Mans Imants Ziedonis.

Cilvēki dažkārt ir kā suņi, kas rej uz nepazīstamiem cilvēkiem. Tas saprotams, jo viņi baidās no domāšanas, iedziļināšanās un sapratnes. Pirms es biju spiests mācīties Imanta Ziedoņa daiļradi, es biju viens no tiem, kas viņu nevēlējās izprast. Apkārt to vien skandināja, ka Ziedonis esot neizprotams un viņa daiļrade esot viena migla vien. Godīgi teikšu, ka neesmu pārāk liels Ziedoņa cienītājs. Man viņš vienkārši šķiet interesants un jauks. Pirmo reizi ar Ziedoni es iepazinos tikai šogad. Skolotāja mums lika mācīties no galvas vienu dzejoli. Tas man likās neiespējami, jo manas domas par dzejnieku bija negatīvas. Iepazīstoties ar dzeju, pirmā brīdī es jutos kā “ezītis miglā”, kas meklēja skaidrību. Un tad man viss apnika. Es atstāju grāmatu atvērtu uz galda un aizgāju uz sporta zāli atpūsties. Šis ir tas brīdis, kad es sāku ticēt māņticībām. Pārnākdams mājās, es piegāju pie grāmatas un ieraudzīju, ka tā atvērusies lappusē, kurā ir dzejolis, pēc kura es ļoti ilgojos. Tas bija dzejolis par mīlestību no krājuma “Sirds dinamīts”, un dzejoļa nosaukums ir “Mīlestība divreiz neatnāk”. Šo dzejoli es iemācījos un atbildēju. Un atkal viena sakritība. Inese ir mana klasesbiedrene, kura man patīk no mazām bērnu dienām. Izrādījās, ka mēs bijām iemācījušies vienu un to pašu dzejoli. Taču I.Ziedonim ir daudz skaistu dzejoļu. No tās reizes es sāku izprast dzejnieka daiļradi, bet savā veidā. Ar Ziedoņa epifānijām es iepazinos, kad skolotājas vietā uz stundu ieradās skolotājs Uldis, kurš centās mūs iepazīstināt ar epifānijām. Es dzirdēju aiz muguras nopūtas, un tas manī veicināja lielāku interesi un patiku.

Jo vairāk nopūtu, jo vairāk es gribēju klausīties. Ar pašu Ziedoni es satikos aci pret aci pēdējos Dziesmu svētkos, kad viņš man pagāja garām, bet žēl, ka tad mana sirds viņu nepazina. Māris Čaklais ir teicis, ka viņa fotogrāfija nav ne jāskaidro, ne jātulko, tā it jātur karsta.

Kā jau teicu, man patika dzejoļu krājumā “Sirds dinamīts”dzejolis “Mīlestība divreiz neatnāk”. Tā kodolīgums un sprādzieni izraisīja manī mīlestību. Sākums šķiet kluss un gluds kā ezera virsma, te pēkšņi sprādziens, kas sašūpo ezeru:

“Mīlestība divreiz neatnāk,

Mīlestība mūžā ir tik viena,

Tā kā tava zārka smagais vāks,

Tā kā tava piedzimšanas diena.

Tā nav mīlestība, kura māk

Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,

Mīlestība tā kā zibens nāk -

Atnāk balta, uzliesmo un nosit.”

Mīlestība ir sarežģīta lieta, to nevar nopirkt, ir grūti atrast un grūti to izdzēst. Cilvēks ir iekārtots līdzīgi dzīvniekam, kurš par mīlestību uzskata savstarpējas simpātijas un savu vajadzību apmierināšanu. Es vēl neesmu bijis iemīlējies tā pa īstam. Meitenes manī rada tikai interesi. Es nevaru apgalvot arī to, ka esmu iemīlējies Ziedoņa daiļradē. Nē, man tā vienkārši patīk, jo neesmu vēl izzinājis sava dzejnieka daiļradi. Varu to tikai daļēji raksturot. Mīlestība ir iedalāma vairākās daļās: ir mīlestība pret ģimeni, attieksme pret sabiedrību un dabu, mīlestība pašam pret sevi. Daļēji šos avotus ir izanalizējis Imants Ziedonis, tā kā neko jaunu es neatklāšu.

Kā pati pirmā ir minama mīlestība pret ģimeni, un par to var rakstīt ilgi un daudz. Ja cilvēks sabiedrībā nepiemin savus vecākus, tad tas nenozīmē, ka viņš savus vecākus neciena. Cienīt un mīlēt tomēr ir divas atšķirīgas lietas. Cienīšanu var iedzīt ar rāšanos un bijāšanu. Tad tā būs izrādīšanās cieņa, lai apkārtējie redz, cik es savus vecākus ļoti cienu. Es savu ģimeni mīlu tieši tādēļ, ka tā mani nav audzinājusi izrādīšanās cieņai. Vecāki man ir likuši saprast, ka nekas nav mūžīgs un, darot kaunu sev, es pazemoju arī vecākus. Un mamma to pārdzīvo daudz vairāk nekā es pats.

Mīlestību pret sabiedrību var salīdzināt ar mīlestību pret cilvēkiem. Tas tā rupji skan, bet vēl nesen mūsu sabiedrība daļēji atbilda šim nosaukumam. Ar savu egoismu un pielīšanu vadošām personām, cerībā saņemt liesos gaļas gabalus tā apkaunoja pati sevi. Ziedonis šo problēmu apskata arī savās epifānijās, bet par to mazliet vēlāk. Daba ir dzīves sastāvdaļa, tā ir vide, kurā mēs atrodamies. Un, ja mēs to piemēslojam, tad mūsu dzīves veids kļūst netīrāks.

Mīlestība pret sevi ir vissvarīgākais no mīlestību veidiem. Mīlēt sevi nozīmē nebūt tādam, kādi ir citi, būt vienaldzīgam pret to, ko citi par tevi domā. Bet var gadīties, ja pārāk daudz sevi sāk mīlēt, var kļūt par egoistu. Šis dzejolis un dzejolis “Es gribu ar tevi skolā iet” ir ietverts nodaļā “Es Tev dāvinu strazdu būri”, kurā dzejnieks runā par pusaudžu mīlestības izpratni un vēlēšanos būt kopā:

“Es gribu ar tevi skolā iet

Un vienā solā sēdēt,

Un lai mūsu draudzību izskata

Pedagoģijas padomes sēdē.”

Šis dzejolis ir skaidrojums mīlestībai pret savu tuvāko. Tās var būt draugu attiecības, proti, zēnam pret zēnu vai meitenei pret meiteni. Tas nekas, ka citi apkārtējie to vērtēs kā divu “draugu” attieksmi. Tas tikai pierāda to, ka viņiem nav sirdsmīļu draugu, un viņu izglītības līmenis ir zems.

Ziedoņa epifānijās parādās attieksme pret sabiedrību. Tā ietver sevī pašcieņu, sabiedrības raksturojumu. Ir gan pamācošas, gan izsmejošas epifānijas.

“Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet no rītiem.

Rakstiet jaunībā. Mīlestību līdz vecumam

saglabā retais. Uzvelciet baltu kreklu un rociet

zemi. Uzvelciet baltu kreklu un notīriet kurpes

savai mātei,”

Ziedonis ir gribējis panākt to, ka dzīve - tie ir svētki. Un nevajag kaunēties no tā, ka apkārtējie redzēs, cik tu vienatnē vari būt skaists. Lielākoties cilvēks uzpošas tieši tādēļ, lai izrādītos apkārtējiem. Bet tas nav vajadzīgs, jo pēc mēneša tāpat aizmirsīs, kādas firmas bikses un kurpes tu biji uzvilcis. Personīgi arī man pietrūkst šīs domātspējas.

Kad skolotājs Uldis lasīja mums epifānijas, man likās, ka tas ir neloģiski. Kā gan vīrietis var tik izteiksmīgi nolasīt epifānijas un vēl sakarīgi pastāstīt savu attieksmi un sapratni! Tas man patika, jo skolotājam tas izdevās ļoti labi. Tādēļ man iepatikās epifānijas. Tajās ir sastopama problēma par sabiedrības bailēm no patiesības. Tā ir pļāpu problēma, kas necenšas iedziļināties, viņi uzspiež savu viedokli, jo pļāpas nav apguvušas iepazīšanas kursus. Viņi atlasa informāciju, sev vajadzīgos datus un pārstrādā savā izpratnē. Un pietam kā vīruss pielīp citiem cilvēkiem:

“Pļāpas ir nekaunīgi plēsoņas. Viņi aprij vājākos.

Viņiem nepietiek, ka viņi cilvēkiem nograuž ausis,

viņi lien pa auss spraudziņu iekšējā ausī,

smadzenēs, viņi ir tārpi ābolā.”

Ziedonim ir savs audzināšanas stils, tas ir savdabīgs. Viņš māca cienīt sabiedrību, tautu, kultūru un pašiem sevi. Un savas vajadzības jācenšas nolikt otrajā vietā.

“Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Bērniņ, nekad neēd,

kad dzismu dzied, bērniņ mans!

Neskaties, bērniņ, ka tas onkulis ēd, no viņa nemācies.

Viņš ir apēdis visas savas dziesmas, viņš neatšķir dziesmas no salātiem.

Ziedonis ir neitrāls, viņš nepieder nevienam, arī man nē. Mēs varam viņu tikai iepazīt un raksturot:

“Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais. Jūs

gribat mani piesavināties. Jūs gribat, lai jums kalpo.

Lai kalpo jūsu aplausiem, lai kalpo jūsu

domāšanai, jūsu jušanai.”

Šī epifānija pierāda, ka Ziedonis ir personība un viņam ir sava pašcieņa, bet viņš nav egoists. Es pievienojos Ziedoņa teiktajam un atbalstu to, ka, ja es neesmu pakratījis galvu un pateicis “jā”, tad tas nenozīmē, ka es esmu pret. Cilvēkiem ir tieksme uz mantkārību un iekarošanu. Un Ziedonis nevēlas būt iekarots., tas izraisa lasītājos arī lielāku interesi, jo viņš taču arī ir cilvēks un domā līdzīgi mums.

Es esmu bijis blakus Ziedonim, viņš ir slaids, garāks par mani, seja viņam vienās grumbās, bet tas nav no vecuma, tas ir no tā, ka viņš ir izsmēlis sevi gandrīz tukšu. Mati viņam ir izpūruši, sirmi kā balts, kupls, uzpotēts ceriņu krūms. Un vinmēr viņš ir tik nopietns, nekad neesmu redzējis viņu smaidām. Tas rada manī aizdomas, ka viņš nav apmierināts ar apkārtni. Bet varbūt viņš ir gandarīts par to, ka cilvēki cenšas mainīties? Ja es iekļūstu strupceļā, es Ziedoņa darbus izvēlos kā gudrības grāmatu, no kuras es smeļos vajadzīgo attiecīgajā brīdī. Es necenšos viņu kopēt, bet smeļops dzīves gudrības. Man nav veicies ar vectēviem, tādēļ padomus smeļos tieši no viņa. Rakstot sacerējumu, es cenšos rakstī pēc Ziedoņa vērtēšanas sistēmas - piecinieka. Varu apgalvot, ka man Ziedonis ir un būs daļa no mana dzīves stila un dzīves izpratnes. Pirms es eju lielajā pasaulē, Ziedonis man ir sniedzis informāciju par pasauli. Varu ieteikt cilvēkiem pasmelties Ziedoņa gudrībās un netērēt laiku, domājot jaunas gudrības, jo tās no Ziedoņa daudz neatšķirsies.

(1995.gada jūnijs,

Zemgales vidusskola)

Mans Imants Ziedonis.

Latviešu tautai ir daudz izcilu dzejnieku, prozaiķu, dramaturgu. Katrs no viņiem ir atstājis savai tautai kaut ko sevišķu, neaizmirstamu. Man patīk Rainis, manu sirdi sasilda F. Bārdas dzeja, man nav vienaldzīgs Plūdonis un Blaumanis. Taču tajā pašā laikā man vistuvākais, visvairāk saistošākais ar mani, ar manu iekšējo “ES”, man šķiet Imants Ziedonis. Es labprāt teiktu: “Imants Ziedonis ir mans.” Bet vai tā var teikt? Nē. Imants Ziedonis pieder mums visiem, visai mūsu tautai. Ar saviem darbiem viņš ienāk katra sirdī un dvēselē. Bet kāpēc Imants Ziedonis ir tuvs un saprotams man? Kas man viņa darbos liek justies savādāk, brīvāk?

“Man ļoti tiktos dzīvot tā,

ka neesmu nevienam parādā…”

Tā sākas dzejnieces Māras Zālītes pirmais dzejolis viņas pirmajā dzejoļu krājumā. Man šīs rindas liek vienlaicīgi domāt gan par dzejnieka dzīves uzdevumu un vērtību, gan par to darbu, kāds dzejniekam jāiegulda. Man liekas, ka arī Imants Ziedonis savu dzīvi ir veidojis tā, ka tā no viņa nekā vairs neprasa. Viņš prot no dzīves ņemt, ņemot gūt sev, spēt atdot. Tā ir liela māksla. Savos darbos viņš ieliek visu savu sirdi, savu spēku, sevi nemaz nesaudzēdams.

Man Imants Ziedonis pienāk vistuvāk ar savām “krāsainajām pasakām”. Man liekas, ka šīs pasakas ir jāizlasa visiem, jo tās palīdz atklāt cilvēkam pašam sevi, nojaust savu vietu pasaulē. Krāsainās pasakas man nemaz neliekas kā pasakas, bet vairāk atgādina dzīvi, realitāti. Pirmoreiz es viņas izlasīju, kad gāju kādā piektajā klasē. Tad man likās, ka viss pasaulē ir krāsās tērpts - zaļš, zils, sarkans, dzeltens, lillā. Man šķita, ka nav nekā melna. Tikai vēlāk es sapratu, ka ir arī melnais pasaulē, un no tā nevar neviens izbēgt. Vai mēs paši neesam mazi un melni šinī lielajā pasaulē? Es uzdevu sev šo jautājumu un nepratu uz to atbildēt. Katrai krāsai ir sava nozīme cilvēka dzīvē, un man šķiet, ka vislabāk krāsas mums atklāj tieši Imants Ziedonis. Man viņš lika saprast, ka, lai sasniegtu balto, ir jāiziet cauri melnajam. Bet vai pa vidu nav pelēkais? Imants Ziedonis ir pratis nokrāsot dzīvi atsevišķās krāsās, un mēs to nemaz nepamanam, ka kādas krāsas trūkst. Viss šķiet tik dabisks.

Bet Imantu Ziedoni nevar pieņemt tikai ar pasakām. Viņš arī ir dzejnieks, mūsu tautas dzejnieks. Visa viņa dzeja ir apvīta baltas gaismas aurā, kas it kā tur un nelaiž vaļā, lasot viņa dzeju. Caur Imanta Ziedoņa dzeju mēs varam vairāk ieiet sevī, izprast sevi, savas jūtas un ilgas. Mēs taču ilgojamies pēc kaut kā cēla, skaista, lasot dzeju? Rumāņu dzejnieks D.Grigoresku ir teicis: “Būtiski nozīmīgu - te inteliģentā paradoksu spēlē apslēptu, te smalkā lirismā ar graciozu eleganci izteiktu - nemiera stāvokļu dzejnieks ir latvietis Imants Ziedonis.”

Man vistuvākā ir Imanta Ziedoņa liriskā dzeja. Viņš raksta saprotami vieglā valodā, skaistiem vārdiem. Viņa mīlas lirika liek man vairāk saprast, kas ir mīlestība. Vai tas nav brīnišķīgi, ka uz brīdi tu vari sajust sevi vienlīdz vienādu ar visu sev apkārt? Tas liek straujāk ritēt asinīm, straujāk pukstēt sirdij:

“Bez mīlestības nedzīvojiet,

 Bez mīlestības viss ir mazs!

 Bez mīlestības dūmo krāsnis,

 Un maizi negriež nazis ass.”

Manā dzīvē bieži ir tādi brīži, kad man ļoti gribas aiziet no šīs pelēkās pasaules, nedaudz noslēgties sevī. Imants Ziedonis raksta:

“Katram ir tādi brīži,

kad liekas, viņš sabirs un putekļos putēs,

Bet nav cilvēka, kam nav bijis brīžu,

Kad viņš viens vesels nebūtu sevī juties.”

 Šīs rindas man liek saprast, ka tādi brīži ir katram. Arī Imants Ziedonis par to daudz domā savā krājumā “Es ieeju sevī”. Man patīk šis Imanta Ziedoņa attieksme pret dzīvi.

Savā dzejā viņš daudz ko paskaidro un liek saprast, ka mēs esam atbildīgi savu līdzcilvēku priekšā par savu dzīvi, par saviem darbiem.

Kas mums dzīvē ir visdārgākais? Citam varbūt laime, citam nauda, citam labs darbs. Man visdārgākais dzīvē ir mana māte un tēvs. Arī Imants Ziedonis apstirina šo manu domu, sacīdams, ka māte ir svēta. Kas mēs būtu bez saviem vecākiem? I. Ziedonis liek apjaust mātes vērtību, jo kas gan mūs visvairāk mīl par māti, kas mums vienmēr visu pirmā piedod. Es sapratu, ka dažkārt mēs darām pāri vecākiem, darām viņiem sāpīgi. I. Ziedonis daudzus dzejoļus ir veltījis mātei:

“Tā māte, kas man vizbulītes dāvāja,

Tā latvju māte - tā ir mana māte…

Kāds grumbains vaigs, kāds acīs siltums maigs…”

Vēl Imants Ziedonis ir mans, jo man sevišķi tuva viņa “nakts dzeja”. Viņš daudz savā dzejā raksta par nakti,  par tumsu, par visu to, kas notiek nakts valstībā.  Izlasot viņa dzeju, es sapratu, ka arī naktī notiek dzīve, ka no nakts nav jābaidās. Atceros kādu citātu, kas izsaka domu, ka naktī var visu pazaudēt, bet var atrast sevi. Man patīk nakts, tās zvaigžņotā burvība. Imants Ziedonis dzejas krājumā “Motocikls” kādā dzejolī raksta:

“Es mīlu braukt naktī,

Pasaule dienā ir maza -

Tikai līdz horizontam,

Bet naktī kļūst milzīgi liela,

Un pusnaktī krustceļos iznāk

Sapņi kā dzimstošas zvaigznes.”

Bet lai nu paliek dzeja, vēl ir arī epifānijas, kas man ir tik pat tuvas un mīļas kā dzeja. Kāds rumāņu kritiķis par Imanta Ziedoņa epifānijām ir teicis: “Šobrīd mūsu priekšā ir šīs ziedoniskās gara neparastības… Epifānijas ir kā spoguļi, kuri atkal nolikti kā mūsu tagadnes, tā arī visu laiku ļaužu priekšā, kuriem tad arī Ziedonis meklē pasaulē vietu, pakļaujot tos nežēlīga morāles principa varai.”

Es uzskatu, ka epifānijas ir tādas  kā domu dzirkstis, kā dvēseles atklājējas. Imants Ziedonis epifānijās ir aprakstījis sevi, visus cilvēkus un visu pasauli. Epifānija par vardēm mani uzjautrina, bet citas liek dziļāk tajās ieskatīties un izprast to lielo domu, kas tur ir ietverta. Tāda ir arī šī epifānija:

“Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet no rītiem.

