Kārlis Skalbe

SATURS

Biogrāfija.......................................................................................................................... 1

Izdevumi........................................................................................................................... 2

Atmiņas par Kārli Skalbi................................................................................................... 3

Kārlis Skalbe par sevi........................................................................................................ 8

Kārļa Skalbes pašraksturojums......................................................................................... 8

Dzejas analīze................................................................................................................. 10

Pasaku analīze................................................................................................................. 15  

Secinājumi....................................................................................................................... 16

BIOGRĀFIJA

Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Vecpiebalgas Incēnos kalēja ģimenē. Viņš ir jaunākais dēls un bērnībā bieži atstāts savā nodabā. Kad viņam ir astoņi gadi, nomirst tēvs. Skalbe dodas ganu gaitās pie svešiem cilvēkiem. Pēc Vecpiebalgas draudzes skolas beigšanas 1895. gadā Skalbe strādā dažādus gadījuma darbus, kļūstot gan par laukstrādnieku, gan kolportieri, jēru tirgotāju kasieri un vēršu dzinēju. Ilgu laiku Skalbe dzīvo Ērgļos. Vispirms viņš strādā par skrīvera palīgu un brīvajā laikā daudz lasa. Viņš pat aizraksta Ļ. Tolostojam, M. Gorkijam un A. Čehovam un lūdz atsūtīt viņam grāmatas. Gorkijs un Čehovs šo lūgumu izpilda.

Vēlāk Skalbe nokārto mājskolotāja eksāmenus un no 1901. gada strādā Ērgļos par palīgskolotāju. Tajā laikā Ērgļu pamatskolas pārzinis ir Rūdolfa Blaumaņa brālis Arvīds. Rūdolfs Blaumanis ievēro jauno dzejnieku un Skalbe kļūst par vienu no viņa literārajiem krustdēliem.

Skalbe pievēršas to apstākļu pētīšanai, kas nomāc cilvēka brīvā gara attīstību. Viņš lasa sociāldemokrātu izdevumus un savos dzejoļos un pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904) ietver sabiedriskus motīvus. No skolotāja darba Skalbe tiek atlaists un pārceļas uz Rīgu.

Skalbe piedalās 1905. gada revolūcijas kustībā, ir žurnāla “Kāvi” redaktors. Šo izdevumu Krievijas valdība slēdz, tāpēc dzejniekam nākas emigrēt. Skalbe uzturas Šveicē, Somijā un Norvēģijā, bet 1909. gada oktobrī atgriežas Rīgā. 1911. gadā viņam piespriež cietumsodu, līdz 1913. gadam viņš atrodas termiņcietumā. Cietumā Skalbe nododas I. Turģeneva, O. Vailda un K. Hamsuna darbu tulkošanai, pabeidz dzejoļu krājumu “Sapņi un teikas” (1912). Daudz laika velta literāras pasakas žanram. 1911. gadā nāk klajā krājums “Pazemīgās dvēseles”, un drīz tam seko “Ziemas pasakas”.

Pirmā pasaules kara laikā Skalbe vēro gan kara notikumus, gan bēgļu postu, bet 1918. gadā iznākušajā krājumā “Daugavas viļņi” tomēr izskan liela ticība tautas garam. Savu vērtējumu par daudziem notikumiem, kas vitāli svarīgi topošajai Latvijas valstij, Kārlis Skalbe izteicas “Mazajās piezīmēs”, kas aizsāktas 1917. gada jūnijā. 1990. gadā Latvijā atkal tika izdotas “Mazās piezīmes” un tās beidzas ar ierakstu, kas tika izdarīts 1945. gada 5. aprīlī Stokholmā: “Mēs, latvieši, maza, daudz vārdzināta un izpostīta tauta. Par visu vairāk mums būtu vajadzīga kādas citas tautas cilvēcīga aizsardzība. Bet ne viena, ne otra no abām lielām kaimiņu tautām mums to negribēja dot. (..) Mums atliek tagad tikai ticēt dievišķās taisnības uzvarai, kas atnesīs arī Latvijai brīvību. Ir jācer, ka Eiropas tautas nenogrims verdzībā uz visiem laikiem.”

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Kārlis Skalbe dzīvo galvenokārt Rīgā, bet brīvo laiku pavada Saulrietos, mītnē, kuru uzcēlis kalnā netālu no savām tēva mājām.

Viņš darbojas žurnālistikā un literatūrā. Iznāk dzejoļu krājumi “Vakara ugunis” (1927), “Zāles dvaša” (1931), kā arī pasakas “Mātes leģendas” (1928) u.c.

1941. gadā iznāk Kārļa Skalbes pēdējais dzejoļu krājums “Klusuma melodijas”, kurā emocionāli skaidri atklājas tautas pārdzīvojumi 1940./1941. gadā. Kara beigās Skalbe emigrē uz Zviedriju un mirst Stokholmā 1945. gada 14. aprīlī.

IZDEVUMI

Dzeja

¨      Cietumnieka sapņi [1902]

¨      Kad ābeles zied [1904]

¨      Zemes dūmos [1906]

¨      Veļu laikā [1907]

¨      Emigranta dziesmas [1909]

¨      Sirds un saule [1911]

¨      Sapņi un teikas [1912]

¨      Daugavas viļņi [1918]

¨      Pēclaikā [1923]

¨      Vakara ugunis [1927]

¨      Zāles dvaša [1931]

¨      Klusuma meldijas [1941]

Dzejas izlases

¨      Dzeja [1957]

¨      Saules vārdi [1969]

Pasakas

¨      Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties [1904]

¨      Pazemīgās dvēseles [1911]

¨      Ziemas pasakas [1913]

¨      Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas [1924]

¨      Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas [1926]

¨      Mātes leģendas [1928]

¨      Muļķa laime [1932]

¨      Garā pupa [1937]

Publicistika, pārdomas

¨      Kara gleznas [1914]

¨      Mazās piezīmes [1920]

Izlases

¨      Pasakas [1957]

¨      Dzīvības siltums [1980]

¨      Raksti 2 sēj. [1906- 1910]

¨      Kopoti raksti 5 sēj. [1922- 1923]

¨      10 sēj. [1938- 1939]

¨      raksti 5 sēj. [Stokholma, 1952- 1955]

ATMIŅAS PAR KĀRLI SKALBI

            Aleksandrs Čaks- “Kārlis Skalbe stāsta”

Drūma, nomākusies diena. Asās vēja pūsmas dzen smiltis gar logiem. Jādedz uguns. Mēs sēžam ar lielo dzejnieku kādas plašas telpas stūrī. Uguns darina sārtu zelta ieloku. Es skatos dzejniekā un domāju: vai tiešām viņam būs drīz 60 gadu? Tik žirgtas, skaidras acis un smaids plašs un viegls kā jaunavas solis bez piepūles un rūgtuma. Viņš it kā ar acīm noglāsta katru lietu, un katram savam izteiktam vārdam pārlej smaidu, kas padara to vienreizīgu un dzīvu kā tikko plūktu neaizmirstuli.

Viegli atliecis galvu un pašķīris ar pacelto roku telpu kā aizkaru, Kārlis Skalbe saka:

“Pirmo savu dzeju es uzrakstīju 12 gadu vecumā. Atminos, bija vasaras vakars. Es nācu mājās pār kalnu. Darbi jau rima. Kaut kur tālē rībēja rati, un tā man radās pantiņš:

Jau rati mājās ripo,

Un kurmis alā ierāpo.

Par grāmatām man radās interese gluži mazam. Biju pavisam mazs puika un nepratu lasīt, bet vērīgi sekoju tam , ko lasa tēvs. Viņš katru dienu kavējās pie vienas vietas Bībelē- Zālamana mācītāja grāmatā. Klausoties es šo vietu iemācījos no galvas. Vēlāk atzīmēju vietu ar ogli. Tad viens pats, pašķīris smago, brūno Bībeli vaļā, lasīju no galvas, bet citiem šķita, ka lasu no grāmatas.

Mans tēvs bija liels lasītājs un arī stāstītājs. Atminos- pasmaida Skalbe un tā kā nogrimst sevī,- garajos ziemas vakaros mēs iekūrām istabas vidū uz kolona ugunskuru. Tēvs sēdēja pie uguns un stāstīja pazīstamo pasaku “Viens jēģers gāja sloku šaut”. Man bija plecos šautene, un es soļoju apkārt ugunskuram kā mednieks.

Mana māmuļa bija liela dziedātāja. Jau no paša agra rīta dziedāja skaļi, tā, ka visa māja skanēja...”

Pēkšņi man prātā kā zvirbulis iešaujas nebēdnība, un no mēles nospurdz jautājums par mīlestību.

“Jā, kā tad, pirmo reizi es iemīlējos ļoti agri. Tas notika vēl pamatskolā. Mana pirmā mīlestība bija skolniece no manis paša klases. Bet es nepratu viņai savas jūtas izteikt. Lai kaut drusku vērstu uz sevi viņas uzmanību, es lēkāju meitenes priekšā un rādīju mēli. Ko citu lai iemīlējies puika dara?”

Šis jautājums ir tik īsts un darbības pareizību apstiprinošs, ka nav ko iebilst. Kārlis Skalbe prot klausītāju suģestēt. Ar savu lēno, muzikālo valodu un plastiskajām roku kustībām viņš iepin klausītāju kā tādā neredzamā, saldā un tīkamā tīklā, no kura nav varas ārā tikt. Gribas tur slīgt tikai arvien tālāk un dziļāk. Kad Kārlis Skalbe grib īpaši ko mīļu un draudzīgu teikt, viņš pienāk klausītājam gluži tuvu un raugās viņā savām lēnajām acīm...

Tagad K. Skalbe savas dzīves lielāko daļu pavada ēnainajā Mežaparkā, kur viņš jau apmeties labi sen.

“Savu dienu esmu iekārtojis ļoti vienkārši,” atzīstas dzejnieks. “No rīta eju pastaigāties. Klejoju viens pats. Raugos debesīs, cilvēkos. Ļoti mīlu kokus. Tos es sveicinu kā savus radus un draugus. Es tāpēc vien domāju leišus mums stipri radniecīgus, ka arī viņi mīl kokus ar tādu senu, stipru mīlestību. Koks- tas ir zemes tiekšanās pēc debesīm...”

Laiks rit. Kārlis Skalbe stāstot paņem nemanot kādu lapu, kādu priekšmetu rokā, it kā tur kaut ko meklētu. Ko viņš tur meklē? Varbūt savu sapni. Kaut Kārlis Skalbe nostaigājis garu ceļu, tomēr viņš ir tāds pats sapņotājs kā sava ceļa sākumā. Nemiers un sapņi. Un es tagad redzu Kārļa Skalbes sapni plaukstam vēl lielāku, līdzīgi zilajām debesīm un kokiem, kurus tā mīl dzejnieks. Vai Skalbes sapņi vērsīsies īstenībā? Droši. Pārāk liels un latvisks spēks tos rada. Kā silta mirdzoša straume aizplūst Kārļa Skalbes gaitas mums garām pretim vēl lielākam plašumam un nemiera dzīlei. Mēs jūtam sauli un ievas zaru smaržojam sejā, mēs jūtam latviešu zemi un sirdi skaram mūsu lūpas, un mēs klīstam kā skurbušas bites vasaras tvanainajā gaisā. Tas ir Kārlis Skalbe. Lai slavēt lielais meistars!

Jānis Jaunsudrabiņš- “Kārlis Skalbe Burtnieku pilī”

1910. gada rudenī liktenis mūs saveda kopā Dombrovska celtajā Burtnieku pilī. Mēs sākām īsteni pazīties, un, kaut gan draugi sen, īsti par tādiem kļuvām tikai tur... Burtniekiem bija savā starpā nerakstīta vienošanās, ka citā laikā viens otru nedrīkstēja traucēt, vienīgi vakaros, krēslas stundā. Par to šis saules nosvētīšanas brīdis ievilkās dažreiz dziļā tumsā. Sametušies šā tā uz platā dīvāna vienā vai otrā zālē, mēs palaidām laiku pārrunās par dzīves un mākslas jautājumiem, bet, kad negribējās runāt, - klusēšanā, kas nebija mazāk skaista. Tā mēs nosēdējām dažreiz visai ilgi. Gadījās tomēr, ka šāda vai tāda vajadzība ieveda mūs vienu otra istabā arī citā dienas laikā. Tad es novēroju, kā Kārlis Skalbe strādāja. Ietinies cigāra dūmos, viņš sēdēja pie galda, bet grīda bija piemētāta papīra lapām. Uz dažas bija pāris rindu, uz dažām- tikai atsevišķi vārdi. Kārlis Skalbe strādāja, kamēr vārdi derēja. Bet par to tie bija kā dzidrs kristāls ar vistīrāko skaņu. Bet no kristāla darina tikai nelielus priekšmetus. Kristāla pilis ir gandrīz tas pats, kas gaisa pilis. Lūk, tāpēc Skalbe nav rakstījis nevienu romānu, nav mēģinājis veidot drāmu. Runājot par dzejnieku, tiek minēts viņa smaids, viņa paļāvība un pieticība. Es gribētu atklāt, ka Skalbe staigā tādā noskaņā, it kā tālumā vienmēr pērkona ducināšana. Tā ir katra īsta mākslinieka patiesā, ilgstošā noskaņa. Ik radīšana savienota ar mokām, kam seko līksmes brīži.

Jānis Plaudis- “Latviskā personība”

Kad piemin K. Skalbes vārdu, nāk prātā viņa “Dziesmiņa bērniem”. Te dvašo dzīve: ļaudis steidz satvert, iegūt, ielās dārdina smagi rati, šņāc pātagas cirtiens gaisā un nopūšas zirgi... Neapturamā dzīve samin vārgo, ja tas nostājas viņai ceļā. Bet līdzās šai bargajai dzīves plūsmai parādās dzejnieka tēls:

Es negribu atņemt nevienam,

Nevienam itin neko!

Viss lai plaukst un zaļo,

Brīvi lai vaļā veras,

Viss lai uzzied un dzīvo!

Varbūt tā ir tikai subjektīva uztvere, bet liekas, ka nekur un nekad mēs nestāvam K. Skalbem tik tuvu, kā šo rindu elpošanā ieklausoties.

K. Skalbe ir dabas un iejūtas liriķis. Bet arī dabu tas vienmēr redz caur dzīves prizmu.

“Ko tu vari darīt, kas uznāk ziema?” viņš jautā.

“Jāgaida, kamēr viņa aizies,” viņš atbild.

Bet dzīvais K.Skalbe? F. Dostojevskis teicis: “Smieklos parādās cilvēka dvēsele.” K. Skalbes smiekli ir tas, kas sakausē viņa dzejnieka un cilvēka veidolus. Tā pati stiprā skaidrība, reizē maigums, sirsnība un atklātība, kas viņa dzejā un pasakās, izskan arī viņa smieklos. K. Skalbem piemīt kāda valdzinoša īpašība- smalkjūtība. Un taisni šī smalkjūtība ir tā, kas iezīmē viņa latviskās personības stiprumu, tā ir pret katru familiaritāti, pret glaimiem un pliekanību. Kāds bija toreiz, kad rakstīja savas dzejas uz bērza tāsīm, kāds darba gaitās pārstaigāja savas dzimtenes lielceļus, kāds bija bērnus mācīdams lauku skolā, kāds pauda savai tautai brīvības domu, par to ciezdams, kāds bija kara laikā mūsu strēlnieku bataljonā un kāds mūsu neatkarības un brīvās valsts izcīnītājs, kultūras un dzīves veidotāju pulkā, tāds viņš ir arī šodien- Kārlis Skalbe. Un vai var būt citādi? Vai gan latviešu tauta nav paturējusi savu īpatnību cauri gadu simteņu skrējumam! K.Skalbes personība dziļi sakņojas mūsu tautā.

Viņš lasa, daudz lasa. Pēdējā laikā īpaši pieķēries veco romiešu vēsturniekam Tacitam. Pa laikam mēdz pārlasīt A. Puškinu, I. Turģenevu, Ļ. Tolstoju, F. Dostojevski, F. Tjutčevu, bet sevišķi mīl K. Hamsunu un Selmu Lāgerlēvu. Tie- viņa gara tuvinieki. Viņš saka, ka apbrīnojot mazo norvēģu tautu, kas savu klinšaino dzimteni tik jauki izpušķojuši krāšņiem dzejas ziediem.

K. Skalbe teic atzinīgus vārdus par mūsu literatūru, mūziku. Viņu sajūsmina A. Kalniņa opera “Baņuta”, kas savā dzidrajā, cēlajā garīgumā tam atgādinājusi agrīnās Rēriha gleznas... Un pretī vērusies bargā senatne.

K. Skalbe neraksta romānus.

“Romāns, tā ir pastaigāšanās ar draugu, tā teica Anatols Franss. Un patiesi, jūs abi ejat pa lapaspusēm un viņš jums stāsta par lietām, kuras tas ierauga un kuras tam patīk. Bet ne katrreiz tās patīk arī jums. Dažkārt jāmēro garš ceļa gabals, iekams atkal pavīd kas skaists... Es mīlu koncentrētību, bet tā šķiet vislabāk iespējama dzejolī un pasakā.”

K. Skalbem nekad nav ienācis prātā rakstīt drāmu. K. Skalbes dzejoļi rodas pēc ilgām pārdomām. Viņš iet klaiņot pa Mežaparka priedulāju. Viņš mīl domāt staigādams. Vasarā savos Saulrietos pie Alauksta ezera dzejnieks bieži augu dienu atrodas laivā [..]

Savus dzejoļus K. Skalbe neraksta vienā paņēmienā. Vispirms divas, trīs rindiņas, un, ja kāds vārds nepatīk,- aizmet visu lapu, nekad nemīl sastrīpot. Bieži aizmet vairāk desmit lapiņas, iekams radies dzejolis, ko K. Skalbe atzīst [..]

Un vēl kas: mūsu dzejnieka mīnē jums pretī lūkojas grāmatas. Tās ir ne vien plauktā, bet arī uz galdiem, galdiņiem un visās vietās, kas cienīgas, lai tur novietotu kādu sējumu. Ne nomestas, bet gādīgi noliktas, lai tās būtu visur un vienmēr dabūjamas. Šīs grāmatas man šķiet it kā brīvi izklīdušas pa visām istabām, it kā tās tērzētu arī savā starpā un papildinātu dzīvokļa iemītnieku saimi.

Lizete Skalbe- “Kārli Skalbi pieminot”

Kārli Skalbi sastapu Ērgļos, man vēl nebija pilni septiņpadsmit gadi. Biju beigusi N. Draudziņas proģimnāziju un mācījos Madonas ģimnāzijas 5. klasē. Biju diezgan daudz lasījusi.

1903. gada vasarā biju aizbraukusi līdzi skolas biedrei uz Ērgļiem. Kad aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, Kārlis Skalbe sāka rakstīt vēstules. To valoda apbūra. Šīs pašas pirmās vēstules ir zudušas, tāpat kā manas- Skalbem rakstītās. Tad saņēmu “Ziemeļmeitas” norakstu kā dāvinājumu Zeltlīzītei. Šī trauksmainā grāmata, kas parādījās Piektā gada priekšvakarā, sacēla lielu ievērību. Tā bija veltīta man.

Pēc 1905. gada Kārlim Skalbem bēgļa gadi trimdā bija smagi. Ļoti liels trūkums. Dabūju darbu cigāru fabrikā, lai būtu cik maz , bet drošs ienākums, jo Kārlim Skalbem honorāri pienāca nekārtīgi. Kad aizbraucām uz Kristiāniju, īrējām istabu viesnīcā Sporta kalnā Holmenkollenā. Kādā vakarā bijām tik trūcīgi, ka nebija naudas ne vakariņām, ne uzbraukšanai kalnā. Kārlis sadrūma aizvien vairāk un nolēma atgriezties dzimtenē. Te pēc laika viņu sagaidīja cietumsods, no kura viņš pārradās 1913. gadā. Kad ar “Ziemas pasaku” nosaukumu iznāca viņa pa daļai cietumā sarakstītās pasakas, tas bija notikums mūsu rakstniecībā. “Ziemas pasakās izpaudās Kārļa Skalbes atziņas dzīves jēgu. To viņš redzēja sevis ziedošanā, piedošanā, labestībā.

Un tomēr Kārlis Skalbe savas dzīves atziņās izraisījās no skumības saskarē ar dzimteni. Dzejoļu krājums “Sirds un saule” [..] rāda, ka gaišās jūtas ņēmušas pārsvaru. Kārlis Skalbe tomēr bija gaišas dabas cilvēks, neskatoties uz visu dziļo svārstību starp skumjām un sajūsmu viņa dabā. Pēc garās svešatnības un cietuma nebrīvības dzimtene un tās daba deva spēku visu izciest. Pat viņa [..] tēlojumos 1. pasaules kara laikā nebija tā drūmuma, kas emigrācijas dzejā un prozā. Kara laikā Kārlis Skalbe kļuva par bēgļu un strēlnieku rakstnieku.

Tādi cilvēki kā Kārlis Skalbe ir reti. Četrdesmit gadu kopdzīves laikā nekad netiku redzējusi, ka viņš kādreiz būtu kļuvis varmācīgs pret kādu cilvēku. Savus bērnus viņš pat ar vārdiem nav aprājis. Viņš raksturā ir liela svārstība starp skumjām un līksmību, kas saskatāma viņa fotoattēlos.

Divas pēdējās- krievu un vācu okupācijas- bija iegremdējušas dzejnieku dziļā skumībā, ko vēl vairāk pavairoja nieru iekaisums. Grūtsirdīgs viņš no Saulrietiem aizbrauca uz Vidrižiem pie meitas Ilzes un meitas dēla Andeja. No turienes visi vēlāk braucām uz Kurzemi un beidzot arī uz Zviedriju. Tur 15. aprīlī plkst. 24⁰⁰ 1945. gadā no dzīves šķīrās Kārlis Skalbe, dziesminieks un cīnītājs par Latvijas brīvību.

Lauma Reinholde- “Pēdējā tikšanās ar Kārli Skalbi”

“Un tomēr mums ir jāpaliek šeit, kaut arī Golgāta mūs sagaidītu. Rīga mūs ir izaudzinājusi, pie Rīgas mums jāpaliek,” tie bija K. Skalbes vārdi, kad sākās aģitācija par Latvijas pamešanu, evakuēšanos uz Vāciju.

Dziļu pārdomu pilns bija K. Skalbe, kad satikāmies viņa ikdienas pastaigās pa alejas celiņiem- gar operu, Bastejkalnu.

Un nekad un nevienā vārdā viņa domas nemainījās par savas zemes neatstāšanu. Tādēļ ļoti nobrīnījos, kad laikraksta slejās tika minēts K. Skalbes vārds starp tiem, kas pievienojušies bēgļu kolonnām.

Tā bija viena no rudens dienām 1944. g., kad vērojot bēgļu rindas žandarmu ķēžu pavadībā, uz Raiņa un Brīvības ielas stūra starp pārējiem pajūgiem ieraudzīju Kārli Skalbi ar sievu un meitu. Piegāju. Viņš apturēja pajūgu.

“Uz kurieni?” jautāju.

“Pats nezinu... Tā kā pie kāda drauga Kurzemē, nezinu, vai viņš tur maz ir?”

“Varbūt, ka vajadzētu kāpt laukā?” Man bija tāda sajūta, ka K. Skalbe tūlīt arī kāps.

Ka viņš šaubu un pārdomu pilns, tas bija acīmredzams. Varbūt to juta arī viņa pavadones, kas skubināja braukt tālāk.

Pavadīju skatiem Kārli Skalbi pēdējo reizi.

Vai viņš domāja to pašu, ko izteica 1940. g. vasarā, kad braucām no Ķemeriem uz Asariem: “Mēs esam tikai marionetes?”

Mārtiņš Zīverts- “Kārlis Skalbe pēcnāves mierā”

Šai baigajā laikā, kad divi ienīstu ienaidnieku izmīda mūsu svēto zemi, kad mūsu tauta cieš postu un pazemojumus, kad neskaitāmi tūkstoši latviešu klīst pa svešu zemju ceļiem, Kārlis Skalbe dalījās mūsu liktenī. Viņš domāja tāpat kā mēs: ka ir labāk ar mazu zvejas laivu nogrimt rudens vētru sakultā jūrā nekā dzīvot nebrīvē.

Kārlis Skalbe brauca uz Zviedriju ne tāpēc, ka lai glābtu dzīvību, bet gan tāpēc, lai sevi saglabātu savai tautai, jo viņš ticēja ka reiz tai būs vairāk vajadzīgs kā jebkad.

Mūsu laiku dzejniekam uzlikuši daudz lielākus pienākumus nekā tikai dziedāt par puķēm un mīlestību. Mūsu laikos dzejnieks ir cīnītājs, kas ar savu spalvu izkaro tādas pašas uzvaras, kā to dara armijas ar ieročiem, un daudzkārt šīs uzvaras ir vēl lielākas. Arī Kārlis Skalbe bija tāds cīnītājs. Viņš bija viens no tiem, kas jau ilgi pirms 1918. gada rakstīja par brīvu latviešu valsti, viņš drošināja un pārliecināja šaubīgos prātus, un, kad pienāca izšķirīgais brīdis, tad mūsu drosmīgie karotāji bija

pašā ellē gatavi nokāpt,

droši sist dūri uz galda,

prasīt Latvijas tiesu un daļu.

