Man būtisku problēmu risinājums latviešu autoru dzejā.

Šodien jūtu, ka bieži esmu noliekusies pēc saujas “Zemes un sapņu smilts”,savas domas un šaubas uzspridzinājusi ar Imanta Ziedoņa “Sirds dinamītu”. Reizēm man arī sapņos ir licies, ka “es drāžos caur nakts viļņiem”ar I. Ziedoņa “Motociklu”. Un bieži, ļoti bieži tāpat kā Mans Dzejnieks - “Es ieeju sevī”.

Kādreiz ir tā, ka manī mostas tādas klusas un pašai vēl nezināmas, nesaprotamas ilgas, kas tirda mani bez jebkādas žēlastības, liek man pašai nonākt ar sevi pretrunā, iedveš neizsakāmas bailes no savas bezjēdzīgi trulās dzīves. Es cenšos aizmirsties, jo tomēr ir mazliet bail dvēseles dziļumos jaukties, bet es nespēju...

Tie pēkšņie jautājumi manī, kas radušies no šīs neparasti smacīgās dzīves, alkatīgi vēlas panākt, lai es ik dienas pazītu tikai cīņu ar savām jau pierastajām pretrunām. Tad atliek tikai viens solis…

Es nolemju doties nemitīgos meklējumos savas dvēseles dziļumos. Jā, bet bija bail… Es nedrīkstu ļaut, lai bailes mani notiesā. To nedrīst.

Tā ik dienas es dodos jau ilgu laiku sevis meklējumos. Ceļš, pa kuru man lemts iet, nav gluds, bet mazliet akmeņains. Šie akmeņi tik labprāt vēlas un gaida, lai mana kāja paklūp aiz kāda no tiem, bet arī manī ir mazliet viltības. Es zinu, ka pasaule ir pilna piedzīvojumu ceļiem, ka šis ir tikai viens no tiem, viens no bagātākajiem…

Jūtos pārliecināta, ka esmu izvēlējusies pareizo ceļu, lai atrastu atbildes uz saviem jautājumiem. Vienai to iet man būtu par grūtu, tādēļ es labprāt paaicinu līdz Dzeju. Tikai tajā es esmu atradusi sevī ilgi meklēto. Dzeja mani ir pārliecinājusi, devusi mazlietiņ spēka, lai ietu tālāk, kliedējusi šaubas, kuras uzbrūk ik mirkli, sniegusi pārliecību, likusi saprast, ka esmu tikai tāds parasts cilvēciņš. Arī man ir tik daudz sapņu. Tik daudz nepiepildītu ilgu, neciešamu skumju…

Pēc pastaigas kopā ar dzeju es sāku tiešām saprast, ka nevajag dzīvot bez mīlestības, ka “tikai mīlestības priekšā apstājas laiks”, ka “mīlestība dzīvē - tik viena”, ka…

Ja kāds zinātu, kā sāp šī skaudrā patiesība… Nē, es tam nespēju un negribu noticēt. Atkal parādās šī neciešamā spītība.

Kad atkal devos pastaigā ar “ziedonisko” dzeju, kura manai pretrunīgajai dvēselei ir vistuvākā, mazliet brīvāk uzelpoju. Tā mani ir apbrīnojusi, jo es nespēju pretoties Imanta Ziedoņa domas izaicinošam šarmam, neparastajai pievilcībai un dinamiskumam. Kādēļ? Tieši šeit es atradu to, ko biju meklējusi. Vai jūs arī kāds zināt, ka “mīlestība - kompromisa spēle, piedod… samierinies… visi tā…”? Es zinu arī to, ka “mīlestība neko nepiedod”. Cik labi būtu, ja es spētu to saprast, ka spētu pieņemt, bet sirds aiz savas spītības - nocietinājusies. Arī pēc šīm mazajām sarunām ar dzeju, kuras visbiežāk notiek pilnmēness naktīs un tumšos vakaros, kad debesis ir piebērtas zvaigznēm, manī rodas iedvesma un ticība sev. Tajā es smeļos daudz spēka. Pēc šīm neparastajām sarunām es jūtu sevī kaut ko vieglu un klusu, kas ļauj man ar cerības pilnām acīm raudzīties rītdienā. Es atļaujos sevi vairs tik ļoti nenosodīt par savu dzīves izvēlēto ceļu, par savu pagātni. Dzeja man sniedza vislabākās atbildes. Tikai šīm atbildēm es spēju ticēt, jo cilvēkiem - nedrīkst… Bet kas radīja dzeju, ja ne cilvēks? Es to aizmirsīšu uz šo mirkli, lai ātrāk izbeigtos apnikusī cīņa ar sevi. Pietiek! Ir jau diezgan! Dzīvē jau tā ir tik daudz cīņu - ar sevi, ar pašu dzīvi, par sevi. Kā es varēju to atļaut, ka mani dzeja paņem aiz rokas un ieved atbilžu valstībā? Es nezinu, bet varbūt kādreiz to zināšu.

Tagad es esmu mazliet nogurusi no sevis spīdzināšanas. Gribu nokļūt Nebūtībā un ticēt brīnumiem, gaidīt tos. Pašlaik arī esmu pārliecināta, ka

 “Tā nav mīlestība, kura māk

Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,

Mīlestība tā kā zibens nāk, -

Atnāk, balta uzliesmo un nosit”.

Jā, “cik labi ar tevi, var neizlikties,

Es tikai ar tevi gribu tikties,

Es gribu, lai tikai tu manī skaties,-

Kad tu manī skaties, es esmu patiess”.

Es zinu, ka ir tā. Ir tikai tā un ne savādāk.

Vēl es varu pačukstēt daudz dažādu noslēpumu. Ir bijušas dienas, kad pēc palīdzības griežos pie dzejas, kuru radījis Ojārs Vācietis. Izrādās, tā arī der, tā arī palīdz. Tieši tad, kad”manī ir laiks, kad negribas ne ņemt, ne dot, ne gribas, lai tev pavēl, lai klausa’’. Es tad ļaujos, lai dzeja mani aizved sev līdz. Es gribētu palikt tās pasaulē, ja tikai nebūtu jādzīvo šeit, šajā saulē. Ak, kādēļ ir tā?! Kādēļ tik maz iespēju? Dzejas iedvesmota, es kādreiz uzburu ap sevi šādu pasaulīti. Mana ir tik maza, tik niecīga…

Bet tad manī rodas kāda nomierinoša doma, ka šajā dzīvē viss pāriet, tikai nevajag nevienam ko lūgt. Laiks sadziedēs visas brūces, paliks pāri tikai rētas. Bet kādas?

Ar laiku aizmirsīšu visus savus utopiskos sapņus, nekad nepiepildāmās vēlēšanās, ilgas pēc kaut kā pavisam nereāla.

Bet es zinu, ka atkal kādreiz, kad mana dvēsele būs “izsista no sava līdzsvara”, sirds būs pielipusi muļķīga rūgtuma, es atkal ļaušos, lai dzeja aizved mani sev līdz. Es noteikti ļaušos. Es to vēlos. Bet visvairāk vēlos savu mazo dzejas pasauli darīt līdzīgu tām, kuras manī rada iedvesmu. Ticēt jau drīkst…sapņot arī… Manā dzīvē tik daudz vēl neizjusta, tik daudz vēl nepiepildīta, tik daudz vēl neizprasta…Kā gribētos, lai kaut neliels mans sapnis ieraudzītu dienas gaismu! Kur ņemt padomu, kur? Es tagad zinu. Es meklēšu tur, kur allaž to esmu meklējusi.

Es zinu, ka ap mani nekad nebūs tādas ziedoniskas pasaules, tāda skatiena, tādas valodas, ka manī nekad nebūs tāda plašuma. Kur to rast? Kādreiz šķiet, ka ir mazliet apnicis, ka spēju sevi parādīt no sava sapņu un ilgu puses. Varbūt arī to man dzeja pačukstēs un pamācīs, varbūt palīdzēs…

“Pasaule ir pilna piedzīvojumu ceļiem. Šis ir tikai viens no tiem. Viens no bagātākajiem…”, teicis pats I. Ziedonis.

Ja pats I.Ziedonis zinātu, cik labprāt es pastaigājos pa viņa dzejas ceļu! Viens no neparasti bagātākajiem…Nežēloja man ne gudrību, ne savādāku skatienu uz dzīvi. Drīz es atkal atgriezīšos, lai to visu atjaunotu sevī.

Drīkstēs, vai ne?

(1996.gada jūnijā,

Zemgales vidusskola)