Rakstiet jaunībā…Uzvelciet baltu kreklu un rociet

zemi. Uzvelciet baltu kreklu un notīriet kurpes savai mātei.”

Šī epifānija liek saprast, ka viss ir svētki. Ka pat zemes rakšanu var pārvērst par svētkiem. Mēs dzīvojam, un tie paši par sevi jau ir svētki! Tad sarežģīta ir arī šī epifānija:

“Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Bērniņ, nekad neēd, kad dziesmu dzied, bērniņ mans! Tur dziesmā maza dvēselīte lūdzas. Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied!”

Epifānijas ir sarežģītas, bet tai pašā laikā tās daudz ko liek saprast un mācīties. Imants Ziedonis ir jāizprot, jāmīl, jo savādāk viņa domas aptvert ir grūti. Tad ir grūti saņemt vērtības, ko sniedz epifānijas.

Imants Ziedonis ir cilvēks ar plašām darba spējām un lielu garīgo pašatdevi. Viņš aktīvi darbojas vairākās literatūras nozarēs. Man patīk arī viņa radošais darbs publicistikā. Viņam ir tādi darbi kā “Perpendikulārā karote”, “Dzejnieka dienasgrāmata”, “Tutepatās” un citi. Man vismīļākais šķiet darbs “Kurzemīte”, kur Imants Ziedonis ataino Kurzemes dabu, cilvēkus, to īpatnības. Daudz viņš apraksta vietas, kur cilvēka “tehniskā roka”ir mazāk gājusi pāri, piemēram:

“Dundaga vēl saglabājusi savu īpatnību. Te valda akmens. Vecā Dundagas pils - smagā akmenī, un īpatnējie akmens mūrētie žogi. Pašlaik pils apkārtnē nojauktas sīkās saimniecības ēkas, un skolēni starp zaļo baznīcas koku puduri un pili veido skvēru. Otrpus ceļa jauks nost noliktavas - vecas koku būdas”.

“Kurzemītē” Imants Ziedonis daudz apraksta dabu, kokus, cilvēka neskartas vietas. Viņš nosoda visa jaukā pārveidošanu un nojaukšanu. Latvijā ir skaista daba, taču mums tā ir jāmāk saglabāt, aizsargāt ozolus, bērzus, ezerus, pļavas. Šis darbs man liek padomāt par to, kas notiks ar mūsu dzimto pusi, novadu. Man liekas, ka šis darbs ir neatsverams devums latviešu literatūrā. Tā domā arī daudzi literatūras kritiķi. Tā krievu kritiķis S. Baruzdiks ir teicis:

“Mūsu zemē un aiz tās robežām “Kurzemīte” tika uzņemta kā jauns vārds rakstnieku publicistikā. Par to jau daudz uzrakstīts un pateikts. Varu tikai piebilst, ka “Kurzemītei” līdzīgas grāmatas literatūrā nav bieži sastopamas.”

Nobeigumā es gribētu uzsvērt to, ka Imants Ziedonis darbojas arī sabiedriskajā sfērā, bija pat AP deputāts, taču viņš nekad neaizmirst savu galveno uzdevumu - rakstīt. Es nācu pie slēdziena, ka Imants Ziedonis tomēr ir mans. Viņš pieder arī visiem citiem, kas to vēlas un var pieņemt. Imants Ziedonis man šķiet spilgta personība latviešu literatūrā. Es ceru, ka viņa roka tik drīz nepagurs, ka tā vēl ilgi rakstīs un priecēs mūs. Šo domrakstu es gribētu beigt ar skaistiem literatūras kritiķa V.Lazareva vārdiem par Imantu Ziedoni:

“Ziedonis izjūt ciešas saites ar visu, kas notiek viņa zemē. Un ne vien ar cilvēku, bet arī ar kokiem, ar jūru, ar piekrastes smiltīm, ar mašīnām, kas strādā šajā piekrastē, un pat ar laivu, kura viņam šķiet aukle…Nav lieku priekšmetu dzejnieka pasaulē.”

(1995.gada jūnijs,

Zemgales vidusskola)