Andrīša Eglīša dzeja













Svešais cirvis cērt un cērt

Mūsu tautas saknes.”


Andrejs Eglīts, atgriežoties dzimtajās mājās, atrod tās svešā cirvja sacirstas līdz saknei, taču dzīva vienmēr paliks latviešu sirds. Sāpe! Izmisums! Palikusi tikai dzimtā zeme, tā nav atstājama atmatā, tāda ir dzejnieka apņemšanās, jo mājas dzejniekam ir tautas sirds, un viņš vēršas pie tautas ar saucienu:


“Mostaties modināmie
Modinot pats modinos.”

Šie uzmundrinājuma saucieni nerimst ...” mostaties, iekams vēl ēnas īsas un dvēsli dedzina brīvības trīsas”, “vēl sirds tev, tauta, ir dzīva, kaut pīķis atvēris brūci kūsējošu sānos”..... Autors tic ne tikai  tautas spēkam , bet arī Dievam: “No visiem vārdiem vienīgais, kas nemirst nemirstīgs – ir manī Dieva vārds.” A. Eglīts pielūdz Dievu lūgsnā “Dievs, Tava zeme deg!” Viņš baidās no tumsas ...nāves,  kas naktī “dobji skaita āmen”... , bet rīts....



 
“Nakts saka āmen,
Rīts – allelujā.”


“Tava seja nav jaužama, tavs vārds nav mirstīgo grāmatās rakstīts, bet tu mums tik tuvu kā rokām glāstīdama, bet tuvāk nepieglāstāma. Kā elpa elpojama, bet tuvāk neieelpojama . Mūsu dvēsele ir no tavas dvēseles un mūsu mēle dzimusi no tavas mēles.......”

Iveta Šķērstiņa 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru