EZERIŅA NOVEĻU PASAULE




Jānis Ezeriņš nodzīvoja 33 gadus. Tomēr savā negarajā mūžā viņš paguva izveidoties par vienu no labākajiem latviešu novelistiem.
Ezeriņš bija cilvēks, kas karsti mīlēja dzīvi - viņa daiļradē savināta neizsīkstoša vitalitāte. Nebēdīgas dzīvības un daiļuma alkas izteicas Ezeriņa novelēs, dodot tām īpašu pievilcību.
Ap 1920. - 1924. gadu, kad parādījās Ezeriņa nozīmīgākie sacerējumi, latviešu novelistikai jau bija nopietni sasniegumi, augsta attīstības pakāpe. Reālistiskai novelei daudzas paliekošas vērtības bija devuši izcilie vārda mākslas meistari Rūdolfs Blaumanis un Andrejs Upīts.
Ap šo laiku par pazīstamu novelistu jau bija kļuvis Pāvils Rozītis. Ezeriņam tomēr izdevās iezīmēt latviešu novelistikā dažas jaunas līnijas.
Tās saistās galvenokārt ar viņa īpatnējo stilu, ar viņa interesanto stāstīšanas veidu un savdabīgiem mākslinieciskajiem paņēmieniem.
Latviešu literatūrā līdz šim Ezeriņš ir visspilgtākais t. s. anekdotiskās noveles pārstāvis. “Man bez anekdotes neiet”- tā Ezeriņš draugu pulkā mēdzis izteikties. Tas ir zīmīgs, tomēr diezgan neprecīzs apgalvojums. Ezeriņam ir arī noveles, kas nebalstās uz anekdotisku notikumu, un  starp tām atrodam vairākus nozīmīgus latviešu reālistiskās literatūras darbus, piemēram, “Tornis”, “Miga”, “Joču pirts” u. c.
Diezgan pailgu laiku Ezeriņam nebija necik nopietnu literāru panākumu - tie radās galvenokārt viņa mūža pēdējos piecos gados, kad sarakstītas viņa labākās noveles, kas nodrošina rakstniekam paliekošu slavu.
Ezeriņa dzīves sākuma posms aizrit skaistajā un interesantajā Latvijas novadā - Malienā, kuras īpatnējais kolorīts rosinājis viņa paša un vairāku citu latviešu rakstnieku daiļradi.
Jānis Ezeriņš dzimis 1891. gada 9. aprīlī bijušajā Biksēres pagastā (tagadējā Madonas rajonā) vidēja zemnieka ģimenē Beiru mājās, kas atradās pie Kārzdabas ezera.
Zēnam esot, tēvs pārdod parādiem apkrautās mājas, paturot tiesības dzīvot tanīs līdz sava mūža beigām. Materiālās grūtības un agra jūsma par rakstniecību - tie ir divi Ezeriņa bērnības pavadoņi. Viņa vecāku mājās daudz grāmatu. Tēvs daudz lasa un draudzējas ar savu kaimiņu - rakstnieku Saulieti. Visapkārt zēns dzird sulīgu tautas valodu, redz interesantus lauku cilvēkus. Ezeriņam ir laba vecmāmiņa, kas ieved savu mazdēlu tautasdziesmu, teiku un pasaku pasaulē.
Beidzis pagastskolu, Ezeriņš iet Cesvaines un pēc tam Lazdonas draudzesskolā. Bagātīgus iespaidus Ezeriņam dod 1906. - 1910. gads, kad viņš mācās Valkas skolotāju seminārā Valmierā. Tur viņa skolasbiedri ir vēlākie rakstnieki: Linards Laicens, Leons Paegle, ar kuru Ezeriņš toreiz draudzējās. Abu pirmos literāros soļus atbalsta jaunais rakstnieks Antons Austriņš.
Seminārā spēcīgi izjūtama 1905. gada revolūcijas un tās sagrāves atbalss. Trauksmainie, zināšanu kārie semināristi jūsmo par par tauta brīvības cīņām, tomēr tanī pašā laikā dzīvo līdzi valdošās šķiras literārajām modēm, īpaši dekadencei. To dara arī Jānis Ezeriņš, kas mīl temperamentīgi, aizrautīgi disputēt par dažādām mākslas un rakstniecības problēmām. Dekadences dziļākos politiskos spēkus viņš nesaprot, bet viņam toreiz šķiet, ka misticisms un citi dekadentiskās literatūras principi spēj padarīt dai¬darbu interesantāku un modernāku.
L. Paegle 1925. gadā, recenzējot grāmatas “Leijierkaste” II daļu, atceras J. Ezeriņu semināristu: “Viņš bija oriģināls jau no izskata. Slaiks, mati nekārtībā, blūze uz iekritušām krūtīm vienmēr vaļā, pats dzīvs, jautrs, zobgalīgs. Ātri novēroja līdzbiedru trūkumus un mīlēja pasmieties par tiem. Tāpēc daži viņu neieredzēja. Bet draugu kompānijā nebija jautrāka un interesantāka sarunu biedra par Ezeriņu.”
Semināra gados Ezeriņš ļoti daudz lasa, samērā plaši iepazīstas ar rakstniecību. Viņš jūsmo par Oskara Vailda sacerējumiem, Aizraujas ar Edgara Po, H. Ibsena un citu darbiem. Ezeriņu dziļi saista G. Mopasana un Bokačo noveles. Šo abu izcilo novelistu ietekme jūtama viņa sacerējumos.
Semināra laiks - svarīgs posms Ezeriņa attīstībā; viņš iegūst diezgan labu izglītību, sāk intensīvi vingrināties rakstniecībā.
Ezeriņa pirmais publicētais darbs ir kādz neliels anekdotisks prozas dialogs “Veltas bailes”, kas ievietots Zvārguļu Edvarda “Zobgaļa kalendārā 1907. gadam” ar parakstu “Orions”. Drīz pēc tam seko dzejoļi dažādos laikrakstos. Jānis Ezeriņš gribēja kļūt par dzejnieku un tikai pamazām sāka saprast, ka viņa īstais aicinājums ir proza.
Ezeriņa pirmajos sacerējumos vēl trūkst patstāvības. Dekadentiskās rakstniecības paraugus diezgan burtiski atdarina 1912. gadā publicētie tēlojumi “Pans pilsētā” un “Ziedošie vārti”. Ar laiku J. Ezeriņš atbrīvojas no dekadentiskiem aizguvumiem un veidojas par savdabīgu reālistu.
Beidzis semināru, Ezeriņš strādā par palīgskolotāju Lazdonā, pēc tam ir Saikavas ministrijas skolas pārzinis. 1914. gadā Ezeriņu iesauc karadienestā, bet drīz viņa vājās veselības dēļ tiek demobilizēts. Kara gados Ezeriņš sāk vērīgāk ieskatīties dzīves īstenībā; šie novērojumi atspoguļojas stāstiņā “Majestātes kazarmās” un citos darbos.
1916. gada februārī Ezeriņš aizbrauc uz Kaukāzu un trīs mēnešus ārstējas Gulripšas sanatorijā Suhumi pilsētas tuvumā, jo slimo ar tuberkulozi. Veselība uzlabojas. Krāšņā dienvidu daba aizrauj Ezeriņu, stimulī jaunā rakstnieka talantu. Kaukāzā gūtie iespaidi izteicas ceļojumu skicēs, novelēs “Gulripšas dārzā”, “Bēres” u. c.
Atgriezies no sanatorijas, Ezeriņš atkal strādā par skolotāju Saikavā un turpina literāro darbību. 1916. gadā Ezeriņš apprecas ar skolotāju Antoniju Erdmani, kura ir viņam labs draugs dzīvē un darbā.
1918. gadā, kad Latviju okupē Vācijas karaspēks, okupantiem naidīgā noskaņojuma dēļ rakstnieks tiek apcietināts un vairākas nedēļas noturēts Madonas cietumā.
1919. gada rudenī Ezeriņš pāriet uz Rīgu par laikraksta “Brīvā zeme” redakcijas literārās daļas vadītāju. Avīze ietekmē viņa uzskatus bet Ezeriņš tomēr paliek pie savas daiļrades galvenā devuma - stāstos un novelēs spēj ietvert krietnu daļu dzīves patiesības.
1922. gadā, veselībai pasliktinoties, Ezeriņš apmetas uz dzīvi Praulienā, kur strādā viņa sieva un dzīvo meitiņa Rūta.
1924. gada 24. decembrī Ezeriņš Rīgā savas māsas Marijas dzīvoklī mirsta ar tuberkulozi.
Nedaudzās Ezeriņa recenzijas, dzejoļu krājums “Krāšņatas” (1925. g), viņa tulkojumi, mēģinājumi dramaturģijā, publiciskā un satīriskajā dzejā neizraisa paliekošu interesi. Viens otrs dzejolis gan aizrit raiti, uzburot spilgtu malienas dabas ainu, citā padzirkstī atsevišķas rindas vai atsevišķi panti, kopumā tomēr Ezeriņa dzeja nobāl latviešu dzejnieku sasniegumu vidū un nav pat īsti pamanāma. Toties redzamā vietā izvirzās noveles un stāsti. Tie sakopoti krājumos “Dziesminieks un velns” (1920. g.), “Majestātes kazarmās” (1922. g.), “Fantastiska novele un citas” (1922. g.), “Leijerkaste” (I daļa 1923. g., II daļa 1925. g.).
Ezeriņa pirmajā krājumā “Dziesminieks un velns” ietvertie sacerējumi sarakstīti no 1916. - 1920. gadam; autors tos pamatoti nosaucis par stāstiem un pasakām, novelists viņš tur vēl nav. Noveles žandrā Ezeriņš strādā galvenokārt mūža beigu posmā.
Pasaku elementi ievijas arī grāmatā “Fantastiska novele un citas”, bet jau krietni jūtamāks, mākslinieciski spilgtāks te reālās dzīves vērojums un atspoguļojums. Tas izpaužas, piemēram, novelē “Iegātnīša”. Dziļu iejušanos kropla bērna sāpīgajos pārdzīvojumos apliecina reālistiskais, psiholoģiski labi pamatotais stāstiņš “Pundurītis”. Ezeriņa pirmajos krājumos ienāk daži priekšstati, kas saistīti ar reliģiju un baznīcu. Parasti autors par šiem jēdzieniem runā vienaldzīgā vai zobgalīgā tonī, tomēr ir nedaudz sacerējumu, kuros bez smīna atrodama ir iecietība un neskaidrs viedoklis, piemēram, “Fantastiska novele”.
Tiklīdz Ezeriņš atsvabinās no dekadences un iegūst lielāku patstāvību, reliģiskiem motīvi viņa daiļradē krasi samazinās un rakstnieka attieksme pret reliģiju kļūst asāka, zobgalīgāka.
“Fantastiska novele un citas” un “Majestātes kazarmās”, kas abas iznāk vienā - 1922. gadā, jau pievērš Ezeriņam lasītāju uzmanību, tomēr noveles meistara slavu vēl neatnes. To dod viņa labākais krājums “Leijerkaste”, kur ievietotas pazīstamās noveles “Mērkaķis”, “Šaha partija”, “Cilvēks mārkā”, “Joču pirts”, “Burbeka tēva noslēpums”, “Kādas blusas stāsts”, “Tornis” un citas.
Ezeriņa prozā darbība notiek galvenokārt Latvijas apstākļos, paretam ārzemēs vai pasaku senatnē, kas nav saistīta ar vietu un laiku. Pa lielākai daļai Ezeriņa sacerējumos notikumi risinās kaut kur provincē - kādā nelielā pilsētiņā vai laukos. Kritiķis V. Knoriņš rakstā “Latviešu literatūra” atzīmē, ka Ezeriņš divdesmito gadu latviešu rakstniecībā ienes provinces īpatnību un svaigumu.
Ezeriņš ir valdzinošs stāstītājs, kas mīl arī pafilozofēt. Viņa labākie sacerējumi rosina domāt par dzīvi un cilvēkiem, par skaistām un kroplām attiecībām.
Krājumam “Leijerkaste” rakstnieks devis apakšvirsrakstu “Noveles īsam laikam”. Uz dažiem Ezeriņa darbiem šis nosaukums attiecas pilnā mērā, jo tie gan sniedz vienu otru psiholoģisku detaļu, ieintriģē ar savu sižetu, bet necik lielāku mērķi satura un mākslinieciskā ziņā neievirza. Tāds ir asprātīgais stāstiņš “Lietavas” (grāmatā “Dziesminieks un velns”). Taču dēvēt visas Ezeriņa noveles tikai par laika pakavētājām ir nepareizi. Viņa īsās prozas lielākajā daļā ietverts bagātīgs dzīves materiāls, šad tad redzamas diezgan asas sociālo netaisnību ainas. Ezeriņa labākajos darbos parasti neuzbāzīgi atklājas dziļš un humānistisks saturs.
Reizēm gam rakstnieks nododas vienīgi dzīves vērošanas un skatīšanas priekam, neizrādot ne naidu, ne simpātijas. Kritiķi, bezgalīgi saslavējot Ezeriņa formas un stila meistarību, šo neitrālo manieri ļoti labprāt mēdz uzsvērt un attiecināt gandrīz uz visu viņa daiļradi. 1925. gadā rakstnieks J. Veselis apgalvoja, ka Ezeriņš esot “spēlmanis, kam pirmajā vietā stāv nevis būtības izsacīšana ar mākslas līdzekļiem, bet gan rotaļa, spēle, valdzinājums”. Šādi apgalvojumi nav pareizi. Ezeriņš bieži izteica savas sāpes par sabiedrības asajām pretrunām
gadsimta sākumā. Viņš izteicas asi par augstākās sabiedrības raksturu un seju, kas viņa darbos atspogu¬ojas smieklīga, mantkārīga,
¬auna, reizēm nožēlojami tukša, karjeristiska, garīgi nabadzīga, sīku jūtu, perversu kaislību un mietpilsonisku tieksmju iz°ēmota.
Tematika Ezeriņa īsajā prozā ir diezgan bagāta. Ezeriņu interesē cilvēka jūtu dzīve - galvenokārt mīlestība; to rakstnieks parāda
daudzējādos pavērsienos. Bieži vien mīlestības tēlojumi saistās ar citām tēmām - ar mantas varas atmaskojumu, ar pirmā pasaules kara apstākļu, sabiedrības inteleģences un mietpilsonības raksturojumu, ar “smalko kaišu” motīviem. Cilvēka rakstura dīvainības, iedomas, untumus, savādības par “smalkajām kaitēm” nosauca Ēriks Ādamsons. Viņš ir šo pārsmalcināto “kaišu” raksturīgākais tēlotājs latviešu literatūrā. Pirms Ādamsona tām pievērsies Ezeriņš. Mīlas dīvainie, neparastie, pat slimīgie kūleņi Ezeriņa daiļradē ieņem diezgan redzamu vietu. Ezeriņš ar savām novelēm pasmaida par to, cik kaprīzas, viegli satricināmas un gaistošas dažreiz mēdz būt izlutinātās, pārsmalcinātās augstākās sabiedrības mīlas jūtas.
Novelē “Kādas blusas stāsts” divu inteleģentu draudzība ir tik sekla un nestabila, ka blusas lēciens spēj to sagraut. Elegantais doktors, kuram slimības, paniskas bailes no netīrības, pamet savu žilbinošī tīro un tikpat eleganto līgavu, jo ieraudzījis viņas drēbēs nokļuvušu blusu. Šis ir viens no Ezeriņa darbiem, kuros visspilgtāk ieskanas “smalko kaišu” motīvs.
Mīlestība, kuru izposta inteleģenta savādība, tēlota novelē “Bendesmaiss”.
“Smalko kaišu” motīvus var atrast arī “Zailāna laulībā” un dažos citos Ezeriņa darbos, piemēram, novelē “Prinča mantinieks”. Tur redzama bezjēdzīga iedomu pasaule, kādā spēj nokļūt lubu literatūras samaitāta naiva sieviete, kurai piemīt “savāda tieksme uz visu ko fantastisku”.
Untuma un muļķīgas iespītības dēļ divi cilvēki iznieko savu mīlestību novelē “Šaha partija”. Viss mūžš viņiem aizrit vientulībā un tukšumā, tādēļ ka jauneklis, spēlējot šahu, vēlējies būt galants, ļavis savai mīlestībai uzvarēt. Skaistā, lepnā meiča atstāj iecerēto, jo uzskata par kaunu saistīties ar vīrieti, kas pat šahā nespēj viņu pieveikt. Cerēdami vēlreiz sastapties, gadiem ilgi viņi abi vingrinās šaha spēlē. Šie cilvēki no jauna satiekas tikai vecumdienās: tagad sirmā vecenīte šaha partiju zaudē un padevīgi noliec galvu vecīša priekšā. Novele izskan skumji un smeldzīgi. Divi cilvēki, kas trīsdesmit gadus viens otru gaidījuši, beidzot saiet kopā - tāpēc ka “mūžš ir jāglābj”. Šajā darbā Ezeriņam ir sava filozofija par dzīves jēgu, par vientulību un vecumu - dzīves piepildījumam jānāk - kaut vai mūža pēdējā mirklī.
Gandrīz grotestiskā veidā kādas Latvijas provinces pilsētiņas “augstāko aprindu” skaistules izvirtība tēlota Ezeriņa populārajā novelē “Mērkaķis”, kur var redzēt, kā erotiski samaitātie dīkdienīgie mietpilsoņi meklē neparastas, perversas mīlestības dēkas. Kāda šīs augstākās sabiedrības dāma, kas “ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, brunetus un blondus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus, krievus un vāciešus”, vairs nezina, kur dēties aiz garlaicības. Viņa izbaudījusi arī “tizlus un kroplus, aklus un kurlmēmus” un tagad tiecas šķirot vīriešus “pēc kādas vēl līdz šim nezināmas klasifikācijas”. Novelei negaidīts, sensacionāls nobeigums. Neizjusto vīrieti meklējot, šī sieviete kādā masku ballē iemīlas - mērkaķī. Tēlojot šadas nenormālas uzdzīves tieksmes, slimīgu baudkāri un garīgu tukšumu, Ezeriņš gribot negribot atmasko pagrimušās sabiedrības morāli.
Ezeriņa darbos nav tēloti tikai du¬°aini jūtu ūdeņi. Viņa novelēs ir arī daudz gaišuma, skan himna īstai, lielai, aizrautīgai mīlestībai, var redzēt arī tīrus, dziļus pārdzīvojumus, jūtas, kuru dēļ cilvēks gatavs upurēt visu savu dzīvi. Vairāki Ezeriņa varoņi karsti tiecas pēc īstas draudzības un patiesas mīlestības.
Cēlas mīlas jūtas rakstnieks slavina stāstā “Svētā Brigita” ievītajā leģendā, kuras saturs ņemts no feodālisma laikmeta. Mīlestības un humānisma spēks cildināts pasakā “Jaunais likums”. Valstī, kur cilvēkiem nav siržu, par ārprātīgu uzskata princesi, kurai kāds jauneklis uzdāvinājis savu sirdi. Un lūk, lasītājs šajā jaukajā pasakā skaidri izjūt autora nostāju; rakstnieks vēlas, lai visiem cilvēkiem krūtīs pukstētu godīgas, taisnīgas, labas sirdis.
Par poētisku mīlu stāsta arī novele “Gulripšas dārzā”, kas risinās uz Kaukāza dabas fona. Šī darba dialogos izteiktie prātojumi vietām gan ir tikai vārdu rotaļa.
Viens no interesantākajiem Ezeriņa tēliem ir bagātā saimniekmeita Māra novelē “Iegātnīša”, kur mantas spēka un tīras laimes ilgu sadursmē izaug lauku aprindu meitenes traģēdija. Skaistā, jūtīgā Māra neatrod īstu mīlestību, jo visi precinieki vispirms redz viņas bagātību un tikai tad viņu pašu. Māra saceļas pret mantas varu, pret savas šķiras morāli un sper izmisuma soli - nodedzina savas mājas.
Droši un strauji savu personisko laimi paņem kalpone Ilze populārajā novelē “Joču pirts”. Simpātisks ir skaistās, prieka pilnās sievietes tēls, aizkustiņoša viņa savā mātes mīlestībā un nelaimē. Ilzes dzīve beidzas traģiski: pēc bērna nāves viņa kļūst vājprātīga.
Mīlas un laimes motīvi skarti arī citos Ezeriņa sacerējumos. Starp daudzajiem mākslinieciski vērtīgajiem mīlestības attēlojumiem, kādi sastopami latviešu īsajā prozā, Ezeriņa darbi nepazūd un neaizmirstas, jo viņam ir savdabīgs dzīves uztvērums.
Vairākiem Ezeriņa darbiem tematiku devis pirmais pasaules karš. Sociāli asākais no tiem - “Majestātes kazarmās”, ko rakstnieks nosauc par zemessarga dienasgrāmatu. Tajā tēlotas 1914. gada aizmugures ainas, jauniesauktā karavīra pieredzējumi. žeizariskās majestātes kazarmās ir īsta nelaimes bedre, kurā sadzītie cilvēki jūtas kā uz grimstoša kuģa un ar šausmām domā par rītdienu, jo karš tiem sola nāvi vai sakropļošanu. Ar simpātijām Ezeriņš uzzīmējis vecā krievu kurpnieka un sedlinieka tēlu, ietverot tajā savu visasāko kritiku pret carisko Krieviju. Slimais, galīgā postā nokļuvušais kurpnieks saslienas stihiskā protestā pret grūtajiem apstākļiem un grib, lai pasaule tiktu izsista no vecajām sliedēm, jo dzīves tā kā tā nav.
“Majestātes kazarmās” ir aprauts, asi reālistisks stils, īsajās dienasgrāmatas piezīmēs izteikts bagāts saturs.
Dažos Ezeriņa sacerējumos frontes aizmugures tēlojums ir fons karavīra mīlestības piedzīvojumiem. Tāda ir maigā, dzejiskā intonācijā uzrakstītā novele “Apstarotā galva”. Ar humoristisku smaidu par virsnieka - donžuānu un ieņemtiem mīlas cietokšņiem stāsta “Aizmugures varonis”.
Frontes aizmugures demoralizēšanos, karalaika padibenes, ierāvējus, mantraušus, kas iedzīvojas no citu nelaimes, tēlo “Pēdējā māja uz Pelnu kalna” un “Peles pēdējie gadi” (sar. 1918. g.).
Bieži vien Ezeriņa darbos karš ir tikai izejas punkts, ap kuru autors apvij pavisam citas tēmas, citu saturu. Daļēji tas notiek novelē “Bēres”, kur darbība norisinās Melnās jūras krastā. Kundze, kurai vīrs un pieci dēli krituši karā, pavēl pacienāt ikvienu, kas viņas mājā iegriežas, jo viņai nav vairs tuvinieku, ko aicināt uz sēru mielastu. Jautrā noskaņā ieturētais noveles sākums, kurā kara šausmas netiek attēlotas, palīdz izcelt noveles beigas - sēru mājas traģēdiju.
Pirmā pasaules kara bezjēdzību var ieraudzīt novelē “Vēršu cīņa”, kuras centrā izvirzīts neparasts, savāds notikums - piedzērušu karavīru cīņa ar piedzērušiem vēršiem. Vietām te pavīd vienaldzīgā vērotāja nostāja.
Krievu un turku kara motīvus atbalso pazīstamā novele “Burbeka tēva noslēpums”, ar kuru Ezeriņš sava laika latviešu īsajā prozā ienesa jaunas līnijas t.i. sirdssķīsto ļaužu raksturojumā. Apsīšu Jēkabs, J. Poruks un vairāki citi latviešu autori tēlojuši mīlīgus, krietnus vecīšus un vecenītes. J. Ezeriņš rāda, ka bieži vien šādos laipnos, labsirdīgos cilvēkos “kaut kur, lūk, iekšā guļ tāda nagla, tāda ierūsējusi nagla, ka i dievam kauns atzīties”. Burbeka tēvs jaunībā nezinot izdarījis noziegumu un, to nožēlodams, kļuvis par labu cilvēku. Šis noziegums - šī “nagla” ir viņa labsirdības cēlonis. “Burbeka tēva noslēpums” pieder pie tām Ezeriņa novelēm, kas mudina dziļāk ieskatīties dzīvē.
Rakstnieks skar arī citas tēmas. Lieliska ir Ezeriņa dzīves pēdējos gados sarakstītā novele “Cilvēks mārkā”, kur mākslinieciski veiksmīgi attēlots skops, mantrausīgs latviešu saimnieks. Viņam tik ļoti žēl naudas, ka viņš labāk ar mieru palikt akls nekā maksāt ārstam par operāciju.
Vērojot Latvijas agrārreformu, rodas noveles “Prātnieka atriebšanās” un “Jaunsaimnieks Зukans”, kurās atsegtas blēdības un mahinācijas, kas notika šīs reformas laikā. Mērnieku patvaļa spilgti attēlota novelē “Prātnieka atriebšanās”. Tur šīs patvaļas varā nokļūst kāds savādnieks, bijušais mācītājs. Šinī darbā nav nekādu simpātiju pret reliģiju, bet autors  jūt līdzi  vecajam mācītājam kā cilvēkam, kuram tiek nodarīta pārestība. Kaut gan vecā prātnieka tēls zīmēts šauri psiholoģiskā pagriezienā  un nedod tipisku, vispārinātu priekšstatu  par mācītāju sociālo un politisko lomu, novele bagātīgi  piesātināta ar patiesu dzīves materiālu.
Tas atrodams arī novelē “Jaunsaimnieks Зukans”. Tur kalps, kas visu mūžu grūti strādājis, citādi netiek pie zemes kā tikai ar anekdotiskas nejaušības palīdzību.
Daudz asāk Ezeriņš runā par Baltijas muižniecību. Pieminama novele “Miga”, kur savijas sociālie motīvi un mīlestība. Kalps Andža novelē “Miga” ir slinks tapēc, ka muiža viņu samaitājusi ... Lūk, ko viņš saka: “Stiep kungam, ja piere nav kārtībā, bet godīgs cilvēks to nedrīkst darīt! Tad ta’ gods - palīdzēt kungam pātagas vīt! Ne domāt! Ne - tik! Tad labāk guli, slinko, palīdzi dievam pasauli valdīt. Un lai sasper mani jods, ja visi godīgi cilvēki nav muižā par sliņķiem palikuši!”
Svarīgu vietu Ezeriņa daiļradē ieņem novele “Tornis”, kurā cildināts vienkāršais darba cilvēks un atmaskota Baltijas muižniecības zvēriskā rīcība. Darbība notiek 1918. gadā vācu okupācijas laikā. Agrākos gadsimtos kāds latviešu dzimtcilvēks, nīzdams apspiedēju - vācieti, muižas tornī iemūrējis lāsta vārdus. Kad krāsotājs Zvanups atsakās tos iznīcināt, saniknotais muižnieks pavēl viņu nošaut. Ezeriņa naids pret Baltijas muižniecību te parādīts klaji, nepārprotami. Ar Ezeriņa raksturīgo prātojumu palīdzību interesanti iezīmēta Zvanupa garīgā seja.
Novelē “Pusdienas ar mūziku” Ezeriņš tēlo kādu ģimeni, kas sairst patriarhālā tēva un anarhistiskā dēla uzskatu pretišķību dēļ.
Nepaklausīgais “pazudušais dēls”, kas raujas ārā no ierastās dzīves, tālak par ubagošanu un leijerkastes spēlēšanu tomēr netiek.
Nav šaubu, ka Ezeriņš būtu vēl daudz paveicis, bet nāve aizsauca rakstnieku tieši tad, kad viņa daiļrade sāka strauji virzīties kalnup.
Ezeriņš bija iecerējis arī plašāku prozas darbu - mūža pēdējos gados viņš sāka rakstīt romānu “Pičs Kublenieks”.
Labākajām Ezeriņa novelēm ir augsta formas meistarība. Rakstnieks neatlaidīgi meklēja interesantus sižetus - tos viņam arī izdevies atrast, valdzina spraigā, raiti ritošā darbība. Asi un skaidri izzīmējas noveles skelets, darbība traucas ātrā tempā uz priekšu. Jāpiekrīt Leona Paegles apgalvojums, ka Ezeriņam ir īsts stāstītāja dinamisms.
Ezeriņš visvairāk apraksta apkārtējus, savādus, neparastus notikumus vai arī gluži ikdienišķas norises cenšas apskatīt no neierasta redzes punkta. Vinš pieder pie tiem novelistiem, kas, Anatola  Fransa vārdiem runājot, rāda “dzīves grimasi”. Rakstnieks vietām pat pārāk aizraujas ar interesantu notikumu; dažreiz tā atstāstīšana kļūst par pašmērķi, ēnā paliek cilvēku raksturi. Visbiežāk šis trūkums vērojams Ezeriņa dai¬rades sākumā. Viņa pēdējos noveļu krājumos raksturošanas māksla ir dziļāka, tēli ciešāk saaužas ar atspoguļotā laikmeta vidi. Līdz ar to pieaug viņa darbu stilistiskā meistarība.
Bieži vien Ezeriņa novelēs ir kāds īpaši svarīgs sižetisks moments vai detaļa, kāda liktenīga sagadīšanās, kam izšķirīga nozīme visā darbības attīstībā. Novelē “Joču pirts” šāds pagrieziens saistās ar melno runci, ko Ilzei atsūta Jukums. Dažreiz nejaušības savijas ar kaut ko tīri vai mistisku, šausminošu. Novelē “Kaprači” drausmīgs  un liktenīgs mirklis ir Sīmanim, kas nezinot atrok sava mātesbrāļa kaulus un pārbīlī mirst. Šādus sižetiskus momentus izvēloties, Ezeriņš sekojis novelistikā bieži sastopamajiem paņēmieniem.