Kad sveši okupanti iznīcināja mūsu jauno valsti, viņi nāca ar saviem vilinājumiem, aiz tiem veikli slēpdami mūsu izdeldēšanas plānus. Kārlis skalbe palika tas, kas viņš bija- savas tautas dzejnieks un sirdsapziņa. Viņš atsaucās uz visām parādībām, kas skāra viņa tautu. Viņam bija liela ticība, ka brutāla varmācība gan var cīnītes ar visu pasauli, bet nevar to uzvarēt.

Šādā ticībā viņš arī šķīrās no mums, nepieredzējis lielās taisnības uzvaru. Un viņš arī ticēja, ka latvietis ir lielas un skaistas nākotnes cienīgs.

Kad 23. marta vakarā viņš atbrauca pie mums uz Fagersjo- tā bija viņa pēdējā viesošanās pie savas tautas brāļiem,- un mēs pāra stundas sēdējām kopā mazā sabiedrībā, viņš sarunā vairākas reizes neatlaidīgi atkārtoja:

“Latvietis nekad nav bijis vergs!”

Ar to viņš gribēja sacīt, ka svešas un brutālas varas mums nākušas un gājušas pāri kā vēji, bet savā garā mēs esam palikuši brīvi un tie paši, kas bijuši. Jo “daba tikai krāsas maina- kodols mūžam nemainīgs”.

KĀRLIS SKALBE PAR SEVI

Par sevi varētu rakstīt vai nu ļoti daudz, vai ļoti maz.

No tā brīža, kad klibais skroderis, kurš ar savām lielām šķērēm un čuguna pletīzeri palicis man atmiņā kā pirmais vīrs, kas mani ievadīja sabiedrībā, piešūdams maniem pirmiem svārkiem brūnas, košas raga pogas, ir pagājis labs laiks, un būtu daudz ko stāstīt.

No šīm brīnišķām pogām, kuras palikušas par spožāko punktu manā bērna apziņā, sākas manas dzīves gaitas: vispirms uz skolu, tad ganos un atkal ziemā uz skolu.... Bet tas viss jau zināms no manas biogrāfijas, kuru visai sīki un rūpīgi uzrakstījis Antons Birkerts. Par manu dvēseles dzīvi lai stāsta manas dzejas un pasakas. Tas nav daudz, un es nožēloju, ka neesmu strādājis plašiem reālista paņēmieniem. Tam man ir trūcis pacietības, un prāts vēl negriežas pie pagājības, kura glabā atmiņas. Nav bijis laika atpakaļ skatīties. Es esmu dzīvojis kādai rītdienai, es esmu sities kā putns gar dienu stiklu un glabājis sevī tikai kādas dedzinošas ilgas priekš rītdienas. Vēl tagad es, kā ieradis, skatos prom no savas dzīves, kaut gan rītdiena vairs maz ko sola, un arī tas, par ko es kopā ar saviem draugiem laika gaitā esmu jūsmojis, sapņojis un cīnījies, ir jau tapis par īstenību.

KĀRĻA SKALBES PAŠRAKSTUROJUMS

Savas gara spējas esmu mantojis no abiem vecākiem. Mana māte bija sirsnīgas, bezbēdīgas un priecīgas dabas. Viņai veikla, bagāta un viegli plūstoša valoda. Viņa arī liela dziedātāja.

No tēva esmu mantojis savu intelektu, prātu. Tēvs bija liels lasītājs, liels grāmatu draugs. [..]

Kad biju paaudzies, lielākais prieks- dziedāt. Bērnībā mīļākā nodarbošanās- svilpes griezt un stabules maukt. [..]

Kādi faktori un apstākļi modināja manī snaudošo mākslinieku? Es domāju, ka tā bija daba, dabas noskaņas. Es dzīvoju atsevišķā mazā mājiņā meža ielokā. Apkārt bija skaistā Piebalgas daba, bet uz bērna dvēseli daba dara lielu un dziļu iespaidu. Kokus es mīlu tāpat kā cilvēkus.

Sākumā domāju, ka dzejošanai pietiek tikai ar jūsmu, bet vēlāk izrādījās, ka ir vēl kaut kas vajadzīgs.

Vispār, runājot par manu māksliniecisko izveidošanos, varētu teikt, ka esmu lirisks no dabas: es savas liriskās dāvanas esmu mantojis no mātes, kura bija sirsnīga un liela dziedātāja. Daba tikai modināja manī to, kas klusu snauda, un izveidoja to tālāk. [..]

Ar dzejām man bieži tā: ieskanas motīvs, zinu, ko teikt, bet nevaru izteikt, nav attiecīgo vārdu, vajag viņu vēl sevī uzglabāt. Arī tagad manī ir dzejoļu 10, bet es nevaru viņus uzrakstīt: tīri mehāniski rakstīt nevaru un negribu. Dažreiz gan idejas rodas piepeši un var arī tūlīt rakstīt. Idejas man visvairāk rodas dienā un vakarā: naktī nemaz vai gandrīz nemaz. Dzejoļu pirmideju dzimšana vienmēr savienota ar jūsmu. Tikai ar prātu vien radītu pirmideju, kuras vēlāk būtu izvērtušās par dzejoļiem, tādu man nav. Parasti ir ta, ka pārdzīvoju spēcīgi kādu jūtu brīdi, kuru tad vēlāk notēloju un izpaužu dzejolī vai pasakā. [..]

Kas attiecas uz manu iztēlošanos un iejušanos, tad viņa darba gaitā ir diezgan spilgta. Spilgti izjūtu dažus atsevišķus brīžus, dažreiz tos pārdzīvoju līdz asarām.

Mani mākslinieciskās darbības traucēkļi? Pie tiem vispirms pieder trūkumi manā raksturā- zināma pasivitāte.

Otrs traucēklis ir tas, ka esmu spiests savu spalvu vairāk izlietot kā žurnālists un ne kā rakstnieks- mākslinieks. Man jābūt vai nu skolotājam, vai žurnālistam, vai ierēdnim. Šī nodarbošanās aizņem daudz laika un uzmanības.

DZEJAS ANALĪZE

Kārļa Skalbes pasaule ir:

Mainīga

Bērnības rīti

Manas bērnības sārtie rīti

Aiz kalniņa dziest,

Miglā tīti.

Vēl tā dziesma skan klusi,

Ko rītos māmiņa

Tika dziedājusi,-

Tik pilna spirgtas cerības

Un siltas bērna ticības!...

To saules staru atminos,

Kas tur, aiz mazā lodziņa,

Caur egļu zariem līda

Ik rītus, kad es pamodos

Tik laimīgs, līksmis, jauns un spirgts

Kā mirdzošs strauta vilnīts žirgts,

Pa sudraboliņām kas rit

Un burbulīšus gaisā sit...

Viss, viss tas klusu pazuda,

Kā skaņa vējā izdzisa.

Gar manu logu

Velkas dienas

Kā pelēkas cietuma sienas.

Apmulsusi

Cik pulkstenis?

Tu nāci pie viņa iekšā

Un gribēji teikt, ka to mīli,

Bet apstājies nosarkusi

Un prasīji klusi: “Cik pulkstens?”

Viņš paskatījās un juta,

Cik tu viņam mīļa un dārga,

Un gribēja teikt? “paliec mana!”

Bet apjucis teica: “Pusdesmit.”

Tu pateicies apmulsusi

Un apgriezies lēni, un gāji...

Viņš gribēja saukt tavu vārdu,

Bet tu jau aizvēri durvis.

Viņš rītā teica ardievu

Un tālu pasaulē gāja.

Jūs ilgi vientuļi klīdāt

Un satikāties... jau sirmi.

Netieša

Uz lauka

Kad pirmās puķes plauka,

Mēs bijām divi uz lauka.

Mēs klausījāmies, kā strauti rūc,

Kā bites ap sudraba vītoliem dūc.

Kad vakars nāca, mums metās vēss,

Es teicu viņai: “Kur iesim mēs?

Es izgājis esmu māju daudz,

Bet pelēkās sienas man dvēseli žņaudz.”

Tad plūda pār mani tavs matu zelts,

Tu klusi teici: “Nu tev ir telts.”

“Bet kas mūsu teltī siltumu burs?

Kas viņā zilu guntiņu kurs?”

Tad matu zīda krēslā

Tu atvēri savas acis.

Skumja

Mans draugs

Mans draugs ir cieši aizmidzis,

Jau kaps ar zāli apaudzis...

Kā dusēt var tik ilgi?

Uz krūtīm zaļo velēnas,

Pie kājām smilgas šūpojas...

Kā dusēt var tik ilgi?

Tik ilgi krūtīs lodes rūs...

Kad man no rasas vaigi žūs?

Kā dusēt var tik ilgi?

Dzejoļi ir daļēji skumji, daļēji priecīgi. Bieži tie mainās un sākums ir pretstatā ar beigām. Visur figurē dabas tēli, epiteti.

Kārļa Skalbes pasaule:

Palīdz

***

Ja tu kā bērns esi sēdējis tumsā

Kā vientulis ziedošs koks

Zem augstām, melnām eglēm,

Klusi noliecies sevī,

Kaunēdamies

Pats savu ziedu

Mirdzošā kailuma,

Un ja lūdz sirdija pār tevi,

Birdinot ziedu pēc zieda,

Ir gājusi vēsma...

Aukstā pasaules vēsma,-

Sniedz man savu roku, tu būsi mans draugs.

Jautā

Ko zāles smarža dara?

Ko zāles smarža dara

Ar slimu dvēseli,

Pa garām ziemas ēnām

Kas vaidā gurusi?

Ko zāles smarža dara,

ko agrais zemes dziets?

Ko laime sirdij dara,

Kad tu man roku sniedz

Ko laime sirdij dara?...

Tā skumjās pārvēršas,

Pār tāli- zaļām pļavām

Kā migla nolaižas.

Mīl

Satikšanās

Es aizmirsu visus vārdus,

Ko devu, ko solīju,

Un līdzi ar ziedoņa vēju

Pie tevis atnācu.

Aiz manis ir kalni un jūras,

Un upes, un ezeri,

Aiz manis ir visa zeme-

Tu viena esi man...

Aiz manis tukša ir zeme-

Tu viena esi man...

Vēl tava baltā roka

Uz tumšā klēpja skumst,

Ņem manu karsto galvu,

Jau vakars lēni tumst.

Skumst

Krasti

Tie krasti, kas aizpeld,

Tie krasti, kas nāk,

Ir ceļinieka dvēselei rada;

Tās dziesmas, kas izdziest,

Tās dziesmas, kas nāk

Un zilā rītā vada.

Tam sārti šķiršanās

Saulrieti mirdz,

Nāk pretī burvīgas salas.

Tik viena baidās

Ceļinieka sirds-

Ikdienas pelēkās malas.

Tad labāk ceļā

No klints viņam krist

Vai naktī slepkavu rokās,

Ne lēni vaidēt

Un lēni dzist

Bālās ikdienas mokās.

K. Skalbes dzejoļos bieži tiek runāts par cilvēciskām vērtībām: draudzību, mīlestību, izpalīdzību. Diemžēl Skalbem mīlestība ir skumja. Bieži figurē ceļš, došanās kaut kur, bēgšana no ikdienas un tiekšanās pēc labākas nākotnes.

Kārļa Skalbes pasaule var:

Iemidzināt

Ģiģis brauc uz miega muižu

Miglas muiža- miega muiža...

Brien pa smilti kumeliņš,

Egles aijā, bērzi aijā,

Aijā ceļa braucējiņš!

Virši smaržo rasas pilni,

Ezers rāmi šūpo vilni.

Mirgā zelta uguntiņš,

Lēni lingā pulkstentiņš.

Miglas muiža, miega muiža,

Nedim ratiņi uz tilta,

Migla nāk kā elpa silta.

Ūdens puķes baltas, lēnas

Noliec ratos galvas, ēnas

Grūstās, saka: “Pavediet,

Mums ar ceļš uz muižu iet.”

Aptur  Ģiģim ratiņus.

Puisis aizver plakstiņus...

Likt ieklausīties sevī

Gājējs

Vējš aizdedz pirmās zvaigznītes

Jau tālā vakarā,

Un māja, slieksnis, pavarda sārts

Man pamirdz atmiņā.

No rasas smagāks paliek lauks

Un sirds no atmiņām.

Grimst blāzmas kroņi pamazām-

Nekas vairs neatsauks.

Grimst zaļā pļavā lielceļš bāls,

Pie zāles zāle dus.

Nāk migla skūpstīt plakstiņus,

Ņem mani vakars tāls.

Skumdināt

Izdegušā mežā

Izdegušā skumju mežā

Sēro viena vālodzīte.

Pelni. Melni priežu tēli,

Reta zaļa galotnīte.

Garas, bālas sveķu lāses

Gausi pil no šķelta koka.

Viena, viena vālodzīte

Zaļā zarā balsi loka.

Vālodzīte lietus gaisa

Gaida balsi aizslāpušu,

Pelni izkaltuši gaida

Rasu, ilgi nelijušu.

Gaida viršu zilo ziedu,

Kas pār meža tumšām bēdām

Melnos pelnos maigi stiepsies

Vieglām aizmirstības pēdām.

Cildināt

Sirds svabadība

Sirds svabadība gaiša mana,

Vai n’esi labāka kā mīlestība,

Par kuru visas puķes zvana?

Sirds svabadība gaišā mana,

Tev jāaiziet no ziedu tvana,

Tev priekšā lielceļi un prieks, un aizmirstība.

K. Skalbes dzejoļos bieži figurē mīļums, tiek izmantots arī deminutīvs. Dzejoļos bieži parādās skumjas pēc mājām, dzimtās vietas, bērnības. Tiek runāts arī par gara brīvību kā ļoti svarīgu cilvēka dzīves sastāvdaļu. Lai arī dzejoļi ir skumji, tajos vienmēr ir cerība uz labo.

K. Skalbes pasaulē ir:

Mīlestība

Drupas

Ar, mīļā, cik daudz saldu drupu

Pēc gadiem sirdī atstāj laiks!

Kur mūsu pilis, sapņu celtas,

Kur mūsu karogtornis slaiks?

Pils balta- tava mīlestība

Reiz manā rožu dārzā bij.

Guļ drupās pils, nīkst ērkšķos rozes,

Tik efejas vēl stabus vij.

Un visi celiņi, kur ilgās

Reiz gāju mīlēdams un vājs,

Ir nozuduši palsās smilgās-

Tur laiks ir gājis- postītājs.

Vientulība

Vientulība

Ak, dienu gaišie

Atvari!

Šīs dienas ap mani

Kā spoguļi.

Tik vienu ēnu

Man rāda un nes:

Šis spoks vienvienīgs

Mans paša es.

Man nezied ceļmalā

Puķītes,

Viens savā ēnā

Šūpojos es.

Šo dienu mirdzošos

Atvaros

Es ieslēgts maldos

Kā spoguļos.

Ak, kā es atdotu

Savu es,

No sevis šķirtu

Pusdvēseles.

Kā savu ēnu

Es atdotu

Par vienu pašu

Vissaldo: tu!

Sapņi

Pārdomās

Sapņos un pārdomās paiet man dienas-

Stundas un gadi pazūd kā tvaiks.

Dobji un baigi kāds klauvē pie sienas.

Atmodies prasu: “Kāds tagad laiks?”

Ak, šīs dienas, šie gadi kā skrēja!

Paskatos apkārt: viss nokavēts. Sniegs.

Nokavēta ir vasaras sēja,

Mīlas stundas un tikšanās prieks.

Sapņi un pārdomas, šupojat mani,

Mūžības šūpulis, dvēseles liegs.

Kas gan ir mūžība? Dziedoši zvani,

Mirdzošas acis, sapņojošs miegs.

Mūžība

Starp divām mūžībām

Starp divām mūžībām, starp divām naktīm maigām

Ir gals un sākums zemes bērna staigām,

Tās vienas klēpi atstāja viņš dzimstot,

Tā otra sagaidīs to, sirdij rimstot.

Ir divas mūžības, ir divas laipnas māsas,-

Starp viņām- dzīves nežēlīgās krasas.

Tā viena auklēja, tā otra- žēlos

Un sirdij nemierīgai dos, ko vēlos.

Dzejoļos ļoti spilgti ir izteikts laika ritums, pastāv uzskats, ka viss aiziet nebūtībā, viss zūd. Pastāv arī laiks: mūžība, kas ir kā labais, kas ir jāsasniedz. Dzejoļos spilgti parādās vēlme pēc cilvēciskām  attiecībām, bailes no vientulības.

Kārļa Skalbes pasauli es:

Sajutu

Vārdi

No visiem vārdiem runātiem

Man paliek rūgts uz mēles.

Vai meli bija klāt tiem?

Kas tiek gan no šās spēles?

Kad draugi jaunas runas sāk

Pie jautra dzīru galda,

Pār mani klusēšana nāk

Tik vientulīgi salda.

Izlasīju

Laimīgais

Laimīgs, kas tic savam sapnim,

Saule tam nenoriet.

Ar ziemas gaisā

Vasaras puķes tam zied.

Laimīgs, kas tic savam sapnim;

Arī nomirstot

Rādās tam nākotnes krasti,

Aizsaulē ejot.

Pamanīju

Aicinājums

Mans skumjais bērns, mana dvēsele,

Nāc, iesim projām iz šiem mūriem!

Še tavi sārtie vaidziņi bāl

No ēnas un tvaikiem sūriem.

Ar kvēpiem un putekļiem apklājas

Še tavi baltie svārki.

Tev dzīvības rītā par agru vēl mirt:

Šīs mājas ir miroņi zārki!

Tu esi gaismas un saulītes bērns-

Nāc, iesim, kur debess zila,

Silts saules spožums kur gaisā plūst,

Nāk sveķu smarža no sila.

Tur klusa, zaļa pļaviņa

Aiz ceļa mežmalā klājas.

Pa viņu dzintartīrs strautiņš tek

Un tauriņi lidinās.

Nāc še, starp puķēm, apmeties

Un asarās balta mazgājies...

Nepiekrītu

Daugavas viļņi

Kad aklas, tumšas skumjas

Man acis cieti spiež,

Nāk brīdis, Daugavviļņi

Man sauli sejā sviež.

Tā smaidi panāk skumjas,

Pie dzīves atkal sien!

Sauc gaišie viļņi smaidīt

Un ritēt, ritēt vien.

Man Skalbes dzejoļi patika. Tajos ir diezgan daudz, ko es varu attiecināt uz sevi, kaut vai garastāvokļa maiņu un tieksmi pēc nākotnes, liekot tajā lielas cerības uz labu iznākumu. Tomēr man daba nav tik svarīga, es pat varētu iztikt bez lielas tās daļas. Tādēļ arī daba Skalbes dzejoļos atstāj mani vienaldzīgu.

PASAKU ANALĪZE

Savās pasakās Kārlis Skalbe sasniedzis lielu meistarību un ir viens no ievērojamākajiem pasaku teicējiem Latvijas vēsturē. Kārļa Skalbes pasaku domas ir vienkāršas, bet dziļi cilvēcīgas. Tajā pašā laikā tās runā par dziļu izmisumu un vilšanos, tāpēc man šķiet, ka pasakas kā “Bendes meitiņa”, “Karaļa krāsnkuris”, “Miroņu saucējs” bērniem nav piemērotas. Tajās pavīd arī diezgan daudz nežēlības, kas bērniem nebūtu ieteicama. Piemēram, pasakā “Karaļa krāsnkuris”: “[..] bruņinieki izmisumā metās paši uz saviem šķēpiem. Un galma jaunavas nogāzās no augstiem pils logiem dīķī savos dzīru apģērbos.” Šīs rindas ir par dzīves izbeigšanu izmisumā, pašnāvību. Mūsdienās dzīvē kaut ko panākt ir ļoti grūti un šīs pasakas māca visam vienkārši pielikt punktu un izbeigt bez cīņas. Manuprāt, tieši tādēļ pirmsskolas un sākumskolas bērniem tās nebūtu vēlamas, jo viņi visu saprot burtiski.

Tomēr mākslinieciski pasakas ir ļoti augstvērtīgas. Viena no raksturīgākajām to īpašībām ir tas, ka pat visbagātākais ķēniņš līdzīgs ganam (“Meža balodītis”), briesmoņu sirdis nav cietākas par labo cilvēku sirdīm. Te parādās komunistiskās literatūras ietekme par visu cilvēku vienlīdzību. 

Pasakās ir jūtama arī tautasdziesmu ietekme. Tā, piemēram, pasakai “Ezeriešu meita” par pamatu ir ņemta tautasdziesma :

Ezeriešu meita biju,

Putiņās mazgājos;

Laucinieki, dūņu vēži,

Nedrīkst mani bildināt.

Tāpat arī pasakas sižetā ir Ezeriešu meita, kuras jaunība paiet bezrūpībā ,putiņās mazgājoties. Viņa sapņo par princi, kas ieradīsies precībās, tomēr tā vietā ierodas ļaunais, bagātasi Dūņu Vēzis un to bildina. Tomēr kāzu diena beidzas traģiski, jo jaunā sieva izvēlas nāvi purvā nevis kopdzīvi ar Dūņu Vēzi.

Skalbe mīl dabu, īpaši kokus. Zeme īpaši ir izcelta pasakā “Milzis”. Zemes tuvums ir nepieciešams, lai dzīvotu, to zemapziņā jūt visi Skalbes tēli. Skalbes tēli pazīst augšanas prieku. Garā pupa, kura stiepjas debesīs un pa kuras zariem bārenīte kāpj debesīs, spilgti parāda šo pārliecību. Kas ielikts katrā zāles stiebrā, tas ceļ augšup arī Skalbes cilvēka sirdi.

Pasakās jūtama arī brīvības mīlestība, alkas pēc garīga piepildījuma (“Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”). Laika gaitā sējumos var redzēt laimes ideāla transformāciju, mēģinājumu rast izlīdzinātu, harmonisku eksistenci, nepiepildāma lieluma alkas kompensējot ar ikdienišķā, mirklīgā skaistuma vērtības apjausmu (“Labuma meklētājs”).

Skalbes pasaulē bieži parādās realitātes tuvums. Bēdas ir bēdas un trūkums ir trūkums. Pelnrušķīte strādā melnu darbu un ēd melnu maizi (“Pelnrušķīte”). Realitāte pāriet pasakā tikai tad, kad viņa nomirst no sazāļotā kraukļa viruma un saņem spārnus. Te atklājas Skalbes pasaku organiskā realitātes un fantāzijas pasaules saplūšana.

Ļoti izteikts ir ceļš, došanās uz priekšu un uzskats, ka pagātnē nevar un arī nevajag atgriezties, jo agrāko laimi vairs nevar atgriezt. Tā tas parādās pasakā “Brīnumu vācelīte”, kur karalis vēlas atgūt jaunības dienu laimi, bet sastop tikai neglītu veceni, kas reiz bija viņa mīļotā.

Skalbes pasakas ir nozīmīgs latviešu literatūras mantojums, kas ir jāsaglabā. Tomēr ne visu vajag ņemt no tām par piemēru savā dzīvē. Galu galā, tās ir tikai pasakas.

SECINĀJUMI

K. Skalbes dzejas stila raksturīgākās iezīmes:

¨      sirsnīgums

¨      liriskums, emocionalitāte un muzikalitāte

¨      romantisku izjūtu apgaroti dziļi latviski tēli

¨      atsaucība savas tautas liktenim

¨      humānisms (labestība, vēršanās ar labā spēku pret ļauno)

¨      savdabīga vienkāršība, izsmalcināti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi (epiteti, metaforas, salīdzinājumi, gleznainieciskums)

¨      “gara revolūcijas”, cilvēka pašpilnveides apliecinājums (“atmetiet savu kalpa dabu, būsim valdnieki paši savā zemē”- K. Skalbe)

¨      nemiers, satraukums par dzimtenes likteni, līdzjūtība visam sīkam un vārgam

¨      tieksme pēc sapnī redzētas ideālās nākotnes

K. Skalbes dzejas galvenie motīvi:

¨      sabiedriskās norises, sociālie elementi

¨      sirds un saule (brīvības, garīgi bagātas personības skaistums)

¨      daba un dvēsele

¨      mīlestība un draudzība

¨      patriotisms

K. Skalbes pasaku raksturīgākās iezīmes:

¨      tautiskums, tautasdziesmu sižeta izmantošana

¨      daba un tās elementi

¨      tieksme pēc debesīm, laimes meklēšana

¨      realitātes un fantāzijas saplūšana

¨      vienkāršība

¨      humānisms

¨      laime atrodas citos, nevis galvenajā varonī

¨      teiksmainas būtnes, gari, veļi

¨      mīļums

¨      izmisums, pesimisms, vilšanās

¨      sociālās idejas

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

¨      Autoru kolektīvs “Latviešu  literatūras  vēsture”- 1.  sējums,  Zvaigzne  ABC,  Rīga, 1998, 416 lpp.

¨      Autoru kolektīvs, “Literatūra 11. klasei, Zvaigzne ABC, Rīga, 1996, 440 lpp.

¨      Banga A., “Kārlis Skalbe- raksti un atmiņas”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1999, 80 lpp.

¨      Bārda F., Skalbe K., “Dzejas izlase”, Zvaigzne, Rīga, 1985, 197 lpp.

¨      Īvniece D., “Latviešu literārās pasakas”, Zvaigzne, Rīga, 1983, 224 lpp.

¨      Rudzītis J., “Metodiski materiāli latviešu literatūras skolotājam”- 2. daļa, Izglītība, 1995, Rīga, 88 lpp.

¨      Skalbe K., “Sirds bagātība”, Zvaigzne, Rīga, 19**, 271 lpp.

¨      Veselis J., “Izlase”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1996, 120 lpp.

¨      Zimule Ē., Literatūras rokasgrāmata skolēniem”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1995, 315 lpp.