Indrāni


Aizkraukles 2. vidusskolas

10.b klases skolēna
Harija Galino
referāts literatūrā
par Rūdolfa Blaumaņa lugu













Indrāni
































Šī drāma pieskaitāma pie izcilākajiem darbiem ne tikai Blaumaņa daiļradē, bet arī visā latviešu literatūrā. “Indrānu” idejiski tematisko saturu veido divu paaudžu konflikts, ko izraisa kapitālisma nostiprināšanās laiku dzīvē.
Visa lugas darbība noris Indrānu mājās. Vecie saimnieki – tēvs un māte – nespēj vairs mājas valdīt un atdod tās dēlam Edvartam, kas kopā ar sievu Ievu nekavējoties pāriet uz jauno saimniekošanas veidu. Indrānos sākas citi laiki – pārmērīgs darbs, skops uzturs, skarba valoda, vispār necienīga izturēšanās ne vien pret strādniekiem, bet arī pret vecajiem Indrāniem. Tēvs protestē, bet velti, jo vara tagad jaunajiem saimniekiem un ar labu tie pārliecināmi nav. Īpaši ass konflikts izceļas, kad Edvarts, lai dabūtu naudu un racionalizētu saimniecību, lika nocirst tēva audzētos un iemīļotos ošus – mājas lepnumu. Rakstnieks uzsver, ka visās sadursmēs uzvar jaunās varas pārstāvji. Vecie Indrāni tiek aizdzīti uz pirtiņu, kur galvenais Edvarta pretcīnītājs – tēvs – nabadzībā un sirdssāpēs mirst.
Vecais Indrāns ir spilgtākais vecā saimnieka tēls, kaut arī zināmā mērā idealizēts. Stipri akcentējot nelielo tuvību, kāda vecajās attieksmēs vēl ir saimniekam ar kalpu, pazudusi tā pareizā īstenības atspoguļojumam nepieciešamā patiesība, ka arī vecais saimnieks ir ekspluatators. Šo jautājumu noskaidrot gan nebija “Indrānu” tiešais uzdevums, taču, nepieskaroties tam nemaz, veco attieksmju raksturojumā paliek robs, zināma vienpusība un idealizācija. Šis idealizētais uzskats licis rakstniekam lugas nobeigumā veco Indrānu ciešanas pēc zaudētās cīņas izcelt tik stipri, ka modina līdzjūtību. Šīs jūtas gan veltītas tiem nevis kā vecās saimniecības pārstāvjiem, bet kā cietsirdīga dēla atstumtiem vecākiem, kā cietējiem, jauno laiku morāles upuriem.
Blaumanis parādījis arī vecā saimnieka pašapziņu, stūrgalvību un lepnumu, kura dēļ tēvs iespītējas un negrib ievērot reālos apstākļus, kādos jādzīvo. Šī pārliecīgā pašapziņa, nelokāmā turēšanās pie reiz pieņemtajiem principiem neļauj viņam saprast, ka vecās saimniekošanas metodes vairs neder, ka jaunajos laikos nepieciešama nauda, bez kuras saimniecībai jāiet bojā. Tēvs iedomājas, ka tāpat kā agrāk, kad viņš sauso gadu bija pārdzīvojis un nebija izputējis, varēs dzīvot arī turpmāk, domājot par sētas košumu ne mazāk kā par tīrumu ienesīgumu. Tas liedz tēvam saprast Edvarta centienus saimniecību racionalizēt, noved abus pie nesamierināma konflikta.
Edvarts ir tipisks jaunais saimnieks. No vienas puses viņu raksturo prasme un stipra griba racionalizēt saimniecību, kāpināt ražošanu. Viņš pamatoti var teikt: ”Ja man neviens liegdams un kliegdams nestāsies ceļā, tad tu Indrānus pēc desmit gadiem nepazīsi. Tagad te strādā pieci cilvēki, tad te pelnīs maizi divdesmit. Uz paugura, kur tas sīkstais māls, kūpēs podnieka krāsnij skurstens, noras malā būs mazmājiņa un pirtiņas gravā dambis ar zivīm.” Neilgajā darbības laikā, kāds lugā notēlots, redzam, ka Edvarts prot ne tikai mērķi nospraust, bet spēj to arī sasniegt.
No otras puses Edvartu raksturo nežēlība. Ar blēdību viņš izkrāpj tēvam mājas un, ticis par saimnieku, cietsirdīgi nomoka savus vecākus pārmērīgā darbā. Viņš nemaz nemēģina ar tēvu sirsnīgāk izrunāties, lai pārliecinātu veco vīru, ka saimniekot pēc jauniem principiem ir nepieciešams. Tēvs pamatoti rūgtuma pilns pārmet: ”Vai viņš ar mani nevarēja aprunāties! Bet viņš tiem kokiem uzbruka kā laupītājs!” Edvarts nav tik necilvēcīgs pēc sava rakstura, bet kā mantas vergam viņam nav laika un viņš nejūt arī nepieciešamību padomāt par citiem; viņam jādomā, kā iegūt vairāk naudas. Pamatlikums, kas nosaka viņa domas, jūtas un darbus, ir dzīšanās pēc naudas. Tā nav tikai mantkāre, bet jauno laiku dzīves nepieciešamība: lai konkurences cīņā neaizietu bojā, jāklanās zelta varai. Ne velti pat veco Indrānu draugs – gudrais Kaukēns attaisno Edvarta rīcību koku ciršanā, sacīdams: ”Necirta jau aiz viegla prāta… Tā pati naudas vajadzība.” Un Indrānu māte turpina: ”To jau es arī saku.” Naudas vara, kurai jaunie laiki devuši pilnu vaļu, ir īstais cēlonis, kas spiež aizmirst cilvēciskās jūtas, audzina zvēra morāli, padara cilvēku par necilvēku.
Skriedams pakaļ naudai “kā mednieks zaķim”, Edvarts nepievērš vajadzīgo uzmanību sava dēla audzināšanai. Tas izaug slinks un izlaidīgs, nedomā tēva darbu turpināt, bet gudro tikai, kā varētu lopus ganīt ar mašīnu un nestrādāt nekā. Tas jau Edžiņam skaidrs, ka nākotnē viņa labā – “saime pelnīs”. Edžiņš ir spilgts topošā parazīta tēls.
Dēla izlaidībā liela vaina ir Ievai. Cik ļauna un salta viņa pret citiem, tik akla savā mātes mīlestībā. Pati pēc bagātības alkdama, viņa arī savu dēlu – savu nākotnes cerību – audzina kā kungu, kam atļauts viss, kas kārojas. Egoisms un paštaisnība Ievai liedz saskatīt sava bērna kļūdas, tādēļ kā audzinātāja viņa pret Edžiņa iegribām ir pilnīga nevarīga. Toties citādi Ieva ir spēks, ar ko jārēķinās visiem; viņas ieroči ir zemiskums, cietsirdība un blēdība. Mājas Edvarts iegūst tieši viņas palīdzību. Viltīgā Ieva vēl vairāk nekā skarbais Edvarts pieder pie tā tipa cilvēkiem, kas jauno laiku apstākļos tiek uz augšu.
Spilgti izveidoti arī citi lugas tēli, it īpaši sirsnīga, bet pret Ievas un Edvarta uzbrukumiem nevarīgā Indrānmāte. Tas ir pamatīgi izstrādāts tēls un līdz simbolam vispārināts mātes substrāts. Mātes rakstura atklāšana i īpaši svarīgs ir otrais cēliens. Viņa sāpīgi izjūt un pārdzīvo nepatieso apvainojumu, viņas pastāvīgie sabiedrotie ir godīgums un taisnīgums. Ja Ieva viņai uzceļ nepatiesu nastu, Indrānu māte saslejas pret vedeklu un noteikti pasaka savu lēmumu ganos vairs neiet. Taču māte ilgi nevar turēt naidu pret pašas bērniem, viņa nespēj būt ļauna pret Edvartu. Māte attiecības vairāk kārto ar Ievu, un rakstnieks ietonē mātes dažādo attieksmi pret dēlu un pret vedeklu. Viņai vairāk par visu dārgāka ir saticība tuvu cilvēku starpā, viņa visiem spēkiem cenšas uzlabot attiecības starp Edvartu un tēvu. Viegli saprast, ko tādam cilvēkam nozīmē iet uz tiesu, kur pretējā pusē stāv pašas dēls, tāpēc pēdējā cēlienā mātes izmisums sasniedz kulmināciju. Māte ir traģisks tēls, traģiskāks par Edvartu un tēvu.
Viens no interesantākajiem to vidū ir Idrānu kalps un vecā saimnieka krustdēls Noliņš – bezbēdīgs jaunietis, kas tomēr nav tikai vieglprātis. Viņš spēj izdarīt blēņas un tūdaļ var atzīt savu vainu un nolūgties. Kad pirmo reizi uz Indrāniem atbrauc jaunie saimnieki, puisis tūdaļ taisās šiem pieglaimoties, bet, kad vēlāk Edvarts liek viņam ņemt zāģi rokās un zāģēt Indrānu ošus, Noliņš atsaka: “Nē, nezāģēšu!” Kaut arī pašam no Indrāniem jāaiziet, godīguma jūtas puisis sevī nav izdeldējis. Citādi uz kompromisu gatavs jebkurā laikā un vietā, arī mīlestībā. Par biezāku gaļas šķēli Noliņš ir ar mieru pabučot pat Ievas pastulbo māsu Gusti. Viņš ir viens no tiem daudzajiem, kas raujas prom uz pilsētu, prom no smagā zemes darba un lauku dzīves, kura viņu nevaldzina pat tad, ja varētu kļūt par saimnieku. Viņu vilina liela dzīvotalka, taču dzīvošana viņa izpratnē nav darbs, bet kaut kāds īpašs “baudas” un izpriecu process. Ko nozīmē “dzīvot”, to Noliņš nevar aptvert, viņa izpratnē katrā ziņā tam vajadzētu būt citādam eksistences veidam nekā līdz šim. Lauku darbi Noliņam apriebušies, pilsēta vilina ar savām ugunīm un smalki ģērbtiem ļaudīm.
Lugā ir sastopami vēl vairāki tēli kā: Līze – dūšīgā un godīgā kalpone, Zelmiņa- vecā un mīļā veco Indrānu audzēkne, Kaukēns – tuvākais no draugiem Vecajiem Indrāniem, kas spēlē atbalstītāja un uzmundrinātāja lomu lugā un citi.
Pati luga man patika. Tā ir interesanta, bet ar dažiem trūkumiem. Es piekrītu Jāņa Asara teiktajam (Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.): “…”Indrāni” neapmierina… Tā ir pirmā sajūta pēc lugas beigām, ka saņemts ir mazāk, nekā gaidīts. Kaut luga nav gara, taču arī tais apmēros, arī īsajos 5 cēlienos, vispār nopietni svarīgam tematam ir izlietots pārāk maz materiāla, un tas pats ir apstrādāts par seklu. Luga ir ne vien vienkārša, bet ir pārāk vienkārša, un bez ārējiem efektiem tai uz lieliem panākumiem ir grūti cerēt.” Protams, tas pēdējais teiktais neizpildījās, bet šī fragmenta saturam es piekrītu.


                                                                   Harijs Galino 10. b


Darbā izmantoju:
J  Viktors Hausmanis “Rūdolfa Blaumaņa dramaturģija”, 1984., Rīga, “LIESMA”
J  A. Vilsons “Rūdolfs Blaumanis”, 1956., Rīga, Latvijas Valsts Izdevniecība
J  “Latviešu un cittautu literatūra”, 1975., Rīga, “ZVAIGZNE”
J  R. Blaumaņa lugu izlase, 1978., Rīga, “ZVAIGZNE”








Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru