam, nevis piemērojoties, bet garīgi attālinoties no tā, saglabājot sevī skaidrību un labestību. I. Ziedonis raksta: “Baltu tautām pastāvēja stingrs paradums – ļauno nedaudzināt un nepieminēt. Tāpēc tautasdziesmās maz, ļoti maz niknuma, tieši uzrunājošu žēlabu un bēdu sūdzēšanas. Bet prieka vairāk varbūt nekā pašā sadzīvē, iedvesmaskārt vairāk.” [16; 29] Tā, manuprāt, ir viena no vērtīgākajām īpašībām, ko būtu vērts iedzīvināt arī mūsdienu pasaulē.

Tautasdziesmu pamatattieksme pret pasauli ir labvēlība. Tā izpaužas gan kā atvērtība pasaulei, gan kā sirsnība, žēlsirdība, dāsnums. Raksturīga arī smalkjūtība un pietāte, kas neļauj skaļi izteikt savas jūtas un pārdzīvojumus. [3; 12.– 13.] Tautasdziesmām piemīt īpašs mīļums, tas ir kluss, neuzbāzīgs, kautrīgs. tas neizpaužas “..patosā, kaismīgā uzbangojumā vai ārišķīgā skaļumā, drīzāk gan – klusā kautrīgumā un savaldīgā diženumā.” [16; 53.–54.]

Krietnums, drosme, varēšana, paļāvība uz sevi un saviem spēkiem – dainu varonim raksturīgas īpašības. Vispirms cilvēks ir vērsts sevī, tikai pēc tam, sevi pazīstot un izkopjot, var ko dot pasaulei. Tāpēc dainu cilvēks ir intraverts, vairāk kluss un vērojošs, nekā ārišķīgs un sevi demonstrējošs. Tomēr tas nenozīmē patmīlību un egoismu, jo visa pamatā tik un tā ir mīlestība uz dzīvi visās tās neatkārtojamajās izpausmēs.

2.    Latviešu tautasdziesmu poētikas
un satura ietekmes pēdas Imanta Ziedoņa dzejā

Latviešu dzejā vēsturiskās attīstības gaitā izveidojies vesels paņēmienu kopums folkloras tradīciju iedzīvināšanai dzejā. Folkloras un dzejas saistība iespējama vairākos slāņos, ko sīkāk raksturojusi M. Ligere. Viņa savā pētījumā izdala 3 šādus variantus:

1)gatavu folkloras formu, formelementu vai žanru ieplūdinājums dzejā. Taču tie nav tikai neitrāli, ilustratīvi iespraudumi, svarīga ir dzejnieka paustā attieksme, iesprauduma jaunā funkcija. Tie var kalpot kā argumenti, noliegumi, ironija, polemika u.tml. Šo dzejas un folkloras kontaktformu parasti lieto, lai paspilgtinātu valodu, atdzīvinātu situāciju, radītu vēlamo noskaņu, zemtekstu. Šis folkloras iesaistes veids ir vistradicionālākais un vieglāk konstatējamais.

2)folkloras tēli, motīvi, formas, žanri tiek izmantoti vienīgi par izejas situāciju. uz šī pamata autors rada jaunu kvalitāti, kurā valda autora subjektīvā nostādne, viņa pasaules skatījums. Dzejnieks ar savu filozofisko domu spēj dot tēliem neparastu, varbūt pat tradicionālajai izpratnei tikai daļēji atbilstošu saturu. Latvijā šāda iezīme dzejā īpaši aktuāla no 60. gadu beigām līdz 80. gadiem, runājot par visai tautai būtiskām, ar tās pastāvēšanu saistītām problēmām,

3)dzejā tiek atdzīvinātas kategorijas ar stabilu, paaudžu tradīcijās saglabātu jēgu un vērtējumu (folkloras valodā tās tiek dēvētas par tikumiem). Folkloriskais pasaules skatījums nonāk saskarē ar mūsdienu nostādnēm, laika distance zaudē nozīmi, jo pastāv vērtības, kuras nemainās.[9; 155. – 157.]

Šie M. Ligeres vispārīgie konstatējumi par folkloras un dzejas sistēmu saistību ir palīdzējuši konkretizēt mana darba hipotēzi. Ja M. Ligere šeit runā par latviešu dzeju vispār, tad man būtu jānoskaidro, kā šīs tendences atklājas Imanta Ziedoņa dzejā. Pieļauju, ka tajā iespējamas arī vēl citas, niansētākas pieejas, kas nav viennozīmīgi ietilpināmas M. Ligeres piedāvātajā sistēmā. Turklāt mani šajā gadījumā interesē tieši tautasdziesmu, nevis pasaku, teiku, sakāmvārdu u.c. folkloras žanru ietekme, jo tautasdziesma ir dzejai tuvākais folkloras žanrs, arī poētiskākais un formas ziņā tradicionālākais.

Imants Ziedonis latviešu dzejā ienāk 60. gadu sākumā. Viņa toreizējai dzejai raksturīgs nemiers, trauksme, tradicionālo priekšstatu un domāšanas veida noliegums. Pamazām dzeja kļūst rimtāka, apvaldītāka, tajā ienāk vairāk filozofijas, izpratnes. I. Ziedonis un viņa dzeja mainās. Laikā no 60. gadiem līdz mūsu dienām notiek vairāki būtiski pavērsieni dzejas formā, saturā, liriskā varoņa personībā. Mainās arī pats autors un viņa priekšstati. Ietekmē gan situācija sabiedrībā, gan personīgā pieredze, gan lasītais, apgūtais un pētītais. I. Ziedoņa dzeju nedrīkst uzskatīt par konstantu un nemainīgu. Tā atrodas nepārtrauktā attīstībā, katra laika posma darbiem ir .savas raksturīgās iezīmes un nav iespējams atrast vienu neapstrīdamu kopsaucēju. tāpēc būtu jāapskata dzejoļu krājumi hronoloģiskā secībā, pievēršot uzmanību ne tikai tautasdziesmu ietekmei, bet arī krājuma kopējai idejai.

Pats pirmais dzejoļu krājums – “Zemes un sapņu smilts”. To autors veltījis sev tuvajiem cilvēkiem, ģimenei, savai dzimtajai pusei. Būtiskākā tēma šajā krājumā ir darbs. Darbs – gan kā ikdienas grūtums, gan kā prieka avots:

“Ar darvas rūgtumu ziedu saldums jaucas,

Un kopā tas saucas –

Darbs.”

Mazāk apdzejots zemnieka darbs, vairāk – zvejnieka skarbā ikdiena. tas tāpēc, ka paša dzejnieka bērnība aizritējusi pie jūras. Nenoliedzot darba sūrumu, dzejnieks tomēr apgalvo, ka darbs ir skaistuma radītājs:

“Manējais skaistums

Saknes dzen ikdienas plienā,

Izsūrst rokās

Un tad tikai sirdī ienāk.”

Šeit varētu vilkt paralēles ar tautasdziesmām, kas cildina darbu

“Ai, darbiņi, ai, darbiņi,

Bez darbiņa nevarēju”.

Tomēr, šķiet, būtu pārdroši apgalvot, ka tieši dainās būtu meklējamas I. Ziedoņa darba apdzejošanas saknes. Drīzāk varētu pieņemt, ka dzejnieku iespaidojis padomju laikam raksturīgais vienkāršā darba cilvēka kults. Atšķirība ir būtiska, jo tautasdziesmās darbs ir cilvēka dzīves piepildījums, augstākais tikums, iespēja iekļauties dabas norisēs. Šajā gadījumā tomēr vairāk izcelta tā darba jēdziena nianse, kas saistās ar materiālu vērtību radīšanu, apzinīgu sava pienākuma veikšanu, darbu kā cīņu sabiedrības labā.

Tomēr šajā krājumā kaut tikai dažos dzejoļos ir jaušama tautasdziesmu klātbūtne. Tāds ir dzejolis ‘Trīs tosti”, kuru ievada tautasdziesmas rindas:

“Jūriņ’ prasa smalku tīklu,

Laiviņ’ baltu zēģelīti.”

Šķiet, ka šajā dzejolī tautasdziesmai tomēr ir visai niecīga loma. Tā kalpo tikai kā ilustrācija, akcents dzejoļa kompozīcijā, savienojot sākumu un nobeigumu. tautasdziesma nedarbojas vērtību un simbolu slānī, bet tāds arī nav bijis autora nolūks.

Vēl kādas rindas, kas piesaistīja manu uzmanību:

“Mana zeme tā nu reiz radusi –

Ja tu strādā, tad strādā godam.

Ozoli iebrien rudzos līdz padusēm,

Iebrien liepas – un tām līdz zodam.”

Šeit interesants ozola un liepas simbolu iesaistījums. ozols un liepa – koki, kas tautasdziesmās simbolizē sievišķo un vīrišķo. Iespējams, ka šajā gadījumā tie ir tikai koki, jo tālāk dzejolī šie simboli vairs neparādās un netiek atklāti. Tomēr jāņem vērā tas, ka tie minēti kopā.

Vēl arī ozola slavinājums dzejolī “Mans ozols” un pērkons dzejolī “Mans pērkons. Šeit pērkons nav gluži mitoloģiska būtne, tomēr ļoti latviski izklausās –“..man ir jāiet, kur viņš mani dzīs” un apgalvojums: ”..man ir pērkons savs.”

Šie daži fragmenti, sīkumi, kam šķietami dzejoļu krājumā nav būtiskas nozīmes, liek domāt, ka tautasdziesma ir tepat blakus, kaut arī dzejnieks to vēl apzināti necenšas aktualizēt dzejā.

Nākošais dzejoļu krājums – “Sirds dinamīts”. Tas turpina “Zemes un sapņu smilts” aizsākto darba tēmu ar nelielām izmaiņām. Šim krājumam raksturīga ekspresivitāte, temperaments, prasīgums. Vēlme spridzināt, postīt, pārkārtot pasaules kārtību – to atklāj jau krājuma nosaukums. Tautasdziesmu šeit nav. Vēl nav pienācis īstais laiks.

Tad seko “Motocikls”. Iepriekšējā krājumā sevī krātā enerģija izlaužas. Galvenais motīvs ir ātrums, izraušanās, traukšanās uz priekšu:

“Es atstāšu visu, kas man te ir,

Jo tas nav galvenais,

Un tie kas zina, kas ir ceļš

Tie man piedos.”

Tomēr šis neprātīgais skrējiens ir pilns filozofijas. Salīdzinot ar iepriekšējiem krājumiem, šeit ir daudz mazāk žurnālistisku apceru, vairāk noskaņu un pārdomu dzejoļu. Ir dzimtenes skaistumu apbrīnojoši dzejoļi, kā: “..kādi rītos zili, zili

un dziļi ezeri most”.

Un arī filozofiskāki: “Kā milzīgi svečturi ozoli stāv

Kailos rudeņos, pavasaros,

Kā Latgales svečturi ozoli stāv

Ar mēness ugunīm zaros.”

Dzejoļi par dzimteni un dabu ir poētiski, smalki, ar gluži vai dainām raksturīgu pietāti un klusu apbrīnu. Tāpat kā: “Ai, tēvu zemīte,

Tavu jaukumiņu –

Smildziņa ziedēja

Sudraba ziediem.”