Vairākas Ezeriņa noveles veidotas tradicionālajā ietvara kompozīcijā, kas ļoti plaši izmantota arī renesanses novelistu darbos. Neliels draugu pulciņš pavada brīnišķīgu vakaru kādā Latvijas upes krastā pie ugunskura un prāto par cilvēkiem, kam mūžīgas alkas “neļauj atkārtot pat vienu nejaušu soli”. Seko vecā skeptiķa stāsts par mērkaķi. Tad atkal Ezeriņš atgriežas pie ugunskura tēlojuma, kas pieder pie noveles “Mērkaķis” ietvara. Ezeriņa darbos šie ietvari nav vienmuļi, tajos ir liela dažādība.
Savos prozas sacerējumu pēdējās lappusēs Ezeriņš savelk visus sižeta galus kopā, dod darbības atrisinājumu, tā sniedzot galveno efektu.
Rakstnieka paša vārdiem izsakoties, viņš tiecies noveli kraut kā sārtu un beigās pielaidis uguni, lai liesmas visu apņem un apvieno.
Ezeriņa stils ir ļoti īpatnējs, daudz jauku, graciozu asprātību un veiksmīgu paradoksu. Arī tie dod viņa daiļradei savdabīgu dzīvību, nebēdnīgi optimistisku noskaņu. Ezeriņam ir savs humors - nevis klaji griezīgs, bet ievīts saprotošā smaidā un tomēr tāds, kas prot trāpīgi iedurt. Skan bezbēdīga jokdara tonis, bet ir arī skumjas un traģiskas stīgas. Ezeriņš reizēm gan raksta viegli vīpsnājošā, škietami vienaldzīgā stilā, it kā par visu eleganti pasmiedamies, bet kaut kur apakšā gruzd kāda oglīte, kaut kas sāp...

VALDIS
RĪGA, 30.03.2000.

2 komentāri:

  1. Sveiki,
    Mans vārds ir ROBBI no Cirebon Jawa Barat Indonēzijas. Vēlos pateikties mātei Alicia Radu par to, ka viņš man palīdzēja saņemt labu aizdevumu pēc tam, kad cietu daudz nepatiesu tiešsaistes aizdevēju, kas mani apkrāva, lai nopelnītu naudu, nesniedzot man kredītu, es bija nepieciešams aizdevums pēdējo 3 gadu laikā, lai sāktu savu biznesu Kirebonas pilsētā, kur es dzīvoju, un es nokļuvu viltotas Turcijas uzņēmējsabiedrības rokās, kas mani apkrāva un neiesniedza man kredītu. un es esmu ļoti neapmierināts, jo es pazaudēju visu savu naudu pret viltus uzņēmumu Turcijā, jo es to uzliekam savai bankai un saviem draugiem, un man nav neviena, kas to palaistu, līdz kādu dienu ticīgajam, ka mans draugs pēc Siti Aminaha lasīšanas viņas liecība par to, kā viņa saņēma aizdevumu no mātes Alicia Radu, tāpēc man vajadzēja sazināties ar Siti Amiņu, un viņa man teica un pārliecināja mani sazināties ar māti Alicia Radu, ka viņa ir laba māte, un man bija jāapgūst drosme, un es sazinājos ar māti Alicia Radu un es bijām pārsteigti par manu kredīta apstrādi un apstiprināšanu, un 3 stundu laikā mans aizdevums tika pārskaitīts uz manu kontu, un esmu ļoti pārsteigts, ka tas ir brīnums, un man jāsaka par mātes Alicia Radu labo darbu
    tāpēc es ieteiktu visiem, kam nepieciešams aizdevums, sazināties ar māti Alicia Radu e-pastu: (aliciaradu260@gmail.com), un es jums apliecinu, ka jūs apliecināsiet, kā esmu paveicis, un jūs varat sazināties ar mani arī, lai uzzinātu vairāk par Mātes Alicia Radu manu e-pastu : (robbi5868@gmail.com), un jūs joprojām varat sazināties ar Siti Amiņu, kurš iepazīstināja mani ar māti Alicia Radu pa e-pastu: (sitiaminah6749@gmail.com)
    Dievs var turpināt svētīt un mīlēt māti Alicia Radu mainīt savu finansiālo dzīvi

    AtbildētDzēst
  2. Wow what a great blog, i really enjoyed reading this, good luck in your work. Occupational Rehabilitation isa

    AtbildētDzēst