Svešais cirvis
cērt un cērt
Mūsu tautas saknes.”
Andrejs Eglīts, atgriežoties dzimtajās
mājās, atrod tās svešā cirvja sacirstas līdz saknei, taču dzīva vienmēr paliks
latviešu sirds. Sāpe! Izmisums! Palikusi tikai dzimtā zeme, tā nav atstājama
atmatā, tāda ir dzejnieka apņemšanās, jo mājas dzejniekam ir tautas sirds, un
viņš vēršas pie tautas ar saucienu:
“Mostaties modināmie
Modinot pats modinos.”
Šie uzmundrinājuma saucieni nerimst ...” mostaties,
iekams vēl ēnas īsas un dvēsli dedzina brīvības trīsas”, “vēl sirds tev, tauta,
ir dzīva, kaut pīķis atvēris brūci kūsējošu sānos”..... Autors tic ne
tikai tautas spēkam , bet arī Dievam:
“No visiem vārdiem vienīgais, kas nemirst nemirstīgs – ir manī Dieva vārds.” A.
Eglīts pielūdz Dievu lūgsnā “Dievs, Tava zeme deg!” Viņš baidās no tumsas
...nāves, kas naktī “dobji skaita
āmen”... , bet rīts....
“Nakts saka āmen,
Rīts – allelujā.”
“Tava seja nav jaužama, tavs vārds nav mirstīgo grāmatās
rakstīts, bet tu mums tik tuvu kā rokām glāstīdama, bet tuvāk nepieglāstāma. Kā
elpa elpojama, bet tuvāk neieelpojama . Mūsu dvēsele ir no tavas dvēseles un
mūsu mēle dzimusi no tavas mēles.......”
Iveta Šķērstiņa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru