Fausts

Johans Volfgangs Gēte

(1749-1832)

        Gētes filozofiskā traģēdija “Fausts” (1d. – 1808, 2d-1831) ir viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā. Lugas sižetam Gēte izmantojis kādu 16. gadsimta leģendu par doktoru Faustu, kas, tiekdamies pēc zināšanām, pārdod savu dvēseli velnam (Mefistofelim) un beigās aiziet bojā.

          Traģēdijas 1. daļā redzam nemiera un šaubu mocīto Faustu, par kuru Mefistofelis saka: “...viņš prasa zvaigznes visuskaistākās, visaugstos priekus, kādus zeme rada.” Ilgus gadus Fausts ar lielu centību nodevis studijām, tomēr nevar pateikt, no kā viss radies, kas ir visa pamats. Lai gūtu atbildi uz šiem jautājumiem un pilnībā iepazītu dzīvi, Fausts noslēdz līgumu ar Mefistofeli, kurš solās izpildīt jebkuru viņa vēlēšanos.

          Par to Mefistofelis iegūst fausta dvēseli, ja fausts kādreiz jutīsies pilnīgi laimīgs un vēlēsies, kaut laimes mirklis nebeigtos. Pēc līguma noslēgšanas Mefistofelis cer Faustu padarīt laimīgu ar dažādām jutekliskām baudām un aizved uz slaveno Auerbaha pagrabu Leipcigā, kur dzīro studenti. Bet faustu dzērāju joki un izdarības nevilina. Pēc tam Mefistofelis Faustu raganu virtuvē liek pārvērst par skaistu jaunekli un palīdz viņam savaldzināt skaidro, dievbijīgo meiteni Margaretu (Grietiņu). Tomēr arī mīlestībā Fausts laimi nerod. Viņš tikai, Mefistofeļa vadīts, pazudina Margaretu; bojā aiziet arī viņas māte un brālis.

          Traģēdijas 2.daļā fausts ķeizara galmā iegūst slavu un varu, bet tas nesagādā viņam apmierinājumu, īstu, dziļu prieku. Tāpat ir arī ar mākslas skaistumu. Beidzot Fausts iegūst tuksnešainu jūras krastu un pārvērš to par auglīgu zemi. Un, kaut arī darbs prasa cilvēku upurus, Fausts pirmo reizi mūžā jūtas īsti laimīgs, jo viņš rada eksistences iespējas daudziem cilvēkiem; arī pats viņš labprāt uz šās zemes “ar brīvu tautu brīvi stāvētu”. Taču pienākušas Fausta dzīves beigas un viņš pakrīt miris. Mefistofelis ir pārliecināts, ka Fausta dvēsele pieder viņam, bet parādās gaišie debess gari un dzied:

                  

Kas mūžam cīstot karojis,

To brīvi pestīt varam.

Tātad Fausts savas vainas un kļūdas ir izpircis ar nemitīgiem meklējumiem un darbu citu labā.

FAUSTS.

Tāpat kā Gēte, arī Fausts nav kristietis. Pasauli viņš uzskata par vienotu veselo, kur “vienībā viss kopā aužas, viens otrā dzīvo, viens otrā glaužas”. Cilvēks ir tikai dabas daļa, bet dievs – viss esošais. Ar šādu dabas izpratni, ko sauc par panteismu, toreiz nereti maskēja dieva esamības noliegšanu.

Reizēm gan Faustu pārņem ilgas pēc augsta sabiedrības stāvokļa, bagātības un jutekliskām baudām, taču viņš ir un paliek atziņu meklētājs un domā, ka “tik nerimu darbā vīrs parādās”, ka “darbs ir viss, nekas nav slava”. Tāpēc pat lielā vecumā Fausts ar jaunekļa sparu ķeras pie grūta pasākuma un netaupa savus spēkus; viņš noveco, kļūst akls, bet no darba neatsakās.

MEFISTOFELIS.

Mefistofelis ir “gars, kas visu liedz un peļ”; viņš ņirgājas par cilvēku jūtām, cerībām, zobojas par viņu cenšanos pēc augstākiem mērķiem. Cilvēkus viņš pamudina izdarīt noziegumus. Taču traģēdijā Mefistofelim piešķirta arī cita svarīga loma. Ar savu kritiku viņš kliedē ilūzijas, palīdz saskatīt patiesību, paver ceļu jaunajam un tā ārda feodālisma pamatus un grauj baznīcas varu. Tāpēc viņš par sevi var teikt:

                   No viņa spēka daļa es,

                   Kas ļaunu vienmēr grib

                   Un labu vienmēr nes.

Cilvēkam Mefistofelis neļauj apmierināties ar sasniegto, pagurt. Pats dievs pozitīvi novērtē viņa nopelnus:

                   Jo cilvēks darbībā var drīzi gurt,

                   Tam miers ir mīļāks nekā sūri sviedri;

                   Tādēļ es tādu dodu tam par biedru,

                   Kas to var dzīt un dzelt un liesmas kurt.

Arī Faustam Mefistofelis palīdz gūt atziņas, izprast cilvēkus.

MARGARETA.

Skaidro, maigo Margaretu krievu literatūras kritiķis V. Beļinskis nosaucis par sievišķīgās mīlestības un uzticības ideālu. Margaretas daiļums, viņas vienkāršība un dabiskums aizrauj Faustu; arī Margareta Faustam pieķeras ar visu sirdi. Taču abu mīlestības laime nav ilga. Margaretas gara pasaule šaura, Fausta ilgas viņai svešas un nesaprotamas, jo viņas dzīves mērķis ir mierīga un klusa ģimenes dzīve. Tomēr Margaretu vainot nevar, jo tai laikā sievietei citu iespēju nebija. Margaretas traģēdija sevišķi smaga tāpēc, ka viņai jāiet bojā savas skaidrās un nesavtīgās mīlestības dēļ.

MĀKSLINIECISKAIS VEIDOJUMS.

“Fausts” ir saistītā valodā sacerēta “lasāma luga”, nesaīsinātā veidā tā izrādēm nav piemērota. Kaut lugā darbojas daudz pārdabisku būtņu, mitoloģisku tēlu, tajā tomēr nav nekā mistiska; šie tēli ir tikai simboli, kas, rādot pretstatu cīņu, virza darbību uz priekšu un pauž Gētes progresīvās domas – baznīcas kritiku, ticību Vācijas brīvai nākotnei utt. Kuras citādi viņam nebija iespējams citādi izteikt.

Gētes valoda ir muzikāla, daiļa, rūpīgi veidota. Te daudz aforismu, piemēram: “Draugs, visa teorija pelēka, un dzīves koks tik zaļš ir visu mūžu”, kā arī lirisku iespraudumu un dziesmu (Margaretas dziesma, “Dāvājums” un citi). Rainis, pārtulkodams “Faustu” latviešu valodā, ir veicis ļoti lielu darbu.