Šajā krājumā sāk parādīties izjustā saikne ar iepriekšējām un nākošajām paaudzēm. Sajūta, ka esi viens no daudzajiem ķēdes posmiem. Tas ir motīvs, kas arī vēlāk I. Ziedoņa daiļradē šad tad kļūst aktuāls. Šoreiz tas tiek izteikts ar mezgla simbolu: “Tāds pats kā pirmais mezgls, tikpat ciets,

Un tādu pašu novilkumu drošu,

Es tāds – starp mezglu mezgliem mezgls siets –

Līdz nākamajam mezglam nodzīvošu.”

Vēl viena I. Ziedoņa dzejoļos sastopama ideja, kas aizsākas šajā krājumā un vēlāk turpinās arī citos – dzīves pieeja, kas nāk no tautasdziesmu filozofijas:

“Caur sidraba birzi gāju,

Ne zariņa nenolauzu.”

Raksturīgais neiejaukšanās princips – prast vērot, priecāties par skaisto, bet neiejaukties, neizpostīt, nemēģināt paņemt sev. šī pieeja atklājas dzejolī “Vēlreiz par sniegavīru”: “Es nebiju redzējis zemi nekad

Tik gaišu un tīru.

Kāpēc tev iegribējās

Tieši toreiz celt sniegavīru.”

Kaut arī pavisam nejauši, “Motociklā” jau nedaudz ienākusi tautasdziesmām raksturīgā domāšana. Iespējams, ka tā ir tikai sagadīšanās. Droši vien I. Ziedonī šajā laikā ir tieši tikpat (maz) tautasdziesmu, cik to ir katrā cilvēkā, kas sevi uzskata par latvieti un domā latviskās kategorijās. Ne vairāk, jo apzinātu meklējumu vēl nav bijis.

Nākošais krājums “Es ieeju sevī” iznāk 1968. gadā. Šajā laikā I. Ziedonis ir sācis mērķtiecīgi interesēties par folkloru. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc būtiski izmainās viņa dzeja. Iepriekšējiem krājumiem raksturīgā trauksme tiek aizstāta ar ieiešanu sevī, iedziļināšanos, domāšanu. Trakojošās emocijas tiek apvaldītas – par to arī kādā no dzejoļiem: ”Apturi vārdu, kas karsts

Laužas augšup no sirds līdz mēlei!

Iemācies valdīt pār sākumu,

Sākumu pašu šai spēlei.

Atceries, kad pār muguru skrien

Uztraukuma saltā skudra:

“Runāt ir tikai sudrabs,”

Teica kāda tauta gudra.”

Tas ir dainām raksturīgais savaldīgums, kas ietilpst nerakstītajā senā latvieša uzvedības likumu kodeksā, par ko K. Skujenieks apcerē “Dziesmu segli” raksta: “Jo netiešāk un pastarpinātāk izpaužas cilvēka jūtas, jo tās dziļāk un augstāk tiek vērtētas”. Tomēr iepriekšminētais dzejolis nav viennozīmīgs, jo pieder ciklam “Tēze – antitēze” un nākamais dzejolis oponē:

“Es esmu rīkle un acs –

Ļauj man kliegt!

Nemēģini manu dzīvi

Lejup liekt!”

Lai kā, cilvēkam tik un tā vienmēr paliek pēc harmonijas, ritma:

“Es bieži skatos uz rūpju rievām,

Uz nervozām lūpām un sejām:

Cik neritmiski mēs maizi griežam

Un cik neritmiski mēs ejam.”

Ritma izjūta cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga. Par to I. Ziedonis runā arī grāmatā “Tu dzīvoji dižu darbu”: “Nekas cilvēku tā nenomoka kā saraustīta kustība, aritmija. Ritms visu dara saderīgu, ritms ceļ, aizrauj un dara laimīgu. Laime ir visu lietu kārtība, vairāk nekas, visu lietu kārtība, vairāk nekas.” [17., 6.–7.] Šo meklēto ritmu, visu lietu kārtību, saskaņu I. Ziedonis atrod tautasdziesmās, bet tas notiek vēlāk (“Tu dzīvoji dižu darbu” iznāk 1985. gadā). Pagaidām notiek meklējumi. Nemiers ir apkārtējā pasaulē, nemiers ir katrā cilvēkā. Pretstatu nemieram un steigai I. Ziedonis atklāj veča tēlā:

“Un, kad nemiera velns mani drupinās,

Sirms vecis vienmēr manī ienāks.”

Šis vecis dzīvo nesaraujamā saskaņā ar dabu, viņš saplūst ar pasaules kārtību, kļūdams par daļu no lielā veseluma. Viņš dara savu darbu, tā radot mieru un harmoniju: “Viņš bija sirms vecis kāpmalas mājā.

Kopa bites, jūrā laivu dzina,

Baltu, baltu bārdu, basām kājām.

Un ne kukaini nesamina.”

Arī baltās krāsa lietojums šeit nav nejaušs. Tā kalpo kā miera, skaidrības, dvēseliskuma simbols. Veča tēls plašāk izvērsts dzejolī “Paskaties kā vecis met tīklus”. Tajā uzsvērta darba filozofiskā būtība. “..Vecis dara savu darbu kā rituālu, kam jēgu piešķīruši gadu simteņi; tradicionāla darbība vienmēr mazliet atgādina rituālu – un tajā no svara ir ne tik daudz gala rezultāts, cik ceļš,” skaidro G, Berelis. Šajā dzejolī vecis ir arī mūžības simbols: “Bet ja nu vecis zina, ka viņš

Ir daļa no kāda stara

Var būt, ka viņam priekšā arī ir

Mūžība gara?”

Līdzīga pieja raksturīga arī tautasdziesmām, kurās nāve netiek uzskatīta par bojāeju, bet par pāreju uz citu dzīves loku. [12. 193.]

Tātad jau dažos šī krājuma dzejoļos jaušama pārorientācija uz folkloriskajām vērtībām. Tomēr tā īsti kontakti ar folkloru nostabilizējas nākošajā krājumā “Kā svece deg”. Šī krājuma kopējā noskaņa ir klusa, apcerīga. Šeit un tāpat arī turpmākajā daiļradē I. Ziedonis meklē latviskuma formulu. Viņš mēģina fiksēt garīgās darbības specifiski latviskās nianses – atrast latvisko ekvivalentu dažām kultūras zīmēm un, galvenais, iekomponēt tās kultūrzīmju kontekstā. [2., 174.]

“Man daudz par jums stāstīja, ļoti daudz.

Cik jūs esat gaiši un stalti.

Cik jums esot baltas māmuļas,

Cik dvieļi jums esot balti.”

Tā I. Ziedonis raksta dzejolī atnākšana. Tā ir atnākšana, atgriešanās pie tradicionālajām, latviskajām vērtībām. par saistību ar tautasdziesmām liecina tipiskie vārdu savienojumi, kā “balta ābele”, “balta māmuļa”. Šis ir pirmais dzejoļu krājums, kurā parādās dzejoļi par tautasdziesmām. Dzejoļi, kas liek domāt par to, ko tautasdziesma nozīmē mūsu tautai – vienotību, piederības apziņu (dzejolī “Mūžu mūžos būs dziesma”). Tā ir sajūta, ka tauta ir viens vesels:

“Un paskatos atpakaļ. Meitene,

Baltās zeķēs autā,

Kaut kur saplūst tālajā balsī –

Tur, manā tautā.”

Krājumā “Kā svece deg” ir arī pirmie mēģinājumi dzejoļos izmantot tautasdziesmu formu un pantmēru: “Un dzelza mans tēvs ir bijis,

Un tēraudiņa māmuliņa,”

Vai mēs, bērniņi salasīti

No veciem pakaviem?”

Šeit pamanāmas latviešu tautasdziesmām raksturīgā trohajiskā pantmēra iezīmes, tomēr autors nav centies kopēt tautasdziesmu. Drīzāk – pārveidot ritmu līdz pakāpei, kad dainām raksturīgais kļūst tikko atpazīstams. Dzejoļi ar līdzīgu panta uzbūvi sastopami arī citos I. Ziedoņa krājumos. Atšķirībā no tautasdziesmas panta regularitātes, I. Ziedoņa pants ir asimetrisks, kaut arī ritma un intonāciju ieraugs paliek. Koncentrējoties uz jēgu, ideju, formas nozīme kļūst sekundāra. Šī atbrīvošanās no formas žņaugiem gan autoram, gan lasītājam dod zināmu brīvību, iespēju meklēt un atrast. Neliela atvirzīšanās no precīzas formas padara dzejoli atvērtāku, pieejamāku, personiskāku – tā uzskata O. Kravalis. [6.,129.–130.]

Vairākos dzejoļos ieskanas sāpe par to, ka mūsdienās cilvēki ir aizmirsuši tautasdziesmas, ir zudušas to piedāvātās vērtības, vietā nākušas citas, bet tām vairs nepiemīt tāda stabilitāte: “Ai, zaļāi birztaliņa – liņa,

Kaut kur tālu pazudusi viņa.”

Tiek uzsvērta nepieciešamība aktualizēt tautasdziesmu tradicionālās idejas. Meklēt un atrast folklorā to, kas būtu svarīgs mūsdienām. Tautasdziesma, kā uzskata I. Ziedonis, nav “izbijusi, muzejā pie siekiem, lukturiem un spriguļiem atrodama vērtība. Tautasdziesma nav skalturis, tā nav arī skals, bet visu laiku degošā gaismiņa.” [17., 71.] Bet tik un tā visbiežāk tautasdziesmu pazīst kā glītu četrrindu pantiņu, nemaz neiedziļinoties tās saturā. Šī problēma risināta arī dzejolī:

“Vai ēduši, vai dzēruši,

Vai Jānīti daudzināja.

Vai ēduši, vai dzēruši,

Vai Jānīti dāū–dzīī–nāāj?

Ir ēduši, ir dzēruši, līgo…

un tālāk?

Ir Jānīti daudzināj…

un tālāk?”

Dzejnieks aicina ikvienu meklēt un atrast savas tautasdziesmas, iedziļināties, saklausīt tajās ietverto domu, jo tautasdziesmas ir vērtība pašas par sevi, nevis kā piedeva svētkiem, tradīcijām.

Tautasdziesmas ir viens no pamatakmeņiem arī nākošajā dzejoļu krājumā “Caurvējš”, kurš iznāk 1975. gadā. Tas ir laiks, kad sabiedrībā raksturīga pastiprināta interese par dzeju, kultūru, arī par latviskajām vērtībām un to saglabāšanu, taču varas ietekme padara šīs lietas neīstas, samākslotas, jo attieksme ir izteikti neitrāla, pat noliedzoša. Dzejnieks krājuma tapšanas laiku raksturo šādi: ”..ir tikai riebīga caurvēja sajūta. No kuras varbūt var glābt tikai kaut kas balts, balti mani bāleliņi (iz tautasdziesmas), balta Saule (iz Raiņa), Baltais tēvs un Piena māte. Mūs vēl var glābt svētas lietas. Jādaudzina, jāceļ ārā, jānes augšā…” [18.,14] Tā I. Ziedonis arī dara – daudzina, nes tautā latvisko, balto, patieso, kaut arī bieži nākas saskarties ar noliedzošu attieksmi un atzīt, ka: ”..pret savas tautas dziesmu

var tikai savējie

Un pret savas tautas dziesmu

cits nevar it neviens.”

Tas tāpēc, ka “būt pret” nenozīmē tikai pretdarbību, tas nozīmē arī – “nebūt par”, tas nozīmē vienaldzību, un tā tajā laikā (arī tagad) ir bieži sastopama. Pret vienaldzību jācīnās, tāpat kā jācīnās pret visu melno un postošo:

“Vēl es varu, vēl es varu,

Varu vēl ko padarīt,

Vienu melnu čūskulēnu

Caur sidraba birzi dzīt.

Vēl es varu, kamēr varu

Čūskulēnam sprandu lauzt

Ja birzī nemācēja

Ne zariņa nenolauzt.”

Krājumā aktuāls arī tautas kopības motīvs, jo krājums tapis laikā, kad latviešu tautai bija sarežģīti nepazaudēt savu identitāti: “Ver savu pirkstu

Caur manu pirkstu,

Liec manu galvu

Sev pagalvī.

Liekam bāliņi

Zemi kopā,

Tev tava Dagda,

Man Dundadziņa.”

Šajā dzejolī izmantots daktiliskais tautasdziesmu pantmērs, arī dainām raksturīgā uzruna “bāliņi”. Ar šiem paņēmieniem autoram izdodas radīt lasītājā tuvuma, kopābūšanas sajūtu.

“Caurvējā vairākiem dzejoļiem tautasdziesma izmantota kā pieteikums, moto (“Vai domā – tāpat vien”, “Es atnācu klusēdams”). Tomēr dzejolis neturpina un neizskaidro tautasdziesmas ideju, drīzāk tas top kā asociāciju plūsma, ko aizsāk tautasdziesmā teiktais. Ļoti savdabīga dzejoļa uzbūve, ritms:

“Vai domā – tāpat vien

Es uzaugu?

Vecais vecis aiz upītes

Sēja raugu.”

Te izmantotas tautasdziesmām tipiskas formulas – “aiz upītes” un “es uzaugu”. Īpatnēji tas, ka tautasdziesmā tradicionāli sastopams cits izkārtojums – savienojums “aiz upītes” parasti atrodas rindas sākumā, un abas minētās formulas bieži vien ir saistītas, piemēram: “Aiz upītes es uzaugu,

Pār upīti man’ aizveda,

Paliek mani bāleliņi

Aiz upītes raudādami.”

Dzejolis ir apzināti atvirzīts no tautasdziesmas tipiskās formas, atstājot tikai nedaudzas iezīmes, kas liecina par tautasdziesmas klātbūtni. Atkal parādās veča tēls, kas bija raksturīgs jau krājumā “Kā svece deg”.

Tomēr parādās arī dzejoļi, kuri rakstīti gandrīz precīzā tautasdziesmu stilā. piemēram: “Es atnācu klusēdams,

Klusus vārdus domādams;

Klusi krūkļi, klusi ciņi,

Galotnē krauklis mēms.”

Tādējādi tiek panākta vēlamā noskaņa. šajā reizē jūtams tuvums dainām arī saturiskajā ziņā, jo “..ieturētība, izturētība, atturīgums valodā tautasdziesmās ir gudrības pazīme”.[17.,21.]

Krājumā “Caurvējš” I. Ziedoņa dzeja ir cieši saistīta ar tautasdziesmām, autors ne tikai izmanto to motīvus dzejā, bet daudz vairāk – dzejoļa tapšana notiek caur domāšanu folkloras filozofiskajās kategorijās. Tomēr I. Ziedonis saglabā arī mūsdienīgumu. M. Ligere secina: “..viņa liriskais varonis nekad nesaplūst ar folkloras koptēlu, nezaudē laika distanci. paliek mūsdienīgs attālināts skats otras sistēmas iekšienē.”[10., 163.](Šeit kā viena sistēma tiek uztverta mūsdienu dzeja, un folklora – kā otra sistēma.)

Kā nākamais minams dzejoļu krājums “Man labvēlīgā tumsā” (1979.) Šajā krājumā galvenais simbols ir tumsa. Tumsa kā pretstats gaismai, tumsa kā gaismas sākums, tumsa kā apjausma par kosmisko. Sastopami tautasdziesmu motīvi, piemēram:

“Krupis nesa ūdentiņu,

sakumpušu muguriņu –

dziļi smeļ, tālu nes,

mucai lej vēderā.”

Dzejnieks brīvi izmanto tautasdziesmu tēlus un fragmentus. “Šāds kompozicionāls paņēmiens palielina tēla uztveres potenciālu, kā arī norāda galvenās koordinātes, kurās tēls būtu interpretējams,” apgalvo M.Stafecka. [13., 163.] Tomēr šāds tautasdziesmu formas pielietojums sastopams daudz retāk, tas bija vairāk raksturīgs iepriekšējā dzejoļu krājumā “Caurvējš”. Parādās pavisam jauna dzejoļa forma – kā dzejolī “Kāpēc to bārenīti neņem līdz”. Šis dzejolis interesants arī ar to, ka bārenītes tēls tiek paplašināts. Ja folklorā ,arī tautasdziesmās, tas ietver ētisku pilnību un humānismu, tad te šis tēls aktualizēts arī par mūžības dziļāku izpratēju. [8., 97.]

Šajā krājumā I. Ziedoņa dzejas pasaule vairs nav ietilpināma tikai latviskajā vērtību sistēmā. Parādās arī citu kultūru ietekme. O.Kravalis raksta: “..poētikā var saskatīt gan latviešu folkloriskās ritmikas elementus, gan Austrumu zemju kultūras iespaidus, gan pēdas no Rietumu avangarda eksperimentiem.” [6., 78.] Tipisks šādas mijiedarbības piemērs:

”aptvert krusu

aptvert sniegu

aptvert visu radībiņu

visu dieva radībiņu

auksto”.

Ja “Man labvēlīgā tumsā” vairāk balstās uz domāšanu, filozofiju, iedziļināšanos, tad krājuma “Re, kā” pamatā ir skatīšanās, ieraudzīšana, klusa apbrīnošana. Šajā krājumā tautasdziesmu ietekme ir salīdzinoši niecīga. Dažos dzejoļos gan ieskanas pa kādai tautasdziesmas rindai, tās, šķiet, vairs nav tik nozīmīgas, piemēram, dzejoļos “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”. Acīmredzot, tautasdziesmas dzejniekam vairs nav tik aktuālas, kā tas bija iepriekšējos krājumos. Pamazām notiek attālināšanās. A Rožkalne rakstā “Lielo loku laiks” mēģina atrast šīs attālināšanās iemeslus: ‘..dzejnieks nepalika tajā pasaules modelī, kuru viņš uzbūvēja, pētīdams folkloru. Secinājums ir viens – mūsu laikam un dzejniekam folkloras pasaule ir pārāk noslēgta, noapaļota, kaut arī tās filozofijā ietiecas I. Ziedoņa dzejas pasaules pamati.”[20., 452.]

Nākošais krājums – “Taureņu uzbrukums”. Tajā ietvertie dzejoļi ir visatraisītākie, visbrīvākie un neatkarīgākie no lielās pasaules norisēm, tāpēc arī vispersoniskākie. Šo brīvību simbolizē taureņa tēls, kas šajā krājumā ir galvenais tēls.

Ziedoņa dzeja ir nonākusi citā pakāpē, citā sistēmā. Tautasdziesmu ietekme izpaužas tikai retā dzejolī, un arī tad tā vairs nav tautasdziesmu būtības meklēšana vai radoša rotaļāšanās ar to motīviem. I. Ziedonis stāsta par to, ko viņš labi pazīst un ir atzinis par savu: “Ko dara barons? Savāc tikai spārnus.

Tos kādreiz pētīs laiks ar lielu lupu un

restaurēs un atkal atvasinās. Un pēkšņi

vienā baltā dienā ciltis ņems savus

spārnus, celsies, aizlidos.”

Krājumā “Viegli” kopējā noskaņa būtiski atšķiras no “Taureņu uzbrukuma”, taču tautasdziesmu ietekme tajā ir tik pat neliela. Ir tikai daži dzejoļi, kuri saistīti ar tautasdziesmām. I. Ziedonis aicina apzināties tautasdziesmas kā mūsu bagātību (piem., dzejolī “Mēs ejam tautasdziesmu ganībās”), tās var kalpot kā ierocis cīņā pret negatīvajiem spēkiem: ”No purvu dziļumiem kāpj augšā atkal velni,

un muižu kamīnos čūkst vecie pelni,

un bendes – moceklim lej mutē karstu alvu…

Ar “Dainu” sējumiem tiem gāzt pa galvu!”

Ar krājumu “Viegli” noslēdzas vesels posms I. Ziedoņa daiļradē. Pēc tam seko krājumi “Mirkļi. Foreles.” un “Ceļa sentiments”, kuros raksturīgs mirkļa izjūtu fiksējums.

Iepazīstoties ar Imanta Ziedoņa dzeju var konstatēt, ka dzejas saistība ar folkloru šeit ir sastopama vairākos slāņos, atbilstoši M. Ligeres piedāvātajam iedalījumam (sk. 8. lpp.). Pirmais līmenis – gatavu folkloras formu, formelementu žanru iespraudums dzejā – satopams tikai dažos dzejoļos. Raksturīgākais piemērs – dzejolis “Trīs tosti” krājumā “Zemes un sapņu smilts”. Imanta Ziedoņa dzejai raksturīgāks ir otrais folkloras iesaistes līmenis – tam atbilstošajos dzejoļos tautasdziesmu tēli motīvi un formas tik izmantoti tikai kā izejas situācija., uz to pamata autors rada jaunu kvalitāti, kur noteicošais ir paša autora subjektīvais viedoklis. Visbiežāk tie ir dzejoļi, kuros risinātas tautai svarīgas problēmas, jautājumi, kas saistīti ar nacionālās piederības apzināšanos, atgriešanos pie tradicionālajām, latviskajām vērtībām, folkloras aktualizēšanu mūsdienās. Valodas spilgtums tiek panākts, daudzveidīgi izmantojot tautasdziesmām raksturīgo ritmu, tēlus, izteiksmes līdzekļus. Šāds paņēmiens visbiežāk izmantots krājumos “Kā svece deg” un “Caurvējš”. Trešajā līmenī dzejā tiek atdzīvinātas stabilas, paaudžu tradīcijās saglabātas kategorijas, kas sakņojas folklorā. Šim līmenim atbilstoši dzejoļi atrodami vairākos Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumos, sākot ar krājumu “Sirds dinamīts”. Šim līmenim piederīgajos dzejoļos ne vienmēr ir saskatāma atsauce uz tautasdziesmām, tikai dažreiz par saistību ar folkloru liecina kāds atsevišķs vārdu savienojums vai, piemēram, baltās krāsas lietojums. Dzejā paustās idejas nav tieši pārņemtas no folkloras, tās izaugušas no paša autora pieredzes un uzskatiem, kas ietekmējušies arī no folkloras atziņām.

Lasot Imanta Ziedoņa dzeju nācās sastapties ar tādiem tautasdziesmu ietekmes gadījumiem, kas nav ietilpināmi M. Ligeres piedāvātajā sistēmā. Tie ir dzejoļi, kuros autors runā par tautasdziesmu kā par stabilu, patstāvīgu vērtību. Tautasdziesma nav līdzeklis kādas autora domas izteikšanai, tā pati ir dzejas tēls. Šādi dzejoļi sastopami gan krājumā “Caurvējš”, gan tādos krājumos kā “Taureņu uzbrukums” un “Viegli”, kuros citāda tautasdziesmu ietekme gandrīz nemaz nav saskatāma.

Secinājumi

1.Latviešu tautasdziesmām ir savas raksturīgās īpatnības kā satura tā uzbūves ziņā. Ir iespējami divu veidu pantmēri – trohajs un daktils. Trohajs ir biežāk satopams, tas ir divpēdu pantmērs ar stingri noteiktu zilbju skaitu, simetrisku panta formu. Daktilā ir trīszilbīga pēda un mazāk stingri panta veidošanas noteikumi. Visām tautasdziesmām raksturīga formuliska uzbūve, kas ļauj ievietot dziesmā gatavus vārdu savienojumus jeb formulas. Latviešu tautasdziesmas sacerētas īpatnējā valodā, kam raksturīgas tādas iezīmes kā plašs deminutīvu un darbības vārdu pagātnes formu lietojums, tēlainās izteiksmes līdzekļu un figūru lietojums, simbolisms. Saturiski latviešu tautasdziesmas ir daudzveidīgas, bet tās vieno kopīga pasaules uztvere, kam raksturīga harmonija, labvēlība, daiļums, strādīgums, prasme dzīvot saskaņā ar pasauli un tās norisēm.

2.Latviešu dzejā vēsturiskās attīstības gaitā izveidojies vesels paņēmienu kopums folkloras tradīciju iedzīvināšanai dzejā. Folkloras un dzejas saistība iespējama vairākos slāņos, ko sīkāk raksturojusi M. Ligere. Viņa savā pētījumā izdala 3 šādus variantus:

1)gatavu folkloras formu, formelementu vai žanru ieplūdinājums dzejā, 2)folkloras tēli, motīvi, formas, žanri tiek izmantoti vienīgi par izejas situāciju. Uz šī pamata autors rada jaunu kvalitāti, kurā valda autora subjektīvā nostādne, viņa pasaules skatījums,

3)dzejā tiek atdzīvinātas kategorijas ar stabilu, paaudžu tradīcijās saglabātu jēgu un vērtējumu.

3.Izmantojot šo M. Ligeres piedāvāto sistēmu, iespējams raksturot arī tautasdziesmu ietekmi Imanta Ziedoņa dzejā, jo dzejas saistība ar folkloru šeit ir saskatāma vairākos līmeņos. Pirmais līmenis – gatavu folkloras formu, formelementu žanru iespraudums dzejā – satopams tikai dažos dzejoļos. Tipiskākais piemērs – dzejolis “Trīs tosti” krājumā “Zemes un sapņu smilts”. Imanta Ziedoņa dzejai raksturīgāks ir otrais folkloras iesaistes līmenis. Visbiežāk tie ir dzejoļi, kuros risinātas tautai svarīgas problēmas, jautājumi, kas saistīti ar nacionālās piederības apzināšanos, atgriešanos pie tradicionālajām, latviskajām vērtībām, folkloras aktualizēšanu mūsdienās. Valodas spilgtums tiek panākts, daudzveidīgi izmantojot tautasdziesmām raksturīgo ritmu, tēlus, izteiksmes līdzekļus. Šādi paņēmiens visbiežāk izmantots krājumos “Kā svece deg” un “Caurvējš”.Trešajā līmenī dzejā tiek atdzīvinātas stabilas, paaudžu tradīcijās saglabātas kategorijas, kas sakņojas folklorā. Šim līmenim atbilstoši dzejoļi atrodami vairākos Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumos, sākot ar krājumu “Sirds dinamīts”. Šim līmenim piederīgajos dzejoļos ne vienmēr ir saskatāma atsauce uz tautasdziesmām, tikai dažreiz par saistību ar folkloru liecina kāds atsevišķs vārdu savienojums vai, piemēram, baltās krāsas lietojums. Dzejā paustās idejas nav tieši pārņemtas no folkloras, tās izaugušas no paša autora pieredzes un uzskatiem, ko ietekmējušas arī folkloras atziņas.

4.Lasot Imanta Ziedoņa dzeju nācās sastapties ar tādiem tautasdziesmu ietekmes gadījumiem, kas nav ietilpināmi M. Ligeres piedāvātajā sistēmā. Tie ir dzejoļi, kuros autors runā par tautasdziesmu kā par stabilu, patstāvīgu vērtību. Tautasdziesma nav līdzeklis kādas autora domas izteikšanai, tā pati ir dzejas tēls. Šādi dzejoļi sastopami gan krājumā “Caurvējš”, gan tādos krājumos kā “Taureņu uzbrukums” un “Viegli”, kuros citāda tautasdziesmu ietekme gandrīz nemaz nav saskatāma.

5.Latviešu tautasdziesmu ietekme Imanta Ziedoņa dzejā dažādos laika posmos ir atšķirīga. Pirmajos krājumos šī ietekme saskatāma reti un ir diezgan nenozīmīga. Tas vērojams līdz pat krājumam “Motocikls”, kurā jau sāk parādīties tautasdziesmām raksturīgā domāšana. Sākot ar krājumu “Es ieeju sevī”, Imants Ziedonis sāk apzināti interesēties par folkloru un tā aizvien vairāk ienāk dzejā. Par tautiskākajiem krājumiem, kuros jūtama visspēcīgākā tautasdziesmu ietekme, uzskatāmi krājumi “Kā svece deg” un “Caurvējš”. Pēc tam, sākot ar krājumu “Man labvēlīgā tumsā”, vērojams pretējs process – attālināšanās no tautasdziesmām. Jaunākajos krājumos to ietekme sajūtama minimāli, un to vietā nāk kristietības idejas un raksturīgais domāšanas veids,

Izmantotā literatūra

1.      Ausekle D. u.c. Literatūra 9. klasei. – R., Zvaigzne ABC, 1996.

2.      Berelis G. Latviešu literatūras vēsture. – R., Zvaigzne ABC, 1999.

3.      Drīzule R. Liepu laipa. – R., Zinātne, 1990.

4.      Greble V. Krāsu izjūta “Latvju dainās”.//Latviešu folklora. Tradicionālais un mainīgais. – R., Zvaigzne, 1992.

5.      Kokare E. Mitoloģiskie tēli latviešu folkloras poētiskajā sistēmā.//Latviešu folklora. Tradicionālais un mainīgais. – R., Zvaigzne, 1992.

6.      Kravalis O. Mainīgā dzejnieka pasaule un atvērtās formas princips.//Promatnākt, šurpaiziet. – R., Liesma, 1983.

7.      Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. – R., Zinātne, 1996.

8.      Ķikāns V. Pieci. – R., Liesma, 1980.

9.      Ligere M. Ceļa gājējs divu poētisko sistēmu saskarsmes zonā.//Promatnākt, šurpaiziet. – R., Liesma, 1983.

10.  Ligere M. Folkloras pasaules satuvinājums ar mūsdienu pasaules skatījumu dzejā.//Pasaules skatījuma poētiskā atveide folklorā. – R., Zvaigzne, 1996.

11.  Ozols A. Latviešu tautasdziesmu valoda. – R., Zvaigzne, 1993.

12.  Skujenieks K. Dziesmu segli.//Paša austs krekls. – R., Liesma, 1987.

13.  Stafecka M. Re, atkal zīmuļo.//Karogs 7 – R., Karogs, 1983.

14.  Vīķis – Freibergs V., Freibergs I. Saules dainas. – Monreāla, Helios, 1988.

15.  Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture. – R., Zvaigzne, 1993.

16.  Ziedonis I. Garainis, kas veicina vārīšanos. – R.,1976.

17.  Ziedonis I. Tu dzīvoji dižu darbu. – R., Liesma 1985.

18.  Ziedonis I. Raksti. – R., Nordik, 1995. – I

19.  Ziedonis I. Raksti. – R., Nordik, 1997. – IV

20.  Ziedonis I. Raksti – R., Nordik, 2000. – XI

Anotācija

Latviešu tautasdziesmas ir būtiska latviešu folkloras mantojuma daļa. Mūsdienās to nozīme nepelnīti piemirsta. Tautasdziesmas ietver gan tautas vēsturi, gan filozofiju un pieņemto pasaules modeli. Iepazīšanās ar tautasdziesmām var palīdzēt izprast tautas domāšanas veidu un mentalitāti.

Darbā “Latviešu tautasdziesmu poētikas un satura ietekmes pēdas Imanta Ziedoņa dzejā” tautasdziesmas ir analizētas saistībā ar Imanta ziedoņa dzeju, jo Imants Ziedonis ir tas dzejnieks, kurš, būdams mūsdienīgs, nezaudē arī saistību ar tradicionālajām latviskajām vērtībām. Darba mērķis – izpētīt latviešu tautasdziesmu ietekmi Imanta Ziedoņa dzejā.

Pētnieciskajā darbā ir divas galvenās daļas. Pirmā daļa ir teorētisks pētījums par latviešu tautasdziesmu poētikas un satura raksturīgajām pazīmēm. šeit aplūkoti tautasdziesmu pantmēri, uzbūves īpatnības, valoda, uzskati par cilvēku un tā vietu pasaulē tautasdziesmu izpratnē. Otrajā daļā analizēta Imanta Ziedoņa dzeja, atklājot latviešu tautasdziesmu ietekmi tajā. Dzejoļi skatīti krājumu hronoloģiskā secībā, lai konstatētu raksturīgo katrā krājumā un pārmaiņas daiļrades kopējā noskaņā.

Secinājumos tiek konstatēts, ka latviešu tautasdziesmām ir ievērojama ietekme Imanta Ziedoņa dzejā un ka šī saikne ar folkloru izpaužas dažādos līmeņos.

Annotation

Important part of Latvian folklore is Latvian folk songs. Nowadays their significance is undeservedly forgotten. Folk songs includes history of nation, philosophy and established model of World. Getting acquainted with folk songs can help to understand nation’s mentality.

In the research work “The Influence of Latvian Folk Songs on the Poetry of Imants Ziedonis” folk songs are looked over in connection with the poetry of Imants Ziedonis, because Imants Ziedonis is a poet, who is both contemporary and keeping connection with traditional Latvian values. The aim of the work – to study the influence of folk songs on the poetry of Imants Ziedonis.

Research work includes two main parts. The first part is a theoretical research upon typical characteristics of poetics and content of Latvian folk songs. characteristics of metre, form, language and attitude to a person and its place in the World is analyzed here.

Poetry of Imants Ziedonis is analyzed in the second part, showing influence of folk songs on it. Selections of poems are looked through in chronological order to state typical characteristics in every selection and changes in a common atmosphere of a creation.

Mēs ejam tautasdziesmu ganībās.

Es esmu zirgs, tu esi baltā aita.

Mums, lopiņiem, te pasaulē nav skaita.

Mēs ejam tautasdziesmu ganībās.

Mēs ejam tautasdziesmu debesīs.

Tu esi eņģelis un viņš ir svētais.

Es – vientiesis un Dieva piemeklētais.

Mēs ejam tautasdziesmu ganībās.

Uz krūtīm vecaimātei rokas saliks.

Mēs aiziesim, bet tautasdziesma paliks.

Un sevi dzīvos mūžības vēl trīs.

Un savu tautu sevim pieprasīs.

Krupis nesa ūdentiņu

sakumpušu muguriņu –

dziļi smeļ, tālu nes,

mucai lej vēderā.

Jo mucai milzvēders,

jo milzīgi jāpūlas:

Karsta diena, vēja nav,

sviedri līst aumaļām.

Gadsimteņi pagājuši,

nav ne puse vēl pienesta.

Karsta diena, vēja nav,

krupis jūt: ūdens pūst.

Nesa, nesa –nesaprata –

sakumpušu muguriņu:

ja augšā iekšā lej,

apakšā jāiztek.

Sapūs muca, sarūsēs,

sapiepēs sanestais.

Kas mucā caurā lies,

tam mūžam nesapūs.